1

Informācijas avots: Ilzes Gudro maģistra darbs (3.nodaļa), kurš izstrādāts un aizstāvēts RTU

MĶF Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūtā 2009.gadā

TTDI INSTITŪTA ATTĪSTĪBA RPI UN RTU IETVAROS

Līdz mūsdienām pilnveidojies TTDI ir ar divām katedrām Apģērbu un tekstila tehnoloģiju

katedra (ATTK) (Apģērbu un tekstila tehnoloģija) un Dizaina un Tekstiliztrādājumu Tehnoloģijas

profesoru grupa (DTTP) (Materiālu tehnoloģija un dizains) un dažādu specializāciju dizaina

studiju programmām – apģērbu konstruēšanas, apģērbu tehnoloģijas, tekstila tehnoloģijas,

tekstila patēriņzinības, tekstiliju/trikotāžas, ādlietu un koka dizaina tehnoloģijas, interjera

dizains.

Tekstilmateriālu tehnoloģijas un dizaina institūta attīstība nebūtu iedomājama bez Rīgas

Politehniskā institūta atvēršanas, Latvijas Universitātes Šķiedrmateriālu Katedras pāriešanas uz

atjaunotā RPI Mehānikas fakultāti. Ieskatoties dziļāk vēsturē tas nebūtu bijis iespējams, ja vien

latvieši nebūtu bijuši tik amatnieciski apdāvināta tauta, īpaši tekstila nozarē, kas uzskatāma pat

vienu no latviešu amatnieku visvecāko specializāciju, ar kuru arī aizsākās TTDI attīstība.

Kopš rūpniecības pirmajiem soļiem Latvijā tās lielākā daļa izvietojās Rīgā. 1864. gadā

pilsētas 93 uzņēmumos (21 tekstilrūpniecībā) bija koncentrēti 87,2 % visu Latvijas rūpniecības

strādnieku (tekstilrūpniecībā 2199 strādājošo jeb 39 % no 5626), bet produkcijas vērtība bija

3,55 miljoni rubļu, tekstilrūpniecībā 1,52 miljoni rubļu (jeb 42,9 %). 19.gs. vidū tekstilrūpniecībā

pārsvarā jau bija fabrikas, t.i. uzņēmumi, kur darba procesus veica ar mašīnām, ko darbināja

tvaika dzinēji. Tekstiluzņēmumos uzstādīto tvaika dzinēju jauda bija 395 ZS (jeb 41,7 % no

kopējās uzstādītās jaudas 946 ZS) [34, 122.lpp.]

19.gs. 60.gadu vidū jau skaidri iezīmējās tas nozaru komplekss, kas bija raksturīgs Rīgas

rūpniecībai nākamajos gadu desmitos: augsti mehanizēta šķiedru apstrāde (vispirmām kārtām

kokvilnas un linu vērptuvēs), augstas kvalitātes vadmalas ražošana, smalku ķemmdzijas

audumu ražošana, porcelāna un fajansa ražošana, kā arī metālapstrāde ar mašīnbūvi, ķīmiskā

rūpniecība, papīra ražošana un kokzāģēšana.

Ar mehāniskajiem dzinējiem 19. gadsimta beigās vislabāk apgādāta bija tieši

tekstilrūpniecība (ap 20% no enerģētisko iekārtu kopskaita). Tehnisko progresu šeit nodrošināja

gan tas, ka tika nodoti ekspluatācijā jauni lieli uzņēmumi, vispirmām kārtām akciju sabiedrība

„Zasulauka manufaktūra” (1895.), gan arī tas , ka paju sabiedrību rokās (Strazdumuižas

kokvilnas un diegu manufaktūras paju sabiedrība 1890.gadā, Rīgas kokvilnas vērptuvju, diegu

fabriku un austuvju paju sabiedrība, bij. „V.Eikerts un komp.”, 1897) pārgājušās vecās fabrikas

gadsimta beigās tika pilnīgi rekonstruētas, aizstājot novecojušās periodiskās darbības vērpšanas

iekārtas (selfaktorus) ar ražīgākām nepārtrauktās darbības mašīnām (vateriem). Jaunākās

2

vērpšana iekārtas tika uzstādītas pilsētas lielākajā jaunā tekstilrūpniecības uzņēmumā – „Linu un

džutas manufaktūrā” (akciju sabiedrība, 1899.gads), kuras celtniecības plānu izstrādāja RPI

Mehānikas fakultātes profesors E.PLūfs.

Rīgas Politehniskā institūta – augstskolas veidošanās process aizsākās augsti izglītotās,

labi organizētās un ietekmīgās vācu aprindās, tas bija izskaidrojams ar faktu, ka rūpniecības

straujais pieaugums izvirzīja prasības pēc augsti kvalificētiem speciālistiem turpat Rīgā.

Augstskolas radīšana bija cieši saistīta ar visām 19. gadsimta ekonomiskajām un politiskajām

pārmaiņām Eiropā. Pateicoties dažādiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, arvien ātrāk

attīstījās rūpnieciskā ražošana, strauju uzplaukumu piedzīvoja dzelzceļa transports, tika būvēti

jauni tilti un citas inženierceltnes. Tieši šajā laikā Rīga no slavenām tradīcijām bagātas

tirdzniecības un amatniecības pilsētas sāka pārvērsties par tam laikam attīstītu industriālu

centru, kur dzīvoja aptuveni 75 tūkstoši iedzīvotāju. Lai iegūtu gan augstāko, gan tehnisko

izglītību, 19. gs. pirmajā pusē rīdzinieki brauca studēt uz ārzemju augstskolām. Viņu studijas

apgrūtināja tas, ka nedz guberņas ģimnāzija, nedz apriņķa skolas Rīgā nenodrošināja tādu

iepriekšējās izglītības līmeni, lai iestātos tehniskajās augstskolās bez papildu sagatavošanās. Šī

iemesla dēļ 19.gs. 50. gados virkne ietekmīgo rīdzinieku privātskolas direktoram Karlam

Bornhauptam (tā laika izcilajam Rīgas pedagogam) vairākkārt piedāvāja viņa vadīto skolu

pārveidot par tādu, kas sagatavotu studijām tehniskajās augstskolās. Tas bija sākuma impulss,

no kura radās ideja par tehniskas skolas dibināšanu tepat Rīgā.

Par paraugu Rīgas Politehnikuma veidošanai kalpoja Prūsijas politehniskās augstskolas.

1857. gada decembrī minētais projekts tika iesniegts Rīgas biržas komitejā.

Pamatojoties uz vairāku Vācijas ekspertu lietišķajiem padomiem, tika pieņemts

vēsturiskais lēmums atbalstīt privātās politehniskas augstskolas izveidošanu un finansēšanu.

Protams, bija vajadzīga arī oficiāla Krievijas Valsts Padomes un paša cara atļauja augstskolas

atvēršanai. Tā tika saņemta 1861. gada maijā.

Ar šo gadu sākās politehnikuma pilnveidošanās un attīstība. Tas bija pakļauts Vācijas un

Krievijas likumdošanai, daudzas reizes mainīts tā nosaukums, pat uz īsu brīdi patraukta darbība,

taču nenoliedzami, tas bija liels solis turpmākajai izglītības iegūšanas iespējai latviešiem.

Turpmākajās nodaļās TTDI vēsturiskās attīstības izpētei nepieciešams izanalizēt RTU

attīstības tendences, fakultāšu veidošanos priekšnosacījumus, to atrašanās vietas dislokāciju

izpēte.

3

RPI pirmā augstākā izglītības iestāde Latvijā

1862. gadā savu darbību uzsāk pirmā tehniskā augstskola Latvijā – Rīgas Politehniskā

skola – politehnikums.(Rigasche Politechnische Schule). Ideja veidot augstskolu Rīgā varēja

īstenoties, tikai pateicoties tam, ka pilsētas valdošo aprindu uzskati 19. gadsimta vidū bija

mainījušies par labu augstākai izglītībai. Iespējams, ka rīdzinieku domas tā arī nemainītos, ja

vien to nediktētu saimnieciskās un finansiālās izmaiņas pasaulē, līdz ar to arī Krievijas impērijā

un Rīgā. Zīmīgi ir arī tas, ka rīdzinieki izšķīrās par tehniskas augstskolas dibināšanu, kaut arī

Rīgā tolaik vēl nebija izveidojušās pat tehniskās zemākās un vidējās izglītības tradīcijas.

Rīgas biržas komitejas pārstāvji kopā ar tirgotāju un amatnieku ģilžu progresīvākajiem

pārstāvjiem saprata, ka šajos jaunajos apstākļos ir jānodrošina Rīgas konkurētspēja

starptautiskajā tirgū, ir jāveido tehniskā inteliģence, jāizglīto cilvēki, kas būs spējīgi ne tikai

strādāt ar jauno ražošanas tehniku, bet arī dot idejas tālākiem sasniegumiem.

1862. gada maijā Padome publiskoja skolas organizācijas plānu. Tajā bija apvienotas 8

nozaru skolas:1. Tirdzniecības skola (handelschule); 2. Ķīmijas tehniskā skola (Chemisch –

technische Schule);3. Mehānikas tehniskā skola (Mechanisch – technische Schule); 4.

Mašinbūvniecības skola (Maschinennbauschule); 5. Būvniecības skola (Bauschule); 6.

Inženierskola (Ingenieurschule); 7. Mērniecības skola (Feldmesserschule); 8. Lauksaimniecības

nodaļa (Landwirtschaftliche Abteilung).

RPI attīstība bija smags laika posms tā laika augstākās izglītības sociālās atbildības

ietvaros. Bija nepieciešams liels valsts finansiālais atbalsts (kuru deva gan Vācija, gan Krievija),

jaunas ēkas, aprīkojums, mācību programmas, atbilstošs personāls u.tml. 3. nodaļas

apakšnodaļās aprakstīta RPI darbība no tā dibināšanas gada līdz mūsdienām, ietverot tieši ar

tekstila nozari saistīto katedru un fakultāšu attīstību, to sociālās atbildības reprezentāciju studiju

programmās un telpiskās vides kvalitātē.

a) Rīgas Politehniskais Institūts no (1862 – 1919)

Politehnikuma darbības pirmajā gadā mācības uzsāka amatnieku arodizglītības klase ar 33

skolēniem. Atvērt šādu klasi pieprasīja Rīgas Mazā Ģilde, kas pati apņēmās tās finansēšanu,

katru gadu 500 rbļ. Tās uzdevums bija celt amatnieku kvalifikāciju. Tas diemžēl bija grūti

izdarāms, jo studenti bija ar dažādām un nevienādām zināšanām, līdz ar to nācās studentus

sadalīt 2 daļās – zemākā un augstākā mācību programmā, kas bija apgrūtinoši. Tādēļ 1865.

gadā šo klasi slēdza.

Pamatā skolas vadības institūcijas bija vācu tautības, tomēr Krievijas impērijā arvien

vairāk sāka izpausties rusifikācijas tendences un 1896. gadā Rīgas augstskola ieguva ne tikai

4

jaunu nosaukumu – Rīgas Politehniskais institūts (RPI), bet par mācību valodu tika pasludināta

krievu valoda. Nosaukums tehnikums bija izvēlēts tādēļ, ka universitāte dod zināšanas un tikai

dažās praktiskajās zinātnēs arī prasmes. Politehniskā skola turpretim dod gan zināšanas, gan

prasmes plašākā laukā.

Pirmajos pastāvēšanas gados Rīgas Politehnikumā izveidojās Inženierzinātņu, Ķīmijas,

Lauksaimniecības un Mehānikas nodaļas. Studentu skaits nodaļās bija ļoti neliels, 1863./1864.

mācību gadā augstskolā studēja tikai 13 cilvēki.

Pirmā ēka, kurā atradās RPI bija īrētās telpas Suvorova (tagad Kr. Barona) un Elizabtes

ielas stūrī, pretim Vērmanes dārzam (1862 – 1869) (skatīt 3.1. attēlu). Namu Kr. Barona ielā nr.

14, kas tagad ir Valsts Nacionālā bibliotēka, būvēja pēc atbilstošā projektu konkursā pirmo

prēmiju ieguvušā E. Poles projekta. Nams celts 1910. gadā neoklasicisma formās. Tomēr drīz

Politehnikums pēc Arhitektūras nodaļas vadītāja profesora Gustava Hilbiga projekta uzcēla savu

ēku (1869) Troņmantnieka (tagad Raiņa) bulvārī 19 (skatīt 3.2. attēlu).

3.1.att. Kaula nams (1862 – 1869), RPI ēka, Suvorova (tagad Kr. Barona) un

Elizabtes ielas stūrī, pretim Vērmanes dārzam

3.2. att. RPI galvenā ēka Troņmantnieka (tagad Raiņa) bulvārī 19. (1869 – 1919), profesora G.Hilbiga

litogrāfija ap 1870. gadu

Dzeltenīgajai trīsstāvu ķieģeļu ēkai ar violetajām glazēto ķieģeļu joslām un paaugstinātu

centrālo daļu savdabīgu vertikālu akcentu piešķirta tornis un observatorijas kupols. Ēkas fasādi

rotāja Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņu ģerboņi kopā ar mazo Sāmsalas ģerbonīti un

deviņu mācību disciplīnu – fizikas, ķīmijas, mehānikas, tirdzniecības, inženierzinātnes,

arhitektūras, lauksaimniecības, mērniecības un navigācijas simboliem. Vienīgi pašu augšējo

Rīgas pilsētas ģerboni nomainījis Latvijas Valsts ģerbonis (skatīt 3.3. attēlu).

5

3.3. att. Mācību pamatdisciplīnu emblēmas: arhitektūra, inženierbūve, mehānika un mašīnbūve, fizika,

astronomija un ģeodēzija, ķīmija, hidrotehniskās būves, lauksaimniecība, tirdzniecība [32, 123.lpp.]

Ēka aizņēma 15 239 kvadrātpēdu laukumu (1416 kv.m.) un izmaksāja 219 000 3bļ. Ar

1896. gada 1. septembri ievācas jaunajās telpās.

Ēka bija uzcelta par mazu, un jau pēc pieciem gadiem G. Hilbigs izstrādāja projektu

otrajam Politehnikuma korpusam, to izvietoja gruntsgabalā kā atsevišķu ēku paralēli pirmajai ar

galveno fasādi uz Pauluči (tagad Merķeļa) ielu. Tā izmaksāja 156 000 rbļ. Korpusa pilnīgu izbūvi

pabeidza 1878. gadā, tas bija daudz vienkāršāks kā pirmais (skatīt 3.4. attēlu).

3.4. att. Politehnikuma otrais mācību korpuss gar Pauluči tagad Merķeļa ielu (arhitekts G.Hilbigs) [32.,

112.lp.]

Pieaugot studentu skaitam, vajadzēja jaunas ķīmijas laboratorijas. Politehnikuma

komplekss tika papildināts ar vēl vienu korpusu gar inženieru ielu, kas savienoja abas

sākotnējās ēkas. (570 kv.m) tā izmaksāja 97 800 rbļ. Ēku nodeva ekspluatācijā 1884. gadā

(skatīt 3.5. attēlu).

6

3.5. att. Laboratorijas korpuss gar inženieru ielu (skats no pagalma, arhitekts G.Hilbigs) [32,

140.lpp]

Pēc reorganizācijas RPI materiālā bāze ievērojami pieauga. 1898. – 1901. pēc arhitekta

Johana Koha uzceļ Ķīmijas trīsstāvu laboratorijas ēku Puškina bulvārī 4 (Kronvalda). 3056. kv.m.

plānojums H burta veids. Tā bija viena no pirmajām ēkām Rīgā var elektrisko apgaismojumu,

kombinētu gaisa – tvaika apsildīšanas sistēmu, ēkā izvietojās katlu māja, ēkas pagalmā uzcēla

mašīnu nodaļu, kur bija uzstādīti līdzstrāvas ģeneratori. Šo ēku var uzskatīt par sava laika

inženierzinātnes (domas) un celtniecības pieminekli. Katrai vietai ķīmijas laboratorija bija

pievadīts, tvaiks, destilēts ūdens, aukstais ūdens, gāze un saspiests gaiss [17, 100.lpp].

1900. gadā ķīmijas nodaļa pārcēlās uz jauno dabas zinātņu korpusu Puškina (tagadējo

Kronvalda) bulvāri 4. ēku gar inženieru ielu pārbūvēja, nojauca ventilācijas torni un celtni

palidināja ar vēl vienu stāvu (skatīt 3.6., 3.7. attēlus).

3.6. att. RPI Ķīmijas nodaļas ēka Puškina (tagad Kronvalda) bulvārī 4 (arhitekts, profesors Johans

Kohs) ) [32, 140.lpp]

3.7. att.RPI Ķīmijas nodaļas ēka Puškina (tagad Kronvalda) bulvārī 4 (arhitekts, profesors Johans

Kohs) ) [32, 140.lpp]

Lai paplašinātu Mehānikas un Inženieru nodaļas rasētavas, 1910. gadā pēc Arhitektūras

nodaļas profesora Oto Hofmaņa projekta uzcēla 4. korpusu, gar Arhitektu ielu, izveidojot

vienotu ansambli. Šīs ēkas aizņēma (595 kv.m), izmaksāja 101 500 rbļ (skatīt 3.8. attēlu).

7

3.8. att. Skats uz RPI galveno ēku no pilsētas kanāla

Ēka celta ar tā laika mācību iestāžu būvniecības tradīcijām. Tā ir simetriska, ar vestibilu,

galvenajām kāpnēm un aulu centrālajā daļā, ar gaiteņiem piekļautām mācību telpām abos ēkas

spārnos.

Pirmais pasaules karš izjauca RPI ritmisko darbību. Vairāki profesori bija spiesti aiziet no

institūta. 1915. gada vasarā fronte pietuvojās Rīgai un tai draudēja okupācija. Sākās rūpnīcu,

iestāžu un fabriku evakuācija. Evakuācijai gatavoja arī RPI. Saskaņā ar plānu, evakuācijai bija

jānotiek 19. jūlijā. Bija paredzēts visu evakuēt uz Maskavu, bet plāni mainījās, un institūta

personāls tika evakuēts uz Jurjevu (Tartu), bet mācību līdzekļi un bibliotēkā uz Ņizņijnovgorodu.

Maskavā institūts tika sadalīts A.Šaņavska Tautas universitātē, Maskavas tehniskajā skolā,

Lauksaimniecības institūta Petrovskorazumovskā, Rūpniecības skolā, Komercskolā un

Politehniskajā muzejā.

Mācību procesu Maskavā uzsāka 12. oktobrī. Mācību plāni notika pēc Maskavas izglītības

plāna. Svarīgākos izglītības līdzekļus no Ņizņijnovgorodas atveda tikai novembrī. RPI uzņēma

labi un daudzi bijušie RPI studenti ieņēma prestižus amatus.

Tad vadīja Valdens un jau 1918. gadā ar daļu mācībspēku atgriezās Rīgā. Bija strīds kur

ko vest un kur ko dalīt. Kamēr notika strīdi, vācu okupācijas vara 1918. gadā uz RPI bāzes Rīgā

vēlējās izveidot Baltijas Tehnisko augstskolu [33, 34.lpp.].

Liela sadarbība kara apstākļos RPI bija ar Krieviju. Par cik Krievijai vajadzēja atjaunot

savu rūpniecību, tā ar visiem spēkiem atbalstīja institūtu.

BTA pastāvēja 1918. gadā tikai trīs mēnešus. 1917. gadā Rīgā ienāca vācu karaspēks.

Tajā laikā RPI direktors bija Dr.fon Knīrims. Vācu militārā pārvalde izrādīja lielu interesi par RPI

turpmāko darbību. Un jau 1918. gada maijā Rīgas vācu studentu korporācija nodibināja Baltijas

tehniskās augstskolas biedrību. Jau 1918. gada pirms augstskolas dibināšanas vācu padome

lūdza rakstiski Maskavai atdot RPI mācību materiālus. 1918. gada augustā RPI daļēji

8

reevakuēja. Bet materiālā bāze nebija spēcīga. 20. augustā Baltijas valstu militārā pārvalde

informēja, ka RPI nosaukums ir Baltijas Tehniskā augstskola.

RPI ēka Troņmantinieka ielā 2 gadus kalpoja dažādām Krievijas militāristu institūcijām,

bet pēc vāciešu ienākšanas Rīgā tajā patvērumu rada 4 vācu skolas.

Baltijas tehnisko augstskolu pielāgoja Vācijas ķeizarvalsts vajadzībām. Statūtus

saskaņoja ar Vācijas izglītības statūtiem. BTA tāpat kā RPI bija 6 mācību nodaļas. Te mācījās

viena no pirmajām imatrikulētajām studentēm 1917 gadā – Irisa Valdena. Mācību procesā sāka

pievērst uzmanību latviešu valodai. Pēc tam, kad nodibināja Latvijas Republiku, 1918. gada 22.

novembrī pie BTA bija izkārto sarkanbaltsarkanie karogi. 24. novembrī notika studentu sapulce,

kuras pārstāvji lūdza mācību valodā ieviest krievu valodu, bet atbilde bija, ka skola organizēta

vācu valodā,

Uz bijušā Rīgas Politehniskā institūta bāzes 1919. gadā nodibināja apvienoto Latvijas

Augstskolu (LA), kurā pastāvēja gan tehniskās zinātnes, gan humanitārās zinātnes, gan

dabaszinātnes. Šajā augstskolā mācības notika latviešu valodā. Bija radīti apstākļi, lai latvieši

pirmo reizi savas tautas vēsturē augstāko izglītību varētu iegūt dzimtajā valodā. Līdz ar to tapa

arī priekšnoteikumi latviskas zinātniskās un tehniskās terminoloģijas attīstībai.

b) Rīgas Politehniskais Institūts no 1958

1953. gada maijā LPSR Ministru Padome ierosina atvērt RPI jau no 1953./54. m.g. Tika

izveidota speciāla valdības komisija RPI darba atjaunošanai. Taču radās lielas grūtības – kur

atjaunoto RPI izvietot, kur rast tam telpas? Šā jautājuma risināšanai 1954. gadā tika radīts

speciāls amats: RPI celtniecības pilnvarotais. Šajā amatā apstiprināja Mehānikas fakultātes

docentu Kristapu Neilandu, kurš vēlāk kļuva par atjaunotā RPI pirmo rektoru.

LVU valdība kategoriski atteicās atļaut izmantot ēku Raiņa bulvārī 19, kas bija celta un

piemērota tieši RPI fakultāšu vajadzībām. Bija dažādi priekšlikumi, kur veidot RPI teritoriju –

Šmerlī iepretim fizikās kultūras institūtam, Ķīšezera krastā Aleksandrs Mālmeistars (skatīt 3.9.

attēlu), Ķīpsalā (skatīt 3.10. attēlu), 1957. gadā LKP centrālai komitejai nosūtītā vēstule no

Liepāja vadības ierosināja organizēt RPI Liepājā. taču neviens netika apstiprināts, līdz ar to

jautājums par RPI atjaunošanu tika atlikts.

9

3.9. att. RTU komisija Ķīšezera teritorijā 3.10. att. Ķīpsala, Zundas kanāls

Tikai 1958. gada janvārī pieņēma galīgo lēmumu par RPI atjaunošanu no 1958. gada 1.

septembra. RPI piešķīra mācību korpusus Kronvalda bulvārī 1 un 4 (skatīt 3.11., 3.12. attēlus),

bijušās LLA ēkas Ausekļa ielā 5,7,9 un 11 (skatīt 3.13. – 3.15. attēlus), kā arī vēl nepabeigto

ēku tagadējā Kaļķu ielā 1 (skatīt 3.17. attēlu).

Neoficiāli tika apspriesta iespēja atjaunojamo institūtu izvietot jaunajā augstceltnē tolaik

Lauksaimniecības ministrijas piederošajā Kolhoznieku namā (vēlākajos gados LPSR ZA ēka).

Ekspluatācijas izdevumu dēļ šo domu atcēla. Institūta celtniecības vietu Ķīpsalā ieteica Kārlis

Tabaks.

3.11.att. Ķīmijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī 4 [32, 130.lpp]

3.12. att. Elektroenerģētikas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī 1 [32, 130.lpp]

3.13. att. RPI ēka Ausekļa ielā 5 [32, 130.lpp]

3.14. att. RPI ēka Ausekļa ielā 9 [32,

130.lpp]

3.15. att. RPI ēka Ausekļa ielā 11 [32, 130.lpp]

10

3.16. att. RPI ēka Ļeņina ielā 1 [32, 130.lpp] 3.17. att. RPI ēka Ļeņina ielā 1 [32, 130.lpp]

LKP centrālā komiteja un Latvijas PSR Ministru Padome 1958. gada 18. janvārī pieņēma

lēmumu atvērt RPI no 1. septembra, nodot institūta vajadzībām ēku Ļeņina ielā 1, bet Rīgas

pedagoģisko institūtu pievienot LVU. Vēl nodeva ēkas Ļeņina ielā 32 (skatīt 3.18. attēlu), Vaļņu

ielā 10, Maskavas ielā 194. Institūta rīcībā nodeva 2 vasarnīcas Jūrmalā: Jūras ielā 31 un Teātra

ielā 10.

3.18. att. RPI ēka Ļeņina ielā 32

No 1958. gada 1. septembra studenti tika ieskaitīti šādās fakultātēs: Celtniecības

(dekāns docents Rūdolfs Mergins), Elektroenerģētika (dekāns docents Jēkabs Kuzmins), Ķīmijas

(dekāne docente Emīlija Gudriniece), Mehānikas (dekņs docents Alfrēds Vācietis) un Neklātienes

(dekāns docents Izaks Taubins).

Kopēji tika piešķirtas šādas telpas: Celtniecības fakultāte – uz Ļeņina iela 1

(rektorāts), Mehānikas fakultāte daļēji Ļeņina iela 1, citas uz Ausekļa ielas ēkām (arī

automātikas un skaitļošanas tehnikas), fakultātes laboratorijas Vaļņu ielā 10, Elektroenerģētikas

fakultāte – Kronvalda bulvārī 1, Ķīmijas fakultāte (Elektrosakaru un Automātikas katedras) –

Kronvalda bulvārī 4, Tēlotājas ģeometrijas un rasēšanas katedra, Svešvalodas, Fiziskās

audzināšana un Sporta katedra, dažas Mehānikas fakultātes laboratorijas – Ļeņina iela 32,

Celtniecības fakultātes laboratorijas – Padomju bulvārī 2, Mehānikas fakultātes laboratorijas –

Cēsu ielā 11, Šķiedramteriālui mehāniskās tehnoloģijas katedra – Ganību dambis 19, īrētas

11

telpas Maskavas iela 194 – 68 gadā pārvācas uz Ļeņina ielu 1a (skatīt 3.19., 3.20. attēlus).

Papildus tika iedalītas telpas Sverdlova 4 (pulkveža brieža) bērnudārzs institūta darbinieku

bērniem.

Atjaunotajā RPI mainījās arī apmācības princips. Par noteicošo kļūst nevis izglītības

sistēmā iegūto zināšanu apjoms, bet gan izveidojusies prasme patstāvīgi iegūt informāciju un

strādāt ar to.

Apstākļos, kad notiek informācijas sprādziens, bet mācību laiks ir ierobežots, speciālistus

masveida izlaidē svarīgu nozīmi iegūst apmācības industriālās metodes, kuras nodrošina gan

mācību procesa intensifikāciju, gan individualizāciju, kā arī rada nosacījumus šā procesa vadības

uzlabošanai [29, 112.lpp.].

Apmācāmajiem lielāku nozīmi iegūst patstāvīgais darbs un tie mācību procesa veidi, kuri

salīdzinājumā ar noslodzi auditorijā sekmē radošo iemaņu attīstību. Apmācītājam pieaug

audzināšanas, zinātniskais un it īpaši – metodiskais darbs salīdzinājumā ar mācību darbu.

60. gadu tautsaimniecības attīstības līdz ar to izglītības attīstības prognozes:

• straujš informācijas pieaugums un atjaunošanās;

• zinātniski tehniska progresa tempu pasārtināšanās;

• principāli jaunu līdzekļu parādīšanās izglītības sfēras materiāltehniskai nodrošināšanai;

• iedzīvotāju absolūtā un relatīvā skaita palielināšanās dažādās apmācības sfērās;

• zinātnes pārvēršanās par tiešu ražošanas spēku un darba ražīguma pieauguma

nodrošināšana uz sabiedriskās ražošanas dalībnieku kvalifikācijas paaugstināšanas

rēķina;

• izglītības sfēras pārvēršanās par divu sociālekonomisko sistēmu sacensības arēnu.

3.19. att. 1968. gadā beidza celtniecības darbus Ļeņina ielā 1a

3.20. att. RPI ēka Ļeņina ielā 1a

Līdz ar to bija liels studentu skaita pieplūdums, RPI piešķirtā ēkas nespēja funkcionāli

nodrošināt vietu skaitu, bija nepieciešams racionāls variants studentu pilsētiņas būvniecībai.

Tika atrasts piemērota vieta – tolaik neapdzīvota sala Ķīpsala. To ieteica toreizējais mācību

prorektors K. Tabaks. Šī vieta atradās pilsētas centrā, tuvu tām ēkām, kuras institūtam nodeva

12

LVU, salas lielākā daļa tolaik bija neapdzīvota un pietiekami liela institūta perspektīvai attīstībai,

ar to ir laba satiksme un tā nav tālu no esošajām (bijušajām) inženierkomunikācijām [25,

20.lpp.].

3.21. att. Skats uz Ķīpsalu no Zundas kanāla. Vēl notiek celtniecības darbi

3.22. att. Skats uz Ķīpsalu perspektīva

„Pilsētprojekts” arhitekta Jāņa Vilciņa vadībā izstrādā projektu Ķīpsalas studentu

pilsētiņai (skatīt 3.21., 3.22. attēlus). Projekta uzdevumu 1964. gadā apstiprināja rektors

A.Veiss. Pirmie bija Āzenes 12 un 14 mācību korpusi 1965 – 1969. No Rīgas pilsētas

izpildkomitejas 1962. gada lēmumu par zemes iedalīšanu Ķīpsalā RPI celtniecībai līdz

Radiotehnikas un sakaru fakultātes korpusa (7500 m2) nodošanai ekspluatācijā 1968. gada

beigās pagāja 6 gadi. 1969. gadā pabeidza Ķīmijas fakultātes pirmā korpusa celtniecību.

Korpuss gan bija relatīvi liels (4700 m2), uz to varēja pārcelties tikai Organiskās ķīmijas un

Fizikālās ķīmijas katedras.

RPI mācību ēku komplekss projektā tika sadalīts 3 grupās: mācību un laboratorijas

korpusi, administratīvi saimnieciskā daļa (risinot kā „paklāja” kompleksu) un kopmītņu korpusi,

kuri savukārt sadalījās 2 grupās: dienvidu daļā (9 – 12 stāvus augstas ēkas pie Āzenes ielas) un

ziemeļrietumu daļā (4 – 5 stāvus augstas kopmītņu ēkas mācībspēkiem un aspirantiem)(skatīt

3.23., 3.24. attēlus). Mācību un sporta kompleksu un sporta laukumu bija paredzēts izvietot

salas ziemeļu daļā pie Zundas kanāla.

Īstenojot projektu tika panākts, ka mācību un laboratorijas telpu griestu augstums būs

3,6, m normatīvajos 3,3, m vietā. Celtnēs tiks izmantoti individuāli projekta koka – alumīnija

logi. Kāpņu telpu konstruktīvais risinājums bija individuāls.

13

3.23. att. „Pilsētprojekts”, Ķīpsalas studentu pilsētiņa, skice ap 1960. gadu

3.24. att. „Pilsētprojekts”, Ķīpsalas studentu pilsētiņa, skice, makets

1968. gadā beidzot tika pilnīgi apgūts arī institūta lielākais (13 400 m2) korpuss Ļeņina

iela 1a, kurā ievietojās Aparātbūves un automatizācijas fakultāte, kā arī Zinātniskā bibliotēka.

1968. gadā RPI rīcībā nonāca arī kopmītnes ēka Vaļņu ielā 30.

70. gados projektētie un būvētie Celtniecības fakultātes korpusi, Ķīmijas fakultātes otrais

korpuss bija jau krietns solis uz priekšu. Arhitektes D. Danenbergas projekti arī šodien neizraisa

būtiskus iebildumus. 1975. gadā tiek pabeigts Arhitektūras un celtniecības fakultātes pirmais

korpuss (11 800 m2) (skatīt 3.25. attēlu), kurā sākotnēji izvietojās abas tagadējās celtniecības

profila fakultātes. Tajā pašā gadā tika nodota arī ekspluatācijai plaša ēdnīca ar 600 vietām

(skatīt 3.26. attēlu). Tas bija kaut kas! Nu Ķīpsala varēja konkurēt ar citiem RPI centriem –

Ausekļa ielas kompleksu, Ļeņina ielas 1 un 1a namiem. Ķīpsalas adreses sāka apzināt

taksometru šoferi.

3.25. att. Vēl nepabeigtais Celtniecības fakultātes korpuss 3.26. att. Studentu ēdnīca Ķīpsalā (1975)

1978. gadā nodeva ekspluatācijai otru Celtniecības fakultātes korpusu, tikpat lielu kā

pirmo. Tas ļāva 1979. gadā izdarīt plānoto un rektora Veisa daudzkārt apspriesto Celtniecības

fakultātes sadalīšanu Arhitektūras un celtniecības un Inženierceltniecības fakultātēs. 1979. gadā

14

Ķīpsalā pabeidza arī pirmās kopmītnes celtniecību – tajā sāka dzīvot pirmie 520 studenti.

Rektors ļoti enerģētiski cīnījās par otras kopmītnes celtniecību, taču celtniecība virzījās gausi –

un pamatdarbus pabeidza 1986. gada rudenī.

1983. gadā stājās ierindā arī Ķīmijas fakultātes otrais korpuss. Šoreiz celtnieku veikums

saņēma teicamu novērtējumu. Ķīmijas fakultāte atkal bija vienuviet. Neatrisinātās problēmas

diemžēl vēl palika. 1986. gads RPI pārraudzībā tika nodota Anglikāņu baznīca – RPI studentu

klubs, kurā notika studentu debates un turpmākie izlaidumi.

Nepietiekamā finansējuma dēļ celtniecības darbi ritēji ļoti lēnām. 1988. gadā

„Pilsētprojekts” ar arhitektu Gunārs Melbergs izstrādā turpmāko Ķīpsalas attīstības projektu –

paredzot dienvidu daļā uzcelt mācību korpusu ar administratīvi sabiedrisko centru un

daudzstāvu kopmītnēm. Ziemeļu daļā paredzēja izveidot RPI sporta zonu un izvietot mazstāvu

kopmītnes, tās saistot ar vēsturisko apbūvi. Arī Balasta dambī bija saglabājama un vēsturiska

apbūve. Ķīpsalas ziemeļu daļā bija apredzēta vieta arī Jūras pasažieru stacijai un jahtklubam.

Valstī notiekošās pārmaiņas visu izjauca.

Līdz ar šo laika posmu Ķīpsalas studentu pilsētiņā, tās mācību korpusos netika veikti

racionāli telpiskās kvalitātes uzlabojumi. Dažas auditorijas pateicoties ERAF fondam (pēc 2000.

gada) tika izremontētas atbilstoši Eiropas izvirzītajām prasībām, tomēr tas neuzlabo mācību ēku

koptēlu. Līdz ar to darba ietvaros tiek veidots TTDI institūta vispārējā koptēla vizuālās

identitātes priekšlikums.

TTDI pilnveidošanās dažādos RPI vēsturiskajos attīstības posmos

TTDI attīstību, tāpat kā RPI var nosacīti dalīt šādos attīstības posmos:

a) RPI Materiālzinātnes un lietiskās ķīmijas fakultāte, šķiedrvielu tehnoloģija ap 1896. gadu;

b) LA un LVU Materiālu un izmēģināšanas stacijas dibināšana, Šķiedramteriālu katedras

izveidošana, 1922./1940. gads;

c) Šķiedrmateriālu mehāniskās tehnoloģijas katedra no 1960;

d) Tekstilmašīnu un trikotāžas ražošanas katedra (1970 – 1978);

e) Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedra (no 1978);

f) Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultāte (TATF, 1991-1994);

g)Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas (ŠMMT) katedra (1990-1998);

h) Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedra (1990-1998);

i) Tekstila un apģērbu tehnoloģijas institūts (TATI, 1994-2002);

j) Tekstiltehnoloģijas profesora grupa (1998-2003);

k) Tekstila mašīnu un tehnoloģijas profesora grupa (1998-2003);

15

l) Tekstilmateriālu tehnoloģijas un dizaina institūts (TTDI, no 2003.g.);

m) Apģērbu un tekstila tehnoloģiju katedra (no 2003);

n)Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas profesora grupa (1998-2003);Dizaina un

tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesora grupa (no 2003).

a) RPI Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte, šķiedrvielu tehnoloģija;

Ievirze uz tekstilu šajā periodā attiecināma tieši uz RPI materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas

fakultāti. 1895. gadā, kad Maksimillianam Glāzenapam (skatīt 3.27. attēlu) apritēja 50 gadu,

ķīmijas tehnoloģijas priekšmets bija tik ļoti paplašinājies, ka vienam cilvēkam bija grūti

specializēties visās tās jomās, tāpēc 1898.–1899. gadā ārzemēs papildinājās Stefans Šimanskis

(ukraiņu izcelsmes zinātnieks), kas 1906 . gadā kļuva par profesoru šķiedrvielu tehnoloģijā.

Par Šimanska palīgu, studijas beidzot, kļuva vēlākais Ukrainas PSR ZA akadēmiķis un

PSRS ZA korespondētājloceklis Pjotrs Budņikovs (skatīt 3.28.attēlu). Viņi kopā sarakstīja

praktikumu laboratorijas darbiem krāsvielu tehnoloģijā. Pirmā pasaules kara laikā Rīgas

Politehniskajam institūtam pārceļoties uz Maskavu, S. Šimanskis turpināja pedagoģisko darbu

savā augstskolā (1915–1918). Uz RPI bāzes 1918. gadā nodibinot Ivanovo-Voskresenskas

Politehnisko institūtu, par ķīmijas fakultātes attīstības noteicējiem kļuva agrākie Rīgas

mācībspēki: K. Blahers, E. Bricke un S. Šimanskis.

3.27. att. RP un RPI profesors Maksimiliāns fon Glāzenaps, ķīmijas tehnologs (1914)

3.28. att. Silikātu tehnologs, RPI Ķīmijas nodaļas 1911. gada absolvents, Pjotrs Budņikovs

Maskavā un Ivanovā vēl ciešāka kļuva S. Šimanska sadarbība ar P. Budņikovu. Viņi

krievu valodā sarakstīja augstskolas mācību grāmatu «Kvalitatīvā analīze» (1916). S. Šimanska

redakcijā iznāca P. Budņikova «Šķiedrvielu ķīmijas tehnoloģija» un «Elementārais kurss ķīmijā».

Strādājot RPI Šimanskis publicē vairākas mācību grāmatas par šķiedrvielu tehnoloģiju, it sevišķi

par tekstilmateriālu krāsošanu.

16

Tāpat lielu ieguldīju tekstila attīstītībā 1879. gadā deva E.Plūfs, mehānikas fakultātes

profesors. Viņš veica džutas fizikāli mehānisko īpašību pētījumus un, pamatojoties uz pētījumu

rezultātiem, uzrakstīja vairākas monogrāfijas. E. Pfūls sarakstīja Krievijā pirmo rokasgrāmatu

par džutas apstrādi. E. Pfūls piedalījās arī tekstilrūpniecības attīstībā Rīgā ar pārņemot pieredzi

no Polijas tekstilrūpniecības. Rīgas Linu un džutas fabriku (1897 – 1898) cēla pēc E.Pfūla

projekta.

b) LA un LVU Materiālu un izmēģināšanas stacijas dibināšana, Šķiedramteriālu

katedras izveidošana;

1922. gadā Rīgā ieradās no Pēterpils Tehnoloģiskā institūta Ivans Pšeņicins, kuru ievēlēja par

tekstilrūpniecības un dzirnavu profesoru, mehānikas fakultātē. No 23./25. gada fakultāte

nokomplektējās. Katedra vēlāk ieguva nosaukumu – Tekstilrūpniecības, Speciālās mehāniskās

tehnoloģijas katedras – tās tika raksturotas kā tehnoloģiskas nozares katedras.

Šajā katedrā par subasistentu sāka vēl tolaik students Nikolajs Reinfelds. Pēc profesora

I.Pšeņicina nāves katedru pārņēma N.Reinfelds. 1931. gadā viņš habilitējās par privātdocentu,

1937. gadā viņu ievēlēja par vecāko docentu. Bez tekstilrūpniecības N.Reinfelds pasniedza arī

graudu pārstrādes tehnoloģijas un dzirnavu kursus. Attīstības gaitā Tekstilrūpniecības katedru

pārveidoja par speciālo Mehānisko šķiedru un graudu tehnoloģijas katedru. No 1919. – 1939.

gadam fabriku organizāciju, fabriku būvi un iekārtas pasniedza docents (no 1927. gada

profesors) Kārlis Rezevskis [33, 145.lpp.].

Materiālu izmēģināšanas staciju nodibināja 1922. gadā (skatīt 3.29. attēlu). Materiālu

pārbaudes galvenais speciālists bija G. Taube. Stacijā veica dažādu materiālu pārbaudījumus –

tai skaitā auduma. No 1922. – 1938. gadam bija izpildīti 8500 pasūtījumi. Profesors G.Taube

bija galvenais vairāku ministriju eksperts iepirkuma jautājumos un veica iepirkto materiālu

pārbaudes.

3.29. att. Mehānikas fakultātes studenti materiālu izmēģinājumu stacijā (1940)

17

1940./41. gadā, LVU Mehānikas fakultāte bija šādas attiecīgās katedras: Materiālu

pārbaudīšanas, Tekstilrūpniecības. Jau 1947. gadā bija šādas katedras: Tehniskās mehānikas,

Vispārējās Mašīnbūvniecības, Siltumtehnikas, Termisko un hidraulisko mašīnu, Metālu

tehnoloģijas, Šķiedrmateriālu, Vispārējās elektrotehnikas, Stiprstrāvas, Vājstrāvas.

Šķiedrmateriālu katedra tika likvidēta 1951 gadā. 1958. gadā, atjaunotajā RPI šo

katedru atjaunoja kā Šķiedrmateriālu mehāniskās tehnoloģijas katedru. Šo, likvidēto katedru arī

pabeidza docente L.Lisenko, kas deva nozīmīgu savas dzīves ieguldījumu Šķiedrmateriālu

mehāniskās tehnoloģijas katedras pilnveidošanai atjaunotajā RPI.

c) Šķiedrmateriālu mehāniskās tehnoloģijas katedra no 1960

Katedru, pamatojoties uz republikā plaši attīstītās tekstilrūpniecības nozares vajadzībām

Mehānikas fakultātes sastāvā nodibināja 1960. gadā. Par katedras vadītāju iecēla docentu

J.Vasermanu. sākot ar 1960. 61. katedrā bija 2 mācībspēki – docents J.Vasermans un asistents

V.Radziņš (skatīt 3.30. attēlu). turpmākajos gados darbu katedrā sāka vecākie pasniedzēji

Ā.Siguņina (Briškena) un P.Blinkens 1961., docente L.Lisenko 1962., katedrā tai piešķirtajās

telpās Ganību dambī 19 – īsā laikā izveidoja tekstilšķiedru un tekstilizstrādājumu pārbaudes

laboratoriju, nedaudz vēlāk arī vērpšanas un aušanas laboratorijas. 1964. gadā katedru iekļāva

ABAF sastāvā.

1963. gadā katedras vadību pārņēma un turpmākos 10 gadus vadīja docente L.Lisenko.

katedra strauji paplašinājās, tajā ik gadus darbu sāka jauni mācībspēki, no 1965. līdz 1970.

gadam katedrā darbu sāka: docentio B.Okss un A.Sapogova, vecākās pasniedzējas N.Pugaseja,

V.Kancēviča un T. Jeļkina, arī asistenti S.Kazakovs, J.Briedis, G.Altenberga, V.Videja, Dz.

Skaubīte, V.Ņikitins, R.Musikjans, G.Strazds, S.Kukle, R.Briede, G.Jukāma, R.Hermane,

J.Ansons, E.Vanaga un B.Rozniece.

18

3.30. att. Šķiedrmateriālu un mehāniskās tehnoloģijas katedras mācībspēki. 1. rinda (no kreisās): V.Videja, E.Trupāne, L.Lisenko (katderas vadītāja), Dz. Skaubīte, Ā. Briškena; 2. rinda: L.Paveņa,

E.Afanasjeva, P.Blinkens, G.Ceplītis, B.Puriņa, R.Hermane, V.Kancēviča, M.Meiersone, V.Landsmanis, G.Jukāma

1974.74.m.g. katedrā par vadītāja v.i. iecēla tikko no Ļeņingradas Tekstila un vieglās

rūpniecības institūta pārnākušo docentu S. Špakovski, kurš no darba katedrā aizgāja jau pēc

gada.

75.76. m.g katedras vadību pārņēma docenta v.i.G.Strazds. katedrā šajā laikā strādāja

docentes V. Videja, A.Sapogova un Dz.Skaubīte, docenta v.i. Ā. Briškena, P.Blinkens un

V.Kancēviča, asistentes S.Kukle, E.Vanaga, B.Rozniece, Darbu katedrā šajā posmā sāka asistenti

I.Sarkanbārdis un N.Ozoliņa (skatīt 3.31. attēlu).

Kopš 1961. gada katedrā darbojas kokvilnas vērpšanas, tekstilšķiedru pārbaudes un

tekstilmateriālu pārbaudes laboratorijas, kopš m1962. gada – zinātniskās pētniecības

laboratorija, kopš 1963. gada – aušanas laboratorija un projektēšanas kabinets kursa un

diplomdarbu projektu izstrādāšanai.

Katedra gatavoja speciālistus vērpšanas, aušanas un trikotāžas tehnoloģijās. Vadošie

mācībspēki vērpšanas tehnoloģijā bija L.Lisenko, A.Sapogova un P.Blinkens (vilnas vērpšana),

Dz.Skaubīte, S.Kukle, E.Vanaga, B.Rozniece (kokvilnas vērpšana), aušanas tehnoloģijā – Ā.

Briškena un V.Kancēviča, trikotāžsas tehnoloģijā – B.Okss, N.Pugaseja, Tekstila materiālmācību

visiem tekstiltehnoloģijas speciālistiem mācīja V.Videja.

No 64. – 66. gadam ievērojami mainījās fakultātes specialitātes: komplekso

šķiedramteriālu mehāniskās tehnoloģijas specialitāti aizstāja ar šaurākām dabīgo un ķīmisko

šķiedru vērpšanas (1102), aušanas (1111) un trikotāžas ražošanas (1104) specialitātēm.

19

Savukārt plašo vieglās un tekstilrūpniecības mašīnu un aparātu (0518) specialitāti 66.67. m.g.

aizstāja ar šaurāku tekstilrūpniecības mašīnu un aparātu (0568) specialitāti.

3.31. att. Katedras sēde, no kreisās: I. Sarkanbārdis, Ā.Briškena, G.Strazds, A.Sapagova, V.Vidēja,

S.Kukle, N.Ozoliņa, A.Baroniņš, Ē.Papukovs, A.Baroniņš (ap 1965 gadu)

No 1975. – 1982. fakultāte papildus mācīja speciālistus vieglās rūpniecības un mašīnu

aparātu (0569) specialitātē, sākot ar 1978., arī šūtu izstrādājumu tehnoloģijas (1105)

specialitātē.

d) Tekstilmašīnu un trikotāžas ražošanas (1970 – 1978)

Katedra dibināta 1970. gadā. Tā atdalījās no šķiedrmateriālu mehāniskās tehnoloģijas katedras

ar mērķi sagatavot speciālistus apģērbu ražošanas nozarei – tajā skaitā arī tekstilmašīnu

mehānikas speciālistus. Katedru veidoja un 24 gadus vadīja docents no 1979. gada profesors

B.Okss. no šķiedrmateriālu mehāniskās tehnoloģijas katedras uz jaundibināto katedru pārgāja

docente N.Pugaseja, asistenti R.Musikjans un J.Ansons. katedras pirmajā gadā darbu sāka

asistenti G.Zemļanova, H.Vinovskis, A.Rocēna (skatīt 3.32. attēlu).

20

3.32. att. Tekstilmašīnu un trikotāžas ražošanas katedras mācībspēki un darbinieki (1972): 1. rinda (no

kreisās): N.Pugaseja, B.Okss (katderas vadītājs, stāv), J.Konanova, A.Rocēna; 2.rinda: R.Musikjans, S.Romantovskis, J.Butuzovs, V.Ņikitins.

Turpmākajos gados katedrā ienāca arvien jauni mācībspēki: asistenti J.Kononova, J.

Butuzovs, no aspirantūras atgriezās un darbu vecākā pasniedzēja amatā sāka J.Briedis, nedaudz

vēlāk viņiem pievienojās vecākā pasniedzēja L.Rieviņa, asistenti I.Krieviņš, I.Sedliņš u.c.

e) Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedra (no 1978)

1978. gadā katedru pārdēvēja par Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedru. Katderas

pastāvēšanas 10 gadā – 1979.80m.g. – tajā profesora B.Oksa (skatīt 3.33. attēlu) vadībā

strādāja docenti. N.Pugaseja, docenta v.i. H.Vinovskis, R.Musikjans, vecākie pasniedzēji

J.Ansons, J.Kononova, I.Krieviņš, L.Rieviņa, asistenti G.Zemļanova, I.Sedliņš. turpmākajos

gados katedrā ienāca asistenti A.Viļumsone, Ž.Dubska, P.Celmiņš.

1898. gadā no MMF uz katedru pārnāca šujmašīnu mehānikas speciālists docents

A.Kļaviņš. Katedra gatavoja trikotāžas ražošanas un šūto izstrādājumu tehnoloģijas speciālistus,

kā arī mehānikas inženierus tekstila un vieglās rūpniecības nozarei.

21

3.33. att. Profesors B.Okss

1961. gadā tiek nodibināta Liepājas neklātienes fakultāte. 1986. gadā Liepājā jaunu

specialitāti šūšanas izstrādājumu tehnoloģiju inženieris. Dekāni: Konrāds Augstkalns (1961 –

1965), Aleksis Anteins (1965 – 1970), Ojārs Pētersons (1970 – 1973), Voldemārs Krauja (1973

– 1978), Voldemārs Kārkliņš (1978 - ...).

f)Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultāte (TATF, 1991-1994)

Tekstilrūpniecības speciālistus Latvijā kopš 1960.gada gatavoja Mehānikas fakultātes Šķiedru

materiālu mehāniskās tehnoloģijas katedra. 1964.gadā to iekļāva jaundibināmajā Aparātu

būvniecības un automatizācijas fakultātes (ABAF) sastāvā. Paplašinoties tekstilrūpniecības

pieprasījumam, 1970. gadā ABAF sastāvā nodibināja vēl arī Tekstilmašīnu un trikotāžas

ražošanas katedru. 1978.gadā to pārdēvēja par Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas

katedru.

1991.gadā ABAF Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas un Vieglās rūpniecības

mašīnu un tehnoloģijas katedru vadošie mācībspēki – profesors B.Okss, docenti H.Vinovskis

(skatīt 3.34. attēlu), A.Kļaviņš u.c. - nāca klajā ar priekšlikumu dibināt Vieglās rūpniecības

fakultāti, kas gatavotu speciālistus vieglajai rūpniecībai. RTU Zinātniskā padome 1991.g.

28.oktobra sēdē, pēc ilgām diskusijām, nolēma dibināt Tekstila un apģērbu tehnoloģijas

fakultāti.

Fakultāti izveidoja 1992.gadā. Tajā iekļāva jau minētās divas katedras, kā arī nozares

zinātniski pētniecisko laboratoriju. Par fakultātes dekānu konkursa kārtībā ievēlēja

inženierzinātņu doktoru, docentu A.Kļaviņu (1991 – 1994), par dekāna vietnieci mācību darbā –

docenti N.Ozoliņu, par dekāna vietnieci saimniecības darbā – R.Hermani.

22

3.34. att. Docents H.Vinovskis

Fakultātes dekanāts iekārtojās Kaļķu ielā 1a. Jaunās fakultātes struktūrvienības turpināja

darboties Kaļķu ielā 1a un Ganību dambī 19 (skatīt 3.35. – 3.38. attēlus.

3.35. att. Numura zīme Ganību dambis 19 3.36. att. Tekstila un apģērbu tehnoloģijas

fakultātes plāksne

3.37. att. Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultāte

3.38. att. Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultāte

Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultāte pastāvēja neilgu laiku, jo sakarā ar studējošo

skaita samazināšanos, 1994.gadā to pārveidoja par Tekstila un apģērbu tehnoloģijas institūtu

un iekļāva Mašīnzinību fakultātes sastāvā (pirms 1994.gada reorganizācijas - Mehānikas un

mašīnbūvniecības fakultāte).

23

g) Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas (ŠMMT) katedra (1990-1998)

Katedru kopš 1987.gada vadīja docents Henrihs Vinovskis, kurš šajā amatā nomainīja docenti

Ā.Briškenu. Katedrā 1990.gadā strādāja docentes Ā.Briškena, V.Kancēviča un N.Ozoliņa

(aušanas tehnoloģija), L.Lisenko un A.Sapogova (vilnas vērpšana), S.Kukle, Dz.Skaubīte un

E.Vanaga (kokvilnas vērpšana), V.Vidēja (tekstila materiālmācība), I.Baltiņa, docents I.Brakšs,

vecākā pasniedzēja B.Puriņa.

Katedra gatavoja vērpšanas un aušanas tehnoloģijas speciālistus. Katedras mācību

laboratoriju darbu dažādos laika periodos nodrošināja laboratoriju vadītāji V.Kanceviča (līdz

1966.g), G.Vinovskis (1966-1970), V.Landsmanis (1970-1975), A.Baroniņš (1975-1985),

R.Hermane (no 1985.g.).

h) Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedra (1990-1998)

Apskatāmā perioda sākumā, tāpat kā iepriekšējā periodā, katedru turpināja vadīt profesors

B.Okss. 1994.gadā viņu šajā amatā nomainīja docents A.Kļaviņš.

Katedra gatavoja trikotāžas ražošanas, šūto izstrādājumu tehnoloģijas, tekstila un

vieglās rūpniecības mašīnu un aparātu speciālistus. Katedras mācību laboratoriju darbu dažādos

laika periodos nodrošināja laboratoriju vadītāji G.Štammere, A.Baltiņš, M.Rutkovska.

i) Tekstila un apģērbu tehnoloģijas institūts (TATI, 1994-2002)

Pēc Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultātes reorganizācijas par institūtu, to turpināja vadīt

fakultātes bijusī vadība - direktors docents (no 1995.gada profesors) A.Kļaviņš, direktora

vietniece mācību jautājumos docente N.Ozoliņa. Laikā no 1994. līdz 2003.gadam TATI darbojās

Mašīnzinību fakultātes sastāvā (no 2000.gada – Transporta un mašīnzinību fakultāte).

RTU struktūras kārtējās reorganizācijas gaitā 1998.gadā, uz TATI divu katedru bāzes

izveidoja trīs profesora grupas: Tekstiltehnoloģijas, Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas, Tekstila

mašīnu un tehnoloģijas.

1999.gadā, kad RTU bija spiesta atbrīvot telpas Kaļķu ielā 1a, TAT institūts ar divām

struktūrvienībām izvietojās laboratoriju korpusā Ganību dambī 19, bet Tekstila izstrādājumu

tehnoloģijas profesoru grupa pārcēlās uz telpām ražošanas apvienībā „Rīgas tekstils”, bet vēlāk

neilgi pabija gan Indriķa ielā 8, gan Meža ielā 1, gan Āzenes ielā 16.

2002.gadā TATI, saglabājot tā iepriekšējo struktūru un nosaukumu, iekļāva

Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes sastāvā ar telpām Āzenes ielā 14/24 un 18,

joprojām saglabājot laboratoriju telpas arī Ganību dambī 19.

24

j) Tekstiltehnoloģijas profesora grupa (1998-2003), skatīt 3.1. tab.

3.1. tab. Tekstiltehnoloģijas profesora grupas mācībspēki (1998-2003) Nr. Uzvārds, vārds Akadēmiskais amats

p/k profesors

asoc.

profesors docents lektors asistents

1. Vinovskis Genrihs 1998-2003

2. Briškena Ārija 1998-2003

3. Kanceviča Viktorija 1998-2003

4. Ozoliņa Nadežda 1998-2003

5. Brakšs Indulis 1998-2003

6. Baltiņa Ilze 1998-2003

7. Puriņa Brigita no 2004* 1998-2003

* prakt.docents

k) Tekstila mašīnu un tehnoloģijas profesora grupa (1998-2003), skatīt 3.2. tab.

3.2. tab. Tekstila mašīnu un tehnoloģijas profesora grupas mācībspēki (1998-2003)

Nr. Uzvārds, vārds Akadēmiskais amats

p/k profesors

asoc.

profesors docents lektors asistents

1. Okss Boriss 1998-2000

2. Kļaviņš Austrums 1998-2003

3. Krieviņš Ivars 1998-2003

4. Priednieks Valdis 1998-2000

5. Viļumsone Ausma no 2001 1998-2001

6. Ansons Jānis 1998-2003

7. Butuzovs Jevgenijs 1998-2000

8. Sedliņš Ivars 1998-1999

9. Viļumsone Ineta

2002-

2003** 2001-2002*

1998-

2001

10. Mitrevica Astrīda 1998-2003*

11. Nečiporenko I

* ar stundu apmaksu

** daļslodzes

25

l) Tekstilmateriālu tehnoloģijas un dizaina institūts (TTDI, no 2003.g.)

2003.gadā Tekstiltehnoloģijas un Tekstila mašīnu un tehnoloģijas profesora grupas apvienoja

un izveidoja Apģērbu un tekstila tehnoloģijas katedru, Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas

profesora grupu reorganizēja par Dizaina un tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesora grupu,

institūtu pārdēvēja par Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūtu. Līdz 2004.gadam TTDI

turpināja vadīt profesors A.Kļaviņš, tad institūta vadību pārņēma asoc.profesore A.Viļumsone

(skatīt 3.39. attēlu).

Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultātes, vēlāk arī institūta, pamatstruktūrvienības

bija Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas un Vieglās rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas

katedras un Tekstiltehnoloģijas nozares zinātniski pētnieciskā laboratorija. Minētās

struktūrvienības laika posmā no 1990. līdz 1991.gadam, tāpat kā pirms 1990.gada, darbojās

Aparātu būvniecības un automatizācijas fakultātes sastāvā, no 1991. līdz 1994.gadam – Tekstila

un apģērbu tehnoloģijas fakultātes sastāvā, no 1994. līdz 1998.gadam – Mašīnzinību fakultātes

Tekstila un apģērbu tehnoloģijas institūta sastāvā.

3.39. att. No kreisās: profesors A.Kļaviņš, G.Ozoliņa, asoc.Profesore A.Viļumsone

1998. gadā uz Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas un Vieglās rūpniecības mašīnu

un tehnoloģijas katedru bāzes izveidoja trīs profesora grupas: Tekstiltehnoloģijas, Tekstila

mašīnu un tehnoloģijas, Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas.

2003.gadā Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas profesoru grupu reorganizēja par Dizaina

un tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesora grupu, bet Tekstiltehnoloģijas un Tekstila mašīnu

un tehnoloģijas profesora grupas šajā pašā gadā apvienoja un izveidoja Apģērbu un tekstila

tehnoloģijas katedru.

26

m) Apģērbu un tekstila tehnoloģiju katedra (no 2003)

Apģērbu un tekstila tehnoloģiju katedru izveidoja 2003.gadā, apvienojot Tekstila mašīnu un

tehnoloģijas un Tekstiltehnoloģijas profesora grupas. Par katedras vadītāju ievēlēja profesoru

A.Kļaviņu. 2004.gadā par katedras vadītāju iecēla asoc.profesori A.Viļumsoni. Katedrā

2003.gadā strādāja profesore V.Kanceviča, asoc.profesori G.Vinovskis, I.Krieviņš, docenti

N.Ozoliņa, J.Ansons, I.Viļumsone, lektors U.Briedis, asistente A.Kalnāja.

n)Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas profesora grupa (1998-2003); Dizaina un

tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesora grupa (no 2003), skatīt 3.3. tab.

3.3. tab. Tekstila izstrādājumu tehnoloģijas profesora grupas (1998-2003)

Dizaina un tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesora grupas (no 2003) mācībspēki Nr. Uzvārds, vārds Akadēmiskais amats

p/k profesorsasoc.

profesors docents lektors asistents 1. Kukle Silvija no 1998 2. Kazāks Vilnis no 2003 1998-2003 3. Vanaga Eleonora no 1998 4. Kāpostiņš Pēteris no 2002 5. Puriņa Brigita no 2004* 1992-2004 6.

Vīcupe Gunta

1997-1999** 2002-2007**

1996-1997**

7. Zommere Gunta no 2006 2002-20068. Beikule Inga 2002-20079. Krieviņa Agrita no 2002 10. Budreiko Heinrihs no 2004* 1997-2004** 11. Emsiņš Juris no 2002* 12. Kuplais Mārtiņš 2004-2005** 13. Deksne Skaidra no 2005* 2004-2005** 14. Šmits Jānis no 2004** 2003** 15. Endziņš Arvīds 2004-2007** 16. Mitrevica Astrīda no 2003** 17. Beļakova Dana no 2006 2004-200618. Resnis Arnis no 2004 19. Iltnere Barbara 2001-2003** no 2007 20. Paškeviča Ieva no 2006

* docents (praktiskais)

** ar stundu apmaksu

1990.g. bija pēdējais gads, kad Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas un Vieglās

rūpniecības mašīnu un tehnoloģijas katedrās uzņēma mācībām, saskaņā ar PSRS unificētajiem

mācību plāniem tekstilrūpniecības mašīnu un aparātu (1707 spec.; līdz 1988.gadam tā bija

0568.spec.), dabīgo un ķīmisko šķiedru vērpšanas (2802 spec.; iepriekš tā bija 1102.spec.),

27

audumu un trikotāžas tehnoloģijas (2804 spec.; tā apvienoja iepriekšējās 1104 un 1111 spec.),

šūto izstrādājumu tehnoloģija un konstruēšana (2806 spec.; iepriekš tā bija 1105 spec.)

specialitātēs, bet pēdējos absolventus, kas mācījās saskaņā ar šiem plāniem, izlaida 1995.gadā.

1990./1991.māc.gadā Aparātu būvniecības un automatizācijas fakultāte izstrādāja

bakalaura studiju pirmo divu kursu mācību plānus aparātu būves un vieglās rūpniecības

tehnoloģijas plaša profila specialitātei un pirmos studentus mācībām saskaņā ar jaunajiem

mācību plāniem uzņēma 1991.gadā. Šaurākas specializēšanās iespējas paredzēja ieviest vecāko

kursu mācību plānos.

Sākot no 1992.gada vieglās un tekstila rūpniecības speciālistu pirmo divu gadu studijām

uzņēma mehānikas profilā, paredzot specializēšanās iespējas studiju trešajā gadā un

turpmākajās maģistra vai inženiera studijās.

Sākot no 1994.gada TATI specializēja mehānikas profila studentus apģērbu tehnoloģijas,

tekstiltehnoloģijas, tekstilmašīnu mehānikas virzienos (bakalaura un maģistra programmās) vai

specializācijās (inženiera programmās). Pēc bakalaura studiju programmu apgūšanas studējošie

ieguva mehānikas bakalaura grādu tekstiltehnoloģijā vai inženierzinātņu bakalaura grādu

mehānikā, pēc maģistra studijām - inženierzinātņu maģistra grādu, pēc inženiera studijām -

apģērbu tehnoloģijas inženiera, inženiera tehnologa vai inženiera mehāniķa kvalifikāciju [34,

490.lpp].

Pēc 1995.gada studiju programmu sistēmas reorganizācijas RTU, TATI īstenoja visu

līmeņu (bakalaura, maģistra, inženiera, doktora) studiju programmas „Tekstila un apģērbu

tehnoloģija”, pie kam maģistra un inženiera programmās studējošos specializēja apģērbu

tehnoloģijā, tekstiltehnoloģijā vai tekstilmašīnu mehānikā. Bakalaura studiju noslēgumā piešķīra

mašīnzinību bakalaura grādu tekstila un apģērbu tehnoloģijā (no 2000.gada - inženierzinātņu

bakalaura grādu materiālzinātnē), maģistra studiju noslēgumā – inženierzinātņu maģistra grādu

apģērbu tehnoloģijā, tekstiltehnoloģijā vai tekstilmašīnu mehānikā (no 2000.gada –

inženierzinātņu maģistra grādu tekstila tehnoloģijā vai apģērbu tehnoloģijā), inženiera studiju

noslēgumā – inženiera kvalifikāciju apģērbu tehnoloģijā, tekstiltehnoloģijā vai tekstilmašīnu

mehānikā (no 2000.gada – inženiera kvalifikāciju tekstila tehnoloģijā vai apģērbu tehnoloģijā).

1995.gadā RTU noslēdza sadarbības līgumu ar Latvijas Amatniecības kameru par

amatniecības zeļļiem un meistariem ar vidējo profesionālo izglītību paredzētas augstākās

izglītības programmas izstrādāšanu un īstenošanu. Jauno amatniecības tehnoloģijas un dizaina

studiju virzienu uzņēmās attīstīt Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas katedras profesore

S.Kukle, un jau 1996.gadā amatniecības tehnoloģijas un dizaina „praktisko inženieru” studiju

programmā uzņēma pirmos studentus. Studiju noslēgumā programmas absolventiem piešķīra

tehnologa dizainera kvalifikāciju. Attīstot šo studiju virzienu, laikā no 2001. līdz 2002.gadam tika

28

izstrādātas jaunas profesionālo studiju programmas „Materiālu tehnoloģija un dizains”, kuru

noslēgumā studējošie iegūst attiecīgi vai nu bakalaura vai maģistra profesionālo grādu materiālu

tehnoloģijā un dizainā un tehnologa dizainera kvalifikāciju (skatīt 3.40., 3.41. attēlu).

3.40. att. Studiju programmas Amatniecības tehnoloģijas un dizains pirmais izlaidums, 2000. gads

3.41. att. Pirmie studiju programmas materiālu dizains un tehnoloģija maģistri. 2004. gads.

Ar to bija pavērtas praktiski neierobežotas studējošo pilnveides iespējas, tajā skaitā

maģistra grāda ieguvējiem pavērās studiju iespējas doktorantūrā. 2004.gadā institūtā uzsāka

īstenot arī vēl pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžas) studiju programmu,

paverot studiju iespējas šajā virzienā arī vidusskolu absolventiem. Šīs programmas noslēgumā

studējošie iegūst produkta projektētāja kvalifikāciju.

2007.gadā arī Apģērbu un tekstila tehnoloģijas katedra pārgāja no inženiera profesionālo

studiju programmu īstenošanas uz bakalaura un maģistra profesionālo studiju programmu

īstenošanu, paverot iespēju arī šajā specialitātē iegūt ne tikai inženiera profesionālo

kvalifikāciju, bet arī bakalaura un maģistra profesionālos grādus.

Tekstila un apģērbu tehnoloģijas fakultātes/institūta un Tekstilmateriālu tehnoloģijas un

dizaina institūta sagatavoto speciālistu skaits pa mācību gadiem sniegts 3.4. tabulā.

29

3.4. tab.. Absolventu sadalījums pa gadiem un specialitātēm (1990–2008)

Mācību gads

Absolventu. kopskaits

Absolventu sadalījums pa specialitātēm Inž.mehāniķi tekstilrūpn.

maš.un aparātu spec.

(0568/1707)

Inž.tehnol. dab.un ķīm.

šķiedras vērpš. spec. (1102/2802

)

Inž.tehnol. aud.un

trikotāžas ražoš.spec. (1104,1111

/2804)

Inž.tehnol. šūto izstr.

tehnol. spec.

(1105/2806)

Bakalauri

Maģistri

Inženieri

Tehnologi dizaineri

1990./91. * 58 11 10 25 12 - - - - 1991./92. * 56 7 7 19 23 - - - - 1992./93. * 65 16 3 23 23 (65)1 - - - 1993./94. 87 (87)1 - 45 -

1994./95. ** 59 (28)1 1 58 - 1995./96. ** 38 16 6 16 - 1996./97. ** 40 13 14 13 - 1997./98. ** 33 15 3 15 - 1998./99. ** 19 1 4 14 - 1999./2000.*

* 64 15 4 14 31

2000./01. ** 60 7 2 19 32 2001./02. ** 56 5 1 9 41 2002./03. ** 61 2 3 12 44 2003./04. ** 45 3 1 4 37 2004./05. ** 23 10 1 5 7 2005./06. ** 25 4 2 5 14 2006./07. ** 32 - 2 9 21

Kopā 271 44 238 227 * Dati iegūti no Statistikas pārvaldei iesniegtajiem RTU gada pārskatiem (Atskaišu kopijas un melnraksti ar datiem uz m.g.1.okt.par laiku no 1990-

/91. līdz 1993./94.)

** Dati iegūti no datu bāzes „RTU Studijas“

(65)1 - bakalaura diplomu no 1992./93.m.g. līdz 1994./95.m.g. ieguva paralēli inženiera diplomam.

30

3.3.TTDI nozīme mūsdienās

Apskatāmajā periodā, pateicoties TATF abās katedrās un nozares zinātniski

pētnieciskajā laboratorijā iepriekšējā periodā uzkrātajam potenciālam, turpinājās

intensīvi zinātniskās pētniecības darbi. 1992.gadā Maskavā izdeva profesora B.Oksa

monogrāfiju „Trikotāžas ražošanas automatizācija uz agregēšanas pamata”. Profesors

B.Okss, kopš 2000.gada būdams RTU emeritētais profesors, turpina aktīvu zinātnisko

darbību, vadot promocijas darbu izstrādi un piedaloties starptautiskās zinātniskās

konferencēs. B.Oksa zinātniskais darbs saistās ar medicīnisko trikotāžas izstrādājumu

tehnoloģiju izstrādi un izpēti, kuru rezultātā iegūti jauni izstrādājumi vēnu varikozo

slimību ārstēšanai, iegūstot par tiem Latvijas patentu.

Profesore V.Kanceviča izstrādāja oriģinālas aušanas tehnoloģijas pulsējošo

asinsvadu protēzēm, par ko ieguva vairākus Latvijas un ārzemju patentus (skatīt

3.42. attēlu)..

3.42. att. Viktorija Kanacēviča un asinsvadu aušana

Profesore S.Kukle pievērsās latviešu tautisko aušanas tehnoloģiju apzināšanai

un izpētei, asoc. profesore A.Viļumsone, sadarbībā ar Berlīnes Tehnikas un

ekonomikas augstskolas profesori H.Brikneri un Nīderreinas Lietišķo zinātņu

augstskolas (Dānija) profesori K.Fridrihu risināja apģērbu automatizētās

projektēšanas problēmas. A.Viļumsone izstrādāja apģērbu automatizētās

projektēšanas sistēmas „Grafis” versiju Krievijai. Šeit jāatzīmē, ka pateicoties viņas

iniciatīvai, 1996.g. TATI, izmantojot Spānijas firmas „Investronika” iekārtas, izveidoja

apģērbu automatizētās projektēšanas centru, kuru 2002.gadā modernizēja,

papildinot ar franču firmas „Lectra” aprīkojumu.

31

Nozīmīgs ir asoc.profesora I.Krieviņa ieguldījums tekstila nozares latviešu

zinātniskās terminoloģijas izstrādē un viņa Latvijas apģērbu tirgus orientēto pētījumu

rezultāti. Būtisku ieguldījumu vilnas apstrādes tehnoloģijas attīstībā ir devuši docentu

I.Baltiņas un I.Brakša veiktie vilnas karbonizācijas procesu pētījumi, kā arī profesora

A.Kļaviņa un asoc.profesora V.Priednieka šūšanas tehnoloģisko iekārtu izpētes

teorētisko metožu izstrāde, asoc.profesora H.Vinovska tekstilmašīnu procesu

pētījumi.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ievērojami ir paplašinājās sadarbība

ar ārzemju vadošajām augstskolām. Profesore S.Kukle 1992.gadā stažējās Berlīnes

Tehniskajā univesitātē un Marburgas Fīlipa universitātē (Vācija), 1993.gadā Lesteres

De Monforta universitātē (Anglija), 1995./96.gadā Arizonas štata Tusonas

universitātē (ASV). Atsevišķos periodos ārzemju vadošās augstskolas stažējušies

praktiski ir gandrīz visi TATI mācību spēki.

1993.gadā TATI noslēdza sadarbības līgumu ar Berlīnes Tehnikas un

ekonomikas augstskolu par studējošo un mācību spēku apmaiņu. Tā ietvaros sākās

regulāras vieslekcijas un studējošajiem pavērās iespējas apgūt noteiktas disciplīnas

vai kursus sadarbības augstskolā. Tāpat STINT (abreviatūra no zviedru valodas:

Zviedrijas fonds starptautiskai sadarbībai zinātnē un augstākā izglītībā) projekta

ietvaros (no 2001.-2005.g.), ko finansē Zviedrijas starptautiskās zinātniskās

kooperācijas un augstākās izglītības fonds, TATI partneri ir Stokholmas Karaliskā

Tehniskā universitāte un Upsalas universitāte. Saskaņā ar šo līgumu TATI

maģistrantiem un doktorantiem tiek dota iespēja 2 reizes gadā piedalīties kopējā

darba seminārā (Latvijā un Zviedrijā) un apspriest ar disertāciju izstrādi saistītos

jautājumus, apzinot arī ar industriālā mantojumu saistītās problēmas. No TATI puses

šajos semināros ir piedalījušies – doktorante D.Priedniece (2002.g.), maģistrante

I.Ozola (2003.g.) un doktorante S.Vanaga (2003.,2004.g.) un prof. A.Kļaviņš.

Profesore S.Kukle 1992.gadā stāžējās Berlīnes Tehniskajā universitātē un Marburgas

Fīlipa universitātē (Vācija), 1993.gadā Lesteres De Monforta universitātē (Anglija),

1995./96.gadā Arizonas štata Tusonas universitātē (ASV). Atsevišķos periodos

ārzemju vadošās augstskolas stažējušies praktiski visi TATI mācību spēki.

1993.g. TATF izveidoja inženierzinātņu vieglās un tekstilrūpniecības

apakšnozares starptautisku habilitācijas padomi RTU H-11, kurā ar bez RTU

zinātniekiem iekļāva Kauņas Tehnoloģiskās universitātes (Lietuva) zinātniekus -

akadēmiķus A.Matukoni un V.Rajackasu, profesorus V.Milašu un M.Gutauskasu. Par

ekspertiem recenzentiem izstrādāto promocijas darbu izvērtēšanā aicināja izcilus

32

ārvalstu zinātniekus – Lauboro Tehnoloģiskās universitātes (Anglija) profesoru

R.Vītolu, Drēzdenes Tehniskās universitātes (Vācija) profesoru H.Rēdelu,

Dienvidkarolīnas universitātes (ASV) profesoru V.Mironovu, Pēterburgas Valsts

tehnoloģiju un dizaina universitātes (Krievija) profesoru N.Trujevcevu u.c. 2000.gadā

habilitācijas padomi RTU H-11 pārveidoja par materiālzinātnes nozares tekstila un

apģērbu tehnoloģijas apakšnozares promocijas padomi RTU P-11.

Kopš 1993.gada minētajā padomē promocijas darbus aizstāvējuši un

inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu ieguvuši: 1993.gadā -

P.Celmiņš, A.Viļumsone, H.Guļevskis; 1994.gadā - I.Brakšs; 1995.gadā - I.Baltiņa

(Zariņa), V.Kazāks; 1998.gadā - I.Viļumsone, I.Ziemele, A.Lukjančikovs; 1999.gadā -

S.Krugļika; 2003.gadā - U.Briedis, D.Ķikule. Habilitētā inženierzinātņu doktora

zinātnisko grādu (Dr.habil.sc.ing.) ieguvuši: S.Kukle, A.Kļaviņš, V.Kanceviča,

V.Priednieks, R.Čiukas (Lietuva, KTU), A.Vitkauskas (Lietuva, KTU). Deviņdesmito

gadu sākumā RTU nostrificēja citās padomēs iegūtos zinātniskos grādus: Ž.Dubskai,

K.Bogomolovam – kā Dr.sc.ing., G.Strazdam, A.Oksam – kā Dr.habil.sc.ing.

Par izcilu personīgo ieguldījumu RTU mācību spēku zinātniskās kvalifikācijas

celšanā, RTU Senāts Lauboro Tehnoloģiskās universitātes (Anglija) profesoram

R.Vītolam 1994.gadā un Kauņas Tehnoloģiskās universitātes (Lietuva) profesoram

akadēmiķim A.Matukonim 1995. gadā, piešķīra RTU Goda doktora grādu.

Varētu rakstīt vēl un vēl sasniegumus, taču galvenais ir tas, ka pasaulē

pārtikušas sabiedrības neiegādājas un nerada lietas it kā tās trūktu, bet gan, lai

personificētu savu tēlu. Vairāk kā pusgadsimtu dizains kalpo par instrumentu

nedalāmā trīsvienībā ar biznesa, ekonomikas un tehnoloģijas pasauli. Dizaina

prasmīga izmantošana līdzētu ātrāk tikt pie Latvijas tēla pazīstamības.

TTDI attīstības nozīmīgums saistīts ar mācību programmas tehnoloģiskā

aspekta savienojumu ar dizainu un tā praktisko pielietojumu. Mūsdienās TTDI risina

dizaina un tehnoloģiskos jautājumus apģērbu, tekstila, ādlietu, koka, interjera arī

metāla izstrādājumu jomā.

Pasaulē ir labi zināms skandināvu dizains, nīderlandiešu dizains, itāliešu

dizains un britu dizains. Šīs valstis ir apzināti izvēlējušās dizainu kā labklājības

celšanas un mārketinga līdzekli. Arī Latvijā dizaina nozīmīgums ir apjausts jau kādu

laiku. TTDI attīstība dizaina jomā ir solis ceļā uz to, lai arī Latvija kļūtu par līdzvērtīgu

spēlētāju šo valstu grupā.

Profesionālais dizains Latvijā ir cieši saistīts ar dizaina izglītības

daudzpusīgumu un aktualitāti. Ja gribam pastāvēt mūsdienu tirgus apstākļos, ir

33

jāsaprot, ka pieprasījums un piedāvājums nosaka tirgus būtību. Svarīgi būtu

orientēties mārketinga un vadības zinātnēs par tirgus procesiem kopumā. TTDI

institūtam ir profesionāla amatniecības prasmju izpratne un lietošana, kā arī ar to

saistīto tehnoloģisko problēmu racionāla risināšana.

Līdz ar to iegūtā ēka Āzenes ielā 18, ir kā atspēriena punkts tālākai institūta

darbībai, kad visas struktūrvienības, kabineti un auditorijas būs vienkopus. jo

rezumējot vēsturi vienkopus nākas secināt, ka TTDI izkliede, visā tā pastāvēšanas

gaitā ir bijusi ļoti plaša:

• Ap 1869. gadu TTDI pirmsākumi meklējami zem RPI Ķīmijas fakultātes,

šķiedrvielu tehnoloģijas katedras;

• Jau 1922. gadā tiek nodibināta Materiālu izmēģināšanas stacija zem

Mehānikas fakultātes; kā arī nokomplektēta jauna Tekstilrūpniecības,

Speciālās mehāniskās tehnoloģijas katedra;

• Pēckara gados 10 1941. LVU atver katedras esošajā Mehānikas fakultātē –

Šķiedrmateriālu katedra, kuru jau 51. gadā slēdz;

• Tā pati katedra no LVU, 1960. gadā tiek atjaunota līdz ar RPI (1958), tad

katedrai piešķir atsevišķu ēku Ganību Dambī 19 un īrētas telpas Maskavas

iela 194. Vēlāk jau 1965. gadā, katedru ieļauj ABAF sastāvā un daļa lekciju

notiek Kaļķu ielā 1a. 92. gadā apvienojoties vairākām jau ar tekstilu

saistītām katedrām izveidojas fakultāte (turpat Ganību dambī);

• Bet jau 1994. gadā fakultātes nav, ir Tekstila un apģērbu tehnoloģijas

institūts, kurš tiek iekļauts Mašīnzinību fakultātes sastāvā (pirms 1994.gada

reorganizācijas - Mehānikas un mašīnbūvniecības fakultāte);

• 2002.gadā TATI, saglabājot tā iepriekšējo struktūru un nosaukumu, iekļāva

Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes sastāvā ar telpām Āzenes ielā

14/24 un 18, joprojām saglabājot laboratoriju telpas arī Ganību dambī 19.

• Tagad TTDI atrodas Āzenes ielā 14/24 un Āzenes ielā 18.

Šajā sadaļā arī apstiprinās maģistra darbā izvirzītā hipotēze: ka skolas

arhitektoniskais tēls spēcīgi ietekmē attieksmi pret skolas izglītības sistēmas kvalitāti

radošām profesijām. Tas izskaidrojams ar faktu, ka TTDI ilgu laiku nav bijusi

patstāvīga uzturēšanās ēka, savs grafiskais simbols, kas ir nozīmīgi, lai patērētājs

spētu to identificēt, tas arī ir vēl viens no faktoriem TTDI vizuālās identitātes

pilnveidošanai,.

34

3.4.Trešās nodaļas secinājumi

Ir iestājies vizuālās kultūras laikmets, tāpēc sakarība dizains un vara – ir

izaicinoša visām ar dizaina studiju saistītām augstākajām mācību iestādēm.

Nav nekā cieši noteikta, nemainīga, mūžīga. Viss ir plūstošs, mainīgs, pakļauts

interpretācijām. Tiek atzītas tiesības blakus pastāvēt dažādiem pat pretējiem

viedokļiem. Dizains ar nākotni viennozīmīgi ir saistīts jēdziens ar TTDI studiju

programmām.

Globālās problēmas, satuvinot novadus un valstis, reģionus un kontinentus,

aktualizē garīgās kultūras vērtību integrāciju un tautu sadarbību, stiprina izglītības un

kultūras tuvināšanās nozīmību visas cilvēces, atsevišķu tautu un katra cilvēka dzīvē,

darbā un ideālajos centienos.

Dizaina izglītība Latvijā ir balstīta uz agrāko, novecojušo izpratni – uz

materiāliem un tehnikām balstītām studijām, kamēr internacionālā dizaina izglītība

strauji virzās uz priekšu, integrējot dizaina jomās citas disciplīnas. Tādējādi seko

virkne nepieciešamo lietu, kas būtu jāveic attiecīgajā jomā:

• pirmā lieta, kas nepieciešama, ir pašreizējās situācijas analīze izglītībā,

sabiedrībā un rūpniecībā. Vietējā rūpniecība būtu galvenā dizaina izglītības

veicinātāja, jo ir nozīmīgs partneris, kas piedāvā studentiem prakses vietas

un veido tik veiksmīgos sakarus izglītībai un darbam. Ja nav grūdiena no

ekonomikas, izglītība nevar pati uzplaukt. Labākais veids, kā attīstīties, ir

dažādas sadarbības formas, jo Latvijā, līdzīgi kā Igaunijā, lielākā problēma ir

nelielais apjoms visās jomās – nācijas, ekonomikas, dizaina izglītības, viena

studentu kursa utt. Uz izglītību nav iespējams skatīties nošķirti no

apkārtējās pasaules, no ekonomikas.

• otrkārt, ir jāpilnveido mācību sistēma, jāanalizē piedāvātās dizaina studiju

programmas. Jo pašreiz Latvijas izglītība atrodas pārejas periodā daļēji vēl

pastāvošajā konstruktīvisma teorijā, kas bremzē turpmāku racionālu dizaina

izglītības pilnveidošanos;

• treškārt jautājumā par dizaina nozīmi valsts ekonomikā ir divas puses –

dizaineri un uzņēmēji. Pie kam, gan uzņēmēji var meklēt citu valstu

dizainerus, gan dizaineri meklēt darbu ārpus valsts – gan vienā, gan otrā

gadījumā varēsim lepoties ar mūsu dizaina panākumiem. Ieguvēji no laba

dizaina ir visi: gan tā radītājs, gan pasūtītājs, gan lietotājs, gan sabiedrība.

35

Līdz ar to varam secināt, ka sociālā pasaule ietver cilvēkus, kas tieši ietekmē

to, kurš mācās – skolotāji, draugi, studenti, administrācija un visu aktivitāšu formu

dalībnieki. Šī pieeja ņem vērā sociālo dabu, kas piemīt kolaboratīvās mācīšanās

lokālajiem procesiem.

Pilnveidojot telpiskās vides kvalitāti TTDI institūta vajadzībām un analizējot

arī sadarbojoties ar citu līdzīgu struktūrvienību dizaina studiju programmām

iespējams pilnveidot visu Latvijas izglītības sistēmu dizaina jomā.

Maģistra darba ietvaros tiek veikts pētījums par augstāko Latvijas dizaina

izglītību (4. nodaļa (78. – 115.lpp.)), tika apzinātas ar dizainu saistītās mācību

programmas, to mācību maksa, studiju ilgums. Tika veikta aptauja, lai noskaidrotu

patērētāju attieksmi pret dizaina izglītību un tās nozīmīgumu valsts nākotnē.