Embed Size (px)
Citation preview
M ĪĻ O «DADZĪT»!
Vai tu kaut re iz i esi b i j is Jūrmalas k in o te ā t r i «Melluži»? Mēs šo k in o te ā t r i apmeklē jam jau sešas vasaras. Un biļe tes diez kāpēc mums ņl laž iegadās rindās, k u r dažiem krēs l iem i r norauts pols terē jums.
Bez šaubām, mēs saprotam, ka adm in is t rāc i ja p ie l ie k visas p ū les, la i apm ek lē tā j iem radītu maksimālas ērtības. Līdz ar to nu nekādi nav p ie ļau jam a doma, ka šie k rēs l i va i rāku gadu la ikā ne re iz i n e b ū tu l a b o t i . Taču ik reizi, kad mēs atnākam, p o l s terē jums v ien iem un t iem pa šiem krēs l iem i r norauts atkal. Nezināmiem ļaundar iem uz šim v ie tām acīmredzot i r kāds ipašs naids!
Vai tu, «Dadzīt», nebūtu t i k la ipns un neizpētī tu šā dīva ina naida iemeslus?
PLOKSNU un ZENKEVICU ģimenes
«DADZĪT»!Suvorova ielas 73.1 75. nama
elek t r ības droš inātā j i d īv a inā kār tā a trodas LPSR Kul tūras min is t r i jas autobāzes ēkā pr iekšn ieka b. Ka/ve ļa kab inetā . Pie t iem var piekl,ūt t i kai tad, kad p r iekšn ieks strādā.
1986. gada 7. o k to b r ī — K ons titūcijas d ienā — pulks ten as toņpadsmi tos visā mājā pēkšņ i nodzisa gaisma. Avār i jas d ienesta d a rb i n iek i nevarē ja p ie k ļū t d ro š in ā tā j ie m , j o kab inets bi ja aizslēgts. Mēs, ie d z īv o tā j i , bi j ām spiesti sēdēt tumsā l īd z 8. ok to b ra r ī tam, kad b. Kalvel is ieradās darbā.
L īd z īg s stāvokl is i r rad ies jau daudzas reizes. A r ī 1985. gada vecgada vakarā. To re iz b raucām pie pr iekšn ieka uz mājām, uz Imantu.
Tāpat ūdensvada noslēdzamais vent i l i s a trodas šajā pašā ka b inetā zem gr īdas t ieši zem pr iekš nieka krēsla.
11. d z īv o k |u eksp luatāci jas ra jona pr iekšn iece uz mūsu d a u d z kā r t īga j iem lūgu m iem kaut ko d a r ī t lietas labā l īd z šim nav atsaukusies.Iedzīvotāju vārdā M. KRĒSLIŅA,
Rīgā, Suvorova ielā 73175
GOD. «DADZĪT»!Мал garšo dzērien i, kas gata
v o t i no dažadiem sīrupiem, ko ražo apvienība «Rīga». Pērku c idon i ju , zemeņu-c idon i ju un citus sīrupus. Bet, lūk , tukšās sī rupa pudeles nav ku r l ik t . Vakar, tas ir , šā gada 2. ok tob r ī , nesu tās nodot taras pieņemšanas punk tā Āgenska lna t i rgu , bet tu r man la ipn i paziņoja: «Nep ie ņemsim, šā tipa pudeles va irs ne ražo un neku r nepieņems!»
Pavej, m i/o «Dadzīt», c ik d ī va in i ! Pudeles va irs neražo, nekur nepieņems, bet ie tu rē t ķī las naudu par tām var!
S. KARCEVS, Rīgā
LABDIEN, «DADZĪT»!
Kāpēc māju Rīga, Ļeņina ie lā 187, krāso ka t ru gadu?
- Tāpēc, ka m ā ja i krāsu noberž gā jē ji .— Kāpēc v iņ i to noberž?— Tāpēc, ka gā jē j i , e jo t pa ie tv i , beržas
gar mājas sienu.— Kāpēc v iņ i beržas?— Tāpēc, ka v iņ i i r sp iest i tā darīt .— Kāpēc v iņ i i r spiesti tā darīt?
Tāpēc, ka s lapjā la ikā garāmbraucošie transpor ta l īdzek ļ i gā jē jus apšlāc.
— Kāpēc tas tā notiek?Tāpēc, ka pie mājas Ļeņina ie lā 187
slapjā la ika sakrā jas ūdens.Kāpēc ūdens sakrājas?Tāpēc, ka b rauk tuvē b lakus ie tve i jau
i lg u la iku i r bedres.— Kāpēc tu r i r bedres?— Tāpēc, ka neviens tās nelabo.— Kāpēc nelabo?— Kas to la i zina? Varbū t v ien īg i Rīgas
pi lsētas iz p i ld ko m ite ja s Labiekārtošanas p ā r valde.
B. UKS, Rīgā
J A U N A UPE K U R Z E M E
parādījusies pateicoties Saldus Ce|u remonta un būvniecības 21. pārvaldes ierēdniecībai.
Taču vēl palikušie dzimušie nfgrandnieki un vībiņ- nieki upītes otrā krastā zobojas un piktojas, jo makšķernieku aprindās pazīstamās forelupes īstenais nosaukums ir «Lētīža». Par to var-uzzināt «LPSR Mazajā enciklopēdijā», «Latvijas Padomju enciklopēdijā», «Latvijas PSR ģeogrāfijā» un citur.
Tā pārdēvētā upīte tek gleznainā ieplakā, kur tā tecējusi gadsimtiem, kur krastos atklājas Lē- tīžas vārdā nosaukta slāņkopa — Lētīžas svita, Lē- tīžas horizonts, kur upes gravā glabājas nesen no jauna atklātais senču upurakmens.
K. VECAIS
PA «DADŽA» MATERIĀLU PĒDĀM«VELREIZ PAR D EVIŅĀM KAPEIKĀM»
«Dadzis» rakstī ja žurnāla 12. numurā , uzskatot, ka Sadzīves p a ka lpo jum u m in is tr i jas skaņu ie rakstu s tud iju d a rb u nep iec iešam s u z la b o t re iz par visām re izēm.
Sadzīves pa ka lpo jum u m in is tra v ie tn ieks b. J. Koreck is savā a tb i ld ē redakc ija i paska id ro , ka «rakstā m inē t ie fakti p ā rb a u d ī t i un a p s t ip r i nājušies». Lai uz lab o tu un p i ln v e id o tu s tud iju fo no tēku re pe rtuā ru , ir panākta v ienošanās ar LPSR Kultūras m in is tr i ju par fo n o tēku re p e r tuāra kom p lek tēšanu gan no V issav ien ības skaņu ierakstu firmas « M e lo d i ja » iz la is to skaņuplašu ierakstiem, gan a r ī no V issav ien ības un re pub l ikas ra d io un te le v īz i jā izskanējušiem skaņdarb iem . Fonotēkās ie t i lps ar ī Latvijas Valsts f i lh a rm o nijas o rg a n iz ē to koncertu fonogram m as. Pilsētu un ra jonu sadzīves p a ka lpo jum u fonotēkas tu rpm āk tiks kom p lek tē tas cen tra l izē t i kom b inā tā «Rīgas fo to».
Balvu ra jona sadzīves p a ka lpo jum u kom b inā ta skaņu ierakstu s tudijas da rbu p ā rb a u d ī ja m in is tr i jas pā rs tāv ji , s tud ijā ievesta kār tība , p ied āvā jam o skaņdarbu saraksti ap s t ip r inā t i ra jona kultūras n o daļā. Balvu ra jona SPK d ire k to ra m L. Zabarovsk im par s tudijas da rba nekon tro lēšanu pazem ināta prēm ija .
L īdz ar to g r ibas cerēt, ka «Dadzim» p ie skaņu ierakstu s tud iju da rba vairs nebūs jāatgriežas.
«VIEGLĀK NORAKSTĪT»
nekā iz rakst īt b rāķa p ro d u k c i ju c i lvēk iem , kam tā va rbū t no de rē tu , — uz šādām p ā rdom ām v irz ī ja «Dadža» 14. num urā iev ie to ta is fe ļe tons par Kalnc iem a būvm a te r iā lu kom b inā tu .
K om b inā ta d ire k to rs V. S tarovo itovs uz šo p u b l i kāc iju a tsū tī ja vēstu li, kurā ap lūko tas p rob lēm as un g rū t ība s , kas saistītas ar rūpn iec īb as a tk r i tum u un brāķa p ro d ukc i jas realizēšanu. V ēstu le izskan re z ig n ē t i : «Uzņēm um am nav t ies īb u ie d z ī vo tā j ie m tiešā ceļā p ā rd o t atkr itumus un ne kon - d īc i jas materiā lus.»
T u rp re t ī Būvm ater iā lu rūpn iec īb as m inis tr i jas Ražošanas pā rva ldes p r iekšn ieka J. P r ied ī tes vēstu le skan daudz ce r īgāk :
«Rakstā m inē t ie fakt i,» J. P r ied ī te atzīst, «atb i ls t pa ties ība i. So t rūkum u novēršanai uzdots kom b inē ta d ire k to ra m V. I. S ta rovo itovam s te id z īg i izs trādāt cenas, atb ilstošas m ateriā lu lietošanas vē r t ība i un o rg a n izē t m ateriā lu rea lizāc iju n o te ik ta jā kā r tībā .»
Tātad, t iesības to m ē r ir!
«SASLIKS KRASLAVIE5U GAUMĒ»
b i ja pasn ieg ts žurnā la 15. numurā.Kā z iņo Krāslavas ra jona ag ro rū p n ie c īb a s ap
v ien ības pr iekšsēdē tā js A. O rlovs , p a d o m ju saimniec ības «Kap iņ i» ga lve n ie speciā lis t i, kas no ie d z ī vo tā j ie m iep irk tās aitas izm an to ja nevis sab iedriskā ga nām pu lka pa lie lināšana i, be t savam ga ldam , saņēmuši sodu. C i l ts l ie tu zo o tehn iķe i A . Nartišai v ienu gadu būs jāmaksā valsti j d ivd e sm it p ro centus no savas algas, ga lvenā zo o tehn iķe N. Pri- pačkina saņēmusi rā jienu, ga lvena ja i ve tā rste i V . Bojarunai a izrādīts .
Daudz ra ižu mums pagājuša jā vasarā sagādāja mušas. «Bet sab iedriskās ēdināšanas uzņēmum os d ih lo fosu sm idz inā t nedrīks t,» mums rakstī ja lasītājs H. A u lac iem s no Jaunje lgavas. Taču mušpa- p ī ru ve ika los nevarē ja d a b ū t — tā ražošana b ija pārtraukta .
Tagad esam saņēmuši Valsts p lāna kom ite jas p r iekšsēdē tā ja v ie tn ie ka H. Naglas a tb i ld i , ko p u b l icē jam p i ln īb ā , un ceram, ka tā iep r iec inās ikv ienu no mums:
«Latvijas PSR Valsts p lāna kom ite ja dara zināmu, ka V ie tē jās rūpn iec īb as uzņēmum s «D obe le» p lān o a p g ū t l ip īg ā s lentes ražošanu 1986. gada be igās.
Sākot ar 1987. gadu, pa redzē ts sākt ražo šanu sēr ijve idā .»
Mušu dz iesm a b e id z o t n o dz iedā ta !
PRECIZEJUMSValsts autoinspekcija aizturēja Adrianu Mu-
kānu, kas piedzēries stūrēja vieglo mašīnu. Autoinspekcijā viņš paskaidroja, ka strādājot «Dadzī». Sakarā ar to redakcija 16. septembrī saņēma autoinspekcijas paziņojumu MI997 ar prasību izskatīt pilsoņa A. Mukāna lietu.
Precizējam: A. Mukāns nekad nav bijis «Dadža» darbinieks, vienīgi viņa zīmētās karikatū-j
ras epizodiski tika publicētas žurnāla slejās. Acīmredzot, lai izvairītos no nepatikšanām savā īstajā darbavietā, cienījamais mākslinieks ir sniedzis nepatiesas ziņas. Sai sakarā redakcija bija spiesta autoinspekcijas paziņojumu nosūtīt Tirdzniecības un rūpniecības palātas Rīgas nodaļai Dzirnavu ielā 51, kur A. Mukāns strādā par vecāko ekspertu. Jācer, ka palātas kolektīvs attiecīgi novērtēs sava darbinieka rīcību.
— VIŅŠ RUNĀ PAR DEVIŅIEM MĒMIEM!
I. M E L G A I L I S
JAUNAKAIS ZINĀTNE UN TEHNIKAKĀDA PROFESIJA IR EŅĢEĻIEM!
Ilgus gadus valdīja absolūti maldīgs uzskats, ka eņģe|iem profesijas vispār nav, ka tie prot vienīgi lidināties, spēlēt cimbalas un debešķīgi dziedāt. Tagad, pateicoties zinātnes straujajai attīstībai, šis maldīgais priekšstats aizgājis nebūtībā uz laiku laikiem. Ir neapgāžami pierādīts, ka eņģeji pieprot elektriku amatu, turklāt tie strādā ātri un labi.
Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem nelielās pilsētās un lauku rajonos elektrība līdz patērētājiem nonāk pa gaisa vadu līnijām. Līnijas parasti tiek aizvilktas līdz metāla caurulei, kas slejas virs jumta un kuras galā ir izolatori. Savukārt no izolatoriem līdz skaitītājam elektrība plūst pa kabeli, tā saukto stāvvadu. Dažkārt gadās, ka elektrības vadiem uzkrīt vēja lauzti koku zari un caurules saliecas, dažkārt iaika gaitā tās sarūs vai citādi tiek bojātas. Tādos gadījumos attiecīgā rajona elektrisko tīklu vīri spriegumu atvieno un mājas īpašniekam laipni paziņo: «Kad stāvvadu būsiet savedis kārtībā, mēs māju atkal pieslēgsim elektrības tīklam!»
Lūk, šajā brīdī pie darba ķeras eņģeļi!
Viņi nolaižas no debesīm, atrotī piedurknes un — žip, rip! — stāvvadu saved kārtībā. Bet, kā mēs zinām, ka tieši eņģeļi ir tie, kas stāvvadu saveduši kārtībā! Nu, kas gan cits! Parasti mājas īpašnieks no elektrības būšanām neko daudz nesaprot, un neviena iestāde šādus pakalpojumus nesniedz. Tomēr pēc īsa laļfina viss ir izlabots, un elektrotīkla vīri māju pieslēguši spriegumam.
Diemžēl eņģeļi par saviem pakalpojumiem plēš baltu naudu, tāpēc bieži vien nākas dzirdēt pēc velna piesaukšanas vēlējumu, lai mājas īpašniekam būtu iespēja elektrotīklam iemaksāt zināmu summu un lai tie paši vīri, kas mājai atvieno un pievieno spriegumu, bojājumu labotu oficiāli un likumīgi.
Taču tas nav iespējams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, uz pasaules nevar atrast tik gudru cilvēku, kas spētu noteikt stāvvada labošanas darbu izcenojumu, tāpēc tos oficiāli veikt ir kategoriski aizliegts. Otrkārt, ja sfāvvadus labotu elektrotīklu speciālisti, zinātnieki nespētu pierādīt, ka eņģeļi pēc profesijas ir elektriķi.
SVĒTKIPēdējā laikā radusies ļoti interesanta hipo
tēze, ka svētkos mēs ēdam ievērojami mazāk nekā darbdienās. Uz kādiem faktiem ļoti interesantā hipotēze balstās, nav zināms, taču maizes cepēji hipotēzi uzskata par nemaldīgi pareizu. Vēl vairāk, svētku dienās veikaliem maizi pieved, vadoties tikai un vienīgi pēc iepriekšminētās ļoti interesantās hipotēzes.
Par to sevišķi uzskatāmi pircēji varēja pārliecināties 7. oktobrī, kad Olainē maizes veikalu plaukti bija pustukši, lai neteiktu tukši, bet Jūrmalā maizi pieveda vienīgi novakarē. Objektīvi spriežot, nekādu nelab-
UN ĒŠANAvēlīgu seku tam nebija — neviens olainietis vai jūrmalnieks badā nav nomiris. Turklāt jau nākošajā dienā visi maizi atkal varēja pirkt, cik vien sirds vēlas.
Protams, atradās skeptiķi, kas ļoti interesanto hipotēzi apstrīd. Viņi par maizes trūkumu 7. oktobrī sūdzas redakcijām, taču, ar prātu spriežot, sevišķa vērība sūdzībām nav pievēršama. Atcerēsimies, ka skeptiķi kādreiz apstrīdēja arī hipotēzi par Zemes griešanos. Un tomēr tā griežas!
A. ĪSAIS, zinātņu kandidāts
i. o i s
FILMU FESTIVĀLS
Kinoamatieri allaž ir stiķu un niķu pilni. Ja viņus nelaiž pie vārda uz lielā ekrāna, viņi paņem nedaudz mazāku un skatās, ko pārējie kolēģi uzfilmējuši, lai pēc tam pateiktu:
— Slikti jau nebija, bet mums vienalga ir labāk! . . .
Šogad Baltijas republiku un Ļeņingra- das kinoamatieri tikās Rīgā X V I I I Baltijas amatieru filmu festivālā. Trīs dienas VEF Kultūras un tehnikas pilī gan sev, gan skatītājiem tika rādīts apmēram pussimts filmu.
«Dadzis» ar gandarījumu konstatēja, ka amatieri nav gājuši garām arī humora un satīras žanram. Festivāla filmu klāstā bija deviņas bērnu un satīriķu sirdīm tuvas multiplikācijas filmas, vienpadsmit aktierīsfilmas, pārējās — dokumentālās lentes.
Ar neatslābstošu interesi noskatījies visas filmas pēc kārtas, «Dadzis» secināja, ka amatieru dzīve tomēr ir grūta dzīve. Būt vienlaikus gan scenārija autoram, gan operatoram, gan dekoratoram, gan zīmētājam nav joka lieta. Un kur tad vēl sagādes problēmas, jo labu filmu var uzņemt tikai uz labas kvalitātes materiāla. Brīžam festivāla filmu autoriem šī labā materiāla pietrūka, un tad filmas bija bālas. Taču kopumā viss, var teikt, bija uz l ī meņa.
Pēc filmu noskatīšanās, apspriedies ar sirdsapziņu un redakcijas administrācijas pārstāvjiem, «Dadzis» savu pārsteiguma balvu — pazīstamā mākslinieka Edgara Ozoliņa pašrocīgu zīmējumu — piešķīra Kohtlajerves Tautas kinostudijas pārstāvim J. Elmetam par aktierīsfilmu «Neliela pauze», kas drosmīgi un satīriski asi risināja traģisku tēmu.
Par to, ka izvēle bijusi pareiza, liecināja tas, ka autoritatīva festivāla žūrija no savas puses filmas autoram piešķīra bronzas medaļu. Savukārt žūrijas izvēles pareizību neapgāžami apstiprināja fakts, ka vairums festivāla sudraba meda|u tika piešķirts nevis filmu autoriem, bet žūrijai pašai!
P. AURIŅS
KAS KAPEIKU
SAKARĪBASMūsu dienās arī īstam meis
taram dzīve reizēm nebūt nav rožainos toņos. Cienīt jau ciena, bet ne tā, kā pieklātos. Un tas kārtīgam vīram kož kaulā.
Bieži koda kaulā arī kažokādu izstrādātājam š. Gurvičam, kas ikdienā darbojās šūšanas un trikotāžas izstrādājumu ražošanas apvienības «Rīgas modes» 13. ateljē Pētersalas ielā. Strādāja, strādāja, bet kur pateicība, kur slava, kur lauri! Vai visi akli kjuvuši, ka neviens neredzēja, kas viņš ir par meistaru! Nebija taču ar citiem pār vienu kārti metams. Tāpēc kādā jaukā dienā Š. Gurvičs nolēma atgādināt par sevi pavisam noteikti. Vispirms viņš kādai klientei pēc cenrāža B-03-10 1-68 izrakstīja kvīti Nr. 726621 un lūdza samaksāt trīs rub|us. Kad tas bija Izdarīts, S. Gurvičs, smaidīdams teica, ka pasūtījums esot mākslinieciski sarežģīts, tehnoloģiski ļoti neparasts un tāp ēc . . . Vārdu sakot — vēl vajagot kādu sīkumiņu piemaksāt, sacīsim, rub|us 50. Protams, bez formalitātēm, bez kvīšu rakstīšanas . . . Kas nu notika) Vai kliente kliedza par laupīšanu, sauca palīgā, varbūt atteicās piemaksāt pat kapeiku un tū
līt meklēja ateljē vadītāju0 . Ņedbeļsku! Nē, nekas tāds nenotika. Kliente prasīto naudu samaksāja bez tielēšanās. Novērtēja lielisko kažokādas izstrādātāju! Aptvēra, ka otra tāda kā viņš vairs nav uz pasaules.
Lai pierādītu, ka viņš tiešām ir dižs kažokādu izstrādātājs, 5. Gurvičs nākošajā reizē likumsakarīgi palūdza pielikt vēl 15 rubļus. Slapju muguru un sausu muti viņš bija gatavs cīnīties, lai viņu neuzskatītu par šādu tādu. Bet nekas tāds nebija vajadzīgs. Kliente vienā mierā maksāja arī šoreiz.
Un, lai nostiprinātu savu slavu, S. Gurvičs pavisam likumsakarīgi kādai citai klientei pieprasīja 20 rubļus, vēl kādai 50, tad vēl kādai — 70 . . .
Tālāk kažokādu izstrādātājs1. Gurvičs tomēr netika. Par to parūpējās Oktobra rajona Tautas tiesa. Iespējams, sava nozīme bija arī faktam, ka ateljē vadītājai O. Ņedbeļskai iesildītais priekšnieces krēsls steidzīgi bija jāatstāj. . . Var jau būt. Dzīvē var vērot daudz no pirmā acu uzmetiena grūti izskaidrojamu sakarību.
E. JĒPĪTIS
VĀRDIŅŠ, KAS MAINA VĒRTĒJUMU
Rēzeknē ir dažādas noliktavas un tās dažādi sagatavotas ziemai. Ir sliktas noliktavas. Ir labas noliktavas. Ir noliktavas, kas ziemai sagatavotas drīzāk slikti nekā labi. Pie tādām noliktavām laikam būtu jāpieskaita Rēzeknes patērētāju biedrību savienības sagādes kantora noliktava.
Ko īsumā var teikt par šo noliktavu! Vai tā ir sagatavota ziemai vai nav! Gribētos atbildēt pozitīvi. Tās platība — 419 kvadrātmetri. Tai ir jumts. Ir arī durvis. Sādā noliktavā var glabāt daudz dažādu mantu.
Diemžēl noliktavā nav mērinstrumentu, kas nosaka gaisa mitrumu. Nav ventilatoru. Nav kārtībā apgaismojums. Nav fasēšanas ceha. Šie trūkumi savukārt mudina noliktavas sagatavotību ziemai vērtēt negatīvi.
Vai šāds vērtējums būs pareizs! Pieņemsim, ka sagādes kantoris noliktavā glabās ķieģeļus un dzelzsbetona blokus. Vai tādā gadījumā ir vajadzīgi mērinstrumenti, kas nosaka gaisa mitrumu! Jādomā gan, ka nav vajadzīgi.
Tas pats sakāms par ventilāciju. Vai gan ķieģeļiem un dzelzsbetona blokiem būtu īpaši vajadzīgs svaigs gaiss! Nav vajadzīgs.
Ka noliktavā ir tumšs, tas, protams, nav labi. Bet tai pašā laikā nav arī slikti. Savs cilvēks, teiksim, noliktavas pārzinis, atradīs visu, kas viņam vajadzīgs, arī pa tumsu. Bet svešiem noliktavā nav ko meklēt.
Galu galā, saskaitot visus plusus un mīnusus, gandrīz vai varētu secināt, ka apskatītā noliktava ziemai nemaz nav slikti sagatavota.
Varētu, ja nebūtu viens «bet», kas krasi maina vērtējumu. Noliktavā nav ugunsdzēšamo aparātu! Var, protams, paredzēt, ka oponenti tūlīt iesauksies: «Ja noliktavā glabā ķieģeļus un dzelzsbetona blokus, tad nav ko bīties, ka tie aizdegsies!» Pareizi. Bet pavadzīmes un uzskaites žurnāli! Tie taču atrodas blakus glabājamai mantai. Un, lūk, ja noliktavā nav ugunsdzēšamo aparātu, vērtīgie dokumenti, kas noliktavas pārzinim pie gadījuma jāuzrāda revīzijai, var nosvilt.
Tāpēc jāuzskata, ka Rēzeknes patērētāju biedrību savienības sagādes kantora noliktava ziemai ir sagatavota drīzāk slikti nekā labi. īpaši vēl tāpēc, ka noliktava paredzēta nevis ķieģeļu un dzelzsbetona bloku, bet kartupe|u un sakņu glabāšanai.
J. JUZEFS
NETAUPAKatru rudeni mūsu uzņēmumi
un saimniecības saņem vadošu iestāžu norādījumus par ga tavošanos ziemas periodam, par neatliekamajiem uzdevumiem, kas saistīti ar energoresursu taupīšanu un papildu ekonomiju. Un katru rudeni atrodas pa uzņēmumam, pa saimniecībai, kur šos norādījumus, tā sakot, neņem galvā. Šoruden, pavērojot, ka ziemas periodam gatavojušās Rīgas un Ogres rajona saimniecības, par to dabūja pārliecināties gan Energoinspekcijas vīri, gan arī «Dadža» korespondents.
Kolhozs «Ezerciems», p iemēram. Pastāv v ispārnoteikta k ā r tība, ka jaudīgus elektrosildītā- jus patērētājs drīkst pieslēgt t īk lam tikai un vienīgi ar oficiālu energokontroles uzņēmuma a tjauju, turklāt, pats par sevi sa protams, caur strāvas skaitītāju. «Ezerciema» vadībai šai jau tā jum ā ir savs īpašs viedoklis. Todien, kad pārbaudītāji ieradās šajā saimniecībā, gan zāles miltu pārstrādes vadības telpā, gan kažokzvēru fermā «Pūriņi», gan puķu sīpolu žāvēšanas šķūnī, gan sakņu pagraba «Vētras» svaru mājā — visur jaudīgi elektrosil- dītāji gādāja, lai temperatūra telpās būtu īsti dienvidnieciska. Un, tā kā todien āra tem peratūra arī nebija visai zema — 13 grādu virs nulles, tad apsildāmo telpu durvis gribot negribot vajadzēja turēt vajā. Siltums, bez šaubām, ir laba lieta, taču — kas par daudz, tas par skādi.
Par sildītāju pieslēgšanas a tļaujām un par strāvas patēriņa skaitītājiem «Ezerciemā» nekas neesot dzirdēts. «Tie inspektori tikai traucē strādāt!» — tāda šeit ir pārliecība. Tāpēc mēs, n u dien, nebrīnījāmies par faktu, ka šai saimniecībā gadā neracionali
patērē gandriz 40 tūkstošus k ilovatstundu enerģijas.
«Ezerciema» ļaudis nebūt nav vienīgie, kas pamanījušies bez atļaujas telpas apsildīt ar e lek trību. Zivsaimniecībā «Upesciems», piemēram, to dara gan m ehāniskajās darbnīcās Garkalnē, gan cūku fermas barības sagatavošanas iecirknī. Un, jāsaka, e lektroenerģiju tur patērē daudz, turklāt tajās stundās, kad tā visvairāk būtu taupāma.
Kad iebraucām kolhozā «Ropaži», izrādījās, par kamanu gatavošanu, tas ir, energosaimniecības sagatavošanu ziemai, te vēl nebija sākuši pat domāt. Ne slodzes regulēšanas pasākumu, ne enerģijas papildu taupīšanas pasākumu! Viss, ko tautas saimniecības vadošās iestādes pras īju šas kā obligāti pildāmu pienākumu, «Ropažiem» gājis gar ausīm. No saimniecības četriem dīzeļģeneratoriem, kas varētu būt droša rezerve avārijas gadījumā, darba kārtībā ir tikai viens. Pārējie? Laika taču diezgan!
Ar visām iepriekš minētajām vainām sirgst arī padomju saimniecība «Taurupe». Iegājām pusdienas laikā mehāniskajās da rb nīcās. Cilvēku nav, bet jaudīgs kompresors strādā. Pa tukšo, p ro tams. Karsa arī neatjauti sildītāji, kaut gan laiks todien, p iebildīsim, bija sevišķi silts. Daudzās telpās logu stikli tā aizkvēpuši, tik netīri, ka gribot negribot arī dienas vidū jādedzina spuldzes — citādi acis var izbadīt.
Protams, «Taurupes» spuldžu dēļ, «Ezerciema» sildītāju dēļ energosistēma neapstāsies, tomēr neaizmirsīsim — teiciens par k a peikas taupīšanu vēl nebūt nav novecojies!
B. KRASTIIŅJS
PARASTSBRĪNUMS
Vieta bija drūma, pulkstenis rādīja pusnakti, spidēja bāls mēness un tuvumā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Rutkiņš nokrita uz ceļiem, salika rokas un sāka lūgties:
— Jel palīdzi, Visvarenais! Jau trešo mēnesi es meklēju pa veikaliem pakaļējā riteņa asīti, nav un nav! Pārdevēji man iesaka p irkt jaunu motociklu, jo asītes esot milzīgs retums . . . Bet jauna motocikla pirkšanai man nepietiek naudas. Teic, ko lai es daru — neviena meitene uz tādiem, kas nevar viņas pav izināt ar motociklu, pat virsū neskatās! Nu, nomet no saviem debess augstumiem asīti!
Tiklīdz Rutkiņš izteica pēdējos v ā r dus, blakus kaut kas nobūkšķēja. Viņš pagrābstījās pa zāli un atrada eļļainā papīrā ietītu pilnīgi jaunu pakaļējā riteņa asīti. Rutkiņš atkal salika rokas:
— Pateicos, Visvarenais! Bet tagad izpildi vēl vienu lūgumu, nomet man karburatoru!
Bac! Bac! Bac! No debesīm cits pēc cita nokrita tr īs motocikla riteņi.
Rutkiņš paskatījās augšup ar vieglu pārmetumu.
— Kāpēc uzreiz tā, Visvarenais! Es taču lūdzu karburatoru, bet tu ņem un nomet riteņus . . . Man riteņi nav vajadzīgi, saproti? Nu labi, vienu es paņemšļj», lai būtu rezerve . . .
Paņēmis riteni, Rutkiņš devās mājās. Pēkšņi no tumsas iznira divi subjekti žokejnīcās.
— Ei, ko tu tur nes?— Brīnums, saprotiet, notika! — Rut
kiņš priecīgi atbildēja. — Palūdzu dievam, lai nomet karburatoru , bet viņš nometa trīs riteņus. Vienu es paņēmu, divi palika . . .
Subjekti žokejnīcās pievāca asīti un visus trīs riteņus — gan divus zālē gulošos, gan to, ko nesa Rutkiņš.
Stipri pārsteigts, Rutkiņš pagrozīja galvu. Viņam blakus pāri galvai slējās motociklu rūpnīcas žogs, debesīs spīdēja mēness . . .
— KO TAS NOZĪME!— PLANS M IN UZ PAPĒŽIEM.
— MANU M A ZO ROCIŅU TOMĒR PAMANĪJA PLATAJĀ VALSTS KABATĀ! *
D. B R E I K S S
APTĪRĪTAS KASESKLEKSIŠI
Cits jautājums — cik saudzīgi vai nesaudzigi mehanizatori apietas ar saviem tērauda zirgiem. Netrūkst gadījumu, kad tos īsā laikā pataisa par kleperiem. Visus piemērus — atvainojamies, papīra trūkums uzskaitīt nav iespējams. Tomēr groks bulu nepieminēt Krāslavas ra jona kolhoza «Cīņa» traktoru stūres vīrus un viņu kolēģus Jelgavas rajona kolhozā «Vienība». Viņi trak torus «T-150 K» dzina pa lauku pilnīgi bez ellas. Un drīz vien no dzina tehniku līdz kapitālajam re montam pirms laika.
Savu vārdu šajā lietā derētu sacīt saimniecību tehnikas ekspluatācijas inženieriem. Viņi varētu padomāt, vai katrs dzinējs jau ir pelnījis kapitālo remontu. Taču šo inženieru stāvoklis ir kā medaļa ar divām pusēm.
— Skaties, lai trak tori s trādātu! — priekšsēdētājs un agronoms rūc ka pērkoni.
Tāpēc inženieris laiku pa laikam paskatās caur pirkstiem un aizlaiž kapitālremontā agregātu, kaut arī tam laiks vēl nebūt nav pienācis. Un, galu galā, par to taču maksā no saimniecības kopējiem līdzekļiem, uz inženiera labklājību tas pārāk neatsaucas.
Atsevišķs ir jautājums par nekvalitatīvu tehniku, kas nonāk laukos gan no rūpnīcām, gan arī no dažādiem remonta uzņēmumiem. Vēl joprojām pietiek gudrinieku, kas sēž vienā otrā darbnīcā un taisa ve ik lus trikus ar dokumentiem. Šķiet, nav vajadzības paskaidrot, ka tas ir viens no paņemieniem, kā ielīst saimniecības kasē bez jebkāda m ūķīzera. To itin labi prata ari Liepājas tehniskās apkopes stacijas meistari. Viņi nostrādāja žilbinošu stiķi ar trim padomju saimniecības «Nīca» traktoriem «T-150 K». Saskaņā ar noteikumiem bija jāizdara 17 dažādas operācijas. Darbnīcas v īriem tas šķita pārlieku apgrūtinoši.
— Trīs lietas — labas l ie ta s ,— viņi nosprieda. — Pietiks a r trim operācijām!
Apmainīja dzinējā eļļu, paknibināja vēl šo to un aicināja «Nīcas» pārstāvjus:
— Varat pieņemt!Tāda pieņemšana zināmā mērā
ir sivēna pirkšana maisā. Viens no traktoriem bija apkopts tik rūpīgi, ka pēc paris dienām nošķaudījās un apstājās.
Par līdzīgiem stiķiem no vainīgajiem nāktos šo to iekasēt. Bet tas ne vienmēr tiek darīts. Ie mesli? Juridiskais dienests laukos vēl ne visur stingri stāv uz kājām. Trūkst juristu.
Kāds no Valsts tehniskās uzraudzības darbiniekiem stāstīja, kā viņš centies pārliecināt saimniecības vadītāju par nepieciešamību pievērst vairāk uzmanības reklam āciju noformēšanai:
Pareizi noformējot un iesniedzot reklamācijas, saimniecība no braķdariem varētu piedzīt tr īsdesmit, četrdesmit tūkstošus rubļu gadā . . . Diemžēl, kā esmu dzirdējis, to labāk par citiem darot tikai daugavpilieši . . .
Te tad arī liksim punktu. Ja manam paziņam literātam saimnieciskais , sižets detektīvgabalam neder, lai tā ari būtu. Cerēsim, ka Valsts agrorūpnieciskas komitejas autoriem tas liksies pietiekami interesants.
«A grā rūsa skāra daudzas darbojošās personas: Ķ ik u l i ar v isu v iņa Elzu, I ta lo un au to mašīnu.»
«Dzeja nav dzīve, bet g rā mata iekā rto ts no te ik ts r in d iņ u skaits.»
«Viens dze jo ju k rā jum s stāsta par m o toc ik lu , o t rs par caurvē ju , trešs par tumsu. Par ko lai stāstu es?»
«A r poēmu «Einšteiniāna» var cīnīt ies par zinātnes uzlabošanu.»
«Rainis un Aspaz i ja rakst ī ja t i k labi, ka v iņus lasa v ē l šo dien.»
«Pietūka Krust iņš runā ja t ik
ilg i , kamēr vārdu p lūd i a iz tecēja uz c i tu pusi.»
«Lai la ime būtu pilna, musu godātais Dainu Tēvs izgatavoja skapi ar a tv i lk tn ī tēm .»
«Jāzeps c ien ī ja savus brāļus, taču t ie v iņ u zvērīg i iegrūda lauvu bedrē un negr ibē ja va irs tā lāk sarunāties par augstām l i e tām.»
«N e b i ju skolā, jo atbrauca tante, k u ra jāved uz zvērdārzu.»
«Izsi tu sko la i logu, bet mamma jau iepr iekš teica, ka nebūšot pr iekš tā naudiņas.»
No skolēnu sacerejumiem izrakstījusi ILGA RISMANE.
Satiku pazīstamu literātu, kura spalvai pieder dažs labs krimināl- gabals, un piedāvāju sižetu: aptīrītas vairākas kolhozu un padomju saimniecību kases. Vainīgos meklē. Naudas lādēm nav ne skrambiņas, mūķīzeri nav lietoti.
— Vecs numurs, — literāts atmeta ar roku. — Kasu aptīrīšana ir apspēlēta līdz apnikumam.
Kad biju izklāstījis sižetu sīkāk, mans paziņa noņurdēja:
— Tā jau tas ir, bet jāšaubās, vai tādi notikumi kutinās lasītāju nervus.
Laikam jau viņam taisnība, n o domāju. Pliks un tīrs nesaimnieciskums tiešām var ari neaizraut lasītājus, kuri gaida spriegu detektīv- sižetu. Bet, tā kā cieš ari kolhoznieku un padomju saimniecību s trādnieku kabata, šķiet, tālāk attelotie fakti varētu ieinteresēt Valsts ag ro rūpnieciskas komitejas darbiniekus. Pamata šādai pārliecībai ir vairāk nekā pietiekami. Traktoru dzinēju sliktās izmantošanas dēļ no saimniecību kasēm tiek izvilktas prāvas summas.
Minēsim vienu nelielu piemēru. Lielvārdē atrodas specializētā re montdarbnīca. Republikas saim- niecībasiiz turieni sūtīja un turpina sūtīt dzinējus kapitālremontam pēc principa — jo lielāks skaits, jo labāk. Ir motors nostrādājis paredzētās 3800 stundas — jauki! Ja nav, ari nekas. Sajā darbnīcā gada laikā ap
grozījās 1300 dzinēji, kuri vidēji bija nostrādājuši tikai ap 3000 stundām. Diemžēl tas viss maksā baltu naudu, un tautas saimniecībai tika iegriezts robs par 263 tūkstošiem rubļu. Turklāt piezīmēsim, ka šī darbnīca nebūt nav vienīgā, kur remontē traktoru dzinējus.
Tikai nesāksim domāt, ka laucinieki visos gadījumos tīšuprāt taisa sev skādi. Mēģināsim tikt skaidrībā, kāpēc dzinējus triec remontā pirms laika.
Sai jautājumā savu viedokli izteica Valsts tehniskās uzraudzības Cēsu rajona inspekcijas priekšnieks b. A. Leoke:
— Joprojām trūkst vienkāršu re zerves daļu. Traktors apstājas, ja ir jānomaina degvielu sistēmas augstspiediena sūknis. Rajonā tāda nav. Kaut kur, bez šaubām, tāds sūk nis ir. Piemēram, remonta rūpnīcā vai kada no specializētajām darb nīcām. Tikai nedomājiet, ka rūpnīca vai darbnīca jums šo detaļu pārdos! Katrs to glabā kā acuraugu. Tāpēc reizēm esam spiesti dot p iekrišanu pret savu gribu. Tas ir — ļaujam sūtīt dzinēju kapitālremontā, lai tiktu pie atsevišķām, nenozīmīgām rezerves daļām.
Un, lūk, ari rezultāti. Rīgas eksperimentālajā rūpnīcā «Stars» kom petenta komisija pārbaudīja kapitālajā remontā nodotos motorus «D-50» un «D-240». Izrādījās, ka t i kai trim no divpadsmit dzinējiem bija nepieciešams kapitālais remonts. Pārējiem bija nepieciešams • tikai salabot blīves, deg-\ r i o l i i c f i l r n u c v a i a r v m a i n ī * a f _
E. R U S M A N I S
• •
NAV JAU KO UZTRAUKTIESi
Astoņgadīgās skolas direktors juta sabiedrības atbalstu. Jau pirms trīsdesmit gadiem, kad viņš tikko bija apstiprināts šaja amatā, vecais direktors šķiroties sacīja:
— Jums drīz uzcels jaunu skolu.Pedagoģijas vecmeistara acis iemirdzējās asa
ras. Un jaunais, toreiz vēl tik jaunais d irektors juta, ka viņa sirdi sakāpj lepnums par sabiedrības dāvāto uzticību, un viņam kļuva nedaudz žēl iepriekšējās skolotāju paaudzes, kurai nācās s trādāt vecajā skoliņā.
Pagāja daži gadi, tad vel un vel. Solījumi netika aizmirsti — tie tika atkārtoti regulāri.
Piecpadsmitajā d irektora darba gadā apkopēj- tantiņa Amālija, ieraudzījusi iznākam no klases praktikanti Tibiņu, iesaucās:
— Mīļais bērns, es jau teicu, ka tie palaidņi novedis tevi lidz sirmiem matiem!
Patiešām, praktikantes Tibiņas mati, kas pirms 45 minūtēm vēl bija jauki brūni, tagad krāsojās balti.
Viena sirma skolotāja vairāk vai mazāk, tas nav būtiski mūsu pedagogu kuplajai saimei, bet izrādījās, ka Tibiņas matus nobalsinājis birstošais apmetums. Tika noorganizēta komisija, kura ar vairākiem zīmogiem apzīmogoja lēmumu par to, ka skolas sienas papuvušas un izļodzījušās, nekāds remonts šeit vairs neko neglābs, tāpēc jāprasa jauna skolas ēka.
Te jāpiezlmē, ka sabiedrība neļāva vecajai ēkai iet bojā. Ārsienas tika pielabotas, skolas šefu uzņēmums saveda kārtība elektrotīklu, uzlika kanalizācijas bedrei jaunu vāku, nobalsi- naja griestus un ar koka stabiem atbalstīja griestus klasē, virs kuras atradās fizkultūras zāle. Tiesa, pret stabiem cēla iebildumus Tautas izglītības nodaļas metodiķe. Viņa sacīja, ka stabi sliņķiem palīdzot slēpties no skolotājas skatiena, bet citiem skolēniem aizsedzot tāfeli. Taču drošības apsvērumu dēļ direktors stabus novākt nevarēja. M etodiķe aizbrauca neapmierināta.
Gāja laiks, skolā nekas īpašs nenotika. Tikai klases reizēm ziemas spelgonl bija ļoti auksts, un šad tad akā noslīka elektromotors, kas sūknēja skolai ūdeni, jo ūdensvads zema spiediena dēļ skolas vajadzības neapmierināja.
Ar visu to skolas d irektors optimismu nezaudēja un katru gadu pirmajā septembri, kad sveica pirmklasniekus un viņu vecākus, klusībā cerēja: «Viņi būs tie, kas mācīsies jaunaja skolā!»
Bet šā gada pirmaja septembri direktoram, kad viņš uzrunāja skolēnus un viņu vecākus, -bija pagaisušas ari pēdējās cerības.
Vainīgs pie tā bija caurums, kas parādījās skolas griestos, atgadinādams, ka atkal kaut
kas sāk brukt kopa. Pilsētiņas remontceltnie- cibas pārvalde savu brigādi solīja tikai pēc diviem mēnešiem, turklāt ar piebildi ja «bus, kas maksās». Sefuzņēmumam nebija laika un cilvēku. Tas saviem piecsimt darbiniekiem to brīd cēla somu pirti un divas dzīvojamās ēkas. Tomēr skolai tik daudz nāca pretī, ka apsolīja pēc O ktobra svētkiem drusku to vainu ap skatīties. Direktors sajuta mazu atvieglojumu un aizsūtīja sefuzņēmumam trīsdesmit skolēnus jaunbūves apkārtnes uzpošanai.
Bet caurums griestos kļuva aizvien lielāks. Metodiķe, kas nebija aizmirsusi gadījumu ar pedagoģiju traucējošajiem stabiem, jautāja, kad beidzot tas tiks aizlāpīts.
Diemžēl direktors to nezināja. Toties manīja, ka nav pamests nelaimē: regulāri zvanīja dažādi atbildīgi darbinieki un interesējas, kā tad būs ar caurumu. Direktoram tika ieteikts skolēnus sadalīt divas maiņās, līdz ar to caurums griestos mācības netraucēšot. Simt bērniem vajagot divreiz mazāk telpu nekā diviem simtiem.
Kamēr direktors domāja, uzradās vēl otrs caurums — septītās klases telpa. Tas nosvēra kausu divmaiņu mācību pusē.
Daļa bērnu tagad brauc uz saviem lauku nostūriem pa nakts melnumu un stundām gaida autobusu. Pa to laiku noskaidrojas, ka jauno skolu nemaz tik drīz necels, jo apdzīvotā vietā ar mazu iedzīvotāju skaitu neesot iespējams ierīkot centralizētu kanalizāciju, bet bez tās vispār neko nedrīkst celt. Tādas esot sanitārās normas.
Direktors iebilda, ka viņu apdzīvotajā vietā ir uzcelts universālveikals, šefuzņēmuma mājas un sakaru mezgls, mēģināja atgādināt senos solījumus, bet uz viņu skatījās kā uz milzi Lutausi — bērnu rijēju. Nevīžodams lāpīt caurumus un s tu tēt sienas, viņš grib panākt, lai tiek izdarits antisanitārs pārkāpums!
Pašlaik direktors ir samierinājies ar visu. Tikai visu laiku baidās, ka neparādās vēl kāds caurums griestos. Tad vajadzēs pāriet uz mācībām trijās maiņās. Viņam tagad galvenais izturēt līdz pensijai. Drīz viņš spiedis roku savam pēcnācējam un ar šķiršanās asarām acīs teiks . . . Bet varbūt ari neteiks nekā, jo nebūs kam teikt. Galu galā kas nāks uz šo skolu s trā dāt, ja nevienam skolotājam trisdesmit gadu laikā te nav piešķirts dzīvoklis?
Tikai nedomājiet, ka šeit aprakstītā skola ir Valkas rajona Strenču vai Smiltenes 2. skola. Tā ir pavisam cita skola, pavisam, pavisam citā rajonā. Jūsu bērni tur nemācās, tāpēc nav ko uztraukties.
B. KURKULIS
Tā tas iegājies, ka ikvienu darbu nepieciešams parbaudlt. Lai, kā smejies, darba daritaji savu darām o padarītu kārtīgi.
Ēriks Dūdiņš, kas par to bija daudz domājis, juta, ka viņa aicinajums un sūtība ir kontrolēšana. Tapec kada tumšā nakti, zagļu stundā, viņš devās uz ražošanas ap vienības RER pulvermetalurģijas iecirkni un, pārbaudīdams sargu modrību, p ag rāba kilogramu sudraba, kura vērtība drusku pārsniedza 2600 rubļus.
Sirdscilvēks Dūdiņš savā sirdsskaidrībā, protams, gaidīja, ka tūlīt atskries sargi un rīkosies pēc instrukcijas. Taču neviens neskrēja, neviens nesauca «Stāt!», neviens nekliedza «Rokas augšā!». Izskaujas, ka iecirkņa sargi kaut kur nolīduši un guļ kā āpši ziemas vidū.
N ākamajā dienā Ēriks Dūdiņš pievākto sudrabu pie Sarkandaugavas tilta atdeva Pēterim Cihovskim, tādam pašam lāga vīram. Abi pabrīnījās par sargu bezrūpību, tad aizgāja uz vienu patīkamu vietu a p spriesties, ko būs ar sargiem d a n t tālāk, un pie reizes krietni uzņēma uz krūts.
O trreiz parbaudlt iecirkņa apsardzību gāja Vilis Gailis, izvēlējies tikpat tumšu nakti. Viņš, lai sargiem dotu lielāku iespēju parādīt modrību, paņēma nevis vienu, bet četrus kilogramus sudraba. Un atkal neka. Gandrīz vai bija jāsāk domāt, ka iecirknis vispār netiek apsargāts!
Lieta kļuva interesanta.Kārtējā parbaude, kurā Dūdiņš ari pa
ņēma četrus kilogramus sudraba, nekādu skaidrību nedeva.
— Traki! — Dūdiņš teica Cihovskim, atdodams sudrabu. — Tur, zin, pat nespokojas!
Skaidrs, ka bija jāpārbauda vēl. Šoreiz to dari ja Vilis Gailis un aiznesa 13 k ilogramus sudraba. Viņš ilgi knosījās iecirknī, rēķinadams, cik īsti tāds sudraba daudzums varētu maksāt. Galu galā iznaca 34 000 rubļu. Va velna! Kas to būtu do mājis!
Pēc tam uz iecirkni vēlreiz gāja Dūdiņš, tad atkal Gailis, tad . . . Nu jā, bet cik ilgi tā staigāsi, kurpēm sāk pazoles dilt.
Nedaudz apspriedušies, vīri nolēma pārbaudīt maķenīt no citas puses. Šoreiz viņi gaišā dienas laika uzmeklēja noliktavas darbinieces A leksandru Sčeglovu un Jevgeņiju Anču. Tā un tā, vai šīs neesot manījušas, ka noliktavā kaut kā trūktu. Abas stāvēja kā klints:
— Mēs neko neesam manījušas, mums nekā netrūkst!
To pašu, likdams roku uz sirds, apzvērēja maiņas meistars Valerijs Kļimovs.
— Viss ir vislabākajā kārtībā. Neviens neko nav aiznesis. Pat ne kontakta galiņu.
— Pie mums valda ideāla kārtība, — inženieris tehnologs Mihails Frolovs un iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Korovins apstiprināja.
Bet ražošanas apvienības RER apvienotās grāmatvedības darbinieces par izpraš- ņāšanu varen uztraucās. Kas tie esot par kumēdiņiem! Viņām neticēt! Ja reiz sacīts, ka šajā iecirkni viss kartibā, tad nav ko tincināt.
T rijotne ilgi lauzīja galvas, lai izpun- ktierētu, kas tur īsti bija ar tiem sargiem. Lauzīja, lauzīja, līdz beidzot nāca pie saprašanas. Jo, raugi, viņiem, Ērikam Dūdiņām un Vilim Gailim, kā jau iecirkņa sa rgiem, nevajadzēja ņemt sudrabu savas dežūras laikā. Tas bija jādara tad, kad sargāja citi. Un iznesto sudrabu nu nekādi nevajadzēja a tdot Pēterim Cihovskim, kas taču bija apsardzes priekšnieks!
Jā . . . Tagad visi trīs sēž drošā vieta, kur var redzēt, kas ir kārtīga sargāšana. Tā, lūk! . . .
E. JUM ARS
\\ /
<=> o O O
G. B Ē R Z I Ņ Š
MOTOKROSS
ito w J h Z
JĀPALĪDZ VIRĀM SAKOPTIES . . . BET KURI TAD IR MOSEJIE!
E. R U S M A N I S
W S ' /
u .
G. G R A S M A N I
V. SOLOVJOVS
NEAICINĀTI
CIEMIŅI
E. R U S M A N I S
Mūs apciemoja tāli radinieki. Un apciemoja pēkšņi, bez iepriekšējas pieteikšanās.
Svētdienas rītā mani pamodināja spalgs durvju zvans. Zvani vienmēr skan negaidīti, arī taja gadījumā, ja kādu gaida. Neko darīt, piecēlos un tāpat pidžamā gāju atvērt durvis.
Aiz sliekšņa ieraudzīju pa jaunu, sportiska auguma vīrieti, tāda paša vecuma sievieti un puišeli.
— Ko vēlaties? — miegainā balsī jautāju.
— Viņš mūs nepazīst! — vīr ietis klusām teica un paskatījās uz sievieti.
Pablisināju acis. Varbūt kādi paziņas?
— Jā . . . — vīrietis nopūtās.— Gadi skrien. Mēs atbraucām uz jums paskatīties, ar kūrvietu iepazīties, jūrā izpeldēties . . . Mūsu nomalē jūras nav. Es esmu Voldiņš, tavs brālēns.
— Voldiņš? Neatceros . . . Ek, nolādētā aizmāršība!
— Kā klājas tavai sievai?— Voldiņš apjautājās. — Viņa noteikti mūs atcerēsies.
— Ļoti iespējams, — es p iekritu. — Nu ko jūs stāvat kāpņu telpā? Lūdzu, ienāciet!
Sieva arī viņus nepazina, tāpēc tūdaļ ļoti neuzkrītoši un tak tiski sāka viņus izjautāt. Izrādījās, ka Voldiņš patiešām ir mans brālēns pa mātes līniju. Kā tad, 1cā tad — manai māmiņai taču bija trīs māsas, vienu es pa
zīstu labi, o tru tā, pa pusei, bet trešā jau sen ir tālu aizprecēta un to es vispār neesmu redzējis. Un, lūk, Voldiņš ir viņas dēls!
— Cik labi, ka jūs beidzot a t braucāt! — priecīgi sacīju. — J ū tieties kā mājās!
— Mums vēl vajag iekārtoties viesnīcā, — Voldiņš sacīja.— Nevar taču radiniekus a p grūtināt . . .
— Viesnīcā? — es iesmējos.— Un jūs vasaras laikā cerat iekārtoties viesnīcā? Voldiņ, tev patīk jokot!
Tā viņi apmetās pie mums. Nedēļas laikā pludmalē iedega brūni un pieņēmās svarā. Radinieku dēls iedraudzējās ar manējo, un, kad viesi sāka a tvadīties, puikas bija ļoti apbēdināti. Mēs viņus pavadījām uz staciju, palīdzējām ienest k o ferus vagonā . . . A tsveicinājāmies, sabučojāmies un šķ iramies.
Izgājis vagona gaitenī, pamanīju, ka kurpēm atra is ī ju sies aukla un noliecos to sasiet. Pēkšņi izdzirdu Voldiņa balsi:
— Re, viņi tiešām noticēja, ka mēs esam viņu radinieki!
— Tādi jauki cilvēki! — Voldiņa sieva atbildēja.
Izkāpu no vagona un, kad vilciens sakustējās, kopā ar savējiem māju ardievas. Voldiņa ģimene savukārt māja mums.
Nākošgad mēs brauksim pie viņiem viesos. Kaut tikai nu būtu uzdevuši īsto adresi!
v o v s i : v s s
FRIZĒTAVU APGAITA
KO TAD DABO! ZIV IS ELLĀ!
TIRDZNIECĪBAS UN SABIEDRISKĀS
ĒDINĀŠANAS JAUNUMI
Līdz šim nebija skaidrs, kāpēc Sakstagala padomju saimniecības ēdnīcā «Berjozka» pusdienas var paēst ātrāk nekā jebkurā citā Rēzeknes rajona ēdnīcā.
Tagad šis noslēpums ir noskaidrots. Lai ēdnīcas «Berjozka» apmeklētāji velti netērētu laiku. Izvēlēdamies ēdienus, ēdienkartē
Rēzeknē jau ilgāku laiku d a rb o jas pārtikas p ro d u k tu muzejs. Tajā eksponē t i p ro d u k t i , kas sasnieguši c ien ī jam u vecumu. M u ze jā g la b ā jas d ivus tr īs gadus vecas vafe les, burkas ar p ī lā d ž u sulu, kas p i ld ī ta 1982. gadā, un sacukurotas ērkšķ ogas, kas sagatavotas p irms 12 ga d iem !
In teresantu jaun inā jum u ie v ie suši Rēzeknes pa tē rē tā ju b ie d r īb u savienības 27. veikala , kā arī ko lho zu «A vangards» un «Ļeņina karogs» ve ika lu d a rb in ie k i. V iņ i spēkbarību p ā rd o d nevis no letes vai speciā lās šim no lūkam ie r ī kota jās pa līg te lpā s , b e t tieši no mašīnas.
Jauninājuma p r iekš roc ības acīmf f i r l ī A m » i ī l r a i ---— -
Pēc t i rd z n ie c īb ā pastāvošajām normām šos p ro duk tus va jadzētu
•norakstīt. Bet, tā kā muzejs iz v ie tots V i ļā nu pa tē rē tā ju b ie d r ī bas veikalā «Kolos» , tas nav jādara. Eksponātus izpē rk p ircē j i, kas nav in fo rm ēt i par p ro d u k tu vecumu.
w
gandrīz katru dienu lasāms tikai viens pirmais un viens otrais ēdiens. Tāpat apmeklētājus neapgrūtina arī ieraksti ailēs «Aukstie ēdieni», «Saldie ēdieni», «Atspirdzinošie dzērieni».
Rezultātā pusdienas var paēst piecās minūtēs.
šana, ķēpāšanās ar p i rcē ju apka lpošanu, pirkšanas un pārdošanas kon tro le . Tagad spēc īgāk ie un iz ve ic īg ā k ie p ircē j i a tvesto spēkb a r īb u izķe r pāris m irk ļos un ve ika la da rb in ie k ie m rodas b r īvs laiks, ko v iņ i var izm an to t l i te ra tūras lasīšanai par p ircē ju ku ltu rā lu apka lpošanu.
Ir brīži, kad cilvēks, paskatījies spogulī, zaudē sirdsmieru un nopūšas:
— Cik šausmīgi es izskatos!Tik kritiskā brīdī, kad cil
vēkam sirdsmiers zudis, viņš tūlīt atceras, ka pasaulē taču ir frizētavas. Parastas frizētavas, kur mazgā, griež un ieveido matus. Paaugstinātas kategorijas frizētavas — saloni, kur matus m odelē, griež, veido, krāso, balina, ka ari taisa manikīru un pedikīru. Un augstākās kategorijas saloni, kur strādā meistari ar v isaugstāko kvalifikāciju un padomus dod kosmetologi. Atliek v ienīgi izvēlēties, kurp doties.
Viņš izvēlas augstākās kategorijas salonu.
Par nožēlošanu driz vien nākas secināt, ka augstākās kategorijas salonu Rīgā ir maz, tāpēc cerības saņemt augsti kvalificētus p a kalpojumus nav lielas. Un patiesi, pārkāpis šāda salona slieksni, ikviens saprot, ka v iņa izredzes var pielīdzināt nullei. Jo salonā klientus apkalpo pēc iepriekšējas pierakstīšanās.
Nedaudz padomājis, cilvēks nospriež:
— Labi, došos uz paaugstinātas kategorijas friziersalonu!
Iegājis paaugstinātas kategorijas friziersalonā, kuru Rīgā, starp citu, arī nav pārāk daudz, cilvēks saprot, ka te izredzes ir, t i kai jāapbruņojas ar milzīgu pacietību, jo meistari klientus ap kalpo gan pēc iepriekšējās p ierakstīšanās, gan, kā mēdz teikt, dzīvās rindas kārtibā. Un cilvēks ieņem vietu rindas galā. Un gaida. Sākumā gaidīšana nemaz neliekas gara, jo frizētavā ir daudz ko apskatīt. Krāsainas bildes pie sienām, jaunākā prese uz žur-
nālgaldiņa, krāsainais televizors, interesantas sarunas ar pārējiem gaidītājiem. Cik daudz jauna te var uzzināt!
— Pie mums Pļavniekos beidzot ir divas frizētavas. Bet visu laiku bija tikai viena, jo celtnieki stiepa gumiju un Sadzīves pakalpojumu ministrija^ par to neinteresējās . . .
— Bet pie mums Ķengaragā jau veselu gadu remontē vienīgo frizētavu, lai gan celtnieki solījās remontu beigt četru mēnešu laikā. Sadzīves pakalpojumu ministrijas darbinieki par to, p ro tams, neinteresējas . . .
— Bet vai jūs zināt, ka visā Rīgā ir tikai četras bērnu frizētavas? Rīgas pilsētas rajonu izpildkomitejas nepiešķir telpas frizētavu ierīkošanai . . .
— A ri tas nav nekas! Mēs te stundām sēžam rindās un n īkstam, bet frizieru skolu beigušajiem nav kur strādāt, jo Rīgā trūkst frizētavu . . .
Sarunas ir interesantas, bet rinda uz priekšu virzās gausi, tā pēc cilvēks dodas uz visparastāko frizētavu. Taču arī tām ir savas vainas. Sadzīves pakalpojumu ministrija nav parūpējusies, lai tanīs ierīkotu ventilāciju.
Un tā, friziera krēslā sēdēdams, cilvēks pārdomā, cik tas to mēr ir bēdīgi, ka frizētavās ir garas rindas, ka frizētavu trūkst, ka celtnieki nesteidzas ar re montiem un Rīgas pilsētas izpildkomiteja nepiešķir telpas frizētavu iekārtošanai . . .
Pēc šādas frizētavu apgaitas cilvēks spogulī vairs neskatās.
A . Z A L V E
Ko darīt,. , ja trūkst darba roku! Jāstrādā ar galvu!
Ja darbs dzen darbu, tas vēl nenozīmē, ka tie iet uz priekšu.
ARMĪNS LEJINŠ
Šoruden Ludzā gad ī jās d z i rd ē t šādu stāstu.
— Esmu vienkāršs šoferis, — stāstītājs te ica . — Augstās skolās gā jis neesmu. Nu tad, lūk . . . Jūli ja be igās ved u uz D augavp i l i no Ludzas pa tē rē tā ju b ie d r ī bas sagādes kantora ogas. V a ja dzē ja n o d o t ražošanas a p v ie n īb ā «Latgales konserv i» . Un nevis kaut kādas kazenes vai sp radze nes, b e t labas ogas.
D a u g a v p i l ī b r iļ ļa in s v īrs apskatīja manas ogas, pakra tī ja ga lvu un noburkšķē ja kaut ko nesapro tam u g lu ž i svešā va lodā. Es savukārt ar ī pu r inā ju ga lvu un te icu , ka nesapro tu . Bri ļ ļa ina is vē lre iz n o bu rkšķē ja nesapro tam o runā jam o un uzrakstīja dažus vārdus uz pa- p ī r īš a . ‘
Te stāstītā js man p a rā d ī ja p a p ī - r ī t i , uz kura b i ja rakstīts: «Baccas grossu lar iae e t r ib is n ig r i non sumimus.»
— Es to p a p īru p a g ro z ī ju ro kās, — stāstītājs tu rp inā ja , — saprast neko nesapratu, taču par g a līg u mu ļķ i ar ī iz rād īt ies n e g r i
bējās. Tāpēc pamāju ar ga lvu un braucu mājās.
Nākamajā d ienā ved u ogas uz ražošanas apv ie n ība s «Latgales konserv i» Rēzeknes f i l iā l i . Tur — tas pats. O gas nepieņēm a. G r ib ē tos zināt, kas par l ie tu.
A tzīšos, es a r ī la tīņu va lod u mācīj ies neesmu. Tāpēc a izgā ju ar visu z īm ī t i p ie kāda veca f i lo lo ģ i ja s p rofeso ra.
Profesors uzmeta z īm īte i skat ien u un te ica:
— Teksts jāsap ro t tā, ka ērkšķ ogas un upenes ne tiek p ie ņ e m tas. — Un p ie b i ld a : — Nonsenss! N e jē d z īb a ! Būtu labāk p a lie l in ā juši og u pārstrādāšanas ja u d u l
P rofesoram ta isn ība . Nesen uzz ināju, ka Ludzas sagādes kan tor im jānoraksta ap 1960 k i log ram u ē rkšķogu pa r 1270 ru b ļ ie m un 324 k i log ram us u p eņu par 486 rub ļiem . Tās pašas ogas, ko b i ju vadājis gan uz D aug avp i l i , gan uz Rēzekn i.
J. JUZEFS
I И A I R A I P V Ч
ALIS DUNKUDALIS
Sanāksmi vad ī ja b ied rs L īkbē rz iņš , jo tieši viņš b i ja v isprasm īgāka is vē tra in i strīd īg u sanāksmju vadītā js . Pagaidām gan vēl neviens nestrīdē jās , a r ī vētras tuvošanos nekas nevēstīja . G a iso tne b i ja ierasti m ie ga ina un ga r la iko t i d īka , pa t mušas uz a rodkom ite jas kab ine ta loga rū tīm p ie k lu sināja sīkšanu. Tāpēc paga idām Pusbeciņa m o no to n i dek lam ēja no lapiņas savu z iņ o jumu. V ē j iņš lasīja «L ite ra tū r iņu un M ā ks li- ņu» par Cumlaka pēcteču kār tē jām avantūrām, Zā k lī te p ie z īm ju b loc iņ ā pati ar sevi spē lē ja «uz desām». Lāvniece, iep le tus i e l koņus pa trešda ļu ga lda, ska it ļo ja ba rības v ien ības, b e t Sīkskariņa snauduļo ja , b a id ī damās ie m ig t pa īstam, jo apzinā jās savu vāj īb u — p irm a jā n o m id z ī skaļi krākt. Neviens no k lātesošajiem pat ne ievē ro ja , ka Pusbeciņa, savu sakāmo no lasījus i, jau sēdēja p irm ī t ies i ld īta jā v ie tā mīksta jā krēslā p ie aktu vāku skapja stūra. Sapulces vad ītā ja balss visus, izņem o t V ē j iņu , atsauca rea l i tātē. Z ā k lī te aizsita b loc iņ u , nepaspē jus i īs tajā v ietā ie v i lk t krustiņu, lai pati sevi iev i l inā tu v i l t īgā s lamatās, Lāvn iece savāca skait ļ iem p ie raks tī tos pap īrus , be t Sīkskar iņa, uzve ikusi snaudienu, ar g a n d a r ī jum u secināja, ka šoreiz b i ja n o tu rē ju sies p re t ī savai vā jīb a i. V is i a tdz īvo jās .
L īkbērz iņš : — . . . M ūsu nākošais d ienas kārtības punkts — m ateriā lā stimulēšana.
V ē j iņš (sa locīj is av īz i) : — Ko? Kāds punkts?
Sīkskariņa: — Neva jag gu lē t, mīļa is b ie d - r ī t ! Prēmijas dalīs.
V ē j iņš : — Dalīs? Būtu labāk te ikus i, g r ie z īs nost.
L īkbē rz iņš ( l ie t išķ i c ilādams pap īrus ):— Sāksim! U zvārdus lasīšu a lfabēta secībā. Ja kādam kas iebilstams, lūdzu ! Sāku. A n to n i ja A un iņa . Va i atstājam visus simt p r o centus?
Lāvniece: — V ar atstāt. K ā rt īga sieva. Man kā ga lvena jam speciā listam ie b i ld u m u nav.
Zāk lī te : — Pārkāpumu nav. V a r atstāt p i ln u p rēm iju .
S īkbērz iņa : — Nav pārkāpum u? Hm, kā nu uz to skatās . . . V iņa i pārāk skaļa rīk le .
V ē j iņš : — Ja b ļau j v ietā , tad nav ko ieb ils t. Ja nevie tā , tad va jag v iņu n o lik t tādā vietā, kur no bļaušanas sab ied rība i t iek kāds labums. Piemēram, ko r ī , p irm a jā r indā.
Lāvn iece: — Netaisi kum ēd iņus l M ēs runājam par no p ie tnā m l ie tām, b e t tu par pašd a rb īb u . Es saku, A n to n i ja i jāatstāj visi simt.
L īkbē rz iņš : — Kas pretī? Nav? Neatturas arī neviens? Rakstu: A n to n i ja i A un iņa i simt p rocen t i. Tālāk nāk Boriss Breksis. Vai atstājam arī visus simt?
TU ESI MALACIS, ŽANI!Pusbeciņa: — Lai saņem. M a n nekas nav
iebilstams.Lāvniece: — Breksim jānoņem .L īkbērz iņš : — Ja jānoņem , noņem sim . C ik
procentus?V ē j iņš : — Bet par ko?Sīkskariņa: — Kā, pa r ko? Ja re iz g a lv e
nā speciā lis te saka, tad viņa ar ī zina, pa r ko!Kas te ko spr iest! Va i p ie t iks , ja s trīpos im desm it procentus?
Lāvniece: — N ep ie t iks . V a jag p iecpadsm it .V ē j iņš : — Bet ko tad viņš tādu ir iz
da rī j is , vai, g luž i o trā d i, nav izdarīj is?L īkbērz iņš : — Kad tev došu vārdu , tad ru
nāsi. Es l ieku pr iekšā Breksim sv ī tro t desm it p rocentus .
V ē j iņš : — Bet, m ī ļ ie b ie d r i , vai tad par v iņu kāda pavē le ir?
Sīkskariņa: — Pavēle? Ja bū tu pavē le , tad mēs te galvas ne lauz ītu , noņem tu sep t iņ desm it p iecus vai visus simt. Domāju, šore iz p ie t iks, ja noņemsim desmit.
Lāvn iece: — Lai bū tu desmit, kaut gan . . .Labi, p ie k r ī tu .
L īk b ē rz iņ š :— Tātad rakstām: Borisam Breksim izmaksāt p rēm iju de v iņ d e sm it p r o centu apmērā . Tālāk C ec īl i ja C ie lav iņa . Ir pr iekš likum s izmaksāt p rēm iju simt p rocen tu apmērā.
Lāvniece: — Nu nē ! V ismaz d ivde sm it p iec i jānoņem .
V ē j iņš : — Un ko tad viņa ir n o g rē k o jusies?
Sīkskariņa: — A tk a l i A t ļau j taču to z ināt ga lvena ja i spec iā l is te i!
V ē j iņš : — Bet vai v iņai ga lu galā kāds rā jiens ir?
L īkbērz iņš : — Ja jau b ied rs t ik p r in c i p iā l i stāda šo jau tā jum u . . . paskatīs im ies. (Šķirsta pap īru s .) Hm . . . (apmulsis). M an te tā kā nebū tu . . .
Lāvniece: — Bet man tā kā bū tu . Ir v iņai rā jiens. Ir. Mutisks.
V ē j iņš : — Kur tas ir fiksēts? Pavēļu g rā matā, re, nav.
Lāvniece: — M anā p ie z īm ju grām atiņā tas ir. Tū lī t a tradīs im (šķirsta b lo k n o tu ) . Tūdaļ, tūda ļ . . . (apķeras). A ! . . (P iesit ar p irks tu sev p ie p ie res .) Te tas ir. A tm iņā !
Sīkskariņa: — Nu, ko es te icu ! Tātad rāj iens tom ēr ir, b ie d r i V ē j iņ ! Lieku pr iekšā n o g r ie z t d ivdesm it .
Ž āk lī te : — Jā, jā, d ivdesm it . D ivdesm it p iec i bū tu tā kā pavairāk.
Lāvniece: — Ja jau nu jūs esat t ik l ib e rā li . . . P iekrītu .
L īkbē rz iņš : — Rakstām: C ec ī l i ja i C ie lav iņa i izmaksāt p rēm iju as toņdesm it p rocen tu
apmērā . . . M ūsu saraksts pamazām tuvo jas nobe igum am . Tātad — V isva ld is Vējzaķ is . Stop, s to p in g ! I r pavē le : iz te ik ts rā jiens par a lkoho la l ie tošanu da rba laikā. O tra pavē le ! Iz te ik ts stingrais rā jiens par ne ierašanos da rbā astotajā un dev īta jā .
Pusbeciņa: — Ja ņem vērā, ka sep tī tais mums ir algas d iena . . .
Lāvn iece: — Bet tas taču b i ja t ik sen, gada pašā sākumā. Tagad Vē jzaķ is ir labo jies. Un cilvēks, kurš labo jies , ir jās t im u lē . . .
V ē j iņš : — Kā tad tu ne labosies, ja ciema ve ika lā nevar da bū t!
Sīkskariņa: — Izb e id z d e m a g o ģ i ju ! C it i taču raudzē paši. Nē, Vē jzaķ is par labo šanos ir jās t im u lē !
L īkb ē rz iņš : — Rakstu. Lai- s timu lē tu V ē j- zaķa labošanos, izmaksāt v iņam p rēm iju s im tp rocen tīg i .
V ē j iņš : — P iedod ie t , p ie d o d ie t ! A n to n i ja i A un iņa i mēs izmaksāsim p rēm iju simtp ro ce n t īg i , v iņa nav labo jus ies, jo slikta nekad nav b ijus i. V isva ld im V ē jzaķ im , kurš ir labo jies, jo b i j is slikts, ar ī izmaksāsim simt, kas tad iznāk? V ē jzaķ is šādā ga d ī jum ā nemaz ne ju tīs , ka t iek stimulē ts. A?
Lāvniece: — Patiesi, tā iznāk gan . . .S īkskariņa: — Jā . . . Bet s t im u lē t vajag.Z āk lī te : — V a rb ū t tam V ē jzaķ im varē tu
p iesv ies t kādu n ieku virs t iem simt p r o cen tiem , lai c ilvēks patiešām jūt, ka t iek stimulēts.
L īkb ē rz iņš : — Tādā ga d ī ju m ā es ie ros inu V ē jzaķ i p rēm ēt simt p iecu p rocen tu apmērā. Kas par? Pret? V ie n b a ls īg i ! Rakstu — V isva ld i V ē jzaķ i p rē m ē t simt p iecu p rocen tu apmērā . Paliek vēl pēdē ja is . Žanis Zeperis .
Lāvn iece: — Simt p rocen t i, nav ko runāt!Pusbeciņa: — Kluss un m ie r īgs cilvēks,
nekad p re t ī nerunā. Simt p rocen t i.
L īkbērz iņš : — Bet, b ie d r īš i m ī ļ ie ! Mūsu p rēm iju fonds ir izsmelts! Ko nu lai dara?
Lāvniece: — Un va irāk nev iena rub ļa nav?Līkb ē rz iņš : — N ev iena paša.Sīkskariņa: — Ko nu lai iesāk?(V is i dom ā.)
V ē jiņš : — B ied ri ! Bez materiā lās s t im u lē šanas pastāv ar ī m orā lā stimulēšana!
L īkbērz iņš : — Ko tad tu iesaki?V ē j iņš : — Es iesaku Zepe r i s t im u lē t m orā li .Lāvn iece: — Bet kā to izdarīt?
V ē j iņš : — Pavisam v ienkārš i. Tu kā ga lvenā speciā lis te p iee j Z e p e r im klāt, uzsit uz p leca un saki: «Tu esi malacis, Zani!»
L īkb ē rz iņš : — Tā a r ī rakstu. Zani Zepe r i s t im u lē t m orā li . Paldies, b ie d r i , sanāksmi slēdzam.
— MAN SĀKA DEGT PIRMAJAM! — TOLĪT IZLIDOS PUTNIŅŠ.DCT CC E C i l l l n A n TEV/I U c r I l / f
SAUKA VIETA KURMJA RAKUMIAtklāti sakot, līdz šā gada 1. jūlijam transporta
dēļ ne Rīgā, ne republikas pilsētās un ciemos nevienam grūtības neradās. Cilvēks nopirka viņam nepieciešamo, un tūdaļ blakus kā no zemes izauga vīriņš ar aizdedzes atslēgu:
— Kurp vedīsim, saimniek!Saimnieks nosauca adresi, vīriņš veda. Atslo
godams kravas taksometrus un uzskatāmi demonstrēdams privātā servisa pārākumu. Jo pirkums nepieciešamības gadījumā tika nogādāts pat divpadsmitajā stāvā.
īsi sakot, valdīja miers un jauka saticība. Un nevienam neienāca prātā doma: pag, pag, cik tad īsti vienas dienas laikā Rīgā (Ogrē, Jēkabpilī vai, sacīsim, Jelgavā) nopērk televizoru, ledusskapju, mēbeļu, būvmateriālu, kāds Ir pirkumu apjoms un cik transporta nepieciešams šo pirkumu pārvadāšanai!
Dekrēts par cīņu pret bezstrādes ienākumiem — likumsakarīgs un savlaicīgs — bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Izrādījās, ka pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem daudzkārt pārsniedz piedāvājumu. Un pēkšņi izveidojušos transporta tukšumu neaizpilda neviens. Rīgā, pilsētā ar gandrīz miljons Iedzīvotājiem, palika tikai simt kravas taksometru. Ieskaitot taksometrus — vectētiņus, kas jau pēc pāris nobrauktiem kilometriem sāk mocīties ar vārstu klapi un citām nelaimēm.
Turklāt vēl kādā nebaltā septembra mēneša dienā kravas taksometri apstājās. Visi kā viens. Bez izņēmuma. Un stāvēja Specializētā autotransporta uzņēmuma garāžās gandrīz nedēļu. Jo ikviena mašīna bez degvielas ir dzelzs gabals.
Radās paradoksāls stāvoklis. Kamēr nebija nekādas kārtības transporta izmantošanā, benzīna pietika visiem. Tiklīdz kārtība beidzot tika nodibināta, atklājās, ka nepietiek ne transporta, ne benzīna, bet pieprasījuma pētīšana ir tukša skaņa.
Valcēnieši, piemēram, ar izbrīnu konstatēja, ka Valkā sadzīves pakalpojumu kombināta r īcībā nav it neviena kravas taksometra. Un tāpēc šis kombināts pilsoņus ar viņiem nepieciešamajiem transporta pakalpojumiem nodrošināt nespēj.
— Mums taksometru tik tiešām n a v . . . — Valkas SPK galvenais inženieris R. Kažociņš piekrīt. — Jo benzīna trūkst. Un galu galā mums nav izdevīgi sniegt transporta pakalpojumus.
Bet Ogres rajona SPK direktors J. Kaminskis, izskaidrodams savu viedokli transporta jautājumos, sit dūri galdā:
— Katrai organizācijai un uzņēmumam ir savs transports! Lai tad šīs organizācijas un uzņēmumi apkalpo savus strādājošos paši!
Par šādu nostāju var brīnīties. Jo ir gan pensionāri, gan invalīdi, gan komandētie. Bet to var uzskatīt arī par jaunu ierosmi. Lai cilvēks skraida, lai meklē. Pats SPK direktors J. Kaminskis visiem rajona iedzīvotājiem uzskatāmi nodemonstrēja, kā jārisina transporta problēmas. Pieskrūvēja savai baltajai dienesta volgai paša baltās volgas numurus un brauca svilpodams.
— Man nepatīk, ka autoinspekcija Ik uz soļa tevi aptur un pieprasa ceļazīm i. . . bet dispečers, kas izraksta ceļazīmi, bija kaut kur aizgājis, — direktors J. Kaminskis paskaidroja.
Un ko tu viņam padarīsi, ja vienīgais, kas sadzīves pakalpojumu kombinātā kontrolē dienesta volgas izmantošanu, ir pats direktors J. Kaminskis.
— Man benzīna pietiek, — J. Kaminskis saka.— Es pat esmu mazliet ietaupījis . . .
Bet Jūrmalā tai pašā laikā veļas mazgājamo mašīnu meistari vispār ir spiesti kulties kā pa nātrēm. Darbnīcai transporta nav, mašīnu piešķir reizi nedēļā, un meistari klientiem var nopūzdamies teikt tikai vienu:
— Gaidiet!Un klienti gaida. No rīta līdz vakaram.
Kavēdami darbu. Nervozēdami. Dažkārt arī neko nesagaidīdami.
Bet kur tu, cilvēks, paliksi! Tik un tā iesi uz sadzīves pakalpojumu kombinātu, jo galu galā jebkuru sadzīves, arī transporta pakalpojumu sniegšana ir SPK dienesta pienākums. Bet kombinātu direktori bezpalīdzīgi plāta rokas:
— Ko tad mēs . . . Meklējiet citur . . .Lai gan turpat aiz žoga — tikai citai orga
nizācijai — stāv dīkā gan kravas mašīna, gan ceļamkrāns, gan ekskavators, gan cita tehnika. Tikai — tur ir cits resors. Un sadzīves pakalpojumu kombinātiem pat neienāk prātā, ka šo dīko tehniku ar viņu starpniecību varētu izmantot pilsoņi, kam vajadzīgi transporta pakalpojumi.
Iznāk, ka cīņa pret vīriņu ar aizdedzes atslēgu ir nonākusi pretrunā ar ierindas pilsoņu sadzīves vajadzībām. To redzēdami un attapušies no šoka stāvokļa, vīriņi sāk domāt. Un, kas domā, tas izdomā. Vīriņš iet pie priekšniecības un saka:
— Man šodien vajadzētu mašīnu . . . Jāpārved no veikala ķeblītis . . .
— Lūdzu, — priekšniecība piekrīt. — Maksājiet kasē par mašīnas izmantošanu un brauciet laimīgs!
Un šoferis ved savu ķeblīti, bet pie reizes paņem līdzi arī to mēbeļu komplektu, kuras īpašnieks Izmisīgi plēš matus, kravas taksometru gaidīdams. Protams, ne jau par skaistām acīm. Par kārtīgu cenu — oficiālo samaksu, plus piemaksu par risku.
Nākamajā dienā atkārtojas tas pats. Tā vīriņš sešas dienas ved pa ķeblītim, pieķerdams klāt vienreiz ledusskapi, citreiz veļas mazgājamo mašīnu un nečīkstēdams par benzīna trūkumu.
Bet pakalpojumu kombināta vadība ziņo:— Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, esam
snieguši pakalpojumus par tik un tik rubļiem vairāk . . .
Ieņemtais plāna rublis pārskatos aizsedz nesaņemtos desmitniekus, kas čaukstēdami Ieslīd manīgo vīriņu kabatās, lai gan pilsoņi tos labprāt samaksātu par viņiem nepieciešamajiem pakalpojumiem oficiāli valstij.
A. BRĀLĪTIS
Grimt pārdomās ne vienmēr nozīmē iet dziļumā.
Frāzē «Visi tā dara» vairāk ir vēlējuma nekā īstenības.
Vispareizāk spriež tie, kam ir taisnība.
A rī mērķtiecība var būt bezmēr- ķīga.
Tie, kam nav ko teikt, par vārdu trūkumu reti kad sūdzas.
M eli pastāv ne jau mēles dēļ.
Riešana var būt sāpīgāka nekā košana.
A rī vecumā var sadurties ar augšanas grūtībām.
Nākotnei muguru nepagriezīsi.
F. USANS
LEONS OZOLS
NE TAAtziņa no tautas pūra:Dzērājam līdz ceļiem jūra . . .Taču saskatāms pat aklam, —Bieži peļķe tam līdz kaklam.
IEK5EJAS REZERVES— iāsagādā, lai vai kas.Deficīta detaļas!Citādi būs čupā plāni, —Dižiem, maziem klāsies plāni!Te kāds uzsauc, priecīgs kļuvis:— Veči, prom uz izgāztuvi!
J. B R I N K I S
— KUR SKAPIS!D. B R E I K S S
№8tv
— PIEDODIET. V A I LĪDZ STŪRIM VĒL TĀLU!D. B R E I K S S
E. RĪVA
MĒS - SKAITĻU VALODĀHelēnīte, kas pēc darba uzkopj
mūsu kantora telpas, ir pārliecināta, ka viņai dzīvē palaimējies. Proti, viņai neviens nekad nav spējis sagrozīt galvu. Un tikai tāpēc vien, ka viņai vienmēr ir bijis skaidrs priekšstats par tā saukto stipro dzimumu. Cik šis priekšstats ir pareizs un pamatots, viņa allaž pierāda ar piemēriem no dzīves. Pēdējais noskatīts vēl šoruden. Tepat Rīgā.
Ielas malā apstājusies vieglā automašīna. No tās izkāpusi sieviete un sākusi aplūkot pakaļējo riteni. Viss bijis kā bildē: pati gandrīz tikpat smuka kā Helēnīte, par kleitu jāsaka tas pats, autiņš smuks, laiciņš arī smuks, vienīgi tā riepa kā pankūka, pie tam vēl kreisajā pusē. Sieviete taisījusi vaļā bagāžnieku un mašīnai zem vēdera sākusi stutēt domkratu. Helēna jau jutusi, ka dzīve atkal piedāvā vienu piemēru.
Pacēlusi mašīnu, sieviete ņēmusies griezt vaļā skrūves. Tā nu tupējusi nabaga dūjiņa pašā ielas vidū, bet viņai garām drāzuši tā sauktie radības kroņi. Helēna tad nu sākusi noteikt šo supermenu īsto vērtību.
Viņas piestādītais rēķins godājamajiem pilsoņiem beigās iznācis tāds.
Slržulauzēļi, kuri, uzmetuši vien aci sievietei, saprot, ka nekas nesanāks . . . — 8 gabali.
Atriebīgie tupēju varoņi, kurus mājās iekausta sievas, — 4 gabali.
Likuma par bezstrādes ienākumiem iebaidītie — S gabali.
M īļie dēliņi, kuri vispār tikai ņem un izmanto, — 11 gabali.
Prlekšnieclņi, kuriem viens līdz pusotra padoto un tāpēc nedrīkst zaudēt cieņu, — 4 gabali.
Kopā — 32. Večuki — Ir arī tādi braucēji — , kuri neko lāgā nemāk un baidās pat autiņu apturēt un palaist, — 2 gabali.
Mašīnu markas — moskviči, žiguļi, volgas.
Vienīgais vīrietis, ko par tādu varētu saukt viņa rīcības dēļ, parādījies pelēkā darba blūzē un stulmu zābakiem kājis. Viņš, gari nerunādams, noņēmis nederīgo riteni, ielicis to bagāžniekā, pieskrūvējis rezerves ratu, nolaidis domkratu un visu salicis pa vietām. Vēl pagaidījis, lai redzētu, vai sievietes mašīnai iedarbojas motors, tad pamājis ar roku, iekāpis savā mašīnā un aizbraucis.
Mašīnas mārku Helēna nosaukt nezina — nu, tāda kā ielu laistāmā, tikai ar lielu rievotu šļūteni pakaļā.
STARP CITU
Vientulim pat muša nes prieku.*
Nav obligāti jārunā, lai samelotu.N. TIHONČUKS
A rī liliputiem ir savi pundurīši un savi milži.
C. MELAMEDS
Amerikāņu žurnālists intervē franču rakstnieku. Sarunas laikā žurnālists uzliek kājas uz galda, taču tūlīt apķeras, ka rīkojies nepareizi, un apmulsis jautā:
— Piedodiet, droši vien šis ieradums jūs traucē!
— Nē, nē, — rakstnieks atbild, — varat likt uz galda kaut vai visas četras kājas.
— Džek, vai tu zināji, ka cilvēks lietderīgi izmanto tikai vienu trešo daļu no savām smadzenēm!
— Jā! Un kā tiek izmantota otra trešdaļa!
— Vai esat precējušies! — viesnīcas administrators aizdomīgi jautā pārim, kas vēlas īrēt istabu.
— Bez šaubām, — jaunā sieviete pamāj. — Es pus gadu, bet viņš jau visus septiņus!
— Paklau, Marij, kur palicis mūsu kanārijputniņš!
— Dīvaini, pirmīt, kad sāku strādāt ar putekļu sūcēju, viņš vēl bija uz paklāja.
Lords Ramzeļs saka savam sulainim:
— Džon, mums vairs nav naudas. Vajadzēs pārdot senču portretus un vietā pakārt kopijas.
— Nekas neiznāks, ser. Jūsu tēvs to jau izdarīja pirms trīsdesmit gadiem.
Čikāgas zēns diedelē:— Tēt, uzdāvini man dzimša-
AN ATOLS POTĒM KOVSKIS «Szpilki», Varšava
nas dienā pistoli! Nopirksi, jā!— Klusu! Apnikusi man tava
činkstēšana! Kurš te ir ģimenes galva — tu vai es!
— Nu, tu . . . Bet, ja man būtu pistole . . .
Fermeris stāsta vietējā laikraksta reportierim:
— Šogad mums kukurūza izaugusi kā telefona stabi.
— Tik augsta!— Nē, tik reta.
Mazpilsētas restorānā:— Oficiant, vai jums ir telefona
abonentu grāmata!— Nav gan, bet varu piedāvāt
jums sūdzību grāmatu — tajā ir gandrīz visu mūsu pilsētas iedzīvotāju adreses.
— Paklau, kāpēc tu tik zemu klanījies pie sava sievastēva kapa!
— Atdevu godu viņa varonībai. Viņš četrdesmit gadus nodzīvoja kopā ar manu sievasmāti.
— Vai Elēnas jaunkundze vēl arvien meklē sev ideālu vīru!
— Nē, tagad tikai vīru.
Skolotājs jautā:— Pjēr, nosauc man kādu retu
Austrālijas dzīvnieku!— Zilonis.— Kā! Zilonis taču nav Austrā
lijas dzīvnieks!— Nav gan, bet viņš tur skaitās
retums.
■ ■ ■
ATKLĀTĪBASapulce bija kā jau sapulce.
Tikai ar Augstākās instances Pārstāvja piedalīšanos.
Ievadvārdus teica priekšsēdētājs Sčavņica, pēc tam viņš vārdu deva panei Ļiļkai. Pane Ļiļka sāka lasīt pārskatu par pārvaldes sasniegumiem.
Likās, viss rit, kā mīļais dieviņš licis. Te pēkšņi Pārstāvis pā r t rau ca pani Ļiļku pusteikumā un palūdza vārdu.
— Bet, protams, — priekšsēdētājs Sčavņica teica. — Laipni lūdzam, ar lielāko prieku . . .
Pārstāvis uzkāpa tribīnē.— Mīļie cilvēki, — viņš sa
cīja. — Nevajag to lasīt. Tā ir miglas pūšana.
— Kas, lūdzu? — pane Ļiļka brīnījās.
— Burbulis ūdenī, — Pārstāvis paskaidroja. — Fantāzija! Laiks tam pielikt punktu! Runāsim, kā ir. Bija acu apmānīšana, nav vairs acu apmānīšanas. Ir atklātība!
— Piedzēries? — baronese So- lovejčika pajautāja.
— Ļaunāk, — priekšsēdētājs Sčavņica klusi atbildēja. — Pilnīgi skaidrs.
Kļuva mazliet neērti. Pārstāvis runāja tālāk:
— Pārskatā bija minēts parks, bet nav nekāda parka.
— Tas ir kā, nav?! — zālē kāds iesaucās.
— Normāli, — Pārstāvis a tb ildēja. — Un to zina visi, kas ir šai zālē. Labāk par mani. Jo jūs šeit dzīvojat, nevis es. Blakus mājai ir a tkritumu izgāztuve.
— Fakts, — baronese Solovej- čika piekrita.
— Fakti nedrīkst aizēnot īstenību, — priekšsēdētājs Sčavņica ne visai pārliecinoši iebilda.
Pārstāvis to palaida gar ausīm.— Nav un nekad nav bijis ne
parka, ne bibliotēkas, ne bē rnudārza, ne kultūras nama jau n būves. Nauda ir izsaimniekota. Tāda ir patiesība.
— Kaloriferi tek, — zālē kāds pavēstīja.
— Lifts nedarbojas! — panei Ļiļkai paspruka.
— Klusu! — priekšsēdētājs uzsauca.
Priekšstāvis pasacīja vēl pāris vārdus, pēc tam diskusija aizgāja neparedzētā virzienā. Tika apstiprināts, ka miglas pūšana ir cauri, ka sabiedriskajā dzīvē valda atklātība.
Ja atklātība, lai tad būtu a tklātība, kā vēlaties.
Atklātība rada gandarījumu, protams. Tikai agrāk bija labāk. Parks, bibliotēka, bērnudārzs . . .
AK, ŠIE VIESSTRĀDNIEKI,CIK NEKAUNĪGI V IŅ i UZSĒŽAS
MUMS UZ KAKLA!Gancera kungs, kā r tīgs p i lson is ,
kādu d ienu sēdēja parkā un lasīja av īzē rakstu par v iess trādn ieku p ro b lē m u . Pēkšņi parka klusumā k ļuva dz irdam as švīkstošas skaņas. Gancera kungs pā rtrauca lasīšanu un ie ra udz ī ja c i lvēku , kas rū p īg i slaucīja celiņu. Gancers b i ja daudz lasījis par v iess trādnieku p ro b lē m u un uzrunāja parka ap kopē ju :
— Tu esi turks?Cilvēks no lika slotu.— Es esmu turks, manam saukt
A l i .— Ļoti pa tīkam i, Gancers. G an
cers ir Turcija i labs draugs. Es re iz pa t p ie jums p a vad ī ju a tva ļ i nā jumu kā tūrists. Tūrists, tu saproti?
— Saprot.— Turcija ir b r īn iš ķ īg a zeme.
Bet V āc ija ar ī nav sliktāka.— V āc ija ir labi, t ika i ziema —
auksti. Bet p e ln ī t pu lka naudas.Gancera kungs no lēm a ieb ils t.— Nav vairs t ie la ik i, — viņš
teica. — Tagad p ie mums kaudzi naudas^ n o p e ln ī t nevar. Pārāk da udz c i lvēku brauc p ie mums m ek lē t da rbu . Bet es redzu, tu g r ib ē tu pa lik t . . .
— Jā, pa lik t. V āc ija ir labi.— Un pavisam neve lk uz d z im
to pusi?— Dzim tene nav naudas. Tur
cija nabags.— Bet d z im tene ir dz im tene.
Dz im tene v ie n m ē r ir labāka.— Jā, d z im tene ir labi, — A l i
p iek r i ta un g r ib ē ja atkal ķerties p ie slotas. Bet Gancera kungs nerimās:
— M an nav nekādu ie b i ld u m u p re t tu rk iem . Turki to m ē r ir labāki par pā rē j iem ārzem niek iem . Bet
bū tu labāk b rauk t atpaka ļ uz d z im ten i. M ēs visi sēžam v ienā laivā, be t tā jau ir p ā rp i ld ī ta . Saproti, la ivā vairāk nav vietas!
— Jā, jā, laiva. Laiva uz ūdens.— Un šī la iva ir pārāk p ilna , —
Gancera kungs atkārto ja .— Kur ir laiva?Bet Gancera kungs nepadevās:— Tev Turcijā d roš i v ien ir p a l i
kusi ģ imene? Parādi fo to g rā f i ju !— G r ib a t skatīties mana ģ i
mene? Lūdzu, te ir mana sieva, dē ls , m e itas, — A l i sam ek lē ja d ivas fo togrā f i jas . G ancera kungs uzmeta tām paviršu skatienu.
— Jauki. Va i tad tu neesi n o i l go jies pēc savas ģimenes?
— Ļoti i lgo t ies , — A l i a tb i l dēja.
— Tad kāpēc gan tev nebrauk t atpakaļ uz dz im teni? A tvē rs i tu r mazu" b o d ī t i , sāksi p e ln ī t kaudzi naudas. Un vairs neva jadzēs slauc īt ielas. Beidz ķēpāties ar šo ne t ī r o da rbu ! Tev d z im tenē v ienm ēr ir saule! D z im tene — tas ir b r īn iš ķ īg i !
Gancera kunga vā rd i ieda rbo jās uz A l i. V iņš nov ilka savu n e t ī ro uzsvārci un pasn iedza Ganceram slotu.
— Tavam ta isn ība. D z im tene ir labi. Es b rauk t atpakaļ mājās, ta vam strādāt te !
A l i pag riezās un aizgā ja. A p stulbušais Gancera kungs, tu rē dams rokās slotu, skatī jās v iņam pakaļ.
«Tas ir t ip isk i šiem ā rzem n ie kiem,» viņš nodom ā ja , kad b ija a tž i lb is no šoka. «V a jag tika i d o t v iņ iem p rā t īg u , humānu padom u, un v iņ i tū l ī t n e kaun īg i uzsēžas jums uz kakla!»
Bagio (Filipīnās) žurkas tiesas namā apēdušas svarīgus pierādījumus — vairākus saiņus ar ma- rihuanu.
Dortsprātā (Beļģijā) bullis uzbruka garāmbraucošai ugunsdzēsēju mašīnai, kas bija nokrāsota sarkana. Ugunsdzēsēji tika cauri ar izbailēm, bet mašīnai vajadzīgs remonts.
Parīzes Nacionālais Statistikas institūts paziņoja, ka franču vīrieši pēdējos 10 gados kļuvuši par 1 cm garāki, bet sievietes garumā nav stiepušās, toties kļuvušas par 2 kg vieglākas.
Taupības vilnis ir skāris arī Austrijas policiju. Agrāk republikas policijas pārvalde apgādāja policijas iecirkņus ar tualetes papīru. Tagad Augšaustrijas kārtības sargi ir saņēmuši norādījumu pirkt tualetes papīru par savu naudu.
Rietumberlīnes avīzēs, kā visur citur pasaulē, tiek publicēti arī bēru paziņojumi. Daži biznesmeņi piesūta uz šādos paziņojumos minētajām adresēm pornogrāfiskus izdevumus, ko savas dzīves laikā it kā esot pasūtījis nelaiķis. Radinieki jūtas šokēti, taču maksā.
Kāda ASV firma pārdod kabatas portfeļus, kuriem pieskaroties,
zaglis saņem 2000 voltu stipru elektrotriecienu.
Lohnesas ezera (Skotijā) briesmonis Nesijā pirms dažiem gadiem nosvinēja savu S0. dzimšanas dienu. Makkeju laulātais pāris apgalvo, ka viņi esot pirmie cilvēki, kas redzējuši šo nezvēru. Tas noticis 1933. gada marta beigās. Kopš tā laika ir reģistrēti vairāk nekā 3000 šā briesmoņa novērošanas gadījumi. 18 reizes Nesiju novērojis žurnālists Aleksis Kampbels, kas patlaban ir 81 gadu vecs. Bet viņš par to labprāt negrib runāt.
— Nekaunīgi cilvēki parasti uzdod man jautājumu: «Aleksi, cik grādu ir viskijam, ko tu mēdz dzert!» — viņš žēlojas.
3 nedēļas ilgi kāds arābu šeihs nodzīvoja augstākās sabiedrības vidū Karakasā (Venecuēlā). Viņam bija harēms, viņš dalīja bagātīgas dāvanas, viņš rīkoja lepnas pieņemšanas. Taču šī tūkstoš un vienas nakts pasaka izrādījās ilūzija: kādu dienu šeihs pazuda bez pēdām kopā ar 2 miljoniem dolāru, ko viņš bija aizņēmies no saviem draugiem. Arī harēma dāmas izrādījās neīstas: tās bija īrētas no kāda naktskluba.
Losandželosas (ASV) zooparkā par kopējām plēsīgo dzīvnieku nodaļā pieņemtas 12 sievietes. Līdz
šim tur strādāja tikai vīrieši. Atklājies, ka sieviešu klātbūtnē dzīv nieki kļūst paklausīgāki un rāmāki.
Kādā Austrijas tiesā sakarā ar notikušu zādzību nopratināja cietušā uzņēmuma sargu. Tiesas kungiem viņš paskaidroja:
— Laupītājs izturējās pret mani tik nekaunīgi, ka es viņu noturēju par vienu no uzņēmuma īpašnieka ģimenes locekļiem.
Luksemburgā radās uztraukums, kad avīze «Tierzucht» lasītājiem deva padomu pāriet uz žagatu audzēšanu. Savu ieteikumu avīze pamatoja šādi: «Žagatas ātri pierod pie cilvēkiem un, ja viņas labi kopj, kļūst par labām sudraba vācējām, nesot mājās savam īpašniekam visādas sudraba lietas, ieskaitot karotes un auskarus.»
Anglijas jaunākais modes kliedziens ir retro naktspodi, kādus lietoja karalienes Viktorijas laikā 19. gadsimta otrajā pusē. Visvairāk pieprasīti ir tie, ko rotā rožu pumpura attēls. Stoukas porcelāna fabrikas īpašnieks Pīters Cadviks ir devis rīkojumu pārtraukt porcelāna trauku ražošanu un, kamēr mode nav pārgājusi, ražot tikai naktspodus.
Paragvajā apgrozībā parādījās viltota nauda. Policija ilgi meklēja noziedzniekus un beidzot atklāja, ka nauda tiek ražota publiski uz dramatiskā teātra skatuves lugas «Arestants» izrādes laikā.
Holivudā (ASV) izdarītā aptauja noskaidrojusi, ka 6 skaņu veidi izraisa cilvēkos bailes: trauksmes signāls, degoša meža sprakšķēšana, auļojoša zirga elšana, suņa kauciens, sievietes kliedziens un kāzu maršs.
PINOČETS: — ES PASLUDINU APLENKUMA STĀVOKLI!
L U I S S R A U V O L F S
Sajā numurā karikatūru tēmas ir izdomājuši Alnis Auziņš, Gunārs Bērziņš, Dainis Breikšs, Jānis Briņķis, Ludmila (tulikina, Gatis Grasmanis, Armīns Lejiņš, Imants Melgailis, Uģis M e ia - vilks, Igors Palkovs, Edvards Rusmanis, Tamāra Sergijenko
|72
2|
19
86
.
«Eulenspiegel», Berlīne
— Atkal neveiksme! Jūsu firmai, izrādās, vajadzīgs 18— 20 gadus vecs darbinieks, bet ar 30 gadu stāžu!
«Weekend», Londona
— Kad es viņam iedevu jūsu zāles vīrišķības pastiprināšanai, viņš apģērbās un aizgāja uz krogu kauties!
«Dikobraz», Prāga
«Palante», Havana
R e d a k c i j a s k o l ē ģ i j a : I. Palkovs (ga lv . redakto rs), H. G ru n
du lis , A. Ivanovskis, O. Mačs, S. Matisāns, Ē. Ošs, E. Rusmanis (g a l
venais māksi, redakto rs), A . Sondors (a tb. sekretārs), A. V i te (galv .
red. v ie tn ieks). Tehniskais redakto rs M . Survelis. LKP CK izdevn iec ība ,
226081, Rīgā, Balasta d a m b ī 3. Laikraksta «Cīņa» izdevum s. Redak
cijas adrese: 226081, Rīga-81, ab. k. 19. Preses namā, Balasta d a m b ī 3.
Nodots salikšanai 22.10 .86 . Parakstī ts iesp iešana i 10.11 .86 . JT 00225. Formāts 70X10018. Ofseta tehn ika , 2 ,58 uzsk . ie sp ied i . , 3,55 izd . I. Mettens 120 000 eks . Pasūt. Nr. 1218. Iesp ie sts La tv i ja s KP C K izd e v n ie c īb a s t ipogrāf i jā , 226081,
R īgā , Balasta dam b ī 3.
Ж у р н а л сатиры и ю м о р а « Д а д зи с » (Ч е р то п о л о х ) . Вы ходит 2 раза в м есяц на латы ш ско м я зы ке . И зд ате л ь ств о ЦК КП Латвии . 226081, г. Ригал Валаста
LĪDERA RENATO ALTISIMO PRESES KONFERENCE PĒC NELEGĀLAS UZTURĒŠANĀS AFGANISTĀNĀ.
— Siņ jor A lt is im o , ko jūs g r ib ē tu te ik t par saviem p ie dušmaņ
gū ta jiem iespaid iem?— N abadz iņ iem klājas g rū ti. V iņ ie m va jag p a līd zē t. M an i
tagad ēd nost blusas . . .
ierr
ve
