10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. 10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja māksla un arhitektūraTēlotāja māksla un arhitektūra

I.Glezniecība

II. Tēlniecība

III. Arhitektūra

Latviešu profesionālās glezniecības sākumi “Rūķis”

Janis Rozentāls Vilhelms Purvītis Jānis Valters

Jūlijs Madernieks Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā Voldemārs Matvejs

Jāzeps Grosvalds Jēkabs Kazaks Rihards Zariņš

Teodors Zaļkalns Gustavs Šķilters

Privātkolekcijas

J.F.Baumanis Vēsturiskie stili

Jūgendstils Rīgas arhitektūrā Dekoratīvais jūgendstils Nacionālais romantisms

Glezniecība

Latviešu profesionālā tēlotāja māksla sāka veidoties vēlu, tikai 19.gs. otrajā pusē. Augstāko māksliniecisko izglītību Latvijā iegūt nevarēja, tāpēc vācbaltiešu jaunieši devās studēt uz Vācijas akadēmijām, bet latvieši pārsvarā uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju.

Šī laika mākslinieku paaudze pārsvarā bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas, jo sociālie apstākļi nebija labvēlīgi daiļrades attīstībai, tomēr savā mākslā viņi centās pievērsties tautas dzīvei.

Pēterburgas Mākslas akadēmija

Vēl 19.gs. vidū nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamas ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādu konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.).

Privātkolekcija Melngalvju namā

Privātkolekcijas

No privātkolekcijām atzīmējama arī Paula fon Tranzē-Rozeneka (Paul von Transehe-Roseneck) bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājums Jaungulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā).

Privātkolekcija Jaungulbenes pilī

Latviešu profesionālās glezniecības sākumi

Par pirmo profesionālo latviešu gleznotāju tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls Otto Bērtiņš. Viņš gleznoja galvenokārt žanra ainas un portretus, bet Jānis Staņislavs Roze ir pirmais ieverojamais portreta meistars.

O.Bērtiņš. Zēna akts

J.S.Roze. Helēnas Cimzes portrets

Kārlis Hūns bija labi pazīstams krievu mākslas vidē. Viņš kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru. Latviešu mākslā tiek uzskatīts par sadzīviskā un vēsturiskā žanra pamatlicēju.

Jūlijs Feders bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš dziļi izjustās eļļas gleznās atainoja Latvijas skaistākās vietas: Koknesi, Siguldu, Līgatni.

Jūlijs Feders. KapsētaKārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā

Latviešu profesionālās glezniecības

sākumi

Pulciņa “Rūķis” nozīme nacionālās mākslas attīstībā

80.-90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa Štiglica skolas audzēkņi Riharda Zariņa vadībā apvienojās pulciņā, kuru paši nosauca par “Rūķi”. Formāli pulciņš pastāvēja līdz 1910. gadam.

Pulciņā darbojās daudzi mākslinieki, tostarp gleznotāji Ādams Alksnis (pulciņa vadītājs), Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Artūrs Baumanis, grafiķis Rihards Zariņš, tēlnieki Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, lietišķās mākslas pārstāvis Jūlijs Madernieks, mūziķis Emīls Dārziņš.

Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Viens no tā vadītājiem bija Ādams Alksnis; viņš piederēja pie konservatīvajiem pulciņa biedriem, kuri uzskatīja, ka latviešu māksliniekiem jāataino Latvija, ignorējot modernos mākslas strāvojumus. Daudzi citi pulciņa mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls un Jānis Valters) uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem.

Kas ir “Rūķis”?

Pulciņa biedri

Pulciņa mērķis

Pulciņa nozīmeSavā darbībā ,,Rūķa,, biedri paveica daudz, viņi nostiprināja latviešu tēlotāja mākslā tautiskuma

un demokrātijas principus, pacēla latviešu mākslu līdz krievu un citu Eiropas valstu līmenim.

Pulciņa “Rūķis” nacionālās mākslas

principi

Aizstāvot ideju par latviešu nacionālās mākslas savdabību, pulciņa dalībnieki savas darbības pamatā izvirzīja trīs principus:

būt savas tautas dēlam (jābūt savas dzimtenes patriotam)

būt savas zemes dēlam (darbos jāattēlo sava zeme un tās cilvēki)

būt sava laika dēlam (jāstrādā atbilstoši sava laikmeta prasībām)

Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897.

Janis Rozentāls (1866 –1916)

Novērtē, Novērtē, kā pulciņa kā pulciņa “Rūķis” “Rūķis” principi principi realizējušies realizējušies J.Rozentāla J.Rozentāla darbos!darbos!

Viens no nozīmīgākajiem latviešu gleznotājiem XIX-XX gs. mijā, nacionālās glezniecības skolas pamatlicējs. Gleznojis portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas kompozīcijas, ainavas, altārgleznas.

Viņa diplomdarbs "No baznīcas" (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu

Pašportrets

Janis Rozentāls

Ganu meitas dziesma

Gavilējošie bērni

Žanra ainās parasti attēlota vienkāršās tautas sadzīve, mazās ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā līmenī.

Janis Rozentāls

"Zem pīlādža"(1905).

Jaņa Rozentāla indivinduālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības - atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi.

Princese un pērtiķis

Kuru mākslas Kuru mākslas virzienu iezīmes virzienu iezīmes iespaidojušas šo iespaidojušas šo gleznu stilistiku?gleznu stilistiku?

Janis Rozentāls

Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā 12 īpaši Rozentālam izbūvēja darbnīcu, tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.

Mākslinieka darbnīcā

Vilhelms Purvītis91872-1945)

1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas Pilsētas mākslas skolas direktoru (tajā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam Pasaules karam.

Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Kā īsts impresionists daudz gleznojis plenērā, taču darbos jaušami arī reālisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi.

Pavasara ūdeņi. Ap 1900.g.

Vilhelms Purvītis

Agrais pavasaris 1910

Viens no iecienītākajiem V. Purvīša motīviem ir ziemas un pavasara mijas ainava.

Pirmais sniegs Ziema

Vilhelms Purvītis

Vasaras ainava

"Ziedonis (Pavasarī”)Pavasaris

Rudens ainava

Jānis Valters (1869 – 1932)

J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba, uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba atveidojumam.

Jāņa Valtera diplomdarbs "Tirgus Jelgavā" (1897)

Pašportrets

Jānis Valters

Bārenīte Vērpēja

Peldētāji zēni

Jānis Valters

1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas. Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki, saulaināki, gaišāki.

"Dziestošie ritmi" (1923)

Ainava ar diviem kokiem

Jūlijs Madernieks (1870-1955)

Jūlijs Madernieks Viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas veidotājiem. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars 20.gs. sākumā. Pirmajās kompozīcijās redzama jūgendstila ietekme. 20.gados izveidojis raksturīgu individuālu stilu, kura pamatā ģeometrizēts un sarežģīts ornaments. Izdevis krājumu "Ornaments" (1913.g.), kas ir pirmais šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā. Veidojis dzīvojamo telpu interjeru un mēbeļu projektus. Darbojies lietišķajā grafikā (vinjetes, ekslibri), preses un grāmatu grafikā, apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu.

Dzimis Madonas apriņķa Vecgulbenes pagastā, muižas rentnieka ģimenē.

Jūlijs Madernieks

Titulapas žurnālam "Zalktis" (1908)

Ekslibri

Jūlijs Madernieks

A. Kalniņa solo dziesmu izdevuma vāks (1902)

Aizkara un paklāja raksts

Latviešu profesionālās

lietišķās mākslas pamatlicējs

Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā

Latviešu profesionālā kultūra lielā mērā radās un nostiprinājās modernisma idejiskajā atmosfērā, kuru visdziļāk izjuta tēlotājas mākslas pārstāvji. Topošie mākslinieki studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem. Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī šī posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un pašapmierinātība.

J.Kazaks. Cirkā

Voldemārs Matvejs

(1877- 1914)

20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs.

1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla.

Paša V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla, gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu vienkāršojums, brīva krāsu valoda, mistika.

V.Matvejs akcentēja idejas, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana.

Ceļā uz rožaino pasaku pili

Voldemārs Matvejs

Septiņas princeses. 1909 – 1910.

Labības pļāvēji. 1910.

Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai.

Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti)

Senatne

Modernisms V.Matveja

mākslā

Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911

Krustā sistais. 1910

Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913

Jāzeps Grosvalds un jauno mākslinieku

apvienība ˝Zaļā puķe˝

1914. – 1915. g. Veidojās neliela, bet vēsturiski svarīga jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tās iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā.

˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā.

Jāzeps Grosvalds ir viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Viņa daiļrade, konsolidējot klasiskās mākslas tradīcijas, moderno izteiksmi un nacionālās iezīmes, radīja apvērsumu, ietekmējot tālākos latviešu mākslas attīstības procesus.

Jāzeps Grosvalds (1891–1920)

Īsā, bet spožā mūža laikā, Jāzeps Grosvalds radījis virkni spilgtu mākslas darbu, aizsākot strēlnieku un bēgļu tēmu latviešu glezniecībā un liekot pamatus monumentālās glezniecības tradīcijām Latvijā.

Vecais bēglis. 1917 Baltie krusti. 1916

Jēkabs Kazaks (1895 -

1920)

Pašportrets ar sarkano kaklautu

Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru iespaidā J. Kazaks kļuva par laikmeta traģisma atspoguļotāju latviešu mākslā. 1917. gadā viņš veidojis daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un atbrīvošanos no nejaušā. Bēgļi

1921. gadā izveidots tagadējais ģerbonis. Tā autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards

Zariņš.Latvijas ģerbonim ir vairoga forma, kura

augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko

apgabalu vienotību; apakšējā sadalīta divās daļās: sarkans lauva sudraba laukā un

mitoloģisks zvērs - sudraba grifs - sarkanā laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu

simboli: lauva - Kurzemes, grifs - Latgales un Vidzemes. Ģerboņa pamatnē redzams spēka simbols - ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas

nacionālā karoga krāsās. Tiek lietots arī mazais un mazais papildinātais ģerbonis.

Rihards Zariņš (1869 – 1939)

Sudraba pieclatnieks ar tautu meitas attēlu kā nacionālās bagātības un

brīvības simbolu

Šīs monētas meta autors ir Rihards Zariņš

Rihards Zariņš ir ekslibra

pamatlicējs latviešu grafikā

Rihards Zariņš

Rihards Zariņš

Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors

Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis

akvareļus,

II. Tēlniecība

Teodors Zaļkalns (1876 – 1972)

Teodors bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi.

Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.

Adelīna. 1908

L.Jakubovskas portrets

Teodors Zaļkalns 20.gs. sāk.

Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa", "Sēdošā māmiņa", kas ir simboliski tēli.

Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists.

Sēdošā māmiņa

Teodors Zaļkalns

Stāvošā māmiņa

Gustavs Šķilters(1874 - 1954)

Meistara patstāvīgās darbības sākums sakrita ar stilu un virzienu maiņu Rietumeiropas mākslā, kad akadēmisma tradīcijas šķita novecojušas, bet jaunas vēl tikai radās. Šodien Gustavu Šķilteru noteikti var pieskaitīt pie vadošajiem latviešu jūgendstila meistariem, viņa daiļrade uzskatāma par klasisku jūgenda piemēru latviešu mākslā. Gan skulptūrās, gan grafikās un akvareļos māksliniekam galvenais nav notikums, darbība, bet gan šī notikuma psiholoģiskā noskaņa. Viņa darbi pauž dvēseles pārdzīvojumus – sāpes, skumjas, ilgas un vedina skatītāju iedziļināties mākslinieka pārdomu pasaulē, kas reizē kalpo arī kā raksturojums 20.gadsimta sākumā mākslas pasaulē valdošām laikmeta izjūtām.

RaudošāŠķiršanās

III. Arhitektūra

19.gs. otrajā pusē līdzīgi kā Eiropā arī Latvijas arhitektūrā valdīja vēsturiskie stili un eklektika.

Nozīmīgākās celtnes vairs nebija pilis un baznīcas, bet gan fabrikas, bankas un pilsonisko aprindu dzīvojamās ēkas.

Līdzās vācu arhitektiem un būvniecības meistariem savu talantu apliecināja arī latviešu arhitekti.

J.F.Baumanis

Vēsturiskie stili

Jūgendstils Rīgas arhitektūrāDekoratīvais jūgendstils

Nacionālais romantisms

Jānis Fridrihs Baumanis (1834-1891)

19.gs. 2. pusē vienīgais latviešu profesionālais arhitekts bija Jānis Fridrihs Baumanis. Par viņa talantu, spējām un ietekmi liecina tas, ka meistars projektējis gandrīz pusi no Rīgas elitārā/lepnā “bulvāru loka” namiem ap kanālmalas apstādījumiem.

Lielākā daļa no J.F.Baumaņa celtajām dzīvojamajām ēkām ir eklektikas stila, galvenokārt neorenesanses, lai arī šad un tad neogotikas. Viņa darbi ir slaveni ar to smalkajām detaļām, kā arī ar izstrādātajām plastiskajām formām.

Viņam bija tuva arī sabiedriskā darbība, sevišķi latviešu nacionālie un kulturālie centieni. J.F. Baumanis ir viens no Rīgas Arhitektu savienības un Latviešu Biedrības dibinātājiem un priekšsēdētājiem.

Jānis Baumanis – pirmais latviešu profesionālais arhitekts

Dažas no J. F. Baumaņa projektētajām ēkām

< Aleksandra ģimnāzija (Latvija Mūzikas akadēmija) 1870-75

Rīgas cirks,1889 >

Apgabala tiesa 1888 >

< Emmai Mencendorfai celtā savrupmāja (Francijas vēstniecība) 1873.

< Vidzemes bruņniecības nams (Saeimas nams) 1867.

Rīgas nocietinājumu

sistēmas nojaukšana

1856.g.

Līdz 19.gs. vidum Rīgā bija saglabājusies nocietinājumu sistēma, kādu to var redzēt visās Rīgas panorāmās ar vaļņiem, grāvjiem un bastioniem. Tā kā militārā funkcija bija zudusi un nocietinājumi traucēja pilsētas izaugsmi, 1856.g. tika pieņemts lēmums nojaukt Rīgas nocietinājumus un izstrādāt pilsētai jaunu ģenerālplānu.

Līdz ar to 19.gs. otrajā pusē Rīga strauji ieguva jaunas robežas un radās jēdziens Vecpilsēta vai Vecrīga. Rīgas galvenais arhitekts 1843.- 1879.g. bija Johans Felsko.

Rīgas galvenais arhitekts izstrādāja plānu, kas nocietinājumu būvju vietā nolēma ierīkot apstādījumus, bet bijušos cietokšņa grāvjus pārvērst par kanālu.

Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā

Arhitektūriski stilistiskajā ziņā 19.gs, vidū Rīgas jaunbūvēs atbalsojās tajā laikā valdošais eklektisms un vēsturisko stilu stilizācija. Visbiežāk izmantoja gotikas, renesanses, klasicisma formas.

Gadsimta vidū, atdarinot vēsturiskos stilus, uzcēla vairākas sabiedriski nozīmīgas celtnes: 1862.g. Rīgas politehnikumu - neoromānika (mūsdienās LU galvenais korpuss), 1867.g. Vidzemes bruņniecības namu – neorenesanses st. (mūsdienās Saeimas namu), 1859.g. Lielās ģildes namu – neogotikas st. (mūsdienās Filharmonijas ēka).

Ēka būvēta vairākās kārtās,

arhitekts G.Hilbigs, O.Hofmanis (ceturtā kārta)

Galvenās fasādes centrā, pašā augšā ir LR ģērbonis, zemāk - triju Baltijas provinču - Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas ģerboņi.

Latvijas Universitātes ēkā izmantotas romānikas, bizantiešu un renesanses arhitektūras formas.

Rīgas politehnikums Rīgas politehnikums (1866 – 1909 neoromānika)(1866 – 1909 neoromānika)

Vēsturiskie stili 19.gs. 2. puses arhitektūrā

Vidzemes bruņniecības nams (tagad Saeimas nams). Tas celts gadā pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834 - 1891) un viņa kolēģa Roberta Pflūga (1832 - 1885) projekta. Šīs repektablās historicisma celtnes autori iedvesmu smēlušies renesanses laika Florences piļu arhitektūrā.

Vidzemes bruņniecības nams Vidzemes bruņniecības nams (1863 – 1867 neorenesanse) (1863 – 1867 neorenesanse)

Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā

Tag. ēka celta. (ieejas frontons 1860.-1861.) pēc arhit. Kārļa Beines proj., saglabājot un iekļaujot jaunceltnē iepriekšējās ēkas pamatdaļu ar Minsteres istabu un atjaunoto Līgavas kambari. Lielās ģildes ēkai ir monumentālas angļu gotikas formas. 1930.g. ieejas frontona vietā uzcelti tornīši (arhit. Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs).

Lielā ģilde (1854 -1857 neogotika)Lielā ģilde (1854 -1857 neogotika) Mazā ģilde (1864 - 66 neogot.)Mazā ģilde (1864 - 66 neogot.)

Ēka celta pēc izcilā arhitekta J.D.Felsko projekta. Ēkas pamatakmenī ievietoti tā laika laikraksti, kalendārs, visu amatu vecāko un ģildes vecāko sola locekļu paraksti, īsa ģildes hronika.

Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses

arhitektūrā

Pareizticīgo katedrāle arhitekts Pareizticīgo katedrāle arhitekts R.Pflūgs R.Pflūgs

(1876 -1884 (1876 -1884 neobizantijas stneobizantijas st.).)

Jaunā Ģertrūdes baznīca Jaunā Ģertrūdes baznīca (1869 (1869 neoromānikaneoromānika))

Esplanādes pretējā pusē pie Valdemāra ielas laikā no 1902. līdz 1905. gadam pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelts viens no iespaidīgākajiem Rīgas XX gadsimta sākuma arhitektūras pieminekļiem - - Rīgas Biržas komercskolasRīgas Biržas komercskolas ēka ēka (tagad Mākslas akadēmija). Tā tika veidota „ķieģeļu gotikas” formās un arī mūsdienās ir uzskatām par Esplanādes rotu.

Vēsturiskie stili

Rīgas Biržas Rīgas Biržas komercskolakomercskola

1902-19051902-1905Vilhems BokslafsVilhems Bokslafs

Laikā no 1902. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta uzcēla Pilsētas mākslas muzeja ēku monumentālās barokālās formās.

Vēsturiskie stiliPilsētas mākslas muzejsPilsētas mākslas muzejs

Jūgendstils Rīgas arhitektūrā

19.gs. beigās – 20.gs. sākumā

Latvijas kultūrvēsturē viena no lielākajām bagātībām ir jūgendstila mantojums. Tajā savukārt visizcilākā vērtība ir Rīgas arhitektūrai. Rīgu pamatoti uzskata par pasaules jūgenda galvaspilsētu, jo nekur citur netika uzcelts tik daudz namu šajā stilā. Rīgā ir vairāk kā 500 jūgendstilā būvētu namu.

Rīgā jūgendstils dominēja neilgu laiku, taču atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras paraugus. Iespējams, tāpēc, ka sakrita ar periodu, kad pilsētā strauji attīstījās daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecība, kas organiski ieņēma vietu Rīgas arhitektūrā. Jūgendstils radās kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem priekšrakstiem. Jaunais virziens uzsvēra pilnīgu radošu, brīvību, ekspresīvu, atraisītu fantāziju ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Būtiska nianse — līdz ar to ieviesa un vienlaicīgi izmantoja dažādus jaunus būvmateriālus: metālu, stiklu, dzelzsbetonu.

Ja cilvēkiem apnīk kaut kas viens, viņi to noliedz un atrod vietā pavisam citu, parasti diametrāli pretēju un pietiekami avangardisku. Tā notika arī ar jūgendstilu, kas pāršalca pasauli XIX gadsimta beigās un diezgan strauji noplaka jau pirms Pirmā pasaules kara laikā.

Jūgendstila attīstības virzieni

Pirmā pamatā ir Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors.

Dekoratīvais jūgendstils

Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza. Paralēli izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus, augstus erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings.

Racionālistiskā jūgenda ietvaros kā atzars tapa nacionālais romantisms, kas pamatojās uz monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. Apdarē plaši tika izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas. Smagnēji atturīgās, asimetriskās fasādes raupji fakturētā, tumši pelēkā tonalitāte ir šīs stilistikas viena no raksturīgākajām pazīmēm.

Racionālais jūgendstils

Dekoratīvais jūgendstils

Dekoratīvā jūgendstila pamatā ir Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors.

Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā 4

Mazāk ornamentāls ir nams Alberta ielā 4, taču arī te Eizenšteins ir iekodējis aizsardzības un drošības vēsti — nama stūros uz pjedestāliem paceļas divi modri lauvas, kas sānskatā pret debesīm veido spēcīgu siluetu.

Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā

8Par vienu no viskrāšņākajām

uzskata A.Poļa 1903. gadā pasūtīto piecstāvu īres namu Nr. 8. Skulpturālo motīvu pārpilnība akcentē augšanas un pārvērtību tēmu, stilizētās augu, dzīvnieku, putnu un cilvēku formas pauž šo elementu mijiedarbību pasaulē. Tā, piemēram, lauvas tēls raisa asociācijas ar sauli un enerģiju, kas uztur visu dzīvo.

Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā

13

Arhitektoniski M. Eizenšteins te izmantojis visdažādākos vēsturiskos stilus, atļaujoties eksperimentēt arī ar materiāliem un būvelementiem.

Mihails Eizenšteins . Īres nams Elizabetes

ielā 10 b

Namu Elizabetes ielā 10b izdevies īpaši spilgts un izcils. Ēkas fasādē risināta simbolisma mākslai raksturīgā racionālo un haotisko spēku cīņas tēma, ko izsaka divi milzīgi sieviešu profili, virs diadēmas savijušās čūskas, ko parasti saista ar sievietes noslēpumaino dabu. Tiem pretstatītās kliedzošās vīriešu galvas pārstāv pasaules dēmoniskos un postošos spēkus.

Pauls Mandelštams. Īres nams ar

veikaliem Kalēju ielā 23

1903

Mākslinieciski elegantākā eklektiski dekoratīvā jūgendstila celtne Vecrīgā, kas izceļas ar greznu fasādes noformējumu. Ēkas centrālais akcents ir stūra erkers, kuru apņem kastaņkoka lapotne, kas rotāta ar ziedu motīviem. Erkera centrā – apzeltīts saules dekors, kas dažādās variācijās vērojams daudzu Rīgas jūgendstila ēku fasādēs – tas simbolizē dzīves uzplaukumu, atjaunotni un savā ziņā arī raksturo šo vēsturisko laika posmu Rīgā.

Īres nams ar veikaliem Audēju

ielā 7Arhitekti Alfrēds

Ašenkampfs, Maksis Šervinskis,

1899.

Viena no pirmajām jūgendstila ēkām Rīgā, kas piederēja grāmatu izdevējam Aleksandram Grossetam. Ēka ir klasisks dekoratīvā jūgendstila piemērs ar asimetrisku fasāžu kārtojumu, kas pilnībā atbilst ēkas plānojumam. Celtnes fasādi rotā stilizētu augu – īrisu, pieneņu, vilkuvāļu – motīvi. Audēju ielas fasādē tos papildina stilizēts ābeles cilnis – radošā spēka simbols. Ābeles zaros slēpjas āboli, kas simbolizē bagātību, ražību un labklājību. Ēkas fasādi grezno arī neliels erkers, kam abās pusēs novietoti maskaroni ar kliedzienā pārsteigtām sejām. Augšējais stāvs veidots kā mansards ar elegantām metāla margām.

Konstantīns Pēkšēns. Īres nams ar veikaliem

Smilšu ielā 2 1902.

Ēkas fasādes centrā izvietots divstāvu erkers, kuru balsta kariatīdes un atlantu figūras, kā arī ozols ar varenām saknēm. Kariatīde zem erkera ir skaistākais sievietes tēls Rīgas jūgendstila arhitektūrā. Erkera centrā izvietota pāva figūra – viens no jūgendstila skaistuma un pašapziņas simboliem.

Jūgendstila muzejs Alberta ielā 12.

Ēka celta 1903. gadā kā K. Pēkšēna personīgais nams. Tās projektu izstrādājis K. Pēkšēns kopā ar toreizējo arhitektūras studentu Eiženu Laubi. Ēka izceļas ar izteiksmīgu siluetu. Arhitektoniskajā pamatformā meistarīgi iekļautajos ornamentālajos ciļņos stilizēti vietējās augu un dzīvnieku valsts motīvi – skujas, čiekuri un vāverītes.

Namā atrodas vītņveida kāpņu telpa ar ornamentāliem griestu gleznojumiem, kas, iespējams, veidoti pēc izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla metiem. Šī jūgendstila kāpņu telpa ir viena no izteiksmīgākajām ne tikai Rīgā, bet arī Eiropā.

Nacionālais romantisms

Arhitektu vidū sākās savstarpēji strīdi par to, kā tad īsti mājas būtu jāprojektē un ko patiesībā arhitekts ar tām grib pateikt. Latviešu arhitekts A.Vanags, viens no nacionālā romantisma pārstāvjiem, uzskatīja, ka ēkām ir jābūt vienkāršām, funkcionālām un ka nav prātīgi izšķiest laiku, domājot par to, kā namu pēc iespējas vairāk izdekorēt. Ēkas arhitekti sāka būvēt racionālākas un ērtākas nekā iepriekš. Izlēma, ka jāveido ar nacionālo tautas garu saistīti nami. To sāka darīt divi arhitekti - K.Pēkšēns un E.Laube

Nacionālais romantisms pamatojas uz monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu. “Nacionālā romantisma” ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem (pusapaļš vai stūrains ēkas izvirzījums ar logiem vairāku stāvu augstumā), mezonīniem (augšējais nama pusstāvs), apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.

Nacionālā romantisma attīstībai bija konkrēts impulss: Somijas tālaika arhitektūra - somu romantisms. Rīgas arhitekti, tostarp arī E.Laube un A.Vanags, apmeklēja ziemeļu zemi un bija nodibinājuši draudzīgus kontaktus ar turienes māksliniekiem, iepazinušies ar viņu radītajām celtnēm.

Eižens Laube, Īres nams ar veikaliem

Brīvības ielā 471908

Viens no Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras simboliem, izcils nacionālā romantisma piemineklis. Tai ir dinamiska apjomu kompozīcija ar vairākiem rizalītiem, dažādos augstumos kārtotiem erkeriem, stāvām, uzsvērtām jumtu plaknēm, augstiem zelmiņiem un konusveidīgu stūra vainagojumu. Brīvības ielas zelmini vainago koka frontons, kas atgādina tautas koka celtniecības formveides paņēmienus.

Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube,

Skola Tērbatas ielā 15/171905

Ēka ir viena no pirmajām nacionālā romantisma celtnēm Rīgā. Ēkas siluets asociējas ar senlatviešu pils tēlu. Cokola stāvs segts ar raupjiem, skaldītiem šūnakmeņiem. Šūnakmens fasādes apdarē pēc pasūtītāja ieceres savākts no Staburaga atlūzām.

Sevišķi akcentēts tiek tas, lai ēkas siluetam piešķirtu augšuptiecošo raksturu. Logailas tiek izbūvētas dažādās konfigurācijās, kuras aizpildītas ar sīkrūšu dalījumu.

Eižens Laube, Alberta iela 11

Īres nams nacionālā romantisma stilā

Eižens Laube un Aleksandrs Vanags.

Īres nams Krišjāņa Valdemāra ielā 67

1909–1910

Lielākais un viens no iespaidīgākajiem nacionālā romantisma apbūves ansambļiem Rīgā. Ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 67 celta pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Tā izceļas ar efektīgu stūra torni un elegantām etnogrāfisku ornamentu stilizācijām dekoratīvajos ciļņos.

Aleksandrs VanagsĪres nams Ģertrūdes ielā

261908

Tipisks nacionālā romantisma piemērs. Samērā šaurajā fasādē ar divpakāpju rizalīta palīdzību panākta bagāta apjomu plastika. Rizalītu rotā atturīgi, apmetumā veidoti etnogrāfisku motīvu ciļņi.

Aleksandrs ŠmēlingsĪres nams ar veikaliem

Ģertrūdes ielā 381907

Ēka ir latviešu nacionālā romantisma piemērs vācbaltiešu arhitekta izpildījumā. Smagnēji atturīgās, asimetriskās fasādes raupji fakturētā, tumši pelēkā tonalitāte ir šīs stilistikas viena no raksturīgākajām pazīmēm.

Aleksandrs Šmēlings,Īres nams ar veikaliem

Lāčplēša ielā 231904

Racionālistiski veidota jūgendstila ēka ar atturīgu, bet efektīgu arhitektoniski māksliniecisko apdari. Fasādi vainago izteiksmīgas jumta margas, dzegu balsta jūgendstila ornamentikā veidotas metāla konsoles, bet laukumi starp tām ieklāti ar tumši zaļām keramikas flīzēm.

10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. 10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja māksla un arhitektūraTēlotāja māksla un arhitektūra

• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda

finansiālu atbalstu.• Par materiāla saturu atbild

L.Zitāne

Prezentācijai izmantotie avoti:Avotiņa, A., Blūma, D. u. c. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC,2003. Gorkins N., Blūma D. Latvijas kultūras vēsture. –Rīga, 2002.Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils, 2000.Sarma, I. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Raka, 2003http://lv.wikipedia.org/wikihttp://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/http://www.letonika.lv Un citi internetā pieejamie materiāli