AMATIERMĀKSLA LATVIJĀ:KOPIENAS ATTĪSTĪBA UN KULTŪRPOLITIKA

Jānis Daugavietis

Latvijas Universitātes Socioloģijas, politikas zinātnes un komunikācijas zinātnes promocijas padomes atklātā sēdeLU Sociālo zinātņu fakultātē Lomonosova ielā 1a, 210. auditorijā, plkst. 14:00. 2015.01.23. LU SZF

2015. gada 23. janvārī, Rīgā

Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt 13, 12)

Disertācija doktora grāda iegūšanai socioloģijas nozarē, lietišķās socioloģijas apakšnozarēDarba zinātniskais vadītājs: Dr.soc., profesors Aivars Tabuns

Amatiermāksla – sistemātiski nepētīta.

Latvijas amatiermākslā:● senas tradīcijas;● lielas valsts/pašvaldību investīcijas.

Kultūras līdzdalība – sociāli nozīmīgs temats attīstības politikā.

Problēma: instrumentalizācija un sociālā atdeve.

Aktualitāte un novitāte

Politiskā aktualitāte

KONVENCIJA PAR KULTŪRAS IZPAUSMJU DAUDZVEIDĪBAS AIZSARDZĪBU UN VEICINĀŠANUUNESCO ģenerālkonference, Parīze, 2005. gada 20. oktobris

13. pants. Kultūras integrēšana ilgtspējīgā attīstībā

Puses cenšas integrēt kultūru savā attīstības politikā visos līmeņos, lai radītu labvēlīgus nosacījumus ilgtspējīgai attīstībai, un tā ietvaros tiecas sekmēt aspektus, kas saistīti ar kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.

LR stājas spēkā: 06.10.2007.

Pamatpieņēmums.Amatiermākslas kolektīvs – brīvprātīga asociācija, šāda veida kultūras līdzdalība veido sociālo kapitālu.

Mērķis.Darba mērķis ir izpētīt Latvijas lauku amatiermākslas izmantošanu kopienas attīstībā.

Tēze.Amatiermāksla ir būtisks kopienas attīstības resurss, kas Latvijā netiek pietiekami aktīvi un apzināti izmantots.

Aksioma un tēze

1. ‘Instrumentalizācijas’ (attīstības un kultūras politikas):kā tiek konceptualizēta un praktiski izmantota amatiermāksla?

2. ‘Rezultāta’(amatiermākslas empīrija):kāda ir Latvijas lauku iedzīvotāju kultūras līdzdalība, kā tā atbilst teorijā aprakstītajam kultūras un attīstības modelim?

Pētnieciskie jautājumi

Attīstības diskursi un to pārmaiņu skaidrojumi; attīstības politika un kultūra – Nedervīns Pīterse (Jan Nederveen Pieterse); Franks Mulaerts (Frank Moulaert).

Kapitālu pieeja – Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu).

Sociālais kapitāls – Džeimss Kolmens (James S. Coleman), Pjērs Burdjē un Roberts Patnams (Robert Putnam).

Kopiena – Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies); kopienas attīstība – LED, ABCD u.c. pieejas.

Reģions, telpa un vieta – humānistiskās ģeogrāfijas fenomenoloģiskā pieeja.

Kultūras līdzdalības pieeja, kopienas kultūras lauks – Burdjē, Alans Lomaks (Alan Lomax), Antons Enions (Antoine Hennion), Šarona Žanote (Sharon Jeannotte).

Kultūrpolitikas teorijas un prakses (vēsture) – Marka Šterna (Mark J. Stern) un Sjūzenas Seifertes (Susan C. Seifert) trīs kultūrpolitisko pieeju klasifikācija.

Teorijas

Jauktā pieeja: kvalitatīvā un kvantitatīvā.

Trīs veidu triangulācijas:● dažādas teorijas;● dažādas metodes;● dažādi avoti.

Metodoloģija

Metodes [1]

Jēdzienu, teoriju, pieeju teorētiska analīze

Sociālais kapitāls (Patnams, Burdjē, Kolmans), attīstība (Pieterse, Mulaerts, Zahs, Amins, Kītings), kopiena (Tennīss, Etcioni, Tuans, Lefevrs, Kresvels), kopienas attīstība, kultūras līdzdalība (Lomaks, Burdjē, Žanote, Enions, Pavlovs, Tisenkopfs), kultūrpolitika (Šterns un Seiferte, Vuiks).

Vēsturiska analīze Attīstības un kultūras politika, PSRS un Latvijas kultūras pārvalde, amatiermākslas funkcionēšana.

Kvalitatīvā kontentanalīze

Reģionālās attīstības un kultūrpolitikas dokumenti (likumi, plāni, stratēģijas, īstenošanas ziņojumi u. c.); reģionālās preses ‘kultūras’ slejas („Saldus Zeme”, „Ludzas Zeme”, „Ezerzeme”).

Kvalitatīvā salīdzinošā analīze

Reģionālās preses ‘kultūras’ slejas („Saldus Zeme”, „Ludzas Zeme”, „Ezerzeme”).

Ekspertu intervijas Nacionālā un vietējā līmeņa kultūras pārvaldes vadītāju intervijas.

Metodes [2]

Kultūras darbinieku e-aptauja Vietējā līmeņa kultūras dzīves organizatori (pamatā – kultūras namu vadītāji).

Kvantitatīvā kontentanalīze, kultūrpolitisko diskursu analīze

Reģionālās attīstības un kultūrpolitikas dokumenti (likumi, plāni, stratēģijas, īstenošanas ziņojumi u. c.).

Līdzšinējo pētījumu apskats LPSR un LR kultūras līdzdalības ‘lietišķie’ pētījumi un akadēmiskās publikācijas.

Gadījuma izpēte Viļānu novads.

Sekundāro datu kvantitatīvā analīze

Piecu reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju aptauju datu padziļināta pieaugušo amatieru kultūras līdzdalības analīze.

Kultūras statistikas analīze LDKK (www.kulturaskarte.lv), CSP sociāli ekonomiski-demogrāfiskie dati, Valsts kases u. c. datu bāzes.

Tēze apstiprināta: amatiermāksla ir būtisks kopienas attīstības resurss, kas Latvijā netiek pietiekami aktīvi un apzināti izmantots.

Argumenti trīs laukos: politikas, amatiermākslas, kultūras pārvaldības.

* * *

1. Politikā dominē ilgtspējīgas attīstības pieeja.Kultūra ir viens no ‘labas attīstības’ mērķiem un mērauklām, un nozīmīgiem instrumentiem.

2. Kultūras potenciāls Latvijas attīstības un kultūras politikās: ‘sašaurināts’ un ‘nemoderns’.Kultūra kā sabiedriskais labums; kultūras instrumentalizācija – margināla (izņēmums – latviskās [arī lokālās] identitātes atražošana).

Tēze un argumenti [1]

POLITIKA

3. Amatiermāksla – būtiska lauku vietējās sabiedriskās dzīves sastāvdaļa un kopienas veidotāja.Tās loma lielāka kopienās, kuras atrodas nomalēs (pierobežā, tālu no lielām pilsētām) un kuru apdzīvotība nav blīva. Tajās amatiermākslas līdzdalība ir intensīvāka un “aizņem” lielāku sociālās telpas īpatsvaru.

4. Pieaugušo kolektīvās amatiermākslas līdzdalība – nevienmērīga (ģeogrāfiski-sociāli-demogrāfiski).Atsevišķas grupas praktiski nepiedalās/izslēgtas. Tas nav ne diskusiju, ne uztraukuma objekts.

Tēze un argumenti [2]

AMATIERMĀKSLA

5. Latvijas kultūrpolitika: ● replicēts padomju paternālistiskais modelis(nereformēta pārvaldes sistēma);● dubults kontroles zudums(zaudēta gan kontroles funkcija, gan kapacitāte kontrolēt).

6. Amatiermāksla („pašdarbība”) – kaut kas cits, nekā sociālā kapitāla un kultūras līdzdalības teorijās aprakstītās pilsoniskās sabiedrības pašorganizējošās brīvprātīgās asociācijas.Neatbilstība kopienas sociālā kapitāla augšanas modelim: aug individuālais un saliedējošais, bet mazākā mērā – kopienas un vienojošais sociālais kapitāls.

Tēze un argumenti [3]

KULTŪRAS PĀRVALDĪBA

Teorētiskie modeļi un mehānismi: ‘ideālais kopienas kultūras lauks’; ‘vietas kultūras kritiskā masa’; ‘novadu kultūras līdzdalības indekss’; ‘baudas kapitāla’ jēdziens.

Jaunas pieejas (piem., kultūras pilsoniskuma [cultural citizenship]; kultūrvirzīta attīstība [culture-led development]; kultūras demokrātija [cultural democracy]); terminu un jēdzienu latviskošana (piem., Asset-Based Community Development – kopienas resursos balstīta attīstība; audience participation – pasīvā kultūras patērēšana; path dependency – ‘iestaigātā ceļa’ ietekme).

Politikas dokumentu kvantitatīvā kontentanalīze; kvalitatīvā salīdzinošā analīze (KSA).

Padziļināta Latvijas iedzīvotāju amatiermākslas līdzdalības statistiskā analīze.

Sociālā kapitāla cirkularitātes problēmas risinājums – kultūras lauka modelī ‘ievietojot’ ekoloģisko un baudas kapitālus.

Novitāte

Konceptuāls un analītisks Latvijas kultūrpolitikas prakses, vēstures un tradīciju izvērtējums.

Plaša diskusija sabiedrībā, kurā tiek pārstāvēti ne tikai profesionālo kultūras darbinieku (mākslinieku, kultūras profesionāļu) viedokļi, bet arī valsts pārvaldes, politiķu, vietējo un ārvalstu ekspertu, iedzīvotāju un amatieru interešu grupu viedokļi.

* * *

● Dažu galveno kultūrpolitisko prioritāšu noteikšana(īsi un saprotami katram iedzīvotājam).

● Kritiska Latvijas kultūras pārvaldības izvērtēšana(dažādu laiku Latvijas kultūrpolitisko modeļu un kultūras sociālās funkcionēšanas salīdzinājums, ņemot vērā citu bijušo PSRS republiku un ārvalstu mūsdienu pieredzi).

Kultūrpolitiskas rekomendācijas [1]

● Reālistisku reģionālās (kopienu?) kultūrpolitikas modeļu veidošana(diferencēti vietējā [mikro] līmeņa kultūrpolitiskie modeļi).

● Konceptuāli un praktiski nošķirt profesionālās mākslas un amatiermākslas politikas un pārvaldības.

● Izmēģināt lielākas ‘neatkarības došanu’ amatiermākslas kolektīviem.

● Pašvaldībām būtu īpaši jārūpējas un jāstimulē aktīvu un harizmātisku līderu piesaistīšana.

● Pašvaldībām un valsts institūcijām būtu jāseko ne tikai to uzturētās amatiermākslas kvalitātei, bet arī kvantitātei, ar to pamatā saprotot dažādu iedzīvotāju grupu līdzdalību amatieru kultūrā.

Kultūrpolitiskas rekomendācijas [2]

Paldies!

https://www.youtube.com/watch?v=HQ1ajz2sHik – Viļānu Masļeņica, 2011 https://www.youtube.com/watch?v=iSfazeMh9w4 – Viļāni, Deņ pobedi, koncerts KN, 2011 https://www.youtube.com/watch?v=08veqe4VQiM – Dekšārēs, Viļānu nov., Līgo estrādē, 2011 https://www.youtube.com/watch?v=b11jdhzcntU – Viļānu svētki, Lakstīgalu salas estrādē, 2012 https://www.youtube.com/watch?v=w7f-2Ag7CAY – Viļānu Māksas un mūzikas skola, 2012 https://www.youtube.com/watch?v=s83CiUzGX_M – «Viļānos bez darba trešā daļa iedzīvotāju», 2010

Filmas