POLITISKĀS NORISES LATVIJĀ PARLAMENTĀRĀS DEMOKRĀTIJAS LAIKĀ

POLITISKĀS NORISES LATVIJĀ PARLAMENTĀRĀS DEMOKRĀTIJAS LAIKĀ

Latvijas Republikas pastāvēšanu no 1920. gada līdz 1940. gadam var iedalīt divos periodos:1) Parlamentārās demokrātijas periods (1920. g. - 1934. g.). 2) Autoritārais periods (1934. g. – 1940 .g.)Latvijas Republikas vēsturē laiku no 1920. g. līdz 1934. g. raksturo parlamentārā demokrātija.Tas nozīmē, ka valstī bija demokrātiska iekārta, kur augstākā likumdošanas vara piederēja pilsoņu kopumam un tā vēlētajam parlamentam - Saeimai, kas sastāvēja no 100 deputātiem.Latvijā kā valsts pamatlikums (konstitūcija) darbojās Satversme, kuru bija pieņēmusi Satversmes sapulce.

Pēc Brīvību cīņu noslēguma Latvijas valdībai bija jāveic vairāki grūti uzdevumi:1) jāorganizē Satversmes sapulces vēlēšanas un jārada likumīgs pamats valsts varai (kara un okupācijas apstākļos nebija iespējams sasaukt tautas pārstāvniecību, atbilstošo parlamentārās demokrātijas pamatprincipiem organizējot vispārēju nobalsošanu; Tautas padome un Pagaidu valdība darbojās tautas vārdā, jo pārstāvēja gandrīz visus Latvijas politiskos spēkus, bet tām nebija tautas pilnvarojuma parlamentārās demokrātijas izpratnē);2) bija nepieciešams noslēgt miera līgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, tāpat arī līgumus par valsts robežu ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Krieviju;3) ārpolitikā bija jāpanāk Latvijas starptautiskā atzīšana de iure un drošības garantijas;4) jārealizē tautai solītā agrārā reforma un jānodrošina ar zemi Latvijas lauku iedzīvotāji, radot stabilas zemnieku saimniecības;5) jāizveido un jāsakārto finanšu sistēma, jārealizē naudas reforma;6) jāizveido valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības, tiesu sistēma, policija un citas iestādes.

Latvijas Satversmes sapulce1918. gadā izveidotā Tautas padome (pagaidu likumdevēja iestāde, kas aizstāja Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi un pastāvēja līdz pirmajām demokrātiskām parlamenta vēlēšanām) nebija vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts varas orgāns, bet politisko partiju un grupu deleģēta pārstāvniecība. Lai turpinātu demokrātiskas valsts veidošanu, Tautas padome 1919. gadā pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Satversmes sapulce ir vēlēta institūcija Satversmes (konstitūcijas) izveidošanai. Latvijas Satversmes sapulce bija Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments (tautas pārstāvju sanāksme; Latvijā Saeima). Tās vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī.Vēlētāju aktivitāte bija ļoti augsta – 84,9 % balsstiesīgo. Par 150 deputātu vietām Satversmes sapulcē cīnījās 24 partijas un politiskās grupas. Visvairāk vietu – 57 ieguva sociāldemokrāti, 26 – LZS (Latviešu zemnieku savienība).Par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ar 83 balsīm ievēlēja J. Čaksti.Otrs kandidāts – sociāldemokrāts Rainis saņēma 48 balsis.Satversmes sapulces vēlēšanas atbilda demokrātisku vēlēšanu prasībām, tās bija vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas. Satversmes sapulces atklāšana 1920. g.

Satversmes sapulcē bija pārstāvētas visas mazākumtautības un visi Latvijas politiskie spēki, izņemot galēji kreisos.Līdz 1922. gadam Satversmes sapulce darbojās kā pagaidu parlaments. Savas darbības laikā tā pieņēma 205 likumus un 435 lēmumus. Galvenais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt Satversmi (konstitūciju) un pieņemt likumu par agrāro reformu.

SatversmeLatvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums.Latvijas Republikas Satversmi izstrādāja laikā, kad demokrātijas principi bija vispāratzīti Eiropā, tāpēc arī jautājumā par Latvijas Republikas valsts iekārtu un valsts pārvaldes sistēmu politiskajām partijām nebija nopietnu domstarpību. Visplašākie strīdi bija par Valsts prezidenta un tautas referenduma jautājumiem.

- Viena daļa Satversmes sapulces locekļi (īpaši sociāldemokrāti) uzskatīja, ka Valsts prezidenta institūts vispār nav vajadzīgs. Viņi bija pārliecināti, ka Valsts prezidents idejiski ir monarha mantinieks un līdz ar to neder demokrātijai. - Savukārt pilsoniskās partijas gribēja visu tautu ievēlētu Valsts prezidentu, kuram būtu samērā lielas pilnvaras. Rezultātā tika panākta vienošanās, ka prezidentu ievēlēs Saeima uz 3 gadiem ar vismaz 51 deputāta balsu vairākumu.

Valsts prezidenta pienākumi ir:1) reprezentēt valsti starptautiskajās attiecībās, 2) iecelt sūtņus,3) būt par augstāko armijas virspavēlnieks. Valdības un parlamenta – Saeimas darbā viņa ietekme ir maza.

Kopumā LR Satversme tika pieņemta 1922. gada 15. februārī. Satversmē kā augstākais varas nesējs tika noteikta "Latvijas tauta".Satversme pieļāva tautas nobalsošanu (referendumu) par atsevišķiem likumiem, bet tam nebija praktisku rezultātu, jo praksē ne reizi nepiedalījās vairāk par 50% pilsoņu, kā bija noteikts likumā.

POLITISKĀS NORISES LATVIJĀ PARLAMENTĀRĀS DEMOKRĀTIJAS LAIKĀ

Augstākā vara - Saeima

Augstākā vara Latvijā piederēja likumdevējam – Saeimai. Saeima ir Latvijas Republikas parlaments.

Parlamentārās demokrātijas laikā Saeima 1) ievēlēja valsts prezidentu,2) ievēlēja Saeimas priekšsēdētāju,3) apstiprināja Ministru kabineta sastāvu. Saeimas priekšsēdētājs vadīja Saeimas sēdes un aizvietoja valsts prezidentu viņa prombūtnes laikā. Pirmās Saeimas priekšsēdētājs bija sociāldemokrāts Fridrihs Vesmanis. Par 2., 3. un 4. Saeimas priekšsēdētāj ievēlēja Paulu Kalniņu. F. Vesmanis P. Kalniņš

Latvijas Republikas Pirmā Saeima (1922. - 1925.)

Galvenais, ko veica Satversmes sapulce un visas četras Saeimas, bija likumdošanas pamatu radīšana. Galvenā Saeimas funkcija bija likumdošana.Kopumā tā pieņēma vairāk nekā 3,5 tūkstošus likumus un noteikumus ar likuma spēku. Parasti Saeimā darbojās 20 komisijas, kurām reizēm bija arī apakškomisijas. Plašai sabiedrībai informācija par komisiju darbu netika atspoguļota. Pēc sagatavošanas darba komisijās likumus pieņēma vai noraidīja Saeimas plenārsēdēs.

Saeima turpināja to darbu, ko nepaspēja realizēt Satversmes sapulce. 1) Viens no centrālajiem jautājumiem bija agrārā reforma, kuras pilnīga realizācija ilga aptuveni 10 gadus. 2) Tā kā Satversmes sapulcei neizdevās pieņemt Satversmes 2. daļu par pilsoņa tiesībām un brīvībām, 1. Saeimai steidzami bija jāpieņem vairāki likumi par pilsoņu biedrošanos, preses brīvību u.c.3) Saeimai bija arī jāapstiprina starptautiskie līgumi.

Likumdošana bija iecietīga pret sociāldemokrātu pusmilitāro organizāciju „Strādnieku sports un sargs” (SSS). To atbalstīja kreiso spēku deputāti Saeimā. Organizācijas apbruņošanu argumentēja kā nepieciešamību nodrošināties pret iespējamiem galēji labējo spēku mēģinājumiem izveidot valstī diktatūru. Kad noritēja 1934. gada apvērsums, SSS izrādījās pilnīgi nepiemērota pretdarbībai.

Ministru kabinetsMinistru kabinetam piederēja augstākā izpildvara. Ministru kabinetu apstiprināja Saeima.

Otrais Ministru kabinets Satversmes sapulces laikā (1921. - 1923. g.)

Kamēr valdību atbalstīja Saeimas deputātu vairākums, tā bija stabila. Valdība kļuva nestabila, ja Ministru kabinetam Saeimā nebija deputātu vairākuma atbalsta. Saeimā pastāvēja liela politiskā sadrumstalotība, un valdības parasti nebija ilgstoši stabilas. Ministru kabinetam bija arī tiešas iespējas paātrināt likumdošanas procesu, pieņemot noteikumus ar likuma spēku, kuri vēlāk bija jāapstiprina Saeimai.

Tiesu varaTiesu vara Latvijā bija neatkarīga. Tiesnešus amatā apstiprināja Saeima. Kaut arī Latvijas Satversmē bija paredzēta zvērināto tiesa, šo tiesu veidu Latvijā neizdevās ieviest tā dārdzības dēļ, un zemākajās tiesu instancēs spriedumus pieņēma tiesneši.

Tiesu sistēma parlamentārās demokrātijas laikā Latvijā (1920. - 1934.g.)

Tiesu sistēma bija vairākpakāpju.1)Miertiesneši bija zemākā tiesu sistēmas institūcija un tā nodarbojās galvenokārt ar civillietām, kā arī sīkām krimināllietām. 2) Bija arī administratīvā tiesa, kura pārbaudīja iedzīvotāju sūdzības par valsts un pašvaldības iestāžu darbības likumību.3)Abgabaltiesa izskatīja svarīgas civillietas un krimināllietas, kā arī bija apelācijas (pārsūdzēšanas) instance miertiesu spriedumiem. Tās izveidoja katrā Latvijas vēlēšanu apgabalā – Rīgas, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales apgabalā.4)Tiesu palāta bija augstākā tiesas instance, kas lietas izskatīja pēc būtības un bija apelācijas instance apgabaltiesām.5) Augstākā tiesu instance bija Senāts, kas neizskatīja lietas pēc būtības, bet veica tikai kasācijas funkcijas, tas ir – novērtēja lietas izskatīšanas atbilstību likumam un sprieduma pamatotību tiesās.

Politiķi, prezidenti1. un 2. Saeima par pirmo Latvijas valsts prezidentu ievēlēja J. Čaksti. Šo posteni viņš ieņēma līdz pat savai nāvei 1927. gadā. Viņš bijis arī Tautas padomes priekšsēdētājs (1920. -1922.). 2. Saeima par valsts prezidentu ievēlēja Gustavu Zemgalu, kurš bija amatā no1927. līdz 1930. gadam. Viņš bija darbojies kā viens no diviem Tautas padomes priekšsēdētāja biedriem (otrs bija M. Skujenieks) un atklājis 1918. gada 18. novembra sēdi. 3. Saeima 1930. gadā par valsts prezidentu ievēlēja Albertu Kviesi. Viņu atkārtoti ievēlēja arī 4. Saeima 1933. gadā. A. Kviesis bija prezidents līdz 1936. gadam.K. Ulmanis pēc A. Kvieša prezidentūras beigšanos iecēla sevi par valsts prezidentu, saglabājot paralēli Ministru prezidenta amatu.Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Valsts prezidenta loma bija mazinājusies, jo Saeima bija atlaista un Ministru kabinets apvienoja izpildu un likumdošanas varu (bija izsludināts ārkārtas stāvoklis, jo Satversmes oficiāli netika atcelta). K. Ulmanis nebija Satversmes noteiktajā kārtībā vēlēts prezidents. Viņš uz šo posteni nesekmīgi bija kandidējis 1925. gadā.

J. Čakste G. Zemgals A. Kviesis K. Ulmanis

Administratīvais iedalījumsLatvijā pastāvēja vienots administratīvais iedalījums ar 516 pagastiem. Pagasti ietilpa apriņķos, kurus

vadīja vēlēts (pēc 1934. gada iecelts) priekšnieks. Pavisam bija 19 apriņķi, kuru centri atradās lielākajās pilsētās. Pilsētām bija savas vēlētas pašvaldības, kuras pārraudzīja Iekšlietu ministrija. Iekšlietu ministrija pārzināja arī biedrības un presi.

M. Valters

Policija un aizsargiPolicija bija sadalīta iecirkņos, bet aizsargu organizācija veica palīgpolicijas funkcijas. Aizsargos stājās pēc brīvprātības principa. Viņi nesaņēma atalgojumu. Aizsargu apbruņošanu un apmācību veica Iekšlietu ministrija, kurai šī organizācija bija pakļauta. Iekšlietu ministrijas sistēmas un aizsargu organizācijas izveidošanā vislielākie nopelni ir vienam no pirmajiem iekšlietu ministriem – Miķelim Valteram.

POLITISKĀS PARTIJAS LATVIJAS REPUBLIKĀLatvijas politiskās partijas

Pēc programmās deklarētā politisko, sociālo un ekonomisko jautājumu risinājuma partijas var iedalīt: labējās, centriskās, kreisajās.Eksistē arī ekstrēmistiskas ultralabējas un ultrakreisas partijas, kuras parasti no politiskās arēnas ar likumu tiek nobīdītas malā, jo demokrātiskai sabiedrībai nav pieņemama to politika, kas pieļauj vai pat paredz vardarbīgu valsts varas sagrābšanu un teroru, nevis ar likumiem sankcionētu parlamentāro cīņu.Eksistē partiju iedalījums arī pēc citām pazīmēm (piemēram, masu partijas un amerikāniskā tipa partijas). Partiju iedalījums ir relatīvs, jo partijai var būt kreisa ekonomiskā programma, bet labēja politiskā u. tml.

Sociāldemokrāti

Visplašāko pārstāvību Latvijas Saeimās guva sociāldemokrāti, kuriem bija divas partijas (partijā bija notikusi šķelšanās dēļ nespējas vienoties par apvienošanos ar pilsoniskajām partijām).1) Marģera Skujenieka vadītā Sociāldemokrātu mazinieku partiju Saeimā pārstāvēja 2 līdz 3 deputāti (vēlāk M. Skujenieks pieslējās centra partijām);2) LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija) pat līdz 31 deputātam.

P. Kalniņš M. Skujenieks

LSDSP līderi bija Dr. Pauls Kalniņš, Ansis Rudevics un Dr. Fricis Menders. Sociāldemokrātu ietekmes dēļ komunistiem nebija īpašu panākumu un Latvijas Komunistiskās partijas (agrāk kā LSD Latvijas Sociāldemokrātija iekļāvās LSDSP, bet vēlāk no partijas atšķēlās un tika pārdēvēta par LKP) biedru skaits pakāpeniski samazinājās. Latvijas komunisti saņēma finansiālu atbalstu no PSRS. Partijas laikraksts „Cīņa” pagrīdē tika izdots regulāri.

Zemnieku savienība

Pēc sociāldemokrātiem otru lielāko frakciju veidoja Zemnieku savienība, ko parasti Saeimā pārstāvēja 14 – 17 deputāti. Tā balstījās uz turīgo un vidējo zemniecību un nebija vienīgā lauksaimnieku interešu pārstāve. Arī tā pēc politiskās programmas atradās nedaudz pa kreisi no centra partijām.

Citas politiskās partijas

Zemniecību pārstāvēja arī:1. Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija;2. Kristīgo zemnieku un katoļu partija (līderis bīskaps Jāzeps Rancāns);3. Latgales demokrātiskā zemnieku apvienība;4. Latgales zemnieku progresīvā apvienība (līderis Jezups Trasuns);5. Krievu zemnieku frakcija u.c.Ierēdniecību un sabiedriskos darbiniekus pārstāvēja Jāņa Breikša un Gustava Zemgala Demokrātiskais centrs. Latvijas inteliģences lielas daļas intereses pauda Arveda Berga Nacionālā apvienība, kas

uzskatāma par labēju partiju. Labējo partiju spektru pārstāvēja arī dažas nacionālo minoritāšu partijas.

G. Celmiņš

Atsevišķas partijas regulāri izdeva preses izdevumus. To gan varēja atļauties tikai lielākās partijas. Pārējās to darīja neregulāri, parasti pirms vēlēšanām. Zemnieku savienības laikraksti bija: „Brīvā Zeme” un „Pēdējā Brīdī”. Pērkonkrusts

Bija arī tādas galēji labējas partijas kā „Pērkonkrusts”, kuram nebija vērā ņemama vēlētāju atbalsta. Tā bija antidemokrātiska organizācija, kas propagandēja ekstrēmus līdzekļus varas saglabāšanai, bet to nevarēja uzskatīt par nacistisku partiju. Tās līderis bija Gustavs Celmiņš.

Partiju politiskie uzskati

Galēji kreisās partijas Kreisās partijasLabējās pilsoniskās partijas

Galēji labējās partijas

PārstāvjiLKP (Latvijas Komunistiskā partija)

LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija)

Zemnieku savienība; Demokrātiskais centrs;Latgales partija

Nacionālā apvienība;"Pērkonkrusts"

Politiskie uzskati

Pret demokrātisku iekārtu Latvijā;Pret brīvā tirgus ekonomiku;Par sociālistisko revolūciju;Par proletariāta diktatūru;Par Latvijas iekļaušanos PSRS.

Par demokrātisku valsts iekārtu;Par uzņēmēju ierobežošanu strādnieku interesēs.

Par parlamentāru republiku;Par demokrātisku valsts iekārtu;Par brīvā tirgus ekonomiku.

Pret parlamentāro demokrātiju;Pret Latvijas minoritāšu līdzdalību valsts dzīvē;Par to, ka valsts jāvada prezidentam ar plašām pilnvarām;Par latvisku Latviju.

Politiski nenoteiktas grupas

Pastāvēja arī politiski nenoteiktas grupas, kuras pārstāvēja ļoti mazu iedzīvotāju slāņu intereses Savas sīkpartijas veidoja pat namu īpašnieki, dzelzceļnieki un citas interešu grupas. Saeimā bija pārstāvētas pat 27 partijas. Vismaz 8 – 9 partijām Saeimā bija tikai pa vienam no deputātiem.2. Saeimas vēlēšanās 93 saraksti neieguva nevienu deputāta mandātu. Tādēļ daudzus sarakstus nevar uzskatīt par nopietnu politisko partiju izvirzītiem, jo tie bija sastādīti un reģistrēti tikai pirms Saeimas vēlēšanām.

Partiju bloki

Iespējams, ka demokrātiskajai politiskajai kultūrai un izpratnes līmenim attīstoties, Latvija būtu nonākusi pie 3 vai 4 partiju sistēmas. Par to liecina bloku veidošanās Saeimā pēc vēlēšanām. Saeimā iekļuvušie deputāti, kuri savas partijas aizstāvēja vienatnē, ar diviem vai trijiem mandātiem, parasti apvienojās blokos, lai varētu darboties komisijās.Viens no ietekmīgākajiem blokiem bija Latgales partiju bloks.Vēl vairāk kandidātu sarakstu tika iesniegti pašvaldību vēlēšanās, kur parādījās sīkas interešu grupas, piemēram, vienas profesijas pārstāvju savienības. Arī dažādas kristīgas konfesijas uzskatīja par nepieciešamu iegūt politisku pārstāvniecību Saeimā. Parlamentārās demokrātijas laikā populārākās bija kreisās partijas.Nepārprotama tendence bija kreiso partiju un to, kuras atradās pa kreisi no centra (arī Zemnieku savienība) ietekmes samazināšanās un mazo centra un labējo partiju ietekmes pieaugums ar katrām jaunām Saeimas vēlēšanām.Latvijas sabiedrība bija sociāli un arī etniski daudzveidīga. Katra sabiedrība demokrātiskā iekārtā savas intereses realizēja ar politisko partiju starpniecību. Politiskās partijas balstās uz noteiktu sociālo bāzi – sabiedrības slāņiem, kuru intereses tās pārstāv. Ja sabiedrība ir daudzmaz viendabīga pēc sociālā stāvokļa, partiju ir mazāk. Sabiedrībās ar daudzveidīgiem sociāliem slāņiem arī partiju ir daudz.

VĒLĒŠANU SISTĒMA

Vēlēšanu sistēma bija ļoti liberāla, jo sarakstam, kurš startēja vēlēšanās, bija jāsavāc tikai 2,5 % balsu, lai iegūtu pārstāvību Saeimā. Kandidātu saraksts bija jāparaksta 100 vēlētājiem, līdz ar to Saeimā varēja iekļūt daudzas sīkas partijas. Partijas, kuras ilgstoši neguva deputātu mandātu, pakāpeniski zaudēja vēlētājus un saira. To vietā radās jaunas, jo vēlēšanu likuma minimālās barjeras bija liels vilinājums dažādām grupām radīt jaunas sīkpartijas.Latvijā bija nodrošināta plaša minoritāšu partiju piedalīšanās vēlēšanās. Saeimā bija pārstāvētas vairākas vācu, ebreju, krievu un poļu partijas un grupas.

Latvijā darbojās proporcionālā Saeimas vēlēšanu sistēma. Balsošana notika par partiju un vēlēšanu apvienību kandidātu sarakstiem proporcionāli iedzīvotāju skaitam.

Priekšvēlēšanu plakāti

Valsts bija sadalīta 5 vēlēšanu apgabalos: Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales. Pastāvot proporcionālai sistēmai, iedalījumam piecos apgabalos nebija citas īpašas iezīmes kā vien vēsturiskā tradīcija, jo šie apgabali nebija administratīvas vienības, lai gan tiesu sistēma bija organizēta pēc tā paša principa. Ar nelielām izmaiņām toreizējā vēlēšanu sistēma funkcionē arī mūsdienās. Viena deputāta ievēlēšanai vajadzēja 9000 – 10000 vēlētāju balsu.Jau Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. g. bija pieteikti 25 kandidātu saraksti. No 150 Satversmes sapulces deputātu vietām 76 mandātus ieguva

latviešu pilsoniskās partijas, 57 – dažādu virzienu sociālisti, 17 – minoritātes. Vēlāk nāca klāt vēl 2 deputāti no nesen atbrīvotajiem Latgales apgabaliem. Pavisam Satversmes sapulcē darbojās 152 deputāti.

1. Saeimas vēlēšanās piedalījās 88 saraksti.

Partijas Mandāti

Sociāldemokrāti38 (no tiem M. Skujenieka grupai 7)

Zemnieku savienība 17

Latgales partija 13

Demokrātiskais centrs 9Labējās partijas 8Minoritāšu partijas 151. Saeimas politiskais spektrs

1. Saeima 88

2. Saeima 141

3. Saeima 120

4. Saeima 103

Vēlēšanās iesniegto sarakstu skaits

Līdzīgs politisko partiju samērs izveidojās arī 2. Saeimā. Apmēram 75% deputātu nāca no iepriekšējās Saeimas. Pēc nelielām izmaiņām vēlēšanu sistēmā, kad tika ieviesta drošības auda 1000 latu apmērā, nedaudz samazinājās iesniegto sarakstu skaits.2.un 4. Saeimā 6 un 7 vietas ieguva Kreiso strādnieku saraksts, kurš Saeimā izveidoja Strādnieku un zemnieku frakciju, aiz kuras slēpās nelegālā Latvijas Komunistiskā partija. Daži vēsturnieki, piemēram, Ādolfs Šilde uzskata, kas tas bija mērķtiecīgs pilsonisko partiju, īpaši Zemnieku savienības, sekmēts process, lai atņemtu balsis sociāldemokrātiem.Gan Satversmes sapulcē, gan visās četrās Saeimās sociāldemokrātiem (LSDSP) bija vislielākā frakcija. Neveiksmīgi bija visi mēģinājumi paaugstināt procentu barjeru vēlēšanu likumā. Zemā procentu barjera vēlēšanās deva iespēju plaši iesaistīt minoritātes politisko lēmumu pieņemšanā, kā arī sekmēt sabiedrības politisko aktivitāti. Tomēr sadrumstalotība veicināja negatīvas parādības - deputātu korumpētību un nespēju radīt ilgstoši stabilas valdības, jo bija iespējamas tikai plašas koalīcijas valdības. Lai izveidotu Ministru kabinetu, vajadzēja vienoties ļoti daudzām partijām ar dažādiem

politiskiem uzskatiem.

NACIONĀLĀS MINORITĀTESParlamentārās demokrātijas posmā Latvijā aptuveni 25% Latvijas iedzīvotāju bija nacionālās minoritātes. Viņu intereses Saeimā pārstāvēja aptuveni 8 – 10 partijas un apvienības. Sevišķi aktīvas bija vācu un ebreju minoritātes.Minoritāšu nozīme un ietekme Latvijas politiskajā dzīvē nebija atkarīga no minoritātes skaitliskā lieluma, bet organizētības, to pārstāvju izglītības līmeņa, kā arī no aktivitātes.

Krievu minoritāte bija skaitliski lielākā, tomēr politiski un ekonomiski tā bija daudz mazāk ietekmīga kā ebreju minoritātes. Vācu minoritātei bija ietekmīga loma politikā. Kaut arī ekonomisko dominanti tā bija zaudējusi, tai saglabājās liels intelektuālais potenciāls. Ebreju minoritāte nostiprinājās saimnieciski, uz līdz ar to auga arī tās politiskā ietekme. Minoritāšu lielo ietekmi politikā raksturo tas, ka par to sarakstiem Saeimu vēlēšanās tika nodots pat līdz 18% balsu. Arī valdībās par ministriem bieži bija minoritāšu pārstāvji. Minoritātēm bija plaša autonomija. Vācu un Krievu valodu

varēja lietot tiesās. Izglītības likums garantēja minoritāšu skolu uzturēšanu no valsts budžeta līdzekļiem. Pirmajās Saeimās pieļāva, ka daži deputāti varēja runāt savā dzimtajā valodā, ja vēl nebija apguvuši latviešu valodu.

Iedzīvotāju nacionālā struktūra 1930.g. (procentos)Tautība Latvijā Rīgā

Latvieši 73,4 60,3

Krievi 10,6 7,9

Ebreji 5,0 11,2

Vācieši 3,7 11,7

Poļi 3,1 4,4

Baltkrievi 1,9 1,3

Lietuvieši 1,4 1,8

Igauņi 0,4 0,6

Pārējie 0,5 0,8

LATVIJAS REPUBLIKAS VALDĪBU DARBĪBAPirmais Latvijas Ministru kabinets bija Tautas Padomes 1918.gada 17. novembrī izveidotā Pagaidu valdība (Ministru prezidents Kārlis Ulmanis). Tā darbojās līdz Strazdmuižas pamieram (1919.gada 3.jūlijā).Jaunu valdību izveidoja tādēļ, ka Tautas padomes sastāvs kara apstākļu dēļ bija mainījies. Pirmajai Pagaidu valdībai bija jāatkāpjas, lai varētu izveidot jaunu valdību, kura balstītos uz Tautas padomes vairākuma uzticību. Bija arī Sabiedroto diplomātisks spiediens par minoritāšu iekļaušanu valdības sastāvā. Jauno kabinetu atkal uzdeva sastādīt K. Ulmanim. To izveidoja 10 ministru sastāvā, no kuriem trīs bija mazākumtautību politisko spēku pārstāvji. Valdības sastāvs bija kompromisa rezultāts starp dažādiem politiskajiem spēkiem un piekāpšanās Sabiedroto lielvalstu prasībām.Satversmes sapulces darbības laikā nomainījās 2 Ministru kabineti. Valsts prezidenta funkcijas veica valsts Satversmes sapulces priekšsēdētājs J. Čakste, bet Satversmes sapulce – parlamenta funkcijas. Pirmo Ministru kabinetu Satversmes sapulces darbības laikā vadīja K. Ulmanis, bet otro – Z. A. Meierovics.Pirmās Saeimas pirmo Ministru kabinetu vadīja inženieris Jānis Pauļuks.Tas darbojās tikai pus gadu, jo plašā frakciju koalīcija Saeimā izjuka. No pirmās Saeimas valdībām visilgāk – gandrīz gadu – darbojās Voldemāra Zamuela vadītais Ministru kabinets. Parlamentārās demokrātijas laikā līdz 1934.g. Latvijā nomainījās 18 valdības.

Četru Saeimu laikā tika sastādīti 13 Ministru kabineti.1. valdība 2. valdība 3. valdība 4. valdība

1. Saeimas ministru prezidents

Jānis Pauļuks

(5 mēneši)

Zigfrīds Meierovics

(6 mēneši 29 dienas)

Voldemārs Zamuels


Hugo Celmiņš



Kārlis Ulmanis


Artūrs Alberings


Marģers Skujenieks


Pēteris Juraševskis



Hugo Celmiņš


Kārlis Ulmanis



Marģers Skujenieks


Ādolfs Bļodnieks


Kārlis Ulmanis

(1 mēnesis 28 dienas)

Neraugoties uz mazo Saeimas deputātu mandātu skaitu salīdzinājumā ar sociāldemokrātiem, gandrīz visās valdībās lielākā ietekme bija Zemnieku savienībai. No Zemnieku savienības par valdības vadītājiem vairākas reizes bija K. Ulmanis, Z. A. Meierovics, Arturs Alberings. Kā koalīcijas partnere Zemnieku savienība 15 gadu laikā nebija tikai divās valdībās. Tas liecina, ka tā bija viena no ietekmīgākajām politiskajām partijām. Valdības veidošanas bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo bija jāpanāk ļoti daudzu partiju un neatkarīgo deputātu atbalsts.Lielākā frakcija – sociāldemokrāti – valdībā iesaistījās tikai 2 reizes (1923.g., 1926.g.). Tas sarežģīja situāciju, jo pilsoniskām partijām parasti nācās iesaistīt koalīcijā neatkarīgos deputātus un minoritāšu grupas., kuras tādā veidā panāca sev dažādas priekšrocības. Valdības darbojās no 3 mēnešiem līdz pusotram gadam, bet vidēji 5 līdz 8 mēnešus. Latvijas valdības nestabilitāti parlamentārajā posmā noteica:1. Saeimas politiskā sadrumstalotība, kas izraisīja partijas nesaskaņas un savstarpējās ķildas, radot valstī politisko nestabilitāti un mazinot Saeimas prestižu;2. Biežās valdības maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus;3. Sešpadsmit parlamentārisma gadi bija pārāk īss laiks, lai valstī izveidotos augsta demokrātiskā kultūra;

4. 30. gadu sākumā situāciju saasināja pasaules ekonomiska krīze;5. Eiropā pastiprinājās autoritārisma tendences.

Pārāk liberālais vēlēšanu likums pieļāva pat sīkām partijām iegūt mandātus. Valdības veidošanai tādēļ vajadzēja plašu daudzu partiju koalīciju, jo lielākās partijas – Zemnieku savienība un sociāldemokrāti - parasti nesadarbojās. Zemnieku savienības valdību veidoja koalīcijā ar centra partijām un sīkpartijām. Plašu pielietojumu guva sīkpartiju un atsevišķu deputātu uzpirkšana gan ar ministru amatiem, gan ar naudu.Galvenais cēlonis tomēr meklējams Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā, kura bija sašķelta pēc sociālā, ekonomiskā , intelektuālā līmeņa un etniskās piederības.Nozīmīgs faktors bija arī politiskās kultūras līmenis Latvijas sabiedrībā, kas vēl nebija pietiekami augsts, lai politiķi prastu atrast kompromisus un nonāktu pie konsensusa stratēģiski svarīgos jautājumos.Katra interešu grupa pat ļoti sīku un specifisku uzskatu atšķirību dēļ centās veidot savu partiju.Tomēr nedrīkst arī pārspīlēt valdību nespēju darboties iepriekšminēto iemeslu dēļ, jo, neraugoties uz biežajām valdību maiņām, visi svarīgākie izpildvaras uzdevumi tika veikti. Atbildīgos ministru amatos, cits citu nomainot, pārsvarā darbojās pieredzējušu politiķu kodols no dažādām partijām. Tikai neliela daļa bija „politiskā tirgus” ielikteņi. Izveidojās stabils ierēdņu sastāvs, kas nodrošināja normālu valsts aparāta un ministriju darbību.

Documents

POLITISKĀS NORISES LATVIJĀ PARLAMENTĀRĀS DEMOKRĀTIJAS LAIKĀ