6

Iz veciem laikiem Liepājā

“Ja kādu striķi par daudz stiepj, tas trūkst”(Liepājas latviešu avīze „Latvietis”, 1882. gada 13. janvārī.)

Lai gan tas, ko teikšu, nav nekas jauns, tomēr šajā vietā un brīdī – mūsu Liepājā un gaidāmo vēlēšanu noskaņās – jo īpaši aktuāli.

Sen zināms fakts, ka parasti valstis, reģioni un arī pilsētas, kurās dominē pastāvošajai varai pakalpīgi un pērkami masu informācijas līdzekļi, parasti nīkuļo.

Manuprāt, šodien tas pilnībā attiecināms arī uz Liepāju, kas Latvijas lielo pilsētu iedzīvotāju vidējo ienākumu ziņā (bez pabalstiem), atrodas priekšpēdējā vietā tūlīt aiz Rēzeknes.

Visu cieņu „Kurzemes Vārda” redaktora Remesa kunga īpaši

Ivars Kesenfelds: Bez brīvas preses Liepājā nekas nemainīsies

radošajiem žurnālistiem par izturību nerunāt par lietām, par kurām Rožu ielas 6 nama priekšnieki un tiem padotās kapitālsabiedrības avīzes izdevējiem varētu neizmaksāt prēmijas izdevīgu iepirkumu veidā vai kādā citādā formā.

Tomēr Remesa kunga “recepti” lasītājiem vēlēšanu sakarā (sk.30.aprīļa “KV”): ”Ja nebūs cilvēku ar zināšanām, prasmi, pieredzi, cietīs visa pilsēta’’ gribu papildināt ar:

“Ja ievēlēs deputātus, kuri ar nodokļu maksātāju naudu turpinās uzpirkt pašreizējā šefredaktora vadīto “Kurzemes Vārdu”, Liepājā nekas nemainīsies”!

„Tieši pirms 100 gadiem Liepājā bija spožs ekonomiskais pilsētas uzplaukums, un liepājnieki jauno gadsimtu sagaidīja ar lielām cerībām un pārgalvīgiem plāniem. Tolaik pilsētas mērs bija Hermanis Adolfi – pretrunīga, bet ar tālredzīgu domāšanu apveltīta personība”.

(No U. Seska runas liepājniekiem Rožu laukumā, sagaidot 2000.gadu)

15 gadu valdīšanas laiks beidzasŠā gada maijā apritēja 111 gadu

kopš notika jaunievēlētās, pēc skaita sestās, Liepājas pilsētas domes pirmā sēde. Lielā ielā, vietējās valdības nama zālē kopā sanākušos 72 deputātus uzrunāja Kurzemes gubernators D. Sipjagins, aicinot „ godīgi pildīt savus pilsoņa un domnieka pienākumus”.

Vēlēšanu rezultāti nevarēja apmierināt nevienu no liepājniekiem – latviešiem, jo, kaut gan vācu birģeļu vēlētāji bija sašķēlušies „vecvāciešu” un „jaunvāciešu” partijās, latvieši pat kopā ar krievu, poļu un ebreju domniekiem nevarēja kaut cik būtiski ietekmēt domes lēmumus.

Būtu pārspīlēti teikt, ka liepājnieki ar aizturētu elpu gaidītu 1902. gada 10. maijā izsludinātās pilsētas Galvas vēlēšanas, taču par to runāja

gan glaunajā Pēterpils viesnīcas restorānā, gan zirgābolu piesvaidītajās iebraucamajās sētās un Jaunā tirgus šarās.

Ja vācieši vienotos par Hermaņa Adolfi palikšanu amatā, tā būtu zīme, ka viss paliks pa vecam. Tomēr tā nenotika. Rezultāts bija šokējošs – Adolfi saņēma tikai 19 balsis, Cinks – 35 domnieku balsis.

Šis bija vēsturisks pagrieziens Liepājas demokrātiskās vēstures attīstībā, un pagalam nepatīkams ilggadējam Liepājas Galvam Hermanim Adolfi (1841. –1924.), kurš jau 15 gadus, pārdzīvodams četru domes un valdes sastāvu maiņu, bija vadījis pilsētu.

Iepriekš, 1879. gada 22. jūnijā, Hermanis Adolfi bija ievēlēts par Aizputes pilsētas Galvu.

Apsūdzība 28 punktosAdolfi laiks (1886. – 1902.*) sakrita

ar ļoti strauju Liepājas saimniecisko un sabiedrisko izaugsmi. Iedzīvotāju skaits 20. gadsimta sākumā bija gandrīz seškāršojies, un pilsēta piedzīvoja patiesu būvdrudzi. Šajā laikā tika uzceltas ap 400 kapitālu ēku, padziļināta un modernizēta osta, ierīkots ielu apgaismojums un izbūvēts vietējais gāzes vadu tīkls, kūpēja 48 rūpnīcu skursteņi, bija palaists Krievijas impērijā pirmais elektriskais tramvajs, kā arī izstrādāti pilsētas pirmie Būvnoteikumi.

Adolfi īpaši pazudināja iesaistīšanās divos pasākumos: Liepājas – Aizputes šaursliežu (1000 mm) dzelzceļa līnijas celtniecībā, ko nodeva ekspluatācijā 1899. gada 4. aprīlī, un Liepājas tramvaja līnijas un elektrostacijas ierīkošanā, kas darbu uzsāka 1899. gada 7. septembrī.

Liepājas Domes 20 domnieku

speciālās Revīzijas komisijas apsūdzības Adolfi bija formulētas 28 punktos:

– vienpersoniska 18,7 tūkstoši rubļu „aizdošana” no pilsētas kases jau minētajam Aizputes dzelzceļam;

– 1896. gada municipalitātei ļoti neizdevīgais līgums ar Nirnbergas Kontinentālo sabiedrību par tramvaja līnijām un elektrostaciju;

– vienošanās un diskrēcijas (kukuļa) pieņemšana no Kazdangas barona Karla fon Manteifeļa, baroniem fon Osten-Sakena un fon Burholca un Aizputes pilsētas Galvas Vilhelma Grota;

– fiktīvi ieraksti par pilsētas obligāciju un aizņēmumu dzēšanu par 1895. un 1897.gadu;

– rīkošanas ar komūnas līdzekļiem kā ar savu naudas maku: vairākās kredītiestādēs bez Domes deputātu piekrišanas bija apķīlāti pilsētas vērtspapīri;

– gandrīz visi vairāku gadu kases orderi bija vienpersoniski parakstīti;

– vairāki ieraksti kases grāmatā bija fiktīvi, jo noslēgti katra gada 31. decembrī un kā „nedzīvs” rēķins tas neparādījās gada budžeta atskaitēs un domniekiem par tiem nebija pat nojausmas...

Īpaši ieceltā septiņu domnieku komisija pamatīgi „vētīja” pilsētas inženieru, Būvkomisijas un citu, kā tagad teiktu, – domes struktūru atskaites par 1901. gadu, ko iepriekš parasti darīja visai formāli.

Tika uzaicināti neatkarīgi eksperti, kas atklāja pierakstījumus un nepamatotus uzrēķinus. Kanalizācijas un ielu bruģēšanas darbos, sniega izvešanā, suņu izķeršanā, tirgu uzraudzībā, pat prostitūcijas apkarošanā vai ateju bedru izsmelšanā konstatēja patvaļīgu materiālu cenu

noteikšanu vai atskaitēs uzrādīto darbu neatbilstību faktiskajiem.

Nojauzdams nelabu, no amata atkāpās pilsētas galvenais inženieris Bērs. Un, pētot t.s. Adolfi lietu, man kā autoram ir aizdomas, ka slavenā arhitekta P.M. Berči atkāpšanās no amata arī nav bijusi tikai kā lepna cilvēka protests pret „jauno slotu”.

No soda izvairāsJaunais domes sastāva vairākums

centās, lai tiktu ierosināta krimināllieta pret bijušo mēru. Taču birokrātiskās dzirnas arī Krievijas impērijā mala lēni un, bieži vien, tukšgaitā. Adolfi, izvācies no sava septiņu istabu pilsētas apmaksātā dzīvokļa Lielā ielā un atrazdamies atkal Aizputē, turējās braši.

Atsaucoties uz noilgumu un cara amnestijas ukazu, Adolfi lietu Senāts izbeidza 1909. gada jūlijā. Taču Liepājas domes kuluāros šis jautājums par visilggadīgākā pilsētas Galvas grēkiem turpināja dzīvot.

Zināmā mērā bijušajam mēram jāpateicas, ka liktenis savā labvēlībā izkārtoja 1914. gada 1. augustu – dienu, kad sākās I pasaules karš, pārvilkdams svītru tiesu darbiem un likdams aizmirst gan viņa negodu, gan anulēdams viņa atbildību par nodarījumiem Liepājai.

Adolfi nodzīvoja garu mūžu, 83 gadus, un ir apbedīts Aizputes pilsētas kapos. Viņa līdzgaitnieki, pateicoties Adolfi, baudīja cieņu, amatus un materiālus labumus. Pēc 1902. gada vairums no tiem novērsās un pat izlikās nepazīstam savu labvēli.

*) Kļūdams par Liepājas pilsētas Galvu ar 6000 rubļu pamatalgu gadā, Adolfi bija 45 gadi. Viņam bija Tērbatas Universitātes tiesību zinātņu kandidāta diploms.

Gunārs Silakaktiņš

Uz Liepājas domi pretendējošo sarakstu priekšvēlēšanu reitings

2013.g.maijā

portāla irliepaja.lv veikta 490

iedzīvotāju aptauja.

B A L S O P R E T D E P U T Ā T U B E Z A T B I L D Ī B U , I E R Ē D Ņ U PA T VA Ļ U U N A M A T P E R S O N U KO R U P C I J U !