Vidzemes augstskolas Socioloģijas fakultātes Politoloģijas nodaļas 1. kursa studentaJāņa CīruļaPozīcijas raksts kursā akadēmiskā rakstība.15.10.2008.

Pozīcijas raksts Dominic o’Meara ,,The Justinianic Dialogue on political science and its

neoplatonic sources.

Dominiks Omera rakstā analizē anonīma autora dialogu, kurš visticamāk ir radīts Justiniāna

valdīšanas periodā.Autora darba mērķis ir pierādīt, neoplatonisko ideju ietekmi uz dialogu un

vienlaikus pierādīt Karla Praehtera secinājumu nepareizību.

Sākotnējā analīzē tiek izšķirtas trīs galvenās tēmas: Politiskās zinātnes jēdziens, saskaņa starp

politisko un karalisko zinātni un karaliskās zinātnes līdzinājumu dievišķajam. Dialogā paustās

politiskās zinātnes jēdziens paredz tās sadalījumu divās daļās. Pirmā ir saistīta ar politiskajām

zināšanām un otra sasitās ar reliģiskajām zināšanām. Politiskās zināšanas tiek uzskatītas kā dieva dota

dāvana cilvēkiem, lai tie tuvinātos dievišķajam. Autors saskata līdzīgas idejas agrīnajos neoplatonistu

darbos. Viņi izšķir divu veidu politiskās zinātnes iedalījumus. Pirmā tiek apzīmēta kā Teokrātiska

zinātne un tā balstās uz Platona darba argumentu apkopojumu darbā Republika. Otrā iedalījuma nodaļa

sasitās ar praktisko zinātni un tā ietver cilvēka radītos izgudrojumus un viņa pieredzi. Filozofiskā

domāšana un zināšanas arī pieder pie praktiskās zinātnes. Šīs filozofiskās zināšanas tiek uztvertas kā

dieva dotas un caur šīm filozofiskajām zināšanām cilvēks var iegūt politiskās vērtības. Politiskās

vērtības savukārt var kalpot par pamatu dvēseles pacelšanai tuvāk dievišķajam. Dialogā paustajam

politiskās filozofijas jēdzienam tiek atrasta meklētā saikne ar neoplatoniskajām idejām jautājumos kā

likumu, doktrīnu ieviešana dzīvē, valdnieki ievēlēšanas kārtību. Līdz ar to tiek pierādīts, ka politiskā

filozofija ir identiska ar karalisko zinātni.

Dialogā karaliskā zinātne tiek uzskatīta par daļu no politiskās zinātnes. Tas tiek pamatots ar to,

ka karaļa vara spēj nodrošināt politiskajā filozofijā paustos uzstādījumus. Neoplatonistu ideja šinī

gadījumā saskan ar dialogā pausto. Viņu skatījumā karaliskā zinātne ir pielīdzināma politiskajai

filozofija, un tā kā politiskā filozofija ir daļa no politiskās zinātnes, tādējādi neoplatonistu skatījumā

karaliskā zinātne ir daļa no politiskā zinātnes apakšnozarēm līdzīgi kā militārā nozare.

Neoplatonistu attiecībā uz karaļa varas līdzināšanos dievišķajam izšķir divus līdzināšanās

veidus: zināšanas un rūpes par zemāk esošajiem. Lai sasniegtu šos veidus ir nepieciešams ievērot trīs

lietas. Vispirms kārtām politiskajai pārvaldes kārtībai ir jābūt monarhijai, tālāk tā pārvaldītājam jābūt

monarham un viņam vara jāīsteno caur starpnieku sistēmu. Šie principi tiek ievēroti arī dialogā.

Dialogā tiek izšķirtas vairākas īpašības, kas nepieciešamas valdniekam lai tas būtu sekmīgs.

Valdniekam ir svarīgi valdīt saskaņā ar labestību. Valdniekam ir kā dievišķā attēlojumam ir jāspēj dot

un rūpēties par pakļautajiem subjektiem, vadoties pēc viņu vēlmēm nevis savām. Valdniekam jābūt

apveltītam ar gudrību , lai sekmīgi ieviestu efektīvu politisko pārvaldes struktūru, kā arī valdniekam

jābūt taisnīgam spējot saglabāt taisnību gan starp indivīdiem, gan starp grupām sabiedrībā. Saskaņā ar

autoru šīs idejas ir aizgūtas no Platona darbiem.

Autors savos secinājumos darba nobeigumā norāda , ka ir sekmīgi pierādījis dialogā pausto

iedeju saikni ar neoplatoniskajām idejām. Viņš ir spējis pamatot neplatonisko ideju līdzību politiskās

zinātnes skaidrojumā, kā arī karaliskās zinātnes skaidrojumā. Līdz ar to autors norāda uz to, ka spējis

apgāzt Karla Praehtera izvirzītos secinājumus.

Kā Autora pieejas stiprā puse ir jāatzīmē viņa spēja atrast pierādījumu starp dialoga galvenajiem

formulētajiem jautājumiem un to ietekmi. Viņš atrod galveno līdzību starp dialogu un neoplatoniskajām

idejām. Respektīvi, politiskās vērtības var kalpot par pamatu cilvēka dvēseles pārcelšanai uz augstāku-

dievišķo- pakāpi, bet konteksts kādā dvēsele iegūst politiskās vērtības pieprasa reformu, dievišķošanu,

ko dod jau filozofi, kuri sasnieguši dievišķo dzīvi. Uzskatāmi autors spējis pielietot arī otru

neoplatonistu pamatdomu. Politiskās kārtības pamati ir atrodami visuma kārtībā- tās matemātiskajos,

ģeometriskajos principos, vai dievišķajos spēkos , kas atbildīgi par tā izveidošanu. Līdz ar to politikā

piemērojama monarhija vai aristokrātija saskaņā ar Platona teoriju.

Līdztekus autora stiprajām pieejas pusēm pastāv arī vājās pētījuma pieejas puses. Kāp pirmo var

minēt autora faktu izraušanu no konteksta. Autors , lai pamatotu sava uzstādītā mērķa pareizību izvēlas

aplūkot jautājumus, kas ir saskaņojami ar neoplatoniskajām idejām. Viņš tuvāk neaplūko iespējamās

atšķirības jautājumos. Netiek arī analizēta anonīmā dialoga nodaļa, kas skar nodaļu par militāro

politiku. Dialogā var atrast vāju argumentāciju attiecībā pret problēmu kā līdzināties dievam , ja tas nav

viennozīmīgi zināms un definējams. Turpretī kā pētījuma autors min neoplatonistiem ir izstrādāta

iespējamā atbilde uz šo problēmu. Līdz ar to , ja autors pieņem, ka raksta autors ir neoplatonisko ideju

atbalstītājs, tad viņam ir labi jāpārzina neoplatoniskās idejas. Tomēr kā šis jautājums parāda tad dialoga

autors nav bijis lietas kursā par šo jautājumu līdz ar to radot pierādījumu, kas var likt apšaubīt vai raksts

viennozīmīgi ietekmējies no neoplatoniskajām idejām. Vēl viena nepilnība ir saskatāma attiecībā pret

izvēlēto pārvaldes tipu. Autors darba secinājumos ir norādījis, ka dialogā minētajam pārvaldes modelim

pamatideja ir ņemta no Platona darba republikas. Tomēr Omera atzīst, ka dialogā minētajam modelim

ir jaukta konstitūcija, apvienojot tajā elementus no Platona Republikas un likumiem. Tādējādi dialoga

autors ir atradis risinājumu, ko neoplatonistu vēl nebija atraduši, līdz ar to pilnībā tas liecina par jaunas

informācijas izmantošanu no dialoga autora puses, kas ir nonāk pretstatā ar neoplatoniskajām idejām.

Turpmākai pētīšanai būtu nepieciešams izvirzīt jautājumus. Būtu jāaplūko arī citas dialogā

minētās tēmas kā militārā zinātne, un jāpierāda vai jānoliedz neoplatoniskā ietekme uz tām.