Ieroču attīstība 20. gadsimtā

19. gadsimtā ar katru nākamo karu šautenes un lielgabali kļuva vēl labāki, apgrūtinot

tradicionālo kara taktiku.

Pirmās modernās šautenes parādījās Krimas kara laikā (1853-1855), kad sākās pirmās

ierakumu kaujas. 1859.g. notika pirmais neilgais karš starp Franciju un Austriju, kas ilga tikai

divus mēnešus. 1870. gadā sākās Franču-Prūšu karš, kurā pielietoja jaunos ātršāvējlielgabalus.

Taču vistuvāk modernā kara jēdzienam pietuvojās ASV Pilsoņu karš, kurā tika izmantoti

dzelzceļi, jaunas šautenes, haubices, gatlinga lielgabali un bruņukuģi. Karš tika plaši fotografēts,

tādēļ šodien var konstatēt tā zināmo ar Pirmo pasaules karu.

20.gs. pirmajā karā – Būru karā (1899-1902) Dienvidāfrikā karavīri izmantoja šautenes

kuru šāvieni neradīja dūmu mākoni, tādējādi padarot šāvēju grūtāk atklājumu.

Krievu- Japāņu karā (1904.-1905.) kaujaslaukā parādījās ložmetēji un dzeloņdrātis, taču

galvenās kaujas izcīnīja krievu un japāņu flotes. Abas puses jūrā izmantoja lielus bruņukuģus ar

lielgabaliem, kurus darbināja ogles un bija būvēti no tērauda. Angļi uzbūvēja jaunos Drednauta

tipa bruņukuģus, kas bija tā laika labākie karakuģi. Vācieši sāka būvēt pašiem savus Drednautus,

tā radot militāro sacensību.

Krievu ložmetējs Britu Drednauts Austriešu bruņuvilciens

Pirmajā pasaules karā šie jaunie ieroči tika izmēģināti pilnībā. Ložmetēji apstādināja

vācu ofensīvu un padarīja kavalēriju neizmantojamu. Nonākot ierakumu kara situācijā, sāka plaši

izmantot smago artilēriju, kas nežēlīgi bombardēja ierakumus.

Vācu “Resnā Berta”. Pirmajā pasaules karā ar šo lielgabalu vācieši apšaudīja Parīzi.

Karavīri tika padraudēti arī no gaisa. Gadsimta sākumā izgudroja lidmašīnas, tas deva

iespēju izlūkot no gaisa ienaidnieka pozīcijas un arī tās apšaudīt. Pirmie lidmašīnas izmantoja

turki un itāļi. Lidmašīnas aprīkoja ar ložmetēju no kura pilots šāva no pašas kabīnes. Sākās

pirmās gaisa kaujas, jeb “suņu cīņas.” Pirmie piloti kļuva par lieliem varoņiem, piemēram,

Manfreds fon Ričthofens. Pilotiem dažreiz bija līdzi arī bumbas, ko tieši no kabīnes nometa lejā,

lai gan pastāvēja risks, ka bumbas svars paraus līdzi pašu pilotu. Taču tika uzbūvēti īpaši tieši

priekš bumbošanas domāti lidaparāti. Sākumā tie bija dirižabļi, kurus darbināja viegli

uzliesmojošais ūdeņradis. Būdami ļoti lieli un smagi, tie spēja nomest lielu daudzumu bumbu,

taču bija ļoti lēni, tāpēc viegli notriecami. Vēlāk vācieši izgudroja lielas smagas lidmašīnas – tā

radās pirmie bumbvedēji.

Vācu dirižabļi bombardēja Londonu Britu Sopwith Camel iznīcinātājs

Uz jūras parādījās jauns drauds kuģiem- zemūdene. Šis īpašais kuģis peldēja zem ūdens

virsmas un varēja nemanīti pielavīties ienaidniekam un palaist torpēdas, un nogremdēt to.

Zemūdenes ne tikai uzbruka karakuģiem, bet arī terorizēja tirdzniecības konvojus un pasažieru

kuģus. Lielā pasažieru kuģa “Luzitānija” nogremdēšana izraisīja ASV iesaistīšanos karā. Lai

varētu nogremdēt zemūdenes izgudroja dziļbumbas un pretzemūdeņu torpēdas. Lai neļautu

karaflotēm šķērsot svarīgus ūdensceļus, tos nomīnēja ar kuģu mīnām.

2

Vācu zemūdene 1914.gadā

Taču ne smagā artilērija, ne lidmašīnas neatrisināja ierakumu kara problēmu. Ložmetēji

apstādināja karavīrus, kad viņi centās pārgriezt dzeloņdrāšu žogus. Lai sekmīgi izturētu

ložmetēju uguni, vajadzēja biezas bruņas, kuras karavīri nespēja panest. Tāpēc alternatīvu cerēja

rast bruņotajās mašīnās.

Ideja par tanka radīšanu bija ļoti sena jau kopš Leonardo da Vinči laikiem, taču vēl

neatklātās tehnikas iespējas neļāva šīs idejas piepildīt. Kad tika atklāts tvaika un degvielas

dzinējs un ,līdz ar to pirmās automašīnas, bija iespējams uzbūvēt pirmos tankus. Pirmo reizi

bruņotās mašīnas izmantoja itāļi, Lībijā 1912.gadā. Lielbritānijā, Francijā un arī Krievijā, Rīgā

tika būvēti pirmo tanku prototipi. Dažos avotos minēts, ka pirmais tanks ticis uzbūvēts Rīgas

Vagonu rūpnīcā, taču nekad nav ticis izlaists ražošanā.

Pirmie, kas izmantoja tankus kaujaslaukā bija briti. Šis tanks saucās “Mazais

Villijs”(Little Willie) – tas bija būvēts no dzelzs un tērauda, liels un smagnējs. Pēc skata tas

atgādināja braucošu kasti. Taču tieši britu Mk II bija pirmais tanks, kas parādījās kaujā. Tā bija

Sommas kauja 1916.gadā. Mk II tanks bija bruņots ar diviem lielgabaliem un ložmetējiem. Tas

sekmīgi varēja izpildīt savu uzdevumu – pārraut ierakumu līnijas, lai kājnieki aiz tā varētu tos

ieņemt. Tanka izskats, dārdoņa iedvesa bailes vāciešos. Lai gan šie tanki bija arī ļoti lēni un bieži

iestiga dubļos. Tanka iekšpusē bija ļoti karsts un padarīja darba apstākļus tanka apkalpei grūtus

un neizturamus.

Novērtējuši tanka iespējas, vācieši un franči arī sāka būvēt tanka modeļus. Vācieši kaujā

palaida lielos smagos Stürmpanzerwagenus A7V. Tie bija kantaini, no visām pusēm bruņoti ar

ložmetējiem. Tanka izskats bija vēl biedējošāks nekā britu Mk II, taču tas bija daudz sliktāks

nekā britu pretinieks. Mūsdienās ir palicis tikai viens šā tanka modelis, un tas atrodas Austrālijā.

3

Britu Mk II tanks Vācu A7V tanks

Starpkaru posmā valstīm bija iespēja uzlabot savu bruņojumu, lai gatavotos nākamajam

karam. Visaktīvāk to darīja vācieši, kuriem Versaļas līgums aizliedza armijas atjaunošanu. Tāpēc

viņi bija spiesti slepeni bruņoties. Taču pēc Hitlera nākšanas pie varas bruņošanās kļuva atklāta.

Līdzīga situācija bija arī Itālijā, kura gan no Vācijas un Lielbritānijas šajā ziņā smagi atpalika.

Galvenie mērķi inženieriem, kas uzlaboja bruņojumu, bija novērst ierakumu kara

atkārtošanos. Tāpēc tika būvēti ātrāki un vieglāki tanki, kā arī Lidmašīnas bez dubultspārniem

(monoplāni), un labāka artilērija.

Tanki kļuva vieglāki, labāk bruņotāki un mobilāki. Vislabāk tanku iespējas novērtēja

vācieši, lai gan Otrā Pasaules kara sākumā vācu tanki bija vājāki nekā, britiem un frančiem, tie

bija ātrāki un mobilāki. Arī vācu tanku ģenerāļi bija prasmīgāki, nekā viņu ienaidnieku kolēģi.

Vācu un britu tanki Otrā pasaules kara sākumā

Tanki un kājnieki neiztika bez aviācijas palīdzības. Starpkaru posmā valstu gaisa spēkos

parādījās monoplānu lidmašīnas. No tām kā jaunumi, bija bumbvedēji un pikējošie bumbvedēji

(krievu šturmoviki). Bumbvedēji bija jau Pirmajā pasaules karā, taču jaunie tipa bumbvedēji bija

gan ātrāki, gan spēja panest lielas kravas. Kara laikā vislabākie smagie bumbvedēji bija britiem

un amerikāņiem. Britu Lancaster un amerikāņu Boeing B-17 nežēlīgi bombardēja vācu pilsētas.

4

Britu bumbvedējs Pirmajā pasaules karā Amerikāņu B-17 virs Vācijas debesīm

Savukārt pikējošos bumbvedējus vislabāk ražoja krievi un vācieši. Vāciešu straujās

uzvaras kara sākumā, nebūtu iespējamas bez Junkers Ju-87B Stukas bumbvedēja. Ar skaļu

kaucošu skaņu šie bumbvedēji pikējot uzbruka ienaidnieka tankiem, kājniekiem un artilērijai.

Štukasi bija bruņoti ar spēcīgu ložmetēju un tas arī varēja nomest pāris bumbas. Vēlāk štukasiem

piemontēja klāt prettanku lielgabalu, lai vēl efektīvāk neatrealizētu pretinieka tankus. Krievi karā

izmantoja IL-2 šturmoviku, kas ir visvairāk saražotā lidmašīna pasaules vēsturē (36, 150 saražotu

lidmašīnu). Šī lidmašīna bija viens no Padomju uzvaras simboliem pār vāciešiem.

Vācu štukasi. Krievu IL-2 šturmoviks.

Pret bumbvedējiem un šturmovikiem cēlās gaisā iznīcinātāji. Iznīcinātāji uzbruka

ienaidnieka lidmašīnām, bieži notika cīņa par gaisa telpu starp vairākiem iznīcinātājiem. Visas

puses būvēja konkurētspējīgus iznīcinātājus. Vācieši gaisā laida meseršmitus un fokevulfus, pret

britu Spitfire un amerikāņu Mustangiem. Krievu gaisa cīnītājs bija Jak-1. Japāņi Klusajā Okeānā

laida gaisā slavenās Nakadžimas.

Britu Spitfire iznīcinātāji Vācu Messerschmitd

5

Otrā pasaules kara laikā sāka izmantot transportlidmašīnas. Ar to palīdzību varēja veikt

gaisa desanta operācijas. Slavenākās gaisa desanta operācijas bija Krētas desants 1941.gadā un

Arnēnas operācija 1944. g. Transportlidmašīnas veda arī slepenās diversantu grupas aiz

ienaidnieka līnijām. Tāpat tās arī varēja pārvadāt pa gaisu tankus.

Vācu Junkers transportlidmašīna Amerikāņu Dakota

Otrā pasaules kara sākumā parādījās radari. Ar radaru palīdzību varēja atklāt ienaidnieka

bumbvedējus, un laikus izsaukt iznīcinātājus. Tika sagrauts Pirmā pasaules kara priekšstats-

bumbvedējs vienmēr tiks cauri. Arī jūrā izmantoja radarus lai atrastu zemūdenes. Tā tika efektīvi

nogremdētas lielākā daļa vācu zemūdenes.

Kara beigās parādījās smagie tanki un reaktīvās lidmašīnas. To izgudrotāji bija vācieši.

Smagajās tanku kaujās ar Sarkano armiju, vācieši bija spiesti uzlabot savus tankus, lai tiktu galā

ar lielisko krievu T-34. Sākotnēji viņi mēģināja to radīt krievu T-34 kopiju, taču uzbūvēja lielisku

pretmodeli - Panther (Pantēra). Tas bija labākais vācu tanks kara laikā. Tāpat tika uzbūvēts

smagais tanks Tiger. Tanks pierādīja savu efektivitāti pret krievu un sabiedroto tankiem.

Vāciešiem neizdevās izlaist kaujas laukā milzīgo Maus supersmago tanku. Būdams ar biezām

bruņām un lielu lielgabalu, tas varēja kļūt neiznīcināms. Taču kara beigās visi prototipi tika

iznīcināti, bet vismaz viens modelis izdzīvoja un nonāca krievu kontrolē. Tagad tas stāv

Maskavas Tanku muzejā. Krievi to apšāva ar daudziem saviem smagajiem tankiem, taču tankam

nebija būtisku bojājumu.

Vācu tanks Panther un supersmagais tanks Maus

6

Kara beigās debesīs parādījās reaktīvās lidmašīnas, to izgudrotāji bija vācieši. Pirmie

modeļi bija Me 262A, kas bija ātras un efektīvas lidmašīnas. Tās tika izmantotas, kā iznīcinātāji,

tā bumbvedēji. Taču tās izlidoja tikai 1944. gadā, kad vācu liktenis jau bija izšķirts.

Vācu Me 262A

Klusā okeāna frontē cīņā starp amerikāņu un japāņu flotēm, parādījās jauni kuģi-

aviācijas bāzes kuģi. Tie nebija labi bruņoti ar lielgabaliem, bet uz tiem bāzējās lidmašīnas. No

turienes pacēlās iznīcinātāji un bumbvedēji, lai cīnītos ar ienaidnieka bumbvedējiem un

nogremdētu pretinieka kuģus. Uzbrukumā Pērlhārborai nepiedalījās karakuģi ,bet japāņu

lidmašīnas, kas iznīcināja ASV floti. Taču amerikāņi paglāba savus bāzes kuģus. 1942. gada 3.-

6. jūnijā Midvejas kaujā notika cīņa starp abām flotēm, kur piedalījās tikai aviācijas bāzes kuģi.

ASV guva uzvaru un sāka apspiest Japānu atpakaļ.

Japāņi gatavojas uzbrukumam Pērlhārborai. Fotogrāfija no Midvejas kaujas

Otrā pasaules kara beigās tika izgudrots ierocis, kas izmainīja visu kara stratēģiju un

valstu politiku turpmākajos gados. Tā bija atombumba. Pirmie, kas sāka pētīt kodoldalīšanos un

kodolenerģiju bija vācu zinātnieki, tai skaitā slavenais Alberts Einšteins. Taču vācu totalitārais

režīms un antisemītisms aizbiedēja viņus uz ASV. Rezultātā viņi palīdzēja amerikāņiem radīt

atombumbu. Tika radīts t.s. Manhetenas projekts. Pirmā atombumba tika izmēģināta Ņūmeksikas

tuksnesī 1945. g. 16. jūlijā. Taču ar to bija par maz. Tajā laikā tika sakauta Vācija un karš Eiropā

bija beidzies. Taču Japāna turpināja pretoties. Pēc visu Klusā Okeāna salu ieņemšanas amerikāņi

varēja sākt desanta operāciju pašā Japānā. Taču bija jārēķinās ar lielu japāņu pretošanos un

7

lieliem amerikāņu upuriem. Tādēļ tika izlemts izmantot atombumbu. Gan lai pilnībā izmēģinātu

jauno ieroci, gan lai attaisnotu lielās izmaksas, un paātrinātu kara beigas. 6.augustā ASV

bumbvedējs B-29 Superfotress ar iesauku Enola Gay nometa atombumbu uz Japānas pilsētas

Hirosimas. Postījumi bija iespaidīgi visu pilsētu nolīdzināja milzīga kodolsēne, kas pacēlās

600 metru augstumā. Gāja bojā 138 661 cilvēks. Visvairāk cilvēku gāja bojā no atombumbas

izraisītajām slimībām. 9.augustā tika nomesta vēl viena atombumba uz Nagasaki. Gāja bojā

73 884 cilvēku. ASV demonstrēja savu superspēku pasaulei, un Japāna bija spiesta kapitulēt.

Hirosimas atombumba un tās postījumi

Hirosima un Nagasaki pierādīja, cik efektīvi un bīstami ir atomieroči. Taču ASV tikai

neilgu laiku bija kodolmonopols. Redzēdama atomieroču spēku Padomju Savienība pati sāka

būvēt kodolbumbas, 1949. gadā notika pirmie izmēģinājumi. Rezultātā abu pasaules

superlielvaru spēja vienai otru iznīcināt. Sākās kodolsacensība, kur abas puses centās radīt

labākus masu iznīcinātājus. Šajā situācijā Francija, Lielbritānija un Ķīna arī sāka radīt

atomieročus, tā pastiprinot kodolvalstu sarakstus. Atomieroči nonāca arī tādu bīstamu valstu

rokās, kā Izraēla, Indija un Pakistāna. Bailes radīja Irākas atomieroču programma, ko apstādināja

Līča karš (1990-1991), 2003. gadā atklājās, ka Irākai vairs nav nekādas iespējas uz

atomieročiem, pretēji ASV apgalvojumiem pirms iebrukuma. Mūsdienās draudus rada

Ziemeļkoreja un Irāna, kura turpina savu kodolprogrammu. “Pasaules policists” ASV cenšas

piespiest attiekties šīm valstīm no kodolprogrammas, taču pagaidām neveiksmīgi.

Pēc PSRS sabrukuma atomkara draudi atsvērās. Taču rodas jauni draudi, ka atomieroči

var nonākt agresīvu teroristu rokās. Tos viņi var iegūt no Krievijas, Irānas, Pakistānas,

Ziemeļkorejas un pavērst pret ASV. Teroristu rokās var nonākt nevis lielās stratēģiskās

kodolgalviņas, bet gan mazie taktiskie atomieroči un “portfeļa bumbas”, kas ir viegli

pārnēsājamas. Pagaidām šāda iespēja ir tikai amerikāņu filmu un datorspēļu fantāzijas līmenī,

taču nākotne rādīs.

8

Padomju kodolizmēģinājums Franču kodolizmēģinājums Indiešu atomraķete

„Aukstā kara” laikā radās aizvien jaunas iespējas, kā izmantot atomieročus. Izgudroja

ūdeņraža bumbu, kas neradīja radiāciju. Tāpat atomieročus varēja ātri nogādāt no vienas malas

uz otru ar stratēģisko raķešu palīdzību. Raķetes pirmo reizi izmantoja vācieši, sūtīdami ar

sprāgstvielām piepildīto Vau-1 un Vau-2. Raķetes bija biedējošas, bet bija grūti notēmējamas un

iznīcinātāji spēja tās novirzīt no kursa. Pēc kara vācu inženieri, kā Verners fon Brauns palīdzēja

ASV radīt savas raķetes gan kosmosa izpētei, gan militārām vajadzībām. Būvēja starpballistiskās

raķetes, kas pacēlās no zemes un uzsprāga nozīmētajā punktā. Modernie datori uzlaboja šo

raķešu precizitāti un tās nevarēja notriekt. Raķetes varēja palaist arī no atomzemūdenēm. Radās

arī atomartilērija, kas izmantojot raķešu palaišanas mašīnas, varēja aizšaut taktisko kodolgalviņu,

kas nerada lielus postījumus. Radās arī pārnēsājamās bumbas, jeb jau minētās “portfeļa bumbas”,

kuras var viegli nogādāt jebkurā vietā. Tieši taktiskās kodolgalviņas un “portfeļu bumbas”, ir

potenciālākie ieroči, kas var nonākt nevalstisku spēku rokās.

Augšā no kreisās: stratēģiskā atomraķete, kodolgalviņa ko palaiž no zemūdenes, atomartilērijas izmēģinājums, eksperti rāda “portfeļa bumbu”.

Vēl pirms atomieročiem pastāvēja masu iznīcināšanas ieroči, kurus iegūt bija daudz

vieglāk- ķīmiskie un bioloģiskie. Ķīmiskos ieročus jau sāka izmantot jau senajos laikos, kad tika

9

saindētas bultas, ar indīgiem augiem saindējot ienaidniekus. tāpat izmantoja sēru un citus

ķīmiskos elementus, lai radītu indīgus dūmus. Paplašinoties zinātnes iespējām ķīmijā varēja radīt

modernus ķīmiskus ieročus, kuri tika pirmoreiz plaši izmantoti Pirmajā pasaules karā. Lai

saindētu pretinieka karavīrus , netērējot lodes, uz viņu pozīcijām tika palaista gāze, kas ar vēju

nonāca vajadzīgajā vietā. Bija gadījumi, kad vējš atpūta gāzi atpakaļ, tās palaidējiem. Beļģijas

pilsēta Ipra, kas atradās uz frontes līnijas, pieredzēja ķīmisko ieroču šausmas, un tā ir kļuvusi par

simbolisku atgādinājumu, par ķīmisko ieroču šausmām. Ķīmiskie ieroči tika izmantoti arī

Austrumu frontē, Latvijas teritorijā.

Lai izdzīvotu ķīmiskajā uzbrukumā izgudroja gāzmaskas. Karavīrs, kas cietis zarīna gāzes uzbrukumā (attēls pa labi).

Otrajā pasaules karā ķīmiskos ieročus plaši neizmantoja. Vācieši, iespējams dēļ Hitlera

negatīvās pieredzes ķīmiskajā uzbrukumā Pirmā pasaules kara laikā, ķīmiskos ieročus kaujā

neizmantoja. Taču tas netraucēja viņiem izmantot tos pret ebrejiem, lai noindētu tūkstošiem

cilvēku koncentrācijas nometnēs. Pēc Otrā pasaules kara ķīmiskie ieroči tika pilnveidoti, taču

nespējot sasniegt vislabāko efektivitāti. Vjetnamas karā ASV karaspēks izmantoja gāzes, lai tiktu

galā ar vjetnamiešu partizāniem. Tika noslēgtas vairākas konvekcijas, par ķīmisko un bioloģisko

ieroču ierobežošanu. Valstis slepeni turpina izstrādāt šos ieročus, taču to perspektīva ir

samazinājusies. Pēdējo reizi ķīmiskos ieročus izmantoja Irākas- Irānas karā (1980-1988), un pret

kurdu civiliedzīvotājiem Irākā.

Mūsdienās ķīmiskos ieročus var izmantot ar raķešu vai bumbu palīdzību

10

Daudz efektīvāki, bet arī daudz neprognozējamāki ir bioloģiskie ieroči. Šo ieroču pamatā

ir baciļu, baktēriju un vīrusu izmantošana, lai inficētu un iznīcinātu ienaidnieka dzīvo spēku-

karavīrus un civiliedzīvotājus. Bioloģisko ieroču izgatavošana ir lēta un efektīva. Taču to

trūkums ir tas, ka šo ieroču radītās sekas ir jūtamas vēl ilgi pēc kara beigām. Dabā palaistie baciļi

ir dzīvas radības, kas turpina vairoties vēl daudzus gadus. Tādēļ nav zināms vai tie neiznīcina arī

to palaidēju. Vispopulārākie bioloģisko ieroču veidi ir Sibīrijas mēris (angliski Anthax), holēra,

gripa un maz zināmais Ebolas vīruss.

Sibīrijas mēra baciļi Ebolas vīruss

Bioloģiskos ieročus sāka izmantot jau Senās Romas laikā, kad upēs tika samesti miruši

dzīvnieki, inficējot tos, kas dzēra no upes ūdeņiem. 1347. gadā mongoļi apšaudīja ar mēri mirušu

cilvēku ķermeņus Kafas pilsētu Krimā. Kad cilvēki panikā pameta pilsētu un devās uz Itāliju,

viņi atveda uz Eiropu briesmīgo slimību, kas turpmākajos gadsimtos nogalināja pusi Eiropas

iedzīvotājus. “Modernā veidā” tos sāka izmantot Pirmajā pasaules karā. Vācieši kara laikā aiz

frontes līnijas inficēja ienaidnieka pārtikas resursus (lopus, mājputnus), lai vājinātu ienaidniekus.

Japāņi pirmie sāka veidot bioloģisko ieroču arsenālu, kuru izmantoja Otrajā pasaules karā. Pēc

kara ASV un PSRS sāka pastiprinātu šo ieroču izpēti. ASV pat izmēģināja tos uz

civiliedzīvotājiem, lielākajās pilsētās Sanfracisko, Floridā un Ņujorkā, kur bez nevainīgajiem

cietušajiem neiztika.

Bioloģiskie ieroči ir izgatavošana ir iespējama pat parasta dzīvokļa vides apstākļos. Tos

var izplatīt ar parastu priekšmetu palīdzību- augļu, pildspalvu un zobu bakstāmo kociņu

palīdzību. Var izmantot arī dzīvus dzīvniekus- suņus, kaķus, žurkas. Tādēļ pastāv risks, ka tie

nonāk teroristu rokās, kas jau 2001.-2002.gadā uz Ameriku nosūtīja ar Sibīrijas mēri inficētas

aploksnes.

11

Nekonvencionālo jeb netradicionālo ieroču – atomieroču, ķīmisko un bioloģisko ieroču –

lrašanās radīja jaunu stāvokli stratēģiskajā un taktiskajā ziņā. Ja pēc Pirmā pasaules kara, ieroču

ražotāji un stratēģi centās nepieļaut “ierakumu kara” atkārtošanos, tad tagad bija jādara viss, lai

novērstu atomkaru vai bioloģisko karu. Tas gan ir vairāk politiķu ziņā, taču pēc 1945.gada notika

vēl vairāki desmiti kari, kuros bija vajadzīgi jauni ieroči, tāpēc konvencionālo (tradicionālo)

ieroču izpēte turpinājās.

Pirmām kārtām tas atteicas uz kājnieku ieročiem- šautenēm. 19.gs izgudroja bezdūmu

pulveri. Pirmajā pasaules karā izmantoja Rosa-Enfīlda, Vinčestera, Arisakas sistēmas šautenes.

Karu starplaikā radīja pašlādētājšautenes, no kura slavenākā bija amerikāņu M 1A “tommi gans,”

kuru labprāt izmantoja arī amerikāņu gangsteri. Pamatojoties uz šīm šautenēm radīja

automātiskās šautenes. Automātiskajās šautenēs visas darbības notiek automātiski un šaut var tik

ilgi līdz beidzas munīcija. Pirmās kārtīgās automātiskās šautenes sāka ražot pēc Otrā pasaules

kara beigām. Amerikāņi radīja M 14, kuru izmantoja Vjetnamas kara laikā. Taču tā nebija tik

laba cik amerikāņu M 16, kas līdz mūsu dienām ir ASV armijas galvenais kājnieku ierocis.

Krieviem arī bija savs automāts- Kalašņikova sistēmas AK 47. Mūsdienās AK 47 ir

visizplatītākais ierocis pasaulē. To izmanto vairākas armijas, kā arī teroristu grupas, tādēļ tas arī

kļuvis par teroristu simbolu. Pats izgudrotājs Kalašņikovs ir neapmierināts, ka viņa izgudrojums

ir kļuvis tik izplatīts, jo izgudrojis to patriotisku jūtu dēļ.

Divi galvenie konkurenti mūsdienu bruņojumā- M 16 un AK 47

Otrajā pasaules karā parādījās jaunas iespējas, lai iznīcinātu tankus. Amerikāņi izgudroja

Bazzuku - granātmetēju. Vācieši izmantoja Panzerfaust jeb “tanku dūres” Ar šiem ieročiem

varēja izsist no ierindas pretinieka tankus. Tos viegli varēja pārnēsāt jebkurš kaujinieks. Pēc Otrā

pasaules kara šie ieroči kļuva vēl spēcīgāki- no granātmetēja bija viegli notēmēt uz tanku un

pilnībā iznīcināt. Visā pasaulē visplašāk izmantotais granātmetējs ir RPG tipa ierocis, ko plaši

izmantoja vjetkongieši un Tuvo Austrumu teroristi. ASV aprīkojumā granātmetēji ir aprīkoti ar

datora palīdzību, kurš palīdz novadīt raķešgranātu tieši mērķī.

12

Konfiscēti RPG granātmetēji Irākā Amerikāņu modernais granātmetējs

Attīstoties tanku iznīcināšanas mākslai atklājās, ka tanks nav absolūti iznīcināms; to

apdraudēja raķetes no zemes un gaisa. Tādēļ bija vajadzīgi stipri, ātri un “gudri” tanki. Lai

aizsargātos no granātmetējiem tankiem pievienoja sprādzienizturīgas bruņas, lai novērstu

ugunsgrēkus vai gāzes izplūdi, tankiem pievienoja dūmu ekstraktoru. Tāpat strādāja pie tanka

ātruma un tehnikas. Mūsdienu tankiem ir modernas aparatūras, ar kurām ekrānā var redzēt

teritoriju pa kuru tas brauc, nevis kā vecajos tankos, tas bija jāskatās caur lūku. Tanku mobilitāte

ir paaugstinājusies, pat vissmagākais tanks vieglā lēcienā pārvar lielu šķērsli. Uz tanka

platformas var izveidot mobilo artilēriju, paceļamo tiltu un raķešmetēju. Mūsdienās dominējošie

tanki ir amerikāņu M1A1 Abrams, britu Challenger, vācu Leopard un krievu T-90. Daudzās

valstīs joprojām ir bruņojumā krievu T-55, kas laikam ir visizplatītākais tanks pasaulē. Šā tanka

divi modeļi atrodas arī Latvijas armijā.

Krievu T-90 Amerikāņu M1A1 Abrams

Pēc kara sāka ražot reaktīvās lidmašīnas, kas varēja lidot augstāk un ar lielāku ātrumu.

PSRS un Amerika sacentās labāko reaktīvo lidmašīnu radīšanā. Krievi ražoja Mig tipa

lidmašīnas, kas bija ātrākas par amerikāņu. Amerikāņu F-16 savukārt bija tehniski modernāki.

Amerikāņu un krievu lidmašīnas karoja gaisā citu zemju pilotu vadībā, Korejas karā, Vjetnamas

karā, Arābu-Izraēlas karā un Indijas- Pakistānas konfliktos.

13

Krievu Mig-29 Amerikāņu F-15 Eagle

Pēc Otrā pasaules kara militārajā aviācijā parādījās helihopteri. Tie atšķīrās no parastajām

lidmašīnām ar to, ka viņus turēja gaisā horizontāli rotori (propeleri), un viņiem nevajadzēja

spārnus. Helihopters lido daudz mazākā augstumā, un nolaižas vertikāli uz zemes. Tas dod tam

vairākas iespējas- pirmkārt tas no maza augstuma var apšaudīt ienaidnieka pozīcijas, otrkārt tas

spēj mobili nogādāt karavīrus no vienas vietas uz otru. Helihopters parādījās Leonardo da Vinčī

projektos, taču netika nekad uzbūvēts. Pirmais helihopters parādījās 30. gados. Par pirmo

helihopteri uzskata Focke-Wulf Fw 61, kas pirmo reizi lidoja Vācijā 1934. gadā. 1940. gadā

Igora Sikorska vadībā ASV lidoja Vought-Sikorsky 300 helihopters. Taču Otrā pasaules kara

laikā helihopteri vēl netika izmantoti. Korejas un Vjetnamas kara laikā sākās helihopteru

laikmets.

Pirmie helihopteri

Korejas karā helihopterus izmantoja, lai pārvietotu ievainotos, no kaujaslauka uz lazareti.

Vjetnamas karā kur džungļu apstākļos tanku karš bija neiespējams, notika kājnieku cīņas ar

helihopteru palīdzību. Helihopteri pārvietoja kājniekus no viena kaujaslauka uz otru, un

apšaudīja ienaidnieka pozīcijas. Galvenie helihopteri tolaik bija transporthelihopteris Chinnook,

uzbrukuma helihopteri Huey un Appache. Vjetnamas karu dēvē par “helihopteru karu.”

14

Helihopteri Vjetnamas karā

Modernie ASV kaujas helihopteri Apache un Comanche

20. gadsimta beigās ASV izgudroja jauna tipa lidmašīnas – stealth tipa lidmašīnas tas

nozīmē, neredzamās lidmašīnas. Tās tika būvētas no īpašiem materiāliem, kas neļauj lidmašīnu

saskatīt radarā. Tas nozīmē, ka tā vienmēr uzbruks negaidot. Ilgu laiku šīs lidmašīnas bija

slepenas, un bieži tās nejauši novērotāji sajauca ar t.s. lidojošajiem šķīvīšiem. Pirmo reizi karā

tās izmantoja Persijas Līča karā (1990-1991). Pie mūsdienu pazīstamākajām stealth lidmašīnām

pieskaitāmas - F-117 Nighthawk nakts iznīcinātājs, B-2 bumbvedējs, F-22 Raptor dienas

iznīcinātājs.

B-2 bumbvedējs un nakts iznīcinātājs F-117 Nighthawk

15

F-22 Raptor un F-35 iznīcinātāji

1969.gadā britu gaisa spēkos parādījās vertikālās pacelšanās lidmašīnas- Hawker Siddeley

Harrier. To īpašā tehnoloģija ļāva tām pacelties un nosēsties vertikāli kā helihopters. Šīs

lidmašīnas tika izmantotas Folklendu kara laikā, Kosovas operācijā un Irākas operācijās.

Modernais Harrier iznīcinātājs

Izmaiņas pēc Otrā pasaules kara notika arī jūras spēkos. Parādījās atomzemūdenes, no

kurām varēja palaist kodolgalviņas . Arī daudzus kreiserus un fregates darbināja atomreaktori.

Notika arī negadījumi ar atomdzinējiem. 1961 4.jūlijā. notika radiācijas izplūde padomju

zemūdenē K-19, kas varēja izraisīt atomsprādzienu. Taču varonīgā flote novērsa to, saņemdama

krietni dozi radiācijas. Negadījums notika pie Grenlandes un sprādziens varēja izraisīt kodolkaru

starp ASV un PSRS. Par šo negadījumu uzņemta filma ar Harisonu Fordu galvenajā lomā.

Negadījuma novēršanā piedalījās arī glābēji no Latvijas.

16

Bēdīgi slavenā zemūdene K-19 ar iesauku “Hirosima”

Tikmēr pārējie karakuģi kļuva aizvien modernāki. Tie tika apbruņoti ar vadāmajām

raķetēm, uzlabotajām torpēdām. Radari ļāva noteikt kuģus un zemūdenes lielā rādiusā. Uz

kuģiem varēja nolaisties helihopteri. 21.gadsimtā sāk ražot kuģus, kas izmanto sthealth

tehnoloģiju, līdzīgi modernajām lidmašīnām. To īpašie būvniecības materiāli, padara tos

neredzamus pretinieka radariem. Vēl joprojām turpinās “neatklājamo zemūdeņu” pētniecība.

Modernais “iznīcinātāja tipa kuģis” Neredzamais kuģis Surcof

Nākotnē iespējama jaunu ieroču – kaujas robotu – parādīšanās. ASV rīcībā jau ir

lidmašīnas, kuras nevada pilots, un pašas ir spējīgas spiegot un nomest bumbas. Taču tālāk tas

var attīstīties līdz kājniekiem-robotiem, bezapkalpes tankiem. Šo ieroču pozitīvā ievirze, ka

netiek pazaudētas cilvēka dzīvības. Tiek zaudēta nauda par kaujā gājušo robotu, bet cilvēka

dzīvība tiek saudzēta. Tiek atrisināta kara mūžīga problēma- nav vairs milzīgi cilvēka upuri,

kaujas izcīna mašīnas, kas klausa cilvēku pavēlēm. Taču pastāv iespēja, ka mašīnas kļūst “pārāk

saprātīgas” un pārņem kontroli savās rokās, tad cilvēcei draud verdzības briesmas, no pašu

radītajiem vergiem.

17

Kā vēl viena alternatīva robotiem ir cilvēka klonēšana. No paša labākā kareivja radīt

miljoniem kopiju, padarītu jebkuru valsti par superspēku. Problēma ir, kā nodrošināt tik daudz

jaunā dzīvā spēka. Arī klonēšanas process nerada drošību, ka kopijas būs pilnīgi vienādas ar

pirmavotu. Klonu karu iespēja pilnīgi apsvērta Holivudas fantastikas sērijā “Zvaigžņu kari,” kur

milzīga klonu armija rada ļaunu impēriju, kas valda pār visumu. Šajās filmās redzamas gan klonu

karš, gan robotu karš. Cīņas notiek visā Visumā, un aizstāv ideju, ka cilvēks spēs pārvarēt

gaismas ātrumu.

Nākotnes kara laukos cīnīsies roboti. Skats no datorspēles Empire Earth

Kādus ieročus tad izmantos nākotnes kloni vai roboti? Filmās par nākotni rāda, ka

parastos šaujamieročus ar lodēm, nomainīs lāzerieroči, tiks šauts ar jonu lielgabaliem,

pretiniekus iznīcinās datorvīrusi un mākslīgi radītas vētras. Jau tagad pēta lāzerus, ASV ir pirmās

mašīnas, kas izmanto lāzerus. Iespējams, ka tālākie pētījumi nanotehnoloģijā, fizikā ķīmijā radīs

ieročus, kas krasi atšķirsies no pašreiz zināmajiem. Ja tā tad nākotnes kari ļoti atšķirsies no

visiem bijušajiem kariem. Cilvēka faktors spēlēs galveno lomu tikai jauno ieroču radīšanas

procesā- robotu un klonu, kļūdas radot pastāvīgas lietas ar ieroci rokās, var maksāt dārgi.

18