LĪGA STRAZDIŅA,

RVVĢ KULTUROLOĢIJAS SKOLOTĀJA

1. ANTĪKĀ KULTŪRA

Par Antīko (tulkojumā no latīņu valodas – seno) kultūru tradicionāli dēvē

Senās Grieķijas (2000. g. p.m.ē. – 150.g. m.ē) un Senās Romas (753.g. p.m.ē. – 476.

g.m.ē.) kultūru. Kaut arī mūsdienās zināmas vairākas daudz senākas kultūras, abas

minētās bija pirmās, par kurām sāka interesēties vēstures pētnieki un Eiropas

sabiedrība. Senās Grieķijas un Senās Romas kultūra ir Eiropas vai tā dēvētās Rietumu

kultūras pamats. Tās devušas mums demokrātiju, latīņu valodu, arhitektūras un

tēlniecības augstākos sasniegumus, pirmās nozīmīgās inženiertehniskās būves un

daudzdzīvokļu mājas, Olimpiskās spēles, jaukāko vasaras mēnešu nosaukumus,

vēstures zinātni un jurisprudences pamatus. Mūsdienās katram sevi cienošam un

inteliģentam cilvēkam pieklājas zināt vismaz galvenos grieķu dievus un antīkās

arhitektūras pamatprincipus.

Senās Grieķijas kultūras pamats ir Krētas – Mikēnu civilizācija. Krētas salas

nozīmīgākais centrs bija Knosas pils, kura pazīstama ar nostāstiem par tās ejās jeb

labirintos (no turienes cēlies šis vārds) mītošo nezvēru Mīnotauru. Knosa ievērojama

arī ar krāšņajiem sienu gleznojumiem, kuros parādās gan par Krētas kulta dzīvnieku

uzskatāmais vērsis, gan plaši pārstāvēta jūras tematika – delfīni, astoņkāji, zivis.

Mikēnu cietoksni senatnē apjozuši vērienīgi aizsardzības mūri, kuru galvenā

ieeja – Lauvu vārti tiek uzskatīti par pirmo monumentālās tēlniecības paraugu Eiropas

kultūrā. Mikēnu iedzīvotāji plaši pazīstami arī ar ļoti prasmīgu zelta apstrādi.

Senā Grieķija Eiropas civilizācijai devusi izpratni par demokrātiju, gan ne tādā

nozīmē, kā to saprotam mūsdienās. Demokrātija izplatījās pilsētvalstīs, jeb polisās,

kas veidoja Grieķiju un bija attiecināma uz brīvajiem polisas iedzīvotājiem,

galvenokārt seno dzimtu pārstāvjiem. Pilsētvalstis ļoti atšķīrās gan ekonomiskās

attīstības, gan politiskā, gan kultūras jomā.

Kultūrā un mākslā dominēja Atēnas, kurās gandrīz katrs brīvais pilsonis par

savu pienākumu uzskatīja darbošanos mākslas, arhitektūras, tēlniecības vai filozofijas

laukā. Pasaulē pazīstams arhitektūras piemineklis ir Atēnu Akropoles ansamblis ar

galveno, pilsētas aizgādnei, dievietei Atēnai veltīto templi Partenonu centrā. To

veidojis ievērojamais grieķu tēlnieks un arhitekts Feidijs pēc leģendārā Atēnu

valdnieka Perikla pavēles, lai apliecinātu grieķu varenību un pašapziņu pēc uzvarām

Grieķu – persiešu karos. Grieķi arhitektūrā radīja orderi – visu arhitektūras elementu

izkārtojumu konkrētā sistēmā. Vadošie bija trīs orderi (nodēvēti grieķu cilšu vārdos) –

doriskais, joniskais un korintiskais. Lai gan atšķirību tajos ir daudz, visvienkāršāk tos

atšķirt pēc kolonnu augšdaļām, jeb kapiteļiem. Pastaigājoties pa Rīgas centra ielām

vai jebkuru vēsturisku Eiropas pilsētu, ik uz soļa sastopamies ar kāda seno grieķu

ordera pielietojumu.

Grieķu tēlnieki (Mīrons, Polikleits, Līsips u.c.) iemūžināja ideālo – garīgi un

fiziski pilnīgo cilvēku, ar izcilu meistarību veidojot kailus un apģērbtus ķermeņus gan

sarežģītās, gan graciozās pozās. Viņi nebaidījās eksperimentēt, mācoties no

ēģiptiešiem un cenšoties „atdzīvināt” Ēģiptes mākslā sastingušos tēlus, „iekustināt”

tos, ar sarežģītu aprēķinu palīdzību atveidojot skulptūru pat stāvam uz vienas kājas.

Šķiet, mēs neko nevaram papildināt vai uzlabot perfektajās grieķu skulptūrās, tāpēc

vēsturē tādas lietas, kas ir pilnīgas un laika pārbaudi izturējušas, dēvē par klasiskām –

klasiskā grieķu tēlniecība, klasiskā mūzika, klasiskais angļu uzvalks un vēl daudzas

citas. Tomēr – viens „pārmetums” grieķu meistariem tomēr jāizsaka – aiz ideālās

sejas un ķermeņa pazūd individualitāte, personība. Ja kādam bija kaut nelielas

nepilnības, tā atveids tika „uzlabots” atbilstoši vispārpieņemtajiem standartiem. Tāpēc

neviens nevar apgalvot, ka slavenie atlēti un Olimpisko spēļu dalībnieki Diskobols

(Diska metējs) un Dorifors (šķēpa nesējs) izskatījušies tādi, kādi redzami visiem

zināmajās skulptūrās. Jāpiebilst, ka lielākā daļa grieķu skulptūru līdz mūsdienām

saglabājušas, pateicoties romiešu izgatavotajām to kopijām. Romieši tik ļoti jūsmoja

par grieķu mākslu, vienlaikus saprotot, ka paši tādus augstumus nekad nesasniegs, ka

grieķu darbu oriģinālus, no kuriem liela daļa tika darināta bronzā, atveidoja marmorā

un, paši to nenojauzdami, nodrošināja šo skulptūru saglabāšanu nākamajām

paaudzēm.

Grieķi bija pirmie, kas keramiku padarīja par mākslu. Arī vārds radies no

sengrieķu valodas, kurā ceramis nozīmē māls. Pirms tam no māla traukiem ēda tikai

nabadzīgākā sabiedrības daļa. Grieķi radīja vairākus trauku veidus (amforas, krāterus,

hidrijas, kilikus, u.c.), katru no tiem paredzot konkrētai vajadzībai, piemēram, vīna

glabāšanai vai ūdens nešanai. Nepareizi ir šos traukus dēvēt par vāzēm, jo ziedus tajos

neievietoja. Trauki tika apgleznoti sarkanfigūru vai melnfigūru tehnikā. Priekšstatu

par grieķu glezniecību mēs varam iegūt, galvenokārt, aplūkojot apgleznotos

keramikas traukus, kuros parādās gan sižeti no sengrieķu dievu dzīves, gan varoņu

piedzīvojumi, gan olimpisko spēļu dalībnieki – atlēti.

Cita gaisotne valdīja kaujām slavenajā polisā Spartā, kurā nenodarbojās ar

kultūras dzīves attīstīšanu, bet gan gatavošanos karam un militāro prasmju izkopšanu.

Spartieši bija zināmi visā Grieķijā kā skarbi, rūdīti un bezbailīgi cilvēki. Jēdziens

lakoniski izteikties radies Spartā, jo tā atradās Grieķijas novadā Lakonijā, kurā bija

pieņemts runāt īsi un skaidri. Vispārzināms ir stāsts par spartiešu karavīra māti, kura,

pavadot dēlu kaujā un sniedzot tam vairogu, pateica vien dažus vārdus: „Ar to vai uz

tā”, jo pazaudēt vairogu kaujas laukā bija liels negods, bet uz vairoga mājās pārnesa

varonīgā nāvē kritušos.

Īpaša vieta sengrieķu kultūrā ierādāma viņu iespaidīgajai mītu pasaulei ar tajā

ietilpstošo dievu saimi. Austrumu pasaulē cilvēki „pazina” varenus un bargus dievus,

kuru priekšā bija jāzemojas, kuri bija tāli un nesasniedzami. Grieķi piedāvāja pavisam

citādu dievu pasauli – viņu dievi bija ar cilvēciskām īpašībām un vājībām apveltīti

Olimpa kalna iemītnieki, kuri gan strīdējās, gan meloja, gan pārkāpa laulību un

apskauda cits citu. Viņi pat slimoja un bija ievainojami, bet, tomēr – nemirstīgi.

Izņēmums bija tikai neskaitāmās dabas dievības Nimfas, kuras mita kokos, krūmos

vai ziedos un mira kopā ar tiem.

Mītos darbojās varenais Zevs ar sievu Hēru, skaistā Afrodīte un Mūzu

pavadītais Apollons, apsmietais, klibais kalējs Hēfaists un žiglais, apsviedīgais

tirdzniecības dievs un arī zagļu aizgādnis Hermejs, gudrā Atēna un asinskārais Arejs,

vīnu pazinējs un „teātra tēvs” Dionīss, medniece Artemīda, varenais Poseidons,

baisais Aīds, kā arī daudzi citi.

300.g.p.m.ē. milzīgas teritorijas ap Vidusjūras baseinu un tālāk vienā impērijā

apvienoja karavadonis Maķedonijas Aleksandrs. Grieķijas kultūra šo iekarojumu

rezultātā izplatījās tālu aiz savām robežām, pakļautajās zemēs ieviešot visa grieķiskā

dominanti un vienlaikus saplūstot ar vietējo kultūru īpatnībām un tradīcijām. Šo

posmu vēsturē dēvē par Hellēnismu (grieķi paši sevi sauca par hellēņiem) un tam

raksturīgs ļoti izteikts emocionāls akcents mākslā.

Senās Romas kultūras pamats ir Senā Grieķija, no kuras romieši pārņēma gan

dievu panteonu (pārdēvējot tos citos vārdos), gan arhitektūras un tēlniecības

pamatprincipus. Romieši ietekmējās arī no saviem priekšgājējiem etruskiem un

vēsturnieki uzskata, ka tieši viņi īpaši ietekmēja romiešu kā praktiķu rakstura

veidošanos.

Grieķu kultūrai raksturīgajam mākslinieciskumam, filozofēšanas popularitātei,

estētiskajam pasaules redzējumam un ideāla meklējumiem romieši pretnostatīja

praktisku pieeju it visam, funkcionālā izvirzīšanu priekšplānā, impērisko domāšanu,

ģimenes vērtību godā celšanu („miers mājās, karš ielās”) un senču (laru) pielūgšanu.

Romieši var lepoties ar jurisprudences un vēstures kā zinātņu radīšanu, militārās

jomas būtisku uzlabošanu, kā arī būtiskiem jaunievedumiem arhitektūrā – perfekto

ceļu segumu izbūvi (visi ceļi ved uz Romu), kas palīdzēja ātri pārvietot karaspēku uz

vajadzīgo provinci; lieliskajām pirtīm (termām), kurās pirmoreiz tika radīti moderni

inženiertehniski ūdenspadeves un apsildīšanas risinājumi, kā arī ieviests būtisks un

līdz mūsdienām populārs arhitektūras elements – velve; pirmo daudzdzīvokļu ēku

(insulu) izgudrošanu; akveduktu (ūdensvadu) un viaduktu (tiltu) izveidi, izmantojot

ļoti ērtu un drošu balstu sistēmu – arku rindu (arkādi), kas redzama arī visiem

zināmajā amfiteātrī Kolizejā un neskaitāmajās Triumfa arkās, kuras cēla par godu

uzvarām kaujās. Triumfa arkas ir labs piemērs vēl vienai raksturīgai romiešu īpašībai

– lielīšanās kārei un iedomībai. Romieši līksmoja par asiņainām izklaidēm –

gladiatoru cīņām Kolizeja arēnā. Gladiators Spartaks, kurš vadīja sacelšanos, kļuvis

par daudzu literāru darbu, teātra un kino varoni.

Svarīgāka par dievu pielūgšanu romiešiem bija viņu slavenās pilsētas Romas

godāšana. Viņi pārzināja ar tās rašanos saistītos mītus un katru gadu rīkoja svētkus –

lupuārijus (lupus – vilks) par godu vilku mātei, kura baroja Romas dibinātāju Romulu

un viņa dvīņu brāli Remu.

Vissvarīgākā no dievietēm romiešiem bija ģimenes pavarda dieviete Vesta

(grieķiem – Hestija), jo, dzīvojot milzīgā impērijā, kāda bija Roma, un, nespējot aktīvi

piedalīties tās sabiedriskajā dzīvē (kā grieķis to varēja darīt savā polisā), romieši par

ļoti svarīgu uzskatīja ģimeni un senču pielūgšanu. Vestas templī vajadzēja uzturēt

degam pavarda liesmu un to sargāja īpašas priesterienes – vestālietes, kuras visu mūžu

pavadīja, kalpojot templī. No Vestas kulta idejas lugai „Vaidelote” smēlusies latviešu

dzejniece Aspazija. Par salīdzinoši nevērīgo romiešu attieksmi pret citiem dieviem un

praktisko pieeju pat tādai smalkai lietai kā dievu pasaule, liecina arī tas, ka viņi cēla

milzīgo templi Panteonu visiem, arī iekaroto teritoriju, dieviem, lai neviens

nesadusmotos uz Romu par to, ka būtu nepelnīti aizmirsts.

Senču kultam bija būtiska nozīme romiešu portreta mākslas attīstībā, kas

faktiski bija vienīgā joma mākslā, kurā romieši pārspēja izslavētos grieķus. Senču

portrets kalpoja tādam nolūkam kā mūsdienās fotogrāfija un tieši tāpēc romieši

nevarēja visus veidot ideāli skaistus, pareiziem sejas vaibstiem, un, līdz ar to, gandrīz

vienādus! Romiešu portreti lieliski atklāj ne tikai personas ārienes individuālās

iezīmes, bet arī viņa raksturu. Par to var pārliecināties, aplūkojot slaveno imperatoru –

Jūlija Cēzara, Oktaviāna Augusta, Trajāna, Nērona un vēl daudzu ievērojamu personu

krūšutēlus.

Romas sabiedrību veidoja aristokrātu slānis – patricieši, trūcīgie romieši –

plebeji un liels skaits vergu, kurus ieguva, galvenokārt, karagājienos. Plebeji bieži

dzīvoja trūkumā, daudzdzīvokļu insulās un, lai novērstu sacelšanās draudus, viņiem

piedāvāja, kā Romā mēdza teikt, „maizi un izpriecas”. Bez jau minētajām gladiatoru

cīņām, Romā pastāvēja ne ar ko nesalīdzināms dzīru kults. Romas norieta posmā

svētku dienu skaits bija ievērojami lielāks par darba dienu skaitu.

Roma ir viena no tām kultūrām pasaules vēsturē, kas lēnām gāja bojā, pati

sagraujot sevi no iekšienes – to novājināja nemitīgie kari, to skaitā milzīgās armijas

uzturēšana un kārtības nodrošināšana daudzajās provincēs, izšķērdīgās dzīres, morāles

pagrimums un pēdējo imperatoru nežēlība. Romas iedzīvotāji neredzēja glābiņa šajā

iznīcinošajā lejupslīdē, kamēr mūsu ēras pirmajos gadsimtos neparādījās kristietības

vēsmas. Tās pirmo reizi cilvēkiem pauda vēl nedzirdētas idejas, kas mūsdienās šķiet

tik saprotamas – līdzjūtību, piedošanu, žēlsirdību. Tām kā pēdējam salmiņam pieķērās

daļa romiešu, īpaši slimie, vārgie un citādu iemeslu dēļ no sabiedrības izstumtie.

Attieksme pret pirmajiem kristiešiem bija īpaši nežēlīga – viņus sūtīja arēnā cīnīties ar

plēsīgiem dzīvniekiem vai labi apmācītajiem gladiatoriem. Vēlākajos gadsimtos, tos,

kuri labprātīgi atdeva dzīvības ticības vārdā, sāka dēvēt par svētajiem, mākslā

attēlojot tā, kā katrs no viņiem gājis bojā. Pirmo kristiešu pārliecība un neatteikšanās

no ticības pirms došanās drošā nāvē, radīja atgriezenisku efektu – aizvien vairāk

romiešu pievērsās kristietībai. 4.gadsimtā Romai neatlika nekas cits kā pasludināt

kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Drīz tā strauji izplatījās visā Eiropā un noteica

vesela laikmeta – Viduslaiku -garu.

TESTS PAŠPĀRBAUDEI

1. Senajā Grieķijā tirdzniecības dievs bija:

a) Hermejs;

b) Hērakls;

c) Himenejs;

d) Hēfaists

2. Dzejas un mākslu dievu Apollonu vienmēr pavada:

a) Jupiters;

b) nimfas;

c) mūzas;

d) Marss.

3. Grieķijas kultūras pamatā ir:

a) Etrusku kultūra;

b) Ēģiptes kultūra;

c) Mohendžodaro – Harapas kultūra;

d) Krētas – Mikēnu kultūra.

4. Senie romieši grieķu dievus:

a) pielūdza;

b) pārdēvēja;

c) noliedza;

d) izsmēja.

5. Romas kultūrā meklējami Eiropas

a) filoloģijas pamati;

b) bioloģijas pamati;

c) medicīnas pamati;

d) jurisprudences pamati.

6. Hellēnisms Vidusjūras baseina valstīs izplatījās:

a) Dārija II iekarojumu rezultātā;

b) Vilhelma Iekarotāja iekarojumu rezultātā;

c) Ivana Bargā iekarojumu rezultātā;

d) Maķedonijas Aleksandra iekarojumu rezultātā.

7. Romā radās pirmie:

a) spartieši;

b) kristieši;

c) dorieši;

d) sportisti.

Testa atbildes:

1.a); 2.c); 3. d); 4. b); 5. d); 6. d); 7. b).

2. VIDUSLAIKU KULTŪRA

Viduslaiki Eiropā aptver tūkstoš gadu ilgu laika posmu – no lielās tautu

staigāšanas 5. gadsimtā līdz pat Renesanses ideju izplatībai 15.gadsimtā.

Renesanses laika domātāji nodēvēja šo laika periodu tik nievājoši tāpēc, ka

uzskatīja – laikmets, kad cilvēks jutās kā niecība Dieva priekšā, bez pašapziņas,

pasaules izzināšanas vēlmes un jaunrades iespējām, nav pat pelnījis savu vārdu, tie ir

laiki „pa vidu”, starp divām varenām kultūrām – Antīko un Renesansi, kad cilvēks

bija visa centrā, varens un par sevi pārliecināts.

Aplūkojot Viduslaikus kā visreliģiozāko laiku Eiropas vēsturē

(antropocentrismu nomainīja teocentrisms), lielākoties nākas iepriekšminētajiem

filozofiem piekrist, tomēr jāatzīst, ka Viduslaiki mums ir atstājuši arī tādas

nepārspējamas vērtības kā gotiskā arhitektūra un daudzbalsīgie mūku dziedājumi un

tādu visiem zināmu simbolu kā bruņinieki. Bruņinieki, savukārt, saistāmi ar

pirmajiem mēģinājumiem pielūgt daiļo dāmu, būt cēlsirdīgiem pret ienaidniekiem un

devīgiem pret nabagiem.

Viduslaiku sabiedrību varam iedalīt trīs lielās daļās, šī nosacītā trijstūra

augšdaļā novietojot garīdzniekus, jo tieši viņi diktēja savus noteikumus laikmetā, kad

kristietība caurstrāvoja it visu – pasaules uztveri, politiku, sadzīvi, protams, arī

kultūru un mākslu. Viņiem iebilst neuzdrošinājās pat valdnieki.

Otrā kārta bija karotāji – bruņinieki, krustneši un pārējie, kuri lielāko dzīves

daļu pavadīja ar zobenu rokās. Lielāko daļu sabiedrības veidoja zemnieki un

amatnieki, jo kādam taču augstākminētos vajadzēja arī uzturēt. Šķiet, ka aizmirsta

tāda sabiedrības grupa kā pilsētnieki, bet jāatceras, ka pilsētas agrajos Viduslaikos

tika nopostītas un gandrīz aizmirstas, tās sāka no jauna veidoties tikai Viduslaiku

otrajā pusē. Pilsētu atdzimšana nedaudz „sapurināja” gana iesīkstējušo Viduslaiku

sabiedrību, jo šī jaunā vide prasīja zināšanas, attīstību un dažādus uzlabojumus.

Liela daļa iedzīvotāju bija mūki un mūķenes. To skaitu noteica ne tikai vēlme

ziedot savu dzīvi kalpošanai Dievam, bet arī citi apstākļi, piemēram, mantošanas

kārtība un attieksme pret laulībām. Viduslaikos visu tēva īpašumu mantoja vecākais

dēls, tāpēc otro dēlu parasti gaidīja karotāja liktenis, bet jaunāko vai jaunākos atdeva

klosterī. Klosteris vilināja arī izglītoties gribētājus, kaut arī tādu nebija sevišķi daudz,

jo Viduslaikos šīs iestādes bija gandrīz vienīgie izglītības un kultūras centri. Klosteri

savās bibliotēkās glabāja grāmatas, mūki skriptorijos pārrakstīja tās, greznoja ar

miniatūrām, dažkārt veltot vienai grāmatai vai pusi savas dzīves. Grāmatas rakstīja uz

apstrādātas jaunlopu ādas – pergamenta, iesēja dārgos materiālos, nodaļu sākuma

burtus, jeb iniciāļus veidoja kā mazas gleznas, tāpēc grāmata bija reta un ļoti dārga

lieta. Tas, protams, nesekmēja izglītības līmeni, tāpēc Viduslaikos tas bija īpaši zems.

Mūkus, kuri, iestājoties klosterī, vēl nemācēja lasīt un rakstīt, sauca par idiotiem.

Par mūķenēm kļuva gan nabadzīgo ģimeņu atvases, gan meitenes, kurām tas

bija vienīgais veids kā patverties no izprecināšanas ar nevēlamu līgavaini. Klosteri

bija labs risinājums, kā regulēt „sieviešu pārpalikumu” pēc postošiem kariem.

Viduslaiku skarbo dzīvi papildināja arī epidēmijas un slimības. Postošākās bija

mēris, bakas un holēra, kad izmira veselas pilsētas un ciemi. Cilvēkiem bija grūti ar

tām cīnīties, jo trūka zināšanu un valdīja neaptverama māņticība. Parasti meklēja kādu

vainīgo – raganu vai burvi, kas uzsūtījusi šo nelaimi un sārtā sadedzināto skaits

pieauga, bet epidēmija nemazinājās. Cilvēki par vienīgo glābiņu bieži uzskatīja

pulcēšanos baznīcā un lūgšanos, nenojaušot, ka tādā veidā slimība izplatījās vēl ātrāk.

Mēra epidēmijas turpinājās arī aiz Viduslaiku robežām, piemēram, viena no

postošākajām sērgām piemeklēja Latvijas teritoriju 18. gadsimta sākumā.

Cilvēki slimoja arī ar tuberkulozi, lepru un citām slimībām. Lepras

slimniekiem bija jāpiekar zvaniņi, lai citi dzirdētu viņus tuvojamies un izvairītos no

saskarsmes ar tiem.

Vājo imunitāti var skaidrot ar smago darbu, antisanitāriem apstākļiem un

trūcīgo, vienveidīgo pārtiku. Bieži cilvēki saindējās ar inficētu ūdeni, jo sevišķi

pilsētās, kur kanalizācija un ūdens ieguves vieta atradās tuvu blakus. Visus netīrumus

cilvēki izgāza tieši uz ielas, pagalmos turēja cūkas un citus mājlopus, kurus pa pilsētas

ielām no rīta dzina uz ganībām. Mūru ierobežotajās pilsētās bija jādzīvo lielā šaurībā,

tāpēc nereti plosījās ugunsgrēki, kas ātri izplatījās no vienas koka ēkas uz otru, tām

atrodoties cieši blakus. Gaļu vidusmēra cilvēki baudīja reti, no olbaltumvielu deficīta

viņus paglāba pākšaugu īpatsvars uzturā. Gaļu un zivis stipri sālīja, lai nodrošinātu to

ilgstošāku saglabāšanu.

Netīrība un infekciju perēkļi veicināja arī zīdaiņu mirstību, īpaši pirmajā

dzīves gadā. Viduslaikos tā bija bieža parādība un cilvēki ar to zināmā mērā rēķinājās.

Pat vecmātēm, kuras pieņēma dzemdības, tika uzticēta īpaša funkcija – nojaušot, ka

bērns neizdzīvos, viņas drīkstēja to kristīt mātes miesās. Šeit redzama cilvēku

pasaules uztvere – lielākā nelaime ir nevis bērniņa nāve, bet tas, ka viņš nomirst

nekristīts. Arī sieviešu mirstība dzemdībās bija bieži sastopama.

Viduslaiki ir laika posms, kas aizsāk stilu vēsturi. Radās divi pirmie stili –

Romānika un Gotika, kas galvenokārt saistāmi ar klosteru ansambļiem (Romānika) un

pilsētu katedrālēm (gotika). Gan tēlniecībā, gan glezniecībā un logu vitrāžās mēs

sastopamies ar kristīgās mākslas kanoniem – ķermeņi ir izstiepti, apģērbti, plakani un

„neķermeniski”, jo viss, kas saistīts ar miesu, ir grēcīgs. Romānikas baznīcu sienu

gleznojumos un gotisko katedrāļu vitrāžas un ciļņos redzamas ainas no Bībeles, kuras

mēs uztveram lielākoties kā māksliniecisku izpausmi, bet neizglītotajiem Viduslaiku

cilvēkiem šie darbi bija grāmatu vietā – viņi lieliski pārzināja Svētos rakstus, tāpēc

visus sižetus prata „nolasīt”. Attēli tika papildināti ar simboliem, kas arī tā laika

cilvēkiem nebija sveši – maize, zivs, kuģis, enkurs, vīnogu ķekars, briedis un citi.

Tāpēc bieži dzirdētā frāze, ka Viduslaiku māksla mūs uzrunā savā simbolu valodā, ir

patiesa.

Romānikas celtnēm raksturīgas biezas sienas, jo uz tām balstījās visa ēkas

konstrukcija, mazi logi un atturīgi rotājumi. Iekštelpas ir tumšas, griestus veido

cilindriskās velves, to ribām, jeb nervīrām atduroties masīvos balstos – pīlāros. Pats

stila nosaukums – Romānika – saistāms ar romiešu vārdu, jo pēc ilgstoša

pārtraukuma, ap 10.gadsimtu, Eiropā atkal no jauna godā cēla akmens celtniecību,

atceroties varenās Romas impērijas akmens būves.

Gotika (13.- 15.gs.) vēl šodien mūs pārsteidz ar grandiozām celtnēm, kuru

vertikāles tās šķietami padara gaisīgas un it kā atrauj no zemes. To varam redzēt gan

Ķelnes Domā, gan Šartras un Reimsas katedrālēs, bet, it īpaši, Milānas katedrālē.

Gotikas laikā dzīvojuši ļoti meistarīgi arhitekti. Viņi radījuši pilnīgi jaunu pieeju

arhitektūrai – karkasa konstrukciju, kas ļāva atbrīvot sienas no balsta funkcijas

pildīšanas, to uzticot ēkas karkasam jeb skeletam. Tas deva iespēju veidot milzīgus

logus, kuru vitrāžu zilā un sarkanā gaisma ieveda Viduslaiku cilvēku iluzorā, dievišķā

pasaulē, it sevišķi tāpēc, ka tik ļoti kontrastēja ar viņa paša tumšo mitekli. Lai milzīgā

celtne nesabruktu, bija nepieciešami ļoti smalki aprēķini, katram svara kilogramam

bija „jānokļūst” tieši tam paredzētajā vietā. Iekštelpas rotāja gan krusta, gan zvaigžņu

un tīkla velves, kuru lieliskus paraugus varam redzēt Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un Cēsu

ordeņa pilī.

Viduslaiku domātājs Svētais Augustīns (4.-5.gs.) pauda uzskatus, ka cilvēka

pasaule ir zūdoša vērtība, tāpēc ikdienas dzīvei un tās uzlabošanai nav jāvelta liekas

pūles, katram jātiecas pēc Dieva valstības. Šis uzskats bija dominējošais sabiedrībā

visus Viduslaikus.

Dominikāņu ordeņa mūks Akvīnas Toms (13.gs.) mainīja baznīcas dogmas.

Viņš uzskatīja, ka bez lietām, kuras saistāmas ar dievišķo atklāsmi, ir arī tādas, kuras

iespējams izzināt ar prātu. Pirmo reizi pēc Antīkās kultūras laikiem kā vērtība tika

atzīts prāts.

TESTS PAŠPĀRBAUDEI

1.Viduslaiku domātāji bija:

a) Frensiss Bēkons un Roterdamas Erasms;

b) Tomass Mors un Tomazo Kampanella;

c) Akvīnas Toms un Svētais Augustīns;

d) Svētais Benedikts un Svētā Barbara.

2.Viduslaiku grāmatas Eiropā mūki rakstīja uz:

a) papirusa;

b) papīra;

c) zīda;

d) pergamenta.

3. Viduslaikiem raksturīgo domāšanas modeli sauc par:

a) antropocentrismu;

b) heliocentrismu;

c) kosmocentrismu;

d) teocentrismu.

4. Kultūras centri Viduslaikos bija:

a) domskolas;

b) klosteri;

c) rātsnami;

d) muzeji.

5. Par Viduslaiku simbolu uzskata:

a) karaļus;

b) bruņiniekus;

c) zemniekus;

d) amatniekus.

6. Gleznojumi Viduslaiku baznīcās kalpoja:

a) kā tumšo un grēgno mūru vienīgais rotājums;

b) kā Viduslaiku mākslinieku vienīgā iespēja izpausties;

c) kā neizglītoto Viduslaiku cilvēku iespēja ar acīm „nolasīt” Bībeles sižetus;

d) kā garīdznieku mēģinājums pievērst cilvēkus Dievam.

7. Mēra un citu slimību izplatību veicināja:

a) antisanitārie apstākļi;

b) cilvēku māņticība;

c) pulcēšanās vienkopus, īpaši baznīcās;

d) viss iepriekšminētais.

8. Maize, zivs un kuģis ir Viduslaiku:

a) pārtikas produkti;

b) mūku ordeņu slepenie kodi;

c) kristiešu simboli

d) visbiežāk attēlotās lietas mākslas darbos.

9. Gotika ir:

a) pirmais stils mākslas vēsturē;

b) otrais stils mākslas vēsturē;

c) trešais stils mākslas vēsturē;

d) ceturtais stils mākslas vēsturē.

Testa atbildes:

1.c); 2.d); 3. d); 4. b); 5. b); 6. c); 7. d); 8. c); 9. B

3. RENESANSES KULTŪRA EIROPĀ

Par Renesanses laiku Eiropā tiek uzskatīts 13. – 16.gadsimts, taču šis

iedalījums ir samērā nosacīts. 13.gadsimtā Renesanse aizsākas tikai vienā zemē –

Itālijā, kura arī saglabā galveno lomu šīs kultūras izveidē un attīstībā visu tās

pastāvēšanas laiku. Vēlāk Renesanses kultūra spēcīgi ietekmē Vāciju, Nīderlandi, kā

arī Angliju, un, tā kā šīs zemes atrodas uz Ziemeļiem no Itālijas, tad to dēvē par

Ziemeļu Renesansi. Pārējo Eiropu vēl spēcīgi ietekmē Viduslaiku tradīcijas un, it

īpaši mākslā, Renesanses ietekme jūtama maz.

Itālija ir Antīkās kultūras mantiniece. Vārds Renesanse tulkojumā nozīmē

atdzimšana un tieši tas vislabāk raksturo Renesanses būtību – pēc ilgajiem, izteikti

reliģiozajiem un cilvēka garu nomācošajiem Viduslaikiem sākas jauns laikmets, kas

akcentē cilvēku kā personību, pašapzinīgu, zinātkāru un radošu būtni, kurš nejūtas

grēcīgs un niecīgs, bet gan cenšas iemiesot sevī Antīkās kultūras ideālus – garīgi un

fiziski pilnvērtīga cilvēka tēlu.

Renesansi visspilgtāk raksturo trīs iezīmes – individuālisms, humānisms un

universālisms. Renesanses cilvēki ir atvērti jaunradei, pasaules izzināšanai un

nebaidās izteikt savu, individuālo, viedokli. Arī arhitekti un mākslinieki meklē un

attīsta savu stilu. Antīkajai kultūrai raksturīgais antropocentrisms Renesanses laikā

pārtop humānismā. Tā idejas vislabāk pauž Renesanses garu – cilvēks visa centrā,

cilvēks kā visu lietu mērs.

Renesansē atdzimst jau Senajā Romā sākusies tradīcija – mecenātisms, kas

saistāma ar mākslinieku materiālu atbalstīšanu un mākslas darbu pasūtījumiem. Par

mecenātiem kļūst turīgi cilvēki, pat veselas dzimtas (Mediči, Sforcas u.c.), kuri, paši

būdami lieliski mākslas pazinēji un zinoši mākslas darbu vērtētāji, nereti aicina

māksliniekus savos galmos un materiāli atbalsta daudzu gadu garumā.

Viduslaikos fanātiskā reliģiozitāte kavēja kā jaunrades tā arī zinātnes attīstību,

tāpēc Renesansē gan māksla, gan zinātne piedzīvo strauju un visaptverošu attīstību.

Zinātne un māksla bieži ir cieši saistītas un papildina viena otru. Tā kā daudzās

zinātnes nozarēs nopietni pētījumi vēl tikai sākas, tad izglītotajiem Renesanses

cilvēkiem ir vēlēšanās un iespēja aptvert vairākas no tām, vienlīdz spoži sevi pierādot

dažādās jomās. Tā ir trešā Renesanses pamatiezīme – universālisms, kuras spilgtākais

piemērs ir Leonardo da Vinči – izgudrotājs, inženieris, anatoms, astronoms,

gleznotājs, arhitekts, rakstnieks, mūziķis, matemātiķis, botāniķis.. šo uzskaitījumu

varētu vēl turpināt.

Renesansi literatūrā pārstāv izcili rakstnieki – Viljams Šekspīrs, Migels de

Servantess, Dante Aligjēri un Džovanni Bokačo. Bokačo stāstu krājums

„Dekamerons” ietver daudz erotisku sižetu, kādi Viduslaiku literatūrā nebūtu

iedomājami. Šis literārais darbs parāda Renesanses laikmeta ēnas puses – izlaidību,

liekulību, varaskāri. Redzams, ka brīvā Renesanses gaisotne pieļāva atkāpes no

iepriekš stingri ievērotajām morāles normām, tomēr būtu nepareizi domāt, ka cilvēki,

dzīvodami šajā laikmetā, kļuva neticīgi. To, cik reliģijai bija nozīmīga loma kultūrā,

parāda mākslas darbi, kuros dominē tās pašas tēmas, kas iepriekšējos gadsimtos –

sižeti no Vecās Derības (Pasaules un cilvēka radīšana, grēku plūdi, Dāvida cīņa ar

Goliātu) un Jaunās Derības (ainas no Kristus un Marijas dzīves, Kristus apraudāšana

(Pieta), Pastarā tiesa). Mākslinieki šajos visiem zināmajos stāstos ietver jaunu jēgu,

izvirzot priekšplānā cilvēciskās vērtības, apliecinot dabas varenību, parādot cilvēku kā

dievišķu būtni, bet pašu Dievu – kā augstāko saprātu, Visuma garīgo centru

(Mikelandželo).

Mākslinieki pievēršas fresku glezniecībai un apaļskulptūru veidošanai. Džoto

un Mazačo jau agrīnajā Renesansē cenšas „atdot cilvēkam apjomu”. Ķermeni, ko tik

rūpīgi slēpa Viduslaiku mākslā, nebaidās atkal attēlot kailu Botičelli (glezna „Venēras

dzimšana”) Donatello (skulptūra „Dāvids”).

Filipo Bruneleski aizraujas ar perspektīvas pētniecību un arhitektūrā rada

daudz ievērojamu celtņu, to skaitā Florences katedrāles kupolu. Arhitekts Donato

Andželo Bramante projektē gan milzīgo Sv. Pētera katedrāli Vatikānā, kura arī

mūsdienās ir katoļu baznīcas galvenā celtne ar pāvesta sēdekli, gan mazo templīti

„Tempietto”, ietverot tajā visas Renesanses arhitektūras pamatidejas – formu

skaidrību, harmoniju un samērojamību ar cilvēka augumu.

Darbi pie Sv. Pētera katedrāles celtniecības un pilnveidošanas ar lielu vērienu

turpinās Dižrenesanses laikā (15.gs. beigas – 16.gs. sākums), kad katoļu baznīca,

cenšoties atgūt savu ietekmi, kļūst par galveno mākslas mecenātu. Tas saistāms ar

laiku, kad par pāvestu kļūst Jūlijs II, viņa veiktos pasūtījumus realizē trīs

Dižrenesanses ģēniji – Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaels. Kultūras dzīves

centrs pārceļas no Florences uz Romu. Sv Pētera katedrāles kupolu veido pats

Mikelandželo, katedrāles Siksta kapelā ar Vecās Derības sižetiem apgleznodams

griestus un veidodams altārgleznu. Dievu un Jēzu Kristu viņš atveido varenus un

muskuļotus, tādējādi iemiesodams ideju par cilvēka varenību un kļūdams par ideālās

vīrišķības atveidotāju mākslā. Pilnīgi pretējs radošajās izpausmēs ir Rafaels – viņa

madonnas tiek atzītas par skaistuma, sievišķības un harmonijas ideāliem, tik ļoti

iespaidojot tā laika sabiedrību, ka jau dzīves laikā Rafaels iegūst pievārdu Santi

(Svētais). Jūlijs II aicina Rafaelu apgleznot katedrāles viesistabas – stancas. Tā top

viena no slavenākajām freskām „Atēnu skola”, kurā Rafaels it kā saved kopā

sengrieķu zinātniekus un filozofus ar Renesanses dižgariem, vistiešāk atspoguļojot

Renesanses ciešo saikni ar Antīko kultūru.

Līdztekus Florences un Romas uzplaukumam jāmin arī Venēcija, kuras īpašo,

ar spilgtiem krāsu toņiem piesātināto glezniecību dēvē par Venēcijas skolu. Tās

ievērojamākie pārstāvji ir Ticiāns („Marijas debesbraukšana” („Asunta”), „Ķeizara

dinārs”) un Džordžone („Judīte”, „Dusošā Venēra”).

Renesanses glezniecībā īpaša vieta ir Nīderlandei. Jau 14. -15.gadsimtā tur

sākas bagātu, ekonomikas un kultūras jomā plaukstošu pilsētu laiks. Tā ir labvēlīga

vide mākslai – turīgie pilsētnieki ir lielākie mākslas darbu pasūtītāji. Nīderlandes

mākslinieki iet savu ceļu mākslā, neietekmējoties no slavenās un izdaudzinātās

Itālijas. Viņiem nav tādas leģendām apvītas pagātnes kā itāļiem Senā Roma, viņi

netiecas pēc ideālā un harmoniskā, bet, tieši otrādi, mākslā attēlo neglīto, rada

sadzīves žanru, nekautrējoties no krogus skatiem un piegružotiem iekšpagalmiem,

bieži sižetos iepin morāles jautājumus, pievērš īpašu uzmanību detaļām, pat gleznas

fonā precīzi attēlojot koku un krūmu sugas, skrupulozi akcentējot katru lāsīti uz ūdens

karafes un sažuvušu apelsīna miziņu pašā galda stūrī. Gleznotājs Jans van Eiks tiek

uzskatīts par eļļas krāsu radītāju, bet Pīters Brēgels par zemnieku tēmas aizsācēju

glezniecībā. Īpašas ir nīderlandiešu ainavas, kurām raksturīgs zems horizonts un

plašas debesis, kā arī marīnas – jūras skati.

Renesansi noslēdz un nākamo stilu, Baroku, ievada neliels stils – Manierisms,

kas izplatās 16.gadsimta otrajā pusē, kad māksla atkāpjas no Renesanses principiem,

sabiedrībā izplatās misticisms, zūd harmonija un tās vietā nāk apzināta deformācija,

pārspīlējums, samākslotība, cenšanās pārsteigt skatītāju ar dažādām ačgārnībām un

negaidītiem efektiem.

Manierisms izplatās glezniecībā un interjeros, arhitektūrā kā mazais stils tas

sastopams retāk. Ar šī stila paraugiem varam lepoties arī mēs - manierisma interjeri

redzami vairākās Kurzemes baznīcās (piemēram, Zlēku baznīcā), kuras celtas

galvenokārt gotikas stilā, manierismā veidota arī Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altārdaļa un

Melngalvju nams, kurš līdz II pasaules karam tika uzskatīts par skaistāko šī st ila

paraugu Baltijā.

Bet, atgriežoties pie Dižrenesanses - vērienīgie darbi iztukšo valsts kasi, Itālijā

sākas krīze, ko pastiprina itāļu – franču militārais konflikts. Baznīca, lai iegūtu

papildus līdzekļus, atkal sāk tirgot indulgences – grēku atlaides par naudu. Tas izraisa

asus protestus sabiedrībā un noved Eiropu pie Reformācijas.

TESTS PAŠPĀRBAUDEI

1. Renesanses kultūra aizsākas:

a) Vācijā;

b) Itālijā;

c) Francijā.

2. Renesanses kultūra tagadējo Baltijas valstu teritorijā:

a) ir ļoti plaši pārstāvēta;

b) strauji izplatās līdztekus Viduslaiku tradīcijām;

c) jūtama maz, jo dominē Viduslaiku kultūras iezīmes.

3. Renesanses kultūra:

a) ļoti līdzinās Viduslaikiem, jo dominē līdzīgs pasaules uztveres modelis;

b) būtībā krasi atšķiras no Viduslaiku kultūras;

c) ir tuva gan Viduslaikiem, gan Antīkajai kultūrai.

4. Renesanses mākslā dominē:

a) ainavas;

b) klusās dabas;

c) Bībeles sižeti.

5. Dižrenesanses laikā par galveno mecenātu Itālijā kļūst:

a) katoļu baznīca;

b) privātpersonas;

c) humānistu apvienības.

6. Par ideālās sievišķības atveidotāju mākslā tiek uzskatīts:

a) Leonardo da Vinči;

b) Mikelandželo;

c) Rafaels.

7. Dzīves neglīto pusi mākslā nebaidās atveidot:

a) Itālijā;

b) Nīderlandē;

c) Spānijā.

8. Apzināta deformācija, samākslotība, pārspīlēta dekorativitāte raksturīga:

a) romānikai;

b) rokoko;

c) manierismam.

9. Marīnas ir:

a) eļlas krāsas;

b) zilā tonī darinātasgleznas;

c) jūras ainavas.

Testa atbildes:

1.b); 2. c); 3. b); 4. c); 5. a); 6. c); 7. b); 8. c); 9 c).

4. 17.-18. GADSIMTA KULTŪRA EIROPĀ

17. gadsimts Eiropā ir ļoti nozīmīgs – beidzas nāciju veidošanās un nacionālo

valstu nostiprināšanās laiks, valsts vara kļūst spēcīgāka, tā pakļauj sev baznīcu (pirms

tam bija otrādi). Visa gadsimta garumā norisinās baznīcas cīņa ar reformāciju –

kontrreformācija, kuras galvenais balsts ir inkvizīcija. Pēc vairākiem ilgstošiem

kariem (Trīsdesmit gadu karš Vācijā, pilsoņu kari Francijā un Anglijā) ir izveidojusies

situācija, kad Vācija ir novājināta un sadalījusies, savukārt Holande ir atguvusi

neatkarību no Spānijas un šajā valstī sākusies ekonomiska augšupeja. Francijā

nostiprinājusies Burbonu dinastija un valda spēcīga karaļa vara – absolūtā monarhija,

bet Anglijā izveidojusies konstitucionālā monarhija. Tā rezultātā gan ekonomiskajā un

politiskajā, gan kultūras jomā priekšplānā izvirzās trīs jau minētās valstis – Francija,

Anglija un Holande.

Šie notikumi izmaina cilvēku pasaules uztveri – viņi jūtas apdraudēti, dzīvo

neziņā par nākotni, baidoties no kariem, epidēmijām, inkvizīcijas nežēlības. Tas

atspoguļojas arī mākslā – Renesanses harmoniju un formu skaidrību nomaina

emocionalitāte un greznums. Tieši tas vislabāk raksturo 17.gadsimta vadošo stilu –

Baroku, kas gadsimta beigās pārtop Rokoko. Patiesībā šajā gadsimtā rodas divi stili –

Baroks un Klasicisms, bet gadsimta garumā dominē tieši Baroks, Klasicismam savas

pozīcijas atdodot tikai 18. gadsimtā. Arhitektūrā izveidojas pat abu stilu apvienojums

– tā dēvētais Lielais stils, kura spilgtākais paraugs ir Versaļas pils Francijā.

Trauksmainajā 17. gadsimtā mākslas galvenais uzdevums ir iedarboties uz

skatītāju emocionāli, izraisīt spēcīgu pārdzīvojumu. Glezniecībā to panāk ar košām

krāsām, diagonālām un liektām līnijām, it kā kustībā apstādinātiem tēliem, sarežģītu

kompozīciju. Baroka stila spilgtākais pārstāvis glezniecībā ir flāmu mākslinieks Pīters

Pauls Rubenss, kurš vienlīdz veiksmīgi darbojas arī kā diplomāts, tāpēc viņu dēvē par

karaļu gleznotāju un gleznotāju karali. Rubensa darbos redzami mirkļa kustībā

apstādināti mitoloģiski tēli, Bībeles sižeti, viņš glezno daudz portretu un ģimenes

portretu, kā arī pilnasinīgas dāmas, kuru kolorītie tēli radījuši teicienu „Rubensa

formas”.

Līdztekus Baroka pārstāvjiem darbojas izcili meistari, kuri aizsāk reālisma

tendences glezniecībā. Pazīstamākais no tiem ir dižais holandietis Rembrants van

Reins. Mākslinieka daiļradi grūti „ierāmēt” kāda konkrēta stila ietvaros – viņa talants

ir īpašs, tas pārkāpj gadsimtu un stilu robežas. Viņa radītajos tēlos redzams spilgts

psiholoģiskais raksturojums, ne par velti īpaši tuvi Rembrantam ir veci cilvēki, kuru

sejās lasāms viņu dzīves gājums. Mākslinieka darbos attēlotie cilvēki tiek it kā

izgaismoti uz tumša fona – tā ir īpašā, Rembrantam raksturīgā mirdzēšana tumsā.

Viņa mūžs ir kontrastu un galējību pilns, tas parāda mākslinieka sūtību – ar atvērtu

sirdi tvert dzīvi, baudīt un atspoguļot ik mirkli no tās. Bet gleznotāja liktenis ir skarbs

un, nespēdams pārvarēt tā triecienus, Rembrants mirst trūkumā, visu aizmirsts.

Spānijā, karaļa Filipa IV pilī, kā galma mākslinieks darbojas viens no 17.

gadsimta ievērojamākajiem gleznotājiem Djego da Silva Velaskess. Mākslinieka

galvenais uzdevums ir portretēt karali un viņa ģimeni, mūsdienu skatītājam radot

spilgtu priekšstatu par Spānijas karaļnama dzīvi 17. gadsimtā. Viņa gleznu klāstā ir

gan mazās, gaišmatainās kroņprinceses Margaritas portreti, gan kolorīti galma

punduru un ākstu tēli. Gleznotāja slava izplatās tālu aiz Spānijas robežām un pats

Romas pāvests Inocentijs X pasūta viņam savu portretu. Velaskess tajā tik precīzi

atspoguļo pāvesta raksturu, ka katoļu baznīcas galva to atzīst par pārāk patiesu –

Velaskesu sāk dēvēt par patiesības gleznotāju.

Baroka stils arhitektūrā izpaužas pilīs, kuras ietver regulārie jeb franču parki ar

cirptajām koku un krūmu lapotnēm un ziedu stādījumiem, kuri līdzinās krāšņiem

paklājiem. Latvija nevar lepoties ar tik greznām pilīm kā Versaļa vai Sansusī, tomēr

gan Rundāles, gan Jelgavas pilī (arhitekts Bartolomeo Rastrelli) mēs varam redzēt

raksturīgākās Baroka arhitektūras iezīmes – greznas un plašas kāpņu telpas ar

balustrādēm, griestu gleznojumus – plafonus, dabīgā un mākslīgā marmora

pielietojumu, parketa grīdas, kristāla lustras, spoguļus, anfilādes, pandusus, greznus

un bagātīgus rotājumus interjeros un piļu ārsienu dekoros. Pie Rundāles pils atjaunots

arī skaists regulārais parks.

Baroks plaši pārstāvēts baznīcu celtniecībā un turīgu pilsētnieku namos.

Izcilais itāļu Baroka arhitekts un tēlnieks Lorenco Bernīnī veidojis laukumus pie Sv.

Pētera katedrāles Vatikānā, lai labāk izceltu grandiozās celtnes skaistumu un

varenību. Viņš ir Četru upju strūklakas autors, tēlniecībā veidojis tādus pasaulē

pazīstamus šedevrus kā „Sv. Terēzes ekstāze” un „Apollons un Dafne”. Attēlodams

epizodi no sengrieķu mīta par nimfu Dafni, Bernīnī paveic šķietami neiespējamo –

viņš akmenī spēj attēlot mirkli kā sieviete pārtop lauru kokā – rokas pamazām kļūst

par zariem, kājas - par stumbru, mati – par lapām. Tāds izskatās patiešām barokāls

mākslas darbs – tajā redzams mirkļa tvērums.

Latvijā pazīstamākā Baroka sakrālā celtne ir Aglonas bazilika. Rīgas Sv.

Pētera baznīcas tornis nereti tiek dēvēts par graciozāko Baroka torni Eiropā (arhitekts

Rūperts Bindešū), tipiski barokāls tornis ir Doma baznīcai. Vecrīgā redzami divi R.

Bindešū projektēti bagāto rīdzinieku – Reiterna un Dannenšterna - nami.

17. gadsimta beigās Baroka smagnējums un greznums augstākajai sabiedrībai

sāk apnikt – tā alkst pēc viegluma, rotaļīguma, gaisīguma. Mākslas un mūzikas dzīve

sāk koncentrēties privātmāju salonos, modē nāk misticisms, dīka, bezrūpīga dzīves

uztvere, dažkārt pat bīstama rotaļāšanās ar dzīvību. Rodas Rokoko stils. Lai labāk

saprastu Baroka un Rokoko būtiskākās atšķirības, varam salīdzināt Rundāles pils

Zelta zāli (Baroks) un Balto zāli (Rokoko). Baltās zāles interjerā vairs neredzam

zeltījumus, marmoru, tumšās, piesātinātās krāsas – zāle veidota gaišos toņos,

mirdzošās lustras un baltie dekori rada gaisīgu, vieglu sajūtu. Baltajai zālei blakus

esošais Porcelāna kabinets šo efektu vēl papildina. Rokoko glezniecība neatspoguļo

dziļas un vētrainas jūtas, emocijas, kaisli – salīdzinājumā ar Baroku tā ir sižetiski

daudz neizteiksmīgāka – tiek atveidotas augstākās sabiedrības izklaides, idilliskas

ainas no ganiņu dzīves, rotaļīgi mirkļi divatā (Fragonārs „Šūpoles”).

17. gadsimtu dēvē par absolūtisma laikmetu, savukārt 18. gadsimtu – par

apgaismības laikmetu. Apgaismības piekritēji kā galveno vērtību akcentē izglītotu

sabiedrību. Vissvarīgākās ir zināšanas, arī mākslā parādās jauns varonis – cilvēks-

pētnieks. Pazīstamākie apgaismotāji ir franču domātāji Voltērs, Š.L. Monteskjē,

Ž.Ž.Ruso, D. Didro. Ievērojamākais apgaismotāju veikums izglītības un zinātnes jomā

ir enciklopēdijas sagatavošana un izdošana 35 sējumos. Šo darbu dēvē par Lielo

franču enciklopēdiju, tā kļūst ļoti populāra un piedzīvo neskaitāmus atkārtotus

izdevumus. Latvijā apgaismības idejas pauž Domskolas skolotājs J.G. Herders, kurš

pirmais pievērš uzmanību latviešu folklorai (1779.gadā viņš publicē tautasdziesmas,

tās izraisa interesi Eiropā), G. Merķelis, grāmatā „Latvieši” aicinādams sabiedrību

nepalikt vienaldzīgiem, redzot zemnieku beztiesisko stāvokli, kā arī G. F. Stenders,

zemnieku izglītošanai uzrakstīdams „Augstas gudrības grāmatu”.

Apgaismības laikmetā par vadošo kļūst Klasicisma stils. Tas atspoguļo

sabiedrības tiekšanos pēc vienkāršības, skaidrības un harmonijas, ko vispilnīgāk var

īstenot, atgriežoties pie seno grieķu un romiešu (Antīkās kultūras) vērtībām. Atšķirībā

no Renesanses, kura smeļas idejas Antīkajā kultūrā, uz tās bāzes radot savu –

oriģinālu, spožu un iespaidīgu stilu, Klasicisms nesasniedz tādus augstumus –

arhitektūrā tas vairāk kopē atsevišķus grieķu un romiešu celtnēm raksturīgus

elementus (Triumfa arka Parīzē, Brandenburgas vārti Berlīnē), glezniecībā attēlo

mitoloģiskus sižetus, ietverot tos skaidrā, vienkāršā kompozīcijā (N. Pusēns

„Arkādijas gani”). Klasicisma glezniecība atbilst 18. gadsimta intelektuālā cilvēka

prasībām – lai saprastu gleznu, jāzina tās sižets, tātad mākslu saprot tikai izglītots,

gudrs skatītājs (Ž. L. Davids, „Marata nāve”).

Klasicisms noslēdz tā saukto lielo stilu laikmetu. 19.gadsimta sākumā tas

zaudē aktualitāti un jauno gadsimtu pārstāv jau vairāki stili.

TESTS PAŠPĀRBAUDEI

1. Baroka mākslā dominē:

a) formu skaidrība;

b) Antīkās kultūras ietekme;

c) emocionalitāte.

2. Reālisma tendences glezniecībā aizsāk:

a) Rembrants van Reins;

b) Pīters Pauls Rubenss;

c) Rafaels Santi.

3. Baroka pilis visvairāk redzamas Francijā. Latvijā:

a) Baroks, līdzīgi kā Renesanses stils, nav izplatīts;

b) Baroks ir pārstāvēts, bet ļoti zemā līmenī;

c) Baroks ir redzams gan greznās pilīs, gan namos Rīgā.

4. 18. gadsimtu dēvē par:

a) apgaismības laikmetu;

b) absolūtisma laikmetu;

c) reformācijas laikmetu;

d) industrializācijas laikmetu.

5. Mācītājs Garlībs Merķelis saraksta:

a) pirmo Enciklopēdiju latviešu valodā;

b) „Augstas gudrības grāmatu”;

c) grāmatu „ Latvieši” ;

d) Bībeles skaidrojumus latviešu valodā.

6. Aglonas bazilika celta:

a) romantisma stilā;

b) rokoko stilā;

c) baroka stilā.

Testa atbildes:

1. c); 2. a); 3. c); 4. a); 5. c); 6. c).