2017. gada 24. oktobris ◆ otrdiENa ◆ sarunas par svarīgo ◆ bauskas dzīve ◆ 7

antra Ērgle

Vecumnieku novada Skaist-kalnes vēsturnieki – bijušais vidusskolas direktors Mār-

tiņš Osis un skolotājs Ingus Pa-vinkšnis – vāc liecības par tuvējās apkaimes pagātnes cilvēkiem, vien-sētām un notikumiem, lai jaunā pa-audze apzinātos savas saknes. Abi ir vēstures skolotāji un domubiedri.

atjaunotas vērtībasMārtiņš ciemiņiem ar lepnumu iz-rāda sētu, kas veidota saimnieku pašu rokām. To grezno ne tikai pa-kavi un akmeņi, kas te savesti no dažādām vietām kopā ar dzīves-biedri Rutu Dābolu, bet arī no Mārtiņa bērnības sētas «Spundes» atgādātās Ulmaiņlaika mēbeles un citas mantas. Tās saimnieks rūpīgi atjaunojis. Masīvkoka drēbju skapji ar virpotiem un grebtiem rotāju-miem, kumodes – viena ar spoguli greznā rāmī – joprojām kalpo cil-vēkiem gan istabās, gan verandā un pirts ēkā. Uz vecākās mēbeles re-dzams grezni veidots «1838», tā mantota no vecvecākiem.

Pie vārtiem no akmeņiem sa-krauts vietējais «zikurāts»*, rāda Mārtiņš. Akmeņi dodot labu ener-ģiju. Zālienu iejož klūgu pinuma žogs, ko paši veidojuši no lazdu un kārklu stibām, kā arī vēja nolauztas egles zariem. Nojumē atjautīgi da-rināti ķeblīši ar zaru rāmi un stum-bra ripas sēdekli. Mārtiņš smaidot nosaka – viņš tikai piepildot Rutas idejas. Tās ir ļoti «zaļas», radot sētā siltu, draudzīgu gaisotni.

Goda vietā ragavas, ar kurām Ošu tēvs savulaik vedis Mārtiņu un citus bērnus uz skolu no Kurmenes pagasta «Spundēm». Verandā sena dzelzceļnieku lampa un pāris ku-modes, kas vēl gaida «atdzimšanu». Pirts ēkas istabā pīts šūpulis, kurā mazais Mārtiņš reiz gulējis vecāku

mājās. Ar vecajām tītavām un vērp-jamo ratiņu Ruta sagatavojusi vilnu pašas austai seģenei, palepojas saimnieks.

glabā atmiņas«Mani vecāki Ulmaņlaikos strādāja savā vecsaimniecībā, es dārza un lauku darbos gāju no piecu gadu vecuma,» stāsta sirmais skolotājs, «sētu pēc neatkarības atjaunošanas nācās pārdot, taču mēbeles un citas mantas atvedu uz jaunajām mājām. Tagad vecas lietas man dāvā drau-gi, redz, ka protu tās atjaunot.»

Mārtiņam senās lietas no dažā-diem dzīves posmiem ir svarīgas, jo tās palīdz saglabāt atmiņas un izjūtas. «Ar laiku viss kļūst vērtī-gāks,» saka vīrs, «glabāju arī vecve-cāku foto. Senās lietas ļauj novērtēt savas saknes, ģimenes spēku.»

Skolotājs Ingus Pavinkšnis teic – no Mārtiņa noskatījies ne tikai cieņu pret senatnes vērtībām, bet arī pedagoga prasmes. «Mūsdienās bērniem nav ideālu, tagad katrs ir personība, visi ir lieli garā. Mēs gri-bējām kādam līdzināties. Mārtiņš man vienmēr bijis labs paraugs.

Vienu gadu strādāju par direktoru Kurmenes skolā, no Mārtiņa no-skatītais palīdzēja darbā ar bēr-niem. Nav tik svarīgi, ko pasaki, bet – kā pasaki,» saka pedagogs.

Jāprot izdibinātIngus Skaistkalnē ienācis jau pēc neatkarības atjaunošanas. Dzimis un audzis Vecsaules pagasta vien-sētā «Žūras». «Ir svarīgi pētīt dzim-tās vietas pagātni, lai veidotu paš-cieņu,» uzskata vēsturnieks, «ciena tos, kuri ciena sevi. Cieņa pret savu tautu sākas ar paša saknēm. Bēr-nam augot, aug interese par apkār-tējo vidi un nāk jautājums – kas es esmu, no kurienes nāku? Kāpēc es-mu tāds, kāds esmu? Vēsture ir pa-līgs, kas palīdz atrast ceļu uz pašap-ziņu, ja mēs spējam atrast, izskaid-rot, izdibināt.»

Ingus un Mārtiņš ir vienisprā-tis – dzimtās vietas pagātne ir tik-pat nozīmīga kā Latvijas un Eiro-pas vēsture. Skolotāji gan atzīst – vēsture kā mācību priekšmets un zinātne biežāk fiksē notikumus ap pilsētām, vietējo lauku pagastu vēsture nav tik smalki izzināta, tā-

pēc tas jādara vietējiem cilvēkiem.«Jauniešiem jāsaprot, ka viņu

saknes ir spēcīgās dzimtās. Lai kā-da nebūtu mūsu karjera, latviešu saknes ir lauku viensētas. Uz pilsē-tām laucinieki devās 19. gadsimta industrializācijas vilnī, un tagadē-jie rīdzinieki ir lauku ļaužu pēcte-či,» pārliecināts Ingus.

atpakaļ ar pieredziMūsdienu dzīve diktē savus notei-kumus, atzīst pedagogi, uzsverot – ir pareizi jauniem cilvēkiem atstāt dzimto vietu, lai iegūtu izglītību un pieredzi, bet pēc tam atgriezties laukos un veidot šeit labāku vidi, radīt jaunas iespējas pašam un ci-tiem.

«Kad atjaunojām neatkarību, daudzu latviešu priekšstati par brī-vu valsti saistījās ar Ulmaņlaikiem. Vēl bija dzīvi tie, kuri atcerējās lai-mīgu, pārticīgu bērnību no 30. ga-diem. Viņi ticēja, ka mēs dzīvosim tāpat, ka ikvienam zemniekam būs valsts atbalsts, taču viss strauji mai-nījās. Tagad mēs saprotam, ka ne-var atgriezties laikā atpakaļ, katru reizi dzīve jāveido no jauna,» secina In-gus.

Vēsturnieki gan atzīst – joprojām nav īsti skaidra jaunās brīvās valsts nākotnes vīzija. «Cilvēku priekš-stati ir atšķirīgi, un visi grib labi dzīvot. Daudziem paraugs ir Rietu-mu labklājības modelis ar labu algu un pensiju, jaunu auto un lietām. Taču ir jaunieši, kas aicina pār-traukt šo patērētāju dzīvesveidu, šķirot un neradīt atkritumus, at-teikties no fosilajiem enerģijas avo-tiem un produktiem, kuru ražoša-nā tērē daudz resursu,» saka Ingus, «jaunā paaudze māca vecākajai at-bildīgāku attieksmi. Mūsu tikumi un vērtības ir ļoti mainījušās.»

tautas piemērsVēsturnieki ir vienisprātis, ka ik-vienam cilvēkam mūsdienās jābūt gatavam mainīt ieradumus, mācī-ties ko jaunu. «Man piemērs šajā ziņā ir vācieši – attīstīta, spēcīga nācija, kas atvainojusies visiem par Otro pasaules karu, spējusi dzīvot dalīti un atkal apvienoties, tagad ir līdere zaļa dzīvesveida un resursu taupīšanas jomā. Reta nā-cija spēj tādā mērā kolektīvi labot savas kļūdas. Latvieši ir mierīga tauta, kas var būt piemērs ar no-svērtību, diplomātiju, pielāgoša-nās spēju,» uzskata Ingus.

Viņš atgādina Krišjāņa Valde-māra 19. gadsimtā rakstīto, ka lat-viešiem jābūt ļoti gudriem starp lielajām nācijām krieviem un vā-ciešiem, jāmācās svešvalodas, jāiz-glītojas. «Mēs ejam pareizu ceļu, tauta ir ļoti zinoša, bet vai vienmēr «augšas» spēj novērtēt krietnos, labos Latvijas ļaudis, kas dara tik daudz?» vērtē skolotājs. «Politikai nav augsts prestižs, ne tie labākie cilvēki nonāk pie lemšanas, iztur

pārbaudi ar varu un naudu. Nezinu nosaukt nevienu savu gudro skolē-nu, kas pēc izci-lām studijām bū-tu izvēlējies poli-

tiķa karjeru. Ir tādi, kas sekmīgi strādā ārzemēs, tomēr ceru, ka vi-ņi zina savas saknes un atgriezī-sies.» ◆

* Zikurāts bija kulta celtne senajā Mezopotāmijā, babiloniešu templis. Virsrakstā tas simbolizē garīgumu.

Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Katram savs «zikurāts»skaistkalnes vēsturnieki ◆ pēta pagātni, lai veidotu jaunās paaudzes pašcieņu

vĒsturnieki Mārtiņš Osis (no kreisās) un Ingus Pavinkšnis palīdz jaunajai paaudzei apzināties savas saknes. Foto – ivars bogdaNovs

akmeņi Skaistkalnes sētā savesti no dažādām vietām, izveidojot vietējos «Pokaiņus».

«vēsture ir palīgs, kas palīdz atrast ceļu uz pašapziņu.»

iNgus PaviNkšNis