Annotation

AUGUSTS DEGLAVS RĪGA - Labākās familijas (2.daļa)

PIRMĀ PUSEPirmā nodaļaOtrā nodaļaTrešā nodaļaCeturtā nodaļaPiektā nodaļaSestā nodaļaSeptītā nodaļaAstotā nodaļaDevītā nodaļaDesmitā nodaļaVienpadsmitā nodaļaDivpadsmitā nodaļaTrīspadsmitā nodaļaČetrpadsmitā nodaļaPiecpadsmitā nodaļaSešpadsmitā nodaļaSeptiņpadsmitā nodaļaAstoņpadsmitā nodaļa

PIRMĀ PUSE

Pirmā nodaļa Dzelzceļa vilciens drāzās caur Lipstu-Falcgrāves līdzenumiem no rietumiem uz austrumiem. Tas bija

188… gadā un taisni 30. augustā, kad Jelgavā svinēja Kurzemes brīvlaišanas svētkus, un tādēļ daudzilaucinieki ar šo dzelzceļa vilcienu devās turp.

Vagoni, it sevišķi trešās klases, pilni līdz pēdējai vietiņai. Daudziem nav, kur sēdēt. Starp citiemmums krīt acīs kāds jauns cilvēks, neliela auguma. Uz viņa virslūpas uzdīgušas mazas pūciņas, tāpat arīsmakra galā bija kaut kas līdzīgs bārzdai. Bet mati gari un kupli, un viņus sedza maza, melna cepurīte, kasatgādināja studentu «deķeli». Nostājies pie loga, viņš lūkojās bezgalīgā līdzenumā, kas aizstiepās tālu unnesaredzami līdz pat apvārsnim. Viss kā viens dīķis! Pa vidam tikai atsevišķas birzītes un mājas, kuras, jotālāk, jo cietāk viena pie otras, tā ka apgabals izskatās tīri kā vienkopus sādža vai pilsēta.

Tā ir slavētā Kurzemīte-dievzemīte! Ir vēl diezgan agrs no rīta. Vilciens dārdēdams traucas uzpriekšu, atstādams aiz sevis gan dzeltenus rugājus un sapļautas labības kopas, gan arī vēl retam nepļautusdruvu stūrus. Pēdējie biezi kā plosts! Garās, smagās miežu vārpas nolīgušas visas uz vienu pusi un laistāspret sauli kā zelts. Rasas piles viņu asnos mirdz kā dimants… Neviena mākslinieka roka nespēj atgleznotšo burvīgo dabas skatu…

Bet vilciens jau garām, un pazib atkal melni pelēkas joslas ar ziemājiem. Asni vēl patlaban lien nozemes laukā un ir tīri sarkani. Tad atkal druvas… Stirpas kā ēkas visapkārt baltajām rijām ar šindeļujumtiem. Tad atkal ērbēģi dakstiņu jumtiem, baltiem pakšķiem un glāžu verandām ar raibiem stikliem.Viss aizskrien garām, ka nozib vien.

Jauneklis attaisa logu. Gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns. Nevar īsti zināt, vai svētdienavai darbdiena. Šur tur svinīgs miers… Tikai ganāmpulki līdz ar saviem ganiņiem ziņkārīgi noskatās uzskrejošo vilcienu. Bet vietām atkal druvās rosīga dzīve, sevišķi tur, kur vēl nav nopļauts. Pļaujmašīnastarkšķēja, un viņu spārni pa gaisu vandījās. Un atkal šur tur starp stirpām kūpēja lokomobiles, unkuļmašīnas sīca tikpat kā bites. Ļautiņi, kas tās apkalpo, – pusteciņus, pusteciņus…

Jaunais cilvēks nebija viens, kas šinī skatā nolūkojās. Viņam blakām, pieri saraucis, stāvēja kādsvīrietis kupliem, sarkaniem matiem, spītīgu bakanbārzdu un sārtu seju. Nolūkojās viņš it kā bez elpas, unbrīžiem viņa zaļajās acīs pamirdzēja it kā ironija un sašutums. «Muļķa cilvēki; tā skriedami!» tas beidzotspītīgi iesmējās. «Vai man divas algas maksā? Es strādāju, kā pienākas, un, kad vakars, metu mieru…»

Jaunais cilvēks, it kā iztraucēts no saviem sapņiem, neizprazdams šo vīru uzlūkoja. Arī citi tapa uzpēdējo vērīgi. Starp citu, kāda sieviņa, stipri pāri par pusmūžu, galvu ar tiptes lakatu turbānveidīgiapsējusi. Rokas krustis saņēmusi, viņa domīgi nolūkojās. «Kā tad tos saimnieka darbus citādi padarīs, janeskriesi?!» viņa beidzot nopūtās. «Cik tagad to cilvēku?! Agrāk vienam saimniekam bija pieci seši kalpi,tagad – labi, ja trīs…»

«Bet cik šam reizu bija vēl to lauciņu, bet paskaties tagad!» vīrietis piebalsoja. «Kādi tagad lauki,kā jūras… Izplēstas visas atmatas, visi grāvmaļi…»

«Ak tu mī, ak tu mī!» sieviņa piebalsodama domīgi nogrozīja galvu. «Tā jau teic, ka svētos rakstosstāvot: kad visas malas un ežas būs izplēstas un ar uguns ratiem brauks, tad būs pastara diena!…»

«Pastara diena – pasakas!» vīrietis īdzīgi atmeta ar roku. «Bet kādēļ tad tikai viņiem vien viss unmums nekā!? Saimniekam lauki kā jūras, mums, kalpiem, ne pēdas zemes… Kur te ir taisnība?!…»

Viņa acis neomulīgi iemirdzējās, un no balss izskanēja naids. Iestājās brīdi klusums, jo klātesošienesamanīja, ko viņam atbildēt.

Viņš novērsa acis no tīrumiem; nosēdās un it kā aizskarts aplūkoja savas sastrādātās rokas.«Ko lai dara, Čipa, dēls!» sieviņa atkal pēc brīža nopūtās. «Ne visi var būt saimnieki, ne visi var

būt kalpi… Tas tā no dieva iestādīts…»«No dieva iestādīts?!» Čipa, it kā viņu pārsmiedams, ātri attrauca. «Jūs ticiet visu, ko jums mācītājs

saka. Bet palasāties grāmatās! Vai tad dievs to pasauli priekš mums visiem nav radījis? Vai nav viņšaudzējis kokus mežā priekš mums visiem, putnus gaisā, zivis upēs un dīķos?! Viss, kas ūdenī, mumspieder visiem… Viss, kas aug pļavās un tīrumos. Nu, Ērgļu Kārli,» tas griezās uz jauno cilvēku, «tu tačulasi grāmatas; nu teic, – vai nav tā?!…»

Jaunais cilvēks paraustīja kamiešus. «Tā gan reiz bijis…»«Tā ir reiz bijis,» Čipa atkārtoja, «bet kā nu ir?!… Nocērt mežā pātagas kātu, kungs klāt: «Tas ir

mans!» Uzsper tu kāju uz pļavas, saimnieks priekšā: «Kas tev te vēlēja?!» Ne zivs asakai tu nedrīkstipiedurties, kas upītē, ne vēzītim, tūdaļ klāt, kam tas pieder, un tevi ķīlā nost… Vai tad nav mežus unlaukus dievs priekš mums visiem radījis? Kādēļ tad kungi un saimnieki aizņem visu aizgūtnēm un mumsnedod ne sprīža?… Nu teic, Kārli, – tu taču esi mācīts cilvēks, – kādēļ tas tā?!…»

Jaunais cilvēks atkal paraustīja kamiešus. «Zemes ir maz, cilvēku – daudz… Ja katram būs zeme, –cik viņam iznāks? Pāra pūravietu…»

«Pāra pūravietu, smuks gabaliņš!» Čipa kārām acīm iesaucās. «Bet es pietiktu ar vēl mazāk… Laiman dod cik necik, dod man kādu vietu mana kažoka platumu… Es uzcelšu tur savu būdu un dzīvošu…»

Kārlis nesamanīdams paraustīja kamiešus; viņam, kā rādījās, jautājums vienaldzīgs. Bet viņa vietāatbildēja kāds patukls saimnieks. «Ko tad tu darīsi, uz tā sprīža zemes dzīvodams? Badā mirsi? Āre, turjau Auru laukos ir! Citam pa trim, citam pa deviņām, citam pa divdesmit četrām pūravietām… Bet kas turno viņiem ir?… Zagļu mitekļi, vairāk nekas…»

Citi, viņam piebalsodami, skaļi iesmējās.Čipa, viņus pikti uzlūkodams, saslējās. «Jā, jā, tā jau jūs, saimnieki, arvien! Ja kalpam zeme, tad

viņš jums zaglis… Sen viņam tā būtu, ja jūs ar kungiem nebūtu uz vienu roku. Āre, Plēpju laukos jau reizizsūtīti levīzeri, pusi no muižu laukiem lai atdala priekš kalpiem. Bet vecais pilskungs fon Stempelsatgriezis levīzerus atpakaļ, noskrējis uz Rīgu pie «domēnop» lielkungiem un aizbāzis tiem acis… Jā, jā,vārna vārnai acīs neknābj…»

«Nu, labi, – levīzeri lai arī būtu atmērojuši,» Kārlis attrauca, «bet vai tu jau to zemi būtu dabūjis?Visiem tā kā tā netiek…»

Čipa likās, ka viņa pēdējo ierunu nebūtu dzirdējis. «Tev, Kārli, labi runāt!» viņš it kā sūkstījās.«Tev tēva mājas trīs simts pūrvietu… Kam citam tās reiz paliks?… Par zemi tev nav jābēdā…»

«Kas tad to teic, ka viņas man reiz paliks?!» Karlis, it kā no odzes dzelts, iesaucās. «Ko tu runā, kadtu nezini…»

«Kam citam viņas tad paliks, kam?!» Čipa jautāja arvien uzmācīgāk.«Kas tev par daļu!» jaunais cilvēks strupi atcirta. «Ko tu tā kā uzlaists: zems, zeme, zeme! Vai tu

ēdīsi to zemi?…»Sapīcis viņš no tā novērsās un lūkojās atkal pa logu uz klajumu.Čipa it kā apvainots piesarcis smējās. «Skaties, runā nu… Vai tu ēdīsi to zemi! Bet vai tu ēdīsi?

Jums, saimniekiem, nekad nav diezgan… Cilvēku jums nav, ne tos pašus laukus nespējat apstrādāt, betplēšiet un gāžiet ārā visas atmatas. Ja esiet dabūjuši kādu cilvēku rokā, tad izspīlējiet to tikpat kā ādu…Tam jāmūgļo priekš jums dienas un naktis…»

Viņš sāka, kā jau parasts, saimniekus grauzt. Bet, izņemot viņu un veco sieviņu, te vagonā vairākkalpu sugas nebija. Viņam tikai smīnošas sejas lūkojās pretim. «Jā, jā, smejaties tikai, smejaties, jūs visitādi esiet!» viņš cīnījās viens pret visiem. «Jūs, saimnieki, izsūciet kalpam pēdējo asins pili. Jūs, mūsusviedru rijēji! Un tad jūs runājiet: «Brīvestība, brīvestība! Nav vairs vergu laiki!» Kas tagad ir parbrīvestību? Cik tagad vienam cilvēkam nav jāpadara?… Agrāk puisim vajadzēja zināt tikai par vienuzirgu, tagad viņam jāzin par trim četriem zirgiem. Ar vienu zirgu vairs nekad nevar… Ar trim četriem…Jūs sakiet, jums mašīnas. Bet vai tās pašas iet!? Tās mūs, cilvēkus, vēl jo vairāk izspīlē… Jā, jā,smejaties tik! Nu paskatāties pa logu, kā ļautiņi raujas pie dampes ar melnām mugurām, bet saimnieku dēliun meitas brauc uz Jelgavu brīvestības svētkus svinēt… Ak tu apgrieztā pasaule!…»

Viņš ņēmās viens pats, neviens tam neatbildēja, bet uzņēma to no jautrās puses. Viņš bija opozīcijāviens pats pret visiem.

«Ā, te nāk Plaušu papa, tas tev pateiks, kam taisnība!» kāds iesaucās.Ienāca no otra vagona kāds pusmūža vīrs sārtu, noskūtu seju, pašaustās bukskina drēbēs, bet jau no

labākā drēbnieka pagatavotās, baltām, stērķelētām krūtīm ar zelta ieliekamām pogām, bet bez apkakles unšlipses. Vēders arī nekas, pār kuru karājās paresna sudraba ķēde. Šis vīrs patiešām bija populārapersona, bez tam vēl tiesas priekšsēdētājs un baudīja vispār cienību kā gudrs cilvēks, kas katru lietuzināja izšķirt un pateikt, kam taisnība. Bija nācis apskatīties, vai nav kāds pazīstams, jo gribēja visuredzēt un visu zināt. Kūpinādams savā sudrabkaltā spicē Mirandas cigāru, tas Čipu pa pusei bezbēdīgi, papusei ironiski uzlūkoja.

«Ko nu, Čipa, te ņemies?! Laikam atkal par zemi?…»«Par zemi, jā… Un arī par grūtiem darbiem, kas tagad kalpiņiem, jā jūs to gribiet zināt,» Čipa

attrauca.«Grūtiem darbiem?!» Plausis, laizdams dūmus caur nāsīm, brīnījās. «Ja es puisim dodu par gadu

simts rubļu un mazās drānas, – vai tad par to nevar strādāt?!…»Visi palika klusu un sekoja it kā bez elpas šai vārdu sacīkstei.«Kas tas ir – pusotra simts rublēnu pret to darbu!» Čipa attrauca. «Jums zirgi tādi, ka tikai māki

pakaļ iet… Āboliņa un kviešu lauki veldrē sagriezušies… Ja gribi kūli izpļaut, griež tīri vai vēderuriņķī…»

Plausis pavīpsnāja, kā rādījās, viņam šis aizrādījums ļoti labi patika. «To tie zupuriņi dara, Čipa!Liec kuli uz pūravietas, un labība tikpat kā mūris…»

«Kā mūris, jā, – bet kas kalpam tur par labumu?» Čipa attrauca. «Saimniekam tas labums, viņamtikai tās mokas. Kas senāk nekaitēja… Plānos rudzīšus un miezīšus tikpat kā vicot novicoja…»

«Senāk tā putriņa arī bija plāna!» Plausis piebalsoja. «Bet tagad gaļa, jāteic, ik ēdiena…»Čipu šī ieruna izspēra tīri vai iz līdzsvara. Viņam nebija uz to, ko atbildēt. Tas meklēja pēc vārdiem,

kuriem vēl nebija domu. «Neaizrunās… Plausi neviens neaizrunās…» iz pulka bija dzirdamas dažasbalsis.

«Pie manim puisim jāstrādā, tas tiesa,» Plausis apzinīgu vaigu atņēmās, «bet algu es maksāju un galudodu ik ēdiena. Lai viņš ņem iekšā, cik sirds ņem pretim…»

«Gaļu, jā, – bet kādu?» Čipa piepeši iesaucās. «To pašu saglumējušo, trekno speķi kā ziepes… Tojūs dodat, neko citu…»

«Vī manu!» Plausis, acis ieplētis, viņu uzlūkoja. «Tad speķis par sliktu! Nu paklausāties, ļautiņi!…Viņam vajag ceptu cāļu un baltu maizi… Viņam speķis par sliktu…»

«Nu, saprotams,» Čipa attrauca. «Liesumiņus jūs, saimnieki, paši sev izmeklējat, šķiņķīšus,ribiņas… Jums, saimniekiem, arvien prišs kumosiņš, ko pielikt pie sirds…»

«Tātad speķis par sliktu!» Plausis, neievērodams Čipas ierunu, turpināja. «Ak tu izlepusi pasaule, aktu izlepusi pasaule! To es saku, un tā ir: cilvēkiem var būt diezin cik labi, nekad tiem nebūs labi diezgan.Redzi nu, veco Trīn,» tas griezās pret veco sieviņu, «tu esi diezgan klaušu laikos muižu rijas kūlusi, nusaki, kā tad bija! Vai tad bija labāk?…»

«Kur nu labāk, dieviņ tētiņ!» sieviņa Plausim piebalsoja. «Bet bailības gan vairāk bija… Vagarepastāvīgi stāvēja ar pātagu aiz muguras…»

«Tāpēc!» Plausis turpināja. «Bet tagad ne dievu vairs bīstas, ne kungu, ne saimnieku… Un kādatoreiz vēl tā putriņa, maizīte bija…»

«Nu, nav bijis jau arī toreiz bez likuma!» Čipa saslējās. «Bijis jādod līdzi darbiniekam savs pods unpiecas mārciņas maizes pa nedēļu, savas divi mārciņas sviesta, ir par fimberi siļķu, ir sava jēra šverte,sava iemērota putras muca. Tas bijis tas mazākais… Pārticis saimnieks iedevis līdzi veselu pušgalvi vaipriekšpleci… Nav bijis nemaz tik traki…»

Tiklab Plausis, kā vecā Trīna abi Čipu pārsmiedami uzlūkoja, cik maz viņš pazīst tos laikus. «Ej nu,Čipa, ko tu runā!… Neviens mēs nevēlēsimies tos laikus atpakaļ. Pateicies dievam, ka mums ir atceltavecā verdzība. Pateicies dievam, ka mums vairs nav jāiet muižu rijās kult – –»

«Pateicaties dievam, kā mums vairs nav jākremt cieta pelavmaize, avotiņā mērcējot!» Ērgļu Kārlisarī iejaucās. «Pateicaties dievam, ka mums kā bārabērniem nav vairs jāstrādā bez saulītes vakarā… Kasvēlas tos laikus atpakaļ, nav patriots…»

No šī lēnā zēna tas nemaz nebija sagaidāms. Aiz uztraukuma un sajūsmas tas lēni drebēja.«Ah, Ehrgle Karl, du auch!!» Plausis ar viņu apsveicinājās pa vāciskam. Ar saimnieku kārtas

piederīgiem viņš arvien runāja pa vāciski, lai kerļi (kalpi) nesaprot. «Das ist ganz dämlicher Kerl, derTschipe…» Un tad uz visiem: «Ko nu runāt! Kam tagad nav labi, tas, jāteic, grēku pelna… Vai kalpstagad nenopelna algu? Vai viņš nav paēdis? Un brīvestība viņam ir… Saki, – ko viņš vēl vairāk vargribēt?…»

«Bet saimniekam ir vēl labāk,» Čipa, gan dabūjis drāzienu, vēl tomēr tiepās.«Kā kuram, kā kuram!» Plausis steidzīgi paskaidroja: «Daža laba saimnieka ādā tu vis nelīstu… Nu,

labi, es savas mājas esmu iepircis un muižai gandrīz izmaksājis, es varu atspiesties… Kroneniekiemmazas maksāšanas… Arī labi iet… Bet grāfam muižā ir vēl labāk… Un tad es sacīšu: «Man nav tā kāgrāfam…» Āre nu! Tu tikai: «Zeme, zeme!» Vai mums par velti tā zeme?… Tev ir labs vēvera amats,strādā to… Par olekti pusvadmalas tev 5 kapeikas dodam, par vadmalu 6, par maisa drēbi un pakuluaudeklu 4. Nodod savu gabalu, saņem naudu… Ne tev kāda rūpe, ne kāda bēda… Bet saimniekam mūsudienās būt ir skola…»

Čipa nesamanīja, ko atbildēt, lai gan viņš Plausim nepiekrita. Bet tas to lietu izliek tā, ka tur nav, kopretim teikt. «Ir riktīgi, ir riktīgi,» dažas balsis viņam piebalsoja. Čipa jutās pavisam pārspēts.

«Jā, kad vēl būtu tie cilvēki, kā vajag!» Plausis atņēmās. «Slinki, izlepuši, balamutes, pretinieki…Bailības nemaz!… Un tos pašus vēl nevari dabūt… Tu saki, mēs strādājam ar mašīnām, aram ar divzirguarkliem? Ko tad citu darīsi, kad cilvēku nav…»

«Nav, nav,» dažas balsis to pašu apstiprināja. «Tu jau vari dot dzīvu naudu, gājēju nevari dabūt…»«Klaušu laikos ar cilvēkiem bija daudz labāk,» Plausis turpināja. «Tad nedrīkstēja vis kā tagad

atstāt pagasta robežas, ja saimniekiem gājēju vajadzēja. Bet tagad katram brīvība rokā, viņš iet, kur grib,un dara, ko grib… Kur viņi visi paliek? Kas tikko aizdīdzis, prom uz Rīgu…»

«Kas saka, ka Kurzemē ļaužu trūkst, tas melo!» Čipa, piepeši saslējies, pikti iesaucās. «Bet jūs pašiviņus izdeldējat… Precētu kalpu neturiet, bērnu negribiet. Kad tikai jums nebūtu jādod kušķis ēdamālopiņiem, kad tikai nav jādod gabaliņš zemes sējumiem. Vieni paši gribiet visu apēst… Lai iet ļautiņi uzRīgu, lai iet!… Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk…»

«Lai jau iet, lai jau iet!» Plausis apstiprināja. «Tagad brīvestības laiki, var katrs darīt, kā tampatīk… Bet to es gan saku: kas jau te uz zemēm nav dzīvotājs, tas arī Rīgā nebūs dzīvotājs!… Āre, te jaumēs redzam, kur katru gadu pārsūta atpakaļ uz pagastu caurām biksēm un ar plikiem papēžiem… Galvasnaudu gadiem nav maksājuši… Ja pats nebūsi cilvēks, ej, kur gribi, tas viss viens…»

Viņš novērsās no Čipas, kas it kā pārspēts, bet arī apcietinājies klusēja. Plausis iesāka sarunāties arveco sieviņu.

«Pie dēla uz Rīgu brauc?»«Braucu jau, braucu… Grib, lai palieku pie viņa pavisam uz dzīvi. Pavisam tāda grūta sirds.

Neesmu to pilsētas dzīvi radusi…»«Nu, gan jau iztiksiet,» Plausis mierināja. «Nu, Trīn, dēlam tavam it labi iet?»«Paldies par vaicājumu, Plaušu pap, itin brangi… Viņš jau cilvēks šeptīgs. Ir sava fūrmaņšeftīte, ir

vīnūzis, ir sava mājele arī… Dzīvo…»«Jā, jā, kas jau cilvēks, tas arī Rīgā savu maizi var ēst. Nu redzu, kā mans brālis. Viņš ar savu

iedzīvi nekad ar maniem Plaušiem nemīsies. Dzīvo kā lielskungs un tiek arī ieskatīts. Arī pie paša

konsulent Kalniņa bijis uz balli, ar Krauklīšiem satiekoties, ar Mikentāliem…»«Manam dēlam jau ar draugi barūnas kas barūnas,» Trīna pasteidzās atbildēt. «Ar tādiem

šupenpelčiem un šēzsrokiem…»«Nu, tad gan ir kauna reiza, ka viņš tev liek to pagasta maizi ēst!» Čipa errīgs ieminējās. «Ja viņš

tāds kungs, tad var gan pats savu vecāku uzturēt…»«Ūja, ko tad tas –pagasts man dod, tos pāra mēriņus labības?!» Trīna pietvīkusi atcirta. «Ja mani

dēls neapgādātu ar cukuru un tēju, no tā, ko pagasts man dod, gan nevarētu dzīvot. Ko tad es dabonu?…Tik tieši kā to kaktiņu nabaga rūmē…»

«Mums, kalpiem, jāmaksā tā lielā galvas nauda, bet tavs dēls, lielskungs, nevar savu vecu mātiuzturēt!» Čipa sūkstījās.

«Vai tad nu mans dēls nav diezgan maksājis to lielo galvas naudu!» Trīna aizskarta ieminējās. «Lainu, lai, aiziešu jau, aiziešu, nebūšu jums te turpmāk par nastu… Ko lai nu dara, tā nabaga maize jau grūtair…»

Viņa slaucīja lakata stūrī asaras.«Ja tādam Rīgas kungam labi iet, pagastam nav nekāda labuma. Iet viņam slikti, ieliek krankenhauzē,

lai pagasts maksā…» Čipa norūca.Varbūt Plausis arī būtu ko sacījis, jo tā bija taisnība, bet, tā kā Trīnas dēls tāds izticis tautietis, –

vārna vārnai acīs neknābj! Viņš tādēļ, pamanījis kādu savu pazīstamu, devās pie tā.«Ko tad tu, Maz-Klinci, arī uz brīvestības svētkiem brauc?» tas uzrunāja kādu patuklu saimnieku, kas

kūpināja smaržīgu cigāru.«Man cita darīšana… Ar tādiem brīvestības svētkiem es nepinos,» bija atbilde. «Ceļa dēļ braucu

pie apikāta. Ko domā, Liel-Klincis man taisa ceļu ciet!»«Ahā, kas gāja pa to atmatu,» Plausis atbildēja. «Es zinu…»«Nu, vai man nav rekte, ko?! Kamēr vien esmu uzmodis, no Maz-Klinciem ceļš gājis pa Liel-Klincu

atmatu taisni uz lielceļa. To katrs cilvēks var apzvērēt. Šis nu bijis Rīgā uz domēnop, pastellējis lankarti,gribot savu māju iedalīt uz desmit laukiem… Uz to lankarti tas ceļš neesot, šis man to izar, lai es braucotapkārt pa viņa robežu. «Pēc kam,» es saku, «tas man iznāk trīs pierendel verstis riņķis…» – «Nu, tadbrauc, kur gribi… Skrej pa gaisu,» viņš atsaka.»

«Hm, hm,» Plausis norūc.«Viņš ceļu izaris,» Maz-Klincis stāsta tālāk, «es lieku braukt pa arumiem. Viņš izrok grāvi priekšā,

es lieku to piemest. Sūtu savus puišus ar labību uz stanciju. Viņš ar saviem ļaudīm priekšā un grib mumsatjūgt zirgus. Nu ir rīklēšanās! Mans priekšpuisis Ingus ieķeras drusciņ Liel-Klincim krūtīs. Bet šis irtiesas vīrs, nospriež manam Ingum pie pagasta tiesas pērienu… Un ceļu man noliedz!… Nu, vai es laiļauju sevi izcūkoties?… Neparko ar ne, un lai tad tur būtu kas! Savu rekti man vajag dabūt… Vai tu nezinikādu labu konsulentu?…»

«Hm,» Plausis norūca. «Konsulent Kalniņš Rīgā, tas jau esot paliekam labs… Un atkal tepat JelgavāMāteru Juris… Tas gan neesot študierējis, bet bāž študierētos maisā… Āre, Bukaišnieku pilstiesasasesors par ceļiem bija uzlicis 800 rubļu lielu naudas sodu, bet Māteru Juris iztaisījis, ka nav jāmaksā nekapeikas…»

Viņi sāka par tām tiesu būšanām dzīvi triekt.Ērgļu Kārlis atstāja viņus un nepamanīts izšmauca otrā vagonā. Jo, ja Plausis te bija, tad te tuvumā

vajadzēja būt vēl kaut kam, ko viņa sirds meklēja. Jautras valodas un triekšana, ieejot otrā vagonā, viņamskanēja pretim ar vālu. Pa lielākai daļai jauni cilvēki vien, jau iepriekš pārņemti no svētku jūtām unprieka. Visiem, tā sakot, zobi vaļā vien un sejas mirdzēja. Saimnieku dēli un meitas, gandrīz visi viņampazīstami.

«Sveiks, Ērgļu Kārli, tu ar uz svētkiem!» viņam viens otrs sauca pretim. «Vai tu arī uz Jelgavu?…»«Uz Jelgavu un arī drusciņ tālāk – uz Rīgu,» viņš atbildēja, raudzīdamies ar acīm pēc kā, un izgāja

cauri vēl vienam otram vagonam.Beidzot viņš ieraudzīja… Sirds it kā nostāja pukstēt, un vaigi pārlējās ar karstu sārtumu. Ne soļa

viņš vairs nevarēja uz priekšu. Tur dibens kupejā starp jautro sabiedrību sēdēja arī Plaušu Lūce savaimātei blakus. Skolotājs tur bija, skrīveris un arī Viķildu Kristaps, viņa sāncensis. Bez tam vēl dažasjaunkundzes, pēdējo māsas un radinieces. Ne soļa viņš vairs nevar tikt uz priekšu un paliek uz vietas kānepamanīts, mēms aplūkotājs.

Vīrieši ģērbušies tāpat kā viņš, visiem garie mati nokarājās pār pleciem. Skolotājam bez tam vēlapņemts apkārt lakats jeb «pleds». Bez tam viņiem vēl brilles, citiem baltas, citiem zilas. Skrīverim gan,kā teica, ārsts bija pavēlējis brilles nēsāt, bet skolmeistars un Viķildu Kristaps tās štātes dēļ vien valkāja.Brilles piedod gudru izskatu, un kas negribēs, lai viņu tura par gudru…

Un meitiņas arī tik skaistas, tīri kā zemeņu ogas. Arī tās pa lielākai daļai pēc modes. Krūtis, cik vieniespējams, izspīlētas un uzpufētas vai nu ar baltu zīdu, vai brūnu samtu. Vidus sažņaugts tik tievs, cik nutas pie veselīgām lauku meičām iespējams. Krinolīni gan vairs nebija, bet pāri jostas vietai uz lejusievietes vēl ne tuvu nebija atklājušas savas formas tā kā tagad. Priekšā tās pazuda kruzuļainā mistērijā,uz gūžām sānis it kā spārni un muguras frontē tāds kukulis un pagarinājums, – toreiz bija ziedos turnīrulaikmets, – ka sieviete, modes dāma, teju, teju draudēja pieņemt augura formu, t. i., veco grieķu mītiskopuscilvēka, puszirga ar līko muguru. Drēbes gan pa lielākai daļai bija pašaustas, bet stingri pēc modesdarinātas, ar raibiem iekantējumiem, baltiem pufējumiem vai maigām, ēteriskām kruzelēm, kas bijatoreizējo daiļavu pazīme.

Bet viņa Lūce bija tērpusies vienkāršā tautas uzvalkā. Balts krekliņš, ar raibiem prievieša rakstiemiekantēts, svārciņi ar stāvām strīpām, baltas zeķītes, bet dzelteno pastaliņu vietā – ādas kurpītes. Kaklssasprausts ar saktu un ap to pērļu krelles, tāpat ap galvu slēžu zīžu vaiņadziņš. Pelēcīgi gaišiem matiem,sārtiem vaidziņiem, purpura lūpiņām viņa tur sēdēja un jautrā sabiedrībā trieca, smaidot rādīja tik mīļisavus paretos zobiņus, kas varbūt bija viņas vienīgais trūkums, bet pret kuru viņš bija akls. Viņanemanīja, ka tiek slepus aplūkota, šī dārgā būtne, ar kuru viņš tik daudz nodarbojies savos sapņos…

Sirds viņam te stingst, te traki pukst, te kaist… Viņš labprāt slēptos un dotos projām, bet ir kā piezemes pie– kalts. Pat ieklepoties nedrīkst… Tak arī viņa to ieraudzījusi. Tumšs sārtums pārklāj viņasvaigus, krūtis mazliet cīnās pēc elpas, tad viņa saņemas un uzlec kājās.

«Ā, Ērgļa kungs! Jūs?!» viņa to ar savām spridzīgām acīm uzlūkoja, steidzās tam pretim, deva pirmāroku. Citas viņu savādi uzlūkoja, jo bija ieskatos, ka sievietei nenākas pirmai vīrieti uzrunāt. To Lūceneievēroja, viņai tik acis uz Ērgļu Kārli. «Ak, tas ir labi, tas ir jauki!» viņa kratīja tā roku. «Lūdzu, lūdzu,nākat te pie mums… Mamm, te es tev stādīšu priekšā Ērgļa kungu!»

«Ko, Ērgļu dēlu?!» patukla mamma brīnīdamās jautāja. «Vai tad Ērgļiem jau ir tik liels dēls?»«Jā, jā, esmu no tiem pašiem Ērgļiem, Plaušu mamm!» viņš veicīgi tai nobučoja roku. «Pašu pagasta

cilvēks…»«Ak ta no Ērgļiem?!» viņa to pētīdama aplūkoja. «Vairāk mātē esi iedzimis nekā tēvā… Mūs jau

abas reizē iesvētīja…»«Jā, jā, tā jau arī mana māte teic,» Kārlis attrauca. «Jūs abas esat bijušas lielas draudzenes…»«Vai kā mēs bijām viena pēc otras,» Plaušu mamma gribēja vēl tālāk triekt, bet Lūce pārrāva

pavedienu, iepazīstinādama Kārli ar citiem, starp citu, ar kādu jaunkundzi, kura koķetēja ar saviem diegapuscimdiem un ar savu sarkani strīpaino saulessargu, – rīdzinieci. «Freut mich sehr, taisīt ar jumsbekantšaft… Man vārd ir Jula Norring… Es rakst' sav' vārd' ar «g»…»

Kārlim lūpas vēlās uz smiekliem. Pavisam tāda noziedējusi jaunava… Viķildu Kristapu viņš pazina,skolotāju miesnieku arī tā pa pusei. Tas bija liels tautietis, bet arī saprata skaisti vāciski. Priekš miestavāciešiem tam arī bija drukātas vizītkartes: Johannes Mesneck. Tika stādītas priekšā vēl dažasjaunkundzes un kāds rīdzinieks. «Noriņ jaunkundzes līgavainis,» Lūce viņam klusu pačukstēja. Patiešāmsmalks kungs!… Platmale ar pārāk platām malām, balta veste, mirdzoša krūšu adata aiz platās šlipses un

resna talmi ķēde ar visiem križuļiem. Kavalieriski pret Kārli palocījies, tas vēl paskaidroja:«Nodarbojos ar skrīves darbiem kantorī!… Man tikai ar spalvu vien darīšana…»

Tikai viņa rokas bija tik cietas un sastrādātas, ka cietumu manīja cauri vēl viņa ādas cimdiem.Dzīvās valodas caur jauno pienācēju uzreiz it kā apklusušas. Viķildu Kristapam, kā rādījās, nepatika,

ka Lūce tik dzīvi interesējās gar Ērgļu Kārli, un tādēļ tas noskatījās uz pēdējo diezgan greizi. Viņš patsgribēja būt tas varmāka, kas par visiem pirmais tiklab spēkos un darbos, kā dzeršanā, zirgu skriešanā unmeitu mīlestībā. Viņš arī mīlēja paplātīties, ka tam ar vienu otru meitu slepeni sakari, ar ko viņš sevišķilielījās pie alus glāzes, kad bija dūšiņā. Nereti tad izcēlās valodas, par ko meitu mātes ļoti sirdījās unpašas meitas vēl jo vairāk. Ka jau būtu kas bijis, bet tur ne vārdiņa patiesības!… Un, kas tas dumjākais,atbaida tikai citus! Reiz tamlīdzīga lieta bija nonākusi pat līdz pagasta tiesai, un, tikai pateicoties skrīveradraudzībai, Viķildu Kristaps bija izgājis ar veselu ādu. Skrīverim diezgan grūti nācās to lietu izgrozīt, jocitādi – kur smukas saimnieku jaunkundzes, tur kalpi pie tiesas nekad taisnību nedabūja.

Arī skrīveris nebūtu apsmādējis glīto Plaušu Lūci, kuras tēvs gan varēja iedot ko pūrā. SkolotājsMiesnieks viņu cienīja tās inteliģences dēļ, jo pie katra gadījuma apgalvoja: «Plaušu Lūcei, tai ir captus!»Tas viņas kladē bija ierakstījis vismaz kādus desmit pašdarinātus mīlestības dzejoļus un prātulas. BetLūce nevienu no viņiem tā nebija ievērojusi kā tagad Ērgļu Kārli…

Pēdējam tādēļ tapa it silti, un viņš noslaucīja sasvīdušo pieri. Un Lūce pie tam viņu ar tik dzīvuinteresi pratina: «Jūs taču «Villa Medem» dārzā būsiet, Ērgļa kungs? Teātrī?…»

«Būšu! Gribu dzirdēt Jurjānu Andreja priekšnesumus uz mežraga…»«Bet ar iekš ball' pie Cēr', Ergļa kungs?» rīdziniece koķeti badīja ar savu sarkanstrīpaino

saulessargu grīdu.«Jā, vai būsiet?!» Lūce spridzīgām acīm atkārtoja, kas pašas tomēr izteica: «Nu, pats par sevi

saprotams…»Bet viņš, no visām pusēm aplūkots, it kā apjucis. «Domāju gan, bet nezinu, kā iekritīs… Man

Jelgavā, redziet, tāda maza darīšana… Man, redziet, jāpārdod savi manuskripti…»Plausene, kas visu laiku viņu pētoši uzlūkoja, brīnīdamās iejautājās. «Manu striķi?!… Kas tie par

striķiem?…»Kārlim lūpa tīri vēlās uz smiekliem, bet skolotājs Plausenei paskaidroja: «Manuskripti ir rokrakstā

zinātniski vai literāriski darbi. Slavenu vīru manuskripti tiek ar dārgu naudu atsvērti…»«Tā, tā,» viņā palocīja galvu, lai gan viņai būtu bijis jautāt, kas tas «litenāriskis» tāds ir. Bet dumja

izlikties viņa arī negribēja.«Atvainojat, jaunais cilvēks,» skolotājs ieminējās, «kas tad tos manuskriptus rakstījis?…»«Es pats!» Kārlis apzinīgi atbildēja.Skolotājs sabīdīja savu brilli. «Jūs?…»«Jā…»«Atvainojat, vai tie zinātniski vai beletristiski darbi?»«Eles rikstiski?!…» Plausene atkal ziņkārīgi iejautājās. «Kas tad tas ir?…»«Beletristisks, mamm, ir daiļrakstniecisks sacerējums,» Lūce paskaidroja. «Ērgļa kungam ir kāds

romāns iz tautas dzīves…»«Romāns?!» skolotājs vēl vairāk ieplēta acis. «Gan laikam kāds tulkojums?…»«Oriģināls… Mana paša sacerējums…» Kārlis atspēkoja.Skolotājs smīnēdams viņu uzlūkoja. Viķildu Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Bleķis!.. Ko

gan viens nemācīts lauku zēns un neštudierēts cilvēks varētu sarakstīt? Kam nav ne zināšanu, nepiedzīvojumu?… «Trph, še vaga!» –tas viss… Jā, kad študierēts vīrs ko raksta, tas ir cits…»

Kārlis tikai apzinīgi pasmaidīja. Lūce to uzķēra par viņa apvainojumu un pietvīkusi uzstājās viņampar aizstāvi. «To vis nesakiet, Viķilda kungs!» viņa saslējās. «Ērgļa kungs man kādas vietas lasījispriekšā… Tik smuks…»

Plausene atkal brīnījās: «Skaties, kā viņi sazinās…»«Pardon, jaunais cilvēks,» skolotājs atkal ievaicājās. «Vai jums zināms kāds apgādātājs?» Viņš pats

bija jau tik daudz rakstījis avīzēm un zināja, cik grūti tur ir ko iedabūt.«Man saka, ka H. Alunāns un arī J. Šablovskis tādas grāmatas apgādājot…»«Par velti laikam gan,» skolotājs iesmējās.«Kāpēc par velti, ja es varu dabūt honorāru?!» Kārlis saslējās. «Divas kapeikas par rindu vai

piecpadsmit rubļu par loksni…»«Nerunā jau nu muļķības!» Viķildu Kristaps ieplēta acis.«Kur tad tu to naudu liktu? Nu apdomā: tev jāsaraksta par dienu tikai simts rindiņas, un divi rubļi tev

rokā. Cik tad skrīveris Noriņš par dienu saraksta? Kas viņam to maksā?…»«Manas domas,» skolotājs svarīgu vaigu iesāka, «ir tās: jums to nemaksās, un ir jautājums, vai jums

pavisam drukās. Esmu vecs laikrakstu līdzstrādnieks un varu runāt no piedzīvojumiem. Ja piesūtiet viņiemkorespondences, jā, brīveksemplāru jūs dabūjat. Bet honorāru? «Baltijas Vēstneša» redaktors BernhardsDīriķis pats man sacīja, ka latviešu literatūra vēl nav tiktāl, ka tā varētu maksāt kādu atlīdzību. Reiziiesūtīju kādu dzejojumu tautas dziesmu garā, – kas to bija lasījuši, atzina, ka tas meistara darbs, drošībasdēļ pierakstīju klāt: honorārs tikai 1/2 kap. par rindiņu. Un kas ir?! Pēc kāda laika atronu atbildi vaļējāsvēstulēs uz manu šifru: honorāru nemaksājam, bet, lai padarītu nemirstīgu jūsu dzejas darbu, tadnodrukājam to šinī vietā – –»

«Redakcija tevi izmopsēja par to, ka tu iedomājies būt kāds dzejnieks!» skrīveris ļauni iesmējās.«Nu, kā tu domā: tu iesūti kaut kādu dumju ziņģi par kaut kādu ganeli un gribi, lai tev maksā honorāru…»Un, kad skolotājs, lūpas kodīdams, viņu sodoši uzlūkoja, tas turpināja: «Nu jā, kas tad tas ir:

Ganiņš biju, ganos gāju,Gana drēbes valkāju.Skuju svārki, ērkšķu biksas,Galvā tāšu cepurīt'…»

Pie tam viņš to nodeklamēja ar tik mazcienīgu, ironisku žestu, ka dziesma patiešām iznāca smieklīga.Visi it kā negribot iesmējās.

Skolotājs arī taisīja līdzi jautru vaigu, bet varēja redzēt, ka tas ķerts vārīgā vietā. «Nevar jau nokatra prasīt, lai tas saprastu dzejas vērtību…»

«Nevar jau no katra prasīt, lai tas sarīmētu tādu dumjību!» Noriņš pārtrauca. «Vai zini, tu man esilabs draugs, bet es tev teikšu ko,» un pie tam viņš tam spēcīgi uzsita uz ceļa, «tu esi labs skolmeistars, betraksti, kas tev jāraksta! Izraksti cenzūres, izlabo savu skolēnu domrakstus, bet liec to dzejošanu mierā!…Par to tevi neviens par doktoru necels…»

Pārsmiedams un mazcienīgi skolotājs·viņu uzlūkoja, bet tam patiešām nebija, viņam ko atbildēt.«Klusuciešana ir labākā atbilde,» tas bija viss, ko tas savā asprātībā varēja sakombinēt.

Iestājās brīdi neomulīgs klusums. Skrīverim Noriņam rieba, ka skolotājs Miesnieks pastāvīgi unpastāvīgi gribēja būt pats gudrākais cilvēks visā pagastā. Tādēļ, lai gan viņi bija labi draugi, tas pastāvīgiatradās skolotājam opozīcijā. Un pēdējais atkal, negribēdams ļaut nostiprināties sava grauzēja autoritātei,visu, ko skrīveris apgalvoja vai uzstādīja, gāza apkārt bez žēlastības. Tādēļ parasti, ja viens apgalvoja to,tad otrs taisni pretējo.

«Mani kungi,» rīdzinieks pārtrauca klusumu, «es jums teikšu ko, mani kungi, – ir tomēr jauki būtrakstniekam! Par tevi nav neviens kungs, tu raksti tikai un paņem naudu. Ja es to varētu, mani kungi, esnekad savu sveci neturētu zem pūra… Un tā apziņa, mani kungi, ka tu strādā priekš savas tautas…»

«Jā, kad Kalniņš, Vēbers un Māters strādā priekš Tautas un raksta,» Noriņš atņēmās, «tad tur ir kādspamats, tad es arī to saprotu. Un atkal Lapas Mārtiņš, redz, tas ir dzejnieks… Uzraksti tu tā… Tā ir cita

lieta…»«Oo, to Lapp Mārting ir gan vien fein Dichter!» rīdziniece sajūsmināta iesaucās. «Viņam tād gar mat

un samt svārk… Var tīr sich verlieben… Es ļoti mīl to literatūr, kad ir fein stāst, to Kapsēt Urzul, toVenēcij asins nakt un to Bālo grēfen! Tikai šāde, ka to nabag Lilī tik daudz vajag ciest, ah, tas irjammeršāde… Jūs, Ērgel kungs, iekš savu romān tok neliekat viņai tik daudz ciest, vai ne? Lūdzu,lūdzu…»

Kārlis pavīpsnāja. Nē, nē, viņš neliks tik daudz ciest…«Kas attiecas uz tiem romāniem, ko te jaunkundze pasauca, tad tie nav nekādi ievērojami dzejas

darbi.» Miesnieks iebilda. «Latviešu literatūrā nav vēl īstu mākslas darbu…»«Kā tā!» Noriņš viņam tūdaļ pretim. «Latviešu literatūrā nav mākslas darbu? Kas ir «Mērnieku

laiki»? Kas ir «Sadzīves viļņi»? Es lūgtu, izskaidro man to!»«Tie ir gabaliņi iz tautas dzīves, bet nav nekas klasiska!» skolotājs attrauca. «Kur tos var pielīdzināt

Šillera «Don Karlosam», «Vallenšteinam» un Gētes «Vertera ciešanām»? Cilvēks, kas lasījis Šilleru unGēti –»

Skrīveris, viņu nicīgi uzlūkodams, to pārtrauca: «Vai zini ko? Es tev ko teikšu, bet neņem ļaunā: tugan Šilleru esi lasījis, bet neesi viņu sapratis –»

«Un tu viņu neesi lasījis, bet tomēr sapratis!» skolotājs viņu tikpat ātri pārtrauca, apzinādamies savupārākumu.

Neko darīt, smējēji atkal skolmeistara pusē. Bet skrīveris vēl nepadevās un raudzīja atkal citādi.«Vecs sakāms vārds saka: «Kurpniek, paliec pie savas liestes!» Ja vienu lietu nevari labi, tad labāknemaz… Tā kā tu raksti dzejas – – kur tādas ģeld…»

«Cūkām nemēdz sviest priekšā pērles!» skolotājs sapīka.«Ko tu ar to gribi sacīt?» skrīveris ar uzvaras smaidu vaigā sacīja. «Tavi dzejoļi būtu tās pērles, bet

mēs būtu tie cūkas?!… Ha-ha-ha-ha!… Vai dzi,» viņš rādīja uz pieri, «man šķiet, ka tev te nav kārtībā…Nu, te – ar ir rakstnieks,» viņš norādīja uz Ērgļu Kārli, «nu, lai viņš saka.»

Kārlis izgāza krūtis. «Latviešiem gan vēl nav tādu dzejnieku kā Gēte un Šillers,» tas atbildēja, «betmums tādi vēl var būt!» Viņa vārdos izskanēja tā kā apziņa: «Arī es te esmu!» Un, kas tas lielākais, Lūceviņam uzmeta siltu, mirdzošu skatienu.

«Un lai nu arī rakstnieki kā,» Noriņš atņēmās, «bet advokāti mums nemaz nav sliktāki kā vāciešiem.Kur vāciešiem ir tāds likumu pratējs kā Krišjānis Kalniņš? Un Varaidošu Zanderis, un Māteru Juris, kaspārtulkojis Baltijas provinču likumus? Redzi, tie ir vīri, kas strādā priekš tautas, tiem ir «kophenas»…»

«Jūs runājat par Kalniņu, mani kungi!» rīdzinieks it kā elektrizēts iesaucās. «Ja šī vīra nebūtu, manikungi, mēs, latvieši, gulētu vēl dziļā tumsības miegā… Bet viņš saka: «Laiks mums celties, laiks mumsmosties!» Mums, mani kungi, nebūtu Latviešu biedrības, ja Krišjānis Kalniņš to nesaturētu… Lai jūsdomājiet, ka vācieši nemeklē, kur ķert?! Bet Kalniņš rīkojas pēc likuma, un viņam viss iznāk riktīgi… Unrunātājs viņš! «Mani kungi, tas ir tā un tā,» –un izliek to lietu tikpat kā uz delnas. Gudrs cilvēks…»

«Skaties, tas Pricis!» Plausene nodomāja. «Pērn viņš vēl dzīvoja Cipstēnos par puisi, – skat, kasviņš tagad par kungu! Nu, ka tikai tas «ancuks» nav palienēts…»

«Nu, vai ziniet, nav arī mūsu Māteru Juris slimais!» Viķildu Kristaps aizrādīja. «Kas attiecas uzrunāšanu, tad viņš ņem Kalniņu nost! Es pats dzirdēju Vec-Aucē. Šis saka: «Kurzemnieki, mēs esam jūsvaņģojuši!» Bet Māters pretim: «Sirds ir kurzemnieka gods, – mēs esam jūs vaņģojuši!…» Es Māteru Jurilabi pazīstu, esam kopā trumpojuši. Abar var viņš dzert un dziedāt! Pērn bij aizbraucis uz Krimūnām,dzīvojām visi tupu rāpu… Lepns nemaz… Pie trumpām piekāva Avotiņu kalēju…»

«Jā, mani kungi, Kalniņš dikti, dikti stāv par savu tautu!» rīdzinieks, it kā nedzirdēdams, ko ViķilduKristaps saka, lielīja savu. «Nevar te neko darīt, brauc uz Pēterburgu. Mani kungi, vai mums būtu atceltavecā rāte un ievestas jaunas tiesas, ja Krišjānis Kalniņš nebūtu to lietu racis augšā?! Nu ir jauni pilsētaslikumi, un arī latvieši var piedalīties Rīgas pašvaldībā. Mani kungi, Kalniņš saka, septiņsimts gadus

vācieši Rīgā saimniekojuši, tagad mēs saimniekosim. No ķeizara mums tās tiesības un brīvestības dotas.Vai domājiet, – tie rātskungi un altesteri uguņus vien spļauj, mani kungi, viņi diezin ko dotu, lai Kalniņudabūtu savi pusē. vācu sievu viņam izmeklējuši, bet nelīdz… Ar naudu gribējuši nopirkt, arī nekā.Kalniņš, mani kungi, neskatās uz naudu, viņš, mani kungi, strādā priekš savas tautas…»

«Ah, Frice, tas viss ir tikai «kvač»,» rīdziniece viņu pārtrauca. «Herr Kalning tāpat liekas samaksāt,un, ja nenoliek viņam rubel uz gald, viņš ar mužik nemaz nerunē… Ir to vācieš tāpat guder konsulent,konsulent Baum un Büngner, un Tonagel…»

Kārlis zobgalīgu smīnu uzlūkoja Lūci, un tā viņu saprata. Viņš taisījās šo kārklu vācieti ņemt uzgrauda, kura arī no citas, puses būtu plucināta; te vilciens nosvilpa, un Plausis ienāca vagonā. «Taisāties,bērni, Jelgava sasniegta…»

Tikpat kā skudras no pūžņa ļaudis plūst no vagoniem laukā, spiežas uz perona un klīst cauri vokzāleiuz otru pusi. Visapkārt sirsnīga apsveicināšanās, smiekli, komplimenti un skūpsti gan uz rokām, gan uzlūpām. Pa lielākai daļai sabučojas sievietes, vīrieši maz un ļoti reti vīrieši ar sievietēm. Ikkatram priekšākāds rads vai pazīstams, kas to sagaida. Pa vidu lielā skaitā jaucas reālskolēni un ģimnāzisti. Tiem galvātādas pat mazas, melnas cepurītes kā Ērgļu Kārlim un Viķildu Kristapam, tikai tām apkārt viena vai divasdzeltenas vai baltas šnores, kuras izskatījās – kā Plausene bija novērojusi – kā vijoles «bases zeide».Zemākām klasēm bija jāapmierinās ar vienu pašu strīpiņu pie cepurītes apakšējās maliņas, bet augstākām,sākot ar terciju, bija savas divas strīpas, un tas bija jau kas liels! Viņu nēsātāji uz tām nebija mazāk lepnikā kavalieris uz saviem ordeņiem vai komiltonis uz savām krāsām. Patiesībā nu gan strīpas bija ievestaspazeminošā nolūkā, proti, lai skolotāji arī pie krēslas savus zēnus varētu pazīt un uzraudzīt, vai tie uzielām vai atklātos dārzos nedara kādas muļķības. Bet zēni, kā jau sacīts, bija lepni uz savām zīmēm, kuraskatram vajadzēja ievērot, un, krūtis atgāzuši, tie staigāja pa Jelgavas ielām.

Šodien pie stacijas gan mazāk… Viņu acis lūkojās pēc savējiem. Dažam labam solīts ievest šodienskolas naudu, citam atkal «panzione», jo nodoti tie «kostē», kuru pa lielākai daļai maksāja ar naturālijām.Citi atkal gluži paši savā maizē un ar ilgošanos gaidīja uz ievedamo sviesta cibiņu; maizes klaipiņu vaisiera ritulīti. Citam krājums noēsts viss līdz pēdējai garoziņai, un jau kādu pusdienu tas dzīvo ar tukšuvēderu. Tādēļ tie divkārt acīgi skatās pēc iebraucējiem. Piesteidzas Plaušiem drīz klāt viņu Ludis, kuršapmeklē reālskolu, un arī Viķildas brālis un citi. Nobučo vecākiem rokas, apsveicinās… Dabū savu…

Kur nu visi ies? Žīdu fūrmaņi ar savām gāzelīgām droškām cits pēc cita spiežas klāt pie trepēm.«Einspänner… Zweispänner, hier ist einer!» sauc tie cits caur citu, uz bukas pacēlušies un galvaspastiepuši. No lauciniekiem tiem tomēr maz prieka, jo tie iet kājām.

«Vajadzētu iet vispirms uz zivju tirgu ieturēt brokastu!» Plausis lika priekšā. «Viesnīcā, tur nav tovērts… Maksā dzīvu naudu, un no visas tās porcijas nav pāra kumosu…»

Bija daudzi, kas viņam piebalsoja. Uz zivju tirgus par to pašu naudu paņem, ko sirds kāro. Vaižāvētu zuti vai kādu kālu nēģu, vai arī labas brētliņas, ja ir. Iegriežas tad turpat vīnūzī pie Martineļa vaiFeldmaņa, izpērk kortelīti očiščenoje, – ja vairāki kopā un vajadzīgs, pusstopu, – bulkas paņem turpat nomaizes sievas un iekož krietni. Alu vīnūžnieks dod par astoņām kapeikām pudeli un, ja vairāk patērē, tadvēl sinepes un etiķi par brīvu. Tādiem, kas mazāk tērē vai nemaz netērē, sinepes pārdod par kapeiku. «Jaesi ieoderējies, tad vari turēt līdzi tos brīvestības svētkus…»

Sataisījās arī partija iet viņam līdzi. Bet jaunie ļaudis palika atpakaļ aiz tā iemesla, ka Plausene unLūce tur negāja. Plausene pati gribēja aiziet Ludim līdzi uz pansiju apskatīties, kā tur puikam iet. Tur viņanorunāja satikties ar Lūci, kurai pirms ar rīdzinieci vajadzēja pieiet pie pucmakerenes. Kārlis labprātbūtu bijis tur, kur Lūce, bet, tā kā Viķildu Kristaps viņai šajā gājienā stāvēja tuvāk un kā kavalieris viņaipieķērās zem rokas, Kārlis rīdziniecei lipt klāt negribēja, kurai atkal piesviedās skolotājs Miesnieks, kasjau tādēļ vien atsacījās no gājiena uz zivju tirgu, ka esot nodomājis vēlāk piedalīties pie goda mielasta.Tātad Kārlim cits nekas neatlika kā šķirties, kaut arī nelabprāt, un tas viņam nācās viegli, aizrādot uzsavām lielām darīšanām.

Kaut gan Kristaps izrādījās tā, it kā tas būtu pie Lūces jau tas matadors, Kārlis noprata it labi, ka tānav. Lūce vēl pagrieza galvu atpakaļ un smaidīdama nosauca: «Ērgļa kungs, neaizmirstiet!… Vēlāk iekš«Villa Medem»…»

«Neaizmirsīšu… Trīs mezglus kabatas drāniņā iesiešu!» viņš piesarcis jautri nosauc pakaļ. Un, kadviņa vairs neredz, met tai pakal «handkusi»…

Neviens nezina, ka viņam ar šo meiču ir jau atrisinājies mazs romānīts. Cik laimīgs tas jūtas viņastuvumā, cik jauka būtu nākotnes aina: viņš Ērgļos saimnieka un viņa saimniece! Bet tas vēl nevar notikt…Ērgļos vēl nav viņam vietas… Vēl tālu tā diena, kad viņš tur varēs būt par saimnieku. Vēl tēvs ir spirgtsun pats grib saimniekot un valdīt. Nav parasts vairs, ka, tiklīdz kā dēls ir paaudzies, vecam saimniekamjāiet maizē un rūmē. Vēl viņam ir citi bērni, kurus viņš grib nodrošināt, un, ja viņš tagad gribētu saņemtmājas, tam būtu jāuzņemas tādas izmaksas brāļiem un māsām, ka tas līdz saviem sirmiem matiem netiktuuz zaļa zara. Viņš sajūt, ka tiek ieskatīts par šķērsli, par traucēkli savai brāļu un māsu laimei. Un tādēļ ircēlusies dziļa plaisma starp viņu un viņa piederīgiem. Kā pazudušais dēls viņš, pa pusei ar lāstiemapkrauts, tiek izstumts plašā pasaulē. Viņš nevar izprast, vai jūtas par to laimīgs vai nelaimīgs…

Viņam tas ļoti maz – būt Ērgļos par saimnieku. Kāda neapklusināma dziņa viņu skubina un dzen ārāpasaulē. Viņš nevarēja paciest to aprobežoto dzīvi, kur skats nesniedzas pāri sētas mietiem. Kad viņš lasalaikrakstos, kā viņi tur Rīgā rīkojas, dibina biedrības, notura pilnas sapulces, spriež, izsaka dažādasdomas, sarīko teātra izrādes, cīnās pilsētas domnieku vēlēšanās, strādā un rūpējas priekš vispārējas tautaslietas, – tad kāds plašums viņam tur atveras priekš gara acīm! Cik šaura pret to viņu nabadzīgā dzīvītepagastā!… Nav te nekā kopēja un vispārēja, un, ja žīdi neiznēsātu pa pagastu tās svarīgākās ziņas, neviensnezinātu, kas otra mājā noticis. Arvien tas pats un tas pats, tas vakar, tas aizvakar, tas šodien un tas rīt.Pelēkā, šaurā ikdiena!… Viņu smacēja nost šis šaurais aizkrāsnes gaiss. Viņš negribēja arī tajā iegulties,juta, ka vēl asinis dzīvi un strauji ritēja viņa dzīslās. Viņš gribēja iekarot plašo pasauli, atgriezties taddzimtenē kā varonis un nolikt tad savu iekarojumu savai Lūcei pie kājām…

Šī Lūce… Tas ir tas smagais akmens, kas viņu velk atpakaļ pie dzimtenes. Viņa un viņa māmiņa…Tās mīkstās rokas un asaras, ja tās viņu nesaistītu, cik viegli, cik brīvi viņš varētu aizlaisties pasaulē…

Tā domādams, tas bija noklīdis pa ielām un aizmirsis savu tiešo mērķi. Ko tad viņam vajadzēja? Tasbeidzot atjēdzās. Uzmeklēt grāmatu tirgotājus-apgādātājus, lai nodotu tiem savu darbu, uz kuru viņš liekvisas cerības un kurš būs tas tilts, kas viņu ievedīs vispārējā dzīvē. Bet viņš vēl tik labi nezina šo grāmatutirgotāju adreses. Atjēdzas tikai, ka ir pie Annas baznīcas un dzird tur iekšā dievkalpošanu…

Viņam gribas tur iet iekšā. Nevis, ka tas būtu kāds dievbijīgs cilvēks, nē, taisni otrādi! Bet viņš bijadzirdējis ļoti daudz par veco Konrādiju un tādēļ gribēja redzēt viņu pats ar savām acīm un dzirdēt arsavām ausīm. Jo arī viņa dzimtene bija izpaudušās valodas par šo mācītāju, ka tas runājot vairāk pardzīves lietām nekā par dievvārdiem un tādēļ tur esot, ko klausīties.

Domāts, darīts. Kad viņš iegāja baznīcā, Konrādijs, garš, pavecs, kalsens vīrs, patlaban kāpakancelē. Agrākus gadus viņš bija sacījis ļoti mīļu svētku sprediķi. Brīvestības svētku ceremonija bijasākusies ar to, ka svētku dalībnieki pirms noklausījušies svētku sprediķi un biedrība ieradusies in corporear karogu baznīcā. Konrādijs par to juties ļoti glaimots un teicis tad par tiem «mīļiem latviešiem» labu.Bet tad viņš, kā jau vācu tautības mācītājs, sācis pret Jelgavas Latviešu biedrību gremzties. Par tobiedrība turpmāk ar savu gājienu uz Annas baznīcu izpalikusi, izmetusi svētku sprediķi, tā sakot, no savasprogrammas, lai katrs personīgi dara, kā viņam tīk. Par to nu Konrādijs bija ļoti noskaities un tad nu savāšīsdienas svētku sprediķī tos latviešu patriotus īsti ņēma grauzt.

«Mani mīļi jūs!» tas iesāka gausā, dziedādamā tempā, izstiepis savas garās rokas un ieplētis vēlgarākos pirkstus, savilkdams savus iekritušos, bālos vaigus, – viņš izskatījās kā tāds, kas septiņas dienasnāvei parādā. «Vai jūs tiešām domājat, ka esat lieli patarjoti? Tad jums būs to kungu atzīt… Viņu jumsbūs pirms slavēt, ka jums tik labi iet… Bet jūs domājiet: «Ko mēs tur iesim puņķoties pie tā Kunrādiņa?Kam mums viņa pātaru? Labāk paņemsim fūrmani un živai ārā uz «Villa Medem» pie siltām desām, pie

putojoša bairīša, pie frišām bulkām un zutiņiem… Ajā, mēs jau esam lieli vīri! Mums piecus rubļus pūrskviešu maksā, paaug ar tiem cupuriņiem itin brangi… Nokuļam savus trīssimts pūrus, un ko tad vairāk!Mēs pērkam bukstiņa drēbes, pulksteņus ar resnām ķēdēm un spēlējam pipariņu tik augstu, ka vaimuižniekam galva reibst. Mēs jau esam lielikungi, braucam tambora ratos, divi zirgi priekšā, kučieris uzbukas… Mums istabas ar dakstiņu jumtiem un glāžu verandām… Cits jau taisa jumtā otru tāžu…» Jā jau,jā, mani mīļie, iet jums labi! Strādnieki jūs esat un protat arī virčaptēt. Bet savu dievu jūs esat piemirsuši,viņa virčapti jūs esat palaiduši! Jūs, saimnieces, kā no rīta ceļaties, domājat tūdaļ pie saviem sivēniem,nedomājat vis pie tā kunga. Un jūs, saimnieki: «Ko mans puisis šodien darīs?» –bet nevis: «Kā es tamkungam kalpošu, un kāds dievavārds šodien' vēlēts?» Jūs pat vairs svētdienas rītos godīgi pātarusnenoturiet!… Jūs esat augstprātīgi un iebildīgi pret saviem kungiem un mācītājiem. Jūs viņus caur zobiemvazājat, laikrakstos par viņiem lieciet ziņģes un rīmes. Lūk, tāds ir jūsu patarjotisms!… Un kas tad ir tierakstītāji? Skolmeisterīši, skrīverīši… Kur vadzi dzen, tur vadzim jālien! Mani tie vienā kalendārānobildējuši par garo stārķi… Lūk, kādi patarjoti!… Nu mums vairs nevajag ne kungu, ne mācītāju… Numēs paši gudri diezgan, nu tikai dosim kungiem uz ādas, smiesim viņus… Lai viņi iet atpakaļ uz Vāczemiun prūšiem…

Mani mīļi jūs! Kur tad jūs to gudrību ņēmāt? Kam jums jāpateicas par visu to, ka jums tik labi iet?…Kas ir bijuši tanī Krievu zemē, tie stāsta, ka tur ir pavisam citādi nekā te… Ne tur labu, grantētu ceļu. neizraktu grāvju… Ne tiltu, nekā… Tu nezini, kā tu pa to urgu pāri tiksi… Tas krievs jau ir tik slinks, kaviņš nevīžo ne savu jumtu izlāpīt, ne savai akai to grodu ielikt… Viņa rati nesmērēti, koka asīm, brēc unsauc: «Ai, kumm, kumm!» Ar čaču arklu viņš savu zemīti uzar, ar kažoku noecē, cīrulis to sūdojis…Vairāk tur neaug kā ušņas un ciesa… Bet jums – āboliņš un kvieši griežas riņķī! Mani mīļie, kam jums parto jāpateicas? Visupirms, protams. dievam tam kungam, ka viņš savu svētību devis no augšienes. Bet kamvēl jums par to jāpateicas? Tam Luteru Mārtiņam, mani mīļie. Un kam vēl jums jāpateicas? Mani mīļie –– tie Kurzemes kungi nav vieni smādējami kungi…

Bet jūs jau arī viņiem esat pateicīgi, jūs viņiem atmaksājat… Jūs viņus vazājat pa laikrakstiem, taisātpar viņiem rīmes un kuplejas… Nu tikai: «Maizes pātaga, maizes pātaga!… Kā viņi mums darīja, tā mēsviņiem…» Mani mīļie, jūs grābiet dievam acīs! Kas savu kungu nebīstas, tas arī dievu nebīstas. Betnepieviļaties, dievs neļaujas apsmieties! Ak, nedomājiet: «Kas tur dievam, ka es savam kungam braucugarām, gāžu viņu grāvī, metu knipi zem deguna. Ja jau dievs mani par to gribētu sodīt, tad viņš mani būtujau sodījis! Kungs un velns, tas man vis vienalga!… Es esmu latviešu patarjots. es viņiem griežu krūtispretim!…» Ak, patarjot, mans mīļais patarjot! Vai tu domā, ka, ja tu dari ko nepareizu, dievs tūdaļ, ņemskādu sprunguli un sviedīs tev pa cinkšļiem?! Viņš, tev sitīs tikpat kā ar āmuru pa pieri?! Pagaidi, pagaidi;mīļais patarjot, viņš nāk palēnām! Kristus arī neuzbrauca debesīs ar joni – «burks!», bet – «tilam, tilam»– arvien uz augšu, palēnām, pamazām… Reiz arī tev tavs dievs rādīs tavu grēku reģistru: «Āre, vai tasbija labi?! Ko tu savam kungam un mācītājam esi darījis, to tu man darījis!… Ja tu viņam esi vaigāspļāvis, tad tu esi man vaigā spļāvis!… Ja tu esi viņa sirdi skumdinājis, tad tu esi mani skumdinājis. Tuneesi nekāds patarjots, jo neesi mīlējis, kas bija manā zemē un kas bija man mīļš un dārgs… Tu esi tikaitāds velna cepetis un tītara gabals!…»

Ak, mani mīļie patarjoti, nedomājiet, ka tie koki debesīs aug!… Es arī zinu, ko jūs varat un ko jūsnevarat… Kāds amata brālis no laukiem man rakstījis, šim bijis jāpavada mironis uz kapiem, bet tuvākāmežiņā rīkota zaļumballe… Un tie muzikanti iet garām tiem kapiem un, pūš vienā pūšanā, neklausa ne tambaznīcas pērminderam, ne arī zvaņum, ka uz kapiem mācītājs tura dievavārdu… Ek, kas mums dievavārdi,mums pašiem zaļumballe ar karogiem, bufeti un uguņošanu… Un tad mans amata brālis izzinājis, ka tiemmuzikantiem vien izmaksāts deviņdesmits rubļu sidraba!… Mani mīļie, redziet, to nu jūs nespējat. Eszinu, ka jūs to nespējat!… Tās rentes tam kungam un tās procentes tai bankai nav vis vēl nomaksātas.Tiem puišiem tās pērnās lones vēl nav nolīdzinātas. Tas robs tai magazīnē vēl jāatber. Tie sieki tammācītājam jānolīdzina. Tas ķesteris prasa savu tiesu, tas skolmeistars – savu… Mani mīļi, jums vajag

ganīt savu prieku, lai jūs tā tā varētu cauri nākt…»Viss tas tika izteikts tādā tonī un ar tādiem žestiem, ka cilvēks, kurš tā ko pirmoreiz dzirdēja, tika

kutināt kutināts uz smiekliem. Tā arī Ērgļu Kārlis. Viņš negribēja smieties, bet grūti nācās valdīties. Viņšbrīnījās, ka tie ļaudis nesmējās pilnā kaklā. Bet viņi visi tik mierīgi, nemaz nesakustas. Apraduši kā jau arpašu par sevi saprotamu lietu.

«Patarjoti, patarjoti!» vecais vīrs kratīja savu bālo galvu. «Kur jums ir tā vienprātība?! Katrāpagastā saceļas lēģeris pret lēģeri, pulks pret pulku. Vieni grib to Lauka, Tīļu par pagasta vecāko, otriatkal to Meža Pluģi. Iet, prāvojas un procesējas, ņem apikātus, dzirda vēlētājus… Kas jau ticis parpagasta vecāko un lielo tiesas vīru, to ne gāšus nevar nogāzt… Un otrs atkal to amatu tik ļoti grib…Skrīveris, cilvēks, nezin, uz kuru pusi turēties… Rausta plecus, brauka ūsas un domā: «Cik labi tas manbūtu, ja būtu vienprātība un miers!…» Mani mīļi jūs: miers baro, bet nemiers posta…

Un savas virčaptes lietas jūs arī dažs labs tik labi nemaz nepārzināt… Saimnieks nezin, kur zirgamgalva, kur aste, saimniece pusgadu nav bijusi laidarā… Bet mūsu laikos, ja neesi pats priekšā un pakaļā,tad neiet… Nav jau tie cilvēki tā… Redzu pats pie savu virčapti, ka man neiet un neiet, ka man taispīzmanei ar to kučieri kumpas… Pa nokrēsli, kad mans kučieris aiziet uz stalli pie zirgiem, es iegulšosviņa gultā… Nāk šī klāt man ar pačinku, piegrūž pie sāniem. «Vai gribi desu?» Atbildu: «Gribu gan!» –«Vai bulku arī?» Atbildu, ka gribu. Tu redzi, mīļā draudze! Ar manu paša bulku un ar mana paša desu tāmani cienā un prasa man, vai es vēl gribu – –»

Ērgļu Kārlis vairs nevarēja. Tāds sprediķis kutināja vairāk nekā Ādolfa Alunāna kuplejas.Bīdamies, ka tam nav pilnā kaklā jāsmejas un citi nesāk uz viņu skatīties, tas gāja ārā no baznīcas.

Izgājis baznīcas placī, tas vēl pārdomāja par šo savādo veci. Daudz jautru nostāstu tas par viņu jaubija dzirdējis. Kādu radījumu tas reiz redzējis tepat baznīcas dārza pakrūmē. Rumpis viens, bet divasgalvas un četras kājas un rokas. Kāds no ģimnāzistiem vīru smalki pienerrojis. Ielīdis viņa rakstāmistabāaiz skapja un, kā šis sāk sprediķi študierēt, sauc it kā no zemes apakšas: «Konrādi!» Šis klausās, vēro…Nav nekas, ir jau tikai viens pats istabā. Pēc brīža balss atskan atkal: «Konrādi!» Skatās atkal šis, vēro,pieceļas, apsēžas, kamēr beidzot sadzird vēl skaidrāk un saprotamāk: «Konrādi!» Nu vīrs vairs nevarnociesties, uzšaujas kājās, svinīgi pagriež acis uz debesīm: «Runā, kungs, tavs kalps klausās!» Skaļismiedams, puika izlien no aizskapes un izskrien pa durvīm. Bet nākošu svētdien Konrādijam par to lielulielais sprediķis.

«Jā, jā, tie mācītāji!» Kārlis pie sevis mazcienīgi nopūtās. «Nevar aprast viņi ar tiem jauniemlaikiem. Tagad taču katram brīvestība, bet viņi grib, lai laiza viņiem svārku piedurknes tikpat kāpiecdesmit gadus atpakaļ…»

Nemaz vēl tik ilgi! Viņš pats vēl skolā uz to mācīts. Kad mācītājs ieradās uz skolas pārlūkošanu,viņam vismaz četras reizes nobučoja roku. Bučoja, no ratiem izkāpjot, bučoja, atkal iekāpjot. Tiklīdz tasienāca klasē, bērniem visiem vajadzēja tam roku bučot pēc kārtas. Katrs gribēja izdarīt šo pienākumu unspiedās pie mācītāja rokas ar tādu sparu, ka veco vīru tikko nenogāza gar zemi. Tad tas, pacēlis abasrokas, stiepa tās viņiem pretim, tos mierināja un priecināja: «Dabūsat, bērniņi, dabūsat visi…» Un patsviņš smaidīdams iegādējās: «Dabūja arī visi…» Mazie knauķi neizprata vēl, ka neklājas melnsvārčiemlaizāt svārku piedurknes.

Bet veci cilvēki, tie pie tam pieraduši; tie nevar saprast, ka var būt arī citādi. Viņa tēvs pat! Viņš arviņu gribēja apieties joprojām kā ar mazu bērnu. Nesaskaņas starp viņiem cēlušās, tiklīdz viņš bijaiesvētīts un sāka uzstāties patstāvīgi. Viņš dabūja lasīt arī tādas grāmatas, kas priekš pieaugušiemcilvēkiem, un citās no tām stāvēja rakstīts, ka dieva nemaz nav, bet pasaulē viss no dabas. Kā tēvssatrūkās un meta sev krustus priekšā: «Met ugunī tādas grāmatas, met ugunī!» Bet Kārlis: «Pēc kam? To irsacījuši augsti mācīti un gudri vīri, un tā ir…»

Kad tēvs ar bardzību gribēja nospiest tādus uzskatus, tad tas vēl jo vairāk pastiprināja viņaopozicionēlo garu, viņš uzsvēra arī no savas puses tādas domas: «Nav un nav!»…

Un, kad tēvs viņu par tādu grēku valodu grib pārmācīt, tas turas pretim. Tas ir kas nedzirdēts! Bērnspretojas saviem vecākiem, paceļ pret tēvu savu roku?… Tēvs nevar viņu pievārēt, asaras saskrien acīs, –bet ko izdarīsi? Nav vairs mazais bērns.

Bet viņa sirds ir kā pāršauta, savu uztraukto prātu tas nevar apmierināt. Aizbrauc pie cienīgamācītāja, izsūdz tam savas bēdas un lūdz, lai tas jele viņa pazudušo dēlu pamāca un pārmāca. Ļautiņi jauno veciem laikiem visos tādos nesaticības gadījumos radu un kaimiņu starpā bija raduši griezties piecienīga mācītāja. Mācītājs par Kārli nemaz to ticēt, jo pazīst viņu no pagasta skolas gadiem kā gaišugalvu, kas pratis viņam uz visu atbildēt. Kā nu viņš tā būtu noklīdis?

Nu, lai atved viņu šurp, izrunāsies. Un tā kādu rītu pie atlaida galda tēvs saka priekšsaimniekam:«Kristap, kad paēd, iejūdz man bēro dēļu ratos! Pataisi sēdekli priekš diviem!… Un tu, Kārli, saģērbies,tu brauksi man līdzi pie mācītāja!…»

Kārlis satrūkstas un saslienas: «Pie mācītāja? Ko viņam no manis vajag?…»«Viņš grib ar tevi runāt,» tēvs paskaidro tādā balsī, kas par savu lietu drošs.Kārlis satrūkstas vēl jo vairāk, jo paredz partejību. «Kas man par darīšanu ar mācītāju? Ja viņam

manis vajadzīgs, lai viņš brauc pie manis…»Neklausa. Ar varu tēvs nevar aizvest. Aizbrauc viņš viens pats pie cienīga mācītāja un paziņo viņam

to. Tas uzdod ar rakstu pērminderam Plausim, šī Plauša tēvam, – kas gan vairs nav saimnieks, bet savupērmindera amatu neatstāj, – lai tas atved pie viņa Ērgļa dēlu. Ja pēdējais arī tam liegtos klausīt, tad laiiet pie pagasta vecākā, kurš lai dod cilvēkus palīgā un lai liek Kārli pat sasiet, ja tas būtu vajadzīgs.

Tādas valodas izpaudušās pa pagastu, un Kārlis to dzird. Bet viņš tik pasmejas! Tagadējosbrīvestības laikos?! Kur tad ir tāds likums, kas mācītājam atļautu tādu patvarību? «Viņš nav ne tiesa, nevaldīšana,» tas paskaidro. «Viņš ir draudzes samaksāts kalps, un vairāk nekas! Ja es vienam maksāju, tadtaču es gan varu viņam pavēlēt, bet nevis viņš man… Lai brauc desmit tādu Plaušu, es līdzi nebraukšu…»

Bet vecais Plausis nav tas vīrs, kurš to, kas viņam no cienīga mācītāja uzdots, atstātu neizpildītu.Noliktā dienā, kā jau iepriekš tika teikts, tas ar lielu, melnu, vērzeļotu zirgu iebrauc Ērgļu sētā. Tepiesējis, tas ienāk istabā. Liels, sirms vīrs, pirksti kā tapas…

Ļaudis patlaban ēd azaidu. Tēvs jau arī zina, kas notiks, jo skuj bārzdu. «Labdien, ļautiņi!» Plausisapsveicinās un bez lieka ievada ķer tūdaļ lietai aiz cekula. «Vadzi, Ērgļu Kārli! Man te ir grāmata nocienīga mācītāja, lai tevi novedu pie viņa uz muižu. Tu tēvam neklausot!… Dievam neticot… Vai, vai,kādi tie jaunie cilvēki mūsu laikos!…»

Kārlis liekas, ka viņš nebūtu neko dzirdējis un arī neko nesaprastu.«Ja tu netici, tad še palasi!» Plausis sniedz viņam vēstuli. «Āre, kur zieģelis arī…»Kārlis neņem ne rokā. «Kas man tur jālasa? Es ar melnsvārčiem negribu nekādās darīšanās būt…

Kāds labums mums no viņiem?! Mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu rubļus; mūsu sviedrus, visu tie noēd. Laitikai mēs, latvieši, netiktu pie gaismas un kā labāka, lai tikai mēs paliktu mūžam viņu piedurkņu laizītāji!Tumsoņi tādi!… Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!… Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!…Nevajag man… Negribu!…»

Plausis, tādas lietas dzirdot, sastinga vai par sāls stabu. Atjēdzies pārmeta krustu: «Kungs, pasargimani par tādiem grēku vārdiem!… Dzirdiet, ļautiņi, klausāties, kāds Ērgļiem dēls?!… Nav audzināts…Iznācis razbainieks… Lai to dievs nedod katram vecākam piedzīvot! Man pašam ir bijuši bērni, viensPlaušos, otrs Rīgā kaupmanis… Nav dievam acīs grābuši… Maniem bērniem bērni mācīti un runā pavāciskam, kā bērtin ber, bet visi godīgi bērni… Puisīt, puisīt! Ja tu būtu mans bērns, trieptu tev pa lūpām,ka tās sasprāgtu tikpat kā zaķim… Paskat, ko tu dzirdi no tāda šmurguļa, kam vēl slapjš aiz ausīm…»

«Lai esmu šmurgulis, kas jums?!» Kārlis atcērt. «Es nebraukšu, saprotat! Man jūsu mācītājanevajag…»

«Bet viņam vajag tevi!» vecis uzbrēca. «Vai tu te domā kādu joku spēli?! Ja viņš ir rakstījis, ka manvajag tevi novest pie viņa, tad spirināšanās velti!… Te jau ļaudis ir… Liksim tevi sasiet, ja neklausīsi ar

labu…»Kārlis neatbild. Ļaudis klusēdami ēd savus ķilķenus un neteic ne vārda. Vai tie ķersies viņam klāt?

Kristaps, Jānis, visi labi draugi… Bet varbūt…«Ak tu izlaista pasaule, ak tu izlaista pasaule!» vecis guģojas tālāk. «Vai, vai, kāds Ērgļiem dēls!…

Mācībiņas, mācībiņas tev vajag!… Kas tur no tāda var iznākt? Razbainieks, slepkava… Jā, es par saviembērniem un bērnu bērniem gan varu dievam pateikties…»

Māte klausās, klausās, kā viņas dēls tiek «blamierēts», nesaka neko, bet tad sāk rūgti raudāt. «Kādēļ,dēliņ, kādēļ šo kaunu priekš pasaules?! Kādēļ tu nebrauci līdzi tēvam, kādēļ uzlaidi mums pasauli kaklā?… Nu brauc taču līdzi pie cienīga mācītāja!… Izrunāsaties, izlīgsat, kaklu jau nenoraus…»

Visu Kārlis var, bet, kad viņa māmulīte raud, to viņš nevar. Labi viņš brauks līdzi. «Ko tad viņš ganman var darīt!?» tas nicīgi iesmejas. Bet sirds top arvien nemierīgāka…

Saviksē kamašas, uzpošas un brauc līdzi. Tēvs savos ratos viens. Kārlis kopā ar veco Plausi.Pēdējais no barga tiesneša pārvērties jau par mīļu padomu devēju. Ka Kārlis tēvam neklausot, tas esotgan slikti. Bet tur jau varbūt esot sava vaina? Varbūt tēvs nemaksājot nekādu algu un gribot, lai tāpatpriekš viņa iet un skrien? Ja tur esot kāds iemesls, tad to cienīgam mācītājam vajagot sacīt.

Ar lepnu klusēšanu Kārlis atbild šim vīram, kurš cenšas iezagties viņa sirds noslēpumos. Viņš nejaujtam savā sirdī ieskatīties, kura pie tam tik pilna, ka uz savu taisnību vairs nemaz nedomā…

Nobrauc mācītāja muižā, piesien zirgus. Iet apkārt mājai pa zināmo taciņu, kur pa mazajām durvīmietiek uzgaidāmā telpā. Tā ierīkota tumšā koridorā ar ķieģeļu grīdu, kura, soļus sperot, dimd un dun.Nedaudzie soli jau pilni sēdētāju. Jo daži pāri braukuši rādīties, citi atkal pierakstīties pie dievgalda, citsšādās tādās darīšanās, un gaida, kamēr tos pēc rindas priekšā sauc.

Kārlis ne mazums uztraukts, soļo no viena gala uz otru un apskata šo savādo telpu. Vienā pusēmācītāja študieristaba, otrā pusē ķēķis. Cik tas ar gudru ziņu ierīkots!… Plausis apzinīgu vaigu, ka daralabu darbu, iestiepj mācītāja ķēķī sviesta cibu, un viņa tēvs arī it kā sakaunējies seko tur ar pārsietu kurvi,kurā cipst dzīvi cāļi.

Kārlim tā lieta ož pēc partejības, – jo tagad vai vairs var būt runa, kuram būs taisnība?… Savāsinteresēs apdraudēts, tas par šādu nebūšanu uztraukts līdz dvēseles dziļumiem. Un galvā tam uzdīgstatriebība. Viņš par to lietu iesūtīs korespondenci tautiskiem laikrakstiem. Gudro jau, kā to sastādīs. «Kasapēd mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu olas un mūsu šķiņķus?» viņš jautās. «Tauta tos atrauj savai mutei, tosviņa atdod melnsvārčiem-tumsoņiem. Dažam cienīgtēvam cāļi tiek sanesti tādā vairumā, ka mācītājmuižastīrumos nav iespējams ieart putnu kaulus. Jo nepietiek tiem ar to vien, ko tiem muižā pienes, tie brauc padraudzi apkārt lidodami. Kad tauta modīsies no dziļā tumsības miega un ēdīs savus cāļus un savus šķiņķuspati?!…» Un kas tās te par telpām? «Draudze mācītājam uzcēlusi plašu ērberģi un vēl otru māju uz upeskrasta. Bet pašai nav, kur piemesties. Ja ir pie cienīgtēva kāda darīšana, tad jāsēž koridorā pie mitrasūdens baļļas un ziemas laikā vēl jāsalst…»

Bet te viņu iztraucē no domām dzīva saruna starp veco Plausi un kādu miltu kupči, kurš arī dzīvoturpat Plaušos. Arī viņš izsaukts pie cienīga mācītāja uz Plauša sūdzību, ka tas dzīvo kopā nelaulājies arkādu paklīdušu sievieti.

Plausis tagad pie viņa grib it kā atvainoties. «Nu, mīļo Kreisler, es jau kā baznīcas pērminders turcitu neko nevaru darīt! Es taču tev teicu: aizbraucat uz mācītājmuižu, salaulājaties… Bet tā…»

«Bet es negrib nekād' laulīšan',» kupcis, it kā no odzes dzelts, saviebās. «Tā laulīšan' ir tik tād siev'spalaišan'… Ir tu ar to laulījies, viņš tev kaklakungs… Bet tā, ja nepatīk, var no man's aiziet…»

«Jā, jā, bet tādu grēku – dzīvot ar svešu cilvēku bez laulības!» Plausis atņēmās. «Tu taču mācītājapriekšā nevari atbildēt neko citu…»

«Gan es zin'š, ko es atbildēš!» kupcis pikti attrauca. «Vaj't jūs grib, lai es jums sav gudrīb' izplāpe…Gan es mācītājkungam vēl ko cit' pateikš'…»

«Nu, ko tad?!» Plausis iesaucās, pa pusei ziņkārīgs, pa pusei uztraukts.

«Gan es zin'š,» kupcis paliek pie sava. «Jums sav' gudrīb' uz degon' neskrīvēš'…»Patlaban viņus sauc priekšā. «Nu, lai arī,» Plausis, iegādādamies savu sviesta cibu, nodomā. «To

prāvu jau nu es tikpat kā vinnējis. Nu. ko taču viņš tur var pretim teikt?!»Bet viņš nezina nemaz, kas kupcim prātā. Tam jau rokā čaukstošais, kuru tas cienīgam mācītājam

apsveicinoties it nemanot iespieda saujā. Tikai mīļš, pateicīgs smaids pamirdzēja pēdējam sejā, tik klusiun labi viņi sapratās…

Plausim uzkrita, ka cienīgtēvs nemaz tik bargus jautājumus nestādīja, kā tas tādās reizēs bija parasts.«Kas tā tāda Klāra Bendt ir, kas pie jums dzīvo, mīļo Kreisler?» viņš, lūkodamies caur savām

brillēm, ieminējās.«Tie ir mani meiti!» kupcis aizskarts attrauca. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?»«Meita gan,» Plausis iejaucās, «bet tu ar viņu dzīvo kā ar sievu…»«Bet tie ir mani meiti!» kupcis sauca uzsaukdams. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?!…»«Jā, jā, bet tā nav viena kristīga, tikumiska dzīvošana,» Plausis uzturēja savu.Mācītājs domīgs cieta klusu. Kupcis toties kļuva stingrāks. «Nu vait' jūs grib' man to putar vārīt?!»

tas Plausim cieti uzstājās. «Oder man to zeķu lāpīt, oder man's lop's kopīt?»«Es?! Kādēļ tad es?!» Plausis stostījās.«Nu, also, tādēļ tak man būs brīv sev meiti turēt!» kupcis paskaidroja. «Tas tak nav pret likum', bet

pret likum' ir gan, ka cilvēks, kas pāri par sešdesmit, ir vēl baznīc's vērminders… Runās mēs par liet'…»Plausim uzreiz mute ciet. Tā kā viņš bija jau pāri septiņdesmitiem, tad tāda ieruna viņam varēja

maksāt pērmindera amatu. Un, tā kā mācītājs likās, it kā viņš kupča pēdējos vārdus nemaz nebūtudzirdējis, tad Plausis piepeši ieminējās: «Nu, to jau es nesaku, ka viņa tev to virčapti neved… To jau esnesaku…»

«Nu, also tātad!… Ko tad jūs skrien mani sūdzēt?»«Tā jau tikai tāda izskaidrošanās, mīļo Kreisler,» mācītājs beidzot piebilst. «Redziet, mums ir

jāskatās uz šķistu, kaunīgu dzīvošanu… Bet tā kā arī Plausis apliecina, ka viņa to virtšafti ved…»«Nu ja tokš!» kupcis uzmet Plausim gavilējošu uzvaras skatienu. «Tie ir mani meiti…»«Nu, tad jau tā lieta būtu noskaidrota,» mācītājs iebilst. «Ejat, mīļo Kreisler, ar dieva mieru!… Lai

tas kungs arī turpmāk pašķir jūsu ceļus un apgaismo jūsu prātu…»Plausim mute uzreiz kā aizsalusi, tas nemāk vairs pasacīt ne «bū», ne «bē». «Ardievu, mīļo

Kreisler!» mācītājs pamāj laipni ar galvu, kad tas vēl kavējas.«Cienīgs mācītājs, man vēl viens lūgums!» kupcis ieminas. «Man gove nosprāguš'. Kā domā, tad

ļaun' cilvēk' to noēdinājuš'… Vait' jūs no kancel' par to nevarat nolūgt dieve?»Viņš noliek vēl priekšā mācītājam troiku, ko mācītājs pavada ar sirsnīgu galvas palocīšanu. «Labi!

Pierakstīsim… Minēsim jūs savās lūgšanās un lūgsim tam kungam remdināt jūsu bēdas…»Vēlreiz viņš sirsnīgi nokrata kupča roku. Ar uzvaras pilnu gaitu tas iznāk koridorā un aizskarts norūc:

«Man nebūs brīv sev meiti turēt…»Nu nāca Kārļa reize. Jo pēc īsa klusuma viņš dzirdēja, ka cienīgs mācītājs sacīja: «Nu, Plausi, jūs

atvedāt to jaunekli? Vai domājat, ka mūsu darbam dievs dos sekmes?…»«Atvedu gan,» tas atbild, «bet būs jums grūts darbs, cienīgs mācītāja kungs. Ak tavu nocietinātu

sirdi! Vai ziniet, ko viņš pasaka? «Ja mācītājam vajag manis, lai atbrauc pie manis uz Ērgļiem!…» Nu,vai tu jau esi tas Ērglis, vai tu vari to sacīt?…»

«Nu, nu, Plausi, dievs būs žēlīgs!» mācītājs attrauc. «Ja mēs viņa vārdā ko darām, tad viņš liek savaibrīnumīgai sēklai dīgt… Pazīstu to zēnu jau no skolas gadiem… Pasaucat pirms Ērgli!…»

Ieiet tēvs. Mācītājs saņem viņu tik laipnu vaigu kā saulīte. Viņam laikam jau kāda jausma par to, koĒrglis un Plausis iestiepuši ķēķī. Istabas meita pateikusi cienīgai, cienīgā atkal viņam, un tā ziņa apgājusiapkārt koridoram no istabas uz istabu, ka neviens to ne manīt nemana. «Sēžiet, mīļie draudzes locekļi,iepīposim pa dūmiņam.»

Piedāvā tik vienam, kā otram cigāru kasti, un tie arī katrs pazemīgi paņem vienu. Ievelk tad nu visitrīs dūmiņu, abi saimnieki ar sevišķu baudu, it kā mēģinādami.

«Nu, kā tad iet ar lauku darbiem, mīļie kaimiņi?» mācītājs beidzot uzsāk valodu. «Kurš tad nu esatpriekšā, Ērglis vai Plausis?… Cik tad dārgi jums tie ļaudis šogad?…»

«Puišiem iet līdz simts četrdesmit, simts piecdesmit un mazās drānas, cienīgs mācītājs,» Plausispasteidzas paskaidrot. «Meita arī jau māk prasīt savu sešdesmit rubļu…»

«Jā, jā,» mācītājs saldi piebalsoja, «tā ir liela nauda. Vai tad viņi nu mums par to nesīs kopā toszelta graudiņus…»

«Dārgi, dārgi,» Plausis sūkstījās. «Nav vairs vecie laiki. Tagad, jāteic, ir tas prātīgākais: cik varipats ar savējiem, tik apstrādā, pārējais lai labāk paliek atmatā…»

«Ja kam ir tie savējie labi bērni!» Ērglis piepeši skumji iesaucās. «Bet ko es lai ar savurazbainieku? Krūtīs vien ķeras… Dieva nav… Pasaulē viss no dabas…»

«Jā, jā, par to runāsim!» mācītājs domīgi piebilst. «Bet skolā viņš nebija tāds… Nu, sauksim viņupriekšā un liksim viņam kādu vārdu pie sirds. Ar lēnu, ar labu… Gan jau tas kungs būs žēlīgs. Pasaucatviņu, mīļo Plausi!…»

«Kārli!» tas paver durvis. «Panāc pie cienīga mācītāja!…»Kārlis ieiet. Viņam neomulīgi mācītājam acīs skatīties, un tādēļ tas iecērt galvu mazliet krūtīs. Jo

viņa apziņa tam saka, ka viņa sūdzētāji jau ir ar tiesu uz vienu roku, un tas viņu ievaino, kremt sirdī…Mācītājs, čūrinādams lūpas, viņu caururbjoši uzlūko un sodoši nogroza galvu.«Kārli! Tu taču mani pazīsti?! Nu, skaties man acīs… Es taču biju, kas tevi iesvētīja… Es arī tagad

gribu ieskatīties tavā sirdī… Nu, skaties man acīs…»Kārlis skatās, bet iz viņa acīm pamirdz spītīga stūrgalvība. Viņš jūtas pazemots, ka viņu sauc pie

tiesas tikpat kā kādu noziedznieku.«Vai tu manus vārdus atmini? Kā skan tas ceturtais bauslis?»Kārlis neatbild.«Nu, atbildi!» Plausis pikti iesaucas. «Runā, kad cienīgs mācītājs tev liek!…» Viņš gatavs tam ķert

pie krūtīm un krietni sapurināt.«Paga, paga, Plausi!» mācītājs viņu noraida pie miera. «Ar lēnu, ar labu… Kārli, dēls, tu taču man

skolā tik daudzkārt to esi uzsacījis?…»«Tev būs tavu tēvu un māti cienā un godā turēt – –» Kārlis it kā apkaunots nober. Viņa balsī vēl jo

vairāk izmanāma dreboša spītība.«– – Cienā un godā turēt, nu redzi! Bet ko tu? Tu sacelies pret savu tēvu, sacelies pret savu mācītāju,

sacelies pret saviem audzinātājiem. Tu tēvam neklausi, nestrādā tos darbus, ko viņš liek. Pātarusneskaiti… Dievam godu nedod. Nu, atbildi man uz to!…»

«Bet tēvs gan arī viņam nekādu algu nemaksājot,» Plausis iebilst, kad Kārlis klusē. Viņi abi ar Ērgliizmaina ķildīgus skatienus.

«Hm,» mācītājs norūc. «Bet kam tad Ērgļi reiz patiks? Viņš tos dienās mantos un būs tassaimnieks…»

«Bet, vai nu maksā puisim algu, vai viņam,» Plausis pastāv. «Katram savs vajadzīgs…»«Klusiet, Plausi!» mācītājs to apsauc. «Jūs taču redziet – vai viņš nav apģērbies kā jaunskungs?…

Krāģis priekšā, viksēti zābaki kājās… Ko jūs vēl gribiet?!…»«Viss, kas viņam vajadzīgs, tam tiek dots!» vecais Ērglis aizskarts piebilst, jo Plauša aizrādījums

viņu ievainojis līdz sirds dziļumiem. «Viņam taču reiz tie pakšķi paliks, ne citam…»«Taisnība, Ērgli, es jūs saprotu!» mācītājs, viņam piekrizdams, deva gandarījumu. Bet tad pagriezās

uz Kārli. «Tēvs grib, lai tu pieradinies dzīvot pieticībā, puiš!… Lai tu tad vēlāk būtu Ērgļu māju uzcēlējs,bet nevis plinderētājs – – –»

«Es negribu viņa māju!» Kārlis spītīgi iesaucās. «Lai viņš izdod man manu daļu un ļauj man iet

pasaulē…»Šī atzīšanās klātesošos pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens pie neapmākušām debesīm.«Ļautiņi!» Plausis it kā par nedzirdētu ieplēta muti versti platu. Un Ērglis tīri ķērcoši iesaucās: «Lai

viņš to paraksta, cienīgs mācītājs!… Lai viņš to paraksta…»Bet mācītājs liekas to nedzirdot. Caururbjoši un lūpas čūrinādams, viņš noskatās Kārlī. «Es redzu,

nav labi ar tevi, zēn, nav labi!… Savas tēva mājas tu gribi atstāt, ha-ha-ha!… Vai dzirdiet, viņš grib atstātĒrgļus, kuriem 250 pūrvietas aramas zemes?!… Jā, ko tad tu iesāksi?…»

«Iešu uz Rīgu, gan es vietu dabūšu!» Kārlis apzinīgi attrauca. «Kā citi iztiek, tā arī es iztikšu…»«Koo? Vai par kādu bodzellīti?!» mācītājs gribētu viņu vai ar acīm saurbt. «Tā runā plānā galdiņa

urbēji, viegli cilvēciņi… Nekur tu nekustēsi, paliksi savās tēva mājās un dzīvosi, kā tavi tēvu tēvidzīvojuši… Zemkopībai ir zelta pamats, – vai tu saproti?!»

«Nu, tad lai tēvs atdod man mājas un ļauj man rīkoties, kā es gribu!» Kārlis noteica. «Es gribu būtpilnīgi neatkarīgs…»

«Tā, tā, tā!» mācītājs attrauca. «Tu gribi par kungu spēlēt! To es ticu. Bet, kas nav mācījiespaklausīt, tas arī nemācēs pavēlēt. Tev atdot mājas? Bet Ērgļiem arī vēl citi bērni, kuriem vajag savu notām mājām. Tev, nepiedzīvojušam jaunam cilvēkam, vajag ik uz soļa tēva padomu. Ko tu iesāksi armājām?»

«Uz desmit laukiem iedalīšu, āboliņu sēšu, ar mašīnām un lieliem arkliem strādāšu, kā to jauni laikiprasa…»

«Jauni laiki, zinu, zinu!» mācītājs, sāpīgi smiedamies, attrauca. «To tu esi salasījies tanīs tautiskoslaikrakstos. Tie nopeļ un nozaimo visu veco, bet paši nav izrādījušies par spējīgiem ko uzcelt. Tēvu tēvuarklu un spriguli neviens nepārspēs! Atsakies no tādām jaunām gudrībām un lasi labāk vecās «LatviešuAvīzes», kur prātīgi padomi…»

«Tās mūs, latviešus, baro ar pieniņu, bet mēs gribam spēcīgāku gara barību!» Kārlis atcirta.«Ko tu teici?!» mācītājs viņu uzlūkoja, un viņa vaigs kļuva arvien sarkanāks. Viņam cēlās briesmīgas

aizdomas. «Ahā, tad laikam tu esi tas, kas raksta par mācītāju siekiem, par ķeselēšanu baznīcā, parlinošanu?!… Ahā, puisīt, nu es zinu, no kurienes vējš pūš…»

Tā bija taisnība. Kārlis arī savu tiesu bija vainīgs pie šīm asajām korespondencēm «BaltijasVēstnesī» un «Baltijas Zemkopī», kaut gan arī tikai pa daļai. Tādēļ tas arī neko neatbildēja.

«Zinu, zinu, no tevis it visu var sagaidīt!» vecais vīrs arvien vairāk sāka skaisties un zaudēja savumierību. «Svētdienās pie pātariem neej! Dieva namā neesmu tevi redzējis!…»

«Vai ziniet, cienīgs, žēlīgs mācītājs,» Plausis denuncēja. «Man bailes laist pār lūpām tās apgrēcības,ko viņš man, braucot šurp, stāstīja. Dieva nemaz neesot… pasaulē viss esot no dabas…»

«Tu to teici?!» mācītājs bargi iekliedzās un gribēja viņu vai ar acīm saēst. Bet tad drusciņ savaldījāsun, it kā vārīgi aizskarts, sāpīgi smēja. «Jā, jā, no tevis jau visu var sagaidīt. Ja tev nav sirdī tavs dievs, tuvari izdarīt vēl lielākas lietas… Tu vari katram uzbrukt, arī man rīklē ķerties, kauču gan es tevi nebīstos,jo, lai arī esmu vecs vīrs, es tevi nospiežu. Dieva neesot, ha-ha-ha, viss pasaulē no dabas! Neticiet,Plausi, neticiet, ne vārda tur nav patiesības! Tie pasaules gudrie gan mēģina visu izskaidrot, bet nevar.Kas tad mums ir to dzīvību devis?! Pasaules gudrība gan var pasacīt, no kādām vielām pastāv, piemēram,sēklas grauds. Bet lai viņa sastāda tādu mākslīgu sēklas graudu un liek zemē, redzēs, vai tas dīgs!… Turvajag tā dzīva dieva spēka, lai viņš dīgtu un dzītu asnus. Un tu iedrošinies tā runāt!… Teic, – vai tā irtaisnība, ko Plausis saka? Atbildi man īsi un ātri: vai ir dievs vai ne?»

Lai gan Kārlis no viņa bardzības bija sadrūvējies, tas tomēr drusciņ pavīpsnāja. «Jums taču pašiemlabāk vajag zināt… Esat dieva kalps…»

«Neizvairies no atbildes!» mācītājs viņam arvien vairāk uzmācās. «Es tevi nelaidīšu vaļā… Atbildiman: vai ir dievs vai ne?»

«Es nezinu!» Kārlis atkāpās soli atpakaļ.

«Tu nezini… Tā, tā, tā!… Es jau redzu, ka viņš nerunā tavā sirdī. Tu esi no viņa atmests, nejūti viņavarenību, viņa gaismu, viņa spēku. Tu, apstulbotais, nezini, vai viņš ir…»

Viņš izgrūda pie tam tik drūmu nopūtu, bet arī tik perfīdu un izaicinošu, ka Kārlis kaitināts iesaucās:«Nu, es taču nevaru pazvērēt, ka viņš ir!…»«Tu, grēka gabals, nevari pazvērēt?!» mācītājs, it kā no odzes dzelts, iesaucās, un viņa acis stiklaini

mirdzēja. Kārlis, nevarēdams šo skatienu panest, mazliet saduga. «Tu nevari pazvērēt?… Še tev!»Viņš vilka tam skaļu pļauku gar vienu ausi un gar otru. Viņš gribēja sadrauvētā šaubas un pretestību

galīgi iznīcināt un radīt to dzīvu spēku.Bet sekas iznāca taisni pretējas. Kā ērglēns Kārlis saglaudās, viņa acis šaudīja dusmu zibeņus, viņa

sejā sašutums, kauns un sāpes. «Kādēļ jūs man sitāt, par ko?!…»«Par ko, tu jautāsi?!» mācītājs mazliet apjuka, bet tad cēla savu roku no jauna.«Nost!» Kārlis turēdams priekšā savu, atsita nodomāto triecienu. «Savus nagus pievaldāt!…»Mācītājs atsprāga soli atpakaļ.«Labi jums, ja jūs to zināt, – bet par ko jūs man sitat, par ko?» Kārlis, nāvīgi aizskarts un aizrauts,

turpināja. Viņš bija tā uztraukts, ka tam visas nāsis drebēja. «Es nevaru to apzvērēt… Mana māte viņulūdza, asarās mirkdama… Naktīs viņa negulēja… Kādēļ viņš nenovērsa no mums to kaunu? Ļāva tēvamjūsu durvis virināt, stiept mani šurp kā grēcinieku – –»

Balss lūzdama aizrāvās, pēdējie vārdi notrūka nedabīgā skaņā. Pār vaigiem noritēja dažas karstasasaras. It kā cīnīdamies pēc elpas, viņš elsoja un šņukstēja.

«Skatieties, ļautiņi, skatieties!» arī mācītājs, atkritis krēslā, savukārt aizskarts iesaucās. «Viņš raudaiz dusmām…»

«Redziet, cienīgs mācītājs, redziet,» Plausis izpatikdams piebalsoja. «Ķeras pat jums krūtīs… Un kotad mums, citiem, nedarīs?…» Bet no Ērgļa īsti nevarēja izprast, vai viņš par to priecājās vai skuma.«Nu, ko tad es jums sacīju!» tas Plausim skarbi atcirta.

«Ka viņš tāds razbainieks, nē, to es nebūtu ticējis!» mācītājs atņēmās. «Skolā, – kas tas bija parpuiku!… Tās ir tās studentu gudrības laikrakstos, kas nokāvušas viņa dvēseli. Vai tam, vai, kas apgrēcinasavu mazāko brāli!… Tam būtu labāk, ja tam piesietu kaklā dzirnu akmeni un nogremdētu to jūrāvisdziļākā vietā…»

«Jā, jā, cienīgs mācītājs,» Plausis piebalsoja. «Tā jaunā pasaule, tā jaunā pasaule…»«Jūs, Plausi, un jūs, Ērgli, bēdziet no tiem tautiskiem laikrakstiem tikpat kā no uguns!» mācītājs

iesaucās. «Neņemiet tos rokā, nelaižiet savā mājā iekšā! No tiem vien visa tā nelaime ceļas, ka ļaudisnepaklausīgi un bezdievīgi… Visas tās zirgu zādzības un dedzināšanas… Kur par to bija dzirdētsklausības laikos, kur?…»

«Taisnība, cienīgs mācītājs, taisnība,» Plausis steidzās piebalsot. «Vairāk jau toreiz bijāšanasļaudīm bija…»

«Kā tikai tā augstā valdīšana to pieļauj, kā viņa to pieļauj!» mācītājs sūrstījās. «Jā, jā, ja tas tā vēluz priekšu ies, tad es vairs nedrīkstēšu godīgi pa ceļu iet… Tad tāds man var uzbrukt, ak jā…»

«Jā, kā tad, jā… Bet ko tad nu mēs ar viņu darīsim?»«Jūs, Plausi, viņu vairs savā zirgā neņemiet!» mācītājs piepeši īgni uz Kārli noraudzījās. «Lai iet

viņš kājām, lai iet, kur grib…»Pēdējais bija savu sirdi pārkodis un drusciņ jau rimies. «Aiziešu arī!» viņš spītīgi atcirta. «Jums

padomu neprasīšu!… Jūs, jūs,» un viņš tos visus trīs uzlūkoja mazcienīgi no galvas līdz kājām, «jūs visiesat veci muļķi!… Palieciet veseli…»

To teicis, tas apsviedās riņķī un bija pa durvīm laukā.«Kārli, Kārli!» mācītājs vēl nosauca pakaļ. «Kur mans kučieris?… Es tevi ar varu likšu atvest

atpakaļ savam kučierim…»Sameklē nu kučieri! Kārlis jau uz ceļa gabalā. Šoreiz viņu ne simts kučieru neatvestu atpakaļ… Bet

drošības dēļ tas gan novirzās no lielceļa un iet labāk pa upes pakravi, kura apaugusi ar krūmiem. Lazdupudurus uz katru pusi šķirdams, tas iet tikpat kā briedis uz priekšu.

Vaigi viņam sūrst no dabūtām pļaukām, bet vēl jo vairāk sirds. Viņš izjūt, ka tam notikusi lielanetaisnība. Kāda daļa viņam šinī lietā jaukties iekšā?! Kas viņam par daļu? Un tagad, šinīs brīvībaslaikos, viņu dauzīt!… Ak, kā nu viņš nožēlo, ka nav zvēlis pretim, jā, nudien nožēlo!…

Šur tur tam rēgojas pretim kāds nogatavojies riekstu čumurs; viņš to norauj un kož nogatavojušos,brūnos riekstus, kož, ka vai asaras sprāgst acīs. Ak, dusmas, dusmas viņam! Tādi ir tie mācītāji, gaismasnesēji… Tautiskie laikraksti, vai tu redzi, vācu plukata!… Mūsu maizi ēd un grib būt mums tie kungi…Par siekiem viņš minēja, par ķeselēm un linošanu. Nu, dabūs ar!… Ak, kā viņš savā garā jau savu spalvutrina un to žultī mērcēja! Tūdaļ, kā mājās tiks, viņš rakstīs…

Bet tomēr, jo ilgāk, jo sirds viņam kļuva mīkstāka. Savu taisnību viņš sajuta līdz sirds dziļumiem,bet pamodās arī citādas un pretējas sirds balsis. Viņam ļoti žēl, ka tas tiktāl nonācis. Nemaz tik slikti viņšpret tēvu, dievu un mācītāju nedomāja, bet, ja nu reiz tiktāl nonācis, tad atkāpties nevar vairs… Tie irviņa ienaidnieki uz visiem laikiem.

Otrā nodaļa Mājā pārnākot, bija jau pilnīgi tumsa. Lai gan Kārlis pie sevis pastāvēja, ka viņam taisnība, tas

tomēr sajutās kā grēcinieks. Uz istabu tas negāja, bet uzlīda uz siena augšienes. Ilgi viņam miegs nenāca,ilgi viņš valstījās, līdz veselīgā daba beidzot dabūja pārsvaru un dziļais miegs atveldzēja viņa sakarsušopieri.

Otrā rītā agri viņš, apģērbis atkal savas darba drēbes, bija gatavs pie darba. Tēvs viņam ne vārdanesacīja, vienalga – dari, ko gribi! Viņš tomēr noskatījās pats, kas darāms, un strādāja ļaudīm līdzi.

Viņa attiecības ar tēvu vairs neatlaba. Tā tēvs viņam ļauna vārda nesacīja, ar viņu pat nemaznerunāja. Bet, kad atnāca ciemiņi, radi vai gluži sveši cilvēki, tad ņēma savu dēlu sūdzēt un zākāt. KatruKārļa kļūdiņu viņš pārspīlēja un iztaisīja no mušas ziloni. Ja viņš pēc kādas balles vai rīkojuma nebijakārtīgi piecēlies, nogulējis līdz brokastam vai pat līdz pusdienai, tēvs visu ļaužu priekšā notaisīja viņupar sliņķi un ilgguļu. Ja tas bija iedzēris Kādu glāzi alus ar draugiem un ietaisījis mazu žvingulīti, tad viņuliecināja par žūpu un dzērāju. Ja viņš paknakstījās ar māju meitām, – jauns cilvēks taču ir un sievieteidrusciņ pieliek roku klāt, – tad tēvs iztēloja notikušo tik smieklīgu un neķītru, ka Kārlim pašam dūšaaptecējās, to noklausoties. Viņš pats sev tad nāca priekšā kā gluži svešs cilvēks, kurš slinks, dzērājs,palaidies nešķīstībā…

«Cik zemu, cik maziski!» Kārlis pie sevis nodomāja. Labāk lai būtu viņu sapļaukājis, nekā svešiemcilvēkiem to klāstījis! Protams, ka viņam tādās reizēs stipri miegs nāca, un iekampt viņš arī kādreizkrietni vien iekampa. Un meitas, – ja tev viņām blakus jāstrādā uz bendeli vai kur, – vai viņas tev liekmieru? Un kas tad viņš ir, vai kāds vergs vai nedzīvs koka gabals? Ir taču dzīvs cilvēks un grib kustētiesarī drusciņ. Tā taču ar nevar, kā tēvs grib: vienīgi strādāt, dievu lūgt, kunkstēt un vaidēt… Vaina jau arīvarbūt kur bija, bet to varēja arī pieskatīt.

Tēvs turpretim nesaudzīgi atsedza katru viņa mazāko kailumiņu. Vēl jo vairāk pēc tam, kad «BaltijasZemkopī» parādījās kāda asa korespondence par nekārtībām pie naudas «ķeselēšanas» viņu baznīcā.Upura maks kādam bija trāpījis pa galvu un kāta gals kādam otram pa degunu. Bija rakstīts, ka cienīgtēvslabprāt braucot linot un esot ļoti kārs uz cāļiem. Mācītājs briesmīgi par to bija noskaities, vēl jo vairāk,kur tagad tas domāja zinot, no kuras puses tādas lietas nāk. Un, kad vecais Ērglis bija ieradies mācītājamuižā, lai mājas ļaudis liktu pierakstīt pie dievgalda, mācītājs it pikti bija atbrēcis: «Tavs dēls lai iet, kurgrib!… Es viņu pie sava galda neņemu…»

Tad vecais pūta vien. «Viņš mani bez laika iedzīs kapā… Viņš ir nagla pie mana zārka!» tas sūrojāspar savu pazudušo dēlu. «Labus cilvēkus noņem krievos, vai tādu nevarētu noņemt… Bet tādam laime kālaime! Otrs brālēns par desmit gadu jaunāks… Nav jāiet…»

Viņš pat runāja ar vienu otru, ka ies pats ar rakstu pie valdīšanas, lai ņem viņa Kārli zaldātos, viņšpats ar to nezina, ko iesākt. «Es esmu vecs vīrs, es nespēju ar viņu vairs izkarot…»

Tad viņam aizrādīja: «Kādēļ tad tā?! Jūs esiet vecs vīrs, nu labi, – ejiet pie miera. Viņš pieaudzis ir,dodiet tās mājas viņam, lai viņš tad pats redz… Kad viņam pašam vajadzēs saimniekot un par visu zināt,tad prāts būs pavisam citāds. Jūs paņemiet sev labu daļu un dzīvojiet mierā kā vecsaimnieks…»

Vecais Ērglis, to dzirdot vien, nelabi uztraucās. «Nemūžam viņam savus Ērgļus nedošu:, nemūžam!Man citi bērni arī vēl aug… Tie ar nav sunīši! Jā, kad viņš nebūtu palaidnieks…»

«Vecais Ērglis ir parādījis, ko viņš var,» viņam atbildēja, «lai nu parāda jaunais Ērglis, ko tasvar…» – «Nē, nē, neparko un neparko!» vecais kārpījās pretim. «Kas viņš par jauno Ērgli?!… Lai noliekman priekš katra bērna divi tūkstoši, tad jā… Citādi ne!…»

Kārlis tikai pasmējās. Tik daudz tie Ērgļi viņam nebija vērti!…«Kādēļ viņu nevar nodot krievos, kādēļ viņu nevar?…» tēvs pastāvīgi gaudoja. «Labi cilvēki aiziet,

viņš nevarētu aiziet…»

Māte, skumīgi galvu nokārusi, pastāvīgi slauka priekšautā savas saraudātās acis.«Dēliņ, dēliņ, kālab tu tā tēvam pretim! Nevienas priecīgas dienas man vairs…»Tas bija tas, ko viņš nevarēja paplest. Viņš būtu diezin ko devis, ja būtu varējis tās acis padarīt atkal

sausas. Bet nespēja viņš tās ar saviem skūpstiem izbučot… Acīm redzot, tā viņa dēļ sirga un nīka.Un, kad tēvs atkal uzmācās, tas beidzot saņēma dūšu un gribēja lietai reiz darīt galu. «Nu, sakāt, tēvs,

– ko tad jūs īsti gribiet no manis? Ja jau es jums nekur nederu, tad laižiet projām… Laižiet manipasaulē… Katru dienu varu no jums aiziet… Laižiet tik… Kamdēļ mums to mūžīgu naidu?…»

«Dēliņ, dēliņ!» māte izbijusies iesaucās. «Kur tad tu iesi, ko iesāksi?…»«Iešu uz Rīgu!» viņš noteikti atbildēja. «Sliktāk tur nedzīvošu kā te… Nu, redziet, Čipas brālis Jurka

pat?!… Pa Jurģiem tas aizgāja uz Rīgu kā prasts puisis, pa Jāņiem pārnāca sērst kā jaunskungs…»Šis Jurka bija bijis Ērgļos par puisi un patiešām īsā laikā pārnāca atpakaļ lieliski uzcirties. Bukstiņa

drēbes, resns klocriņķis, resna sudraba ķēde ar visādiem križuļiem, melna hūte ar platām malām – māteitas noderēja par dzīvu piemēru, kā cilvēks var uzplaukt un tikt uz priekšu. Pie tam tas vēl dzirdīja savusagrākos draugus pa krogiem un lielījās, ka iet viņam tik augstu, ka tas ne ar vienu lauku saimniekunemainās. Protams, ka viņš nevienam neteica un arī neviens nezināja, ka viņš to spalvu bija palienējis…

Ērglene nu gan savu Kārli arī labprāt būtu redzējusi par tādu pat jaunkungu. Viņa tomēr šaubījās.«Jā, jā, bet kas tad paliks Ērgļos, kad tēvs savas acis aizdarīs?… Nu, nerunā jau nu tā, dēliņ!…»

Tēvs atkal sāpīgi sarāvās. Viņš negribēja dzirdēt, ka viņam Kārlim jāatstāj savas pēdas. Bet Kārlisatbildēja: «Nu, netrūks jau arī tādēļ Ērgļos saimnieka!… Vai tad jūs domājat, ka man tās mājas jaupatiešām tā pie sirds pieaugušas?!… Mana brīvība man ir vairāk, mana vaļa, ka es varu iet, kur gribu, undarīt, ko gribu! Rīgā visi mūsu tautas vadoņi, kuri mūs, latviešus, mudina kopā turēties un censties uzaugšu. Tur es varu spēlēt teātri, tur es varu rakstīt avīzēs… Tur man viss pie rokas un varu strādāt priekštautas… Ko es te varu?!»

Mātei jau arī nebija apslēptas viņas dēla spējas. Runāja taču viss pagasts, ka Ērgļu Kārlim ir tādagalva, ka viņu noņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grēku!…

«Un par tiem Ērgļiem,» Kārlis atspēkoja pēdējo mātes ierunu, «– nebūs jau arī tie bez saimnieka.Tēvs vēl stiprs, var dzīvot vismaz divdesmit gadu. Paaugs brāļi, pieaugs māsas. Var jau arī cits manāvietā Ērgļos būt par saimnieku. Ja jau jūs sakiet, lai viņiem izmaksāju katram tik un tik, tad jau viņi varizmaksāt arī man. Varbūt varat dabūt kādu znotu, kas to izpilda, un es tad atsakos no Ērgļiem pavisam.Man jau daļa arī nedeg, varu drusciņ pagaidīt. Atmetat man tagad tikai cik necik par to, ko te esmuplēsies, bez algas dzīvodams… Ja nevarat, nu, labi, aiziešu ar to vienīgi, kas man mugurā… Bet Ērgļos esvairs ilgāk negribu dzīvot… Gribu tikt pasaulē!…»

Viņš to noteica tik cieti un ar tādu apņemšanos, ka māte vairs nekā nezināja iebilst. Un tēvs par viņaneatrunājamo stūrgalvību, cik varēja izmanīt, bija redzami apmierināts. «Labi,» viņš beidzot sacīja, «lainotiek, kā tu gribi!… Es tevi neizmācīšu, lai māca pasaule. Bet pagaidi līdz rudenim. Pirmkārt, neesmukalpus tā saderējis, ka bez tevis varētu iztikt, un, otrkārt, man tagad nav naudas… Tiklīdz izdošu pirmoskviešus, došu tev pāra simtu priekš ceļa. Nu, un, ja vēlāk znots rastos un tu māsai par labu gribētu noĒrgļiem atsacīties, dabūsi vēl tūkstoti… Bet par to tagad nerunāsim… Līdz kamēr dabūsim labību iekult,tev jādzīvo… Tad ej arī dieva vārdā… es tevi neturu…»

Kad viņi tā bija izrunājušies, uz priekšu nu pavisam citāda dzīve! Viens otru pieskatīja, saprata unmācījās saprast. Nekādas sadursmes vairs, nekādas vārdu maiņas. Nejuzdamies vairs sarūgtināts, Kārlisdarīja visu ar prieku, rāvās ar puišiem pie lauku darbiem ar melnu muguru, un visus darbus Ērgļi šogadpaveica pirmie. Tēvam vai negribot vajadzēja atzīt dēla centību un rosību, vēl jo vairāk kur pēdējaisvairs nebija dadzis viņa acīs un nestāvēja vairs ceļā viņa slepeniem nodomiem. Bija viņš padarījisnepareizi, tēvs nodomāja: «Ek, ko nu vairs iešu plēsties, cik ilgi viņš pie manis…» Bet, ja tēvs sāka rūktnevietā, dēls nodomāja: «Ek, ko te nu atbildēšu… Pacietīšu to īsu laiciņu…» Viens otru pacieta, cik vienvarēja, un tā starp viņiem nodibinājās tīri sirsnīgas attiecības. Vasara bija patecējusī tik jauki, ka Kārlim,

iedomājoties šķiršanos, kļuva tīri grūti ap sirdi. Vēl jo vairāk kur viņa māmiņa, lai gan tai acis pastāvīgislapjas, locījās priekš šī nenovēršamā fakta. Pašrocīgi viņa tam adīja cimdus un zeķes, šuva kreklus unveļu tikpat kā meitai pūru. Daudz nopūtu un asaru viņa tur iešuva!

Nāca ceļā vēl kas ļoti romantisks!… Viņa slepenais mīlestības romānīts. Tas tā bija nācis: Ērgļiemšogad bija ļoti uzņēmīgi puiši ar smalki attīstītu garšu uz meitu izvēli. Māju meitas nebija īsti pēc viņugaumes, kādēļ tie pa naktīm apstaigāja kaimiņu mājas un aplūkoja, kāda tur tā «ēsma». Bija izzinājuši, kaPlaušiem ļoti «federīgas» meitas, un arī to, ka pie tām ļoti viegla pietikšana. Tās vaktējot blieķi, kaspaliekot pa nakti izklāts pļaviņā aiz rijas starp dārzu un birzi, un guļot turpat ārā būdā. Sarunāja aizietkādu sestdienas vakaru tās drusciņ paburzīt. Kārlis, protams, bez vārda runas turēja līdzi…

Šāda meitās iešana bija savā ziņā kairinoša lieta. Gadās tev tāda dzīva, patīkama skuķe, iztirpinanervus tiku tikām! Kārlim tā šinī gadījumā vēl bija iebrukums ienaidnieka zemē. Vēl viņš nebija aizmirsis,ka vecais Plausis to savā laikā kā arestantu veda pie mācītāja. Kaut kādi viņš tam to atdarītu, ja ne citādi,tad viņa meitām.

Citādi viņš ar Plaušu zēniem skolā bija saticis tīri labi. Ludis, kas tagad apmeklē reālskolu, bijadaudz jaunāks par viņu, ar to tas maz dabūja kopā iet. Bet vecākais, Ferdinands jeb Perlants, kā kalpi viņusauca, bija par viņu pašu kādus gadus vecāks, un ar to viņš gāja kopā proģimnāzijā, kuru vadīja vietējaisķesteris. Tas viņam bija bijis ļoti labs draugs un vecāks biedrs, kas bija ņēmis viņu savā aizsardzībā.Visu, ko vien tas nezināja, to Perlants viņam paskaidroja. Tagad tas Rīgas politehnikā bija jau students.

Ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkojumā žigli pēc incidenta ar mācītāju, kad sirds viņam vēl bijapilna naida. Bija iekritis ar viņu dancot frankusēzi, un šī tik runīga, triecēja.

«Ko, Ērgļa kungs, jūs domājat par mīlestību? Vai jūs jau kādreiz esat mīlējuši?» Un tamlīdz.Muļķīgs jautājums. Apzinādamies savu garīgo pārsvaru, tas lepni nosmīnēja. Nē, iemīlēties – tādu

muļķību viņš gan nekad nedarīs. Un viņa tā caur pieri bija lūrējusi, vai tikai viņa atbilde īsta.«Vot,» viņš iedomājās, «ja šādu Lūci dabūtu rokā!…» Krietni viņš to izburzītu! Un tādēļ ar tādām

savādām jūtām tas devās puišiem līdzi uz Plaušiem. Ziņkārība piedzīvot vēl nebijušu un arī spītīgagandarījuma meklēšana.

Bet brīnums! Kur Plaušu meitām tik smalkas nāsis jau iepriekš izost, ka šovakar pie viņām ieradīsiesĒrgļu puiši? Abām lielajām meitām bija iznākusi līdzi arī sešpadsmit gadus vecā ganu meitene, kuru tāpatkairināja piedzīvojumi, un arī saimnieku Lūce bija izzagusies pie meitām, protams, vecākiem nezinot.Visas zīmes liecināja, ka viņas tos iepriekš jau gaidījušas, jo suņi nedabūja vēl ne labi ierieties, kadviņas tos jau apsauca.

Puiši vēl nebija labi klāt pie būdas, kad viena no tās izbēdza jau laukā. Viens gribēja jau dzītiespakal, kad kāda meita iečukstēja: «St! Tā jau saimnieku jaunkundze…»

Tas ļāva, lai viņa skrien, un līdz ar saviem biedriem vilka ārā no būdas citas meitas, lai apskatītospirms, kādas tām acis, un tikai tad stātos pie viņu pašu iekarošanas. Jo pa tumsu dažam labam bija vīlies,ka bija piegūlies gluži vecai, nesmukai, izbaudījis viņas glāstus un mīlu, un vēlāk, kad redz, kāda tādienas gaismā, tad nezin, kur savas acis likt! Tāda vecene tad līp klāt tikpat kā dadzis. Tādēļ te ļoti vietāuzmanība.

Viens apskata savu: acis spulgas, krūtis briest vien, paņem un dzenādamies aizskrien uz alksnāju.Otrs paķer savu un ir ar «ciferblati» ļoti apmierināts. Trešajam kopīgi ar Kārli paliek tikai viena. Katrs togrābj ciet no vienas puses, bet viņa līp klāt vairāk puisim un Kārlim klusu pačukst:: «Āre, kur mūs'saimnieku jaunkundze, ņemiet to ciet!…» Un pazūd abi ar puisi.

Kārlim, ja tas negrib pavisam izmuļķoties un palikt tukšā, arī cits neatliek kā sekot šim mājienam.Īstenībā tas viņam ļoti patīk, jo taisās piepildīties viņa apslēptā vēlēšanās. It kā iedams uz putnu, tastuvojas savai nārai, kura sēž uz akmeņa pie kārklu pudura, neatstādams viņu ne drusku šaubās par to, kanācis viņu iekarot. «Tagad tu man redzēsi, meitiņ!» tas pie sevis nodomā.

Viņa pieceļas un bēg, bet nevis uz māju pusi, kur tai viegli būtu izsprukt, tā skrien uz birzes pusi un

viņš tai pretim. Jau birzmalē viņa rokas vijas ap viņas šmaugo, drebošo stāvu un jūt viņas miesassiltumu…

Viņi nogāžas abi zālē… Pilnīgi pēc visiem likumiem viņš apķer savu laupījumu, uzguļas uz viņaskrūtīm un tāpat kā puiši grib apskatīt pirms viņas acis, kuras tā atkal negrib rādīt un velk priekšā baltonēzdodziņu… Bet atraut šo plīvuru viņš jau nemaz negribēja nopietni viņš tai to pazīst, darīja to tikai pagaru laiku, lai viņam būtu iemesls lauzties un spiest viņu cietāk klāt pie sevis.

Un beidzot viņam arī izdodas. Viņš atrauj no viņas vaiga drēbi, kura sargāja viņas lūpas, un spiež uztām karstu skūpstu. Viņš mana, ka tas tiek atbildēts, arvien kaislāk un kaislāk iedegdamies, tikpat kā noapakšzemes vulkāns. Karsta, tirpaina tīksme pārskrien pār visu viņa ķermeni… Pārvarētu un pārspētu viņšto tura savās rokās, skūpsta ārprātīgi traki, līdz aptrūkst elpa…

«Laižat mani!» viņa beidzot asi iesaucas un cenšas no viņa atsvabināties. Kad viņš to nedomā laistun vēl ciešāk skauj, viņa top arvien enerģiskāka un skarbāka un cenšas savu jūgu nokratīt. Kad to veltimēģinājusi, tad sāk lēni šņukstēt…

Uzreiz viņš palaiž to vaļā. Viņa saraujas sēdus, un arī viņš turpat uz rokas atspiedies, un kādu laikuiestājas neomulīgs klusums. Viņa raud, un to viņš nevar paciest! No nekā viņš pasaulē nebīstas, tikai pretsievietes asarām ir bezspēcīgs…

«Vai jūs uz mani dusmojat, jaunkundze?» tas pēc brīža kautrīgi iejautājas. «Vai es jums darīju sāpes?…»

Viņa neatbild un slauka asaras.«Jaunkundze, jūs nedrīkstat domāt par mani tik ļauni!» tas mēģināja atkal viņai pielabināties. «Jeb, ja

jūs tā domājat,» un viņš izlikās ļoti aizskarts, «tad es tūdaļ iemu projām…»Viņš gan taisījās celties un iet, bet savus draudus neizpildīja.Viņa atplauka, zem asarām uzdīga šķelmīgs smaids. «Jūs… Jūs esat nerātnis!» viņa pārmetoši sacīja.«Bet es labošos, ja jūs gribiet man piedot!»Viņš sniedza tai pretim savu roku, kuru tā smaidīdama pieņēma un silti spieda. «Nu, tad turiet vārdu!

… Sēžiet te… Tā… Mazu gabaliņu nost!… Un nu parunāsimies drusciņ…»«Par ko mēs runāsim, lūdzu?» viņš ieminējās, nosēzdamies tuvāk, nekā viņa norādījusi, un lipdams

viņai klāt no jauna.«Paga… Mierīgi!» Tā iesita viņam pa roku. «Ne tik tuvu… Nu, runāsim!…»«Nu, par ko? Lūdzu, sāciet…»Tad viņa piepeši it kā ko atminējās. «Kā jūs, Ērgļa kungs, toreiz no rīkojuma tikāt mājās? Cik reizes

jūs vēl dejojāt?… Jūs toreiz ar to tumšmati gājāt «reinlenderi»…» Izrādījās, ka viņa visu, visu bijanovērojusi, ko viņš toreiz darījis. Viņam vajadzēja labi atcerēties, ja gribēja tai visu pareizi atbildēt, kāvēlāk noritējis.

Un tad viņa uzsāka atkal pārtraukto pavedienu par mīlestību. Vai viņš kādreiz esot mīlējis? Ko viņšdomājot par mīlestību?

Viņš tai gribēja to pierādīt uz pēdām, apkampa atkal spēji viņu un gribēja turpināt pirmīt pārtrauktoiekarošanas darbu…

«Mierā, mierā!» viņa to noraida. «Esiet mazliet rātnāki!…» Un, kad tas vēl negrib likties, viņailūpas veļas uz raudām. Un tūdaļ Kārlis padodas viņas gribai… Tikai vienu roku tas drīkst aplikt ap viņasviduci un blakus sēdēt, vairāk ne.

Bet tērzēt viņa prot, pastāvīgi jautāt un stādīt viņam mīklas, tā ka viņš top tīri garā možs. Viņš tačuviņai kaut kā gribētu pierādīt savas simpātijas un draudzību un noliek galvu viņas klēpī…

Tas viņam atļauts. Viņa to saņem mīļiem glāstiem, šķirsta ar savām rokām viņa matus, glāsta un paijāviņa vaigus. Viņam tik labi… Viņš lūkojas augšup viņas acīs, kuras sapņainu smaidu raugās viņam pretim.Tā viņi ilgi un mēmi zīlē viens otru.

Beidzot viņa atkal uzsāk: «Teiciet jel ko, Ērgļa kungs… Runājat!…»

«Es nezinu… Es nevaru izteikt visu, ko es jūtu,» tas sapņaini atbild. «Ja jūs man prasiet, kas irmīlestība, es nezinu… Tikai, kad es jums pieskaros, es to jūtu…»

Viņa glaimota pasmaidīja. «Kas tas varētu būt?… Ja būtu kāds cilvēks, kas man to varētu paskaidrot.Un kādēļ vajadzētu būt tādiem skūpstiem? Un kādēļ vajadzētu būt tādai mīlestībai uz pavisam svešucilvēku? Ja būtu kāds labs cilvēks, kas man to varētu paskaidrot…»

«Es varu… Cik jūs man par to maksāsiet?»«Cik jūs prasiet?»«Vienu skūpstu…»Viņa noliecās un tam to deva.«Ne tikai vienu!» viņš tagad tikai atjēdzies un sāka kaulēties. «Ne tikai vienu, simtu… Vismaz

desmit…»Viņa palocīja tikai atraidoši galvu. «Ar vienu pietiek…»«Lūcija, vai jūs varat mani mīlēt?!» viņš atkal pēkšņi iesaucās.Viņa par atbildi šķirstīja maigi viņa matus, kas to liecināja, ka gan tā ir. Bet viņa negribēja atzīties.

«Nu, miniet?!» viņa koķeti atmeta galviņu.«Ļaujat man to lasīt jūsu acīs?!»«Nu, lasiet…»Un atkal viņu mirkļi savstarpēji slīga vieni otros, it kā caur acīm gribēdami iezagties viens otra

dvēselē, ieurbties līdz vislepenākiem siržu kaktiņiem.It kā aizmirsdams savu apkārtni un aizmaldījies domu tālēs, viņš, sērīgi smaidīdams un atbildes

meklēdams, nogrozīja galvu. «Mīlestība, jūs sakiet?!… Mīlestība nav nekas labs… Mīlestība ir vājība…Es negribu viņai padoties, es gribu iekarot pasauli…»

«Ar mīlestību to varot… Ar mīlestību varot visu…»Un atkal mēmi tie iegremdējās viens otra acu dzīlēs, it kā caur tām iezīzdami viens otra dvēseli. Bet

neizprotams mirdzums viņas acīs, kas spiežas caur tumsu, top arvien skaidrāks un saredzamāks. Sāpīgiesmaidi, kuri izplūda tumsā, un kas nenoteikts, čukstošs tagad izšķirtas skaidri un saredzami, tāpat kāizkalti… Arī čukstošās koku galotnes top arvien skaidrākas un saredzamākas un liekas par visu to jokuzīmīgi smaidām… Viņi atjēdzas… Ir jau liela diena, un nevar būt vairs tālu saules lēkts.

It kā sabijušies tie abi uzlec kājās. No meitām un puišiem ne vēsts! Ja kāds būtu nācis uz audekluzagšanu, tad to desmitreiz būtu varējis izdarīt. «Jāiet uz mājām,» tas ieminas, vēlreiz viņu noskūpsta,skatīdamies apkārt, vai tikai kāds neierauga. Tad it kā nokaunējies ielien birzītē un tālāk zagšus pagrāvjiem uz mājām. Saule jau gabalā, kad viņš sasniedzis Ērgļus.

Viņš uzlien sienaugšienē un guļ nost. Salds miegs un saldas atmiņas… Viņš nodarbojas ar savuLūci… Lielas viņam runāšanas, un darīšanas. Bet te traucētāji klāt. Meita dauzās gar durvīm: tēvs ceļot,lai nākot pātaros… «Diezin kur tie puiši…»

Viņš neceļas; lai skaita, kas grib.Pa miegam viņš tā kā dzird, ka arī puišu nevar sadzīt. Dziedot sieviešu balsis vien pārsvarā. Ērgļos

šorīt sprediķoja vienīgi meitām, sievām un bērniem.Bet, kad vēlāk puiši ieradās brokastī, tēvs gan drusciņ norūca, bet neko neteica. Arī uz Kārli

nebārās, tikai ieminējās, ka kādu svētdienu visiem kopīgi vajadzēšot iet pie dievagalda.Puiši it kā nokaunējušies to uzklausījās, sēdēja un gaidīja barību. Tikai meitas bija šķērsiskas.

Ļauniem skatieniem tās neuzticīgos uzlūkoja un nolika viņiem bļodas degunu priekšā ar tādu sparu, ka tāstīri vai sašķīda.

Kad Kārlis saldos sapņus bija izgulējis, viņam bija tādas dalītas jūtas. Lai gan mīļotās meitenes tēlsviņam stāvēja dzīvi priekš acīm, viņš tomēr negribēja ierādīt, ka ir iemīlējies. Bija dzirdējis no vecākiempuišiem, ka tas nealgojas. Sievietēm var ļaut sevi mīlēt, cik tām tīk. Jo vairāk viņas tevi mīl, jo labāk! Tuneliecies zinot un dari, kas tava darīšana! Turpretim, ja tu viņā ieķēries, tad esi beigts…

Ja viņš pārdomāja daudzmaz ar prātu, tad taču viņam ar Lūci nekas nevarēja iznākt. Ja viņš to ņemtu,kur viņš Lūci liktu? Tēvs jau viņam mājas nedos, un vai tā pie viņa kalpa rūmē nāktu? Viņš ir devis vārduno mājām atsacīties, un būtu skandāls, ja viņš atkal sacītu, ka ne.

Bez tam, lai arī Lūce viņam ļoti patīk, taču precēties viņam vēl īsti netiktos.Viņš grib vēl tā dzīvot, grib tikt uz Rīgu un noskatīties, kā tur iet! Grib strādāt priekš savas tautas,

grib pats vēl izglītoties un zināt daudz lietas, ko tagad vēl nezina. Par visām lietām viņš grib pasauliredzēt, un tādēļ tam vajag bīdīt nost pie malas visu, kas šim nodomam ceļā stājas.

Bet, ja viņš aiziet uz Rīgu, uzstrādājas tur par lielu vīru, tad, jā, tad viņš gan var sacīt: «Nāc nu,Lūcīt, pie manis! Visu, kas mans, es nolieku tev pie kājām!..» Viņam pašam tika silti, to iedomājoties.

Tikai vai viņa uz to gaidīs! Plaušiem aug arī citas meitenes, un, ja vecākā ilgi gribēs gaidīt, tadjaunākās drīz vien viņu pāraugs. Nāks kāds cits, šogad, citgad, bildinās viņu, un tai būs jāiet… Būs viņšiekš tās iemīlējies, sirdssāpes vien viņam tiks!… «Nē, nē, lai iet kā iedams, man jāsargās iemīlēties… Javiņa mani mīl, to viņa var… Tas jau ļoti interesanti…»

No galējas iemīlēšanās viņu pasargāja lielie darbi, kas tagad nāca cits uz cita. Rudzu laiks, kviešulaiks, vasarēja. Laiks bija karsts, un raža nāca cita uz citas. Augusta vidū, kad Plaušu birzē bija pēdējāzaļumballe, Ērgļiem bija jau pārvesta dampe.

Mašīnists, jauns, jautrs zellis, gribēja noiet turp, un Kārlim arī nekas nebija pretim svētdien nostaigātuz Plaušu birzi. Patiesībā viņam bija ļoti patīkami aiz tādas segas, ka iet otram līdzi, satikties ar Lūci,vismaz noskatīties, ko viņa dara.

Tā viņi, zilas lentītes izpirkuši un piesprauduši tās «redzamā vietā» pie krūtīm, iejaucās starpzaļumballes apmeklētājiem Plaušu birzē. Kārlis Lūci gan manīja, bet no sastapšanās izvairījās, labāknemanīts aplūkoja viņu no tālienes.

Bet ilgi viņam neizdevās slēpties. Lūcija to ievēroja. Tumšas asinis saskrēja viņas vaigos, un viņšmanīja, ka viņam notiek tāpat. Kādas karstas tirpas pārskrien pār kauliem. Nu jau citādi nevarēja, – bijajāiet apsveicināties.

«Ā, Ērgļa kungs, tik ilgi neesiet redzēts mūsu pusē!» tā spieda gan silti viņa roku, bet viņas balsīizskanēja tā kā pārmetums. Pie tam viņa to uzlūkoja diezgan stingri. «Laikam būsiet iemīlējušies?…»

«Kur nu tādos grūtos laikos!» viņš jokodams nopūtās. «Bez tam es jau arī nemaz neprotu mīlēt… Unpie tam, kur mani pie šīs vietiņas valdzina tik saldas atmiņas,» viņš galanti vēl piebilda, viņu zīmīgiuzlūkodams.

«Nu, nu!» viņa draudēja ar pirkstu. «Nelūkojat jau man ko iestāstīt!… Tie vīrieši jau nu gan mūsudienās tā: iz acīm, iz atmiņas… Lidinās kā taureņi no puķītes uz puķīti…»

«Jūs jau, jaunkundze, zināt, ka es to neprotu!» viņš it kā taisnojās. «Es vispār neprotu mīlēt…»Viņa kratīja atkal pirkstu. «Nu, nu, mazliet šaubos… Bet tas taču man vienaldzīgi… Par to

nestrīdēsimies… Vai ziniet, ka Perlants arī še ballē? Jūs taču pazīstat manu brāli? Vai negribiet ar viņusatikties?»

«Labprāt. Kur viņš ir?»«Redziet tur to garo studentu ar krāsām, kas tur griežas riņķī. Viņš noņēmies šodien izdancināt visas

pazīstamās saimnieku jaunkundzes. Bet izlaidīsim mēs arī… Skaists reinlenderis…»«Es īsti neprotu!» viņš lūkoja aizbildināties.«Nekas, es pamācīšu… Ies!…»Un, atspiedusies uz viņa kamieša ciešāk, nekā parasts, tā viņu komandēja: «Tralalala, tralalala,

tralala – lalala lala…» Gāja tīri brangi, jo Kārlis bija diezgan vērīgs skolnieks. Kalpi, sabāzuši galvaskopā, bija jau diezgan brīnījušies par Perlantu, ka tas tik smuki izgriež, ka viņa apaļajiem svārkiem šēdesvien nokust. Tagad redz atkal, ka Ērgļu Kārlis un Plaušu Lūce… Tur daudz ko gudrot…

Kad deja bija nobeigusies, Lūce pieveda savu kavalieri brālim. Tas no sākuma gan viņu nepazina,bet tad atcerējās. «Ā, Karloš, mans draugs…» un apkampa viņu un nobučoja. «Kā iet, kā iet?!… Tik ilgi

neesam redzējušies…»«Nu, pie mums uz zemēm jau iet, kā parasts,» Kārlis atbildēja. «Pie jums Rīgā, kultūras centrā, tur ir

pavisam citādi…»Perlants apzinīgi pasmaidīja. «Jā, taisnība, nav jaukākas dzīves kā tādam latviešu studentam… Tas

ir, tādam, kas pieder pie korporācijas. Visur tev durvis vaļā, no visiem tieci ieredzēts un cienīts… Tikaitās nieka naudiņas trūkst…»

Kārlis arī atrada Perlanta krāsaino krūšu lentu un «deķeli» ļoti glītu. «Bet tad tev to vajag arvienturēt galvā, lai tevi pazīst?»

Perlants smaidīdams papurināja galvu. «Nav tā! Rīgā mēs nepavisam nedrīkstam savas krāsas nēsāt.«Selonija» vēl nav no šaržēto konventa apstiprināta. Tur tev man būtu liela stāstīšana. Tas tur caur vācukorporāciju intrigām, jo tie mūs, latviešus, negrib atzīt par sev līdzīgiem. Rīgā tad nu mēs tā darām:apgriežam deķelim otru pusi, un tā mums galvā tikai melna cepure. Savā kortelī un savos komeršos mēs,protams, griežam atkal krāsas uz augšu un dzīvojam, kā mums patīk. Un te, te neviena nav, kas to zina unmani varētu nodot, te es varu droši rīkoties…»

«Vai neaiziesim pie bufetes uz kādu kausu miesta?» Kārlis aicināja. «Tur jau redzu savu biedrudampistu, tas lieliski grib izmaksāt…»

Perlants atraidoši nogrozīja galvu. «Mēs, studenti, labprāt nedzeram kopā ar svešiem cilvēkiem unnezināmiem nepavisam neļaujam sev izmaksāt. Jo kas var zināt, kas tāds par knubuli! Bet, a propos, nācman līdzi uz mūsu klēti. Tur mums ir uzstādīta muciņa… Onkulis atbraucis no Rīgas…»

«Tur viņi visi dzīvo, ka kūp. Viķildu Kristaps arī…» Perlants atkārtoja, kad Kārlis vēl vilcinājās.«Tas puika arī savu daļu var iemest!… Nu, aiziesim, Karloš…»

Viņa uzaicinājums bija tik sirsnīgs un draudzīgs, ka Kārlis nevarēja pretoties, lai gan aiz zināmiemiemesliem viņš nelabprāt būtu spēris savu kāju pār Plaušu slieksni. Tā kā Lūce bija satikusies ardraudzenēm un iestigusi ar tām sarunās, tad abi draugi, saķērušies zem rokas, lēni gāja nost no dejaslaukuma uz Plaušu pusi.

Bet, tā kā patlaban sāka spēlēt dāmu polku, tad Plaušu kalpones aizstājās viņiem ceļā un aicināja tosuz deju. Patīkamas, spridzīgas skuķes…

Kārlis nezināja, ko darīt, bet Perlants uzstājās arī par viņu un piedāvājumu ar pateicību atraidīja.«Atvainojat, mēs, vienkārt, nedejojam, un, otrkārt, mums ir kāda ļoti svarīga saruna kādā ļoti steidzīgālietā…»

To viņš izteica gan neapvainojošā tonī un pat pret viņām godbijīgi palocījās, tomēr meitas saprata unpiesarka. «Jā, jā, jūs jau dejojiet tikai ar saimnieku jaunkundzēm,» viena no viņām, tiem aizejot,pārmetoši iebilda.

«Itin pareizi!» Perlants it kā aizskarts draugam sacīja. «Mēs taču neiesim dejot ar kalpu meitām…Tas viens. Un, otrkārt, mēs, studenti, drīkstam būt kavalieri tikai tādām sievietēm, kurām stāvoklis unkuras tikumiskā ziņā drošas. Bet kalpu meitas? Kā viņas dažreiz ar puišiem nedzīvo!…»

Kārlis tikpat kā sapliķēts piesarka. Lai gan viņa iekšējais cilvēks pret drauga ieskatiem sacēlās, viņštomēr cieta klusu.

Klētī viņi sastapa priekšā veselu jautru sabiedrību. Vairāk piedzīvojuši vīri, pa lielākai daļai Plaušukaimiņi, arī kādi jauni cilvēki, Viķildu Kristaps, skrīveris, skolmeistars un citi. Viduspunkts, ap ko vissgrozījās, jau bija onkulis, Plauša brālis, vairāku restorānu īpašnieks Rīgā. Un ne par velti. Viņš biežiizbrauca uz Plaušiem, bet nekad bez savas labas resnas vērpeles alus un bez savām trim četrām pudelēmkonjaka. Viņa lielākais prieks bija Plaušu kaimiņus un paziņas piedzirdīt. Tādēļ tad jau arī visi zināja: jaonkulis izbrauc no Rīgas, tad dzīve spoža!

Viņus sagaidīja šis bramanīgais, tomēr labsirdīgais vīrs sārto seju un vēl sārtāko degunu ar kārpāmun grumbuļiem. Zobos sudrabkalta jūras putu spice ar smaržojošu cigāru; pār balto vesti un tauko vēderunokarājās zelta ķēde ar visādiem kridžuļiem. Sirsnīgi viņš sniedza pretim Kārlim savu gredzenoto roku,

kura tomēr bija cieta un sasprēgājusi, kas liecināja, ka onkulis prata arī pats roku pieķert, kur vajadzīgs.«Tā, tā, tā,» viņš draudzīgi sacīja, skaņas mazliet izlaizdams caur nāsīm, «atkal viens saimnieka dēls

no laukiem!… Nu, ko tu taisīsi papriekšu: auksto groku vai putojošo miestu? Tas pēc patikšanas…»«Mēs, onkul, velkam priekšā tautisko miestu,» Perlants paskaidroja. «Bet vai jums tur vēl āboli ir?

Bumbieri, plūmes? Ja ne, tad jāiet no dārza jāienes…»«Ir mums vēl dieva svētība!» onkulis attrauca. «Pēc patikšanas… Te arī papirosi un cigāri…

Perlant, vai neturēsi līdzi partiju?»Viņi patlaban, kā to no nokrītētā galda varēja redzēt, bija nobeiguši partiju preferansa un grasījās

atkal taisīt jaunu.«Nē, onkul, atvaino, es gribu parunāties ar savu draugu,» students attrauca, izskalodams osaino glāžu

krūzi.«Pēc patikšanas!» krusttēvs attrauca. «Bet vai neiesim labāk uz stukulku? Vairāk griežas…»«Jā, jā, uz stukulku!» citi piebalsoja un laida vaļā par jaunu.Perlants ar īstu lietpratību pielaida no mučeles kausu. Gambrinum tas vairāk neputoja kā viņam.

«Patiešām kairinošs dzēriens!» viņš to pacēla gaisā. «Kausā zelta miestiņu, Mieža tēva dāvātu!… Sveiks,tautiet!» tas, pametis ar galvu, uzdzēra Kārlim.

Tas nu gan arī prata senču miestu iemest. «Bāliņ, tveri kausu, dzer to viegli sausu…» Bet kauss bijavaren liels, un Perlants pastāvēja, ka vajag līdz dibenam. Grūti gan nācās, sarkans– vien vaigos palika,tomēr kanti nepalaida.

«To mums, studentiem, vajag varēt!» draugs ar labsirdīgu smaidu piebilda. «It sevišķi fuksim, tamvajag daudz ko izturēt. Viņam jātura līdzi ar «burši» vai «apsūnojušo galvu», jāievēro, kādiem malkiemtas dzer, un jātiek gatavam reizē ar tiem. Ja viņš drusciņ ātrāk vai vēlāk sasniedzis dibenu, tad viņamiekar «piķi»…»

Kārlis viņu jautājoši uzlūkoja.«Tu gribi zināt, kas ir «piķis»?» Perlants turpināja. «Redzi, viņam piepilda no jauna kausu miesta,

kurš tam tad jāizdzer vienam pašam. Citi pa tam dzied dziesmu: «Der Fuchs, der hat Verschiss gemacht»utt. Fuksim ar savu kausu vajag tikt gatavam, un viņš to drīkst atņemt no lūpām ne agrāk un ne vēlāk, kādziesma izdziedāta. Tiklīdz beidz dziedāt: «Zieh' Fūchslein, zieh'»-viņam vajag būt cauri. Citādi viņamvar iekārt piķi no jauna…»

«Bet, ja viņš izpildījis, kā vajag, vai tad viņš ir cauri?» Kārlis iejautājās.«Viņš var dabūt no jauna pilnu kausu arī par to, ka izdarījis labi,» students paskaidroja. «Tad dzied:

«Der Fuchs, der hat es brav gemacht» utt. Bez tam vēl jādzer vispārēji zalamanderi, atkal ievērojotkomandu, pie kam var viegli pārskatīties un dabūt «piķi». Mēs, studenti, draugs, nekad neesam nodzeršanas pasargāti un nekad nedrīkstam no tās atsacīties.»

Kārlim acis vien mirdzēja. Tāda varonība! Bet Viķildu Kristaps, izstājis no trumpotājiem unpienācis viņiem klāt, ieminējās: «Ja tik vien kā dzeršana, tad tā ir maza lieta! Ja es būtu jūsu fuksis, es tīšutaisītu tā, lai tikai jūs man tos «piķus» kariet. Es viņus visus pavalkāju un… Dzeru, manis dēļ, no rīta līdzvakaram, kamēr viss jūsu alus izdzerts un beigas…»

Students neticīgi smaidīja. «Viss jau var būt, ka tu arī vienu daļu vari dzert, bet iedomājies: te tevjādzer kauss pēc kausa cauri…»

Kristaps to necieta, ja par viņa dzeršanas spējām šaubās. «Nedomā, mīļo Ferdinand, mēs te, uzlaukiem, arī varam turēt. Kad mēs ziemu ar puišiem mežā braucam, mēs pirms pie alus glāzes pielejamrumčinu konjaka un to tad glāzi uz glāzes cauri… Ja tu gribi ar mani sacensties: es esmu ar mieru izdzertpiecus kausus no vietas, tu turi man pretim. Bet ieliesim pirms katrā kausā glāzi konjaka.»

«Ā, nē, maisīt ne,» Perlants gari vilka vaigu, «tā jau būtu cūcība… Maisītu tikai fukšiem dod blakti,tas ir, alu, jauktu ar papirosu galiņiem un apdegušiem sērkociņiem, un arī tikai vienu par visām reizēm.Ko nu mēs cīnīsimies, Kristap? Lai paliek, mēs taču viens otra spējas zinām…»

«Bet to paukošanos ar tiem rapieriem, to es gan labprāt turētu līdzi!» Kārlis iesaucās. «Tam vajagbūt trakoti interesanti…»

«Iziesim dārzā, es jums to mazliet izrādīšu,» Ferdinands vedināja. «Tas ir, rapieru man gan nav,galvas kurvju arī ne, bet mēs to tāpat varam imitēt…»

Viņi izgāja visi trīs dārzā. Perlants, paņēmis sētas vabu, viņiem izrādīja, kā notiek kaušanās arrapieriem. Kā tiek sists un atsists, kā iznesta prīma, sekunda, terce un kvarte gluži no apakšas, kur tu,cilvēks, ne gaidīt negaidi! «Galvas kurvju man, protams, nav, bet pie menzūras arī galvas kurvjus nelieto.Tikai rokas un krūtis atsedz kailas, pa kurām var sist… Tādēļ galva arī nemaz nav jāsarga. Bet Vācijā arīpa galvu sitot. Reiz kādam baltietim, ejot uz menzūru ar kādu turienieti, noticis māleris. Turienietis dodtieši pa galvu, balts nezina sargāties… Nocērt viņam degunu…»

Kārlis to visu noklausījās ar lielāko interesi. Bet Viķildu Kristaps domāja, ka tur tomēr nekādamāksla nelīdz, ja tikai spēks. Viņš esot gatavs cīnīties kaut vai ar pašu Perlantu bez visas mākslas.

«Nu labi pamēģināsim,» Perlants sacīja, nogrieza pie sētmaļa divas kārklu vicas. Tad viņi pagāja uzkāda klajumiņa un atklāja cīņu.

Pirms uzbruka Kristaps, bet Perlants atsita katru viņa cirtienu, pa starpām pāriedams uzbrukumā. Pietam katrs viņa cirtiens ķēra tā, ka Kristaps dabūja pērienu tikpat kā lietu un no dusmām tīri sapīka. Viņšmēģināja revanšēties ar neatļautiem cirtieniem, un beidzot varbūt viņi būtu nopietni sakāvušies, japiepeši, skaļi smiedamās un triekdamas, nebūtu dārzā ieskrējušas skuķes. Lūce ar savām draudzenēm.Viņām priekš viesiem āboli un plūmes jālasot. Lai kungi nākot palīgā papurināt kokus.

Protams, ka viņi neatteicās, svieda vicas pie malas un iesāka ar jaunkundzēm driskāties… Lūce, laigan jārēdamās, gribēja dabūt Kārli sānis, lai ar viņu parunātos. Bet Viķildu Kristaps maisījās pa pulku unviņas nodomu izjauca. Lūce bēdza, Kārlis to ķēra rokā, bet Kristaps, pa pulku trešais, saķer katru padusēun pārceļ pāri pār grāvi. Tā viņš izrādīja savu lielo spēku. Tas nu sāka ar Lūci driskāties pats, un viņaatkal bija par smalku, lai izrādītos pūcīga un liktu manīt, ka viņš tai nepatīk. Mazliet tur arī varbūt bijakara viltība no viņas puses, lai Kārli padarītu drusciņ greizsirdīgu. Jo viņai nepalika vis apslēpts, ka viņšuz visu to nebūt nevar noskatīties vienaldzīgi un uzreiz palika tāds domīgs un kluss. Un tādēļ viņa vēl jonebēdīgāk sāka ar Kristapu trakot.

Kārlis pa tam sarunājās ar citām jaunkundzēm par vienaldzīgām lietām un, kad tās pasitās nost, tadieminējās studentam:

«Perlant, man viens lūgums pie tevis.»«Nu, kas tas ir?»«Vai tev ir kādi sakari ar «Baltijas Vēstneša» redakciju?»«Es domāju gan! Vecais Dīriķis un Pāvuls Pļavenieks mūs, studentus, pastāvīgi mudina, lai mēs

priekš viņu avīzes ko sarakstām.»«Man ir kas sarakstīts… Šis tas!» Kārlis piesarcis atzinās. Pie tam tas vērīgām acīm sekoja Kristapa

un Lūces kustībām. «Vai tu nevarētu parunāt… Vai es to nevarētu iedabūt viņu avīzē?…»«O, kālab ne!» Perlants labsirdīgi attrauca, bet tad neticīgi Kārli uzlūkoja. «Tu esi ko sarakstījis?…

Bet par ko tad?…»«Nu, tādu gabaliņu iz lauku dzīves, romānu vai stāstu,» Kārlis piesarcis stostījās, pavadīdams ar

acīm Lūci. «Tikai nestāsti te nevienam!… Es negribu, ka to zina…»«O nē, kā tu vēlies! Bet tas ir ļoti interesanti… Tev vajag dot man izlasīt. Ja tas būs lietojams, tad es

ar visiem spēkiem gādāšu, lai tas tiktu nodrukāts. Paskat vien, tad no tevis var iznākt pat latviešurakstnieks…»

«Tā ir mana karstākā dziņa un vēlēšanās!» Kārlim acis spulgi iemirdzējās. «Tikai lai tas paliek starpmums… Es negribu, ka to te zina…»

«Labi, labi! Te jau arī nav nekāda nolūka par to runāt. Bet Pāvulam Pļaveniekam gan es sacīšu – tasir mans draugs…»

Viņš deva Kārlim kādu bumbieri, kamēr Lūce un Kristaps aizelsušies piesteidzās, un arī citasjaunkundzes viņiem sekoja. «Tagad, bērni, miers!» Perlants iesaucās. «Vai ziniet, tagad varam aizietatpakaļ uz zaļumiem, kur patlaban sākas itāliska nakts. Varam izlaist kādu riksi un tad nākt atpakaļ uzvakariņām!…»

Viņa priekšlikums atrada piekrišanu. Citi, jautri tērzēdami, bet Kārlis kluss un domīgs gāja atpakaļuz zaļumu vietu birzē.

Metās jau krēsla. un sākās patlaban programmā apsolītā «itāliskā nakts». Tas nozīmēja to, ka tikaaizdegtas daudzās papīra lampiņas. Tas nu nebija daudz, bet jau gaidīja milzīgs bars ļaužu ārā aiz striķauz tiem lieliem brīnumiem.

Protams gan, aploks jau izskatījās pavisam citāds un meitas un puiši krāsu atspīdumā daudzskaistāki.

«Ē, Ērgļu Kārli, kur tu man noklīdi?!» kāds, Kārlim piesteidzies, iesaucās. «Man nav vēl visā vis, –vai negribi man pretim dancot? Jaunkundze man jau saangažierēta…»

Tas bija Kārļa biedrs dampists Līcis un dāma, ko viņš veda pie rokas, viena no Plaušu kalponēm,kurai saimnieku dēli pirmīt bija devuši kurvīti.

«Pateicos,» Kārlis piesarcis atbildēja, «man te patlaban sarunas ar savu draugu.»«Ā, tas tas Plaušu jaunskungs, students… Vai nevari man viņu priekšā stādīt?…»Perlants, skrullēdams ūsiņas, drusciņ aizgriezās, un Kārlis nesamanīja ko darīt.Bet dampists, kas bija drusciņ žvingulītī, jau nedomāja neko ļaunu. «Labdien, študent jaunskungs,»

tas pats sniedza viņam roku pretim. «Mans vārds ir Līča kungs… Vadu Maz-Strautu mašīnu… Astoņuzirgu spēks…»

Perlants vēl vairāk novērsās un likās, ka viņš to ne redzētu, ne dzirdētu.«Vai jūs uz mani esat dusmīgi, študenta kungs?» dampists iejautājās. «Aiziesim starpbrīdī pie

bufetes uz kādu glāzi alus… Jaunkundzēm izsauksim kviešalu,» tas paskatījās sāņus uz savu dāmu. «Mantas nieks… Iznāk katru dienu uz trīs rubļi…»

Runā, cik gribi! Vaigā bāls, Perlants nogriezās pavisam un draudzīgo piedāvājumu gluži ignorēja.Labsirdīgais dampists to mazliet saprata. «Tad jūs domājat, ka es jums par mazu?!… Ka ne, ne, študentakungs, nav jau arī nekāda note… Esmu runājis un dzēris kopā ar vēl daudz lielākiem kungiem… ĒrgļuKārlis taču tāpat saimnieka dēls… Tu taču dejosi man pretim, Kārli?…»

Taisnību sakot, arī Kārlim tāda Perlanta izturēšanās mazliet nepatika. Līcis taču bija cilvēks, kassavu lietu pie mašīnas prata uz «ff». «Labprāt,» tas atbildēja, «ja tikai dabūju vien dejotāju.»

«Lūdzu, jaunkundze!» viņš griezās pie Lūces.Tā bija gandrīz uz mieru, bet Perlants viņai piegrūda pie sāniem. Gan nesaprazdama īsti šo mājienu,

viņa tomēr Kārlim atteica: «Pateicos, es tagad nedancošu…»«Tu taču nedancosi pretim mašīnas smērētājam un savai kalponei,» Kārlis nodzirdēja, ka Perlants

māsai sacīja. Tad tie no viņa gluži aizgriezās.Kur Kārlim nu dejotāju ņemt? «Āre, jaunskungs, tur sēž mūsu Lavīze, ņemiet to!» viņa biedra dāma

aizrādīja. Tur patiešām necik tālu sēdēja Plaušu otra kalpone un bija vēl dabūjama.Viņam jau nu nekas cits neatlika kā aicināt to pašu, un tā viņa aicinājumu pieņēma abām rokām.

Nostājās viņam blakus uz dejas laukuma tik cīrīga, kā uz drātīm vērta, pie tam, griežoties riņķī, spiedāstam klāt tik mīļi un lipīgi… Arī viņa pretdejotāja amizējās debešķīgi. Līcis laida vaļā visādas fakses unmeta kūkumus, kādi dejā nemaz nebija vajadzīgi un paredzēti, pie tam ar saviem iekliedzieniem griezdamsuz sevi vispārējo publikas vērību.

Kārlis tomēr jutās no lietas pavisam nost, un viņam bija pavisam savādi ap sirdi. It kā starp viņu unLūci būtu atvērusies nepārkāpjama plaisma. Viņš tagad iestidzis kalpu pulkā, un viņi ir saimnieki!… Lūcesacīja gan, ka viņa nedejos, bet tur viņi dejoja visi četri: viņa ar Viķildu Kristapu un Perlants ar kāduviņas draudzeni. Gan jautri un dzīvi tērzēdami, tomēr smalki un pieklājīgi…

Pats par sevi protams, ka Kārlis šovakar izvairījās ar viņiem satikties. Bet viņš manīja, ka arī tie noviņa bēg. Itin vienkārši Līcis vairs no viņa neatlaidās, un, drusciņ vēl padzīvojuši, tie abi devās uzmājām.

Pa visu mašīnas kulšanas laiku un pēc tam Kārlis bija tāds domīgs un kluss. Ļaudis to iztulkoja, katas tādēļ, ka viņam drīz no dzimtenes jāšķiras. Pa daļai tas ar, jā, bet sirds viņam sāpēja Lūces dēļ. Viņšnebija vairs Ērgļu saimnieks, nekad tam vairs nebija izredze par tādu kļūt… Tēvam doto vārdu viņšatpakaļ neņems. Bet līdz ar to viņš iestidzis kalpu kārtā, un tādus Perlants neierauga, un Lūce pie tādaneies.

Pie tam viņš sevi mierināja, ka tā ir ļoti labi, jo viņš taču pats sevi bija brīdinājis no iemīlēšanās.Viņš nedrīkstēja iemīlēties! Viņš, kas taisījās atstāt dzimteni, doties dzīves bangās un iekarot savunākotni, viņš nedrīkst nodoties mīkstulībai un ieķerties kādas meičas brunčos. Pret tādām lietām viņamvajag bruņoties ar vienaldzību.

Tomēr, neraugot uz visu to, kā tas nu bija, kā ne, viņš norakstīja šādu vēstuli:«Dārgā jaunkundze!Piedodat, ka Jūs apgrūtinu ar šīm rindiņām, bet, šķiroties no dzimtenes, gribu vēl no Jums atvadīties.

Es uzticu pie tam mēmam papīram to, ko neviens nezina… Nedrīkst zināt! Es gan aizeju svešumā, betdomas manas lidos atpakaļ uz dzimteni… Jo še paliek kāds tēls, mana dieviete, mans laimības tēls, kuršcieši ieaudzis manā sirdī. Esmu viņai acīs lūkojies un sūcis viņas lūpu karsto medu. Sapņos un nomodāviņas tēls mani pavada. Es viņu nespēju aizmirst! Es viņu savā sirdī pielūgšu joprojām… Viņai līdzīgasnav nevienas!… Bet es, kas tagad klīdīšu apkārt bez dzimtenes un tēvijas, vai es uz viņu vairs drīkstucerēt?… Viņa varbūt atradīs laimi pie cita sāniem – – ak, es jau bīstos izaicināt likteni, lai tas maniepriekš pasaka savu lēmumu… Tikai vienu es no viņa lūdzu: lai mana dieviete savās laimes dienās manigluži neaizmirst… Lai viņa savā sirdī patura kādu mazu kaktiņu priekš manis, lai atceras vienu, kas tālusvešumā cīnās dzīves bangās un domā pie viņas, savas Lūcijas. Pastāvīgi tā būs viņa sapņu tēls, viņastāstu un dzeju varone… Lai taču viņa neaizmirst pavisam Ērgļu Kārli, kas viņas tuvumā bija tiklaimīgs…» Un joprojām, un tā joprojām.

Ja viņš gribēja būt patiess, tad tam pašam bija grūti pateikt, ciktāl tie pa jokam domāti komplimentiun ciktāl tā dziļi sajusta patiesība. Lai kā – citādi viņš nevarēja –šī vēstule viņam bija jānosūta.

To apņēmās izdarīt cūku Jānis – par labu vārdu un pieci mārki kādu vakaru noskriet uz Plaušiem uniespiest Lūcei vēstuli saujā. ka neviens to ne manīt nemanītu.

Pukstošu sirdi viņš gaidīja uz atbildi, kurai vajadzēja pienākt šādā vai tādā ceļā. Te arī it nejaušikādu dienu ieradās Ērgļos Plaušu sieva un klaušināja, vai nav redzēti viņu šīgada teļi. Noklīduši!… Ja jauneesot redzēti, tad jau jāejot tālāk pameklēt. Bet pie tam viņa paguva šaut Kārlim vēstuli un pamirkšķinātzīmīgi ar acīm: «No Lūces…» Tad gāja savu ceļu.

Kārlim vai tīri sirds nostāja pukstēt par šo ziņu. Ielīdis savā istabiņā, viņš it kā bez elpas un ar acīmgribēja apēst šīs rindiņas.

«Mīļo Kārli!» tur vienkārši stāvēja rakstīts. «Pateicos par Jūsu laipnām rindiņām un priecājos, kamani neesat aizmirsuši. Es biju ļoti bēdīga, kad jūs tovakar zaļumu ballē pazudāt. Meklēju Jūs uzvakariņām, bet neatradu… Mēs tik jautri nodzīvojām. Bet nedomājiet, ka es ar Viķildu Kristapu, nē, nē,Kārli, Jūs maldāties! Tikai vienīgi Jūs es mīlēju… Mīlēšu… Mīlēšu līdz nāvei. Dienās Jūsu tēls man stāvpriekš acīm, naktīs par Jums sapņoju… Cik laimīga esmu, ka arī Jūs mani pielūdzat… Bet mīļo Kārli! Vaitikai Jūs ar mani nejokojat, vai tikai esmu Jums tik vērta un dārga? Esmu vienkārša lauku meitene, neesmunekāda skaistule un dieviete. Ko no manis var pielūgt?!… Es būtu ļoti ļauna, ja Jūs tā patiesi nedomātu unmani krāptu. Nē, nē, Jūs to nevarat… Jūs nevarat būt tik ļauns… Ak, es Jūs ļoti mīlu… Vēlētos ar Jumssatikties un par visu, visu izrunāties… Mēs taisāmies braukt uz Jelgavu, uz brīvestības svētkiem. Perlantsarī atbrauks atpakaļ no Rīgas. Vai jūs arī brauksat? Būtu ļoti jauki, ja mēs tur varētu satikties. Ja esatieradušies, tad paskatāties arī drusciņ, kur Jūsu Lūcija, kas ar Jums tik ļoti ilgojas satikties…» Un tā

joprojām, un tā joprojām.To izlasījis, Kārlis sev nāca priekšā daudz lielāks vīrs. Tad Lūce tomēr tikai viņu mīlēja?!… Nu jā,

citādi jau arī nemaz nevarēja būt!… Bet kas tur no visas lietas iznāks, kā tas beigsies?… Tumši viņšnojauta, ka viņai un viņam stāv priekšā lielas ciešanas… Nesamanīdams, kādēļ, tas svilpoja pazīstamomeldiju: «Cik grūt, kad agri iemīlē un savu sirdi pazaudē!…»

Jelgavas braukšanai, protams, vairs nekas nestāvēja ceļā. Pārdevis pirmos kviešus, tēvs viņampasniedza labu vīšķi naudas – varēja būt kādi pāra simts rubļi. «Še nu, dēls, tev būs ceļa nauda! Tagadlielie darbi atgalēti, nu varam iztikt arī bez tevis. Ilgāk tevi neturu, vari aizbraukt kuru katru dienu.Neaizmirsti tikai savu dievu un atraksti, kad tev labi iet!…»

Še nu bija viss, ko Kārlis tik karsti kārojis un pēc kā centies. Aizkustināts par tēva labo prātu unlielo vīšķi naudas, viņš noskūpstīja tam pat roku, uz kuru uzlija karsta asara. Arī māti viņš skūpstīja uzpieres un mierināja, kad tā aiz sirdssāpēm sāka raudāt kā izkulta. «Māmulīt, māmulīt,» viņš bučoja nostasariņas no viņas acīm un viņas vaigiem, «es jau neaizbraucu uz visiem laikiem! Pārbraukšu pie tevis –apciemošu tevi bieži…»

Posts, kamēr viņu nomierina. Un prātā pastāvīgi ir Lūce… Nemaz viņš nebija iedomājies, kašķiršanās no dzimtenes būs tik grūta!…

Viss tas noticis un piepildījies kā pa sapņiem. Tagad nu viņš bija te. Un kas nu tālāk būs?Te piepeši, it kā no zemes izaudzis, viņam priekšā nostājās Čipa. Tas arī bija bijis baznīcā, bet

noklausījies sprediķi pamatīgi līdz galam. Viņš nosēdās tam blakus uz sola.«Nu, Ērgļu Kārli, ko tad Kundrātiņš jums, saimniekiem, šodien laba pateica?» tas it kā priecādamies

ieminējās. «Dzirdēji, kā sadeva…»«Dzirdēju jau, dzirdēju,» Kārlis, ar savu nūju rušinādams smilti, lēni norūca.«Un vai nav taisnība? Jums visas pasaules rokā, jūs dievu vairs neatzīstat. Ja zemi izdalīs kalpiem,

būs dievticīgu diezgan…»«Var jau būt,» Kārlis vienaldzīgi paraustīja kamiešus.Iestājas brīdi klusums.«Ko es dzirdu, Kārli,» Čipa piepeši iesaucās bažīgā balsī, «tu no Ērgļiem pavisam atsakoties! Vai tu

dulls esi?…»It kā satrūcies Kārlis viņu īgni uzlūkoja, it kā sacīdams: «Kas tad tev par daļu?!..» Bet viņš

savaldījās un lēni piebilda: «Man jau vēl nevienu Ērgļu nav…»«Nav, nav, bet tev viņi būs… Kam tad citam tās mājas krīt, ja ne tev?!… Vai tu ar zini, cik tādi Ērgļi

vērti?»«Cik taču?! To vajadzību arī daudz… Tam brālim tik un tai māsai tik, citiem bērniem atkal tik un

vecākiem arī savu labu daļu – man viņu nav, to tūkstošu!…»It kā aizskarts viņš rušināja atkal ar savu nūju smiltis, zīmēdams tur visādus ciparus un nulles.«Būs bagātu sievastēvu diezgan, kas tev palīdzēs,» Čipa paskaidroja. «Palīdzēs ar sēklu, ar maizi, ar

naudu… Āre, kas tad kait tai pašai Plaušu Lūcei? Ķer klāt, un būs viss, kas vajadzīgs…»Kārlis piesarka, it kā viņa vaigu būtu aplējis kāds ar asinīm. It kā pieķerts viņš nesamanīja, ko sev

par attaisnošanos sacīt. «Kur tad tos tūkstošus tik daudz lai sadabū…» viņš beidzot nodunduroja.«Ak tu muļķis, ak tu muļķis!» Čipa viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nemaz viņam nav ap ķeršanas!… Kāpēc

tad tu tēvam runā pretim, ka tu nedosi?… Saki: «Jā, jā, došu jums visiem, cik prasiet, norakstiet man tikaipirms tās mājas.» Bet, kā norakstīts, es tavā vietā darītu tā: visu to sugu ārā, ejat, kur gribat, māju manvajag tīru… Koku jums rīklē, ne tūkstošus! Ejat nopelnāt paši… Ja tēvam un mātei man daļa jādod, to esdodu. Redz, tā vajag izstrādāt! Paņem tad bagātu sievu un dzīvo, cepuri sagriezis uz vienu ausi…»

«Liec mani mierā!» Kārlis, iekšēji sašutis, atmeta ar roku. «Es ar saviem brāļiem, māsām lai tā – –Fui, cik tas neģēlīgi! Un kādēļ tad?! Nu, lai ņem viņi Ērgļus, es jau dodu… Dod man to tūkstoti, un laiņem…»

«Par tūkstots rubļiem, tu atsvied Ērgļus!?» Čipa iesaucās sāpīgu un reizē arī ironisku smaidu.«Kārlīti, Kārlīti?! Tās mājas, tie lauki! Es jau būtu laimīgs cilvēks, ja man dotu tikai pāra pūravietaszemes, tu aizsvied projām savu trīssimts pūravietu. Saproti nu tu!… Mēs, kam zemes nav, mēs, uz degunaklupdami krizdami, cīnāmies, ka kur dabūtu savu stūrīti… Tev viņa ir, bet tu viņu negribi…»

«Liec mani mierā ar savu zemi!» Kārlis īgni attrauca. «Es jau arī jūs, tos zemes urķus nesaprotu. Kātādi kurmji, kā mēslu vaboles, pie zemes vien, pie zemes… Tās dēļ izdarītu katru neģēlību, patnoziegumu! Bet es negribu… Es negribu sevi aptraipīt, piekrāpt savējus, lai pie zemes stūrīša piekaltos unuz vietas sapelētu. Cilvēkam taču vajag pacelties arī uz augšu! Vai zini, man šī vienmuļīgā dzīve pagalamapnikusi. Man te par šauru netīk tāda aizkrāsnē tupēšana, gribu pasaulē! Vienalga, vai uz Rīgu vai citur…Tikai tālu projām no šejienes, svešās malās, citos ļaudīs… Es tur nemaz sliktāk nedzīvošu…»

«Zināms,» Čipa domīgi piebilda, «dzīvo jau arī citur cilvēki, un Rīgā arī nav tik slikti. Āre, mansbrālis pat aizgāja… Kur es tagad viņam varu tikt klāt?… Bet lai nu arī – – Pasaulē lai iet tādi, kam navmāju, tev taču krīt mājas…»

«Mājas, mājas, atkal tā pati vecā dziesma!» Kārlis sāpīgi iesmējās. «Jā, var jau būt, labi paēst jautu, mājas turēdams, vari, bet tas arī viss! Citādi tu no pasaules nezini ne «bū», ne «bē». Bet cilvēks nutaču pasaulē nedzīvo vienīgi tā pilnā vēdera dēļ…»

Čipa domīgs apklusa. «Var jau būt, ka arī tev taisnība,» viņš beidzot ieminējās. «Tu esi mācītscilvēks, tev gudra galva un laba skrīve, tev arī varbūt pie zemes darbiem tas ir par maz. Bet mums,kalpiņiem un zemes arājiem, kas citu nezinām, kā «tprh, še vaga!», kādēļ mums nav zemes? Bez tās mumsnav ne dzīves, ne elpas!… Teic, kur netaisnība!…»

Pēdējie vārdi viņam izspruka kā smaga nopūta, kā tādam, kam nodarīta smaga pārestība.«Ko lai dara?» Kārlis piebilda citādā balsī. «Visiem zemes nav, ko dot. Cilvēki nāk katru gadu klāt;

zeme klāt nenāk…»«Nav zemes, ko dot; jā, jā!» Čipa tālāk sūkstījās.«Visiem tās ir papilnam, tiem, kam tās nevajag… Kungiem, kuri dzīvo no mūsu sviedriem… Viņi

neapzina savu zemju robežu… Saimniekiem papilnam, kas arī paši, ja grib, tad strādā!… Tikai mums,kalpiņiem, kas zemi aram un ecējam, ejam, uz deguna klupdami, tikai mums viņas nav, ko dot! Kāpēc tastā tai pasaulē?…»

Kārlis nezināja atbildēt. Iestājās brīdi klusums.«Kārli,» Čipa pēc brīža iesāka, «tu esi labs cilvēks, tu esi mans draugs, tu saki, ka vajag palīdzēt

saviem tautasbrāļiem – – nu, palīdzi mums, nabaga kalpiņiem –»Kārlis noraustīja kamiešus. «Bet ko tad es tur varu? Man taču zemes nav, ko jums dot!… Man nav to

pašu Ērgļu, ja es tos jums gribētu atdot…»«Palīdzi mums pietikt pie kāda laba apikāta!» Čipa noslēpumaini sacīja. «Pie tāda, kam kungi un

saimnieki nevar aizbāzt acis. Mēs gribētu tikt pie Manaseja un iesniegt viņam vienu lūgumu. Bet mēsneprotam krieviski un, ja trāpās, ka viņš nopirkts – – Vai mēs tad zinām, ko viņš uzraksta?… Uzrakstavarbūt, lai mums zemi nemaz nedod, ka no to mazu stūri nevar dzīvot, ka zagļi un slepkavas vien būs…Vai tad nav dzirdēts?!… Ja uz lūgumu nekas neiznāk, tad taču tas ir uzrakstīts pavisam citādi…»

Kārlis neticīgi pasmaidīja. «Ej nu, ej! Kādēļ tad viņš citādi rakstīs, nekā jūs viņam liksiet!?… Betiedot to zemi arī viņā varā nestāv…»

«Nē, nē, ko tur var ticēt,» Čipa bažīgi turpināja. «Viņi visi draugi kopā, un vārna vārnai acīsneknābj. Kad varētu dabūt tādu, kas ar kungiem saēdies un kam viņi nevar aizbāzt acis. Mums teica, ka tasMāteru Juris esot brīnum tāds taisnīgs kungs… Tādēļ tie lielikungi meklējot viņam vainas; ja ne citādi,tad aizdodot naudu un, kad nevarot uz «musi» atdot, tad turot cietumā. Kārli, ja tu pie šī kunga varētuaizlikt priekš mums labu vārdu…»

«Nezinu,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Personīgi es viņu nepazīstu… Rakstījis priekš viņaavīzes gan esmu… Varētu jau ar viņu parunāt… Varbūt viņu «Villa Medem» dārzā satikšu.»

«Esi tik labs, brālīt! Bet,» viņš piepeši kļuva neuzticīgs un domīgs, «vai tikai tas bija labi, ka es tevsavu padomu izstāstīju?… Tu tāpat esi saimnieku sugas. Varbūt arī tu palīdzi viņam acis aizbāzt…»

Kārlis iesmējās. «Neesi jau bērns! Par manim jūs visi varat ņemt zemes, cik jums tīk… Es jums tono visas sirds novēlu. Bet, ja jau tu negribi, es viņam nesacīšu…»

Čipa palika domās un nezināja, ko darīt. Turpretim Kārlis piecēlās un, apskatījies savu pulksteni,sacīja: «Koncertam vajag drīz sākties, man jāiet…»

Patlaban arī no vecās Annas baznīcas sāka plūst ārā baznīcēni bariem. Kārlis iejaucās viņu vidū unplūda līdzi pa Lielo ielu uz tirgus laukuma pusi. Čipas lieta viņam izlikās pārāk jocīga…

Bet tad viņš iegādājās Čipas vārdus: «Visiem, visiem ir zeme, tikai mums, kas aram un ecējam, tāsnav…» Tas viņam neizlikās vis jocīgi. Kā tas nāk, ka tiem nav zemes, ka zemes nav visiem, bet tikaidažiem? Vai agrāk arī tā bijis?… Vai tas tā arvien būs bijis?…

Lūk, tas bija jautājums, uz kuru viņam trūka atbildes.

Trešā nodaļa Spodra un pārāk karsta augusta diena, tā saucamā «vecsievu tveice». Saulīte, tā sakot, ripo pa zemes

virsu, laužas cauri «Villa Medem» parka milzīgo koku lapotiem zariem un, ciktāl tas viņai izdodas, sējraibas dzeltenas gaisa uz nopļautiem mauriem un grantētiem celiņiem. Turpretim, kur viņu nesargā kokuzari, piemēram, uz laukuma restorācijas un estrādes priekšā, tur viss viena dzeltena gaisa jūra, kurablāzmo tik stipri, ka ne acu nevar pacelt. Dāmām, no viņas sargājoties, tādēļ pati labākā izdevība uzsistun izrādīt savus baltos un raibos saulessargus ar greznotiem kātiem. Un kungiem vēl patīkamāksaizsarglīdzeklis, proti, brūni dzeltenais slapjums, ko sulaiņi iznēsā putojošos glāžu kausos, resp.,zeideļos. Patīkami ir, ka dzeršana «loģiski» pamatota. Jādzer tādēļ, ka saule spiež, jāliek zeideles pildīt,tādēļ ka tukšās glāzēs saule tik lielā mērā mirdz un laistās, ka žilbina acis.

Kareivju mūzika spēlē kairinošu «buču valsi». Ļaužu ap estrādi kā čalojoša jūra, kurai pietek un kurāietek arvien jauna ļaužu straume pa lielo gaņģi, kas nāk no lielajiem vārtiem pie Ezera ielas. Apmeklētāji,tā sakot, plūst, un uz ielas vēl melns, tādēļ kasieri nespēj biļetes vien dot.

Trompetes signāls! Visa publika saspiežas ap estrādi, kar uzstājas dziedātāju koris un pēc tam arīkāds kvartets, pie kura piedalās Vējiņš, Lepševics un Dravnieks. Tas nodzied kādu sparīgu, bet sērīgudziesmu, tad Lepševics viens ar savu plašo baritonu: «Iekš upes vēsas lejas, kur griežas dzirnu rats…»utt. Tas izklausās lieliski, un aplausi ir bez gala…

Tad atkal dzīvs starpbrīdis. Draugi un pazīstami, no attālākiem pagastiem satikušies, tukšo putojošaszeideles un jau paretam atskan: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies!…» Starp publiku arī iet vēstis, ka esotieradušies arī lielie tautas vīri: Māteru Juris un no Rīgas Krišjānis Kalniņš un Aleksandrs Vēbers. «Kur,kur?!» dažs labs ziņkārīgais, kam rūp redzēt savas tautas lepnumu vaigu vaigā, galvu pastiepis, ziņkārīgilūkojās. «Tur tie, kas pie tā galda un dzīvi sarunājas…» Ko nu tur daudz saredzēs, tādi pats cilvēki jauvien ir!… Nu, lai vēlāk esot pie goda mielasta, tur tad viņus dzirdēšot… Un dažs labs iet un tieši izpērkgalda karti.

Jauniem ļaudīm – tiem atkal savs labums un savs prieks. Tie meklē nodibināt sakarus taisni starpnepazīstamiem un nepazīstamām. Tas vislabāk izdarāms, pastaigājoties pa parka gaņģiem, tā ka vieni ietuz vienu un otri uz otru pusi. Pretim nākot un ceļu pagriežot, var piemetināt kādu zīmīgu izteicienu, pamestsānis kādu daudz izteicošu skatienu, likt krist kādai smagai nopūtai vai sāpīgam smaidam. Sevišķi tai ziņāuzņēmīgi jaunie vīrieši. Izliekas, ka viņi tikai pašu starpā vien sarunātos, bet tās «actiņas» turpretimsaprot it labi, uz ko zīmējas, un drošsirdīgākās izsaka arī ko pretim no savas puses. Viņām tāpat acis zib.Tā drīz vien starp jaunekļiem, kuri vairāk saķērušies viens otram zem rokas, un jaunavām, kuras tāpatbarā nāk pretim no otras puses, ievadās un attīstās jautras sarunas. Bieži vien notiek, ka abas partijassakūst, pārdalās un kopēji seko uz vienu vai otru pusi. Šis process notiek jo ātrāk, ja vienā un otrā pulkāronas pa pazīstamam vai pazīstamai, kur tad iepazīstina uzreiz visu pretējo pulku.

Ļoti noderīgi par tādiem vidutājiem ir daudzie brāļi un brālēni, reālskolnieki vai ģimnāzisti. Tie arīlielie triecēji un izpilda kavaliera lomu, kad īsto kavalieru trūkst. Zeltenes tad tik jautri smej un klausāsviņu tukšās valodās, it kā tie būtu kādi lieli vīri. Saprotams, «amizierēties» tie māk. Runā pastāvīgi,iepīdami pa kādam vācu izteicienam, ja nav pie rokas piedienīga latviešu apzīmējuma. «Vai jūs gribiet armums uzsākt «endelus» (Händel) celt?» – «Mums ir tas gods būt jūsu «zelšaptē»!» utt. Par tādām tukšāmvalodām nu smejas it visas, itin kā tur kaš būtu. Bet ko tad darīs? Jārunā taču kas ir, un tie, kam vajadzēturunāt, to nedara.

Ir arī vecāki puiši, kuri domā nopietnāk, gan arī runā par šo un to, bet ar savu valodu tīko iziet uzzināmu mērķi, uz viņas sirdi un roku. Tādēļ, ja tie ko teic, tam ir savs pamats. Citi atkal jau tāsamīlējušies, ka ne parunāt nevar. Labi tādam, ja viņam pie sāniem tāda, kas līdz ar sirdi nav vēl glužigalvu zaudējusi un virza valodu uz priekšu. Citādi netiktu vairs ne no vietas un varētu, kā saka, «linus

sēt».Arī Kārlis šodien nebija uz triekšanos. Viņš labprāt būtu turējies lielo tautas vīru tuvumā un viņus

noklausījies, sirds turpretim vilka pie Lūces. Lai arī tas atzina, ka bailīgi ar uguni spēlēties, jo tas padaratikai viņam šķiršanos grūtu. Viņš gan izlikās no redzes gluži vienaldzīgs, bet sirdī slepeni dedza pēcLūces, kuru drūzmā nekur ieraudzīt.

Te viņš nejauši saskrējās krūtīs ar Perlantu, kurš gan labprāt būtu viņam garām paskrējis, bet nuvairs nevarēja.

«Ā, labdien, labdien, Kārli!» tas ar viņu apsveicinājās. «Nu, kā nu iet?!… Atvaino, ka toreiz – – nu,tu taču sapratīsi, ka atklāti es to tam cilvēkam acīs sacīt nevarēju. Un ielaisties ar nepazīstamu… Viņštaču nepārprotami bija knubulis… Tikai, no dieva puses, tu to lietu nepārproti… Es tevi nekādi negribējuapvainot un esmu gatavs katrā laikā tev pakalpot.»

Kārlis par to vairs nemaz nebija domājis. «Nu, tad labi,» viņš pasmaidīja. «Vai zini, es došos tālākuz Rīgu, un tad man vajadzēs tava padoma.»

«Lūdzu, lūdzu!… Kādā lietā?»«Es gribētu zināt, kā tur pie jums var iestāties politehnikā.»«Ko, tu gribi studēt?! Tas taču vareni!… Nu, ja tev nav abitūriuma apliecības, tad tev jānoliek

eksāmens pie pašas politehnikas priekšskolas kā eksternam.»«To es gribu darīt. Gribu pietikt kur pie kādas avīžu redakcijas, strādāt un pelnīt, mācīties tālāk, lai

varētu iestāties politehnikā. Gribu tikt pie zinātnes avotiem, lai tad nestu gaismu saviem tautasbrāļiem…»«Jauki, vareni!… Ar enerģiju var visu ko! Lielākās grūtības tev, protams, būs, kamēr tiksi iekšā kādā

avīžu redakcijā. Bet to es saku: ja tu iestājies politehnikā, tad mēs tevi bez vārda runas uzņemsim«Selonijā» par «fuksi». Par to parunāsimies vēlāk… Tagad atvaino, tur redzu kādu pazīstamu filistri, arkuru man jāsatiekas… Vēlāk vēl tiksimies… Es domāju, ka arī mūsu mājinieki Lūce – iebraukuši…»

Kārlis piesarka: «Pašlaik jau viņu meklēju, bet nevaru ieraudzīt…»«Tad uz tikšanos, atvaino!» Perlants palocījās un pazuda.Kārlis palika skatoties, bet nezināja, ka Lūce tāpat meklēja viņu. Viņa pat bija izsūtījusi jaunāko

brāli Ludi ar uzdevumu izzināt, kur viņš, un šādiem vai tādiem taisnības iemesliem dabūt šurp. Tādēļpuika ātri vien viņam piesitās.

Ar viņu apsveicinoties, Kārlim kaut kas uzkrita. «Ē, Ludi, kas tad tev?! Kur tad tev galvā tādscaurums? Tu savu jauno cepuri esi pārdūris?»

Ludis kaunīgi pavīpsnāja. Tā vien bija! Bet cilvēks negribēja teikt taisnību. Noņēmis apskatījās.«Paukojoties ķēris rapieris…»

Viņš bija ievērojis, ka dažiem krāsnešiem dekeļi tādi sakapāti, un pieņēma, ka, kaujoties arrapieriem, tie viņiem pārcirsti. Tā kā tas izskatījās ļoti lepni, tad viņš ar naželi pārdūris savu jaunocepuri, bet nu pataisījis skrambu pārāk lielu un uzkrītošu.

«Ar rapieriem jau mums pa galvu necērt, tā Perlants teic,» Kārlis paskaidroja. «Cepures tāpatsadurot uz šābļa, kad notiekot lielā sadzeršana.»

Ludis to nezināja, un tādēļ viņam bija neomulīgi. Ko lai viņš atbild? Bet tepat jau Lūce nāca arsavām draudzenēm.

Jautri un bezbēdīgi viņi apsveicinājās, kā tas jau vispār parasts, un tad uzsāka runāt par šo un to. Pietam Ludis zināja lietu tā iekārtot, ka viņš ar citām draudzenēm gāja pa priekšu, bet Kārlis ar Lūciju varējaviņiem divatā sekot un palikt pat gabaliņu nopakaļis.

Viņa glaudās tam klāt, cik cieti vien iespējams, un spieda viņa pirkstus… «Jūs tāds nopietns unkluss, Ērgļa kungs. Ko jūs tagad domājat, ja drīkstu vaicāt?» Šos vārdus viņa pavadīja ar zīmīgu smaidu.

«Ah!» viņš, pa pusei jokodams un viņu zīmīgi uzlūkodams, smagi nopūtās.«Kāpēc jūs tik smagi nopūšaties?»«Grūti šķirties no dzimtenes!… Te man paliek kāda būtne, kura man dienās un naktīs stāv priekš

acīm… Mans sapņu tēls…» Un zīmīgi viņš paskatījās atkal uz tās, un ar gandarījumu viņa atkalpasmaidīja. Jo taču nevarēja būt ne mazāko šaubu, kas tā tāda.

«Vai tikai jūs nemaldāties?!» viņa lēni piemetināja. «Vai viņa patiešām tik daiļa un cēla, kā jūsdomājat?… Kas gan lauku meitene pret greznām Rīgas skaistulēm?!… Jūs drīz vien kādā no viņāmiemīlēsaties un lauku vijolīti gluži aizmirsīsiet.»

«Nekad tas nenotiks, Lūcija, to es jums zvēru! Un, lai es ietu līdz pasaules galam, mana sirds pieviņas būs saistīta simtiem pavedienu, simtām stīgu… Bet var jau būt, ka viņa mani aizmirst!… Tai daudzpielūdzēju, kas to apber ar glāstiem un glaimiem. Varbūt savās laimes dienās viņa nemaz neiedomājas, kaarī tāds Ērgļu Kārlis ir pasaulē…»

«Ko jūs runājat?!» viņa pietvīkusi iesaucās. «Fui, Ērgļa kungs, kā jūs par mani tik ļauni varat domāt!… Nekad viņu neaizmirsīšu, nēsāšu savā sirdī un prātā līdz kapa malai… Ja tikai viņš mani – – jā, jā,vīrieši ir kā taureņi… Viņi lido no puķītes uz puķīti…»

«Lūcija, vai jūs šaubāties, ka es jūs mīlu?» viņš karsti un dzēlīgi čukstēja. «To man gribētos ierakstītkatrā akmenī, sacīt katrai zvaigznītei, uzticēt katrai vēja šalkai, lai viņa to jums ausīs žūžina. Ja jūs tāpuķe, es labprāt būtu tas taurenis. Vienīgi ap šo puķi es lidotu, vienīgi ap to, kamēr man pietrūkst elpa,kamēr man piekūst spārni…»

Viņa laimīga smaidīja. Izlikās gan, ka to neticētu, bet cik saldi šādi vārdi skanēja ausīs! Cieti jo cietitā spieda viņa roku. «Bet kādēļ jūs nepaliekat dzimtenē?! Kādēļ jūs aizejat?»

Šinīs vārdos izskanēja it kā apslēpts pārmetums.«Lūcija, es nevaru citādi! Vai jūs man ticiet vai ne – – kāda nezināma vara mani dzen. Kāda iekšēja

balss man saka: «Ej, tver savu laimi!… Tur viņa ir, dzīves mutulī…» Es nevaru vairs paciest tālāk šošaurību. Man ir tā, ka tur tālu, tālu aiz zilā apvāršņa, aiz tiem mākoņiem, kas kā zelta kalni paceļas, ka turmana laime mīt… Ja arī jūs tur, Lūcij, ja arī jūs – – es tad nemaz vairs atpakaļ neskatītos… Bet tagad, laies arī būtu simtiem jūdžu tālu, manas domas kavēsies dzimtenē pie jums…»

Mirdzošām acīm viņa to uzlūkoja. «Ko tad jūs pie manis tik lielu atronat? Vai tikai jūs nemaldāties,mīļo Kārli? Vai tikai jūs domājat patiesi? Sievieši ņem visu par pilnu, un tādēļ viņām labprāt sagrozagalvu un par viņām vēl pasmejas…»

«Ak, Lūcija, kā jūs tā varat domāt!» Kārlis pārmetoši attrauca. «Savu sirdi jums nevaru parādīt, betto jūs varat lasīt manās acīs. Kā lai iespējams būt jūsu tuvumā un jūs nemīlēt?!… Un tad vēl jūs aizmirst!… Nē, nē, Lūcij, dārgākā,» viņš atkal, kaisli čukstēdams, dvesa, «es jūs mīlu… Mīlu tā, kā vēl neviensmirstīgais nav mīlējis!… Manas asinis priekš jums rit karsti ikkatrā mazākā dzīsliņā. Bet man šķiet, ka tasviss velti! Jūs jau to neredzat un nejūtat, un arī mani nemīlat… Varbūt cits tas laimīgais… jā, jā, ViķilduKristaps…»

«Nē, nē, Kārli, to jūs nedomājat!» viņa pretodamās gandrīz pikti iesaucās. «Jūs nedrīkstat šaubītiespar manu mīlu… Viķildu Kristaps, jūs domājat? Ha-ha-ha, es tikai pasmejos… Bet,» viņa iesāka citādābalsī, «vai jūs iz svešuma arī man rakstīsat? Ik dienas man vajag dabūt zināt, ko jūs par mani jūtat… Jā,Kārli? Ak, jūs protat rakstīt tik skaisti, tik skaisti!…»

«Protams, ka rakstīšu, katrā ziņā rakstīšu!» Kārlis attrauca. «Bet mana nabadzīgā spalva nespēj jūsaprakstīt, daiļā Lūcij, es jau nemaz nespēju visu izsacīt, ko pret jums jūtu. Es jau nemaz nezinu,» viņšgribēja drusciņ vairāk uzgriezt, nekā ir, «ar ko lai jūs salīdzinu? Ar puķi, – tas ir par maz! Ar zvaigzni, –tas ir par maz!… Ar sauli? Ar sauli gandrīz… Bet saule silda tikai dienu, jūs turpretim manu sirdi – – jūssildāt nemitīgi, dienās un naktīs, sapņos un nomodā. Ar ko lai jūs salīdzinu?…»

«Bet, mīļais Kārli, jūs esat patiešām liels muļķis!» viņa jautri un pārgalvīgi iesmējās. «Ak, kāda essaule! Nē, tur jau jāsmejas iedomājoties. Pelnrušķe, vairāk nekas!… Bet nu runāsim prātīgi. Sakāt tomēr,mīļais Kārli, – kādēļ jūs atstājat savas tēva mājas citiem? Ērgļi taču ļoti laba vieta…»

«Laba gan, tas tiesa, – bet tomēr! Cik augstu es tur varu celties? Vislielākais, es varu kļūt reiz parĒrgļu saimnieku, tas ir viss!… Bet mani tas neapmierina. Mēs, latvieši, pārāk ilgi esam rakušies kā

kurmji pa zemi; smakuši tumsības miegā, mums beidzot vajag pacelties uz augšu, cīsties pēc gaismas unizglītības. Es gribu tikt uz zinātņu augstumiem. Es Perlantam runāju,» viņš piepeši pārgāja noslēpumainātonī, «es gribu ietikt politehnikā un studēt. Savu uzturu un mācības naudu nopelnīšu, strādādams pieavīzēm; gribu ietikt kādā redakcijā. Tur drukāšu savus stāstus un dzejas, rakstīšu priekš tautas, lai tāpaceltos izglītībā un turībā. Tas ir mans ideāls… Tikai tad citas tautas mūs, latviešus, atzīs, janostāsimies ar viņām uz vienādas pakāpes izglītībā un turībā.»

Viņa palika uzreiz tā kā domīga. «Es jau būšu pirmā, kas priecāsies, ja jums labi ies… Bet, ja nu jūsbūsiet izstudējuši un kļuvuši par lielu vīru; kas tad tālāk – –»

«Tad es atgriezīšos pie jums,» viņš spēji to pārtrauca, «un sacīšu: «Lūcija, visu to es nolieku pietavām kājām. Tu mana dieviete, tu mana saule, aplaimo mani, aplaimo!…»»

Bet viņa tapa vēl domīgāka un neticīgi nogrozīja galvu. «Augsti mācīts zinātņu vīrs un muļķapelnrušķīte!… Ak, kā jūs protat cilvēkiem galvu sagrozīt!… Jūs esat patiešām liels valšķis…»

Pārsteigts par viņas piepešām šaubām, viņš to apjucis uzlūkoja. «Kā jūs to domājat?!…»«Vienu jautājumu, Ērgļa kungs. Kādēļ mēs, sievietes, nevaram censties pēc zinātņu augstumiem un

strādāt priekš savas tautas?! Kādēļ mums vajag aplaimot tikai vīriešus un, kā māsīca Nina saka, būtviņiem par baudu priekšmetu?»

Šāds jautājums nāca Kārlim tik piepeši, ka viņš nosarka līdz ausīm un palika kā uz mutes sists.Tamlīdz viņas skumjie vārdi tikpat kā sūrstoša dzirkstele iekrita viņa sirdī. Viņš pats it kā kaunējās parsavu gar stulbumu, ka nebija to ievērojis. Viņš to piepeši uzlūkoja ar citām acīm un kaunējās par saviemtukšiem glaimiem.

«Lūcijas jaunkundze,» tas stostījās, «es tā nedomāju. Jūs taču tāpat varat studēt… Priekšizglītībajums ir. Mēs taču abi kopā varam strādāt, abi censties uz augšu…»

Viņa satrūkās, laikam pati nebija apsvērusi savu vārdu konsekvences. «Es un studēt?!» viņa sērīginogrozīja galvu. «Nē, nē! Kas man tos līdzekļus dos? Tēvs jau tā kunkst, ka priekš zēniem tik daudz iziet,nevarot vairs nekur uz priekšu tikt… Nē, nē…»

«Bet jums vajag studēt, Lūcija!» viņš piepeši, no lietas iesilis, iesaucās. «Palaidīsimies paši uzsaviem spēkiem. Tā kā Krišjānis Valdemārs, kā Treilands-Brīvzemnieks… Cīnīsimies abi uz kopējumērķi, roku rokā…»

«Ak, nē jau! Man nav nedz dāvanu, nedz līdzekļu uzsākt šo cīņu. Kādi tur var būt panākumi, kad espati tiem neticu? Apmierināšos jau ar savu likteni, apzinādamās, ka jūs tiekat uz augšu. Ak, nē jel!» viņanepacietīgi ieminējās, kad viņš vēl negribēja atlaisties. «Jūs mani nepārliecināsiet… Sabiedrība mums,sievietēm, stāda citādus mērķus un uzdevumus. Esmu laimīga, ka drīkstu mirt un pielūgt latvju censoni.Lai jau nu paliek – – runāsim labāk par praktiskām lietām. Vai jums jau ir izpirkta biļete priekš teātraizrādes?»

«Nē; nav vēl!» tas atzinās.«Bet jūs taču teātra izrādi nelaidīsiet garām?»«Nekādā ziņā ne…»«Nu, tad taču mums jāzin, kur mēs sēdēsim!» viņa it kā pārmetoši iesaucās. «Labās un lētās vietas

būs jau aizņemtas…»«Tad man jāsteidzas biļete izņemt…»«Pagaidāt, to izdarīs Ludis, mans brālis. Iedodat naudu viņam! Mēs domājam sēdēt par 75 kapeikām

vai vienu rubli…»«Nu, labi, es arī ar mieru…»Ludis turpat bija klāt pie rokas, un lieta ātri vien bijā nodarīta.Lūcija pa tam atgriezās atkal pie savām draudzenēm. «Nu, ko tad tu, Lūcij, ar to Ērgļu Kārli biji

iestigusi tik dziļās valodās?! Uzmanies, viņš esot liels siržu zaglis…»«Ērgļu Kārlis, meitenes, nav tāds; viņš ir ļoti nopietns cilvēks!» Lūce steidzās paskaidrot. «Viņš ir

liels patriots un par visu zin, par Pumpuru un Ausekli, un visu…»«Bet ko tad viņš tev tik lieliski stāstīja?»Lūcija atbildēja ar žestu, kas nebūt neslēpa, ka viņa pārdzīvo mazu romānīti. «Viņš man stāstīja par

kādu savu nodomātu romānu,» tā zīmīgi sacīja. «Divi cilvēki tā mīlas, tā mīlas, viens bez otra dzīvotnevar, – un beidzot – bēdīgs liktenis vien iznāk…»

«Piesargies, ka pati neiemīlies iekš tā rakstītāja,» kāda jokoja. «Bet apprecēties jau arī nemaz navtik bēdīgi…»

«Ērgļu Kārlis, meitenes, ir nopietns cilvēks,» Lūcija atkārtoja. «Viņš saka, ka sievietes laime navprecēties, bet cīsties pēc zinātņu augstumiem, studēt…»

Draudzenes zīmīgi saskatījās un tad skaļi iesmējās.Koncerts dārzā nesniedza vairs neko jaunu. Kora dziesmas mainījās ar mūzikas gabaliem, pa starpām

aplausi, jautrība un smiekli, zeideļu un glāžu šķindēšana un ieskurbušu iedziedāšanās: «Tur es dzēru, turman tika…» –ar vārdu sakot, vispār liela kņada.

Tādēļ pret pulksten 7 liela daļa publikas devās projām uz pilsētas teātra māju pie «stalplača», kurdrīz vajadzēja sākties svētku izrādei. Pa lielākai daļai visi aiz ziņkārības liedza tur atkal redzēt un baudītko jaunu. Arī Plaušu famīlija, kurai piebiedrojās Kārlis, plūda tur citiem līdzi.

Piesteidzās pēdējā brīdī Viķildu Kristaps, stipri iesilis, jo bija ar draugiem daudz uz vinniņa dzēris.Protams, ka Lūci viņš pavisam bija piemirsis un iegādājās tikai tagad. kad bija laiks uz izrādi iet. Bet viņšjau jutās arī pilnīgi drošs, ka viņu izcelt no segliem nevienam nav iespējams. Viņš tādēļ nolūkojās diezganmazcienīgi uz Ērgļu Kārli, kurš tagad Lūcei piesities. Ar tādu puiku viņš pavisam nerēķinās. Varmācīgiviņš pieķērās Lūcei pie otras rokas ar nolūku viņu savam sāncensim gluži atņemt. «Ko viņš jums tur;jaunkundze, stāsta? Vai jūs neesat piekusuši klausīties?…»

Kārlis piesarka, bet Lūcijai, kā izrādījās, tāda uzbāzība nepatika. «Pateicos, nepavisam ne! Mumslaiks aiztecējis ļoti interesanti.»

«Atvainojat, ka biju aizkavēts jūsu starpā būt!» Kristaps lielīgi sacīja. «Tad tev, mīļo Kārlīt, būtubijusi ar mani darīšana…»

Lūcei bija jau mēles galā: «Pateicamies, mēs it labi bez jums iztikām…» Bet viņa bija attapīgadiezgan, lai neizrādītu nepatikšanu. «Gaužām nožēlojam, ka bijāt mūs gluži aizmirsuši,» viņa izsacīja it kāpārmetoši, bet reiz ar to piespieda Kārļa roku; lai tas to saprot.

«Man tur ar ļaudīm bija lielas darīšanas,» Kristaps atvainojās, «Jāsameklē visi draugi kopā… Mumsstāv priekšā, ko nevar sacīt…»

Lūcija ziņkārīgi spicēja ausis. «Lūdzu, kās tad?!… Vai Ērgļa kungs jums arī vajadzīgs?»«Kur tas?!» Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Tādus memmes dēliņus mēs nevaram lietot.»Kārlis saslējās un gribēja uz apvainojumu atbildēt. Bet viņa piespieda atkal tā roku, kas nozīmēja,

lai viņš cieš klusu.«Kas tā jums ir par lietu, Viķilda kungs?!» Lūce ziņkārīga viņu pratina. «Vai tas ir kas interesants?

Nu, pastāstāt taču mums…»«Trakiski interesanta lieta, bet citādi veikala noslēpums,» Kristaps vairīdamies attrauca.«Tad jūs neteiksiet?!» Lūce tiepās. «Vai, cik jūs esat ļauns?…»«Tas ir noslēpums… Nevar…..» Kristaps; iedzīts šaurumā, vairījās. «A propos!» viņš piepeši

pārlēca uz citu. «Ar Miesnieki man bija liela derība. Es varu dzert uznest vienu daļu, viņš arī…. Trakiskiinteresanti ziņā, kurš no mums var vairāk. «Izmēģināsim,» es teicu. Viņš dzer: tā: karstu tēju un pa starpāmstojaku. «Vai zini,» es saku, «ar to šņabi es turu līdzi; cik tu, tik es. Bet es tevi gribu pārspēt tā: cik tuizdzersi glāzes tēja, tik es zeideles alus.» Metām un metām abi, lodi pēc lodes – –»

«Kamēr abi krietni piedzērāt!» Kārlis iemeta. «Cits taču tur nekas nevarēja iznākt.»Lūce, sirsnīgi smiedama, viņam piebalsoja.«Ko nu, Kārlīt, nav jau nekādi memmes dēliņi!» Kristaps bramanīgi atcirta. «Ja gribi, es tev noiešu

taisni pa dēli. Bet var arī viņš, maita, nest… Dzērām, dzērām abi, bet ne viens piedzēries, ne otrs.»«Tad jūs abi esat strādājuši tautas druvā kā īstie ozoldēli,» Lūce kodīgi piezīmēja.«Zināms! Kas nevar iedzert, tas nav nekāds latvju dēls un patriots!» Kristaps brammējās.«Bet sakiet, Viķildas kungs,» Lūce pēc brīža sāka viņu atkal mocīt, «vai jūs teiksiet?»Viņš likās, ka nebūtu to dzirdējis, un piepeši ieminējās: «Lūcijas jaunkundze, kur jūs teātrī sēdēsiet?

Es izņemšu biļeti priekš jums arī.»«Pateicos par uzmanību,» Lūcija smiedamās attrauca, «bet esmu jau apgādāta. Man biļete ir.»«Skāde, mēs abi būtu varējuši blakus sēdēt…»Viņa pavīpsnāja. «Ļoti nožēloju… Šoreiz jūs nāciet par vēlu…» Un atkal piespieda Kārļa roku, lai

tas saprot.«Nākošu reizi es labošos un būšu uzmanīgāks, Lūcij! Uz redzēšanos ballē!… Mēs dejosim pirmo

kadriļu…»«To mēs vēl redzēsim… Ja jūs man pastāstīsiet – –»Viņam negribot bija jālaižas vaļā, jo teātra māja bija jau sasniegta un viņam jāstājas rindā pie kases

lodziņa, lai dabūtu biļeti. Plaušu ģimene ar citiem, kuriem biļetes jau bija, ieņēma savas vietas.Vai tas nu bija gadījums vai noticis ar gudru ziņu, – Kārlim ar Lūci nācās blakus sēdēt. Un vēl tādā

stūrītī, kur viņiem neviens netika klāt. Kad Kristaps to redzēja, tas palika arvien nemierīgāks. Kodījalūpās, braucīja ūsas! Bet tas arī bija viss, ko viņš varēja. Jo dabūt Lūci no Kārla nost še nebija vairsiespējams. «Nu, ballē…» viņš pie sevis noņēmās, «pagaidi, ballē… Tad mēs redzēsim, kurš pie PlaušuLūces būs tas vīrs…»

Mūsu jaunieši turpretim par viņu nelikās zinot. Tiem bija tik patīkami, ka viņus lika mierā un tievarēja viens pie otra būt. Gan tie viens otram nekā nesacīja, – un nebija arī laika runāt, – bet slepeni rokuspiedieni liecināja, ka tie klusu saprotas un jūtas laimīgi.

Tādas lietas kā teātri tie tik viens, kā otrs bija vēl ļoti maz redzējuši. Viss tādēļ viņiem tik jauns, tikievērības cienīgs! Kā priekškars pacēlās, iznāk uz skatuves jauneklis melnā frakā, baltu šlipsi. «Vai, kurskaists cilvēks smukiem, sarkaniem vaigiem!…» dažas balsis apbrīnodamas iečukstas. «St!…» citas atkalapsauc. «Ādolfs Alunāns…» Lielākā daļa publikas viņu jau redzējusi un pazīst. Viņš atšķir savu sarkanogrāmatu un sāk lasīt. Cik jūsmīgi, tik daiļskanīgi no visas krūts: ««Jūs esat brīvi, latvieši,» tā atskanējacara Aleksandra vārds, «zem varenā ērgļa, zem krievu ērgļa spārniem…»» Divdesmit, trīsdesmit reižuviņš šos vārdus jau agrāk bija sacījis, desmitām un divdesmitām reižu publika tos bija jau dzirdējusi untomēr tagad saņēma kā ko gluži jaunu un sajūsminājās līdz asarām.

Tikpat kā prologā tas jūsmināja, tā atkal tas publiku smīdināja, kad parādījās uz skatuves kā KurlaisKrišus. Ko viņš teic vai dara, viss iznāk tik jocīgs, ka tu, cilvēks, kutināt kutināts tiec uz smiekliem. Citssmējās tīri skaļā balsī. Un starpbrīdī, tad visi par viņu runāja vienā mutē un par redzēto nopriecājās.Plausis bija prātīgs vīrs, kura spriedumam varēja piegriezt svaru, un tas sacīja: «Ja nebūtu tā Alunāna, partiem citiem – tur nebūtu vērts tās naudas…»

Un tad nāca Jurjānu Andrejs, atkal jauneklis ar pirmajām pūciņām uz virslūpas. Uztraukumā tas likasavu līko mežragu pie lūpām, roku iebāzis dziļi taures dobumā. Atskan drebošas, mīkstas un dobjasskaņas, lēni un klusu kā no zemes apakšas vai liela tāluma: «Saulīt' tecēj' tecēdama…» Viņi, sabāzušigalvas kopā, sāpīgi smaidīdami, mirdzošām acīm klausās, it kā sakusuši vienā elpā… Kaut kas liegs undzēlīgs aizskar sirdi ir vienam, ir otram. Tik mīļš, tik tuvs, tik saprotams un tomēr tik tāls unneaizsniedzams, un nebijis!…

Kārli šīs skaņas padarīja nemierīgu un uztrauca jo vairāk, jo tas iegādājās īstenību. Šķiršanās sāpesviņam sāka plosīt sirdi… Tādas liegas, savādas jūtas. Ja viņš Ērgļos būtu palicis par saimnieku unpārvedis Lūci pie sevis… Nu jau par vēlu… Un atkal šīs skaņas viņu trauca un trauca, un spiestin spieda.Viņam arī vajadzēja sasniegt ko lielu, ko nebijušu, tā plūst pāri aiz pārpilnības… Turpretim viņš vēl tikmazs, tik niecīgs, tik tukšs, tik nevarīgs…

Izrāde nobeidzās, aplausu vētra dārdēja pa visu māju. Kārlis pamodās tikpat kā no saldi sāpīgasapņa. Publika plūda ārā no teātra un viņi līdzi.

Lūce viņu tikpat silti aicināja arī uz balli Cēra zālē. Viņam nācās ļoti grūti izšķirties. Jau iepriekšviņš bija nodomājis piedalīties pie goda mielasta, pie kura, kā dzirdēja, turēšot runas Krišjānis Kalniņšun Aleksandrs Vēbers no Rīgas. Viņu runas tas tik labprāt būtu dzirdējis. Un runāja vēl, ka būšot lielasacīkste starp Māteru Juri un Krišjāni Kalniņu, un daudzi jau bija derējuši uz to, kurš paliks uzvarētājs.Bet Lūcei atteikt viņš neuzdrošinājās, un arī viņam pašam tik ļoti tikās pie viņas būt.

Bet te jau viņa sāncensis bija atkal klāt, un viņš jau ar pukstošu sirdi sagaidīja, ka tiks no savaspozīcijas izspiests un tā no sava kavaliera pienākuma atsvabināts. Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristapspieķērās atkal Lūcei aiz otras rokas un vilka viņu uz savu pusi. Plausenei, kura gāja ar citiem otrā rindā,tas vareni patika. Zīmīgi viņa piegrūda pašam pie sāniem un pamirkšķināja ar acīm. «Vai tu redzi ar!. Re,kā puiši ap mūsu Lūci raujas…»

Plausis līdzi viņai sāka sekot jauniešu valodām.«Lūcijas jaunkundze!» Kristaps pavēloši iesaucās. «Tātad, kā norunāts, – pirmo kadriļu jūs dejosat

ar mani!»«Pateicos, bet ļoti nožēloju!» viņa stūrgalvīgi atbildēja. «Esmu jau citam pieteikusi…»«Kam?» viņš asi iejautājās, jo tādu atbildi nebija sagaidījis.«Ērgļu Kārlim.»Kārlis mazliet saduga. Par to ne runa nebija bijusi! Bet viņš taču neies sacīt, ka ne, un Lūci nodot.

«Jā, jā, jaunkundze man pieteikusi,» viņš apstiprināja.Un silts rokas spiediens kā atbilde no viņas puses.Kristaps kodīja lūpas. «Tas ir pret mūsu norunu, jaunkundze!» viņš pietvīcis iesaucās. «Mēs jau sen

par to esam runājuši, ka 30. augustā jums jādejo ar mani pirmā kadriļa.»«Nožēloju, ka neatceros!» Lūcija strupi atcirta. «Esmu stipri aizmāršīga…»«Lūdzu!» Kristaps aizskarts turpināja. «Tad jūs sakiet, ka neesat man to solījusi?!»«Neatceros, ka būtu jums uz tam savu vārdu devusi…»«Tātad jūs ar mani nedejosat?»«Pirmo kadriļu ne…»Viņš saspieda pa jokam viņas roku, bet jau tik cieti, ka viņa iekliedzās: «Aū!… Esat rātni… Citādi

ar jums nemaz nedejošu… Aū – laižiet!…»Spiediens, pēc viņa domām, tomēr nebija tik stiprs un nepaciešams, ka viņai būtu iemesls tā kliegt.

Tas viņu kaitināja vēl vairāk. «Labi!» viņš atlaidās no tās pavisam vaļā. «Es tad uz balli nemaz neiešu…»«Ļoti nožēloju,» viņa dzestri atbildēja. «Nevaru taču jums pavēlēt…»«Ak tā! Jūs nevēlaties?… Labi!… Labi… Negribu jūs traucēt… Ardievu!…»Un, iekāms viņa vēl ko paguva atbildēt, tas bija jau projām. «Amizējaties, jaunkundze!» tas vēl pa

gabalu nosauca pakaļ, izlikdamies tik jautrs, itin kā tas viņam nemaz klāt neķertos.«Jūs tāpat!» Lūce viņam atbildēja, bet ne tik jautri, kā viņa patiešām bija.Abi vecie saskatījās, bet viņi īsti nevarēja izprast, vai tā labāk vai sliktāk.Pavadījis sieviešus līdz balles durvīm, Plausis no tām šķīrās un teicās noiet uz goda mielastu, kur arī

Perlants būšot.Tā nu Plausene palika pie meitām viena, jo bez Lūces viņas pārraudzībā bija vēl citas pazīstamas un

radu meitas. Kārlis nu bija pilnīgi gailis kurvī! Bet ar citām viņš daudz nenodevās, un Lūce vai tikaivienīgi ar viņu dejoja. Kad citi bildināja, tad atlūdzās, ka piekususi; ar viņu dejojot, tā nekad nebijapiekususi un viņa rokās būtu riņķojusi tā līdz pasaules galam. Tā viņi, visu citu aizmirsuši, ņēmās vienāelpā, paši iekš sevis nogrimuši, ka tas nevarēja citiem neuzkrist. Runāt viņi runāja ļoti maz, un runāt tiemarī nevajadzēja, jo dziļie, mēmie skatieni, kas gremdējās viens iekš otra, tie izteica visu…

Mātei ar paziņām bija liela spriešana un runāšana. «Kā divas lelles, kā divas lelles!» visas tās ar

labpatikšanu noraudzījās, kā Kārlis ar Lūci valsēja.Pēc pusnakts ieradās Plausis atpakaļ. Viņš stāstīja pašai, ka Perlants palicis vēl tur, un gribēja vēl

sākt stāstīt, kas tur pie goda mielasta noticis. Bet pati nepacietīga viņam piegrūda pie sāniem. «Saimniek,vai tu neredzi!» Viņa grieza tā vērību uz Kārli un Lūci, kuri aizmirstībā lidoja pa zāli. «Visu vakaru, kurviens, tur otrs… Man rādās, tie būs kopā gājēji.»

«Pasīgs pāris jau gan pārlieku!» pats apliecināja.«Vai nebūs jāparunā, ko tad viņš īsti domā?» pati ieminējās. «Citādi jau nu gan Viķildu dēls arī

nebūtu smādējams.»«Kur tad nu smādējams!» pats attrauca. «Bet tādas mājas kā Ērgļi jau nu gan nav. Jāzin tikai, kādas

viņiem tās vajadzības…»Kad Kārlis laimības pilnu skatienu atveda atkal atpakaļ Lūcī no dejas un pateicās, māte sacīja:«Nu, bērni, vai nu nebūs diezgan griezts? Atpūšaties un parunāsimies drusciņ, – kas tad nu tālāk būs?

Laikam jau nu gan no tā Ērgļu Kārļa par to meitas audzināšanu paldies dabūšu… Tev jau, kā rādās, tāmana Lūce patīk gan?»

Kārlis piesarka kā biete un nesamanīja, ko atbildēt. Ak, Plauša kundze, – mīļā māt – – es viņu visumūžu nestu uz rokām… Un, ātri pieliecies, tas noskūpstīja mātei roku.

«Es jau redzu, ka jūs viens pēc otra!» viņa ar labpatiku sacīja. «Bet uz rokām nesama jau viņa nemaznav, viņa ir saimniece… Varu tikai teikt, ka tavi Ērgļi pacelsies.»

«Jā, jā, Karloš,» Plausis caur degunu norūca, «kā tas tād nu ir?! Cik tad lielas tās vajadzības tur taisĒrgļos ir?»

Kārlis viņu it kā neizprazdams uzlūkoja.«Nu jā, cik tad tēvs prasa priekš citiem bērniem?» Plausis turpināja. «Varbūt varam sagrabināt…

Āre, ka būtu tava māšele lielāka paaugusies, varētu kāds no maniem dēliem ņemt pretim uz Plaušiem.Iznāktu tad maiņa un došanas atkristu nost. Cik tad tēvs prasa par tiem Ērgļiem?»

Kārlis, zēns, piesarka līdz ausīm. Ko lai viņš atbild? «Cik tēvs par Ērgļiem prasa – es nezinu… Tonespēju izmaksāt un tādēļ ir tās mājas nemaz negribu…»

Abi vecāki aiz brīnumiem tikko neieplēta muti. «Negribi?» pats nesaprazdams ieminējās. «Āre, kurtad tu Lūci liksi?»

«Es viņu tādēļ neatstāšu! Kad būšu nodibinājis savu stāvokli, tad atgriezīšos pie jums un izlūgšosviņas roku.» Pārspējis savu kautrību, viņš trauca tālāk, lai savas mīļās vecāku priekšā savu soliattaisnotu. «Vai ziniet, arī bez tam jau lauku dzīve man bija līdz kaklam apnikusi!… Es gribu uz Rīgu…Tur piestāšos pie kāda laikraksta, strādāšu un pelnīšu, bet mācīšos arī tālāk, iestāšos augstskolā unnolikšu kādu mācības grādu. Ar Perlantu par to jau esmu runājis… Un tad, ja esmu ticis par inženieri vaiarhitektu, vai kādu citu mācītu vīru, – ko tāda lauku mājele man vairs nozīmē? Es labi nopelnu, strādājubez tam priekš savas tautas, lai tie, kas tumsā, tiek pie gaismas, tie, kas gadu simteņiem ilgi snauduši, laimostas uz jaunu, jauku dzīvi… Nu, jūs taču mani saprotiet…»

Savāds, bāls sārtums plankoja viņa vaigos, viņš stāsta un stāsta par saviem nākotnes nodomiem, unLūce to visu ar laimībā mirdzošu skatienu pavada. Bet, jo dzīvāk viņš stāsta un vairāk pats par savu lietupārliecināts, jo garāki top Plaušu vaigi. Tie nevar no tiem lieliem brīnumiem atdzerties. «Ļautiņi!…» patinoraustīja kamiešus. «Ko tik tu nedzirdi!… Bet. kā tad ar tiem Ērgļiem?»

«Par tiem vairs nevar būt runa!… Es atstāju mājas māsai vai brālim, par ko man izmaksā tūkstošrubļus…»

Plausis ar sievu zīmīgi saskatījās, it kā gribēdami sacīt: «Skaties, kur andelmanis!… Par tūkstošrubļiem viņš atdod Ērgļus – –»

«Tā nauda gan man netiek vēl tūlīt izmaksāta,» Kārlis piesarcis turpināja. «To es dabonu tikai tad,kad mājās ieņems znotu. Vajadzīga gan man tā nauda būtu ļoti priekš studijām… Bet es gribu cīsties patsar saviem spēkiem, strādāt un pelnīt, un nākt uz augšu. Un, ja cilvēks pēc kā cenšas, tad viņam arī

izdodas…»«Tad tā, hm…» Plausis, plecus raustīdams, saskatījās ar sievu. Viņi abi sapratās.«Bet kur tad Lūce pa to laiku ies, kamēr tu študierēsi?» Plausene pietvīkusi ieminējās.«Lūce?!» viņš piepeši kā pats sev iejautājās. «Es viņu neatstāšu!… Viņai drusku jāpagaida. Nu, kas

tad, jauna meitene vēl… Un tad, mēs izturamies pret sievietēm ļoti netaisni. Mēs liekam viņām tikai putruvārīt, zeķes lāpīt un bērnus kopt, un tas ir viss. Sieviete taču tāpat cilvēks un tāpat cienīga sasniegt zinātņuaugstumus. Kādēļ tad jūs arī Lūci nevarat laist studēt?!… Viņai taču dāvanas, apķeršana –»

«Jā, papiņ, māmiņ!» Lūce, viņu pārtraukdama, glaimi lūdzās. «Laižat mani tālāk skolā un augstskolā!… Tad mēs ar Kārli abi reizē beigsim, jā – –»

«Klusu, knīpa, ko nu muldi!» pati viņu bargi apsauca, un Lūcei vārdi nomira uz lūpām. PlauseneKārli sarkastisku smaidu uzlūkoja no galvas līdz kājām un tad sāpīgi nolocīja galvu: «Ak tad tā,jaunskungs!… Protiet gan jūs?!… Es domāju, ka jums prātā precības domas, bet jūs sagrozāt meiteneigalvu ar niekiem.»

«Te tev nu bija!» Plausis, plecus raustīdams, sāpīgi sūkstījās.Plausene arvienu vairāk iesila. «Sievietei nekādas študieres nevajag, tai vajag tikai saimniecību!»

viņa cieti noteica. «Es pati neesmu študierēta, un arī manas meitas iztiks bez tās študieres. Vāciski prot,rakstīt, rēķināt diezgan!… Tā jau izies diezgan, kamēr zēnus dabūs cauri… Nu arī meitenes vēl gribēs…»

«Še tev nu bija!» Plausis, galvu kratīdams, sūkstījās.«Bet, māmiņ, papiņ!» Lūce pusraudus iesaucās. «Es Kārli tā mīlu, tā mīlu – –»«Klusu, knīpa!» pati skarbi viņu apsauca. «Tur nekas vairs nevar iznākt. Jā, kad pašam būtu sava

vietiņa, tad citādi. Savam bērnam pa pasauli klejot neļausim. Skaties tikai!… Es domāju, viņi runā parprecēšanos, viņiem tādas valodas!… Taisies tagad!… Iesim ģērbsimies. Jābrauc uz mājām.»

Lūce sāka arvien vairāk un vairāk šņukstēt, kamēr sabruka asarās. Kārlis stāvēja, kā ar ūdeni apliets.«Vai jūs uz mani dusmojat, Plaušu kundze?! Es taču neapzinos ne mazāko ļaunumu darījis ne jums, neviņai…»

Bet viņa pietvīkusi pūta vien. «Mākiet gan labi! Tādēļ jau tēvs veda pie mācītāja… Mēs tādasblēņas negribam dzirdēt! Viķildu dēls Lūci grib kā ēst, tādēļ lai tādas domas tikai met ārā no galvas…Tur vairs nekas nevar iznākt…»

«Bet apžēlojaties, Plaušu mamm!» Kārlis aizrauts iesaucās. «Ko tad jūs runājat?! Lai tur ietu piecigadi; lai tur ietu desmit gadu, kamēr es tieku uz ciņa, bet Lūci es nekad neatstāšu…»

«Labi, labi, Kārlīt, paldies tev, paldies!» Plausene sarkastisku smīnu attrauca. «Pēc desmit gadiemman jau būs pieaugušas mazākās meitenes, es jau tev neliegšu, ja varēsi precēt!… Bet Lūce jau jāskābēnav, ja ir, kas ņem, – lai iet tautās. Nu, klusi, neņaudi!» tā piespēra kāju pie zemes, kad Lūce vēl vairāksāka šņukstēt. «Sāks ļaudis vēl skatīties. Tā ir! Pirmīt taisīji tādas «kompermektes» pret Viķildu dēlu, nutas arī nav, nu nav neviena!… Tas jau te ir gaisā skrējējs, ne viņam dieva, ne šī, ne tā… Kas savasmājiņas neprot paturēt, tas sievu arī nepratīs uzturēt. Neņaudi!… Iesim pēc drēbēm un brauksim!»

Bet Lūcija raustīdamās šņukst un nekust no vietas. Kārlim tīri sirds lūst, cik viņas žēl, tomēr, lai visapublika netiktu uz viņiem vērīga, tam jādabū viņa projām no sevis. «Lūcija, no dieva puses,apmierināties!» viņš to mierināja. «Ka neizceļas skandāls… Iesim… Iesim uz garderobi, es jūspavadīšu…»

«Nē, nē, palieciet vien!» Plausene viņam aizlika roku priekšā. «Izcelsies vēl valodas. Jau tā ļaudīmbūs ko runāt… Lūcij, nāc!…»

Bet viņa spiedās Kārlim klāt, balstījās uz viņa pleca un sagrauzta šņukstēja. Viņam, lai izbēgtuskandālu, vajadzēja to raušus no sevis raut nost un nodot mātes rokās. «Apmierināties, Lūcij, mēs vēlrunāsim…»

«Mēs nerunāsim vis!» Plausene spītīgi attrauca. «Ar plānā galdiņa urbējiem un gara iesma drāzējiemmums nav nekāda runāšana…»

Un Lūcija vēlreiz atmeta galvu un asaru pilnām acīm uzlūkoja viņu tik mīļi, tik žēli un tik pārmetoši:«Kārli!… Ak, kādēļ jūs atstājat Ērgļus?…»

Tad sabruka savas mātes rokās, kura to vairāk nesa nekā veda uz garderobi. «Te tev nu bija!»Plausis caur zobiem dunduroja. «Te tev nu bija!…»

Viņi aizgāja, atstādami Kārli sastingušu vai tīri par sāls stabu. Kā tad tā pasaule varēja tik ātripārvērsties? Nu, skaties viens cilvēks, paskaties tik! Vai tad viņš nu bez to Ērgļu nebija vairs ne piecukapeiku vērts?!… Tur tiešām trūkst vārdu. Ak tu apstulbotie, kā viņi to nesaprot! Cilvēkam pašam priekšviņiem nav nekāda vērtība ja viņam nav māju, tad viņš nav nekas. Nu, to viņš tiem par spīti pierādīs, kaĒrgļu Kārlis arī bez Ērgļu ir Ērgļu Kārlis. Tagad viņš vairs nedrīkst pagurt, tikai uz priekšu. Viņam jātoppar lielu vīru par spīti tiem! Lai tad viņi nāk un paskatās!…

Sirdī viņam pamostas kāda spītīga stīga: ka ne, ne, man viņu nav vajadzīgs! Un tomēr, jo vairāk viņšnoskārta, ka tikai Ērgļu dēļ viņam piegriezta tā lielā vērība, jo vairāk viņam kauns par sevi un žēl, ka viņštā izdarījis. Jo vairāk viņš pārdomā notikušo, jo vairāk viņu sagrābj sašutums un dusmas uz tiem, kas viņuuz tam spieduši, uz tēvu, uz visiem cilvēkiem.

Lai gan vairāki pazīstami viņu aicina piedalīties dejā un uz dāmu polku viņu lūdz pat dažas ļotidaiļas dejotājas, viņš tomēr atsakās. Balles prieki viņam galīgi samaitāti. Arvien viņam prātā: «Nedzīvuzemes gabalu, mājas viņi tur vairāk par dzīvu cilvēku!» Tas grauž sirdi, ka viņš par sevi neko nav vērts.Bet ko Lūce īsteni domā? Vai viņa paliks pastāvīga un uzticama? Nebūt viņš nevarēja sacīt, ka ir par todrošs.

Nevarēdams rimties, viņš izgāja bufetes telpās un sāka iemest. «Eh, labāk arī tā!» viņš beidzot sākasevi mierināt. Viņš taču nedrīkstēja iemīlēties. Sieviete vilka viņu atpakaļ no viņa mērķiem un vairākneko. Bet nu tā nelaime jau bija notikusi, to viņš sev nevarēja noliegt. Viņš bija iemīlējies un vēl tā, ka,pašam par to iedomājoties, visas ausis svila. Un, jo vairāk, to slēpdams, tas nolēja alus dibenā, jo vairāktas sāka šķetēties un dusmoties uz sevi, ka ir iemīlējies, dusmoties par visu, dusmoties par nezin ko. Joalkohols iekšā vairāk sāka sildīt, jo prāts tapa errīgāks. Viņš labprāt būtu uzsācis ar kādu ķildu, lūkojisieplēsties.

Drīz arī viņam radās uz to izdevība. Viķildu Kristaps, skolotājs Miesnieks, skrīveris Norings un vēlciti draugi. Viņi bija pastrādājuši to grēka darbu, ko Kristaps bezmaz bija izpļāpājis Lūcei, proti,izdarījuši mazu revīziju uz Marijas ielas un baudījuši no tā aizliegta koka augļiem. Beidzot arī teieradušies, jo Kristapam gan laikam rūpēja redzēt, ko Lūce dara. Bet nu viņas te nebija vairs…

Patiesībā jau viņi arī neviens vairs nederēja dejas zālei. Nodzīvojušies, balsis skarbas unaizsmakušas, acis aizpampušas. Viņi apmetās bufetē, izsauca dažas pudeles alus un dzēra negribēdami.

Stūrī pie savas glāzes sēdēdams, Kārlis nepamanīts bija spiests noklausīties viņu valodās.Skolotājs nevarēja aizmirst pavadīto prieka nakti un, dzērumā dundurodams, arvien ierēcās: «Ah,

meitietis! Klasiski!… Krūtis kā marmorā cirstas un temperaments, oi, hoi!… Nezin, ko darīt… Uhm!…Mani bučot gribēsi?… Nē!… Nē!… To es tev neatļauju… Du, Luder, wirst muh küssen?!… Nē, neparko!…»

Turpretim skrīveris, it kā nokaunējies un nesdams sevī grēka apziņu, negrib par to lietu dzirdēt. «Lainu paliek, draugs!» tas saudzīgi uzsita Miesniekam uz ceļa. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami… Tas notiekdaudz lielākiem gariem, kur nu vēl mums, maziem cilvēciņiem…»

Bet draugs nebūt nejutās kā mazs cilvēciņš. Kā vīrietis, radības kungs un ķēniņš. Viņš pret nopirktoprostituēto apzinājās varenāks nekā austrumu valdnieks pret savu harēma verdzeni. Ne siltā stariņa nosavām acīm viņš tai nenovēl, ne kaislē tā nedrīkst būt viņam līdzīga kā cilvēks cilvēkam. Viņš citunepielaiž kā tikai padevību, noliekšos pīšļos, savu kustonisko dziņu apmierināšanu un vairāk nekā.«Dabūji, ko?! Juckt es noch bei dir… Ach du Aaszeug, eine…»

«Es saku, draugs: viss tas cilvēcīgi un piedodami!» Norings elēģiski atkārtoja. «Tas notiek vēllielākiem gariem…»

Idiotisku piedzērušu smīnu Miesnieks vēl par bijušo nopriecājās: «Eh, klasiski!…» Tad, pamanījisKārli, ierēcās: «Bet viņš? Kāpēc viņš nebija līdzi?»

Kristaps, ieraudzījis savu sāncensi, savieba nicinošu smaidu. «Ko nu tas, – ieķēries Plaušu Lūceistērbelēs… Ko nu tāds pienapuika zin no laba…»

«Pienapuika?!» Kārlis, kā no odzes dzelts, iesaucās. «Vai zini: labāk pienapuika nekā sūkalu zēns!Kur pienapuika, tur sūkalu zēns netiek klāt…»

«Ko nu lielies – mēs jau arī tos labumus zinām!» Kristaps viņu tītoši uzlūkoja. «Kad mēs nosmeļamto krēmu, tad mēs atstājam citam tās sūkalas. Tu jau, brālīt, neesi tik daudz putras strēbis, cik es ar PlaušuLūci bučojies – –»

«Melots!» Kārlis draudoši iesaucās. «Tukša lielība!…»Kristaps viņam, tā sakot, smīnēja acīs. «Tu domā?!… Ņem, draugs, tās sūkalas, paņem… Man nav

žēl!… Dažu labu laimīgu stundiņu esmu pavadījis ar viņu vienā gultiņā… Ņem nu tu!…»Kārlim asinis saskrēja galvā, uzlēcis kājās, viņš draudoši nostājās aci pret aci pret savu sāncensi.

«Melots!» viņš pērkona balsī iesaucās. «Ņem atpakaļ savus vārdus!…»«Izmīlējis un izburzījis tiku tikām,» Kristaps, neievērodams viņa uztraukumu, ciniski smēja.«Nelieti!» Kārlis iebrēcās un grūda viņu ar tādu sparu, ka viņa pretinieks, ja tam nebūtu aiz muguras

lete, būtu nogāzies gar zemi.«Oho, puisīt, piesargies!» Kristaps draudoši pacēla rokā tukšu alus pudeli. «Es tevi pietriepšu pie

zemes tikpat kā krupi!…»Vārda pilnā ziņā viņš to būtu izdarījis ar savu nevienādo pretinieku. Bet metās starpā ir draugi, ir

sulaiņi. «Herrschaften, Herrschaften, nur keine Skandal!» Un Norings, saķēris Kārli pa vidu, turēja tociet. «Ērgļa kungs, Ērgļa kungs, kādēļ tā?! Mēs visi esam grēcīgi cilvēki… Mēs visi maldāmies… Tasnotiek lielākiem gariem, kur nu mums, maziņiem cilvēciņiem – –»

«Lai viņš ņem atpakaļ savus vārdus!… Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja, pūlēdamies tikt vaļā nosava mierinātāja apkampieniem. «Viņa man svešs cilvēks, starp mums visam beigas, bet viņu ar dubļiemapmētāt es neļaušu!… Nē, nē un vēlreiz nē!»

Sizdams kāju pie zemes, viņš sauca šos vārdus uzsaukdams. «Bet tas taču tikai pa jokam!» NoringsViņu mierināja. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami…»

«Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja. «Par mums viena vai otru var sacīt šā vai tā, bet viņā ir skaidraun šķīsta.. Un lai tur kā, es viņam – –»

Bet velti viņš mēģināja izrauties no Noringa rokām… Nevarēdams dabūt citādi gandarījumu, tas,savu pretinieku īgni uzlūkodams, nosmējās: «Ha– ha-ha! Kad tik vēl pašam nav jāizstrebj tie kāposti,kurus piespļāvis…»

Kristaps noprata diezgan. No viņa uztraukuma tas noprata, ka ir kaut kas, noticis, ka tām vairs navnekāda vajadzība zoboties. Bez tam ieradās arī Perlants, kurš, atgriezies no goda mielasta, meklējasavējus. Viņam nu būtu ļoti neveikli, ja Perlants dabūtu zināt, ka viņš tik slikti izrunājies par tā māsu.Varbūt ka būtu saraušanās un pļaukošanās uz pēdām. Viņš tādēļ centās lietai dot citādu virzienu unpiešķirt saviem vārdiem citu nozīmi.. «Nu redz, ka viņš neprot jokus!» tas tagad taisnojās. «Ieminiesvienu vārdu pa jokam, un viņš to tūdaļ ņem par svētu patiesību. Nu, labi, es ņemu atpakaļ savus vārdus.Kas tad mums tik daudz jāstrīdas. Ei nu, ei, Kārli., draugs, vai tad tu mani nesaproti? Mēs taču draugiesam bijuši, draugi paliksim…»

Viņš sniedza pretim draudzīgi roku, tā ka Kārlis manāmi atdzisa un palika rāmāks. Bez tam arīpēdējais bija tik augstsirdīgs, ka Perlanta klātbūtnē negribēja ciņu turpināt, jo tas tad visu dabūtu zināt. Tākā Kristaps piekāpās un atzinās, tad nebija nekāda iemesla Lūces brāli sarūgtināt. «Nu, labi,» viņš sacīja,«bet tikai, ja tu atzīsties, ka esi nepatiesību runājis!…»

«Nu jā taču, es jau tā nemaz nedomāju!» Kristaps ar varu viņam uzspieda savu roku. «Kas tad mumstik daudz jāstrīdas? Ek nu, iedzersim labāk glāzi alus…»

«Kas tad jums par izskaidrošanos?» Perlants ieminējās.«Nekas, tikai tāda maza konkurence!» Kristaps steidzās paskaidrot. Un Kārlis augstsirdīgi cieta

klusu. «Bet mēs tādēļ neiesim naidoties!» Kristaps dedzīgi turpināja. «Vienalga, vienam vai otram, betdraugi mēs bijuši un paliksim… Iedzersim, kungi!… Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo tēvija!…»

Vēlēdamies mieru, visi ķēra pēc glāzēm, kuras šķindēja. Arī Kārlim nekas cits neatlika. Viņam jauarī vajadzēja noskalot savas errastības. Izlikdamies bezbēdīgs un jautrs un gribēdams atvieglot savassmagi nospiestās krūtis, tas pilnā rīklē, cik tik bija balss, iesaucās: «Evā! Lai dzīvo Latvija, lai dzīvotēvija! Lai glāze staigā!…» Un, pakampis to, ar vienu vilcienu tukšoja līdz dibenam.

«Bravo, bravo, Kārlis malacis!» citi priecājās. «Un nu miers…»Pa tam jau ballenieki sen bija nošķīrušies, tikai palikuši tādi, kas arvien meklē tās padibenes. Saulīte

bija jau gabalā. Te vairs palikšana nebija, viņiem jāiet.Uz kurieni? Perlants domāja, ka varētu iet atpakaļ uz «Villa Medem». Tur parkā pie spožas rīta

saulītes varētu iedzert pa tasei kafejas ar benediktīneri un varbūt arī pa kausam miesta, kas to vēlas. Turvēl varbūt var satikties un parunāties ar kādiem tautiešiem, kuri nav aizbraukuši.

Šo priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Kristaps arī nedomāja tūdaļ braukt uz mājām, bet padzīvotiesvēl kādu dienu pa Jelgavu. Viņš gribēja arī no Kārļa tuvāk izdabūt, kas tur bijis.

«Es nezinu, kas tur vēl būs!» Kārlis noteikti izvairījās no atbildes. «Es negribu šo lietu vairsaizkustināt… Tikai to lūdzu: par viņu muti nepalaid!…»

Viņš nu nebija tas vīrs, kas par tādām intīmām lietām ies otram visu uz deguna izrakstīt. Redzēdams,ka Kristaps paliek tāds nemierīgs, viņš sajuta it kā iekšēju gandarījumu un skaudīgu prieku. Lai nupamocās šis arī!… «Kas bijis – bijis, lai paliek!» Kārlis kategoriski noteica. «Runāsim labāk par citu!»

Kristapam vajadzēja ar to apmierināties. Jautri tērzēdami, tie gāja uz Ezera vārtu pusi. Viņi sastapadaudzus darba strādniekus, kuri steidzās uz savām darba vietām, jo nebija jau svētdiena. Bet šādu jautrubaru rīta agrumā uz Jelgavas ielām tie nesastapa arvien, tādēļ šoreiz apstājās un noskatījās atpakaļ.

«Tie jau ir tie lauku barūnas,» viens strādnieks sacīja otram. «Sabraukuši Jelgavā svinēt tādusbrīvestības svētkus. Nu uzdzīvo arī!…»

«Vai, draudziņ, ko nu par tiem!» otrs attrauc. «Tie jau tādi varmākas, kam simts rubļu nav nauda…Zirgus dzirda ar vīnu un māsiņu mājā liek dancot plikiem sievišķiem… Kam labi iet, tam labi iet!…»

* * *

Kā Perlants paredzēja, tā bija. Dārzā restorācijas priekšā vēl šur tur viesu pulciņi, kuri, reiz iesiluši,nevar tik ātri beigt. Jo izradās, ka ir vēl tik daudz, ko runāt un teikt, bet arvien noiet uz blakus lietām, tērzēpar nevajadzīgiem sīkumiem.

Pie kāda galda bija apmetusies kāda īsti prāva sabiedrība un iesilusi stipri trieca. Starp viņiemKārlim sevišķi uzkrita kāds vīrs, tas sēdēja galda galā un, kā rādījās, bija tas viduspunkts, ap kuru vissgrozījās. Spēcīgs cilvēks augstu pieri, gudrām, lielām acīm, bet grumbas un vaibsti viņa vaigā liecināja,ka viņš daudz ko pārdzīvojis, un arī viņa melnās ūsas un apaļīgā smakra bārzdiņa nosirmojusi bez laika.Ar vārdu sakot, Kārlim uz pirmā acumirkļa ieinteresēja šis indivīds, kas sacēlās pār savu apkārtneslīmeni. Viņš to vēl ne reizes nebija redzējis, un tomēr tas nāca viņam priekšā tik pazīstams.

Bet viņš vēl nemaz nedabūja iejautāties, kas tas tāds, kad jau Perlants paskaidroja: «Māteru Juris…»Pareizi! Viņš gan tikai bija redzējis viņa ģīmetni kaut kur drukā, pie tam vēl ļoti slikti tehniski

pagatavotu, un tomēr viņi varēja sacīt: «Tas ir viens un tas pats cilvēks!»«Agrākā «Baltijas Zemkopja» redaktors un izdevējs,» Perlants trauca tālāk. «Viņš gan reizēm

diezgan ass un varmācīgs, bet, kas tas patīkamākais, – viņš nav knubulīgs… Es un daudzi no maniemkolēģiem stāvam ar viņu uz «tu» un «tu»…»

To pašu arī Viķildu Kristaps varēja sacīt par sevi, arī viņš bija Māteru Jurim «tu» draugs. Ne vienu

reizi vien viņš ar to bija kopā dzēris un trumpojis. Un tādēļ viņš tagad kā vecu vecais draugs gāja viņamklāt, sniedza roku un sacīja: «Kā nu iet, Juri?!»

Māters arī viņam atbildēja kā draugs, bet, te kā viņam bija jāapsveicinās arī ar citiem, tad nebijalaika ar Kristapu dziļāk ielaisties. Sevišķu uzmanību un sirsnību tas parādīja Perlantam. Notika vispārējapriekšā stādīšanās, pie kam tika minēti Kārlim daži pazīstami vārdi: Brūmu Kārlis no Maz-Mežmuižaspagasta, Straubes Jānis un Grīnhofu Kārlis no Šķibes, Neimanis no Kalnciema un citi. Visi tie savā laikāar Māteru Juri bija saēdušies, bet tagad draugi atkal, jo viņš aizmirsa naidu un neatteicās palīdzēt, jakādam slikti gāja. To viņš arī sagaidīja no citiem. Bet pēdējā laikā viņam maz vairs bija īstu draugu.

Bija starp viņiem arī kāds mācīts tautietis – Bērzmuižas Mazo Zariņu dēls Zariņu Kārlis (īstais vārdsMillers), viens no Jura Mātera tuvākiem līdzstrādniekiem un uzticamākiem draugiem. Toreiz tas bijaKronvalda Ata pēctecis pazīstamā Vecpiebalgas draudzes skolā. Kārlis arī viņu vārda pēc jau pazina, jobija lasījis viņa rakstus par Kauni, Līgo un Rāmavu. Tādēļ apsveicināšanās vispār bija ļoti sirsnīga.

Zariņu Kārlis lika priekšā sagrūst vairākus galdus kopā un apmesties visiem pa vieni vieti, lai varētukopīgi parunāt kādu prātīgu vārdu. Visi tam piekrita labprāt, izņemot Miesnieku, kurš nosēdās pašā otrāgalā no Māteru Jura labi nost. Viņam reiz ar Māteru Juri jau bija bijusi sadursme. Viņš gan teica, kasievietes dēļ, bet tur bija klāt vēl kaut kas.

Māteru Juris bija jau reiz precējies, bet laulība izrādījusies ļoti nelaimīga, kādēļ bija no savaspirmās sievas šķīries. Neraugot uz visu to, tas meklēja vēl otrreiz bagātu sievu, zināms, arī patīkamu, laivarētu samaksāt savus parādus, kas tik ļoti traucēja viņa darbību, un atjaunotu avīzes izdošanu, kas savālaikā viņu bija padarījusi tik slavenu tautā. Nu bija gadījusies kāda saimnieku meita, kas bija izdaudzinātapar ļoti bagātu, un, tā kā viņa arī Jurim patika, tas nolēma to precēt, paziņodams īsi savu nodomu viņasvecākiem, ar kuriem tam bija sakars prāvu lietās.

Meita arī nesacīja «nē», jo bildinājums no tāda liela tautas vīra tai izlikās liels gods. Bet viņanesacīja arī «jā», jo gribēja drusciņ varmācīgam Jurim sirdi iztrīcināt. Kādos ciemos, kur viņa ar Jurivienā pajūgā bija aizbraukusi, gadījās būt arī Miesniekam, kuru viņa pazina. Te nu viņa, gribēdama darītsavu nākošo greizsirdīgu, lipa ar nodomu klāt Miesniekam, apsēdās ar pēdējo pat draudzīgi gultā, kas pēclaucinieku toreizējām ierašām un uzskatiem arī vēl nemaz nebija piedauzīgi.

Bet Māteru Jurim bija izdevība savu iedomāto sāncensi ķert vārīgā vietā. Viņš noprasīja, kādēļ taskungs valstās pa gultu un nesēž uz krēsla tāpat kā visi citi. Vai viņš to nevarētu paskaidrot?

Miesnieks saprata gan, bet, tā kā bija gudrākais vīrs pagastā, tad domāja tikt cauri ar savām runasdāvanām. «Tā kā jūtos noguris,» viņš iesāka, «un gulta ir vieta priekš atpūšanās – –»

«Nē, nē,» Juris, atmezdams ar roku, viņu ātri pārtrauca, «to jūs varat izskaidrot klasē saviemskolēniem. Kas ir gulta un kas ir krēsls, to mēs visi zinām, bet mēs zinām arī, ka pieklājība prasa, laisaviesībās nevalstītos pa gultām, bet sēdētu uz krēsliem tāpat kā mēs citi un kopīgi sarunātos. Jo citādi vainu jūs telpas atstājat, vai arī spiežat mums tās atstāt.»

Kad Miesnieks un arī daiļava nepiegrieza šim mājienam pienācīgo vērību, viņš uzaicināja meitietiģērbties un braukt viņam līdzi uz mājām. Vecāki to nodevuši viņa ziņā, un šis arī par to esot atbildīgs.

Šī atbildēja, ka esot pilngadīga un pati par sevi zināšot. Viņai uz mājām braukt vēl netīkot, bez tamzirgs jau esot viņas un šai esot tā noteikšana.

Tas Māteru Jurim bija tikpat kā uguns pakulās. Viņš meta konjaku pēc konjaka, dziedāja untrokšņoja, cik vien viņam rīkle un plaušas spēja, un neparko nebija piedabūjams ilgāk palikt. Saimniekamar citu zirgu viņu vajadzēja aizvest atpakaļ pie brūtes vecākiem. Protams, ka precības izjuka, betMiesniekam no tam nebija ne mazākā labuma. Jo, tiklīdz Māters bija prom, daiļava pret viņu bija tikpatvēsa un vienaldzīga kā agrāk. Viņam tikai neomulīgi tagad ar šo tautas vīru satikties.

Bet Māteru Juris viņu vai nu neatcerējās, vai arī negribēja atcerēties. Viņš sarunājās dzīvi arkrāsnesi Plaušu Perlantu un nelikās par tādu skolmeistariņu ne zinot. Bet Perlants viņu iepazīstināja tuvākar Ērgļu Kārli.

«Te, Juri, ir kāds saimnieku dēls no laukiem, jauns literāts,» viņš sacīja. «Varbūt bijis arī tavslīdzstrādnieks?»

Māteru Juris uzlūkoja «literātu» ar zināmu zobgalīgu smaidu, kas neko daudz no viņa neturēja. «Šovārdu esmu gan dzirdējis,» viņš sacīja, «bet pie mana lielā līdzstrādnieku skaita neesmu varējisievērot…»

Kārlis turpretim šī lielā vīra tuvumā sajuta svētu bijību un viņu klusu apbrīnoja. «Jūsu vārds piemums tiek daudzināts ikvienā būdiņā!» viņš neliekuļoti iesaucās. «Ikviens labs tautietis un patriots pazīstjūsu nopelnus tautas druvā. Bez tam arī dzirdējām, ka jūs reiz bijāt izbraukuši uz Krimūnas staciju…»

«Jā, tauta mani pazīst!» Māteru Juris pieņēma komplimentu kā pašu par sevi saprotamu lietu. «Esmudaudz ceļojis un bijis starp tautu. To jūs varat palasīties manās vēstulēs «no Vidzemes», «Desmit dienasDundagā» un «par Baltijas dzīvi», kas parakstītas ar Th. Rolands. Zem šī vārda esmu rakstījis arī parlatviešiem ārzemju laikrakstiem…»

«Jūs esat mūs, latviešus, veduši pie gaismas un mācījuši mums būt patriotiem,» Kārlis vēl piebilda.«Tauta jums to neaizmirsīs…»

Tautas vīrs sāka uz viņu lūkoties vērīgāk. Nē, nē, ironija tā nebija, viņš domāja patiesi. «Latviešusaimnieki un gruntnieki ir mūsu tautas kodols,» viņš atbildēja. «Tiem vajag nākt pie izglītības un turības.Zemkopība, lietojot skunstīgus mēslus, var tapt ļoti ienesīga, ja viņus prot ar zinu lietot. Tādēļ jums,saimnieku dēliem, vajag apmeklēt zemkopības skolu, kāda ir Vec-Sātos no Kurzemes riteršaftes ierīkota.Vai jūs to, jaunais tautiet, esat darījuši?»

«Nē,» Kārlis atzinās.«Nu, tad jums to vēl vajag apmeklēt, bet katrā ziņā!» Māteru Juris kategoriski noteica.«Es nezinu – – mani apstākļi – –» Kārlis piesarcis stomījās. «Vai tas pavisam lon…»«Bez šaubām, lon!» Māters cieti uzstājās. «Šo skolu tev, jaunais tautiet, būs apmeklēt!»Viņš noteica to tik stingri un pavēloši, ka tas izsauca pie Kārļa mazliet opozīciju. Un tad arī – kā lai

tas izklāsta savus īstos apstākļus? Tas tādēļ mēģināja lietū atspēkot no citas puses. «Kas taču tur daudz nozemkopības mācīties?» tas, pārvarējis savu kautrību, attrauca.

«Kas tur ko mācīties?!» Māteru Juris viņu ar lielām acīm uzlūkoja. «Kā jūs tā varat sacīt?!… Visumūžu mums vajag mācīties, līdz kapa malai… Es protu arī zemkopību, tāpat tieslietas es pazīstu, esmupārtulkojis pat Baltijas provinču likumus, bet nesaku: zinu, nu diezgan… Es mācos, mācos arvien…»

«Es arī mācos,» Kārlis atbildēja. «Mums, latviešiem, vēl tik daudz lietu jāmācās… Bet, kas attiecasuz zemkopību, tad tur patiešām apķērīgam cilvēkam nav daudz, ko mācīties. Dod tikai zemei tos mēslus,kuru tai vajag, izstrādā viņu, un ar to pietiek. Cik es Vec-Sātos varētu mācīties, tik daudz, domāju, jautagad saprotu…»

Māters viņu ar vēl jo lielākām acīm uzlūkoja. «Jaunais cilvēks; nevajag būt tik iedomīgam!…Direktors Zintenis ir sapratīgs arodnieks, no kura jūs katrā ziņā varat mācīties. Jūs jau domājiet, ka zinietvisu, nē, – jūs nekā nezināt!… Piemēram, kāpēc jums vajag sēt skunstīgus mēslus? Es jums jautāju to –atbildiet!»

«Skunstīgus mēslus,» Kārlis, mazliet aizskarts par tādu eksamināciju, attrauca, «tos, tā sauktossuperfosfātus, sēj tādēļ, lai iegūtu zemei fosforskābi, kuras tai trūkst.»

Māters gan mazliet bija pārsteigts, jo nebija tādu atbildi sagaidījis, tomēr eksaminēja viņu tālāk.«Labi, labi, bet kādēļ zemei fosforskābes trūkst?»

«Tādēļ, ka caur graudkopību šī barības viela tiek no zemes izsmelta, bet netiek atdota zemeiatpakaļ,» Kārlis atbildēja. «Ja graudi tiek pārdoti uz pilsētu, netiek turpat uz vietas izbaroti lopiem, tadfosforskābe, kas bija šinīs graudos, neatnāk vairs zemei atpakaļ. Šo iztrūkumu mums nu viņai vajag atdotatpakaļ ar skunstīgiem mēsliem.»

«To jūs esat lasījuši manos rakstos,» Māters noteica. «Jūs tādēļ gan ziniet vienu otru lietu, bet nevisu. Jūs, piemēram, nezināt, ka ne tikai un ne katrā vietā būs superfosfātus sēt, bet tādus skunstīgus

mēslus, kādus tā zeme paģērē. Tāpat augs no zemes piesavinās barību nevis pēc tā mēra, kuras barībasvielas visvairāk, bet pēc tā, kuras barības vielas vismazāk. Piemēram, ja zemei būs slāpekļa 30 procenti,bet fosforskābes tikai 10 procenti, tad augs iztērēs arī slāpekli ne vairāk kā 10 procentus un nekuplos,vienalga, ja arī slāpekļu būtu zemē atliku likām…»

«To es arī zinu,» Kārlis piesarcis smaidīja, lai gan pats ar sevi droši nebija skaidrībā, vai tā bija.«Zemkopim ir tik daudz, ko mācīties, ka nekad nevar atteikt: «Ak, es, jau diezgan zinu!»» Māters

turpināja. «Pareizi darbus iedalīt, ļaudis sarīkot. Lielai daļai mūsu gruntnieku pret kalpiem nav vajadzīgāsuzstāšanās. Šo jautājumu mans līdzstrādnieks Rudzīšu Pēteris savā laikā apskatījis «Baltijas Zemkopī».Zemkopim vajag pret kalpu drusciņ lepnuma, ja grib no viņa paklausību izspiest. Par visām lietām vajaguzturēt autoritāti. Saimnieks taču nav ņēmis kalpu viesos, bet pie darba. Nekādas tērzēšanas! Protams,saimnieks pret kalpu lai ir laipns un mīlīgs, bet lai liek arī kalpam saprast, ka ir viņa pavēlnieks un kungs.Lai nedraudzējas ar viņu ar daudz, lai neuzticas vairāk, kā vajadzīgs. Kalpam būs paklausīt – tas irpirmais un pēdējais bauslis! Zināms, saimniekam vajag arī savu lietu prast un zināt, ko var kalpam uzdotun ko var izpildīt.

Citādi, ja tas liks tam vienā reizē darīt, kas nav izpildāms, kalps arī citās reizēs paron aizbildināties,kad tas ir izpildāms.»

Kārlim it nejauši bija savilcies spītīgs smaids ap lūpām. Viņš jau arī savā ziņā jutās kalps, un tādēļpaklausība par katru cenu viņam izlikās tāda nepatīkama. «Tā jau kungi un vagares māca,» viņš pie sevisnodomāja. «Bet mēs, latvieši, taču esam tautasbrāļi.»

«Tie kalpi, tie kalpi mūsu dienās!» vecākie saimnieki sūkstījās. «Ēst tie grib labi un algu prasa tādu,ka nezini, kur to ņemt…»

Bet šinī jautājumā Māters bija atkal citās domās. «Rudzīšu Pēteris raksta: «Ja grib, lai strādā,»» viņšcieti noteica, ««tad vajag arī labu loni dot.» – «Bija labs kalps man,» dzird sakām, «bet kur viņš palika?Izšķīrāmies, gribēja viņš lielāku loni un aizgāja…» Tas saimnieku izsmiekls. Ja dievs svētījis, ar mazudzeramnaudu uz svētkiem vai šņabīti pie darba var dažkārt izdarīt brīnumus. Saimnieki, kas visvairāksūdzas par sliktiem kalpiem, ir paši par to vainīgi.»

Klātesošie saimnieki gan, redzams, nebija ar viņu vienis prātis, tomēr neuzdrošinājās pretoties. Visiiedzēra. Pēc tam Māters turpināja: «Mēs, latviešu tauta, esam jauna, mums daudz vēl kas jāmācās. Tāpatsaimniekiem un gruntniekiem ir jāprot iznesties, kā tas brīvai un turīgai kārtai pienākas. Nē vairs kādzimtcilvēkam, kas ar kalpiem bija vienā stāvoklī. Ne vairs kungu priekšā līst un viņiem piedurkneslaizīt! Tādēļ jums, jaunie gruntnieku dēli, jums galvu augstu būs turēt! Tie tēvi vairs dažkārt to nespēj, navbaudījuši to mācību. Bet jūs! Turiet acis vērīgi vaļā, cenšaties savus ienākumus pavairot, strādājot armākslas mēsliem un mašīnām un aiztaupiet dārgo darba spēku, un savu saimniecību paceļat! Bet, kad jūskur rādāties placī, jums nebūs nekā trūkt. Neviens nedrīkst noskatīties uz jums pār pleciem. Latviešugruntniecība ir tā, kas tautai dod cieto pamatu un iznesīs tautību uz saviem kamiešiem. Un, tā kā latviešugruntnieku ir liela masa, pret kuru vācu lielgruntnieki pēc sava skaita pazūd, tad arī mūsu gruntnieki būstie noteicēji mūsu zemē, kādām ierašām še būs valdīt, kādu valodu mēs savās viesnīcās runāsim, un neviskā tagad: buldurēt tikai pa vāciski! Vāciešiem tad mūsu zemē mums par patikšanu būs jārunā pa latviski.Mūsu gruntnieki kopā ar literātiem būs tie, kas izšķirs cīņu starp tautībām Baltijā. Turpretim lielais pulks,kalpi un amatnieki, tie lai strādā savu darbu un ēd savu maizi, un bauda tās brīvības, kuras izkarojam. Tielai atļauj, ka mēs priekš viņiem gādājam!…»

Perlants par šiem vārdiem bija sajūsmināts tā, ka sauca: «Bravo, bravo!» Un Kārlis, savu kausupiesizdams, aizrauts iesaucās: «Lai dzīvo Latvija!…»

«Jā, lai dzīvo Baltija!» Juris piesita arī savu kausu. «Un tādēļ, jaunais cilvēks, jūs man apsolāt, kaiesat tūdaļ uz Vec-Sātiem un ko krietnu mācīsaties!»

Tas bija Kārlim tikpat kā auksts ūdens aiz apkakles. «Tas nevar notikt!» viņš atraidoši sacīja.«Kādēļ nevar notikt?!» Juris despotiski pastāvēja. «Tam būs notikt!… Es lūdzu man paskaidrot, –

kādēļ tas nevar notikt?!»«Nu, tādēļ…» Kārlis cīnījās ar sevi. «Tā ir mana privāta lieta!… Mēs taču dzīvojam gaismas un

brīvestības laikos, un katram tiesība darīt tā, kā viņam patīk.»Māteru Juris viņu nesaprazdams ar lielām acīm uzlūkoja.«Man te drusciņ jāpaskaidro.» Perlants iejaucās, lai lietu noskaidrotu. «Mans draugs grib pārcelties

uz citu fakultāti. Tas no savām māju tiesībām atsacījies brāļiem un māsām par labu un grib iet uz Rīgu…»«Ahā, saprotu!» Juris viņu piepeši pārtrauca. «Viņš grib sviest savu godīgo zemkopja arodu un

palikt par bodes zelli, olekts bruņinieku. Viņam netīk mēslu smaka, bet tīk būt par smalku kundziņu…»Kārlim tas bija tikpat kā uguns pakulās. Kā šis vīrs viņu drīkstēja tā apvainot?! Viņš jau gribēja tam

sacīt kādus asus vārdus, bet Perlants viņa vietā pasteidzās: «Tā vis nav!… Viņš grib tikt, kā to saka, uzzinātnes augstumiem – –»

«Atvaino,» Juris neļāvās iestāstīties. «kādēļ tad viņš atsakās no savām tēva mājām? Tādēļ, ka viņšlaisks un nevīžo muguru pieliekt, tamlīdz garā kūtrs un negrib mācīties saimniekot. Kur viņam arsaprašanu, mašīnām un skunstmēsliem vajadzētu mājas pacelt, izmaksāt brāļiem, māsām viņiem pienākošodaļu, tur viņš atron par labāku izkaulēt priekš sevis kādus simtus un laisties lapās. Palikt par bodes zelli,valkāt katru dienu baltu krādziņu. Bet salmi tādam vēderā! Turpretim zemkopim ir droša maize. Vai zini,es atsaukšu veco Ērgli pie sevis un viņam sacīšu: «Jūs savu dēlu nepareizi esat audzinājuši. Puskokalēcējs un bodes zellītis no viņa iznācis!» Es no viņa izdabūšu visu taisnību, kas tur ir – – –»

Tas Kārlim bija par daudz! «Mans kungs!» tas, uzšāvies kājās, sažņaugtā balsī iesaucās. «To jūs visnedarīsat!… Ar kādu tiesību jūs iejaucaties mūsu ģimenes darīšanās? Tā ir nekaunība! Es jums toaizliedzu, vai zināt?!… Jūs man dosiet par to atbildēšanu, jūs, jūs – –»

Viņš vairāk nevarēja parunāt, jo aiz uztraukuma drebēja kā apšu lapa. «Nu tu reiz dabūji!» ViķilduKristaps priecājās. «Dabūji dzirdēt patiesību…»

Kārlis piepeši piecēlās, aizgāja pie kāda otra galdiņa un pasauca tur pāra pudeles alus. Grūti viņamnācās norīt savu uztraukumu un dusmas. Šis cilvēks jau grauza vairāk nekā tas mācītājs.

Bet tas viņu vēl nebūt nedomāja mierā laist. Piecēlies un atvainojies pret saviem galda biedriem, tastuvojās Kārlim.

«Ko jūs gribiet?!» tas, līdz nāvei aizskarts, viņu neizprazdams uzlūkoja.«Sadzert ar jums kopā glāzi alus!» Māteru Juris cieti noteica. Un ātri viņš piepildīja divas glāzes un

tad saķērās ar Kārli rokām krustis. «Tagad dzersim, bet sausu!» viņš komandēja.Kārlis tomēr bija spiests par šādu rīcību pasmaidīt un arī paklausīt. Kad bija izdzēruši, Māters viņu

noskūpstīja. «Juris!»«Kārlis!» otrs atbildēja.«Tātad mēs tagad esam «tu» draugi un uzrunāsimies par «tu». Redzi, Kārli, tu man jautāji, kāda man

tiesība iejaukties tavās ģimenes darīšanās. Man tāda tiesība patlaban arī nebija. Bet tagad kā tavam «tu»draugam man ir tiesība zināt par taviem apstākļiem un tādēļ lūdzu izstāstīt man tos…»

Kārlis nevarēja ne atjēgties par šo ātro pārvēršanos. «Tu» draudzība ar tādu slavenu vīru viņam pietam tik ļoti glaimoja, ka viņam šo godu bija grūti pār savu vaigu nest. Nu, labi – ja tas tā, viņš jau arī visuvar izstāstīt. Viņam pat ļoti patīkami dzirdēt sava drauga padomu. Īsiem vārdiem tas iepazīstināja Juri arsaviem apstākļiem, par savu noslēpumu paturēdams tikai to, kas attiecas uz viņa sirdslietām.

«Jā…» Juris, lēni palocīdams galvu, klausījās. «Jā… Bet nu iesim atpakaļ pie citiem…»«Mani kungi!» tautas vīrs, atgriezies atpakaļ savā agrākā vietā, svinīgi iesaucās. «Izskaidroju atklāti,

ka mans «tu» draugs Ērgļu Kārlis ir katrā virzienā nopietns un centīgs jauneklis. Viņš ar paša darbu unspēkiem grib sasniegt izglītības augstumus, lai tad uzņemtos ērkšķu pilno ceļu, kuru jau Teodors Rolandsstaigājis, – latvju rakstnieka un tautas darbinieka ceļu! Pacelsim un tukšosim savus kausus uz jaunā latvjucensoņa Ērgļu Kārļa veselību! Lai viņam izdodas!…»

Viņš to izsacīja tik autoritatīvi, ar tādu iespaidu, ka neviens nemēģināja pretoties. Visi saķēra kausus

un tos piesita. «Lai dzīvo Ērgļu Kārlis, lai dzīvo augst'!…»Kārlis jutās tagad pavisam citāds vīrs, un arī citi tagad ar pavisam citādām acīm uz viņu lūkojās.

«Jaunais biedri,» Zariņu Kārlis spieda viņam silti roku, «tecini savu spalvu tikpat sekmīgi un latvju tautaipar godu, kā to Teodors Rolands darījis. Tev laikam būs zināms, ka aiz šī vārda paslēpies Mūsu draugsMāteru Juris. Aizstāvējis mūs ne tikvien savā neaizmirstamā «Baltijas Zemkopī», bet arī ārzemes vāculaikrakstos. Berlīnes avīze «Die Gegenwart», cik maz zināms, nesa viņa rakstu «Die Letten und ihreBegabung».»

«Bet par to Teodors Rolands vairāk naidnieku nekā draugu ieguvis!» Māters viņu pārtrauca. «Kas irtie, kas smejas, ja kādam slikti iet? Tie ir latvieši, kas smejas par tiem, kuri priekš viņiem strādāja unkrita.»

«Tev taisnība, Juri,» Zariņu Kārlis domīgi piebilda. «Tev ienaidnieku ir bijis un ir vēl tagad pārākdaudz. Uz cik pusēm tev nebija jācīnās? Pret vācu bizmaņiem, pret pašu latviešu dēliem – taviemkolēģiem, tautisko laikrakstu redaktoriem, pret saviem tuviem darba biedriem un draugiem. Ir brīnums, kātu to visu vēl esi izturējis un savā cīņā pastāvējis. Vispirms tevi skauda vācu tumsoņi. Tie skatās atpakaļuz veciem laikiem, negrib atzīt, ka mēs, latvieši, esam pieauguši liela cilvēka kārtā un mums pašiem parsevi jāgādā. Tie uz mūžīgiem laikiem gribētu palikt par mūsu aizgādņiem. Vai atmini, kā mācītājs FīrhūfsLatviešu draugu biedrībā izskaidroja: latvieši ar vāciešiem esot ciešāk saauguši kopā nekā Siāmas dvīņi.Latviešiem tādēļ joprojām esot jāpaliekot vāciešu vadībā, jo pēdējie esot mūsu dabiskie vadoņi.»

«Atceros gan it labi!» Māters attrauca. «Un es arī par to savā avīzē pienācīgi sagaidīju. Jūs vīrs,kurš agrāk pats saucās par Ģedertu Vīrupu, mani gribēja mācīt, kā ir pareizi latviski jāraksta. Ja es rakstot«Māteru Juris», tad tas nozīmējot: kalps Juris no Māteru mājām; ja sakot «Stērstu Andrejs», tad palatviski tas varot tikai būt: kalps Andrejs no Stērstu mājām. Es viņam izskaidroju, ka Kurzemē ir trīsMāteru dzimtmuižas, un, ja es rakstos «Georg von Matern», tad varu it labi būt šo muižu dzimtkungs. Laitikai viņš gādā par to naudu, ka es tās muižas varu nopirkt.»

Visi par šo joku gardi nosmējās. «No zostēviņa neprasi auzas un no mācītāja – naudu,» Brūmu Kārlisiebilda. «Tā viņam pašam ģeld…

Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!…»

Smiekli sacēlās jo skaļāki. «Bet arī mūsu cāļus un olas viņi mīl!» Kārlis arī no savas puses iesaucās.«Tādēļ brauc apkārt pa draudzi, bērnus pārklaušinādami vai, labāk sakot, linodami…»

«Un atceries to karu, kas tev bija ar «Latviešu Avīzes» redaktoru Veidi?» Zariņu Kārlis turpināja.«Tas savā lapā rakstīja, ka dabas mācības aizvedot uz to ceļu, kur ceļoties sociālisti un nihilisti. Tasnozīmē, ka mums, latviešiem, nebūs dabas mācības zināt, ar citiem vārdiem, ka mums nebūs neko zināt.Bet kā tad bez dabas zinātnēm mums būtu iespējams pacelt savu zemkopību?»

«Nu prasi?!» Māters piebilda. «Bez ķīmijas un tehnikas prašanas mums nav iespējams savuzemkopību uzlabot, un abas tās taču ir dabas zinātnes. Vēlāk gan izrādījās, ka to rakstu «Latviešu Avīzēs»bija ielicis kāds Ķermalis bez Veides ziņas un piekrišanas. Bet ko lai saka, kad tāda liberāla avīze kā«Zeitung für Stadt und Land» uzstājas pret to, ka mēs, latvieši, savus studentus pabalstām. No tādiemmazturīgiem studentiem ceļoties mācīti proletārieši, ar citiem vārdiem, palaidņi, no kuriem nāksociāldemokrāti…»

«Atceros gan!» Zariņu Kārlis attrauca. «Pie tam, tiesādama krievu nihilistus, viņa tos nostādīja pardaudz sliktākiem nekā vācu sociāldemokrātus. Te nu jājautā: vai tad, kad krievu nihilistu vēl nemaznebija, jau vācu sociāldemokrāti un franču komunisti nedarīja savas trakulības?»

Iestājās brīdi klusums. Visi likās šo lietu pārdomājam.«Latviešu tauta,» Māteru Juris pēkšņi iesaucās, «nekad nenomaldīsies no uzticīgu, pateicīgu, mierīgu

un labu pavalstnieku ceļiem, nekad neaptraipīs savu labo slavu! Bet ir arī vājāki brāļi, kuri nevar savaldītmuti, un mums jāsargā, lai tādi neklūp un kaut ar vienu neapdomīgu vārdu nedod mūsu pretiniekiemiemeslu sacīt: «Redz, mēs jau to teicām, tādi cilvēki tie latvieši ir!…» Pat nedibināti jau tas tiek parmums teikts. Kad es vadīju «Baltijas Zemkopi», kāds Kurzemes barons Lidinghauzens-Volfs, mani avīzē«Rigasche Zeitung» uzdrošinājās visas pasaules priekšā nosaukt par skādīgu un kaitīgu sociāldemokrātu!Vai avīze arī zina, ko tāds apvainojums nozīmē? Vai viņa nezina, kādus briesmu darbus sociāldemokrātuļaunie un notiesājamie centieni visā Eiropā un īpaši arī krievu ķeizara valstī jau padarījuši pret valdībuun cilvēku sabiedrību un ka mūsu valdība ir pašā cīnīšanā, šos skādīgos un slepenos ienaidniekusapkarojot? Vai viņa nezina, ka, ja arī kāds redaktors Krievijā būtu sociāldemokrāts, tas nevienas stundasnedrīkstētu savā vietā palikt, bet būtu saņemams un ieslogāms? Tā es toreiz atbildēju uz nedibinātouzbrukumu. Mēs esam zvērējuši savam kungam un ķeizaram uzticību, un, ja būtu arī tāds krauklis, kasdomātu citādi, tad tas izstumjams no sabiedrības! Tas tad vairs nav latvietis, nav mūsu draugs unbrālis…»

«Daudz slikta, daudz nihilisti un sociāldemokrāti mums ar saviem trakiem darbiem darījuši!» ZariņuKārlis nopūtās. «Viņu zvēriskam darbam krita par upuri Aleksandra II dzīvība. Vācieši nu mūsu tautiskokustību mēģina nostādīt par tādu pat noziedzīgu centienu. Mācītāji no kancelēm latviešus lamā parnihilistiem. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds izlaida cirkulāru par laupīšanām, dedzināšanām,nepaklausību kungiem, autoritātu necienīšanu, kas auglis no latviešu tautiskiem centieniem. ApzīmējaRīgas Latviešu biedrību kā visa ļaunuma perēkli. Biedrība gan viņu par to izslēdza no savu goda biedruskaita, bet no tā laika arī viņas priekšnieks Krišjānis Kalniņš nav pielaists vairs ne pie vienas delegācijasPēterburgā. Biedrībai tas ļoti kaitējis…»

Iestājās uz brīdi it kā tāds sērīgs klusums.«Pēc manām domām,» Perlants beidzot domīgi iebilda, «tas varbūt arī bija pārsteigts solis, ka

biedrība slēdza ārā no sava biedru skaita kroņa ierēdni. Tas piedod lietai tādu nokrāsu, it kā latvieši būtupretinieki krievu valdībai. Jā, pret vāciešiem mēs varam cīnīties, un tas arī mūsu pienākums, mēs varamsvinēt savus brīvestības svētkus… Bet citādi mums nebūs dot ne mazākā pieturas punkta domāt, ka mēs,latvieši, tik daudz kā par naga melnumu gribētu uzstāties pret valdību un viņas rīcību.»

«Tas ir taisnība, draugs!» Juris viņam piebalsoja. «Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus, betmūsu brīvestības svētki lai ir pateicības un izlīdzināšanas svētki. Pateicības svētki pret augsto valdīšanu,kūra mūs ar citām tautām nostādījusi uz vienāda stāvokļa. Izlīdzināšanās svētki ar vāciešiem, jo, kas pretmūsu tēviem grēkots, tas ar labiem darbiem atsegts, ar skolu dibināšanu, derīgām iestādēm un tā joprojām.Mums pašiem vairāk jāstrādā un mazāk jābrēc! Tie lielākie bļāvēji latvju tautai maz labuma darījuši unvairāk skādējuši, nekā tie mūžam varēs atbildēt…»

«Bet mums, latviešiem, arī vairāk vienprātības vajadzētu,» Zariņu Kārlis pēc brīža iebilda.««Baltijas Vēstnesis» un «Balss» vienā pusē un «Baltijas Zemkopis» otrā pārāk nikni apkarojušies,griezuši, tā sakot, viens otra miesā…»

«Piedošanu!» Māteru Juris iesaucās. «Mēs esam mieru turējuši, ciktāl tas bija iespējams un ko mūsuvīra gods atvēlēja. Par ko tad mums domu izmaiņa pirmoreiz sākās? Kurzemes muižniecībā bijapamodusies kāda liberāla strāva, kas gribēja dot arī zemniekiem kādas vietas landtāgā, bet par to paturētsavu pārsvaru un savas privilēģijas. Tas bija 1879. gadā. Vācu laikraksti šo mazo piekāpšanos, ar kurumuižniecība, patiesībā ņemot, gribēja izvairīties tikai no reformām, dēvēja par «vēsturisku būvēšanu», undīvaini ir, ka arī «Balss», «Rīgas Lapa» un pat «Baltijas Vēstnesis», kurš gan it pareizi noprata Vidzemesmuižniecības nolūkus 1870. gadā, aizstāvēja šoreiz vācu «vēsturisko būvi». Es turpretim biju pretimtādiem ielāpiņiem un prasīju reformas, kādas tās visā pilnībā izvestas Krievijā. Mans uzskats bija un irvēl tagad, kad visu labu mēs varam cerēt vienīgi no mūsu taisnās, žēlīgās valdības. Bet mūsu pašutautiskie laikraksti par tādiem ieskatiem sāka mani apkarot, apkarot vēl slimāk nekā savu nāvīgoienaidnieku. Kā es tad varēju klusu ciest?!…»

«Diemžēl tā gan bija!» Zariņu Kārlis piebilda.«Kā jau sacīju,» Māteru Juris turpināja, «no «vēsturiskas būves» mums nebija ko cerēt. Vācieši

savas reformas apcirpa līdz beidzamam, un tām pašām maz vietām; ko latviešiem gribēja novēlēt,muižnieki prasīja sev patīkamus kandidātus: «Zeitung für Stadt und Land» sauca un brēca, ka jaunlatviešurīdītāji pie vēlēšanām būtot jāsavalda. Nederīgi kandidāti, kas būtu jaunlatvieši, būtot gluži atstādināmi.Tātad ne to pašu mazumiņu latviešiem negribēja novēlēt no tās «vēsturiskās būves», kurai par labu«Balss» un «Baltijas Vēstnesis» gribēja pārdot mūsu dibinātās tiesības. Beidzot konservatīvā grāfaKaizerlinga partija paturēja virsroku un latviešiem gluži nekā nedeva. Bet toties mēs ceram daudz vairākno savas žēlīgās valdīšanas, kura izsūtījusi pie mums, Baltijā, senatoru revīziju. Tādēļ lai latvieši neguļun meklē savas tiesības un arī lai paši izsaka savas patriotiskās jūtas par ķeizara nama priekiem un bēdāmvisos svarīgos notikumos. Lai negaida to vis no saviem aizgādņiem-muižniekiem. Un par to «BaltijasVēstnesis» un «Balss» mani apkaroja…»

«Itin pareizi!» Zariņu Kārlis piebilda. «Arī tu biji ass un ātrs, bet, visā kopībā ņemot; man jāsaka, katev vairāk taisnības nekā taviem pretiniekiem vai, labāk sakot, agrākiem draugiem. D. Tomberģis unBertramu Kārlis tevi gribēja izgāzt cauri no Kurzemes biškopēju biedrības, to. «Baltijas Vēstnesis» itlabi zināja, bet drukāja Bertramu Kārļa nepareizās ziņas par tavu rīcību. Nekur šis Bertrams nav izgājisbez pārspīlējumiem un nepareizībām, kuras vēlāk jāatsauc. Tādu aplamu ziņojumu tas bija ielicis arī«Baltijas Zemkopī», kad bija pie tevis par palīga redaktoru. Tu ilgi liedzies nodrukāt manu atbildi, tādēļka ticēji savam Bertramu Kārlim, kas tev stāvēja tuvāk nekā es, svešais…»

«Es toreiz jau Bertramu Kārlim 102 un vairāk reizes tiku galvu mazgājis,» Māters attrauca, «bet tādavārna pērta, tāda nepērta! Es viņu mīlēju, tādēļ ka viņš krietns latvietis un savu tautu mīl, bet sirdēstusviņš man darījis diezgan…»

«Savā Kārlīša dienasgrāmatā «Baltijas Vēstnesī» viņš par tevi šķīstus melus uzdziedāja,» ZariņuKārlis turpināja. «Bet vēl jo vairāk tavs agrākais draugs Ādolfs Alunāns – –»

«Ko tas Griķu putrinskis?!» Māteru Juris nepatīkami sarāvās. «Labāk jau par viņu nemaz nerunā…»«Kas taisnība ir, tas man jārunā, lai dzird to visi tautieši!» Zariņu Kārlis pastāvēja. «Redziet, kungi,

kā tas bija! Pirms viņš strādāja līdzi «Baltijas Zemkopī» un sniedza tur oriģinālstāstu «Divas māsas».Nebija šis stāsts diezin kāds, bet arī savas teātra atmiņas tas rakstīja. Bet, tiklīdz «Baltijas Zemkopis» ganasi, bet ļoti taisnprātīgi aizņēma viņa «Preciozas» pavisam nekrietnas izrādīšanas labad, par ko viņštomēr no 30. augusta komitejas lielu naudas summu likās izmaksāt, tad Ādolfs Alunāns rakstīja «RīgasLapā» ķengāšanas rakstu vai paskvilu «Kā Griķu Juris apsievojās». Tas ir tas seklākais un muļķīgākais,un arī neticamākais joku gabals, kādu vien esmu lasījis…»

«Par «Griķu Juri» tas nav kautrējies nosaukt savu nelaiķa krusttēvu Juri Alunānu,» Māters steidzāspaskaidrot.

«Nē, nē, ar to domāts cits Juris, Māteru Juris,» Zariņu Kārlis pārlaboja. «Tas ir vēl nekrietnāk! Untad paskvilas teātra izrādēs iepītās kuplejas?! Savu benefici Rīgā tas bija reklamējis ar uzsaukumu:

«Lielais tautas vīrs, nu trīci – dzirdēsi uz benefici…» Pašā izrādē izķēmojies, ka dakteris MāteruJurim izdarījis pie galvas operāciju, smadzenes nolicis uz šķīvja, bet kaķis piezadzies klāt un tās apēdis.Pēc tam– viņš piepildījis galvaskausu ar sienu un aizšuvis.»

«Trarararā!…» Māteru Juris piepeši iedziedājās, kā jau parasts, kad mierīgā garā nevarējanoklausīties, kas viņam nepatīkams.

«Es nesaku, ka tas bija labi!» Zariņu Kārlis turpināja un piespieda viņu klusēt. «Atceries, ka estoreiz tavā avīzē, līdz sirds dibenam sašutis, pret to rakstīju. Visas šīs nelietības bija mērķētas pretrakstnieku Teodoru Rolandu – mēs zinām, kur viņš meklējams. Šo vārdu viņš bija pieņēmis, ārzemes vāculaikrakstos par mums, latviešiem, labu rakstīdams, un arī šo vārdu turpmāk paturēja kā savu otronosaukumu. Šis vīrs, kur viņam pašam nāvīgas bultas virsū šāva, tik smalki spēja aizstāvēt un tik mīļirakstīt par mūsu mīļo Latviešu biedrību, par viņas teātra vadoni Ādolfu Alunānu, «welches (Theater) von

einem sachgemäß herangebildeten Direktor geleitet wird», kurš sacīja, ka Latviešu biedrības mērķis ir:«Hebung der Bildung, der belehrenden Unterhaltung und wohlanständige Geselligkeit…» Tāds vīrs, kastik jaukas lietas prot slepenībā un saviem ienaidniekiem aiz muguras pastrādāt, tāds paceļas augstu pārviņiem!… Tāds arī turpmāk zinās nolamāts nelamāt – –»

«Pateicos, draugs, pateicos!» Juris aizkustināts spieda viņa roku. «Tu esi viens no maniemnedaudziem uzticamiem kara biedriem!…»

«Tā es par tevi rakstīju 1878. gadā. Tagad es tā vairs nevaru sacīt. Tu esi ņēmis iemeslu man tosacīt. Kopš esi laidis klajā savu oriģinālromānu «Patriotisms un mīlestība», tu esi noslīdējis lejā piesaviem pretiniekiem. Atvaino mani, bet kā tavam draugam man ir tas jāsaka…»

«Ka ne, ne!» Māteru Juris palika nemierīgs. «Es tevi nesaprotu…»«Bet es tevi saprotu! Es saprotu, ka tu biji sarūgtināts, kad tevi ienaidnieki no visām pusēm ielenca.

Draugi, kas gribēja palīdzēt tev noturēt «Baltijas Zemkopi» uz kājām, pārvērtās par ienaidniekiem un šinīpašā «Baltijas Zemkopī» sniedza «maldoša bruņinieka Rolanda ceļojumus», meta dubļus uz tavurakstnieka vārdu un tavu rakstnieka darbību. Es arī saprotu tavu iekšējo satricinājumu un neticību uzpasauli, kad tava laulības paradīze pārvērtās par pekli un tev no agrāk mīļotās un pielūgtās sievas bijajāšķiras. Kā trenkātam briedim, no visām pusēm vajātam, tev spalva arī it viegli varēja paskriet uz vienuvai otru pusi vairāk, nekā vajadzīgs, un jūta, kura bija apslāpējama, izlauzties uz āru. Un tādēļ es ļotinožēloju, ka neesmu varējis tevi aizkavēt no tā, kas parādījies atklātībā…»

«Bet ko tad tu vari man pārmest?!» Juris it kā apjucis sacīja. «Kas tad «Patriotismā un mīlestībā»būtu nepareizs?»

«Viss tur ir nepareizs, ciktāl tu pret saviem ienaidniekiem esi bijis netaisns,» Zariņu Kārlis cietinoteica. «Apskatīsim tikai tavā romānā darbojošās personas. Ņemsim Berentu, ar kuru tu esi domājisBernhardu Dīriķi. Viņš par tevi rakstījis slikti, tas tiesa, nav mēģinājis tevi saprast vai tīši tevi pārpratis.Bet no Latviešu biedrības tas nav guvis nevienas kapeikas, nedz arī gribējis no viņas iedzīvoties, kā tu tonostādi. Tālāk Ričards, ar kuru esi domājis Rihardu Tomsonu. Viņš ir gan bankrotējis, tas tiesa, bet ne arblēdīgu nolūku. Viņš drīzāk kritis par upuri saviem ideāliem, ka, gribēdams pacelt latviešu zemkopību,mēģinājis apgādāt to ar lētiem mākslas mēsliem, kuri neizdevās tā, kā viņš to gribēja. Kas viņu pazina,neviens tev nepiekritīs, ka viņš būtu no kāda kapitālu aizņēmies, būdams tai cietā pārliecībā, ka to vairsneatdos. Arī ar sievietēm viņam bijusi darīšana diezgan, bet tādu zemu, noziedzīgu izturēšanos, kādu tuviņam piedzejo, gan neviens viņam nevarēs pārmest. Nav dzirdēts arī, ka viņš būtu mēģinājis kādam sievuatvilt. Ja ir sevi esi domājis par Vitalvu Jāni, tad taču tu pats vislabāk varēsi liecināt, ka viņam ar tavuLaimu nav bijis nekādu sakaru. Mēs visi esam cilvēki, katram no mums savi trūkumi un vainas, betnevajag piedzejot to, kas nav. Tālāk, Berglins taču cits nekas nevar būt kā advokāts Krišjānis Kalniņš,Latviešu biedrības priekšnieks. Lai viņš naudas kārīgs, lai kā, bet uztiept viņam tādu cūcīgu noziegumu, katas blēžiem palīdz otru apkrāpt un vienu parādu trīskārtīgi piedzīt, tas taču drusciņ par daudz!… ArīFrīdrihs, kas nav neviens cits kā advokāts Veinberģis, nav pareizi zīmēts. Tas nav tik atklāts un privātāslietās labprāt neizsaka, ko viņš domā, un neizrāda, ko viņš jūt. Nav domājams, ka viņš iejauksies otramīlestības lietās un par tām vēl ņirgāsies. Tāpat nejauki un nepareizi ir tēlots Ģederts, kuru es pazīstu parPūcīti. Nostāsts ar to radinieci un naudas zeķi var būt tikai prasta mēlnesība un tenka. Andrejs. tava«Zemkopja» izdevējs Ābrands, varbūt tev arī ir pāri darījis, taču viņam tādu noziegumu ar blēdīgu nolūkupiedzejot nevajadzēja un viņu uz katorgu notiesāt arī ne!… Arī Štālberģi tev nevajadzēja ļurbot, liktviņam sapulcē aizmigties un viņa cigāram iekrist siekalu peļķē… Ka viņš klasiķus tulkojis lūkojislatviešus ar tiem iepazīstināt, tas taču nav slikts darbs. Pat Indriķi, kas ir mūsu draugs Laube un kuru esigribējis labu tēlot, tu esi izķēmojis, bāzdams tam tādas muļķības mutē un uztiepdams tam tādas rīcības, kaviņš bijis spiests tam visam protestēt. Un visi tie kučieri, skroderi un siļķu tirgotāji, kurus tu esi āzējis, –vai tie tāpat nav latvieši un mūsu tautasbrāļi?…»

«Taisnība, taisnība!» vecākie draugi, kā Neimanis, Straube un Brūns, piebalsoja.

«Bet pats bēdīgākais,» Zariņu Kārlis turpināja, «ko tu varbūt pats nemaz neesi apsvēris, ir tas: visusmūsu latviešu vīrus tu esi nostādījis par plukatām, noziedzniekiem un ākstiem un viņiem pretim vāciešus,visus tos brīvkungus Rihterus, literātus Kūlberģus un Krummerherus, visus tos bez izņēmuma mūsējiempretim esi tēlojis kā tikumības paraugus un goda vīrus. Tie līdzinājās tīri vai eņģeļiem un ar savu labosirdi paceļas augstu pār mūsu latviešu plēsīgiem vilkiem un lāčiem. Redzi, to vācieši grib, tā viņi par seviun par mums domā, tā viņi abas tautības vienu pret otru cenšas nostādīt. Tas ir tas, pret ko tu visu savumūžu esi karojis, bet nu savu darbu noārdījis. Tev nu tālāk vairs nav, kur iet! Tev ir jānozūd no skatuvesvai arī savs beidzamais darbs jānoārda un jāsamin, un jāsāk atkal par jaunu…»

Ērgļu Kārlis sekoja tam visam kā bez elpas. Māteru Jurim turpretim sviedru lāses spiedās uz pieres,to klausoties. Viņš likās, it kā to nedzirdētu, allaž ietrallinājās un citādi izrādīja savu nepatikšanu,vēlēdamies, lai nepatīkamais temats tiktu nobeigts.

«Saku tev to tādēļ, ka esmu tavs draugs un par tevi labi domāju,» Zariņu Kārlis nesaudzīgi turpināja.«Skāde par tavu citādi skaisto romānu, kurā tik daudz jūsmu, arhitektonikas, gleznu un siltuma. Tu būtuvārda pilnā ziņā latviešu labākais romānists, ja tu nebūtu tā sanerrojies. Kad es iedomājos, kad mēs uz«Baltijas Zemkopja» sacensībai iesūtītiem romāniem godalgas spriedām, kas tur nu bija! Es bijuspriedējos, Laubes Indriķis un M. Lukēvics. Mēs bijām spiesti ja ne arī pirmo, tad taču otro godalgu – 80rubļu un sudraba spalvu – piespriest studentam Zanderam par viņa «Austaru». Ne tur tipu, ne raksturu, negleznu, ne darbības, ne plastikas, ne rituma. Nekādu indivīdu, kas kaut kādi atšķirtos viens no otra unparādītu kādu īpatnību. Viss pelēks un vienmuļīgs, tik viens, kā otrs, tikai mazliet vēsturiskas ziņas izKurzemes hercoga Jēkaba laikiem, kas stāstam dod cik necik vērtības. Tikai jaunus vārdus šis rakstnieksgrib radīt. Tā «reiks» viņam nozīmē hercogu, «karada» – kaut ko karam līdzīgu, «teidiņš» – saeimu,«pakums» – pārvaldnieku, vārdi, kas nezin kā radīti un no kā atvasināti, un šinī ziņā stāsts ir oriģinēls unsavā ziņā vienīgs. Bet kādu godalgu gan, salīdzinot ar to, mēs lai būtu piesprieduši tavam «Patriotismamun mīlestībai»…»

«Pagaidi tikai!» Māteru Juris iesaucās. «Es laidīšu klajā vēl daudz labākus darbus. Teodors Rolandsnevaid miris, viņš celsies un dosies atkal dzīves mutulī… Viņš ies līdz ar Latviju pretim jauniem,labākiem laikiem!. Kad visas manas teorijas būs piepildījušās, kad būs vācu muižniecībai blakus latviešumuižniecība ar vienādām tiesībām! Tādēļ slava lai krievu ērglim, kurš mūs ņēmis zem saviem spārniem!Uzdzersim mūsu lielai tēvijai Krievijai: urā! Lai viņai slava!…»

Šiem vārdiem sekoja tāda sajūsma, aplausi un ovācijas, kādas varbūt tagad nebūtu domājamas.Kausi pie tam tika tukšoti līdz dibenam un pildīti no jauna. Garastāvoklis, neraugot uz izgājušās naktsnogurumu, arvien dzīvāks…

Saulīte pa tam jau bija brokasta laikā, un dārzā cilvēku saradies vairāk. Bet tie neizskatījās pēctādiem, kas te sava prieka dēļ. Nepacietīgi tie sēdās no viena sola uz otru vai arī it kā uztraukti staigāja padārza celiņiem. Starp citiem arī Čipa no tālienes lidoja un lidoja apkārt galdam, pie kura mūsu draugi bijapiesēduši, it kā gribētu nākt klāt, bet neuzdrošinātos. Pamanījis Ērgļu Kārli, viņš tam meta ar acīm, kā gribar viņu runāt.

Kārlis piecēlies un nesamanīdams viņam tuvojās. «Ko tu gribi?»«St!» tas aizlika roku priekš mutes. «Vai te pie jums ir arī tas Mātera lielskungs?!»«Ir gan!»«Tā man mājā teica, ka viņš te būšot. Vai tu nu, Kārli, nevarētu pie viņa aizlikt priekš manis labu

vārdu? Vai viņš mums, kalpiem, nevar sataisīt labu rakstu pie Manaseja, lai tas mums dod zemes? Laiizliek viņš labi… Viņš jau protot…»

«Es nezinu,» Kārlis atbildēja. «Manaseins jau atgriezies atpakaļ uz Pēterburgu.»«Nu, tad lai viņš sūta tam rakstu uz turieni!» Čipa tielējās.«Es nezinu… Būs jāparunā… Diezin vai viņš gribēs, ka to traucē…»«Parunā gan, Kārli! Es tev izsaukšu šēlķinu un pāra pudeles alus…»

«Varbūt tu pats vari nākt pie galda un stāties kompānijā?!» Kārlis ieminējās. Bet tad iegādājās, kapie galda arī Perlants un kādi tam ieskati par kalpiem. Tas ar Čipu nekad pie viena galda nesēdēs. «Nē,nē, pagaidi… Es parunāšu…»

Viņš gribēja jau iet atpakaļ pie galda, te vēl kāds vīrs māja viņam ar roku un meta ar acīm. «Sst, sst!Parunā par mani arī…»

Tas bija Maz-Klincis, kas vagonā ar Plausi bija runājis. «Vai viņš man varētu sastādīt to rakstu uzManaseju vai oberaupgerikti, kur nu tas krīt?!… Bet tad sadot tam manam pušelniekam krietni…»

«Nezinu… Sacīšu to viņam…»«Nu jā, parunā… Es jau, tu zini, samaksāšu labi un magaričas arī nežēlošu…»Tur radās vēl citi, kam tādas pat darīšanas, un tikai ausis vien spicēja, vai nevarētu tikt pie kunga

klāt.Kārlis aizgāja pie Jura un pateica tam, ka tādi un tādi ļaudis ar viņa grib runāt.Māters piecēlās un gāja viņiem pretim. Viņa skatiens bija tik stingrs un caururbjošs, ka, nelūkojot uz

visiem gaismas un attīstības laikiem, cits tik tik nekrita viņam pie rokas.«Ja jums pie manis kāda darīšana, tad nāciet pie manis mājās!» viņš stingri un noteikti sacīja. «Es

pēc grūtiem darbiem gribu drusciņ atpūsties, bet jūs mani traucējat…»«Cienīgs lielskungs,» drošākais iz pulka atbildēja, «mums ļoti steidzīga darīšana… Mums tālu

mājas… Tur jau viens mums teica; lai ejot pie to apikātu Tomberģi, tas arī itin labi tos rakstus taisot unvēl lētāk… Šis aizvedīšot mūs. Nē, nē, mēs atteicām, gribam pašu Mātera lielkungu…»

Tas, kā rādījās, Jurim briesmoti patika. «Tomberģis nav nekāds advokāts. Pie manis agrāk parskrīveri būdams, tas gan likumos drusciņ ieskatījies, bet patstāvīgi viņš vēl strādāt nevar. Nu, labi,raudzīšu jums izlīdzēt… Noturēsim savu konsultāciju tepat kur… Frīdrih!» viņš māja ķelnerim. «Jūs manierādīsiet kādu istabu un dosat papīru, spalvu un bloku, man te tiem tautiešiem drusciņ jāizpalīdz. Un jūs,mani kungi,» tas beidzot griezās pret saviem galda biedriem, «atvainojat mani uz kādu īsu acumirkli.Tiklīdz būšu izdarījis savas darīšanas, būšu atpakaļ pie jums. Tikai neizklīstat, mēs vēl padzīvosimies…»

Ar šiem četriem pieciem klientiem viņš drīz vien domāja galā tikt, jo uz savu lielo darba spējuMāteru Juris bija ne mazums lepns. Krieviski, vāciski, kā grib, – tas nav labi apgriezies, kad raksts jaugatavs. Arī ar honorāriem tas nebija visai plēsīgs, bet samaksāt gan lika.

Pa tam pie galda valodas drusciņ apklusa, jo nebija vairs tāda viduspunkta, ap ko viss grozītos.Iestājās it kā tāds dziļš klusums, it kā katrs pie sevis ko pārdomātu.

«Juris tomēr nav slikts cilvēks!» Neimanis no Kalnaciema pēdīgi iesaucās. «Lai arī viņš varmācīgs,bet atriebīgs viņš nav. Mēs abi ar Straubi taču saskrējāmies ar viņu tikpat kā uz nažiem, izslēdzām viņu noJelgavas Latviešu biedrības, – man žēl; ka to darījām, – jeb vēlāk, kad mums pie tiesām slikti gāja, viņšbija pirmais, kas mūs glāba. Viņš uzstājās priekš mums ar tādu sparu un mūs ar tādu uzticību pestīja, it kāmūsu starpā it nekas nebūtu noticis…»

Zariņu Kārlis, ar neliekuļotu prieku smaidīdams, noklausījās labo liecību par savu draugu, kura dēļtas ar rīdziniekiem bija sagājis gluži ienaidā. «Bet zobs nu viņam gan bija ass, un, kad biji viņunokaitinājis, tad nu nerādies viņam nemaz tuvumā,» Straube no Šķibes liecināja. «Vai dieviņ, Puci, koviņš tev toreiz savā avīzē darīja par tām «bačiņu» laivām, ar kurām biji vecis Latviešu biedrību pie seviszaļumos! Ja jau viņš kādu sāka ēst un tu viņam nepadevies, tad līdz kaulam! Tāds pat kā Kurzemes baroniun lielikungi, nemaz labāks. Saprotams, – kam viņš bija labs, tam atkal labs. Saprotams, latviešu tautai jaunu viņš lielu labumu darījis. Jelgavas Latviešu biedrība jau arī viņa nopelns… Bet sev viņš labumu,jāteic, nav darījis nekādu… Tie citi viņu norēja…»

Pagastu vecākie nu sāka sarunāties par agrāko gadu notikumiem, un Kārlis dabūja daudz, daudzsvarīgu ziņu, par ko tas līdz tam vēl nezināja. Vispirms par Jelgavas Latviešu biedrības vēsturi. Tāda, pēcRīgas parauga, Jelgavā nav ilgi atļauta. Priekš 30. augusta jeb brīvestības svētku svinēšanas bijasastādījusies kāda sevišķa svētku, komiteja. Vecais Pēteris Alunāns, P. Zēvalds, Viļņas viesnīcnieks

Zāmelis Veinberģis – tie bija «svētku komitejā» tie lielie vīri. Kad Māteru Juris ar savu avīzi sāka grieztuz sevi tautas vērību, tie uzņēma arī viņu komitejā. Bet drīz vien sagājuši naidā un viņu no komitejasizstūmuši. Āre, toreiz, kad Ādolfam Alunānam bija izmaksājuši 532 rubļus par to «Preciozu», kuru Mātersskarbi nokritizējis. Izrāde bijusi zem katras kritikas, un jelgavnieki par savu naudu taču gribējuši ko labu.Rīgas aktieri atsaukušies, ka tie nekādu atlīdzību no Ādolfa Alunāna nav saņēmuši, vienīgi tēriņuPēterburgas viesnīcā, par ko katrs varot pārliecināties. Svētku komiteja ilgi liegusies nodot atklāti rēķinusun, kā domājams, dzīvojusi labu dienu.

Nebijis neviena orgāna, kas tai pretim rīkotu. Kurzemes Biškopju biedrībai, kurā Māters bijis parpriekšnieku, tādi rīkojumi nav atļauti, tai vienīgi bijis brīv nodarboties ar priekšlasījumiem parbiškopību. Un tur jau arī Tomberģis sācis Māteram krist lielos, bet ir gan savaldīts un no biedrībasizslēgts. Runājuši tad: «Ak, kad varētu Jelgavā nodibināt Latviešu biedrību!»

Māters ar Kurzemes gubernatoru P. fon Lilienfeldu stāvējis diezgan labi, jo bijis pie tā par latviešutulku un pelnījis 800 rubļus gadā. Tad tika sasaukta Dobeles apriņķa pagastu vecāko sapulce, laipārrunātu uz pagastiem attiecīgās vajadzības. Jādomā, ka tur bijis arī klāt Mātera nopelns. Bet divasreizes tikai sanākuši, tad vairs nevarējuši, jo pēc Aleksandra II nāves gubernators Lilienfelds izlaidis tobriesmīgo cirkulāru pret latviešu tautisko kustību, uzkraudams tai par vainu visas zirgu zādzības undedzināšanas. Bet, kamēr gubernators bijis vēl labos prātos, tas nav pretojies, ka ministrija apstiprinājusiJelgavas Latviešu biedrību. Tā izcēlusies uz Mātera iniciatīvu no tās pašas pagastu vecāko sapulces, unviņas pirmais priekšnieks bijis Neimanis. Šī biedrība nu ņēmusi brīvestības svētku rīkošanu savā rokā.

Svētku komiteja nu negribējusi padoties un rīkojusi pretim. Latviešu biedrība pieņēmusi pardirektoru dziedātāju Brežinsku, kurš rīkojies pa pilsētas teātri. Turpretim Ādolfs Alunāns svētkukomitejas vārdā rīkojies pa Širkenhēfera dārzu. Beidzot Štālberģis uzņēmās biedrības teātra izrādīšanu arnodomu kultivēt klasiķus. Tika jau izrādīts «Venēcijas tirgonis» no Šekspīra, bet laucinieki gan maz no tāsaprata. Svētku komitejai nu bija jāpadodas un jālikvidē sava darbība. Bet arī Māteru Juris vairs nevarējanoturēties savas popularitātes augstumos.

Pa daļai viņš pats visvairāk pie savas nelaimes bija vainīgs. Viņš bijis pārāk nepraktisks savāssaimniecības lietās un arī gribējis pārspīlēti lepni dzīvot. Tas smēķējis cigārus par 80 kapeikām gabalu.Viņa alga pie gubernatora iztaisījusi 800 rubļus gadā. «Baltijas Zemkopim» abonentu bijis arī jau savi3000. Tāpat no sava sievastēva, Elejas brūvera Kantera, tas dabūja meitai līdzi labu pūru. To visu viņšpaguva izdot īsā laikā un ietaisīt vēl labus parādus. Brāli arī viņam palīdzēja, jo pārvaldīja avīzessaimniecību un vilka, cik varēja, uz savu pusi. Un tā viņš aizgāja postā. Bija aizņēmies lielākas summasuz vekseļiem, un, tā kā nespēja tos samaksāt, tad parādu devēji viņu sēdināja cietumā. Tā viņš dažu labureizi vairs nekā nevarēja, jo pastāvīgi viņa brīvība bija no žīdiem apdraudēta. Beidzot vēl viņa laulībasdzīve izrādījās nelaimīga, un laulības šķiršanas prāva viņu sagrauza vēl jo vairāk, ka viņš, tā; sakot,zaudēja, ir saimniecisko, ir morālisko līdzsvaru.

Zariņu Kārlis zināja pastāstīt vēl vienu lietu, kas viņam ļoti kaitēja. Tā bija jauniznākušo avīžukonkurence. 1878. gada beigās iznāca «Balss». Dīriķis savam «Baltijas Vēstnesim» vis neņēma klāt«Balss» proves numuru, bet Māters bija tik labsirdīgs un galants, ka to darīja. Bet caur to viņš savam«Baltijas Zemkopim» tik lielā mērā kaitēja, ka nevarēja to vairs ar saviem līdzekļiem izdot, bet bija nuviņam jāmeklē palīgā kapitālisti. Tie nu ar Ābrandu priekšgalā gan viņam izpalīdzēja, pieņēma, tā sakot,viņa avīzes administrāciju zem kurateļa, līdz no pārpalikuma parāds bija dzēsts. Avīze no Jelgavas tikapārcelta uz Rīgu, bet viņai kā nebija, tā nebija vairs laimes. Juris nodevis viņiem avīzi ar 4600 rbļ.parādiem, bet pusotra gada laikā parādu summa bija pieaugusi jau pāri par 12000 rbļ. Māteru Juris tātadvairs nevarēja cerēt, ka dabūs savu avīzi atpakaļ, un, tā kā vēl starp viņu un administrāciju radāsnesaskaņa un berzēšanās – administrācija caur sludinājumu uzaicināja redaktoru uzdot savu adresi, koredaktors nemūžam nevarēja, jo viņam bija jāslēpjas no savu vekseļu īpašniekiem, – tad viņš beidzotlauza līgumu un atsacījās no savām īpašuma tiesībām uz «Baltijas Zemkopi». Viņš pēc tam izdeva «Tiesu

Vēstnesi», bet tas arī, kā jau redziet: iet un apstājas, iet un apstājas. Tikai Juris vēl nepamet cerības, kaatgriezīsies atpakaļ vecie laiki un viņš tiks atkal uz zaļa zara.

«Viņš ārkārtīgi un izšķērdīgi no dabas apdāvināts cilvēks,» Zariņu Kārlis nobeidza ziņojumu. «Savaslepnās un atklātās dabas dēļ tam arī daudz ienaidnieku. Sevišķi viņu apskauda studētie, ka viņš kāpašmāceklis bija ieņēmis vēl ievērojamāku stāvokli tautas druvā nekā viņi. Viņi meklēja pēc kļūdāmsīkumos, kādas pašmācekļiem, protams, var atrast. Bet, neraugot to visu, Māteru Jura popularitāte apēnojadaža laba studēta tautas darbinieka slavu, un tādēļ viņi centās to nobīdīt pie malas. Tikai, ja viņš būtupratis noturēt cik necik kārtībā savas saimnieciskās lietas, viņš būtu visus pārspējis un palicis uzvarētājspār saviem pretiniekiem. Dievam žēl, tagad rādās citādi…»

Pa tam Māteru Juris ar saviem klientiem bija izpravījies. Viens pēc otra tie aizgāja apmierinātiemvaigiem, bāzdami kabatā no Jura pagatavotos papīrus, ar kuriem tie cerēja izdarīt lielas lietas. Protams,ka pie tāda garastāvokļa tie arī nebija ar honorāru skopojuši, un Juris jau arī nebija tas vīrs, kas strādājagluži zem cenas. Kad viņš atnāca atpakaļ, tad tikai to varēja manīt, ka viņam tagad nauda ir. Un, kadMāteram bija nauda, tad viņš gribēja apkampt visu pasauli.

Viņš vienīgais gribēja saukt un vienīgais maksāt. Ne ķelneri tagad vairs varēja atnest diezgan labukonjaku, ne diezgan labus cigārus. Labākus, arvien labākus Juris prasīja, kad arī viņam tika dots pats taslabākais.

«Ir labi uz brīdi aizmirst ikdienību un būt no sirds jautram!» viņš sacīja. «Diezin vai atkal tik jaunikopā sanāksim… Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Baltija! Dzersim un dziedāsim, draugi!»

Viņi nu uzsāka dažnedažādas tautas dziesmas: «Pūt, vējiņi, dzen laiviņu…» vai atkal «Kur tu iesi,smuks puisīti, pelēkiem svārciņiem… Cauri Rīgu, cauri Jelgavu uz Dobeles meitiņām…» Jura iemīļotadziesmiņa bija arī «Saulīt' tecēj' tecēdama…» un bez tam paša sacerētas un komponētas dziesmas –«Latvju dēls pie Lielupes» un vēl kāda otra, ko tas labprāt un pie katra gadījuma dziedāja:

«Kad cīruls pavasarā dzied,Tad kāzas taisīsim:,: :,:Ai, dzimtenē ir ļoti jauks,Tu zini, mana mīļākā,Ai, dzimtenē ir jauks!Kad ziemā salst un putenē,Tad dusi tu pie manas krūts:,: :,:Ai, dzimtenē ir ļoti jauks» utt.

Viņam bija spēcīgs varoņtenors un, tā kā tas vēl drusciņ forsēja, tad it visus nodziedāja. Viņš, tāsakot, bija pati izlaistā jautrība.

Te piepeši tas, it kā no odzes dzelts, uzšāvās kājās un rādīja uz kokiem. Tur bija nostājies kāds melniģērbies kalsens vīrietis bālu, drebošu galvu un lūkojās šurp viņa vaigs izskatījās patiešām pēc tāda, kasseptiņas dienas nāvei parādā un atnācis savās bērēs lūgt. «Mans padzītais skrīveris Tomberģis!» viņšiesaucās. «Ko tas tur meklē?!…»

«Kur, kur ir Tomberģis?» visi ziņkārīgi sacēlās kājās, jo šo vārdu tajos laikos bieži daudzināja. Bijazināms, ka viņš sacēlies pret savu kungu un meistaru un darījis tam daudz raizes. Vispirms gribējis toizgāzt no Kurzemes Biškopju biedrības, kas viņam nav izdevies, tad mēģinājis izgāzt no Jelgavas Latviešubiedrības, kas viņam izdevies. Tie, kas šo vīru vēl nepazina personīgi, gribēja to redzēt. «Kur, kur?!…»

«Tur!» Juris attrauca. «Es viņu padzinu un no savas maizes atlaidu…»Kā spocīgs tēls iz briesmu romāna kalsenais vīrs izstiepa savu sakaltušo roku. «Skrīveris gan… Bet

es pats labprātīgi aizgāju… Un tagad es dzīvoju mākslai un zinātnei…»Viņš bija turējis priekšlasījumu Jelgavas Latviešu biedrībā par Lautenbaha-Jūsmiņa «Zalkša līgavu»

un no tās reizes sacīja ikvienam: «Es dzīvoju mākslai un zinātnei…»«Tad šis ir tas Tomberģis!» Viķildu Kristaps iesaucās. «Vai tu gribi, es iešu un iezvelšu šim tēviņam

pa ausi?!»«Nav vērts, viņš tā kā tā pats izdzisīs!» Juris atmeta ar roku. «Kas piķi aizskar, sagāna rokas…»Un patiešām, Tomberģis, grasīdams ar roku, pazuda kokos. Bet Jurim nebija omulīgi ap dūšu. Ikreiz,

kad ieraudzīja Tomberģi, tas neparedzēja neko labu un arī tagad bija pavisam iekšēji uzbudināts. Un, it kāgribēdams apklusināt savas baigās jūtas, tas iesaucās: «Būsim jautri! Lai dzīvo! Dziedāsim, dzersim!…»

«Turēsim runas!» kāds ieminējās. «Juri, tev jātura runa…»«Pareizi, turēsim runas!» Juris attrauca. «Bet pirmajam jārunā manam jaunajam draugam Ērgļu

Kārlim…»«Nē, citiem papriekšu!» Kārlis pretojās. «Es, kā jaunākais, pats pēdējais…»Bet visi palika pie tam, ka viņam pirmam jārunā. «Mēs gribam dzirdēt tavu runu! Tautas balss –

dieva balss… Rādi, ko tu vari!…»Redzēdams, ka pretošanās nelīdz, Kārlis tad arī piecēlās. Sirds krūtīs nelabi lēkāja; bet acis

liesmoja. Jau sen sapņos viņš bija lolojis to brīdi, kad tas varētu runāt uz tautu, sacīt un izteikt visu, ko tasjūt, un tauta klausās…

«Cienītā publika!» viņa balss atskanēja gaiši un skaidri, bet aizrauti un mazliet trīcoši. «Kad Pērkonsvēl Latvijā spēcīgi valdīja, tad mūsu senči bija brīva tauta. Tie kopa savas druvas un savas dravas, unBangpūtis piešķīra labu zveju. Viņi bija Pērkona bērni, un Potrimps, saules dievs viņus glāstīja. Bettumsas gari, Piķis un Jods, viņus nīdēja, raidīja tiem virsū savu tumsoņu baru. Kad mūsu senči svinējasavus Līgo svētkus, dzēra miestiņu pilniem kausiem, jaunekļi smēja un jaunavas deja, un sirmgalvjidziedāja un slavēja Pērkonu, tad atnāca vēstneši: «Dzelzu vīri ir nākuši! Tie izposta mūsu druvas, tieapsmej mūsu dievus un svētumus, pastrādā pie mūsu zeltenēm varas darbus un aizved mūsu jaunekļusvaņģos. Viņi atņem mums mūsu zemi un laupa mums mūsu brīvību… Lai ceļamies un ejam cīņā pret tiem!…»

Šķēpi un zobeni krustojās. Bet tumsoņi prata mūsu senčiem miglu un tumsu acīs laist un palikauzvarētāji. Viņi laupīja mums zemi un brīvību. Viņi iegrūda mūs septiņi simts gadus ilgā verdzībā, līdzatskanēja cara brīvais vārds: «Jūs esat brīvi, latvieši! Jūs atronaties tagad zem Krievijas varenā ērgļaspārniem, esat tagad mani bērni un mani pavalstnieki…»

Mēs esam modušies no septiņi simts gadu gara miega uz jaunu, labāku dzīvi. Mēs esam no savāmrokām nokratījuši verdzības pinekļus un esam tikuši pie savas tautiskas apziņas. Kas mums to ceļu irrādījis? Caur ko mēs tiktāl esam tikuši? Caur mūsu tautas vadoņiem, mūsu preses darbiniekiem… Viensno tiem, Māteru Juris, sēž mūsu vidū, un viņa nopelni visiem zināmi. Caur savu tikumu prašanu viņš mūsutautai un mūsu valodai izkarojis vienādas tiesības. Viņš ir bijis Pēterburgā un izdabūjis latviešiem pilnīgupreses brīvību. Viņš ir pārtulkojis Baltijas provinču pirkumus un rādījis, kur latviešiem tiesa un taisnība.Viņš ir īsts latvju censonis un ozolu dēls. Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus… Pacelsim savuskausus uz Māteru Jura veselību! Uzsauksim viņam: sveiks, sveiks un vēlreiz sveiks!…»

Sajūsma bija lielāka, nekā viņš bija sagaidījis. «Sveiks, sveiks, sveiks!» visi ar vētrainu skubupiesita glāzes. «Lai dzīvo mūsu tautas darbonis, lai dzīvo Māteru Juris!…»

Skaņi tika nodziedāts «Lai dzīvo sveiks» un vispēdīgi kausi tukšoti līdz dibenam.Pēc tam Māteru Juris spieda Kārlim roku, palikdams kājās, un, it kā runu turēdams, sacīja:«Pateicos, draugs, par taviem atzinīgiem vārdiem, bet tamlīdz atļauj man nodot kritiku par tavu runu

un tavām runātāja spējām. Zīmējoties uz pēdējām, man jāsaka, ka, ja tu tikai vēl gribētu drusciņ papūlētiesun savas dāvanas izkopt, tu cienīgi varētu nostāties blakus latviešu labākajiem runātājiem – Kalniņam unVēberam. Kas attiecas uz tavas runas saturu, tad man te jākonstatē, ka mums, latviešiem, gan vēl nevar būtruna par pilnīgu preses brīvību; tādas vispār krievu valstī nav… Protams, es esmu bijis Pēterburgā un tāslietas dēļ rūpējies… Par drusciņ lielāku preses brīvību, nekā mums agrāk bija. «Baltijas Zemkopim»

izdabūju arī tiesību rakstīt par zinātnību un politiku. Tāpat mūsu valodai vēl nav vienlīdzīgas tiesības, betgan lielākas, nekā tai agrāk bija. Es pats esmu bijis no pirmajiem, kas aizrādīja, ka mums savai valodaivajag izmantot tās tiesības, kas viņai jau caur likumu dotas, un lietot to it visur, kur tā atļauta. Tā, sākot ar1879. gadu, pagasta tiesas savos protokolos sāka atmest vācu valodu, tāpat sarakstīties ar uzraugu tiesāmlatviešu valodā. Citādi tu ar tik jaukiem, jūtīgiem vārdiem aizņēmi tos laikus, kad mūsu senči krimta cietupelavmaizi, strādādami bez saulītes vakarā, un mūs tā iekustināji, ka varu tev tikai novēlēt laimes kānākošam latviešu labākam runātājam. Bet savus nopelnus negribu iztaisīt par lielākiem, nekā tie ir…»

Piesarcis vaigā, Kārlis pieņēma šo uzslavu un bija nelaimīgs, ka draugs negribēja pieņemt to, ko taspar viņu teica. Un tādēļ viņš tam protestēja. «Mēs zinām visi, kas ir Māteru Juris, un atļauj mums tavusnopelnus cienīt… Tauta zina, ka Māteru Juris uzstājies par viņas tiesībām, un mūžam viņa toneaizmirsīs…»

Kamēr Juris tur vēl gribēja ko pretim tiepties, kāds laucinieku vecis, kas visu laiku bija klausījies unklausījies, virzījās viņiem tuvāk. Pēdīgi, dziļi palocījies un noņēmis cepuri, tas nostājās Māteru Jurimpriekšā. «Piedošanu, cienīgs lielskungs, vai jūs esat tas Māteru Juris, kas mums tās ceitungas drukā?»

«Jā, veci, es esmu Māteru Juris! Ko tev no manis vajag?»«Ak tad patiešām jūs esat tas Māteru Juris!» vecis priecīgi paceltā balsī iesaucās. «Paldies jums

tūkstoškārt, paldies, ka jūs par to tautu gādājat!… Nu es tāpat kā Simeons varu ar mieru aizbraukt, jomanas acis jūs redzējušas…»

Kārlis šo vīru pazina. Tas bija kāds vecs saimnieks no Dobeles apgabala. Tam slēpās vairāk aizādas, nekā to varēja domāt. Viņš visur mācēja pielavīties, kur labi izsaucēji un par velti iedzeršana. Un tenu viņš šai ziņā ievāca bagātu pļauju…

Māteru Juris patiešām bija no viņa uzslavas aizkustināts. «Māteru Juri, ar savām miesīgām acīmesmu redzējis Māteru Juri!» vecis vēl atņēmās. Šie vārdi viņam, kā varēja redzēt; patika ļoti! Bet ir jautīri neomulīgi ļaužu priekšā tā tapt slavētam. «Še iedzer, veci!» viņš, spiezdams tam glāzi mutē, toapklusināja. «Es jau esmu tas pats Māteru Juris, kuram daudz ienaidnieku, kuram nav «BaltijasZemkopja» vairs… Kurš ar savu «Tiesu Vēstnesi» cīnās ar sāpēm un nespēj iznākt. Bet tagad es redzu, kanedrīkstu pagurt… Māteru Jura vārds, es redzu, dzīvo tautas sirdī. Ja tu esi priekš tautas strādājis, viņa toneaizmirst!… Dzer, vecais draugs, dzer, uzkod, kas te ir, uzpīpo cigāru, vienu labu cigāru!… Mēsdzīvosim Māteru Juris un latviešu tauta – –»

Aizkustināts līdz asarām, viņš apklusa. Vecis nelikās divreiz lūgties un dzīvoja vārda pilnā ziņā kāMāteru Jura viesis. Viņš meta glāzi pēc glāzes. «Ak, tas labs!» tas tencināja. «Nu, uz veselību!…» Viņš,tā sakot, bija tas priekšmets, ap kuru viss grozījās, tika apbērts visādiem jocīgiem jautājumiem unpiezīmēm, ka jautrs smieklu mutulis pildīja gaisu. Bezbēdība un jautrība sasniedza visaugstāko pakāpi.

Juris turpretim bija nopietnāks, nekā tas parasti mēdza būt. «Vai tu dzirdēji, ko šis vecais vīrssacīja?» viņš iesāka ar Kārli sarunāties. «Tauta mani nav aizmirsusi, es pārspēšu savus pretiniekus…»

«Dzirdēju jau, dzirdēju!» Kārlis atbildēja, bet pie sevis nodomāja: «Ko es saku, tam viņš netic, bet,ko šis vecis melš, tam viņš tic uz pēdām…» Bet Jurim viņš to neteica.

«Es atjaunošu atkal savu avīzi un stāšos tautiskās kustības priekšgalā!» Juris piepeši ieminējās. «Untad es drukāšu tavus literāriskus ražojumus un savus, un Zariņu Kārļa… Tik daudz ko esmu pārlaidis unpārcietis! Tik daudz ienaidnieku un šķēršļu, tik maz pabalsta un saprašanās… Pat ne, no savas sievas…Tas ļoti sāpina… Un tagad mēs esam gluži sveši… Ja man tas nebūtu noticis, tad es varbūt vēl daudz būtuizturējis, daudz vairāk vēl…»

Domīgs viņš apklusa. Kārlim te nebija, ko atbildēt.«Jaunais draugs!» viņš piepeši atkal pamodās un ķēra pēc Kārļa rokas. «Vienu lietu tev sacīšu:

pārāk viegli netici sievietes acīm! Skaists vaigs vien nevar līdzēt, kad uzskatos un jūtu dzīvē trūkstsaskaņas. Tā ir elle… Ek, es par to ir domāt negribu… Iedzersim, draugi! Draudzīgas valodas nevar būtbez labas glāzes alus – –»

Pēdējie vārdi viņam nomira uz lūpām. «Pie joda!» tas pārbijies un sašutis iekliedzās un raudzījāsstīvi uz kokiem… «Mans padzītais skrīveris atkal tur ložņā…»

Tomberģa drūmā seja nu tiešām jau pati par sevi bija tāda, kas cilvēku var uztraukt, tomēr MāteruJura galda biedri nevarēja apķert, kādēļ tad viņš tik ļoti uzbudinās. Drīz mīkla izskaidrojās. AizTomberģa nāca divi žīdi sārtām sejām, glīti apcirptām vaigubārzdām un rūpīgi sukātiem sprogainiemmatiem. Tie bija brāļi Herške un Srolke Johumsorti. Un aiz tiem žīdiem nāca divi policijas vahtmeistarizilām biksēm un zobeniem pie sāniem, augstām, stīvām ādas cepurēm, tikpat kā ķipjiem uz galvasuzmauktiem. Tikai Māteru Juris noprata šī gājiena nolūku un kas te viņam sagatavojas. Viņi braucīja savasmarciāliskās ūsas un ar vanaga acīm lūkojās visapkārt pēc vainīgā.

Tomberģis apsēdās pretim uz sola, griezīgu smīnu mieloja savas acis Māteru Jura nobālušā sejā.«Tur, lūk, viņš!» tas rādīja policistiem.

«Dos is er, dos is er!» viens no Johumsoniem priecīgs grūda vahtmeistaram pie sāniem. Bet tas tikaiatmeta ar roku. «Ich kenn' schon!» Kas gan Māteru Juri nepazīs? Lepni pacēlis galvu, tas gāja taisni piegalda.

Mūsu pulciņš uz visu to neizprazdams un it kā bez elpas nolūkojās. Ko tad šie policisti no viņiem īstigribēja? Zadzis taču neviens nebija, nositis arī ne…

«Sind sie Herr Georg Matter?!» tas Jurim pēc formas noprasīja. «Auf Befehl und Vorschrift deshochlöblichen Magistrats in Sachen der Wechselforderung der Gebrüder Jochumson… Sind sie gewillt zuzahlen?…»

Nu lieta visiem bija skaidra. Abi žīdi bija izsūdzējuši Māteru Juri par vekseļu parādu, un, ja viņšnevarēja maksāt, tad pēc toreizējiem likumiem tie viņu varēja apcietināt un iesēdināt cietumā. Un tas jautaisni bija viņu nolūks.

Juris vispirms bija gluži mēms, bet, kad vahtmeistars savu uzaicinājumu atkārtoja, tas spītīgi atcirta:«Runājat latviski!… Jo es protu tikai pa latviski, un. jūs neprotat pa vāciski…»

«Was, was?» vahtmeistars sapīcis skrullēja savas ūsas. «Wollen Sie uns Vorschrift machen…»«Runājat latviski!» Juris gandrīz bargi uzkliedza. «Pēc likuma es neesmu spiests saprast, ko jūs tur

pļurkšķiet, vai saprotat?!»Vahtmeistars drusciņ sadrūvējās. «Likuma vārdā…»«Ja tikai likuma vārdā!» Juris atcirta. «Tas ir mans arods saprast likumu, un tādēļ es nepielaidīšu

pretlikumību…»«Augstās maģistrātes vārdā,» vahtmeistars kautrīgi turpināja. «Vai jūs tūdaļ maksāsat Johumsone

kungiem?…»«Es maksāšu tūdaļ, bet rēķinu!» Māteru Juris atcirta. «He, ķelner, – cik tur jāmaksā?»Tas žigli klāt. «Divdesmit pieci rubļi ar kapeikām…»«Še vēl rublis dzeramās naudas,» Juris piemeta.Vahtmeistars jautājoši uzlūkoja žīdus. Tie noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld!… For

wos zohlt er nicht? Ha! Mer hoben neitik Sicherung, wenn er nich verkroohme…»«Ja jūs negribiet maksāt,» vahtmeistars, pieņēmis atkal savu svinīgo cienību, turpināja, «tad augstās

maģistrātes vārdā uzaicinu jūs nākt līdzi uz guberņas cietumu… Johumsona kungi citādi jums neuztic, kajūs viņiem neizbēgat.»

Tiklīdz bija dzirdams «cietums», viena daļa Jura draugu tūdaļ pazuda, it kā bīdamies, ka viņus pašusneķer tāds liktenis. Palika tikai vēl Zariņš, Ērgļu Kārlis, Perlants un arī vecais laucinieks aiz ziņkārības:

«Cietumā… Atkal,» arī Juris mazliet kā saduga, bet tad saņēmās un lepni sacīja: «Ja Johumsonakungi grib gaidīt, kā norunājām, tad viņi savu naudu dabūs. Tagad es viņiem nevaru maksāt…»

Vahtmeistars atkal uzlūkoja žīdus, kuri atkal noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld… Wenner nich zohlt, dan hopp zu…»

«Ha-ha-ha!» Tomberģis raustīdamies spilgti iesmējās.

Māters viņam uzmeta nicinošu, nievājošu skatienu.«To cilvēku es arī reiz izglābu!» tas rādīja uz viņu. «Piedzērušā prātā viņš bija uz kapiem aplauzis

krustus, bet caur manu aizstāvēšanu – –»«Caur manu, jā?!» Tomberģis attrauca. «Es pats savu aizstāvības rakstu sarakstīju…»«Tīrā, pēc mana uzmetuma,» Māters viņu papildināja.«Tātad jūs nemaksāsat?!» vahtmeistars kļuva stingrāks. «Nu, tad nāciet man līdzi uz cietumu!…»«Ko, uz cietumu?!» Kārlis iekaitināts jaucās pulkā. «Ko viņš ir grēkojis, ka jūs viņu gribiet vest uz

cietumu?! To mēs nepielaidīsim…»«Nu, tad samaksājat par viņu, ja jūs tā runājat!» vahtmeistars atbrēca. «Mums vēl jo patīkamāk…»«Zināms, samaksāsim arī!» Kārlis uzstājās. «Vai domājat, ka mums naudas trūkst?»Viņš izrāva savu deņķelbuku, kurā bez sīkākas naudas atradās vēl abi simtnieki. Žīdiem, dzirdot par

samaksu, jau sāka acis spīguļot tikpat kā kaķim, kad tas ko jūt par zivi.«Cik liela ir tā naudas summa? Vai mēs par visiem nevaram?…»Perlants izņēma, cik viņam tur bija vestes kabatā, – tikai nedaudz sīkas naudas. Zariņu Kārlis arī

kautrīgi pasmaidīja. «Ar tām mantām es, jaunais draugs, neesmu svētīts.» Un citi visi bija projām. Arīvecis nozudis, tāpat kā žīds pa Miķeļiem.

«Cik tur vajadzīgs?» Kārlis nedroši jautāja.«Deviņi simts rubļu, te stāv!» vahtmeistars rādīja papīru.Kārlis nobāla… Tātad neko darīt!… Arī žīdiņiem sejas palika garas.«Bāz naudu atpakaļ savā makā, draugs!» Juris sirsnīgi spieda Kārļa roku. «Tas būtu velts darbs. Ja

arī mēs samaksātu šo vekseli, kas galvo, vai aiz vārtiem neglūn atkal trešais žīds un ceturtais. Tā ir manaprivātdarīšana, atļauj man pašam izdarīties ar saviem maniheriem. Vahtmeistar, es nespēju maksāt, dariet,kas pēc likuma! Bet atļaujat, ka iedzeram vēl ceļakāju un atvadīšanās malku… Jūs arī varat iebaudīt nomūsu krājuma, ja jums tīk!…»

«Paldies, labprāt!» policisti pieņēma piedāvājumu. «Izsaukto dzērienu jums tiesība patērēt, tik daudzpēc likuma mums jāgaida. Pateicamies par laipnību, būsim veseli!… Taisnību sakot, jau arī mums nemaztā nedeg..»

«Nu, sveiki, jūs, mani pēdējie draugi!» Juris uzdzēra, un tik vecajam, kā jaunajam Kārlim acis bijapilnas asaru. «Uz nākamiem labākiem laikiem, uz redzēšanos!… Bet jūs, vahtmeistari, ar kājām es neiešu!Jūs man gādājat divzirgu fūrmani, tas ir jāsamaksā maniem kreditoriem.»

Vahtmeistari dūšīgi steidzās iemest atlikušo konjaku un alu un žīdus jautājoši uzlūkoja. «Wenn ernich gehen kann – – das ist Gesetz…»

«Forwos Zweispänner, forwos?!» žīdi errīgi atrūca. «Man nimmt einfach ein Kasaliner für fufzehnkopekes!…»

«Nu, nekas, nekas, apmierināties, rīkļu žņaudzēji!» Juris ieminējās. «Šo mazo izdevumu es vēl patssamaksāšu. Man jau vēl tas rublēns ir… Ķelner!… Pasteidzies uz vārtiem un pastellē tur divzirgufūrmani! Bet glītu pajūgu es gribu… Fiksi! Un nu, draugi, laiks šķirties… Ardievu un uz redzēšanos!…»

Lai gan saulīte bija jau stipri pusdienā, Juris savilka ciešāk savu pelēko mēteli, ko bija apņēmis appleciem, aizpīpoja smaržīgu cigāru un uz policistiem sacīja: «Iesim, kungi!»

Drīz viņu soļi pa grantēto taku aizskripšķīja, tad rati aizrībēja…Palicēji nerunāja ne vārda, uzreiz viss tik kluss. Kārlis, atsēdies pie galda un atspiedis galvu uz

rokas, pārdomāja notikušo. It kā viņam būtu noritējis priekš acīm raibs sapnis… Te bija un izbija! Runasun vārdi viņa galvā jaucās ar balles mūzikas skaņām, kā jau pēc caurdzīvotas nakts. Pie tam vēl mācāsvirsū salds nogurums un miegs. Vai tikai tas viss patiešām nebija sapnis?…

Ceturtā nodaļa Cik ilgi Kārlis tādā pusnomoda stāvoklī bija nosēdējis, to viņš nevarēja pateikt. Varbūt arī viņš bija

piemidzis. Saule bija jau labi pusvakarā. Zariņu Kārlis arī bija pazudis… Tikai Perlants, nolicies turpatar rokām uz galda, krāca. Citādi viss dārzs tik kluss kā izmiris. Arī sulainis un bufečiks samiegojušiessnauda. Tikai no tālienes dzirdama ratu dārdēšana un ielu troksnis.

«Perlant, Perlant!» Kārlis modināja draugu. «Ko mēs tagad darīsim?!…»«Kas ir?!» tas, pavēris acis, viņu stīvi uzlūkoja. «Es laikam biju piemidzis?… Visi citi ir projām?

…»«Jau sen! Vai tad tu neatmini? Ko mēs tagad darīsim?»«Brauksim atpakaļ uz Rīgu. Cik ir pulkstenis?…»To teikdams, viņš izvilka savu stundeni un paskatījās. «Šis vilciens aizkavēts, bet līdz nākošam

daudz laika…»«Iziesim tad drusciņ pa Jelgavu,» Kārlis mudināja. «Te šņīpt, tas neizskatās… Varēsim kur paturēt

pusdienu. Vai dzi`!» tas piepeši iesaucās. «Vai mēs to laiku nevaram izlietot lieti un izdarīt kādu andeli?Ja mēs aizietu pie Indriķa Alunāna un pārdotu manus manuskriptus?»

«To varam, laika diezgan! Nu, iesim,» tas ķēra pēc sava deķeļa. «Samaksāts taču viss ir?»«Pasauksim sulaini. Sst, sst, ķelner, vai mums te vēl kas jāmaksā?»«Nekas, kungi… Viss ir nolīdzināts…»«Nu tad ardievu!»Viņi piecēlās un gāja uz vārtu pusi. Mazā snauda nebija bijusi slikta, bija izdzēsusi skumjos

iespaidus un arī viņus pašus atspirdzinājusi. Kad miegs bija nogājis, tie jutās it omulīgi un iesāka jautrisarunāties.

«Man trakoti interesē zināt, ko vecais Ingus sacīs par taviem manuskriptiem,» Perlants ieminējās.«Ka varētu no viņa izspiest kādu simtnieku…»

«To jau nu redzēsim.»Nebija jau arī liels gabals, ko iet tepat bija tirgus placis. Tas, kā jau parasts, pilns laucinieku, kuri

savos pelēkajos vadmalas kamzoļos un biezām šallēm notinuši kaklus kustējās ap saviem produktiem ungaidīja pircējus. Pavisam te maz dzird vāciski runājam, jo pilsētas kārklu vācietim ir negribot jārunā kautir lauzītā latviešu valodā, ja grib nopirka ko, kas vajadzīgs pie dienišķas maizītes. Varētu jau nu arī runātpa vāciski, bet laucinieki tad noprasa tādu cenu, ka bail, un kā tu viņam nodiņģēsi, kad viņš nesaprot tovalodu. Ne godīgu kāpostgalviņu tu nedabū, ja negribi pārmaksāt. Mužiks jau uz to vien iziet: vācietim unkungam, tiem jau naudas diezgan. Ja tas nemaksās cenu, kas tad maksās. Bet runā tu ar viņu pa latviski, tastūdaļ raujas, zina: tas nav vis vakarējais un zina, ko lieta vērta.

Protams, ka mūsu draugi diņģēšanās saturā tuvāk neiedziļinājās. Tikai viens, ko Perlants ieminējās:«Lai gan Jelgava nav tāds latviešu kultūras centrs kā Rīga, taču te dzird daudz vairāk runājam latviskinekā Rīgai.»

Viņi iegriezās Lielajā ielā un drīz vien sasniedza H. Alunāna grāmatu pārdotavu.Tā kā skolu laiks patlaban bija sācies, tad tā bija pilna kā piebāzta. Kundes bija pa lielākai daļai

reālskolnieki vai ģimnāzisti, kuri izmeklēja pēc saraksta vajadzīgās grāmatas, un viņu vecāki, kas bijaiebraukuši no laukiem, tās samaksāja.

Indriķis Alunāns, sārts vīrs ar palīku degunu un kārpu vaigā, rāvās pats līdzi nosvīdis. Viņš bija ļotipraktisks un ekonomisks cilvēks, kas iztika uz to mazāko, arī bez dažiem nevajadzīgiem apģērbagabaliem. Tā viņš iztika bez krāgas un šlipses, vienīgi ar baltām krūtīm ar zelta kņopēm, iztika arī pat bezžaketes, pārvilkdams pār vesti melni šķimeļainu drēbes ķelderi jeb pārvelkamo. Toties viņš turēja gandrīzpastāvīgi galvā cepuri, kura bija tāda pat šķimeļaina kā viņa ķelderis – augstu, kuplu dibenu, viegla un

«luptīga». Daudzi viņu paraduma dēļ noturēja par žīdu, ievērojot, ka viņa mati un apcirptā bārzda bijaaustrumnieciski melna un deguns ar vajadzīgo līkumu.

Bet žīds arī nebūtu pratis labāk veikalot par viņu. Viņš neapsmādēja ne to visniecīgāko apgrozījumuun peļņu. Viņš vienā reizē personīgi apkalpoja kādu pircēju, bet ar otru, kādu labu tautieti, kas arī bijaienācis pirkt un gaidīja, sarunājās par tautiskām un vispārības lietām, un ar visu to viņam tomēr bija acisredzēt un ausis dzirdēt visu citu, kas notiek veikalā. Tiklīdz komijam vai māceklim samisējās ar cenu vaiarī tas tūdaļ nezināja uzķert prasīto grāmatu, principāls pateica tūdaļ, kur tas ir un cik tas maksā. Ja pircējimaksāja skaidrā naudā, tad viņš saldi smaidīja, ja gribēja palikt parādā, tad smaidīja sāpīgi. Te skatījāsžēli savā rēķinu grāmatā. Bet, ja atrada, ka tur jau vecs parāds priekšā, tad it kā pārsteigts iesaucās:«Klausāties, jūs jau man esat parādā!»

Pircējam vajadzēja atzīties, jo, kas jau ir, kā to noliegsi!… Tad nu Ingus – šo pavārdu viņam bijadevuši reālskolnieki – rīkojās pēc apstākļiem un vienošanās, dažureiz kreditēja vēl uz priekšu, bet dažreizarī ne.

Kad mūsu draugi iegāja pārdotavā, Ingus sarunājās patlaban ar kādiem lauku skolotājiem. Tiepatlaban bija izdarījuši pie viņa prāvus iepirkumus, un viņš tiem kā labiem kundēm parādīja sevišķuuzmanību. Bez tam vēl viens no tiem piedāvāja viņam, lai tas izdotu tā sastādītu latviešu lasāmu grāmatuskolām. Līdzšinējās, tā viņš izteicās, jau ne velnam nederot, ne Šaca, ne Hervāgena «Skolas maize» vaikā nu viņas visas sauc. Bet viņa lasāmā grāmata esot pavisam citāda, pilnīgi tautiska. Viņš pats to labprātizdotu uz sava rēķina, tikai žēl, ka neesot tā kapitāla.

Viņa biedrs apgalvoja, ka tā patiešām gan laba grāmata un ka Alunāna kungs, to izdodams, gannopelnīšot labu naudu.

Ingus tikai saldsāpīgi smaidīja. «Nē, nē, mīļie kungi,» viņš kratījās nost, «man jau nav tās naudas.Esmu tik daudz izdevis uz parāda, bet atpakaļ nenāk! Un jādod vēl arvien uz priekšu, citādi iet pirkt citur.Jā, kad tas Ādolfs man būtu atdevis to simtu, tad vēl… Es domāju no viņa atdabūt tā,» tas piebilda paklusikā kādu lielu noslēpumu, «sarīkošu kādu teātra izrādi, lai viņš spēlē. Bet ko viņš? Kā nāk beidzamaiscēliens, viņš nespēlē tālāk, kamēr samaksā. Gribēju atturēt vismaz kādus 25 rubļus uz tā parāda, bet viņšne dzirdēt!… Neiet uz skatuves, kamēr viņam nenoskaita naudu līdz pēdējai kapeikai!… Ko?!… Ko nujūs sacīsiet?!… Vai tas nav labs stiķis, ha-ha-ha-ha!…»

Viņš nosmējās līdz asarām par to, ka Ādolfs izdarījis viņam tādu «stiķi».«Jā, jā,» skolotājs piebilda, «bet uz to grāmatu jūs atkal nopelnītu…»Noliedzošu smaidu viņš nogrozīja galvu. «Liela konkurence! Kad vienu eksemplāru iegādājas,

skolēnam no tā aroda vairāk nevajag. Jā, kad jums būtu kāds labs stāsts vai romāns, ko lasa visi. Kadvienu ir izlasījis, lasa vēl otru, trešo…»

«Man ir viens tāds tulkojums, stāsts!» skolotāja biedrs pasteidzās piedāvāt.«Nē, nē!» Ingus it kā sabijies ar kājām, rokām pretojās. «Uz tulkojumiem ir milzīga konkurence!

Tulkot katram brīv, katrs skolēns tulko. Nu, labi, es izdošu to tulkoto stāstu, bet otrs nāk un pārtulko topašu un izdod atkal. Jā, oriģināls, tā ir cita lieta. Tad es esmu drošs, ka izdodu to darbu viens pats uncitam pakaļdrukāt nav tiesība…»

Skolotāji izmēģinājās šā, izmēģinājās tā, bet Ingum nekā pietikt. Nekas cits neatlika kā šķirties.«Neņemiet ļaunā, mīļie tautieši,» tas viņus izvadīja līdz durvīm, «bet redziet nu, mūsu apstākļi ir tādi…»Tad nāca atkal pie citiem.

Mūsu draugiem, to visu noklausoties, sirds smēja vien. Spriežot pēc tā, kā Ingus izteicās, viņiemveikals drošs.

«Atvainojat, Alunāna kungs,» Perlants devās pazīstams, «mums te ir viens oriģinālromānsmanuskriptā. Tā kā jūs te tiem kungiem izteicāties, ka tādus ļoti izdevīgi apgādāt, tad mēs to labprātnododam jūsu rīcībā…»

«Ā, labdien, labdien, studenta kungs!» Ingus saldskābu smīnu attrauca. «Tad jau ir ļoti teicami!…»

Jo, vienkārt, kad jau nu viņš patlaban bija izteicies, ka oriģinālromānus izdevīgāk apgādāt nekā skolasgrāmatas, – parasti tas gan apgalvoja pretējo, – tad viņam bija neveikli uz vietas savus vārdus atpakaļņemt. Un, otrkārt, ja students kaut ko uzrakstījis, tad tā lieta arī varbūt ko der un izdot nav par skādi.Izlocīties te nekādi nevarēja, atbilde bija jādod vienādi vai otrādi.

Te viņš ciešāk ieskatījās Perlanta vaigā un līksms iesaucās: «Klausāties, mēs jau vakar pie godamielasta bijām galda biedri?! Jā, jā, itin pareizi, mēs sēdējām blakām…» Viņš priecājās ne vien paratjaunoto draudzību, bet arī, ka nu izdevība novilkt valodu uz citām lietām.

«Jā, man bija tas gods sēdēt jums blaku,» Perlants atbildēja. «Mēs sevišķi draudzīgi satikām…»Ingus atminēja gan, kādā ziņā. Nevarēdams savu cepeša porciju noēst, tas ietina to papīrā, lai bāztu

kabatā, un Perlants, kuram tāpat ēstgriba bija maza, atvēlēja arī viņam pievienot savu porciju. Pret tādusaprātīgu jaunu cilvēku Ingus turēja sevišķi labu prātu. «Ar izglītotiem cilvēkiem arvien var iztikt,» taspiebilda, «tie viens otru saprot…»

«Jā, jā,» Perlants piebilda, «un tā es domāju, mēs arī dēļ tā romāna sapratīsimies…»Ingus tomēr vēl drusciņ saldskābu smīnu kasījās aiz auss. «Labāk, kad jums būtu kāds dzejoļu

krājums,» viņš sūkstījās. «Dzejoļu krājumus pērk arvien, dāvā uz dzimumdienām, vārda dienām,svētkiem…»

«Ja gribiet, arī dzejoļu krājumu varam dabūt,» Perlants apgalvoja. «Manam draugam ir dāvanas…»«Nē, nē, nē!» Ingus sabijies attrauca. «Tad jau labāk to romānu… Viņš garš ir? Interesanti

apstrādāts?»Kārlis neturēja savu sveci zem pūra, bet sniedza paku Alunānam.Ingus, redzēdams apmēru, vēl vairāk nobijās: «Klausāties, tas jau labi pagarš!… Vai tikai tas būs

pietiekoši interesants?»«Vielu esmu ņēmis no tautas dzīves!» Kārlis apgalvoja. «Miesa no mūsu miesas, un kauls no mūsu

kaula…»«Ko?! Jūs tas autors?» Ingus viņu lielām acīm uzlūkoja. «Klausāties, jūs taču esat gluži jauns

cilvēks…» Viņš taksēja romānu, taksēja pašu autoru un neizprazdams uzlūkoja Perlantu.«Jā, jā,» pēdējais apstiprināja. «Romāna autors ir mans draugs Ērgļu Kārlis…»«Tā jau pavisam cita lieta,» Ingus smaidīja tagad, cik sāpīgi vien iespējams. «Es nemaz nezinu… Es

domāju, ka gandrīz… Klausāties, es jau iepriekš nevaru nosacīt… Man vajadzētu jūsu darbu iepriekšizlasīt…» Un, svērdams rokās, tas vēl prasīja: «Kādu honorāru tad jūs prasiet?»

«Es daudz negribu, tikai ka darbs daudzmaz atlīdzināts,» Kārlis apgalvoja. «Piecpadsmit rubļus pardrukas loksni…»

Ingus patlaban bija sācis iztīt Kārļa romānu, lai ar to iepazītos, it kā izbijies tina to atkal žigli kopā.«Klausāties, tas jau pulka naudas! Jums jau tad par vienu pašu darbu iznāktu kādi trīssimts rubļisidraba…»

Pie tam viņš tik sirsnīgi nosmējās un uzmeta Kārlim tik zobgalīgu skatienu, ka autoram dūša sacirtās,un tas stingri iejautājās: «Kā? Vai jūs domājiet, ka mans darbs nebūtu tik daudz vērts?…»

«Nē; nē, vērts tas varbūt vēl vairāk,» Ingus attrauca, «bet redziet, mūsu apstākļi tādi, ka par latviešuliteratūru tik daudz nevar maksāt. Vai ziniet, es priekš Šablovska kunga tulkoju to «Venēcijas asinsnakti»,viņš man maksāja tikai trīs rubļus par drukas loksni. Un vai ziniet, es nestāvēju nemaz slikti – uz divirubļi dienā…» Pie tam viņš tik saldi smēja, ka viņam viss ģīmis laistījās aiz prieka. «Vairāk arī parlatviešu literatūru nevar prasīt. Vai ziniet, man piedāvā oriģinālus par astoņiem un pat par pieciemrubļiem loksnē. Dieva vārds!…»

Pēc šāda paskaidrojuma Kārlis palika drusciņ mierīgāks. «Tur gan diezgan daudz darba,» viņšdomīgs piebilda, «un mēs taču esam tautasbrāļi… Kas tad būtu jūsu cena?»

Bet Ingus nekā noteikta neatbild, tikai sūkstās un kasās. «Klausāties!» tas, piepeši it kā ko iegādājies,iesaucās. «Es jums teikšu ko?!… Ejat pie Šablovska kunga, tam ir nauda!… Tas jums to romānu apgādās

un labi samaksās, kad es jums saku…»«Varētu jau arī pie Šablovska,» Kārlis atbildēja, «bet mēs jums dodam priekšroku…»«Ejat pie Šablovska kunga, kad es jums saku!» Ingus sauca uzsaukdams. «Viņam ir nauda, viņš jums

to romānu apgādās…»Cits jau nekas arī neatlika. Ingus jau viņus tīri stumšus izstūma pa durvīm. Atvadījušies viņi bija

atkal uz trotuāra un klusu, it kā noskaitušies cilpoja uz Katoļu ielas pusi.«Neiznāca mums ar to veikalu nekas,» Perlants beidzot ieminējās. «Ingus nezin kāpēc kratās nost ar

kājām un rokām…»«Nezin kāpēc?!» Kārlis skarbi attrauca. «Es zinu gan, kāpēc! Tiklīdz viņš dabūja zināt, ka es un

nevis tu tas autors; mūsu lieta nokrita tikpat kā no plaukta. Tādi tie tautieši ir!… Bet es tādēļ citam aizmuguras neslēpšos; ja negrib, lai neņem… Ērgļu Kārlis ir to romānu sarakstījis, vai nu to tic vai ne…»

«Tas ir labi, tas ir labi,» Perlants pasmaidīja. «Dūšu nevajag palaist un krāsu vajag rādīt. Ja mēspaši sevi cienīsim, arī citi mūs cienīs. Un var jau būt, ka tiešām Šablovskis to romānu izdod un vēl labāksamaksā nekā Ingus.»

Šablovskis bija pazīstamais tautas bibliotēkas izdevējs un arī pirmais briesmu un kolportāžasromānu izdevējs latviešu valodā. Turpretim skolas grāmatām tas nepiegrieza nekādu vērību. Tādēļ tad arī,skolas sezonai sākoties, tam ar sāpēm bija jānoskatās, ka ļaudis bariem vien plūda pie Alunāna, lai gancitādi viņam pašam, kā vecākam grāmatu tirgotājam, bija noiešana labāka. Par to viņš līdz zināmammēram Ingu apskauda.

Drīz vien mūsu draugi bija sasnieguši savu ceļa mērķi un iegāja Šablovska grāmatu tirgotavā.Viņi atrada tur priekšā tikai pāris laucinieku, kuri pirka «Laupītāju virsnieku Maldonaldo», bet

kaulējās uz nebēdu. Grāmatas cena bija 35 kap., bet viņi gribēja par 30 kap. Šablovskis, neliels, saussvīriņš šķidru bārzdiņu, turējās, cik varēja, un teica savu grāmatu cik spēdams. «Vien' jauk' lasīšan', vien'smuk' lasīšan'. Jauk' stāst' tiem mīļiem latviešiem… To bild' vien jau ir sav' divdesmit kopek vērt'…Redzet, kā viņa spīd… Tik smuk' laķierēt'… Hm!…»

Viņš likās pats par šo lielo jaukumu priecājamies. Bet pircēji, kā rādījās, nemaz nedomāja nopietni,bija ienākuši tāpat izgudrēm. «Lai nu paliek tā grāmata,» viens no viņiem ieminējās, «mēs no tādām kungulietām neko daudz nesaprotam. Vai mēs labāk nevarētu pie jums kādu laikrakstu, pastellēt?»

«Laikrakst'?!» Šablovskis neizprazdams ieplēta acis. «Kas tas tok ir?!»«Nu jā; avīzes, ceitungas, ko lasīt,» laucinieks paskaidroja.«Ah to ceitung; latvieš' ceitung, ah, to man ir gan,» tirgotājs paskaidroja. «Jūs var pie man' apstellēt

to «Latvieš' Avīz'». Liel' lasīšan', smuk' lasīšan' un lēt'…»«Ak tā «Latviešu Avīze»?! Bet to jau palaikam brāķē?»«Ko viņi brāk'?» Šablovskis ieplēta acis. «To ir gaužām lab' ceitung… Lab' mācīb', smuk' lasīšan' un

lēt'…»«Bet viņi jau saka, ka tā esot pavisam tādā piena lapa!» laucinieks aprādīja. «Noderot tikai priekš

siļķu ietīšanas. Latviešus ar tādu bērnu putriņu vien barojot, un, ja neklausot, tad lamājot par nihilistiem.Viņa jautā, kā jau kad vecs cilvēks prātu zaudējis… Tādēļ to nokrustījuši par tanti Lavīzi jeb vecoLavīzi…»

«Jā, jā, lait' jau krustī!» Šablovskis it kā aizskarts norūca un tālāko paturēja pie sevis.«Vai pie jums nevarētu «Balsi» pastellēt?» viens no lauciniekiem atkal ieminējās. «Tā esot ļoti laba

avīze un tautiska…»«Kā?! «Balss»? Nē, man to ceitung nav ir!»«Skāde gan,» otrs laucinieks slepeni kārstīja mēli, «tas esot ļoti labs laikraksts un tautisks lai… Mēs

būtu apstellējuši…»«Nu, ej`t pie Alunāna kunga, ej't pie Alunān!» Šablovskis gandrīz pikti iesaucās. «Man to ceitung

nav ir… «Balss», «Balss»,» tas brīnīdamies lūkojās uz savu komiju. «Das ist in unserem Geschäft

unbekannt…» («Balss», «Balss» mūsu veikalā nav pazīstama.)«Wahrscheinlich ein junglettisches Hetzblatt,» komijs, plecus paraustīdams, atbildēja. (Laikam kāda

jaunlatviešu rīdīšanas lapa.)«Vai tad nevarētu pie jums to «Balsi» pastellēt?» laucinieks atkal pēc brīža iejautājās.«Ej't pie Alunān, es tokš jums sacī!» Šablovskis iesaucās un pagrieza viņiem muguru. «Komische

Menschen…!»«Ta jau nu jāiet būs, ko tad darīs!» laucinieki nokārstīja mēles un virzījās uz durvju pusi.Ienāca kādi skolēni vecāku pavadībā un prasīja pēc Andrē vēstures, kura vajadzīga reālskolā.Tumšs sārtums parādījās mazā vīriņa bālajā sejā.«Man to grāmat' nav ir! Ej't pie Alunān kunga!…»«Mēs jau tur bijām!» bija atbilde. «Bet pārāk pilns… Nevar klāt tikt…»«Tokš tik pilns!» Šablovskis sāpīgi iesmējās. «Jā, jā, pa šo laik' to Alunān kung' iet it labi!… Bet

vēlāk drusciņ… Ko tik tas Alunān kungs darīs, kad viņam tā šeit' vairs neies… Ko tad tik viņ' iesāks?»«Bet ko tad jūs, kungs, iesāksiet?» viņam prasīja.«Es sien' sav grāmat',» Šablovskis pašapzinīgi sacīja. Viņš, proti, bija mācīts grāmatsējējs.Kad pēdīgi nedaudzie kundes bija aizgājuši, Kārlis tad nu nāca klajā ar savu lietu. «Mans vārds ir

Ērgļu Kārlis, – jūs laikam par mani būsat dzirdējuši? Es rakstu korespondences zem šifras Erg. K.»Šablovskis noliedzoši nogrozīja galvu. «Nē, – es nav ir par jums dzirdējis…»«Redziet, man ir tāda būšana,» Kārlis turpināja, «man ir sarakstīts kāds romāns. Oriģinālromāns iz

tautas dzīves. Izdevējs uz to var smuki nopelnīt. Nu, ņemsim, ja to nodrukā tikai 3000 eksemplāros un parkatru ņem tikai 50 kapeikas, tas jau iznāk 1500 rubļu… Saprotams, ka es to pats izdotu, – tā taču tīranauda, – bet nu man pašam neizkrīt… Tādēļ novēlu labāk izdevējam. Par savu darbu es daudz negribu,tikai piecpadsmit rubļu par drukas loksni…»

Piesarcis un it kā bez elpas viņš vēroja, kādu iespaidu viņa piedāvājums darīs, bet tas atstāja to glužiaukstu. Mazais vīriņš skumji un noliedzoši nogrozīja galvu, neprasīja pat: «Kur jums ir? Cik liels? Kastas par darbu?…» Viņš neizrādīja ne mazāko tiecību, ka gribētu jebko par Kārļa slaveno darbu zināt.

Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Tā kā nu Alunāna kungs man ieteicis jūs kā labu apgādātāju,»Kārlis, saņēmis dūšu, atkal turpināja, «tad es jums dodu priekšroku, tas ir, ja jūs to vēlaties…»

«Alunān kungs jums tā sacī?» Šablovskis skumji ieminējās. «Oh, oh, tas nebij lab' no Alunānkunga… To es no viņa nebūt domē's…»

Atkal neomulīgs klusums, un Kārlis gaidīdams sarka vien. «Ja jau jūs nu negribiet,» viņš beidzotaizskarts sacīja, «tad es izdošu pats ar saviem līdzekļiem… Tā taču ir pelņa…»

«Jā, – jūs gribat izdot?!» mazais vīriņš, ieplētis acis, sāpīgi ieminējās. «Jūs gribat izdot?!…Raug`ties plauktos, – ko jūs tur redz'?… Tās ir grāmatas, stāsti… Un redz't te,» viņš paņēma Kārli pierokas un paveda uz otru istabu, «viss piekrauts pilns… Bet naudiņas nav ir! Redz't,» viņš rādīja savusvārku apskurbelējušās piedurknes, «viss noplīs's, novalkāts, bet jauna nav ir!… Mīļais Ērgļa Kārļakungs!… Ja jūs grib't man' padom' klaus't, tad uzsāk't labāk kād' cit' gešeft… Ah jā, tie grāmati, tiegrāmati…»

«Nu, ka ne, ne,» Kārlis sapīka. «Ja jau jūs negribiet, es jums nediņģēju… Tikai to es zinu, ka mansdarbs ir labs… Pats Māteru Juris mani atzīst…»

«Vai es sak', ka nav ir labs!» Šablovskis pārmetoši pacēla acis. «Vai «Starp debesi un zemi» nav irlabs darbs? Vai «Sudmalas pie melnā purva» ir slikts darbs? Vai «Ārprātīgo namā» ir slikts? Tur viņivisi guļ iekš plaukt'!… Bet naudiņas nav ir!…» Un skumji un sāpīgi tas nopūtās: «Ah jā!… Nē, nē, .Ērgļakungs, es vis nevar… Dar't, kā grib't un redz't, bet es vis nevar… Nav ir spēka man vairs… Es nevar,nu…»

Viņš uzskatīja to tik skumji un lūdzoši, ka mūsu draugiem nekas cits neatlika kā atvadīties un iet.«Jā nu, kur nu tagad?» Kārlis iejautājās.

«Tagad ieturēsim pusdienu un tad brauksim uz Rīgu,» Perlants atbildēja. «Gan tad jau padomsradīsies…»

Bija jau pie vakara, kad viņi pēc kādām stundām devās pa Palejas ielu uz dzelzceļa staciju. Kārlisbija tāds domīgs un kluss. Daudz kas viņam jaucās pa galvu, un, kas nāks, to viņš vēl nezina. «Vai zini,Perlant,» viņš draugam ieminējās. «Man rādās, ka daudz vieglāk bija to stāstu sarakstīt nekā no viņa vaļātikt…»

«Ak nu!» Perlants noraustīja kamiešus. «Par to nav ko uztraukties. Gan mēs Rīgā viņu izandelēsim.Ja ne citādi, dosim «Baltijas Vēstnesim» priekš feļetona. To Šablovski jau visi par nerru vien tura.»

«Bet man viņā ļoti žēl!» Kārlis attrauca. «Viņš ir patiess un godīgs cilvēks, bet varbūt viņamtaisnība… Ko tur var darīt, ka mūsu apstākļi tādi…»

«Apstākļi arvien tādi! Bet viņš neprot uzstāties, un tādēļ tam neiet. Viņš arī nav nekāds tautietis…bet ir jau nelaime, ka mums ir daudz labu tautiešu, kuri gan savu lietu labi prot, bet neprot uzstāties untādēļ nekur netiek…»

Kārlis likās to pārdomājam. Tepat aiz ielas rēgojās pretim kāda drūma, sarkana ēka, itin kā viņam koatgādinādama. Viņš iegādājās piepeši Māteru Juri. Par to taču nevarēja sacīt, ka tas neprastu uzstāties.Bet kur viņš bija noticis?

«Diezin kā nu viņam tur klājas?» tas piepeši bažīgi iejautājās. «Viņš taču tik daudz priekš tautasstrādājis, bet nu guļ krātā tikpat kā iesprostots ērglis…»

Perlants saprata gali, kas tas ir; bet vienaldzīgi noraustīja kamiešus. «Mēs taču tur nekā nevaramlīdzēt…»

«Mēs vieni gan ne, bet, ja visi tautieši, visi turīgie ziedotu savas artavas, mēs viņu gan varētuizpirkt,» Kārlis turpināja. «Bet no tā Tomberģa tas bija pavisam pūcīgi un no tiem žīdiem vēl vairāk!…To taču varēja klusu izdarīt, bet nevis visu ļaužu priekšā darīt viņam tādu kaunu. Bet nē, vajag celttroksni, vajag visas publikas priekšā viņu vest uz cietumu kā noziedznieku.»

Stacija bija sasniegta un arī laiks izņemt biļeti. «Brauksim otrā klasē,» Perlants sacīja. «Starpībanav liela, bet tas labāk izskatās.»

Kārlis bija uz miera. Latviešiem vajag prast uzstāties, to viņš gribēja iegaumēt. Drīz tas ar otrāsklases biļeti kabatā pilns apziņas soļoja draugam blakus pa peronu un gaidīja uz vilcienu.

Piektā nodaļa Otrās klases kupejā Kārlis brauca pirmo reizi. Sirds viņam tādēļ tā savādi pukstēja. Viņš nesa krūtīs

apziņu, ka ir visiem tiem vāciešiem līdzīgs, un tomēr nemaz lāgā nedrīkstēja atgāzties šinīs mīkstossēdekļos. Viņš sēdēja taisns kā svece.

Viņam pretim sēdēja kāda veca matrona ar raga brilli, bez šaubām, īsta vāciete. Tai piemita savādaaugstdegunība. Viņa krāmējās savā nodabā pa savu «ridikili», it kā citu cilvēku te nemaz nebūtu, tomērslepeni mūsu abus draugus vīzdegunīgi uzlūkoja.

Kārlim tas bija tikpat, kā kāds viņu ar adatām badītu. Jo perfīdais smaids vecās dāmas vaigā izteicāsit skaidri: «Brauc vien otrā klasē, cik gribi, bet vācietis tu tomēr neesi…» To apstiprinādama, viņa allažieklepojās. Ja par to studentu viņa neko nesacītu, bet šis, tas jau ir īstais «lampač»…

Un tādēļ viņš sarka un kaita vien. Perlants gar visu to nelikās ne zinot. Nopircis latviešu laikrakstus– «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi», tas tos lasīja, pie tam ar īstu angļu vienaldzību izstiepis savas garāskājas.

Vecā dāma gan labprāt būtu izzinājusi, kādā valodā tās avīzes. Diemžēl, viņa bija drusciņ īsredzīga.Te viņas izdzisušās acis aiz zaļās brilles šausmīgi sakustējās, jo arī students iesāka pa latviski:

«Klausies, Kārli, te «Vēstnesis» raksta no Vācijas,» pie tam Perlanta vārdus pavadīja ironiskssmaids, «turienes sievietes nodibinājušas biedrību, lai izkarotu sev tādas pat tiesības kā vīrieši. Ko tu uztam saki?»

Kārlis sasarcis nesamanīja, ko atbildēt.«Nu, tās taču tīrās muļķības!» Perlants pats atbildēja par viņu. «Ja sieviete grib to pašu, ko vīrietis,

tad viņa zaudē savu sievietību. Es viņas nevaru ieredzēt, tās emancipētās…»Kārlim šis jautājums citādi būtu bijis vienaldzīgs, ja viņam nebūtu prātā Lūce. Līdz ausīm piesarcis,

tas stomījās: «Bet sieviete taču tāpat cilvēks – –»«Protams, un vēl ļoti mīļš cilvēks,» Perlants piebalsoja. «Bet šis cilvēks pieder mājai un ģimenei.

Dzīves bangās jācīnās mums; vīriem, lai sievas dzīvotu aizvējā un būtu no visa pasargātas. Ar Ninu mumspar to ir mūžīgs strīds. Še, lasi pats…»

Viņš pasniedza draugam avīzi, pats iedziļinādamies otrā.Vecai dāmai Perlants citādi būtu runājis iz sirds, bet, no latviešu valodas skaņām nelabi aizskarta, tā

atvilkās stūrī. Tāpat arī ceturtais pasažieris, kāds sirmbārzdis kungs. It kā bīdamies sagānīties, tas vēl jovairāk atvilkās kaktā; apspiezdams savu slepeno uztraukumu, kūpināja cigāru. Tikai brīžiem aiz savāmbrillēm uz viņiem balti paskatījās…

Iestājās atkal dziļš klusums. Perlants lasīja tālāk, un Kārlis likās lasām. Priekš acīm viņam nedzīvasvārdu rindas; viņš pats nezināja, ko lasīja. Sirds atkal uzvandīta, un atkal prātā Lūce. Vai viņa arī vēl parviņu domā? Ko viņai rakstīt? Kur rakstīt? Vai viņa vēstules tai nāks rokā? Pavisam tā savādi un liegi apdūšu. Viņš gribēja jau par to minēt Perlantam, bet kautrējās viņu traucēt lasīšanā. Ausīs arī vēl viņa vārdi:«Mums, vīriem, jācīnās dzīves bangās, lai viņas dzīvotu aizvējā…» Savādi, jā, patiešām savādi…

Pie Olaines stacijas iekāpa daži pasažieri. Viņu vagonam izgāja cauri divi mednieki, bet nāca atkalatpakaļ. Kā rādījās, tie nevarēja atrast vietas un būtu labprāt apmetušies pie viņiem. Koridorā nostājušies,tie pētoši raudzījās šurp, kas tie par cilvēkiem.

Vecā dāma arī pētīja pretim, pie kam savām brillēm ņēma palīgā vēl lorneti. Viens no viņiem –jauns, slaids un tievs, šauru, aristokrātisku seju, pēc izskata vēl students. Otrs tāpat garš vīrs, pie tamdiezgan plecīgs, patuklu vaigu un iesirmām ūsām. Pēc viņu ārējās iznešanās varēja spriest, ka tie vai nulauku muižnieki, vai arī kādi lielāki «zvēri» iz pilsētas, kas izbraukuši uz medībām un griežas tagadatpakaļ.

Vecīte beidzot līksmi iesaucās:

«Ach, das sind Sie ja, Junker Kunibert, und das ist der Herr Baron!» (Ak, tas jau esat jūs, junkurKunibert, un tas ir barona kungs!)

Jauneklis devās pazīstams. «Ach, liebe Schwiechelbein, wie kommen Sie denn hier!» viņš, it kānolaizdamies no sava augstā stāvokļa, sniedza tai roku. Otrs kungs nesacīja neko, tikai drusku palocījās.

«Nu, kā tad cienīgai konsula kundzei klājas?» vecīte līksmi un sirsnīgi ieminējās. «Braucu tagad uzRīgu pie saviem radiem Cipfelbrinkiem… Dzīvoju Jelgavas vitvenštiftē… Man iet it labi. Mammu esapciemošu… Uz to esmu jau sagatavojusies…»

«O, dariet to katrā ziņā, mamzel Švīhelbein,» jauneklis attrauca, «mamma ļoti priecāsies…»«Kā viņai citādi, vai jūtas vesela?…»«Paldies, ir diezgan spirgta. Tikai reimatisms un migrēnas viņu moca. Uzturējās kādu laiku Ķemeru

sēravotos; ja tas nelīdzēs, tad brauks uz ārzemēm…»«Bet kā tad konsula kungam?» vecīte pasteidzās jautāt.«Nu, viņam savas darīšanas… Pie plašajiem veikaliem vēl komunālpolitika. Ļoti priecājos ar jums

satikties, mamzel Švīhelbein. Tikai žēl, ka nav, kur piesēst. Neņēmām pirmās klases biļetes, bet nu parmācību otrā klasē nedabonam vietas…»

«Jā, visas vietas tā aizņemtas,» vecā dāma noraustīja kamiešus. «Kas gan tagad visi nebrauc otrāklasē?…» Zīmīgi viņa nopūtās uz tiem diviem, un junkuram Kunibertam to klusu vajadzēja saprast.

Vecais kungs arī uz ienācējiem nelūkojās tik glūnoši kā uz mūsu draugiem. Viņš pievilkās vēl vairākpie sienmaļa, bet aiz citiem iemesliem. «Pēc likuma gan te tikai četras vietas, bet pie labas gribas varamsasēst arī seši. Tas ir, ja arī tie abi kungi – –»

Viņš apklusa, bet zīmēts tas bija atkal uz mūsu draugiem. Kārlis pievilkās tuvāk Perlantam, tā ka nuarī te palika vieta.

Junkurs piesēdās, tomēr barons, it kā uzaicinājumu nebūtu dzirdējis, palika koridorā un lūkojās ārāpa logu.

«Jā, jā,» Švībelhein turpināja valodu, «tad jau papam gan daudz galvas lauzīšanas un rūpestu ar tāmpilsētas lietām. Rīgas pilsēta vēl, gods dievam, atronas godīgu baltu rokās… Fon Bingners tagad esotbirģermeistars? Vai taisnība,» viņa, piepeši junkuru bažīgi uzlūkoja, «dzird, ka tie latvieši gribot dabūtviņu nost un paši tikt pie Rīgas valdīšanas?»

«Tā nekaunība jau viņiem gan ir!» junkurs rūgti iesmējās.«Mans dievs!» Švīhelbein izbijusies iesaucās. «Nejauki cilvēki tie latvieši!… Bet vai tad augstā

valdīšana to pielaidīs?!… Rīgas pilsētas rātē taču balti bijuši no laiku laikiem…»Junkurs noraustīja kamiešus. «Mums nav vairs rātes, mamzel Švībelhein, mums ir pilsētas dome.

Mums arī nav vairs birģermeistara, mums ir pilsētas galva. Vēl gan Rīgas rāte kā tiesu iestāde spriežtaisnu tiesu blakus hoftiesai. Bet mēs jau redzam, kas būs senatora revīzijas sekas: mums, baltiem, paņemsmūsu vēsturiski izmēģinātās tiesas un iedos mums krievu tiesas. Vai tās arī būs piemērotas mūsuapstākļiem, tas vēl ir jautājums…»

Rūgti viņš norija pēdējos vārdus.Tagad arī svešais kungs palika uzmanīgs un iejaucās valodā. «Jā, jā, bet administrācija, es domāju,

pilsētas pārvalde?» viņš iebilda. «Tā taču, neraugoties uz visu krievu likumu, vēl ir mūsu…»«Bet kas to garantē, cik ilgi? Ik četrus gadus mums nāksies cīnīties no jauna, nāksies cīnīties ar

tumšām ļaužu masām, šaubīgiem, pēdējā laikā pieplūdušiem elementiem, cīnīties dēļ Rīgas valdības. Rāteturpretim tika vēlēta uz visu mūžu. Nekādi elementi tur nevarēja iespiesties, ja viņa pati negribēja. Tas irpavisam kas cits!…»

«Tādēļ mums arvien vajag būt gataviem,» svešais kungs iebilda.«Par sevi protams,» junkurs apzinīgā balsī noteica. «Mēs, balti, stāvēsim savās sarga vietās tāpat kā

mūsu senči… Vēlēšanu komiteja ar fon Bingneru un fan Bornhauptu priekšgalā līdz šim rīkojusies arapdomu un veiksmi…»

Viņi abi sapratās.Bet mamzele Švīhelbein par tādu latviešu nekaunību arvien vairāk uztraucās. «Ko tie bauri gan

iedomājušies?!» viņa rūgti iesaucās. «Vai viņi gan spējīgi pārvaldīt tādu pilsētu kā Rīgu? Tur vajag cituvīru…»

Atkal viņa zīmīgi paskatījās uz mūsu draugiem, kuri gan viņas valodas neievēroja vai arī negribējaievērot.

«Bez šaubām, citu!» junkurs viņai piebalsoja. «Kur viņiem tie piedzīvojumi, tā izglītība, tākapacitāte, kas vajadzīga pie tik lielas pilsētas pārvaldīšanas?!… Nav jau iespējams…»

«Viņi gan domājas – – grib būt kas vairāk, nostāties mums līdzīgi,» svešais kungs iemeta. «Sevišķitie, kas drusciņ apmācīti. Joku pēc es reiz apmeklēju Rīgā to latviešu teātri, – viņiem ir arī savs teātris, tojums vajag zināt!» Viņš to piebilda, cik vien iespējams, ironiskā balsī. «Nuu – ierados tur, nopirkuprogrammu, bet neviena vārda es tur nesaprotu. Kā fabrikas ārstam man ļoti daudz darīšanu ar latviešiem,es protu latviski, bet to viņu programmu, – nu, dariet, ko ziniet, – es neko neprotu izlasīt! Tur bija tīri tākā franciski: vians, divi galuas utt. Bet franciski ar tas nav, franciski es saprotu… Nu, ko jūs domājat notiem latviešiem?!…»

«Ha-ha-ha!» vecā dāma iesmējās, un junkurs vīpsnāja vien.«Vai viņi tur «volapikā» valodā spēlēja vai citā kādā man nepazīstamā mēlē, es netiku gudrs.»«Tie cilvēki gan darītu labāk, ja tie artu un ecētu savu tēvu tīrumos!» vecenīte piepeši pikti un kodīgi

iesaucās: «Bet viņi domā, ka tie ir vairāk kas, ka viņu bērniem arī vajag apmeklēt augstskolas un diezinko. Ar savu zemnieku smaku tie sagāna augstskolas gaisu tik Rīgā; kā Tērbatā. Ir taču komiski, ka viņimums, vāciešiem, grib visu pakaļ darīt… Nudien, tas ir komiski!…»

«Ne vien pakaļ darīt,» ārsts attrauca, «tie grib arvien vairāk nekā mēs. Nu, piemēram, otros Baltijasdziedāšanas svētkos mēs cēlām estrādi priekš piecsimts dziedātājiem. Ko dara latvieši? Viņi sarīko arīdziedāšanas svētkus un ceļ estrādi priekš 2000 dziedātājiem. Ja mēs tik daudz – viņiem vajag vēl vairāk!… Te man iekrīt prātā anekdote par kādu kazaku oficieri 1813. gadā Berlīnē. Iegājis restorānā, viņš vēlaspudeli vīna. Ķelneris apvaicājas, kādu marku tad kungs īsti vēlas. Kam ar tādām lietām nav darīšana, tamgrūti ko teikt.

«Ko tie kungi tur dzer?» tas norāda uz vācu oficieriem.«Dry Madera,» bija atbilde.«Čņąź, ļīäąāąéņå ģķå įóņūėźó ÷åņūšå ģąäåéšū.»»«Ha-ha-ha!» junkurs iesāka pilnā kaklā smieties un viņu pārtrauca, tīri vai locīdamies: «×åņūšå

Ģąäåšą… ×åņūšå Ģąäåšą…» Vecā dāma smīnot izrādīja skaudīgu prieku. Arī barons, kurš citādi izturējāsrāmi un cienīgi, izteica savu piekrišanu, pagriezdamies un pavīpsnādams: «Dummes Volk…»

«Un justament tas ir tāpat ar latviešiem!» vecais kungs dzīvi turpināja. «Ja mēs, vācieši, tik daudz,tad viņiem vajag vairāk. Viņiem mūs vajag pārtrumpot! Kā dzird, tad tie nodomājuši sarīkot vēl lielākusdziedāšanas svētkus, būvēt estrādi priekš 3500 dziedātājiem un svētku ēku priekš vairāk nekā 20000personām. Nu?! Ko nu jūs sacīsat?…»

«Ja tas nav neprāts,» junkurs rūgti piebalsoja, «tad es nezinu, kas tad tas ir…»Tie bija gaidāmie III vispārējie dziedāšanas svētki, par kuriem viņi runāja. Kārlis grozījās uz sava

sēdekļa, it kā viņu kāds ar adatām badītu. Vai Perlants tiešām to nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt?Viņš nogrimis avīžu lasīšanā. Kārlim papiross pastāvīgi dzisa, un pastāvīgi viņš to iededzināja no jauna.«Kas tad šiem par daļu?» tas iekšēji sašuta. «Mēs dzīvojam savā zemē un svinam svētkus, kādi mumspatīk. Lai viņi iet atpakaļ, uz savu«fāterlandi», ja viņiem še nepatīk, lupatas!…»

Viņš to tiem labprāt būtu pateicis acīs, lai nedomā! Gribēja izrādīt dusmīgu seju, tomēr juta, ka vaigstam jocīgs un smieklīgs. Itin tā, ka cilvēks kādam diezin ko darītu, bet nevar tam pietikt.

Viņi jau ar viņu nemaz nerunāja, runāja savu. Ho-ho-ho!… Cik gardi un nicīgi tie smēja parlatviešiem.

Viss tas, kas viņam svēts, to viņi nosmēja, aizskāra ar savām netīrām rokām… Viņam krūtīs sākabriest. «Ko viņi mums ir laba darījuši?! Mūsu senči tos uzņēma kā viesus, mieloja tos ar miestu un alu.Bet ko viņi? Nolaupīja mūsu senčiem zemi, iegrūda tos verdzībā un postā… Jā, tik tiešām, pateiks viņiemacīs to. Tas jau ir kauna traips vēsturē.»

Bet viņi triec un zobojas tālāk kā savās mājās un viņu nemaz neievēro. Viņš patiešām nesamanīja, kodarīt. Tad viņam iešāvās prātā – viņš savas domas varēja izsacīt draugam. Viņi taču tāpat savu biļetisamaksājuši un var savā starpā sarunāties… Un viņam vēl bija kāda «ģiptīga» dzeja kabatā. «Perlant, vaitu pazīsti manu poēmu «Pērkona lāsts»?…» tas, vāciešiem nerādīdams acis, ieminējās draugam.

Tas, kā rādījās, ar visu lielo nevērību bija uz to vien gaidījis, lai uzsāktu valodu. «Nē, nepazīstu,»tas it kā pa garu laiku atbildēja. «Lūdzu, esi tik labs un palasi man to priekšā!»

«Labprāt…» Viņš meklēja kabatā pēc savas dzejas.Vācieši piepeši savās valodās apklusa. Junkurs pie tam vēl it kā satrūcies un negribēja savām ausīm

ticēt.«Jā, jā, latvieši!» vecais kungs viņam klusu paskaidroja.Tas viņu pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens gaišā saules laikā. Lai arī šie cilvēki, kā viņš jau

tūdaļ bija spriedis, bija latvieši, tad tomēr to viņš nekad nebija sagaidījis! Pieklājīgi ģērbušies cilvēki unpie tam vēl otrā klasē varēja tiktāl aizmirsties, ka runāja latviski!…

Bet nāca vēl kas labāks. Kārlis, sadabūjis savu dzeju, sāka pilnā balsī deklamēt:

«Pērkona lāstsKad Pērkons spēcīgs vēl Latavā valdīja,Tautu viņš mīlēja, brīvību sargāja,Druvas audzēja, briedēja ražu,Zelta vārpas tīrumos līgoja.Saudzēja dravas, pašķīra zveju,Brīvo tautu laimē audzēja.Tauta to mīlēja, deva tam ziedu.Jodus tas dragāja, tumsību nīdēja,Dusmās graujot, zibeņus svaidīja,Veserim dārdot, mošķus baidīja,Spēra tiem ribās, grūda tos peklē,Tīrīja gaisu Latavas zemē.

Strādājis gana, tam gribējās dusēt.Ozolā kuplā varenais tvērās,Galva slīga, acis vērās.Vēja māte viņu pūpoja,Lapu šaltis ausīs dūkoja,Viņa bērni, brīvie latvji,Varenais Pērkons dziļā miegā…»

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– –

«Interesanti, patiešām interesanti,» Perlants liecināja, it kā viņš šo dzejoli pirmo reizi dzirdētu. Betpatiesībā viņš to jau tuvu pazina. Kārlis viņam to jau vairāk reižu lasījis priekšā, un abi to jau smalkipārsprieduši.

Lektors gavilējoši pacēla acis. Viņu jaukās valodas uzreiz kā izsīkušas. Junkurs, augstdegunīgi

pacēlis snīpi, skatās griestos. Vecā mamzele noslēgusies sevī, it kā domādama par ko tālu un svarīgu.Vecais kungs, kūpinādams savu cigāru, lūkojās caur savu brilli uz viņu vēl jo baltāk. «Ahā, jums nepatīk!»tas nodomāja. «Bet man tas patīk ļoti…»

Viņš turpināja vēl jo vairāk paceltā balsī:

«Jods pa pekli ribas spaidīja,Velti pēc Latavas laizīja lūpas.Vesera kūlieni sūrstēja dikti.Dabūjis bij no Pērkona «bikli»…Svaidīja asti, līmēja ragus,Pūta un spaidīja atlauztos nagus.Kāri, ak, kāri pēc Latvas līst tikās,Kasi nu gurnus, kā nekā, tā nekā…Pērkons sper stipri, tur nevar jokot…

Klibodams, stibodams, ķepainās lokot,Jods no pekles ārā vilkāsSlepu uz gardo kumosu glūnētUn, kur Pērkons palicis, lūrēt.Saliecis kūkumu, vesera baidās,Līdz tas pamana spēkoni zarā.«Ko?! Viņš guļ?!» Jods priecīgi rēcaUn, kā viesuls riņķodams, lēcaPāri pār upēm dziļām un platām,Pāri pār prūšu un Vāczemes gatvām.Tur tas sastapa tumsoņu baru,Krustnešus, šķēpnešus, melnsvārču baru.

«Eisā!» tas sauca. Draugi un radi!Slēgsim līgumu, nebūs vairs badi!Pērkons guļ dziļā simtgadu miegā.Nāciet man biedriem uz Latavas zemi,Nāciet kā draugi dāvanu klēpjiem,Tikai viltu sirdīs slēpjat,Melu un maldu valodas vērpjat!Stāstāt par krustu, ko nest būs ar tiku,Stāstāt par dzīvi debesīs jauku,Stāstāt par dievu bezgala augstu,Kuru būs slavēt ar smaržām un dziesmām.Stāstāt, ka dzīve tik asaru leja,Pa kuru jābrien pēc debesu priekiem.Sakiet, ka nebūs pēc pasaules kārot,Bet pēc mūžīgā salkt un ilgot.Mantu, ko saēd rūsa un kodes,Dvēseles glābdami, ņemsat pie sevis.Un, lai Latava nemana briesmas,

Sitat ar aklību, nomācat garu,Tumsā lai zveja laba un tauka,Duļķainā baisā labi vilkt lomu!Bendējat miesu, sūcat asinis!Dzerat sviedrus, kalpināt, kaujat!Kamēr Latava Pērkonam atkrīt,Viņu aizmirst, nedod tam ziedu…

Ņemiet jūs miesas, bendējat, kaujat,Tikai nomākto garu man jaujat!Eisā! Kas par cepeti peklei!Latavas dzīvība, Latavas elpa!Gards tas kumoss ir gan pārlieku…Man tās dvēseles, jums tās miesas,Ņemiet un dariet pēc savas tiesas.Še jums ierocis, verdzības simbols,Maizes pātaga, asinis laizoša,Nikna un asa kā skarpija mēle!Sitat, nāvējat, kaujat un spaidāt!

Bēdas un postu Latavā raidāt!Lai tad mēs abi kopā ar kraujuVācam ar viltu bagāto pļauju.Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods,Un tam debesu tēvam lai gods!…»»

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– –

Vācieši gan likās; ka viņi to nemaz nedzirdētu, tomēr dzirdēja un saprata visu it labi. Varēja redzēt,ka viņi ļoti īgni par to, ka spiesti noklausīties, jo, lai gan gribēja savā starpā sarunāties, tomēr valodasapsīka. Tikai ironiski pasmīnēt tie varēja, un tas bija viss! Perlants izrādīja tādu interesi, it kā viņšklausītos kā sadedzis. Bet Kārlis, ticis sajūsmā, turpināja un, lai tumsoņus padarītu vēl jo smieklīgākus,tad strādāja līdzi ar žestiem.

«Melni miglas mākoņi ceļasUn pār Latavas ārēm veļas.Kraukļi ķērc, ūpji un pūces gaudo.Šķēpneši, melnsvārči Latavas ārēs,Vilki, tērpušies avju drēbēs,Sludina tautai jaunu gaismu,Ienes sirdi tumsu un baismu.

«Kādi jums dievi, ak, mīļie brāļi?!Tiem koka pieres, sirdis māla!Tie līdzēt nevar. tie akli un mēmi,No cilvēku rokām taisīti ķēmi!Tos pielūdzot, esat apgrēkojušies,

Caur ko jums dvēsele bojā ies!Glābt varat to, ja dodat mums to mantu,To, kas no pasaules un ir neganta,Un jums nekādu labumu dos,Ne jums to debesi iemantos.Nav jausmas jums, ka pie debesu galdaVarens viens sēž, kas Pērkonu valda,Kas visu zin, redz, dara pats,Bez kura nevar krist jums mats!To būs jums pielūgt baznīcā.

Mēs viņa kalpi ticīgie;Mēs jums tos grēkus piedodam,Ja pasaulei jūs atsakāt,Mums savu mantu novēlat.Pēc debes' mantām cīšaties,Uz puķēm laukā skatāties:Ne viņas sēj, ne viņas pļauj,Ne kādu mantu šķūņos krauj.Par rīta dienu nezūdāsUn tomēr dzīvo, iztiek tās!Mūs' dievs, tas dara brīnumus,Tas kungs par visiem ķēniņiem,Par visiem pasaul's vareniem!Priekš viņa pērkons pīslis, nieks!Tas aklis, kurlis, mēms un lieks!…»

Krīvu krīvs zibšņošām acīm ceļ zizli:«Latava, dzirdi uzskatu tizlo!Svešniek pārdrošais, nāvei veltītais,Nezaimo Pērkonu, kam pasaules vara!Viņš vien ir varens, viņš vien ir valdošs.Kalni dreb, klintis šķeļas, kad atskan tā balss,Zeme līgojas, jūra raud žēli…Koki zemībā galvas liec,Lai šķeltās Pērkons ar uguns vāli!…Ar savu roku tas pasauli tur,Ar savu kāju triec to drupās!Dzīvība, nāve ir viņa vaļā;Viņa spēkam un drausmei nav gala!Bēdz, zaimotāj, Pērkona vāle tevi trieks,Pīšļos tevi berzīs, grūdīs peklē – –»«Cērtat un nāvējat!» Jods gumdīja tumsoņus,«Bendējat, nomāciet, kamēr ir laiks!Sitat ar aklību, varoņus laužat,Verdzība Lātavas ārēs lai mīt!Asins un sviedri Latvai tai šļakst!

Kupla mums pļauja, lai žvīkst un žvakst!Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods,Un tad debesu tēvam lai gods!…»»

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– –

Vācieši palika arvien nervozāki un nepacietīgāki, kas liecināja, ka viņiem ka nepatīk. Bet Kārlisiesilis drāza tālāk:

«Kādi tie ļaudis, kāda tā tauta?Kādi tai dievi, kāda tai gaita?Kas to šūpoja, kas to pūpoja?Kas to likteņa klēpi žūžoja?

Maize pelavu, pavalgs pātaga,Bezsaules darbi, asins un sviedri.Tumsa un migla, un svelme, un nakts!Dvēseles vārgas, Jods tās nomācis,Neatmin senējo, saulaino dienu.Pērkona nebija, viņš gulēja miegā,Jodiem bīstamais, tautai glābējs.Vai tu nedzirdi, vai tu nejūti?Pērkon, ai, varenais Latavas dievs?!…

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– –

Debesis gāžas varenaisPērkons Atmodis miegu. Kājup ir spēkons!Gaisus tricina graujoša balss,Zeme dreb, kustas, būs pasaules gals!…

«Kur palicis Rāmavas svētais uguns?Kur uguns kūrējas, meitenes daiļās?Kur liepu meitas, ozoldēli?Kur varoņu virsaišu šķēpi un buras?Kur tauta mana Latavas norās?Kam nesauc man' vārdā, nedod man zieda?Kas tie par mošķiem manā valstī,Kas manu tautu tumšo, vilstī?»

Sviež Pērkons veseri troksni skaļu,Gaišs liesmas stars kā čūska vijas…Šurp, tumsoņi, jums stāties priekš varenā tiesas – –»»

Viņš iesaucās, it kā ar pirkstu norādīdams uz saviem kaimiņiem, kuri uztraukti un naida pilni viņuuzlūkoja.

Jums šausmās drebēt un nobālēt būs!Kam mācāt jūs Latavas mošo garu?Kam bendējāt; mocījāt tautu manu?Ko Latava bija jus darīj'se ļauna,Ka viņas sviedrus un asinis dzērātUn izsūkto, nomākto pīšļos mināt?Jods, sakāt jūs, to – dar, dar, dar, dar?!Jods lai tad ar jūs – var, var, var; var!Jums viņa peklē mūžīgi svilt!Jums viņa varā mūžam klimt!Jūs' slāpēm pēc asins neaprimt!Jūs' mēlei locīties, kalst un rinkt!Aiz bailēm un šausmām jums mūžīgi stingt!Jums trīcēt un zobus klabināt,Un svelošā piķī trīcēt un kaukt!Lai Jods tad jums to dar, dar, dar, dar,Lai Jods par jums to var, var, var, var!

Bet to, kas zemē mīts un šausts,Es gribu atkal godā celt!To darbiem, cīnām sekmes dot!Tiem maniem bērniem atkal būt!

Bet, liekēži, jūs manta Jodam.Ko Jods reiz ķer, lai viņam tiek!Tā būs tam mūžīgi mūžam būt:Jums vairs iz pekles neizkļūt!Jums slāpt pēc asinim, mūžam kauktUn nabaga Lācaru palīgā saukt!Bet velti jūs sauksat, lai Piķis un JodsJums degošās mēles dzesē ar zaņķi.Tā būs tam mūžīgi mūžam būt,Jums vairs iz pekles neizkļūt! – – –»

Junkurs vairs nevarēja nociesties. «Schweig, Lümmel!» tas bāls un trīcēdams uzšāvās kājās unpacēla roku uz sišanu.

Iekāms Kārlis paguva uz to atbildēt un nostāties kaujas gatavībā, – jo, ja vācietis tā domā, tad laidievs viņu žēlo, – jau Perlants kā zibens kājās un junkuram grasoši pretim.

«Uz ko tas zīmējas?!» tas bargi prasīja.Vācietis atjēdzās, ka pārsteidzies, un tādēļ drusciņ atslāba. «Uz jums ne!… Es jūs nemaz

neaiztieku…»«Tad uz manu biedru?!»«Man nav jums jāatbild! Es runāju pats ar sevi…»«Neizvairāties no atbildes! Jūs lietojāt nepārprotamu lamu vārdu un grasījāties uz sišanu…»«Tad šis plukata vācietis!» Kārlis viņu pārtrauca. Viņš gribēja gāzties junkuram virsū, bet Perlants

to saturēja.

«Nur nicht! Tätlichkeiten!» vecais kungs stingri iesaucās un nostājās starp cīnītājiem. Junkuram aizviņa muguras bija iespējams izslīdēt koridorā.

«Mans kungs, neizvairāties!» Perlants nosauca viņam pakaļ, vēl arvien turēdams draugu ciet, kuršgribēja no viņa rokām izrauties. «Jūs dosiet mums gandarījumu!»

Junkurs nobāla. Ne tādēļ, ka viņam bail no gandarījuma došanas, bet tādēļ, ka šādi subjekti viņamvarēja piesieties un piespiest tos atzīt par sevis līdzīgiem.

«Kādēļ to?!» viņš pēc iespējas mierīgā un zobojošā balsī atbildēja. «Nepazīstu jūs un nezinu, vaiesat satisfakcijas spējīgs…»

«Es esmu Rīgas politehnikas students!» Perlants pašapzinīgi iesaucās.«Ā, tikai!» junkurs it kā atvieglots uzelpoja. «Mēs, akadēmiķi, neatzīstam šīs amatniecības skolēnus

par pilntiesīgiem gandarījuma lietās…»«Es redzu, jums ir bail!» Perlants, nevarēdams viņam piekļūt, iesaucās. «Ieskatāt sevi par

izpļaukotu… Pie tuvākās izdevības izpildīsim pie jums, ko jūs mums draud iet…»Nu arī junkurs no jauna zaudēja pašsavaldīšanos. «Sie, Sie Maulaffe, was wollen Sie?!» (Jūs, jūs

pērtiķis, ko jūs gribat?) Tas gribēja aizlauzties mierinātājiem garām, lai tiktu pie sava pretinieka. «Ichwerde den Kerl verpfeffern…» (Es šim tēviņam sadošu.)

«Kunibert, Kunibert, ich bitte dich!» barons viņu savu· kārt turēja ciet. «Das mus anders geregeltwerden!» (Kunibert, Kunibert, es tevi lūdzu! Tā lieta citādi jānokārto!)

Kārlim, no otras puses pretim laužoties, izdevās tomēr viņam iezvelt drusciņ pa ausi.Tas junkuru mazliet padarīja rāmāku, bet nu vecā Švīhelbein savu tiesu uzsāka kņadu. «Mans dievs,

kādi varas darbi!» viņa iekliedzās un metās koridorā. «Kondukteur, Kondukteur, Protokoll zusammenstellen!» (Konduktor, konduktor, sastādīt protokolu!)

«Schweigen Sie!» barons viņai nikni uzšņāca, valdīdams savu draugu, bet viņa jau bija prom.«Kunibert, Kunibert, besinne dich!…» (Klusat!… Kunibert, Kunibert, atjēdzies!)

Bet mamzele nebija gājusi velti. Drīz viņa atgriezās, un «oberkonduktors» tai sekoja ar visu savusvītu.

«Ļšīųó ćīńļīäą ķå ųóģåņü…» viņš bargi iesaucās. «Żņī ńņšīćī āīńļšåłąåņń…» (Lūdzu netrokšņot,kungi! Tas stingri aizliegts.) Bet, redzēdams, ka visi uzreiz tik klusi, tas iejautājās: «Ą ņī āąģ ēą äåėī?»(Kas jums ir par lietu?)

«Żņī āąń ńīāńåģ ķå źąńąåņń!» barons pikti atbrēca. «Ļīńģīņščņå ņīėüźī, ÷ņīįū āńå åēäčėč ń įčėåņąģč!(Gar to jums pavisam nav daļas! Palūkojieties labāk, vai visi brauc ar biļetēm!)

«Ńėóųąžńü, āąųå āūńīźīįėąćīšīäčå!» konduktors, pielicis roku pie cepures, palocījās. «Ķī ļī÷åģó ģåķņšåāīęčņü,åńėč ķč÷åćī ńåšüåēķīćī?» (Kā pavēlat, jūsu labdzimtība! Bet kādēļ tad mani traucē, ja nav nekānopietna?)

Un, it kā aizskarts par velto traucējumu, tas devās atkal projām. Tomēr viņa ierašanās bija lieliskilīdzējusi, jo tiklab Kārlis, kā junkurs bija apmierinājušies galīgi un vairs ir viens otram virsū neskatījās.

Tikai koridorā bija saradušās vēl dažas ziņkārīgas, smīnošas sejas, oficieri, ierēdņi un citi. Šisskandāls dažam labam gāja ļoti pie sirds.

«Tu tagad ar šo kungu vedīsi tālākas sarunas,» Kuniberts rādīja baronam uz Perlantu. «Še nododviņam manu karti!»

Un, iedevis baronam vajadzīgo, tas, latviešiem vairs i skatiena neuzmetis, paķēra savu medību flintiun aizgriezās projām.

«Mans kungs,» barons pagriezās pret Perlantu. «Kā nupat dzirdējāt, man jābūt par vidutāju pie šīslietas nokārtošanas. Ja būsim pārliecināti, ka tiešām esat satisfakcijas tiesīgs, tad ceru, ka neliegsat mangandarījumu. Līdz tālākam še būs mūsu abu kartes, še viņa un še manējā…»

Perlants lasīja: «Stud. phil. Kuno Rabeman» un «Astof Freiherr von zur Bimmelstein».«Jūtos pagodināts!» Perlants palocījās. «Še ir manējā karte. Tālāku pārliecinājumu jums vairs

nekādu nebūs vajadzīgs, jo e s i z a i c i n u K u n o R ā b e m a n k u n g u u z m e n z ū r u. Savubezpartejisko jums varēšu gan piesūtīt tikai tad vēl, kad būšu sarunājies ar saviem biedriem. Manā adresebūs dabūjama korporācijas «Selonija» kortelī.»

«Selonija?» barons izbrīnījies jautāja. «Es Rīgā tādu korporāciju neesmu dzirdējis. Kādas tad irviņas krāsas?»

«Tāda korporācija pastāv!» Perlants stingri noteica. «Krāsas tā lieto tikai internos gadījumos. Kādēļne atklāti, to še neizmeklēsim…»

«Tam jau arī nebūtu nekāda nolūka,» barons atteica. «Satisfakcija nav atkarīga no korporācijas, todod tikai piederība pie iestādes, kura atzīstama par akadēmisku vai tamlīdzīgu… Tātad še notiekabpusēja izaicināšana. Vai jūs izaicināsim jeb vai jūsu izaicinājumu pieņemsim, tas izrādīsies pēc tam,kad būsim dabūjuši skaidrību par jums un jūsu iestādes stāvokli…»

«Es jūs piespiedīšu manu izaicinājumu pieņemt!» Perlants pasmaidīja.«Dariet, ko jūs par labu atzīstat, mēs darīsim, ko mēs par labu atzīstam,» barons paskaidroja.

«Atļaujiet man, ka atvados…»«Man ir tas gods!» Perlants džentlmeniski palocījās.Vilciens pēc gara svilpiena patlaban piestāja pie stacijas «Rīga II», un pasažieri plūda no vagoniem

laukā.Klusēdami abi draugi kāpa zemē pa perona trepēm, līdz beidzot iztika laukā no ļaužu drūzmas.

Perlants gan izlikās itin mierīgs, bet Kārlim kas gulēja uz sirds, ko tam bija grūti paturēt pie sevis.«Tava vaina vien ir!» viņš beidzot spēra vaļā. «Ja tu mani nebūtu turējis ciet, es to vācieti būtu

stāvus zemē ietriecis! Bet tu stāvi viņiem priekšā un ne man… Apejies ar viņiem tik mīlīgi kā ar saviemdraugiem…»

«Tā vajag,» Perlants smaidīdams atbildēja, «jo tas ir smalki!… Ja tu būtu viņu piekāvis, – nu, kas turbūtu bijis? Viņš apsūdzētu tevi pie tiesas, un tu dabūtu sodu. Satisfakciju tu no viņa nedabūtu. Bet tagadviņam darīšana ar mani, mēs viņu piespiedīsim mūs atzīt par sev līdzīgiem. Bez divkaujas viņš tagad vaļānetiek…»

«Tu domā?!» Kārlis palika rāmāks.«Bez šaubām!» Perlants apstiprināja. «Viņi ir gan glumi un parasti grib izšmaukties. Tas mums jau

zināms. Vai tu manīji, ka viņi lietu gribēja nostādīt tā, it kā šis Rābemanis būtu tas izaicinātājs. Tad viņamvieglāk no izaicināšanas atsacīties. Bet, tiklīdz es izaicinu viņu, tad tagad tas atkarājas no manis, vai eslaižu viņu vaļā. Lai nedomā…»

«Kas tagad nu notiks?» Kārlis pēc brīža klusēšanas iejautājās.«Jāsagaida, ka rīt kortelī viņš mums piesūtīs sekundantu,» Perlants paskaidroja. «Ieročus tad kā

apvainotam tiesība izraudzīties viņam. Divkaujas vietu pēc abu bezpartejisko vienošanās.»Kārlis kļuva domīgs. «Bet ja nu viņš izraugās pistoles un tevi nošauj? Vai zini, man tāda divkauja

nemaz nepatīk!… Vai, ja kāds labāk trāpa, viņam tādēļ ir taisnība…»«Tas tā ir parasts, un latviešu studentam dievs arvien palīdz!» Perlants attrauca. «Nav arī ticams, ka

viņš izraudzīsies taisni šaujamos ieročus, jo priekš viņa tie tikpat riskanti. Iztiksim ar paukošanu, un šoarodu mēs protam…»

«Bet ar skaidru roku arvien tas labākais,» Kārlis piebilda. Šo mācību viņš bija noklausījies noveciem, prātīgiem ļaudīm.

«Mēs taču nevaram plēsties tā kā prasti kalpa puiši!» Perlants pasmaidīja. ««Mums vajag ievērotsmalkas manieres arī cīņā. Citādi mūs neieskatīs par izglītotiem cilvēkiem. Bet tādēļ mēs, latviešustudenti, protam ne mazāk uzbrukt!… Mēs varam tikai vinnēt, bet viņiem jāaizstāv tas, kas tiem jau ir. Unmēs nerimsimies, kamēr tie latviešu labāko aprindu cilvēkus atzīs par sev līdzīgiem.»

Viņš gan gribēja izlikties bezbēdīgs un jautrs, tad tomēr viņa balsī dzirdama sevišķa pieskaņa.Varēja izmanīt, ka viņš tomēr apzinās nopietna notikuma priekšā, par kura iznākumu nebūt nebija tik

drošs. Vācieši tāpat prot šaut un arī zobenus vicināt…

Sestā nodaļa Netālu no Dvinskas dzelzceļa stacijas Troņmantnieka bulvārī Perlants ar Kārli nokāpa kādā pagrabā.

Tur atradās «Selonijas» kortelis.No mazas, patumšas priekšiņas, kur viņiem zem kājām klaudzēja ķieģeļu grīda, tie iekļuva lielā,

plašā telpā. Rudens pievakara saule raidīja pa logiem spožus zelta starus, kuros zeltītie putekļi jaucās unmeņģējās. Viņiem spiedās pretim putekļu un ūdens smaka, jo telpas patlaban bija kā slacītas un slaucītas.

«Šī ala mums noder priekš konventa sapulcēm, ir mūsu «paukbodens» un derīga vispār lielākāmpadarīšanām,» Perlants paskaidroja. «Še ir notikusi daža laba nopietna menzūra starp mums un vāciešiemun arī letoņiem…»

Cik maza tomēr tā godība! Viņa neimponēja pat Kārli, kurš kā laucinieks vēl ļoti maz ko labu bijaredzējis. Jo vienīgās mēbeles še bija daži galdiņi un vairāk vai mazāk izplūksnājuši meldru krēsli, kuri pavasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesēdušies. Sienmaļi gan šur tur pušķoti ar dekorācijām,«Selonijas» vapeni un krāsām – «sarkans, zaļš, zelts» (?), ar lielākiem un mazākiem plakātiem, zemkuriem krustis rapieri, kam apkārt drēbju dekorācija ar valsts krāsām. Vietvietām arī izkārtas grupufotogrāfijas no agrākiem komeršiem. Tā kā Perlants šos notikumus bija jau reižu reizēm aptēlojis, tadKārlim viss tas nāca priekšā stipri pazīstams. Aldermanis sēž pie alus muciņas un pasniedz katram kausu;priekšā nolikušies divi zēni ar rapieriem un lielajiem kaujas cimdiem. Tāpat arī flangās fukši un krāsnešiar rapieriem un lielo dzīru ragu. Uz mučeles zīmīgais 11. § jeb dzeršanas paragrāfs.

«Te mums ir vēl blakus telpas,» Perlants, Kārli vezdams tālāk, paskaidroja. «Te sēdes istaba, tebibliotēka, te ekonomijas telpa, te «rumpelkambaris», kur ļaudis, kas kneipvakaros piekusuši, var pakluptuz acīm. Te beidzot vēl dažas gultas, kur cilvēki (studenti), kas tale kā iebraukuši un nav vēl saņēmušidzīvokli, var piemist. Mums arī cits neatliks kā šonakt te pārgulēt.»

«Bet kur tad dežurants?» tas piepeši ieminējās. «Ekonomija, kā rādās, vēl nav atvērta. Hallo, Fuksi,dežurant!…» Tukšās telpas skanēja vien. Izvilcis pulksteni, tas paskatījās. Bija jau stipri pievakarē.

«Hallo!» viņiem sauca pretim kāda balss it kā no zemes apakšas. No otra, vēl dziļāka pagrabaparādījās pirms galva, tumšmelna cepurīte, kurai sānos sudraba nozīme, tad uzkāpa pats jauneklis ar vienupudeli alus rokā, otru – padusē.

«Vivat, crescat, floreat!» tas joviāli sauca viņiem pretim. (Lai dzīvo, zeļ un zied!)«Tu, Boef!» Perlants iesaucās. «Šmollis! Jā, labi, ka tu nāc ar slapjumu… Mums slāpst…»«Ha-ha-ha!» uzrunātais plati smēja. «Tad jūs nāciet īstā reizē. Tūlīt dabūšu glāzes…»Nolicis pudeles uz galdiņa, tas steidzās sameklēt glāzes, kuras bija noputējušas un tādēļ jāizmazgā un

jāizslauka. Pie šī darba tas paturēja acīs Kārli, ziņkārīgi, bet mazliet ar neuzticību.Kārlis tādā pat garā nolūkojās uz viņu. Slaids, smalks puisītis, kalsens, garu, vāju seju, vaigi pat

iekrituši, un vienu no tiem pušķoja liela rēta. «Kas tas ir par cilvēku?» viņš Perlantam prasīja gandraudzīgu, bet pētošu smaidu, zīmējoties uz Kārli.

«Mans kaimiņš, Ērgļu Kārlis,» Perlants atbildēja. «Viņš grib drusciņ iepazīties ar mūsu dzīvi, kasviņam ļoti interesē…»

«Vai viņš arī garantē par komangu?» Befis, Kārli uzlūkodams, bažīgi ieminējās.«Katrā ziņā!» Perlants atbildēja. «Viņam ir dāvanas – rakstnieks…»«Oho!» Befis pārsteigts iesaucās, vēl jo neuzticīgāk Kārli uzlūkodams.«Jā, jā,» Perlants turpināja, «neskaties vīru no cepures… Iepazīstināšu jūs abus, jaunekļus…

Komiltonis Ozoliņš, saukts Befis, Ērgļu Kārlis, rakstnieks…»Viņi sniedza rokas. «Tātad avīžnieks kā Graudiņu Kārlis vai Pudiķis vai arī dzejnieks kā Puriņu

Klāvs.»Zinādams, ka tam nav darīšana ar kaut kādu, Befis viņam sirsnīgi spieda roku.

«Tikai iesācējs!» Kārlis piesarcis atbildēja. Sirdsapziņa neļāva diez ko renomēt, jo, izņemotkorespondences, avīzes no viņa vēl nekā nebija uzņēmušas. «Būs jāparunā ar «Baltijas Vēstneša»redakciju…» Piepeši tas apklusa, jo viņa acīm visā pilnībā parādījās Befa imponējošā rēta.

Perlants saprata. «Viņam ir tā visskaistākā vaiga rēta visā «polonēzē» (politehnikā),» tas ironiskipiebilda. «Pat «balti» viņu var apskaust…»

«Laikam uz menzūru,» Kārlis ieminējās.Perlants, dzerdams kausu, purināja galvu. «Tiktāl Befis vēl nav ticis! Pie mums arī pie menzūras liek

galvā kurvjus vai arī nemaz pa galvu nesit. Vācijā, tur gan! Tur, kā jau tev teicu, kādam Kurzemesbaronam izgājis tā: viņš iet uz menzūru un domā, tāpat kā pie mums. Galvu nemaz nesargā. Bet otrs kā dodprīmu, deguns nost!…»

«Es viņam tūdaļ būtu gāzis pa fresi, jei bogu!» Befis sirdīgi iesaucās. Viņš uz to no kausa ievilkamalku.

Kārlis neizprazdams Befi uzlūkoja. «Jā, kur tātad viņam tā?…»«To viņš dabūjis Mīlgrāvī, ar puišiem krogā kaujoties!» Perlants paskaidroja. «Tie viņam ar nazi

vaigu pārpļāvuši…»«Vī!» Kārlis sāpīgi sarāvās.«Bet mēs tādiem, kas iet apkārt pa krogiem kaudamies, krāsas nevaram dot!» Perlants Befi sodoši

uzlūkoja. «Ar kuru katru… Tādēļ viņš mūsu mūžīgais fuksis…»«Jā, ko es varu darīt, ka man ir taisnība!» Befis aizbildinājās. «Un spēks man arī kaulos. Par ko

cilvēks pasaulē dzīvo, ja viņš nevar ieplēsties…»«Bet ne ar kuru katru!» Perlants sodoši turpināja. «Ne ar prastiem kalpu puišiem…»«Ka viņi pirmie uzsāk,» Befis atvainojās. «Kādi jums muskuļi?» tas piepeši saķēra Kārļa roku un to

aptaustīja. «Ne visai sevišķi!… Kas ir, izmēģināsim spēkus?…»Kārlis neatbildēja, tikai smaidīja. «Tu jau neesi viņa pretinieks!» Perlants par viņu atbildēja. Tas

Befi ļoti kairināja. Veiklu ķērienu tas sagrāba Kārli pa vidu, gribēja viņu pacelt uz augšu un nolikt garzemi.

Tomēr nepadevās, kā domāts. Tā kā Kārlis no tiesas pretim neturējās, tad viņam gan izdevās toiebīdīt rumpelkambarī, bet ne uz augšu pacelt, ne arī gar zemi dabūt. Pie tam viņš ņēmās no visa spēka,turpretim Kārlis tikai pa jokam. .Bet, kad tas beidzot izgāja uz niķiem, šāva. kāju priekšā un tā, Kārlissaņēmās un viņu salocīja. Pavisam ļenkans, tikai izlikās, ka būtu diezin kāds varmāks…

«Bravo, bravo!» Perlants iesaucās, kad Kārlis Befi noklāja uz matrača, ka kājas vien uz augšupalēcās.

Befis uzšāvās, krita atkal klāt, bet atkal tas pats iznākums.«Tagad uz krampjiem!» tas lika priekšā.Tas pats dievs! Atspēries aiz durvju stenderes, tas vilka, ka sarkans vaigā vien, pirksts viņam tomēr

pirmajam izšļuka. Streipuļodams tas aiztirinājās atpakaļis un tikko vēl uz kājām noturējās.«Nu redzi, Befīt, atradi sev pretinieku!» Perlants zoboja. «Viņš tevi pārspēj fiziski un vēl jo vairāk

garīgi…»«Neko darīt,» Befis it kā apkaunots apmierinājās. «Nedomāju, ka viņš tik stiprs… Bet arī es neesmu

sapuvis…»Viņš sniedza Kārlim roku par zīmi, ka netur uz viņu ļaunu prātu.«Tā pareizi!» Perlants piebalsoja. «Cīnīsimies labāk viens par otru, nekā viens pret otru… Lai glāzē

staigā!… Nu un pastāsti, kā pa Rīgu iet! Vai daudzi no ļaudīm jau sabraukuši?…»«Ir daži!» Befis atbildēja. «Onkulis, Hurtigs, Naze un kādi. Vecais Pētermanis, tas tepat pa Rīgu

maisās…»«Kur tad viņi visi tā izklīduši?» Perlants jautāja tālāk.«Kur nekur! Cits dzīrās iet uz Latviešu biedrību ieskatīties avīzēs… Cits atkal apstaigāt večus…

Uzpumpēt kolēģu naudu…»«Jā, jā, tās naudas visiem vajadzīgs!» Perlants piebalsoja. «Vai no mājām arī kādam līdzi kāds

muļķis?»«Man liekas, Hurtigam ir timpas! Vakar tas biedrībā brangi «piezecēja». Bet vēlāk nāca švunkā un

izplēsās ar letoņiem – –»«Vai, Befīt!» Perlants piepeši it kā iegādājies iesaucās. «Kas mums bija par jandāliņu, šurp braucot.

Saplēsāmies līdz nažiem ar kādu vācieti, tērbatnieku. Viņš nolamāja mūsu tautību. Ērgļu Kārlis viņamiešāva pa ausi, un es to izaicināju…»

Befim acis iemirdzējās. «Oho, tas ir smalki! Vai iznāks līdz menzūrai?…»«Katrā ziņā… Mēs neļausim izlocīties…»«Tad viņš izaicinājumu pieņēma… Ak, tas ir feini!» Befis priecājās. «Viņus vajag plēst, kur vien

satiek, plēst, tad viņi mums dos satisfakciju. Tagad viņi tik daudz sabraukuši Rīgā, oh, kā man tagadgribētos ar viņiem ieplēsties! Ir jau divas nedēļas, kamēr pēdējo reizi kastē kāvos… Oi, kā man tagadgribētos ieplēsties!…»

«Nu, nu, puis!» Perlants viņu apsauca. «Pielūko labāk, ka vari nolikt savus eksāmenus. Un arī, kabeidzot vari uzstrādāties par īstu tautieti. Tavos gados un vēl būt fuksim, tas ir kauns!…»

«Neesmu jau vienkāršs «krasais» fuksis, esmu jau «brandfuksis»,» Befis aizbildinājās.«Priekš taviem gadiem tas arvien vēl pārāk maz!» Perlants stingri turpināja. «Nu iedomājies, jauni

puikas it visi tev tiek priekšā un tiem tiesība tevi āzēt. Un tāpat ar eksāmeniem! Visi tiek polonēzē uzpriekšu, tu nekur!…»

Iestājās brīdi klusums. «Ko lai dara, kad man arvien tā iegadās?!» Befis domīgi nopūtās. «Uneksāmeni… Vai tu domā, ka es viņus nenolikšu? Galvenais taču nav, ka mēs zubrījam un kravājameksāmenus, galvenais ir, ka mēs studējam dzīvi…»

«Jā, jā, dzīvi,» Perlants viņu pārtrauca, «Smalkāko aprindu dzīvi, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Bet tevjau vēl nav ne smakas, kas liecinātu par labākām manierēm. Vēl arvien tu urbies ar pirkstu ausīs undegunā! Vēl arvien kaujies ar dvorņikiem un kurpniekiem kā ar sevis līdzīgiem. Iedomājies, ka tev tačubeidzot vajag saņemties un krāsas izpelnīt…»

«Nu jā, krāsas, – feini jau būtu!» Befim acis iemirdzējās. «Tad es nosēžos tādam letonim blakām:«Vai tu redzi, kas es par vīru?!» Žēl tikai, ka mums viņas nav brīv atklāti nēsāt, varam tikai pašu kortelī…Bet es tomēr nebaidos, nebaidos ne no viena!… Vai ziniet, ja mēs šovakar aizietu «Tonhallē», tur mēs arīvienu otru satiktu. Tur tā slavenā dejotāja Grigolaitis… Drīz atnāks Pudiķis, un es tad būšu svabads. Ā,tur jau viņš nāk, tas «zemgalietis»…»

Ienāca sīks sarkanmatains zēns ķīvītraibu seju, iesarkanām acīm un līku degunu. Rokā tam bija tintespudelīte un vasaras mēteļa iekšpusē liels rullis balta papīra līdz ar vajadzīgiem spalvaskātiem. No vaigavien jau varēja tam nolasīt tik daudz, ka tas noņēmies uz enerģisku rakstīšanu.

Viņš nepaguva vēl labi mēteli atvilkt un apsveicināties, kad Befis jau tam pretim ar savupriekšlikumu. Vai tas nevarot viens palikt uz dežūru un viņu atsvabināt? Šis gribot līdz ar biedriemdrusciņ pabumelēt. «Labprāt,» Pudiķis sacīja, izkravādams savas rakstāmās lietas un pētoši lūkodamiesuz Kārli, kurš, kā rādījās, viņu imponēja. «Tas man taisni patīk, ja varu būt viens. Gribu sarakstīt līdzrītam priekš «Baltijas Vēstneša» ievadrakstu par jauno rūpniecības nodokli. Man steidzīgi vajadzīgsdesmit rubļu, tātad vismaz 500 rindu. Pastiepšu drusciņ, varbūt iznāks.»

«Vai tas ir labi, ka tu tā stiep?» Perlants iebilda. «Klāvs saka, ka tu caur pārliecīgu stiepšanu esotsamaitājis savu stilu…»

«Tu jau, Klāvs saka, smērējot, tikpat kā kad zābakus smērē,» Befis ļaunu prieku piebilda. Viņš atkalsavos domrakstos bija pārāk lakonisks, kas tam bieži tika pārmests.

«Ko Klāvs zin?!» Pudiķis pašapzinīgi noraustīja kamiešus. «Klāvs ir cilvēks, kas lēni domā unvispār savā gaitā lēns. Tādēļ arī rindas viņam lēni sokas. Man ir citādi principi. Tas nav avīžnieks, ja

viņš nevar izdabūt tik daudz rindu, cik tam vajadzīgs. Nevajag rakstīt tik sausi, tad tauta labāk saprot. Unavīzei savas telpas tā kā tā jāpilda, viņai iznāk tas pats, vai mans raksts vai kāda cita raksts…»

«Te ir arī rakstnieks un dzejnieks!» Perlants iepazīstināja viņu ar Kārli. «Viņš ir sadzejojis kādutautisku eposu, kuram nav mazāka literāriska vērtība kā Pumpura «Lāčplēsim.»»

«Jaā!?» Pudiķis laipni un draudzīgi spieda Kārlim roku. «Jūs arī viens no tautas darboņiem? Es jūsjau no acīm pēc tāda vērtēju… Vai es nevarētu ar jūsu darbu drusciņ iepazīties?»

Kārlis piesarcis izvilka savu manuskriptu. «Nav jau nekas liels… Ir tikai tāds mēģinājums…»«Tur ir gleznas, tur ir tēli, tur ir satīra!» Perlants turpināja. «Ne par velti vācieši bija, tā sakot, «aus

Rand und Band»! Varēja redzēt, ka tas tiem ķēries klāt. Un tie ir norūdīti cilvēki. Par nieku viņi ausis arīneceļ uz augšu…»

Un viņš atstāstīja visu to incidentu, kas ar šo slaveno dzeju sakarā. Kā tā satriekusi vāciešuaugstdegunību! «Iedomājieties, pie viņa mazās izglītības tādu darbu! Kas no viņa var iznākt, ja tasiepazīstas ar dzejas tehniku un vispāri izglītojas! Viņam ir dāvanas, zēni, lielas dāvanas, un tādēļ viņšmums jāuzlūko par sev līdzīgu. Ja viņam iespējams ietikt «polonēzē» (politehnikā) un mūsu korporācijā,mēs varam būt uz viņu lepni…»

Kārlis tīri sasarcis klausījās slavas dziesmu par sevi. Abi zēni viņu tagad aplūkoja pavisam citādāmacīm. «Man tiešām liels prieks iepazīties ar mūsu tautas darboņiem!» Pudiķis sajūsmināts vēlreiz spiedaviņa roku. Un arī Befis, lai gan bija pats «dūres cilvēks», gara varoņus viņš tomēr cienīja ļoti! Un vēl–tādu, kura miesas spēkus viņš arī pazina un kura darbs varējis izsaukt tik spožas sekas. «Malacis,malacis!» tas tikai klusu norūca, un šinīs vārdos bija izteikts viss.

«Vai jūs nevarat būt tik laipns un atvēlēt, ka es jūsu darbu nolasu priekšā!» Pudiķis griezās piedzejnieka ar priekšlikumu. To viņš sacīja laipni apmulsinošā balsī. Tam pavisam citādas manieres nekāBefim.

«Lūdzu, ja jums patīkami,» Kārlis stostījās. «Nav jau nekas liels, Perlants jau zina…»«Īsts dzejas darbs, jo vairāk mēs to lasām, jo vairāk tas mums patīk!» Pudiķis paskaidroja. «Varbūt

jūs arī, būdami paši lietā iekšā, nevarat to tik labi apsvērt kā otrs no malas…»Viņš sāka lasīt, izrādīdams savas deklamatoriskās spējas, ar patosu un aizraušanos. Kārlim bija pie

sevis jāatzīst, ka, tā nolasītam, viņa dzejolim pavisam cits iespaids, un visuzmanīgākais klausītājs bijaviņš pats.

Tā kā mums dzejoļa saturs jau pazīstams, tad varētu mūs interesēt vēl tikai tie pantiņi epiloga veidā,kas pēc incidenta palika nenolasīti. Pudiķis bija nonācis līdz tiem un lasīja:

«Vecais Pērkons, Latavas dievs,Cieši sargā savu zemi,Padebešos nostājies.Bēg iz Lat'vas tumši ķēmi.Pērkons par to nomodā,Vai nav jodi novadā.

Un, kad karstā vasarāSakrājušies baigi tvaiki,Pērkons tālē ducina,Karstas as'ras zemē raida,Svētība no augšas līst,Druvās zelta vārpas likst…Bet, kad dzestrā rudenī,Tukši kad ir latvju lauki,

Tad pa kailiem rugājiemJods ar savu māti braukā,Viesuls joņo, nikni kauc,Melnais Jods – uz pekli brauc!…

«Malacis, malacis!» Befis tagad mirdzošām acīm skaļi iesaucās. «Ak, kad es būtu Pērkona vietā,oho, kā es tad tiem jodiem un letoņiem ribas spaidītu!…»

Pudiķis turpretim paturēja savu kritisko cienību. «Man ir jāpiebalso Perlantam,» viņš paskaidroja,«tas ir ievērojams dzejas darbs. Katrā ziņā jau nu ne sliktāks par Puriņu Klāva dzejoļiem. Es tikai varujums ieteikt, – neaizdodat par lētu projām! Vismaz jums vajag prasīt trīsdesmit rubļu loksnē vai 5kapeikas par rindiņu. Vai jūs nedosat «Baltijas Vēstnesim»?»

«Ja tikai viņš ņem,» Kārlis nedroši atbildēja.«Kādēļ neņems?! Pirms dodat viņam un paņemat par rindiņām, un tad liekat novilkt kādam izdevējam

un paņemat par loksnēm. Vajag izsist cenu.»«Es jau būtu uz miera, ja tikai viņš ņem,» Kārlis piebilda. «Esmu jau «Baltijas Vēstnesim» iesūtījis

vienu otru rakstu, bet, izņemot korespondences,» viņš godīgi atzinās, «nav vēl nekas no manis nodrukātsticis…»

«Ā, tad jūs nezināt, kur tā vaina,» Pudiķis gudri pasmaidīja. «Redakcija nav paguvusi rakstus izlasīt.Pazīstu Pļavnieku un Skujenieku. Pa dienu grib iebrokastot, vakaros arī padzīvot, – kad lai viņi lasa?Labi, ja pagūst steidzīgākos redakcijas darbus. Bet, kad es viņiem teikšu, ka es šo darbu jau esmu lasījis,tad būs citādi. Vai jūs nevarat atstāt manuskriptu pie manis? Es viņu iedabūšu «Vēstnesī», jūs redzēsat!Jā?!…»

«Labprāt!» Kārlis piebalsoja. «Ja jūs domājat, ka tur kādi panākumi…»«Bez šaubām! Pie redakcijas esmu labi pierakstīts. Taisnību sakot, šo pašu ievadrakstu par

nodokļiem viņiem pienāktos rakstīt pašiem. Bet Skujenieks griežas pie manis: «Tautiet, vai nevari mumssarakstīt vienu ievadrakstu? Dabūsi 2 kapeikas par rindu.»»

«Kāpēc ne,» atbildu, «to varu.» – «Tikai nestiep pārāk garu.»«Nu, jautājums taču jāapskata no visām pusēm. Vai jūs domājat, ka man jau tur kas liels iznāks?

Džonam (Dīriķa brālim, kas pārvaldīja ekspedīciju) jāatdod «foršusis», papīrs un tinte arī maksā naudu, –un par ko tad lai es strādāju? Un kas viņiem par vainu?! Ja cits tiem pieraksta avīzi, tiem atliek laikarakstīt priekš «Rigasche Zeitung'as» leitartiķeļus. Tur viņi no Buhholca paņem 5 kapeikas par rindu.»

«Kā tu to zini, ka viņi raksta priekš «Rigasche Zeitung'as?!»» Perlants uztraukts iesaucās. Arī Kārlimtā lieta izklausījās neticama. Toreiz tāda smērēšanās gar vāciešiem tika ieskatīta par noziegumu pret tautu,vismaz par nepieklājīgu darbu.

«Kur tad viņi citur ņem, ko brokastot?!» Pudiķis gudri iesmējās. «No tiem piecdesmit rublīšiem, ciktiem Boris dod?! Nē, nē, vēl otrus piecdesmit tie nopelna klāt. Tā ir katrs gudrs dzīvot… Redzi, ko visuvajag izzināt caur kombinācijām!…»

«Jā, jā, vai tikai tas fakts?!» Perlants uzstājās.«Fakts!» Pudiķis apstiprināja. «Un kādēļ es lai nerakstītu, ja man atvēl savas avīzes slejas un vēl

dod piecas kapeikas par rindu? Tik muļķis taču nebūšu, ka nepratīšu saviem tautiešiem par labuizrakstīt… Vismaz jau nerakstīšu viņiem par sliktu…»

Ja tā tā lieta, tad jau tur nevienam nebija, ko pretim runāt. «Vienalga, strādājat, pelnāties,» Perlantsbeidzot apmierinājās, «bet mēs iziesim! No tās lielās ieplēšanās prāts man vēl nav norimis… Strādāt espavisam nevarētu… Un mūsu jaunajam biedram taču jāredz Rīga.»

«Tad ņemat mani līdzi!» Befis lūdzās. «Man tā gribētos atkal kādu vakaru padzīvot…»«Bet eksāmeni!?» Perlants viņu stingri uzlūkoja. «Vai tu bez sirdsapziņas pārmetumiem vari

bumelēt?…»

«Ak eksāmeni!» Befis atmeta ar roku. «Man ir tā paļāvība, ka tomēr ar viņiem tikšu galā…»«Nu, manis dēļ!» Perlants beidzot atteica. «Nāc arī, bet tikai ar vienu norunu: uz savu galvu tu

nedrīksti izdarīt nekādu ieplēšanos. Man apnicis mūžīgi strēbt to putru laukā, ko tu arvien ievāri.Ceļamies un eima no šejienes…»

* * *

Kur iet?«Iesim uz Vērmaņa parka lielo paviljonu,» Befis lika priekšā. «Varam tur paklausīties kara mūziku

un varbūt satiekam kādu no mūs' ļaudīm.»Kārlim vienalga. Lai viņu ved, kur grib. Pie tam Rīgas topogrāfija viņam visai maz pazīstama. Viņš

interesējās par katru ievērojamu būvi un bieži vien prasīja saviem biedriem: «Kas tas?» –un atkal: «Kastas?»

Viņi neliedza paskaidrojumu, bet arī aizrādīja, ka nevajag izrādīt izbrīnīšanos, jo tad varētu sāktdomāt, ka tas pasaulē nekā nav redzējis. «Naivs nedrīkst izrādīties,» Perlants viņu draudzīgi pamācīja.«Ja arī tev kas ļoti imponē, tu tomēr izliecies, ka tu jau esi daudz vairāk redzējis un dzirdējis.»

Kārlis to paturēja prātā.Pa Troņmantnieka bulvāri tie gāja līdz Suvorova ielai, tad iegriezās tajā, tad atkal Pauluči ielā, līdz

nonāca pie Latviešu biedrības nama. Tagad jau Kārlis nemaz nebūtu zinājis, kas šī par slavenu vietu, javiņi nebūtu darījuši to uzmanīgu. Bet viņa tautisko pašapziņas jūtu tā diezin kā vis neapmierināja, jo,salīdzinot ar blakus mājām, izlikās pārāk nobijusies, it kā zemē ielīdusi. Toreizējai «māmuļai» jau arītikai bija pagrabs, kurā atradās priekšniecības telpas un restorācija; un augšas stāvs ar zāli un skatuvi līdzar blakustelpām. Pie tam māja no ārienes ļoti noplīsusi, nepucēta, un apaļais logs pašā frontes ģēvelēaizbāzts ar netīru cisu maisu.

Drusciņ vēlāk, kad cēlās pret Latviešu biedrību opozīcija, kas negribēja atzīt viņu par to vienīgocentru, tad viņai pretīgie ļaudis šo ģēveles logu arī zoboja par to «visaugstāko centru».

«Tagad iekšā neiesim, vēlāk,» Perlants noteica. «Tur tagad neviena nav, jo saronas visi tikai pievakara. Paiesim vēl drusciņ apkārt ap dārza.»

Abi biedri šo priekšlikumu klusēdami pieņēma. Viņi bija apgājuši dārzam gandrīz riņķī un tuvojāsatkal Suvarova un Pauluči ielu stūrim, kad Perlants iesaucās: «Āre, kur Stērstu Andrejs!»

Pie dārza vārtiem bija nostājies kāds neliela auguma un pasīks jauneklis un lūkojās uz pretējo namuSuvorova ielā.

«Sveiks, tautiet!» Perlants to uzrunāja, jo bija jau ar viņi pazīstams. «Vai apskatāt savu agrāko darbavietu?…»

«Jā,» uzrunātais smaidīdams apsveicinājās. «Te man saistās diezgan atmiņas…»«Jā, kad ir nostrādājis pāris gadu vēl pie tik svarīga uzdevuma,» Perlants piebilda. «Atļaujat, ka

jums iepazīstinu savus biedrus…»Viņš minēja vārdus, un jaunekļi, krustim sniegdamies rokas, apsveicinājās.«Šis nams, jūs puiši, mums ļoti ievērojams,» Perlants paskaidroja. «Še ir grozījies latviešu

liktenis…»Tiklab Kārlis, kā Befis viņu neizprazdami uzlūkoja.«Te atradās senatora Manaseina galvenais kortelis,» Stērste smaidīdams paskaidroja. «Sākumā viņš

bija apmeties Pēterburgas viesnīcā, tad pārnāca uz šejieni…»«Atceros svinīgo atvadīšanos,» Perlants viņu pārtrauca. «Mēs viņam te sarīkojām lāpu gājienu. 19.

februārī, biedrības gada svētkos, tas bija ielūgt arī uz goda mielastu. Savā runā viņš novēlēja latviešiemturību un pilsonisku attīstību.»

«Mēs jau viņu vēl pavadījām līdz Dinaburgai,» Stērste papildināja. «Es braucu līdzi, Kalniņš,

Vēbers, Dīriķis un vēl daudzi citi. Ceļā mums aizdedzās vagonam ass. «Tik smagas ir tās sūdzības, ko jūs,ekselence, vedat,» mēs jokojām, «ka asis deg…» Viņš jau arī paņēma līdzi uz Pēterburgu veselus aktublāķus – latviešu tautas sūdzības. Lāga vīrs viņš mums, latviešiem, šis Nikolajs Auksentjevičs…»

Kārlim šī lieta interesēja ļoti. Arī viņa dzimtenē visi bija tik uztraukti par šo taisno kungu, un citiviņu meklēja vēl tikai tad, kad tas jau bija projām. Kalpi sacīja, ka nu visi dabūšot zemes. Saimniekiteica, – nu sieciņi mācītājiem vairs nebūšot jāber. Mājas nu lieliemkungiem jāpārdod, vai tie grib vainegrib, un par to cenu, ko «manasejs» notaksējis. Vaļinieki sapņoja, ka kungiem atņems mežus un ezerosun upēs būs it visiem brīv zvejot. Visi priecājās, ka vāciešiem nu vairs nebūs nekādas «rektes». Nāksjaunas tiesas ar krievu tiesas kungiem, pavisam jauna kārtība, un tikai pa «ruski» vien…

Bet netrūka arī tādu, kas ar veco kārtību tiktāl bija jau apraduši, ka jaunu nemaz nespēja iedomāties.Ko vēl var zināt?! Labi, – tas «manasejs» gan to atron tā, bet var būt, ka nāk no Pēterburgas atkal kāds cits«manasejs» un tas skatās uz to lietu atkal pavisam citādi.

«Kurp iedami?» Perlants Stērstem jautāja.«Gribu iet Vērmaņa parka paviljonā ieturēt pusdienas. Biju šodien tiesā aizkavēts.»«Labi, mēs arī tur iesim,» Perlants sacīja. «Varēsim drusciņ parunāt par tām revīzijas sekām un

sīkumiem…»«Labprāt, ja jums tas interesē…»Runādami viņi devās tālāk uz paviljonu, kur dabūja tīri labu kaktu.Kārlis, gribēdams draugus pacienāt, sauca tūdaļ: «Ē, sulain, šurp!…»Bet Perlants viņu pavilka pie rokas. «Ne latviski! Tad viņi slikti apkalpos… Kelner, hierher!» tas

atkārtoja.«Kādēļ tad pa vāciski, tad jau labāk pa krieviski,» Stērstu Andrejs smiedamies ieminējās. Tomēr

Perlanta sauciens bija līdzējis, jo, nelūkojot uz viņa pašaustām drēbēm, sulainis bija klāt kā ripa unizturējās pret viņu tik vērīgi kā pret baronu.

Viņi dabūja, ko vēlējās, un nu pie galda attīstījās dzīvas sarunas.«Pēc senatora revīzijas nu baltiem galīgi jāatsakās no autonomiskās Baltijas ar vācu valsts valodu,»

Stērste sacīja. «Vācu muižniecība nu ar izbīlēm nomana, ka tradicionālie pamati viņai zem kājām sākšķobīties. Tas ir Manaseina darbs. Un traģiskais pie tam, ka viņi revīziju paši izsaukuši. Gribēdami vēllabāk, nekā tiem ir, tie sūtījuši pie mūsu jaunā kunga un ķeizara Aleksandra III delegāciju un sūrojušiespar savu nospiesto stāvokli. Smalka diplomātija! Ja gaudosim un žēlosimies, varbūt mums noticēs un mēstaču ko izdabūsim.»

«Kāds Pētērburgas students man stāstīja,» Perlants ieminējās, «galvaspilsētā tur ejot tādas baumas:uz šo vāciešu lūgumu Aleksandrs III pats nogājis uz senātu un tur pieprasījis: «Ķåņ ėč ó āąń ķąńņīłåéäšķč?»»

«Tās ir tikai baumas!» Stērste atraidīja. «Manaseins ir no vecas krievu muižnieku cilts, saimnieciskineatkarīgs un, lai gan stingrs, tad tomēr objektīvs un bezpartejisks ierēdnis. Viņa darbībā manāma tikaiviena tendence: palīdzēt apspiestiem zemniekiem…»

Tur viņam taisnība. Senators Nikolajs Auksentjevičs Manaseins bija nepiekukuļojams ierēdnis, kasar stingru dzelzs roku izvedis cauri viņam uzticēto darbu, kā – viņš domājas to saprotam – to vēlējāsvisaugstākā griba. Gar pilsētu komunālbūšanām un pārvaldību viņš visai maz interesējies, turpretimspilgti apgaismojis attiecības starp vācu lielgruntniekiem un latviešu zemniekiem, starp muižām unpagastiem. Pirms viņa agrārjautājums Baltijā vēl nebija piedzīvojis tik nesaudzīgu kritiku. Viņšapgaismoja zemes rentnieku izsūkšanu, gruntnieku nelikumīgos pirkšanas kontraktus, nedabiski unnevienlīdzīgi izdalītās ceļu klaušas, muižnieku privilēģijas, ar vārdu sakot, cēlis gaismā it visas Baltijassavādības, lai rādītu zemnieku nepaciešamo stāvokli. Tāpat tas centies nodrošināt zemnieku pagastupatstāvību pret muižniecību. Dažam nesaprotams, kādēļ tas licis savienoties daudziem maziempagastiņiem par vienu lielu, un ieskata šo rīkojumu par kādu nejaušu iegribu vai iedomu. Patiesībā tam ir

dziļāki pamati, starp citu, arī tas: pagasts lai tikai nesastāvētu no viena muižnieka atkarīgiem nomniekiemun muižas īpašnieku saimnieciskās pārsvars nedarītu nevēlamu iespaidu uz pagasta pašvaldības orgāniem.Bet, kas savā laikā sacēlis vislielāko ievērību, Manaseins Baltijā bija atradis krievu ieskatamneiespējamo un neiedomājamo, proti, z e m n i e k u s b e z z e m e s. Tas krievu sabiedrībai toreiz un arīvēl pa daļai tagad bija jēdziens, kas pats sevi izslēdz. Latvijā nu bija tikai 20000 ģimenes, kuraspatstāvīgi saimniekoja uz sava īpašuma vai rentes vietas. Pārējais leģions jeb milijons ir bezzemes kalpi,batraki, kurus nekas nesaista pie zemes stūra un kuri ir tikpat svabadi kā putns gaisos. Sevišķi uz šoapstākli senators savā ziņojumā visaugstākai varai aizrādījis kā uz ļoti draudošu parādību, kura varnovest pie katastrofas.

Ir izteikti ieskati, ka, ja laikā būtu izvesta Manaseina agrārreforma, tad Baltijā nebūtu nonācis līdz1905. gada revolūcijai. Tomēr, no otras puses, jāņem vērā, ka kapitālismam citāda agrāra kārtība navpiemērota. Kapitālisms prasa nevis komunālu jeb kopēju zemes īpašumu, kāds ir Krievijā zemniekudvēseļu zeme, bet prasa atsevišķu privātzemes īpašumu, tāpat arī ne sīkzemniecību, bet vidējulauksaimniecību vai arī lielgruntniecību. Krievijas kopzemes saimniecība pastāv tikai tik ilgi, kamēr turlauksaimniecībā neiespiežas kapitālisms. Bet arī tur jau tagad notiek saimnieciskas attīstības process, kano kopzemes atdalās atsevišķie privātīpašumi. Var pienākt laiks, ka līdz ar kapitālisku uzvaras gājienukrievu lauksaimniecībā mēs par agrāko kopējo dvēseļu zemi dzirdēsim vēl tikai no nostāstiem.Saprotams, ka līdz ar to vajag izmainīties krievu zemnieka psiholoģiskam satvaram un rakstura īpašībāmlīdz pat pamatiem. Vislielākās pārgrozības un revolūcijas jau izdara kapitāla vara.

Protams, senators nedrīkstēja aizmirst, ka viņš ir krievu ierēdnis un ka visiem viņa soļiem un rīcībaijāizskatās tā, ka ar tiem valsts malienā nostiprinātu krievu kultūras iespaidu. Viņam ļoti palīdzīga bijalatvju tauta vai, labāk sakot, jaunā tautiskā inteliģence. Latviešu advokāti izgatavoja sūdzības un lūgumuformulārus un izsūtīja uz visām Latvijas mājām, lai ļaudis lūdz un prasa visi vienu un to pašu. Sūdz parvisu vācisko un lūdz pēc visa krieviskā, it sevišķi, lai jo drīzāk ieved krievu tiesas un vācu valodas vietā– krievu valodu. Reti gan citam kādam latviešu lūgumam bijuši tik pozitīvi panākumi kā šim. Ko viņilūdza pret vāciešiem, to tie dabūja visu, ko lūdza pēc krieviskā – dabūja vairāk, nekā vēlējās. Tasizskaidrojams ar tā laika režīmu. Aleksandrs III bija stingrā nacionālā garā audzināts, bija pret katruseparātismu, un Marija Feodorovna nebija vācu, bet dāņu princese. Ka vācieši 1867. gadā bija atņēmušiDānijai divas ziedošas provinces – Šlezvigu un Holšteinu – ar visiem vāciešiem un vēl labu tiesu dāņu,tas viņai pret vācietību nevarēja nostiprināt sevišķas simpātijas. Vācietība Baltijā, kuru jau agrāk stingriapkaroja valstsvīri un krievu patrioti, šoreiz netika no galma atbalstīta. Bet vairāk gan kā jebkad tikaatbalstīta muižniecība. No visa tā, ko latvieši lūdza kā z e m n i e k i pret saviem m u i ž n i e k i e m, tienedabūja nekā. Mazpamazām Manaseina ieteiktās reformas iegula, tādēļ ka augstākās aprindas tāmnepiekrita.

«Bet es nesaprotu,» Perlants ieminējās. «Vai Baltijas muižniecība jums pie revīzijas nelika kādusškēršļus ceļā?»

«Mūsu darbība tika lielā mērā kavēta, it sevišķi no vidzemnieku puses,» Stērste atbildēja.«Kurzemnieki izturējās diezgan lojāli, vismaz neitrāli. Bet vidzemnieki! Rezidējošais landrāts fonRihters, – viņu mēdz dēvēt par Baltijas Bismarku, – mums neparko neizdeva zemes karti, kurā zemniekuzeme ar sarkanu strīpu apzīmēta. Sevišķi viņi bija vārīgi, tiklīdz mēs kur gribējām piedurtiesagrārjautājumam. Senators tad ieskatīja par vajadzīgu izlaist pagastiem anketu, kurā starp citu lai ievāktuatbildes uz sekošiem jautājumiem: «Cik bezzemnieku?», «Cik lielas tiem algas?», «Cik zemnieku mājupārdotas par dzimtu?», «Cik lieli ceļu klauši?» Un vēl dažus tamlīdzīgus jautājumus. Protams, ka šāduanketu izlaist tas varēja tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu. Vidzemes gubernators Ikskuls-Gildenbands tam pretojās visiem spēkiem. Viņš tad negalvojot, – varot izcelties dumpis! Viņi devās abiuz Pēterburgu, viens ar ultimātumu, ka atsacīsies no gubernatora amata, otrs, ka atsacīsies no revīzijas.»

«Un kurš tad paturēja virsroku?» Kārlis, kurš uz visu to kā bez elpas bija klausījies, iesaucās.

«Protams, senators. Tomēr gubernatora iegalvojums, ka būs dumpis, bija atstājis uz viņu dziļuiespaidu. Reiz tas mani iesauc kabinetā, uzlūko mani ar tādu dziļu, pētošu skatienu, it kā gribētuiespiesties manā dvēselē. «Andrej Petrovič,» viņš iesāk, «jūs taču pazīstat latviešus, pazīstat viņu dabu,viņu rakstura īpašības?…»»

«Kā tad es, latvietis būdams, latviešus nepazīšu,» atbildu.«Griežos pie jūsu sirdsapziņas, sakāt man, kā tas ir pēc jūsu pārliecības: vai varētu būt pēc tam

dumpis, kad mēs to anketu izlaidīsim?…» Un ilgi viņš mani mēmi uzlūko.Un es viņam, taisni acīs skatīdamies, atbildu: «Jūsu ekselence, es domāju, ka es jūs saprotu. Es

neatbildēšu jums kā tautietis par saviem tautiešiem, bet kā jums uzticams cilvēks. Ar pilnu sirdsapziņuvaru teikt: nebūs nekāds dumpis! Taisni otrādi, latvieši augstai valdīšanai pateiksies. Jo viņi savamvaldniekam ir uzticīga tauta.»

«Ja tas tā, Andrej Petrovič,» tas, it kā atvieglots no smagas nastas, iesaucās, «ja tas tā, tad,»palocījies pret svētbildi, tas pārmeta sev trīsreiz krustu, «ar dieva palīgu, laidīsim klajā anketu.»»

Naži un dakšiņas uz laiku palika mierā. Visi kā bez elpas klausījās. «Landrāts fon Rihters tomēr bijaizlaidis muižniekiem slepenu cirkulāru, lai anketu, cik iespējams, kavē. Viens tāds eksemplārs bija nācispat senatoram rokās…»

«Jums, tautiet, katrā ziņā lieli nopelni, ka revīzija ņēmusi tādu virzienu,» Perlants pēc brīža piebilda.«Kā latviešu tulkam jums arvien vajadzēja būt senatora tuvumā un sniegt vajadzīgos paskaidrojumus.Atkarājas, kādā garā. Kā tad būtu bijis, ja cits jūsu vietā būtu pateicis, ka būs dumpis?… Kā tad jūs tovietu dabūjāt?…»

«Caur Remiķi Pēterburgā. Senators bija griezies pie viņa kā pie latviešu cenzora, lai pagādā viņamkādu latviešu tulku, un viņš bija ieteicis mani.»

«Vai jums lielu algu deva?» kāds no viņiem iejautājās.«Četrus rubļus par dienu ar visu pašam savu. Ārpus Rīgas tēriņus sedza ekselence. Bet man, jaunam

juristam, atlīdzība tik daudz nebija no svara kā iepazīties ar dažādo praksi. Man vajadzēja būt it visurviņam klāt pie rokas. Lūgumrakstus senators pieņēma pats. No sākuma man vajadzēja viņu saturu tulkotvārdu pa vārdam; vēlāk to sanāca tik daudz, ka varēju attēlot tikai lietas kodolu.»

«Kāds tad Manaseins bija kā cilvēks?» Perlants iejautājās.«Ļoti simpātisks. Toreiz varēja būt ap 50 gadu, drusciņ iesirms, cietēja vaigu, jo bija slims ar māgu.

Dzēra tādēļ visai maz alkoholiskus dzērienus, bet pie ēdiena glāzi konjaka ar pepsīnu. Dzīvoja ļotivienkārši. Viņa kundze tāpat vienkārša un laipna, bet uz savu vīru lepna. «Viņš sasniedzis pašu augstāko,ko jurists var sasniegt,» tā izteicās, «viņš kļuvis par senatoru.» Manaseina dēlēns no aukles bija patiemācījies latviešu tautas dziesmas. Bet strādāt senators strādāja ļoti daudz. Bieži vien naktīs ejot uzmāju, viņa logā vēl ap pulksten 2 naktī varēja redzēt uguni. Vispār viņa ierēdņi strādāja tik uzcītīgi, kacits saslima ar nervu drudzi…»

«Kā tad viņš izturējās pret ļaudīm?» Perlants jautāja.«Pie ļaužu pieņemšanas tas gan mēdza pielikt ordeņus: I Staņislava un I Annas bez lentēm,» Stērste

paskaidroja. «Tikai to viņš nevarēja paciest, ka ļaudis krita pie rokas. «×åšņīāńźčå ģąķåšū!» tasdusmojās. Citādi tas gan runāja ļoti ātri, bet neskaitās. Tikai reizi viņu dzirdēju stipri uzkliedzam. Tasbija Matkulē, kur skrīveris bija atlaidis uz mājām apziņotos pagasta vietniekus un pagasta mājas otrā galāsarīkojis balli. Par to viņš tika atcelts no amata. Tad viņš gan stipri uzkliedza. Es aizrādīju, kādēļekselence bojā savus nervus. Tad viņš tūdaļ it mierīgi atbildēja: «Jūs maldāties. Es nebūt neesmusaskaities…»

Īstenībā senators no redzes arī nemaz neizskatījās tik liels vīrs, kā tas patiesībā bija. Caur to dažreiznotika lieli joki. Piemēram, Valkā mēs piebraucām ar trijjūgu. Vietējais bruģukungs nevar iedomāties,kurš tas īstais, un taisās raportēt man. Lai darītu bruģukunga apjukumu vēl lielāku, es ātri izlēcu un taisuratus vaļā viņa ekselencei. Jums vajadzēja tad redzēt bruģukunga vaigu! Toreiz bija ieradušās audiencē

visas vietējās autoritātes. Rindā bija nostādīti pirms krievu priesteris, tam blakus prāvests Kupfers. Bettas nemaz negrib ar krievu priesteri kopā stāvēt, virzās tikai nostāk, arvien nostāk. Vispār vācieši vairījāsno krieviem, it kā viņiem kas pieliptu. Un senators to saprata. Viņa centieni izgāja vācu ierēdņu vietāielikt krievus vai latviešus. Daudzi vācu ierēdņi tika nodoti tiesai…»

«Vācieši nav žēlojuši arī mūsējos,» Perlants pēc īsa klusuma piebilda. «Piemēram, Rīgas rāte irņēmusi advokātam Fr. Veinberģim tiesības…»

Stērste tagad pieņēma noslēpumainu vaigu un paskatījās apkārt, vai citi viņu nenoklausās. «Varujums apakš mums sacīt to, ka Veinberģis drīzumā tiks reabilitēts. Par šo vārīgo lietu es ar senatoru esmurunājis. Aizrādīju viņam, ka vācieši ar saviem tautiešiem rīkojas pavisam citādi kā ar mums, latviešiem.Kāds vācu advokāts, kurš arī tāpat izšķiedis viņam uzticēto naudu, dabūjis par to no rātes tikai rājienu,turpretim Veinberģim par to ņemtas tiesības. Nu, drusciņ man vajadzēja lietu izpušķot un nostādīt tā, kapie naudas izšķiešanas vainīgi Veinberģa tēvs un māsa, bet, negribēdams tos izdot, viņš vainu ņēmis uzsevi. Manaseins padomājis tad atbildēja: «Labi, – ja jūs man to sakāt, tad lūkošu viņam panākt caurvisaugstāko varu apžēlošanu…» Un, ja viņš uz tam ir savu vārdu devis, tad tā lieta ir tikpat droša kā«āmen baznīcā». Jūs redzēsat – Veinberģis būs vēl lielāks vīrs…»

Šo ziņu visi saņēma ar manāmu prieku. Vāciešiem būs ieskatīt, ka viņu varā nestāv vienu cilvēku uzvisiem laikiem nogremdēt. Vēl par viņiem ir lielāki kungi… «Goda kungs Manaseins lai dzīvo!» Perlantsiesaucās: «Latviešu tautas vārdā uzdzersim viņam kausu!»

«Slava!» pārējie ar sajūsmu piekrita. Svinīgi viņi piesita glāzes kā uz kādu priecīgu notikumu, tadtukšoja «putojošo miestu» līdz pašam dibenam.

Mielasts bija paturēts, un iestājās uz brīdi klusums. «Tikai viena lieta,» Perlants it kā pie laimesuzsaukuma vēl domīgi piebilda, «notiks varbūt arī tas, ko viņš nebūt nav gribējis… Mums tā krievubūšana uznāks vairāk uz kakla, nekā vēlamies. Vāciešus viņi spiedīs, bet nospiedīs mūs līdzi! Kur mēspaši tā cenšamies pēc to krievu, krievu inteliģence mūs abus izspiedīs no vietām, tik vāciešus, kā mūs. Šisjautājums starp Latviešu biedrības večiem jau pārrunāts. Turpretim, ja mēs visi kā vieni zemes bērnuaizstāvētu savas pirmdzimtības tiesības savā dzimtenē… Visas vietas mums paliktu pašiem, šīs zemesbērniem, un mums ietu daudz labāk…»

Stērste uz tam tikai nogrozīja galvu un viņu neticīgi uzlūkoja. «Krievu tautas daba un vācieša daba,tās ir gluži pretējas. Ar krieviem mēs gan sadzīvosim kā vieni zemes bērni, ar vāciešiem – nekad.Vācietis ir pārāk egoistisks, pārāk tuvredzīgs, pārāk politiski aprobežots…»

«Ir jau taisnība – un tā jau ir tā nelaime!» Perlants attrauca, ievilkdams no sava «havanna» cigārakuplu dūmu. «Vācieši mūs netur par sevis līdzīgiem. Viņi pieraduši, ka latvietis var būt tikai kučieris vaisulainis. Viņi neredz, ka mums tagad ir pulks mācītu vīru, ierēdņu, studentu, pat oficieru. Tie, tāpat kāvācieši, vairs nevar saieties ar prastiem ļaudīm. Ir taču mums tik daudz turīgu latviešu, kuriem arvāciešiem būtu daudz patīkamāk satikties nekā ar saviem kalpiem. Jaā,» viņš domīgi grozīja savu cigāru,«bet viņi it kā apstulboti, negrib un negrib redzēt…»

«Mēs viņus piespiedīsim!» Befis piepeši, pacēlis savu kausu, skaļi iesaucās. «Mēs viņus tikmērprovocēsim, kamēr viņi to ieraudzīs…»

Te viņu galdam smaidīdami tuvojās pāris oficieru, arī latvieši. Tie sniedza pirms roku Stērstem untikai tad Kārlim un studentiem minēja savus vārdus: «Valdens, Kauliņš…» Apsveicinājušies tie jautāja:«Vai drīkstam piesēst?»

«Lūdzam, lūdzam!» studenti atbildēja. «Mums ir liels prieks – –»Rādījās, ka viņi tomēr bija nākuši tikai Stērstes dēļ, jo viens no tiem griezās pie viņa ar jautājumu:

«Nu, kā tad ir ar prāvas gaitu? Vai Aizupu un Krātiņu attaisnos?…»«Lieta vēl arvien ir nopietna, lai gan nav jāzaudē cerības,» Stērste atbildēja. «Policists gan no

Aizupa rakstiem satulkojis briesmīgas lietas; bet man nenākas grūti katru trešo teikumu apgāzt un pierādītpar aplamu. Es lieku to tad katrreiz ievest protokolā, un, tā kā policists nezina neko atbildēt un neprotestē,

tad apsūdzētiem tas nāk par labu. Kara tiesa tika pārtraukta un sāksies atkal rīt, pulksten 12.»Patlaban bija ieradusies no Viļņas kara tiesas nodaļa, lai iztiesātu prāvu pret Vjazmas un

Malojaroslavas pulku oficieriem Krātiņu un Aizupu, kuri bija apsūdzēti par revolucionāriem nolūkiem. Itsevišķi smagi bija apsūdzēts Aizups, proti, ka strādājis pie kāda elles rīka izgudrošanas, lai ar tāpalīdzību uzspertu gaisā Vidzemes bruņinieku namu. Stērste pie šīs tiesas bija pieaicināts atkal par tulku.

Mūsu jaunekļiem šī lieta bija it labi pazīstama, jo avīzes par to bieži rakstīja. Un latviešu labākāsabiedrība to ieskatīja par vienu ļoti bailīgu lietu, kas katrā ziņā kritīs uz latviešu tautu. Kad par Aizupurunāja, kur citi var dzirdēt, tad tikai pusbalsī vien runāja.

«Es esmu tajā pārliecībā, ka tur ne mazākā krisliņa nav patiesības!» Perlants ņēmās aizstāvētAizupu, bet pilnā balsī, lai visi dzird. «Nav taču lielāka absurda kā vienu oficieri, kas valkā ķeizaramundieri, apvainot par revolucionāru! Tādas tenkas var izgudrot tikai vācieši, lai kaitētu latviešutautai…»

«Vācieši, jā!» Kārlis iesaucās. Arī viņam par šādu nekrietnību sāka vaigi silt. Viņš jau zināja it labito no «Latviešu Avīzes» ziņojumiem un sava mācītāja. Ja kādam bija nozagts zirgs – vainīgi tur bijajaunlatvieši. Ja nodega kāds šķūnis un vēl muižai, vainīga tur bija latviešu tautiskā kustība. «Bet kā tad uztenku pamata var cilvēku saukt priekš tiesas? Uz ko tad viņi dibinās?…»

«Jūs, kā rādās, to lietu nepazīstat?!» viens no oficieriem smaidīdams atbildēja. «Tad es jumspastāstīšu. Aizups ir pazīstams kā cilvēks, kurš mīl labi iemest un kuram arī ir zobi. Viņš un viņa līgavaAlīde spēlēja līdzi pie Alunāna teātrī. Atlīdzību tur nekādu nedabū, bet aizkulišu dzīve ir diezganinteresanta. Tā ir patiesība, pats esmu tur kādreiz bijis, – tur iet it omulīgi. Alunāns, kā zināt, ir cilvēks,kas pats mīl labi iemest, aktieri arī tādi, kas var turēt, – dažu labu reizi tiem iznāk iemešana. Pie tampārrunā par šo un to un arī vāciešiem. Nu, jūs jau ziniet, ka latvieši uz vāciešiem labu prātu netur, sevišķi–» viņš paskatījās apkārt, vai kāds nedzird, un iesāka lēnākā balsī, «uz muižniekiem. Izteicies viens otrs,ka tos drusciņ vajadzētu patramdīt, kādā jaukā dienā ietrenkt Daugavā. Kādam citam vēl labāks plāns: kadviņi visi sabrauc kopā bruņinieku namā noturēt savas sēdēšanas, vajadzētu palikt apakšā dinamītu unuzspridzināt gaisā…» Viņš paskatījās atkal apkārt, vai kāds nedzird.

««Jā, tas jau labi būtu,» citi atkal pretim, «bet kā lai tur pietiek klāt?» – «Ā, tā ir maza lieta!» Aizupsiesaucās. «Man pašlaik izgudrots tāds daikts: to pielādē, palaiž vaļā, un tas pa gaisu aizskrien uzbruņinieku namu, uzskrej pa ūdens rori augšā, izlaužas caur sienu zālē un tad uzspridzina visus gaisā.»»

«Bet tas taču var būt tikai joks!» Perlants neticīgi iebilda.«Nu, protams, joks, un visi to arī par joku uzņem. Bet Aizups, manīdams, ka kāds Porežs, kas kalpo

policijā, bet arī spēlē līdzi teātri, par to lietu vairāk interesējas, sāk stāstīt zilus brīnumus. Kas netic, laiatnāk pie viņa mājās, viņš savu izgudrojumu parādīs. Nu iet daudzi skatīties, arī Porežs iet un apskatās –»

«Vai tas pats Porežs, kas ar Veinberģi spēlējis kopā kārtis, bet vēlāk viņu nodevis par naudasizšķērdēšanu?» Perlants viņu pārtrauca.

«Tas pats!» stāstītājs attrauca. «Aizups pie tam tura viņu par labu draugu un sastāsta tam diezin ko.Viņam patiešām arī bija kāds daikts, bet tas ir šaujamā rīka mudulis. Aizups ļoti daudz nodarbojies ar šoproblēmu un grib izgudrot ātršaujamo flinti, kura nekaist…»

«Šis daiks arī ir uz tiesas galda kā corpus delicti!» Stērsts ātri paskaidroja.«Tas, lūk, viss tas izgudrojums,» oficieris turpināja, «savā ziņā ļoti svarīgs, jo pie tagadējām

ātršaujamām flintēm ir viens liels trūkums, ka tās ātri kaist un viņas ilgi nevar rokā turēt. Bet viņš domā,ka, ja Porežs tās ausis tā spicē, tad viņu vajag drusku pienerrot… Savā ziņā liela vieglprātība no Aizupapuses. Iedomājaties tagad, kur pēc Aleksandra II nobumbošanas valdība bailīga pret bumbotājiem unnihilistiem un uzmanīga pret tādām lietām. Un kur vācieši deg vien uz to – notaisīt mūs, latviešus, parnihilistiem!»

«No Vidzemes pienāk ziņas, ka nejauši apcietināti skolotāji Pēteris Bērziņš un Celiņš,» Stērstepiebilda. «Pie glāzītes jautrā garastāvoklī tie izteikušies brīvāk par vāciešiem, un bruģukungs tos tūdaļ

notaisa par nihilistiem…»«Tas jau ir tas,» oficieris trauca tālāk. «Bez tam jau Aizups ir diezgan radikāls cilvēks, kam sakari

ar skolēnu pulciņiem un studentiem.»«Lūdzu!» Perlants iesaucās. «Latviešu studenti ir savam ķeizaram uzticami pavalstnieki! Viņi nekad

nenodosies kādām tumšām lietām…»«Latviešu oficieri vēl mazāk! Bet par vienu otru lietu jau vienam var būt savi ieskati un var būt arī

sakari ar citiem. Mēs, latviešu oficieri, bieži sapulcējāmies pie Andreja Pumpura Jēzusbaznīcas ielā, kurviņš mums lasīja priekšā savu jaunāko manuskriptu «Lāčplēsis». Tur mēs par saviem apspiedējiem,vāciešiem, izteicām dažādas domas, bet tā vēl nav nekāda sazvērestība. Kas ir kādā jaukā dienā vai,labāk sakot, naktī vienā laikā pie Aizupa un pie Krātiņa, kurš ar mani dzīvoja vienā dzīvoklī, tiek izdarītamāju kratīšana. Pie Krātiņa atrada Marksa un Lasala rakstus. Viņu grāmatas un vēstules konfiscēja unviņus pašus apcietināja.

Izrādījās, ka Porežs bija ziņojis savai priekšniecībai un tā atkal tālāk, un apsūdzība jo smaga tiekuzturēta pret Aizupu. Bez šī elles rīka vēl par to, ka tas bieži noturot slepenas sapulces, kurās spriežotpret vāciešiem un diezin ko visu vēl nedarot. Viņu apmeklējot arvien svešas personas, un tas izplatotnihilistu mācības. Es no tam neko nezinu. To gan kādreiz esam pārrunājuši, ka visa mūsu karapriekšniecība atrodas vāciešu rokās, bet tā ir taisnība. Mūsu (Viļņas) kara apgabala priekšnieks irģenerālis fon Todlēbens, mūsu korpusa komandieris ģenerālis barons Dellinghauzens, mūsu divīzijasģenerālis fon Verners, Vjazmas pulka komandieris palkavnieks barons Rozens. Visi vācieši vien…

Aizups, kamēr viņa lieta bija izmeklēšanā, nosēdēja hauptvaktē. Mums citiem, viņa latviešubiedriem, nācās pa kārtai hauptvaktē dežurēt, un tā viņš bija tas vaņģinieks un mēs te cietuma sargi. Mēs,latviešu oficieri, esam labs pulciņš. Bez mums abiem, Aizupa un Krātiņa vēl Vilāns, Karlberģis,Nusberģis, Losberģis, Cukurs, Štālberģis, t. i., mēs «malojaroslovskij» un «vjazemskij», tad vēl«novotoržskij»: Āboliņš, Šaneberģis, Tubaciņš, Tīdens; tad vēl Irbe un Labanovskis. Pēdējais gan caursavu izvirtušo dzīvi mums nekāda prieka nedara, un es vēlētos, ka tas būtu labāk vācietis nekā latvietis.Nu izgadījās. ka tai dienā; kad man bija dežūra hauptvaktē, Valdens atnāca ar rakstu no izmeklēšanas unaizveda Aizupu turp. Pēc taisnības man vajadzēja dabūt rakstu no viņa vai arī priekšniecības, ka esdrīkstu vaņģinieku izdot. Bet es apmierinājos vienīgi ar to, ka man tādu rakstu uzrādīja.

Viss nu būtu labi, bet tajā dienā palkavnieks revidēja hauptvakti. Neatron vaņģinieku un prasa, kurtas palicis. Atbildu, ka Valdens aizvedis pie izmeklētāja, bet, kur tas, to nezinu pateikt. Tas par touztraucas un saka man, ka, tiklīdz Aizups pārnāk atpakaļ, lai paziņoju viņam. Pēc stundas atskrienadjutants un prasa, vai ir atpakaļ. Nav. Pēc stundas atkal, – tas pats iznākums. Te pēc kāda laikapiesteidzas divjūgā divīzijas ģenerālis fon Verners, neliels, resns, īsu kaklu, mazu, gaišu bārzdiņu. Ārāatskan zvans; izsteidzos tam pretim uz fronti. Viņš vispār mēdz runāt gausā tempā, bet izsaka vārdus dikti;šoreiz tas tā uztraukts, ka nevar ne parunāt. «Āū ļīä – ļīä – ļīä – ļīšó÷čź… āū ńėó – ńėóęįó ēķąåņå? (Jūspod-pod-podporučiks… Jūs pazīstat dienestu?) Ļī ķąšīäķīńņč āū ėąņūų? Ą Ąéēóļ ņīęå ėąņūų? Ą Āąėüäåķņīęå ėąņūų? Ņąź, ņąź, ņąź… Ą āū ńėóęįó ēķąåņå? Ņąź, ņąź, ņąź…» (Pēc tautības jūs latvietis? Un Aizupsarī latvietis? Un Valdens arī latvietis?… Tā, tā, tā… Jūs dienestu pazīstat… Tā, tā, tā…) Un grib manivai ar acīm saēst! Piesēžas pie galda, sprauslā un raksta, sastāda protokolu par to, kas noticis. «Āńåėąņūųč… Ņąź, ņąź, ņąź… Āńå ėąņūųč…» (Visi latvieši, tā, tā, tā… Visi latvieši…) Nu es saprotu: viņšpieņem lietu tā, ka starp latviešu oficieriem notikusi sazvērestība un mēs esam līdzējuši Aizupam izbēgt.

Kad citi pagriezušies sāņus, tas paceļ acis no protokola, ļauni mani uzlūko un man zem četrām acīmsaka: «Cars, ievedot vispārīgo karaklausības likumu, pielaidis kļūdu. Bet es šo kļūdu izlabošu! Nevienslatvietis še vairs oficieris nebūs…» Beidzot arī Aizups ieradās. Izrādījās, ka viņš pie izmeklēšanas bijailgāk aizkavēts, nekā iepriekš paredzēts. Es nu gan tiku no atbildības vaļā, bet diezin kā nu mums,latviešiem, vispār ies?!…»

«Cerēsim jau labu!» Stērste mierināja. «Ja Aizups ar Krātiņu tiek attaisnoti, tad līdz ar to latviešu

oficieri tiek atsvabināti no smagās aizdomu nastas.»«Ka tikai tas nu izdotos,» oficieris bažīgi sacīja. «Everss no Viļņas, kas viņu aizstāv, ir gan ļoti

slavens advokāts. Vakarā viņi pa Latviešu biedrību drusku padzīvojuši, bet tas krietni iedzēries. Aizupsbīstījās, vai zem tādiem apstākļiem tas viņu neizgāž tikai cauri…»

«Ai, nē, viņš strādā ļoti labi!» Stērste iesaucās. «Stāda asprātīgi jautājumus un vispār uzmana katrusīkumu, kas varētu nākt apsūdzētiem par labu. Atkarājas jau arī ļoti daudz no lieciniekiem. Sevišķi nosvara būtu izsaukt Ādolfu Alunānu. Tā kā Aizups pie viņa spēlējis teātri un darbojies ļoti daudz viņatuvākā apkārtnē, tad arī tas varēs liecināt, kādi viņa uzskati. Kam būs prātā revolūcija, tas nenodosiesnevainīgai teātra spēlei un atkal otrādi. Vakar mēs nogājām pie Alunāna un apjautājāmies, ko tas labuvarētu sacīt. Bet tas tik bailīgs kratās nost: «Eh, laižiet mani vaļā… Es negribu tur iemaisīties…» Tā kāviņš man labs draugs, tad arī apsolījās ierasties tiesā, bet, pirms mums ko sacīja, tad bailīgi izmeklējavisus kaktus un pagultes, vai tikai nav kāds apslēpies, kas varētu noklausīties. Un tad arī mums apsolījās,tikai ar vienu norunu. Tā kā es labi stāvot pie Manaseina, vai es šim nevarot izgādāt kādu činu vai ordeni.Viņam no liela svara būtot, ja tas tiktu muižnieku kārtā. Sacīju viņam, redzēšu, ko varu darīt, lai gan jautagad zinu, ka tur nekā nevarēšu.»

Tā laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties.Stērste teica, ka viņam priekš rītdienas vēl kāds gabals jāpārtulkojot. Oficieri turpretim gribēja

nobraukt pie Aizupa izrunāties. Jāpiemin, ka toreiz vēl nebija ievestas Baltijā atklātas tiesas ar publikaspiedalīšanos. Arī pie kara tiesas sēdēm tika pielaisti tikai ar biļetēm apsūdzēto tuvākie radinieki unaugstākās militār– un civilpersonas. Zemākie oficieri, kuri saistīti dienesta darīšanās, tātad ne ikkatrsvarēja tiesā būt.

Kārlis, Perlants un Befis cēlās un gāja pa dārzu, paši nezinādami, kurp. Bija jau labi vēls, laiksnemīlīgs un samācies, tā ka pašā parkā pa tumšajiem gaņģiem bija sastopami vēl tikai reti cilvēki.

«No Aizupa tomēr nepareizi,» Perlants beidzot domīgi ieminējās, «ka viņš ielaižas uz tādāmradikālām lietām. Mums, latviešiem, savā atklātā dzīvē vajag nostāties tā, ka augstai valdīšanai lai nebūtune mazākā pieturas punkta uz mums turēt kādas aizdomas. Tādu politiku veči noņēmušies ieturēt Latviešubiedrībā, un es viņus saprotu. Latvieši var tikt uz augšu tikai caur izglītību un turību un nevis caur kādāmdumpīgām idejām. Korporācija ir pati labākā zāle pret kaitīgu politiku…»

«Zināms!» Befis piebalsoja. «Mēs esam viscaur lojāli patrioti un cīnāmies tikai pret vāciešiem unletoņiem…»

Kārlim par šo lietu nebija pietiekoša pārskata; tādēļ tas cieta klusu un klausījās, ko citi saka.«Nupat lasīju avīzēs,» Perlants turpināja, «ka starp čehu augstskolu un vidusskolu paaudzi ir tādas

vingrošanas biedrības, nosauktas «omladinas». Kas izrādījies? «Omladinas» nav vis nodarbojušās arsavu tiešo mērķi vingrošanu, bet piekopušas tumšu politiku pret troni un valdnieku. Notikušas lielaskratīšanas un izmeklēšanas, un «omladinas» beidzot slēgtas. Kaut mēs, latviešu studenti, būtu mūžīgipasargāti no tādām «omladinām»!»

Viņi nonāca atkal kādā gaišā stūrī, kur rēgojās milzu afiša ar reklāmām par baletēzi Grigolaitis«Tonhallē», kura atradās Suvorova ielā, turpat pie Vērmaņa parka. Bija zīmēta kāda sieviete ar taureņaspārniem, kā tā laižas pa gaisu.

«Vai neaiziesim tur?» Befis ieminējās. «Tas esot kaut kas lielisks…»«Nu, labi, aiziesim…»

Septītā nodaļa Varietē teātra «Tonhalles» plašās telpas bija ieņemtas gandrīz vai līdz pēdējai vietiņai. Kur vien vēl

bija kāda starpiņa vai stūrītis, tur nolika rezerves galdu, un acumirklī tas jau bija ieņemts no viesiem.Acumirklī galdi bija apklāti un bagātīgi apkrauti.

Kas te bija ieradušies, tie arī sev nelika nekā trūkt. Sprāga visos stūros un kaktos šampanieša korķi,vīns glāzēs kūsāja vai dzirkstījās, kas izdvesa savādu tvanu un kopā ar cepešu smaržu, saldiem Havannasdūmiem, dekoltēto dāmu sviedru un smiņķa smaku lielajā karstumā jaucās kopā par kaut ko pikantu, prātureibinošu…

Valda ieskati, ka Rīgā tie labie laiki un lielie uzdzīvotāji jau aiz muguras. Protams, ka toreiz, kad tasnotika, slavēja atkal savukārt vecos labos laikus. Ne, tagad tā dzīvots, ne dzerts, ne dancots kā vecoslabos laikos… Vismaz arvien tāda bijusi, un ir vēl tagad subjektīvā pārliecība. Cik tur objektīvaspatiesības, to, protams, nav tik viegli konstatēt.

Vispār jāsaka, ka Rīgā senāk labklājība izlikās lielāka caur to, ka Rīga bija vēl puslīdz tāda mierīga,mazpilsēta, kurā nenotika tik straujas pārmaiņas kā tagad. Tādēļ visi jutās omulīgāk. Kam gāja labi, tamgāja labi arvien. Kas reiz savu eksistenci bija ieguvis, tas to bija nodrošinājis uz visiem laikiem.Cilvēkus mazāk nospieda rūpes par savu nākotni. Pie tam, arī pilsoņi, ilgi dzīvodami kopā, bija visi nevien personīgi pazīstami, bet arī sīki jo sīki sekoja viens otra darbiem un dzīvei. Ja rātskungs X Klosterapagrabā bija nositis vienā vakarā 100 rubļu, ja vecākais Y «Musē» 200 rubļu bija nospēlējis uz kārtīm, japirmās ģildes tirgotājs Z bija gājis cauri pa šaubīgām vietām, tad otrā dienā to zināja visa Rīga. Ilgi tasbija visiem svarīgu sarunu priekšmets. Tagad turpretim Rīga, izvērzdamās arvien vairāk par lielpilsētu,slēpj savā dzīvē arvien straujākas pārmaiņas. Konkurence top arvien lielāka, dzīves cīņa skarbāka. Jakādam kāds veikals labi iet, otrs tūdaļ klāt ar savu konkurenci un viņam to samaitā. Arvien nāk jaunastehniskas parādības, kuras prasa piemērošanos. Kas to neprot, iet dibenā vai nīkuļo. Kas prot uzķert īstodzīves āderi, kāpj strauji uz augšu. Kas bija bagāts, nodzīvojas nabags, un citreiz nabags uzdzīvojasbagāts. Drīz viens dzīves un vispārējās uzmanības galotnē, drīz otrs. Bet, ja kas nav gluži vieglprātīgs,tas, lai arī tam diezgan spoži ietu, nevar tomēr tik bezrūpīgi uzdzīvot, jo tas nezina, vai viņam arvien būstā. Agrāk to daudz labāk zināja.

Pie tam arī iedzīvotāju daudz vairāk, un ir daudzas atsevišķas aprindas, kuras viena par otru ne zina,ne interesējas. Lielpilsētnieka raksturiskā pazīme ir tā, ka viņš noņemas vairāk ar sevi un tam nerūp, kociti dara. Un tādēļ paliek vispārībai noslēpums, kā tagad dažā labā vietā tiek uzdzīvots, lai gan patiesībā,kur tagad baudas līdzekļi daudz rafinētāki un turīgo aprindas daudz lielākas, ir jādomā, ka tagadējā Rīgasdzīve, salīdzinot ar agrāko, ir īsta Bābele. Tikai bābelnieki savstarpēji vairs tik labi nepazīstas. Protams,ka, no otras puses, trūkums un posts, un it sevišķi pie mazturīgām šķirām, daudz lielāks nekā agrāk, un vēllielāka te ir nedrošība par rītdienu.

Tā arī toreiz, 80. un 90. gados, Rīga bija kļuvusi daudz lielpilsētnieciskāka nekā agrāk, un vecākiepilsoņi iegādā· jās vecos labos laikus pagātnē. Bet tas viņus nekavēja, ja kas ārkārtīgs; sapulcēties atkalvisiem un uzdzīvot, kā tas notika «Tonhallē».

Magnēts, kādēļ visi nākuši, – brīnišķīgā dejotāja Grigolaitis, viegla kā dūna un gracioza kā nimfa.Viņa izdarīja pa gaisu garus lēcienus, kuri, ievērojot, ka viņai pie sāniem taureņa spārni, radīja ilūziju, itkā viņa laistos pa gaisu. Tas bija neredzēts, pie tam maigs un skaists brīnums.

Tajā uzskatā bija apvienojušās it visas aprindas, vācieši, latvieši un krievi, ļaudis, kuri nevienā citākomunālā jautājumā nebija varējuši saprasties un patlaban atkal taisījās iet jaunā vēlēšanu cīņā. Še nucitādi! No vācu buržuāzijas aprindām netrūka Tonāgeļi un Tuncelmaņi, kuri šādām «apartām» parādībāmpiegrieza sevišķu vērību un prata ar viņām nākt intīmos sakaros; lai maksā ko maksādams. Tur atkal nokrievu aprindām bagātais tirgoņa dēls Kamarins, kam naudas kā pelavu, par kuru, kā viņš domā, tam

tiesība visu uz pasaules dabūt un visu izmēģināt. Bija ieradies pat godīgais vācu sīkpilsonis un cunftesmeistars. Ne acu tas nevarēja nolaist no skaistās mītnes un nekautrējās pat vaļsirdīgi atzīties: «NetterKäfer! Um deretwillen möchte ich gar ehebrechen!» (Skaists kukainis! Tās dēļ es pat pārkāptu laulību!)Un arī starp latviešiem Rīgā vairs netrūka cilvēku, kuriem uz tādām lietām garša un kuriem kabata toatļāva. Tur jaunais konsulents Zaķīts, jaunavu nevainībai bīstams; viņa sārtie vaigi laistījās un spicābārzda kustēja vien. Un latviešiem taču vēl krita svarā kāds patriotisks motīvs. Slavenā Grigolaitis,vislielākā dejotāja pasaulē, kā laikrakstos stāvēja, bija leišu tautības. Pēc tam kad Fr. Veinberģis bijaaprakstījis «Baltijas Vēstnesī» leišu slaveno vēsturi, latvieši leišus turēja par saviem brāļiem, – gan,protams, vislabāk tādos gadījumos, kur tiem ar viņiem nebija nekādu darīšanu. Viņiem tātad bija tiesībaturēt Grigolaitis par savu māsu, apmeklēt viņu, noskatīties viņas graciozās kustības un būt ne mazums uzviņu lepniem. Aiz šī iemesla bija nākuši pat veci patrioti. Tā, piemēram, tur redzēja tirgotāju un mājasīpašnieku Pēteri Krauklīti un Perlanta onkuli Ludvigu Plausi. Protams, ka savas gaspažas tie nebija līdziņēmuši un labprāt galvu aizslēpa aiz citu mugurām.

Tāpat bija ieradušies arī visādu tautību un visādu krāsu studenti. Vispirms slaidie un glītie studentispodriem uzvalkiem un balti stērķelētām apkaklēm, uz kurām ne mazākā traipa, patīkami katrai mātesmeitai ar savām zili-balti-melnām krāsām. Viņi pazīstami kā uzmanīgi «štendhenu» nesēji uz bagātopilsoņu meitu vārd– un dzimumdienām. Tā viņiem bieži nācās mesties frakās un, tā kā prata ar tām veiklikustēties pa visiem Rīgas saloniem, tad bija dabūjuši nosaukumu «Salonflöhe» (salona blusas). Tā kā jaustudējot tie bija nodibinājuši sakarus ar bagātām pilsoņu meitām, tad, beiguši studijas, tās noprecē undabū tās labākās vietas. Viņi cenšas visā savā dzīvē būt tik korekti un spodri, kā jau nosaukums «rubīns»to izsaka. Un tomēr arī viņi nav nocietušies un nākuši, jo Grigolaitis interesēja. –Tur tālāk ar zaļ-dzelten-sarkanām Krūšu lentām ir «balti», apzinīgi un lepni uz savu īsto baltu labdzimtību un saviem iedzimtiemlīkajiem deguniem. Viņiem cilvēks sākas tikai no barona un izņēmuma gadījumā no vienkārša fon. BetGrigolaitis jaunkundzi viņi atzīst un respektē. Jau vieglāk tiek ar saviem principiem galā zili-sarkan-zeltie«konkordi», kuri prata dzert un ieplēsties un kuriem te tik uz vienu, kā otru tā vislabākā izdevība. Viņitādēļ tad arī meklē, kur var kādu ķert. Bija arī tālāk pa retam zaļi-sudrab-zilie «veleči» un zaļi-balt-tumšzilie «arkoņi». Pirmējie – poļu šlahtu dēli – nesajuta vairs tik stipru naidu pret krieviem kā viņu tēviun piedalījušies pat reiz politehnikā pie patriotiskām manifestācijām. Bet par to arī, pārbraukuši uzdzimteni, bija dabūjuši no vecākiem pērienu. Otrie bija krievi, bet bāli un bez krāsas.

Bija tālāk arī liela daļa tērbatnieku, kuri katrreiz, braucot cauri uz savu alma mater, apstājās kādasdienas Rīgā un labi izdzīvojās. Zaļi-sarkan-baltie «livoņi», dzeltenbalt-brūnie «kuroņi» un zili-balt-sarkanie «Fraternitas Rigensis», kā jau parasts, noskatījās it kā no augšienes uz Rīgas politehnikas«tauzendkinstleriem», kuri viņu acīs nebija nekādi akadēmiķi un tādēļ arī ne satisfakcijas spējīgi. Tādospat uzskatos ir arī «letoņi» un «švitizi» ne mazāk ar savām zaļi-zili-zelta krāsām. Kā tautiešus viņi«bezkrāsainos seloņus» vēl cik necik ievēro kā savus tautasbrāļus, turpretim kā politehniķi tie viņu acīsneko nenozīmē. Viņi jūtas pilntiesīgi un līdzīgi tām daudzām augstdzimtīgām kolēģijām un savā krāsubagātībā kā īstie parvēniji it kā no augšienes noskatās uz tiem krāsu nabagiem. Mēs sapratīsim tātad arīpēdējo skaudības un greizsirdības jūtas uz laimīgajiem, kuri, pēc viņu ieskatiem, tādas laimes nemaznebija cienīgi. Lai dod seloņiem krāsas, un tad redzēs, cik tie griezīgi!

Tagad viņi, protams, par to mazāk domāja, jo viņu interesi saistīja ievērojamā dejotāja. Ar vārdusakot, bija apklusušas starpības un nesaskaņas starp it visiem virzieniem, cunftēm un šķirām, visi domā unjūt tikai vienu un vislielākā vienprātībā seko Grigolaitis stilbu – es gribēju sacīt, spārnu – kustībām. Patstingrākie ģimenes tēvi, kuri morāles ziņā neprata jokus un arī varietē teātrī skatījās uz decentuprogrammu, šoreiz vairāk vai mazāk apzinoši «aizmiga vienu aci» un tomēr it labi redzēja, kā Grigolaitissvārciņi plīvoja. Turpretim «lēbemaņi», tie atklāti izrādīja savu prieku un ka tas tiem iet pie sirds.

Jo bez Grigolaitis bija vēl kāds cits otrs magnēts, ļoti daiļš un pikants stāvs, kas piederējašansonetei Grizeldis kundzei vai jaunkundzei ar ļoti žibīgām un vilstošām acīm. Viņa staigāja pa gaisu

pāri pēdas nost no grīdas, kuru kājas nemaz neķēra. Patiesībā tā gāja pa melnām drātīm, kuras kādaspēdas nost no grīdas bija pārstieptas pār skatuvi, bet no dibina sienas, kas bija izklāta ar melnu vadmalu,neatšķīrās un nebija redzamas. Tā izlikās, it kā nāra ietu pa tukšu gaisu. Un, kad viņa tad pēc katraizdevušās numura publikai uzsmaidīja, tad šim smaidam bija klāt tāds dēmonisks piemaisījums. Ne viensvien no «lēbemaņiem» bija nozvērējies, ka pie kabarē viņam šī dāma jādabū pie sava galda un jātiek arviņu intīmos sakaros…

Kad mūsu draugi Kārlis, Perlants un Befis ienāca zālē, visi galdi bija jau tā apsēsti, ka nekur vairstukšas vietiņas ieraudzīt, kur piesēst. Sulaiņi viņiem blakus stāvēja bez padoma, kur nu šos jaunos visuslikt. Viņi skatās, vai nav kur kādi pazīstami, kuriem varētu piebiedroties. Redz gan paretam vienu otru,Perlantam likās, ka tur otrā stūrī būtu pat viņa onkulis, – bet tie vai nu ievelk galvas, vai arī nogriežassānis par zīmi, ka netīk doties pazīstamiem. Varbūt vienam otram ir savs nodomiņš, kuru varētu tikaitraucēt. Te piepeši viņi ierauga kādu galdiņu; kur ir vēl vietas, laikam priekš pazīstamiem rezervētas.

Pie šī galdiņa viņiem taisni pretim sēž kāds pusmūža kungs iesirmu, melnu bārzdu, ne resns, nekalsens, ļoti dzīviem ģīmja pantiem, kuros visnotaļ mainās nopietnība ar jauniem smaidiem, it sevišķi, jaklātesošie biedri viņam ko pastāsta. Tas bija latviešu aprindā iecienītais tirgonis un namsaimnieks PēterisKrauklītis. Viņš Perlantu pazīst, jo ir bijuši kopā pie Perlanta onkuļa Ludviga Plauša. Viņš tādēļ met argalvu, lai viņi ietu turp.

Perlants citos apstākļos ar prieku būtu uzaicinājumam paklausījis, bet tagad liekas, ka nebūtu tomanījis, skatās sāņus un skrullē savas ūsiņas. Jo abi biedri, kas sēž pie viņa galda, ir letoņi pilnās krāsās.Tas viens gan nav slikts cilvēks, viņš to labi pazīst. Fridols labprāt iedzēra glāzīti ar katru, nelūkojot uzkrāsu, nekad nenoskatījās uz otru it kā no augšienes, nekad pirmais neuzsāka ķildu. Viņa lielākais prieksbija citiem izmaksāt, ja vien tanī nauda, – un tās viņam, kā turīga tēva dēlam, bija arvien, – un, ja tam bijaatnācis vēl svaigs sūtījums, tad pat uz ielas pirmo puspazīstamo biedru paņēma zem rokas un sacīja:«Iesim!» Vai nu uz Klostera, vai Jāņa pagrabu, Vērmaņa parku vai Latviešu biedrību: brokastots tikaarvien smalki, jo Fridols tāda brokasta sarīkošanā bija meistars.

Tā kā viņš īsredzīgs, tad uzliek savu pensneju, pazīst Perlantu un smaidīdams māj ar galvu; lai tas ietturp. Kad pēdējais neliekas redzot, uzliek vēlreiz pensneju, patiešām viņš! Fridols nāk šurp, sniedz roku,stādās priekšā arī Perlanta abiem biedriem un māj tad ar galvu uz galda pusi: «Lūdzu, tautieši! Mums irvēl taisni trīs svabadas vietas.»

Nu viņi vairs nevar atteikties; viņi iet, apsveicinās ar Krauklīti. «Lūdzu, kungi, piesēstat pie mums!»viņš sirsnīgi aicināja. «Man ļoti liels prieks, ka jūs te jaunekļi no divām korporācijām, – nu mēs varamkopīgi aprunāties. Redzat, ja mēs vienprātīgi, mēs tīri labi varam sadzīvot… Iepazīstināšu te ar savusievasbrāli Albertu Mikentālu, viņš arī letonis…»

Tas sniedz pretim roku, un, kad pretējā puse viņu pētoši uzlūkoja no galvas līdz kājām, tas atļāvāsironisko piezīmi: «Nuja, letonis! Redzat, ka letoni nemaz nekož…»

«Seloņi par košanu nemaz nebīstas!» Befis tūdaļ nostājās izaicinošā pozā. «Seloņi protaizstāvēties…»

Viņš apklusa, jo Perlants viņam slepu piegrūda pie sāniem. «Ja es pareizi saprotu,» pēdējais viņāvietā paņēma vārdu, «tad mums ir tas gods skaitīties par veca tautieša viesiem. Mēs tātad atronamies uzneitrālas zemes. Ja mūsu līdztautieši uz mieru, mēs varam pārrunāt arī kopējas lietas, mūsu savstarpējāsattiecības…»

«Bravo, tautiet, bravo!» Krauklītis dzīvi piebalsoja: «Redz; tāda valoda man patīk!… Jūs katrā laikāesat man mīļi viesi un arī tagad!… Fridol, esi tik laipns un ielej!…»

Fridols jau bez teikšanas lēja glāzēs smaržojošo Reinas vīnu, tad piesit savējo un smaidīdamsaicina: «Nu, kungi!… Tas dara garu jautru un vieglu… Alus, – jo vairāk to dzer, jo vairāk tas darašķērsisku… Vīns turpretim mīlīgs… Uz labu saticību, tautieši!…»

«Redziet; kāds zelta sirds cilvēks ir Fridols,» Krauklītis viņu papildināja, kad bija tukšojuši glāzes.

«Jā, kopā mums vajag turēties… Vai nu tāda korporācija, vai tāda, mēs taču visi esam tautieši…»Tā viņš parasti mēdza atbildēt. Studentu acīs viņu šāda atzīšanās lieliski cēla, jo ar tautieti tie

saprata tādu cilvēku, kas apmeklējis augstskolu un piederējis pie kādas korporācijas. Cits to lāgānegribēja ticēt un, acis ieplētis, iesaucās: «Ahā, tad jūs «tautietis»?»

«Jā, esmu īsts latvietis,» bija atbilde, «uzaudzis pie tautas māmuļas krūts…»Attapīgam jautātājam tā likās asprātīga ironija par to kā vispār var stādīt tādu jautājumu, un viņš

apklusa. Mazāk attapīgais tomēr gribēja vēl tuvāk zināt. «Taā! Man liels prieks… Kurā augstskolā tadesat studējuši?…»

«Esmu studējis dzīvi,» bija apzinīga atbilde. «Skolas man labi ja pāra ziemas, kad uz laukiem ganosgāju…»

Dažs labs kamiešus vien noraustīja. To cilvēks varēja, sacīt bez nosarkšanas! Tātad šī titula«tautietis» dēļ viņam bieži nāca pārpratumi, kuru lielumu un nozīmi tas vēl nebija atskārtis, jo it nevainīgiapgalvoja: «Esmu tautietis un mīlu visu, kas tautisks…»

Tā bija taisnība. Viņš nevarēja diezgan nosirdīties, ja viņa kundze nepirka sev cukuru vai kafeju pieradiem, bet pie Angelbeka vai Mencendorfa, tādēļ ka tur tā prece esot labāka. Arī drēbes un citas lietasesot lietderīgāk iepirkties vācu magazīnās nekā kaut kur citur. «Ja mēs tā rīkojamies, tad mēs, latvieši, kātauta nekur netiksim uz priekšu,» tas sacīja. «Manās jaunās dienās, kad es Rīgā ienācu, kā mēs tad visikopā turējāmies! Kā mēs kritām cits par citu…»

Tā viņš izrunājās, kad bija iesilis; skaidrā prātā bija sevī noslēdzies, tā ka tad grūti bija izzināt, koviņš par kādu cilvēku domā un ko viņš vispār domā. Bet pie glāzītes tas zināja daudz ko interesantupastāstīt par visām dzīves parādībām, arī par pagājušiem laikiem, jo bija dzīvojis līdzi Rīgas latviešuattīstībai, tā sakot, jau no pašas tautiskās atmodas laikiem.

Tā nu arī tagad viņš bija tādā stāvoklī, kur viņa mute atdarījās un viņš ikvienam ļāva ieskatīties savāsirdī. «Nu sakiet, mīļie dēli,» tas iesāka, «piedodat, ka es jūs tā saucu, – kāpēc nav vairs tā kā agrāk?! Parto daudz esmu galvu lauzījis! Agrāk mēs, latvieši, visi, vienalga, vai bagāts vai nabags, mācīts vainemācīts, mēs visi bijām tautieši un jutāmies kā vienas saimes bērni… To mēs tad mācējām, lai gan netuvu mums toreiz nebija tās saprašanas, kas tagad. Cik tad mums to mācīto vīru bija? Studēts latvietis bijatikpat reti sastopams kā baltais zvirbulis. Kāpēc mēs tagad tā vairs nevaram kā agrāk?…»

«Mēs esam attīstībā uz priekšu gājuši,» viņa svainis Alberts Mikentāls atbildēja. «Mums ir jau savaslabākās aprindas, kuras vairs nevar ar prastiem ļaudīm glāstīties. Kas jau arī dzīvē nemaz nav izvedams.Kāds respekts tev, piemēram, būtu tavā veikalā pret tavu puisi vai tavu komiju, ja tu ar viņu kā ar savudraugu sēdēsi pie viena galda? Es lūdzu!…»

«Tas jau ir tas nesaprotamais!» Krauklītis attrauca. «Agrāk, kad visi bijām puiši un komiji, tad itlabi varējām satikt. Tagad viens otrs esam kas vairāk, tagad nu vairs nevaram…»

«Nu, protams, ka ne,» Mikentāls īdzīgi noraustīja kamiešus. «Man mani korporācijas principi toneatļauj. Es atzīstu ikvienu tautieti, kam ir nopelni vai nozīme. Vai nu viņš būtu darbinieks tautas druvā,rakstnieks, dzejnieks, arī bez augstskolas izglītības, vai citādi kāds nozīmīgs vai turīgs vīrs, – ja viņšatzīst manu principus, es viņu cienu un ieskatu sevim par līdzīgu. Bet brāļoties ar katru dvorņiku unkučieri tikai tādēļ vien, ka tas latvietis, – nu, nenāk man ne prātā…!»

Krauklītis viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nu, ko jūs uz tam sakiet, Plauša kungs, ko jūs sakiet?!…»Iestājās brīdi klusums. «Man savam godātam kolēģim,» Perlants, domīgi un katru vārdu uzsvērdams,

sacīja, «ir jāpiekrīt!… Latviešiem vajag savu labāko aprindu, kuras lai pret sveštautiešiem paceltu tautasprestižu. Latvietis līdz šim par daudz locījies un laizījis svārku piedurknes, viņam lepnāk jāsāk paceltgalva…»

Krauklītis te nekā nevarēja pretim iebilst, tomēr viņš gribēja un tam vajadzēja pretoties. «Nu, labi,lai ar tā, bet kādēļ tad jūs, tie izglītotie un studētie, nevarat satikt?! Agrāk mums arī biedrībā bija ķildasstarp literātiem un saimniecības vīriem. Bet izplēsāmies un vienojāmies, un bija miers. Bet tagad – jūs

nīstaties un ķildojaties pat ar tiem labākiem cilvēkiem… Pat ar tādu cilvēku, kāds, piemēram, te irFridols. Ar katru viņš izrunājas, pret katru laipns, – nu, sakiet, kas jums pret viņu var būt!?… Nu, sakiettaču man, jaunais cilvēk, reiz skaidri un atklāti…»

Šis jautājums bija vērsts pret Befi, kurš viņam sēdēja blakām. «Zināms,» tas rāmā garā pārlika,«viņš ontlīgs cilvēks… Tikai tā vaina – viņš letonis…»

Atbilde iznāca tik komiska, ka pat Krauklītim bija jāpasmaida. «Tas jau ir taisni tas, ko es gribējusacīt,» viņš turpināja. «Selonim kļūda tā, ja otrs ir letonis. Letonim atkal, ja otrs ir selonis. Itin kā abinebūtu latvieši. Biedrībā vajag sevišķas komisijas, kura nespēj izmeklēt vien strīdus par seloņiem unletoņiem, kuri, kad brauc cauri Rīgai, ieronas māmuļā, kur iznāk arvien dumpis starp abiem. Sakiet, mīļiedēli, – atvainojat, ka es jūs tā saucu, – kādēļ?… Kas jums vienam pret otru var būt par naidu?…»

«Tā ir mūsu darīšana!» Mikentāls aizskarts attrauca. «Mums jāaizstāv savas krāsas. Kā tu pavisam tāvari jautāt?!…»

Arī Perlants jutās par šādu jautājumu neomulīgi aizskarts. «Krauklīša kungs, patiešām,» tas sacīja,«mūs novestu par tālu, ja mēs šo jautājumu gribētu uz vietas izšķirt…»

«Nu, labi,» vecis beidzot sacīja, «bet es jums gribu rādīt, ka abas korporācijas itin labi varēs satikt.Savu vecāko dēlu Kārli Viesturu es došu letoņiem, – par advokātu viņš grib studēt… Viņa onkuļi ir letoņi,lai viņš arī… Kā jau viņa kristībās norunājām. Bet savu otru dēlu – Tālivaldi, to es došu jums,seloņiem… Vienalga, vai jums krāsas ir vai nav, bet to es došu jums…»

«Bravo, labi, bravo!…» Perlants uz tam pacēla savu glāzi. «Pieņemts!… Es jūs turu pie vārda,Krauklīša kungs!…»

«Še mana roka uz tam!» Krauklītis sniedza viņam roku. «Savam Tālivaldim es likšu studēt pararhitektu. Viņš taisīs tad pats manām mājām, plānus, un es tās celšu.»

«Ak, tās taču tavas privātas lietas,» Alberts Mikentāls noraustīja kamiešus.«Privātas gan, bet tām ir vispārīga nozīmē, mīļais Albert,» viņa svainis iesilis turpināja.

«Latviešiem nepietiek vienīgi ar «Letonijas» dakteriem un mācītājiem, latviešiem vajag arī inženieru,arhitektu, ķīmiķu un kupču… Un Plaušu Perlantu es ļoti cienu! (Skaidrā prātā būdams, tas gan. savugudrību neizdeva, kuru ciena un kuru ne.) Es viņu cienu vairāk nekā citus seloņus, tādēļ ka viņš skaidrirunā latviski, bet citi piejauc pa vārdam vāciski. Vienu lietu jums lūgšu, Plauša kungs, tikai neatteicatman…»

«Ja vien tas manos spēkos stāv, labprāt jums gribu pakalpot,» Perlants apgalvoja.«Jums manai Magonei vajadzēs pasniegt latviešu stundas…»«Kā?!» Perlants izbrīnījies iesaucās. «Vai tad jūsu meitas jaunkundze neprastu latviski? Jūs taču esat

patriots cauri un cauri un, cik man zināms, tad arī jūsu kundze…»«Mēs esam latvieši caur un cauri, un arī kā bērns viņa latviski skaidri saprata!» Krauklītis attrauca.

«Bet mana sieva domāja: nekait arī, ja prot pa vāciski un nevis kaut kā, bet to smalko vācu valodu.Latviski viņa tā kā tā neaizmirsīs, un nodosim viņu kādā vācu skolā un pansionātā. Labi, es saku, labscilvēkam, ja viņš ko prot. Un tā nu mana Magone līdz ar Starpiņu Hertu tika nodota tanī Birkenrūē, tas irtur pie Cēsīm. Bet nu, skolu absolvējusi, pārnāk uz mājām un nemāk vairs ar mani pa latviski sarunāties.Lauza un moca valodu, ka man tīri asaras saskrien acīs!… Man, latviešu patriotam, nav iespējams ar savubērnu pa latviski sarunāties!…»

Viņš patiešām izslaucīja asaru no acs. «Nē, tibiņ, es savai sievai saku, tā tā lieta neiet! Latviski viņaijāprot skaidri un tekoši, un ja citādi neiet, tad pieņemsim kādu, kas viņai dod stundas. Un tu, meitiņ, ātrākes tevi pie vīra nelaidīšu, kamēr tu mācēsi skaidri latviski, un apsolies man, ka savus bērnus mācīsiskaidri latviski. Mana sieva mani saprot it labi, nu tikai atliek vēl mums skolotāju izraudzīt, un nu es lūdzujūs!…»

«Pateicos par šādu uzticību!» Perlants, piecēlies no sēdekļa, aizkustināts palocījās. «Šādu uzdevumues ieskatu par lielu godu un centīšos to pēc savas labākās sirdsapziņas izpildīt.»

«Nu tad labi!» Krauklītis sniedza pretim roku. «Tā lieta tad būtu nodarīta. Par to citu jau gan mēsvienosimies. Pie tās pašas reizes varēsat pamest arī drusciņ aci uz manu Kārli Viesturu. Mācības dēļmazāk, jo viņam jau ir savs skolotājs, mans audžudēls Ernests Sutums, maskavnieks. Tikai man bailes, kaviņš to puiku uzskatu ziņā nesabojā…»

«To tēviņu tev jau sen vajadzēja aizdzīt ratā, pie vēl tam savu dēlu uzticēt!» Alberts Mikentālspārmetoši iesaucās. «Viņš gan tavam zēnam galvā ko labu ieperinās…»

«Nē, Albert, es tā nevaru kā tu. Es skatos uz lietām brīvāk,» Krauklītis atbildēja. «Ar viņa tēvu mēstaču bijām tādi draugi un domubiedri!… Ai, kas tas bija par cilvēku! Protams, uz zaļa zara tas jau gannekad netika… Reižu reizēm viņš no Rīgas aizgāja un atgriezās atkal atpakaļ. Kad viņš nomira, es viņapuiku paņēmu savā zināšanā. Galva viņam laba, mācījās pats un deva stundas, un beidzot aizgāja uzMaskavu studēt. Bet tad nezin kādas lietas dēļ uz laiku no universitātes atstādināts…»

«Katrā ziņā kādas muļķīgas politikas dēļ!» Fridols sāpīgi iemeta.«Nu lai, es domāju,» Krauklītis turpināja, «viņš var palīdzēt Kārlim Viesturam uz eksāmeniem.

Mācīt viņa māca ļoti labi, cik varat noprast, tikai man viņa idejas nepatīk… Ko domājat: Ernests tautībuneatzīst nepavisam…»

«Tādēļ, ka viņš ir ēzelis!» Mikentāls nicīgi iesaucās. «Ēzeļiem tautības nav, tikai cilvēkiem…»Svainis viņu kādu brīdi mazcienīgi uzlūkoja. «Ko nu, Albertiņ, tas puika jau tevi dažā labā lietā

iebāzīs maisā. Viņu par ēzeli jau gan nesauksim. Tikai tās idejas, tās nejēdzīgās idejas… Cilvēkam tačuvajag arvien piederēt pie kādas zināmas tautības, vai nu viņš ir latvietis; vai vācietis, vai krievs, vai arīviņš nav nekas. Velti jūs to Ernestam skaidrosat… Viņš tad top tāds savāds, tāds grūtsirdīgs, slepenispītīgs… Lāga puika zelta sirdi, tikai man bail, ka tas nenoklīst un nesamulsina arī to manu zēnu…»

«To jums nevajag pielaist!» Fridols iesaucās. «Par jauno paaudzi vajag būt nomodā!»«Nu, ko lai es daru?! Esmu viņam izrunājies apkārt un apkārt: «Nu saki, dēls, – kā tad tu to īsti

domā?» Viņš tad gluži no atbildes izvairās vai arī cieš pavisam klusu. Es taču arī esmu ko lasījis parMarksu un par sociāldemokrātiju, – jā, jā, netaisāt nemaz tik lielas acis, – pazīstu it labi kosmopolītiskasidejas. Tik daudz nomanu, ka Ernests grib ko, kas mums, latviešiem, nemaz nav vajadzīgs un ir pat kaitīgs.Jā, Vācijā, tur ir citādi!… Tur, viņiem ir sociāldemokrāti, bet mums te ir nihilisti…»

Perlants it kā nobijies nobāla. «Ir labāk, ka par tādām lietām nerunā, Krauklīša kungs,» tas savupriekšrunātāju pārtrauca. «Katrā ziņā jūs darītu labi, ja savu Viesturu neatstātu šī cilvēka tuvumā. Cikviegli var pārsteigties, un tad jums sirdēsti un visai tautai kauns…»

«Nu, dzirdi, dzirdi, ko es tev teicu!» Alberts Mikentāls tītīja.«Nu, nu, vai nu tik traki!» Krauklītis, sērīgi smaidīdams, nogrozīja galvu. «Ikkatrs ir taču tikai

cilvēks, un uz cilvēku es cerības nezaudēju!… Nu man par apmierināšanu jūs, jaunais draugs un manasmeitas skolotājs, arī uz manu Viesturu uzmetīsat kādu aci. Lai viņš iznāk patriots, kas mums visiem parprieku un tautai par slavu. Bet vienu lietu, jaunie draugi, – būsim vienprātīgi! Latviešiem vajag būtvienprātīgiem un praktiskiem, tad viņiem nākotne!»

«Lai top! Uz to iedzersim,» Fridols smaidīdams pildīja glāzes, tad piesita: «Vienprātība lai ir starpmums!… Tauta lai zeļ!…»

«Lai zeļ!…»Viņu skaļā izturēšanās būtu sacēlusi vispārēju vērību, ja nebūtu noticis vēl kas ievērojamāks, kas

visu publiku sakustināja.Viņiem nemanot, bija nobeigušies priekšnesumi un sācies kabarets. Iznāca zālē kairinošā parādība –

Grizeldes jaunkundze, pēc kuras tik daudz acu šovakar ilgojušās. Tādēļ arī tik daudzi kungi uzšaujaskājās, ceļ viņai pretim glāzi, mirkšķina acis vai taisa citādas aicinošas žestes un bīda jau krēslu, kur viņaipiesēst. Cits tīri aiz laipnības vai kūst. Bet viņa šoreiz izliekas tā, it kā nevienu neredzētu un nepazītu, unnāk taisni šurp uz galdu, kur Krauklītis sēž ar studentiem.

Studenti, šo smaidošo būtni piepeši ieraudzīdami savā priekšā, it kā apjuka, tikai Fridols vēl dzīvāk

smaidīja viņai pretim. Bet Krauklītim, kā rādās, tādas lietas labi pazīstamas, un tas nav ar pirkstu zīdāms.Visiem par lielu brīnumu tas acumirklī pārvēršas par «ševalērisku» vācieti. «Bitte, mein gnädigesFräulein, bitte,» tas palocījis sniedz viņai krēslu. «Es tut uns grose Freude.» (Lūdzu, jaunkundze, lūdzu.Mums ir liels prieks.)

«Pateicos ļoti,» šansonete pasmaidīja pretim. «Es gribu ar jums parunāties, Krauklīša kungs…»Smaidīdams viņš savieba vaigu un uztaisīja lielas acis. «Jūs mani pazīstat…»«Laikam gan,» viņa smaidīja pretim un koķeti locīja galvu.«Nu, tad skurbumā būšu atkal izdarījis kādu mazu muļķību!» viņš pie sevis nopūtās. Nebija jau viņš

bez savu grēciņu. Protams, ka to nezināja ne viņa otra puse, ne arī ģimene, un arī ar savu sirdsapziņu viņštika galā: «Viss ir cilvēcīgi…»

«Atļaujat man jautāt,» tas pēc pirmā pārsteiguma jautāja, «kur tad mēs tikām pazīstami?»«Atceraties, atceraties,» viņa, pavedinoši smaidīdama, lūkojās viņa sejā.«Es patiešām nevaru… Kur tad man tas varēja tā izsvīst… Un jūs pie tam tik daiļa parādība… Uz

jūsu veselību, skaistā nepazīstamā…»«Sveiki! Cik jūs liels «švērenēteris»!! Agrāk tāds nemaz nebijāt…»Viņa atkal viņu smaidīdama uzlūkoja, rotaļādamās kā kaķis ar peli.«Bet, dieva dēļ, sakāt taču, kā jūs mani pazīstat!» padzīvojušais vīrs, no ziņkārības mocīts, it kā uz

adatām iesaucās.«Ievācu par jums ziņas ziņu birojā!» viņa tāpat mīklaini turpināja. «Jūs esat cienīts goda vīrs, turīgs

tirgonis un māju īpašnieks, laimīgs laulāts draugs un ģimenes tēvs, saviem tautasbrāļiem paraugs unlepnums…»

«Jā, jā, tas viss var būt,» Krauklītis kļuva arvien nepacietīgāks, «bet kāda jums tur daļa – gribējuteikt, kādas jūsu attiecības pret mani? Kas jūs tāda?…»

«Jūsu jaunības draudzene.»«Mana jaunības draudzene!» viņš, to cieši uzlūkodams, iesaucās. «Nē, nekad! Te vajag būt

pārpratumam, lai gan tas priekš manis ļoti patīkams pārpratums.» Viņš apklusa un atkal viņas seju zīmēja.Cieti viņu skatieni sastapās… Valšķīgi viņa nogrozīja galvu, bet viņas acīs bija kas žēli traģisks.

«Cik jūs aizmāršīgs…» Un tad piepeši iesāka sidrabtīrā balsī latviski dziesmiņu:

«Mans brūtgāns ir jātnieksUn jātnieks it stalts.Tas zirgs ir gan ķeizara,Tas jātnieks ir mans…

Pēteris Krauklītis nobāla, smagi dvesa. «Ā; nu es zinu… Nu zinu… Matilde!…»«Jā, Matilde,» viņa atbildēja latviski, lai gan lauzīti. «Jūs atceraties tagad Brikmaņa vīnūzi?»«Jā, jā, skaidri atceros… Visu!» viņš, it kā atdabūjis dzīvību, iesaucās. «Nu, redziet kungi, – vai tas

maz iespējams? Šī dāma ir patiešām mana jaunības paziņa, mūsu tautiete… Iznāk pat, ka viņa man tālākaradiniece… Atvainojat, ka mēs abi parunājam par veciem laikiem.»

Tikpat kā smags akmens viņam novēlās no krūtīm, jo nu viņu attiecības dabūja pavisam citādunokrāsu. Bez tam arī studenti jau paši bija tik smalkjūtīgi, ka bija iesākuši citas valodas, lai viņusneievērotu. Tie par šo faktu tagad ļoti nopriecājās, sasita ar šansoneti glāzes, bet tad atstāja viņus atkalsavā nodabā. Viņu sarunas arī pie tam pieņēma sēri nopietnu virzienu.

«Un tu saproti vēl pa latviski?!» Krauklītis, nezinādams, ko tālāk sacīt, turpināja. Bija viņamiekustinātas tādas iekšējas stīgas, ka viņš pret to vairs nevarēja uzvesties kā pret «prieka meitu».

«Pa drusciņ!» arī viņa atbildēja pavisam citādā balsī. «Runāsim latviski, ja tev patīkami. Mēs tātadatjaunosim veco pazīšanos un sauksimies par «tu», – vai ne? Tu tātad mani neesi vis aizmirsis?…»

«Ir brīži, kurus mēs nevaram aizmirst… Kur cilvēks nāk dvēseles sakustinājumā… Kūsā pats sevpāri kā šī glāze… Tik sen jau tas noticis, bet arvien un arvien man tikpat kā acu priekšā…»

«Es arī to neaizmirsīšu… Nekad! Tādēļ ka es tevi toreiz patiesi mīlēju… Es biju vieglprātīga, ja esdzīvoju ar dažu labu izlaidības dēļ, bet ar tevi tādēļ, ka pēc tevis degu un slāpu. Un, kad es redzēju, ka tuman esi zudis un tā melnace tevi saista savos tīklos, tad es vairs ilgāk Rīgā nevarēju… Es devospasaulē.»

Pēdējos vārdus viņa izgrūda ar traģisku kaislību, un viņš bija, tā sakot, nāves bailēs, ka tikai jaunieļaudis neņem viņu valodas vērā. Bet tie kā par laimi piegriezuši visu vērību kādam interesantam kabarēgabalam un laikam viņus nedzirdēja.

«Es to acumirkli nekad neaizmirsīšu!» viņa dzēlīgi dvesa, pūlēdamās apspiest savu iekšējoaizkustinājumu. «Tavi karstie skūpsti deg uz manām lūpām, tavs aizturētais spēks plūst tālāk pa manāmdzīslām… Esmu pavadījusi daudzas kaislīgas naktis, bet tik laimīgu, ilgu un dziļi sajustu iekšējuapmierinājumu nekad! Tādēļ, Pēter, iekams no Rīgas aizceļoju, es gribu mūsu veco pazīšanos atkalatjaunot…»

Viņam viss reibums uzreiz it kā izgājis, viņš jutās it kā puika, kas pieķerts pie nedarbiem, ko nutagad citi dabūs zināt. «Kā tev labi iet – – līdz šim gājis?» viņš, nesamanīdams ko citu atbildēt, acisnodūris, sacīja.

«Man?!… Pateicos par vaicājumu. Es tagad skatos uz dzīvi citādi. Esmu kļuvusi egoiste, ņemu noviņas, ko varu. Toreiz biju nesavtīga, ziedojos ikvienam, lai tikai viņu darītu laimīgu.»

Viņš klusēja.«Bet vienu es saku,» viņa vēl atņēmās, «ja tu mani gribētu mērot ar toreizējo morāles mērauklu es

spļauju uz jūsu morāli… Zelts un nauda ir, kas mūs ceļ uz augšu, tik tevi, kā mani…»«Vai tu vari man piedot, ka es toreiz…» viņš it kā lūgdamies pacēla acis.«Piedot?! Par ko? Tu man nekādus apsolījumus nebiji devis. Es dzīvē esmu sastapusi daudz

negodīgākus cilvēkus, nekā tu biji. Na, par to vairs galvu nelauzīsim. Es tagad uz dzīvi skatos citādi,apkampienus par velti vairs nedāvāju… Lieku sevi pielūgt un samalāt. Krāju kapitālu, krāju, kamēr vēlspēja un jauda… Kad būšu veca un mani vairs neviens nepieprasīs, tad, manis dēļ, apmetīšos tepat Rīgāun dzīvošu no savām rentēm…»

Neraugot uz viņas bezbēdību, viņas vārdos tomēr izskanēja rūgta, dzēlīga ironija.«Tā jau mums pasaulē jācīnās, jāmocās,» viņš, nezinādams, ko citu iebilst, piemetināja.«Runāsim atklāti, Pēter, bez liekas liekulības!» viņa to pārtrauca, «Tu izliecies kā tāds prātīgs vecis,

bet tāds nemaz neesi. Lai mocās tie, kam jāmocās, mēs ņemsim no dzīves, ko viņa mums dod… Es tevivēl neesmu aizmirsusi. Cilvēkam nu ir reiz savas iedomas, savas tiesības… Tas ir, tu jau pats, kāds tagadka, man nemaz nepatīc, es tevī tikai meklēju mūsu atmiņas, mūsu jaunību. Ja tu vēlies šīs jaunības atmiņasatjaunot, vēlies kādu laimīgu pakrēsles stundiņu, esmu gatava – – lai gan pati lāga nezinu, kādēļ todaru…»

Viņa to cieši uzlūkoja sarkastisku, dēmonisku smaidu, tā ka viņš nezināja, vai tā domā pa jokam vaipatiesi. «Bet, Matilde, apžēlojies!» viņš piepeši it kā izbijies pusbalsī iesaucās. «Esmu precēts vīrs…Man lieli bērni…»

«Es taču neiešu tavai sievai stāstīt!» viņas smaids kļuva vēl nežēlīgāks. «Negribu arī stāties viņasvietā un izpostīt tavu laimīgo laulības idilli… Nav man vajadzīgs… Ja es gribētu, es varētu vēl katrustundu dabūt vīru ar zvaigznēm uz krūtīm un varavīksnēm kabatās…»

Viņa to koķeti uzlūkoja, bet viņš neatbildēja. «Tu taču mani saproti?!… Vai tad mēs nevaram no tāaizliegtā koka augļiem plūkt tā, ka neviens to nezina? Redzi, Pēter, ja tu būtu tāds kā agrāk, apietos armani kā agrāk…»

«Bet apžēlojaties, jaunkundze, ko jūs runājat…» viņš sāpīgi vairījās. «Še, kur tie jaunie cilvēki tovar izdzirdēt…»

Atkal viņas smaids kļuva dēmonisks un sarkastisks. «Vai tu pietiec vienīgi ar savu laulības laimi?Man tīri labi zināms, kā tu uzvedies, mans mīlulīt! Tev bijušas jau vairākas mīļākās… Jūs, ģimenes tēvi,jau mīliet arī drusciņ pērkamās…»

«Vai tu mani par to šo jauno cilvēku priekšā gribi tiesāt?!» viņš pārmetoši iesaucās. «Ja viņi dzird–»

«Nu, kas tad?!» viņa atcirta. «Ja arī viņi dzirdētu, viņi tomēr to saprastu un tev piedotu…»«Apžēlojies, man ir savs ģimenes gods!» viņš lūdzās. «Tas man pasaules priekšā jāaizstāv…»«Tas viss pieder pie laba toņa!» viņa to sarkastiski uzlūkoja. «Tevi neviens par to netiesās, pat sieva

tev piedos, ja pratīsi tikai nostāties tā, ka esi kritis par upuri mazai «nerātnībiņai»… Nu, sadzēries…Gājis cauri ar atklātu sievieti… Un viss tas noticis bez sirds ietrīcēšanās – – –»

Pie pēdējiem vārdiem viņas balss drebēja, viņa spēji apklusa…«Bet, mīļā, es darīšu visu, ko tu vēlies!» viņš aizkustināts, saķēris viņas roku, lūdzās. «Vajag tikai

zināt, kā… Vajag ievadīt lietu pareizās sliedēs…»«Tā kā pasaulē to prasa!» viņai atkal acis ironiski iemirdzējās. «Es zinu… Manis dēļ… Es redzu, ka

te nav tā vieta, kur varam savas attiecības noskaidrot. Es sagaidu, ka tu man apciemosi…»«Ar lielāko prieku!» viņš ne bez kaislības iesaucās. «Tu būsi mierā ar mani… Tagad pāriesim uz

citām lietām. Šovakar man rūp tikai viens: būsim jautri…»Patlaban arī izbeidzās interesantais numurs, un pārējo galda biedru uzmanība atgriezās atpakaļ pie

viņiem. «Lai glāze staigā!» Krauklītis it kā atvieglots iesaucās. «Uz mūsu tautietes veselību!… Šovakarnodzīvosim līksmi… Kā būtu, ja mēs liktu klāt kopējas vakariņas atsevišķā chambre sēparēe? Teapkārtējais troksnis mūsu atkalredzēšanos tikai traucē…»

Patiešām, te viņiem nevarēja būt omulīgi, jo no visām pusēm uz viņiem greizi vien lūkojās. Aizdažādiem iemesliem. Viena daļa viņus apskauda šansonetes dēļ, jo, kā jau aizrādīts, viņa patika ļotidaudziem. Ka viņu šovakar no šo ķerļu nagiem vairs ārā nedabūs, par to nebija ko šaubīties. Bet vēllielāka daļa, starp citu, arī vācu studentu korporācijas, sajuta pret viņiem visdziļāko īgnumu par to, ka tietik atklāti uzstājās ar savu latvietību. Te, šinī vietā. tā kaut kas bija nedzirdēts! Vērmaņa parkā jau sulainilāgā negribēja klausīties, ja pa latviski ko prasīja, bet tur vēl šad un tad kāds neaptēsts bauris tiktālaizmirsās, ka gribēja tur ievest latviešu valodu. Turpretim «Tonhalle» līdz tam bija pazīstama par vietu,kur valdīja noteikts vācu gars. Jo neba te citādi būtu ieradušies paši pirmie un labākie… Tā bauru valodatādēļ nelabi uztrauca.

Pats viesnīcnieks un uzņēmuma turētājs tādēļ dzīvoja vienās bailēs un pat dažos brīžos, kad viņaaugstdzimušo viesu skatieni ar visdziļāko nicināšanu lūkojās uz šo vienu vārīgo vietu zālē, viņš aizizmisuma vai rokas lauzīja. Viņš būtu tos tēviņus no lokāla pavisam izraidījis, – bet ko tu darīsicilvēkiem, kas tik labi tērētāji?! Viņš būtu izsviedis laukā tīru naudu. To nevar šinīs grūtos laikos!…Sirds viņam tīri atplauka, kad dzirdēja par viņu nodomu, ka tie grib pārvietoties uz kādu chambre sēparēe.Un arī vispārējas drošības un miera labā tas bija ļoti ieteicams.

Viņš bija ļoti piepalīdzīgs pie šī nodoma izvešanas, satīkoja viņiem to labāko un ērtāko istabu.Sulaiņi gāja tā kā ripas, vēl jo vairāk, kur šansonete tos prata enerģiski komandēt. Viņa; kā rādījās, pazinaarī ļoti labi kulinārisko mākslu, bija ļoti labi informēta par ēdienu karti, izmeklēja tos labākos ēdienus unatteica ikvienam ko sevišķu, ja tas bija aprakstījis iepriekš savu garšu. Viņa, tā sakot, bija pie galda tālielākā rīkotāja un spēlēja namamātes lomu. Protams, ka neaizmirsa arī likt uzstādīt šampanieti leduskublos.

Krauklītis mazpamazām atgriezās pie savas agrākās omulības. Joviāli viņš šķirstīja un braucīja savubārzdu it kā tāds, kam uz pasaules vairs cits nekas nerūp kā tikai izpriecāšanās. Un pie tam tas necerētoatkalredzēšanos prata nostādīt par tādu pavisam nevainīgu radu būšanu. «Redzat; kungi, kā izgadās,» viņšdeva pie galda sīkākus paskaidrojumus. «Šī jaunkundze, ar kuru tik nejauši sastopamies, ir… man attālaradiniece… Savās jaunās dienās mēs abi ienācām Rīgā un dienējām kopā vienā vietā… Es komijs, viņa

kā maizes galda turētāja… Viņa prot latviski tāpat kā mēs visi…»«Jaā!» Fridols ar labpatiku iesaucās un uzlika savu pensneju, un arī Kārlis šo mākslinieci uzlūkoja

pavisam citādām acīm. To jau nemaz nevarētu ticēt…Bet viņa, koķeti tiem acīs skatīdamās, piesita glāzi un skaidri pa latviski sacīja: «Sveiki, kungi!…»Patiešām. Bet vārdi varbūt bija tikai iemācīti? Tad viņa vēl piebilda: «Iedzersim uz jūsu veselību!…

Uz manu arī… Ha-ha-ha-ha!…»Viņas sidrabtīrie smiekli bija tāds burvīgs spēks, kas, tā sakot, valdzināja tautiešu sirdis. Un it kā

sajūsmas vilnis sagrāba visus tos. Tie pacēla kausus un tukšoja sausus. «Lai dzīvo mūsu tautiete!…Bravo!… Bravo!…»

«Kas to būtu domājis!» Krauklītis turpināja savu paskaidrojumu. «Lai nu vēl saka, ka latvieši netiekuz priekšu… Mums latvietes jau tādas mākslinieces, kādas nemaz nedomājām… Jau toreiz manīju, kaviņai dāvanas… Un, ja tās prot praktiski izlietot, – cilvēks attīstās… Vai tad arī es esmu vairs tas zēns,kas toreiz biju, esmu pavisam cits vīrs…»

Albertam Mikentālam pret šansoneti tomēr bija maza aizdoma, kas viegli saprotams, jo Krauklītistaču bija viņa miesīgs «švāģeris». Arī Perlants noprata, ka vecā tautieša radu būšana ar šansoneti bijadrusciņ dziļāka. Bet viņš bija smalkjūtīgs diezgan, ka nelika to manīt. Jo vecākiem vīriem pagadās tā, kamāju maize tiem apnīk. Viņš manīja it labi cauri, ka Krauklītis nemaz nejūtas tik omulīgs, kā izliekas.Bieži viņš klusē, bieži izmet vārdus: «Viss ir cilvēcīgi… Viss piedodams…» Tas liecina, ka viņš jūtasnoziedzies pret savu ģimeni un savu laulāto draudzeni. Un Perlants to labāk saprata kā neviens. Bija tačuviņa miesīgs onkulis, Ludvigs Plausis, arī gluži tādas pat sugas cilvēks.

Lai! Viņš nebija nekāds tikumības soģis, un viņam tas arī nav jāizmeklē. Viņam lielākais tas, vai šisvīrs ieņem sabiedrībā cienītu stāvokli un vai viņš to var atzīt par sevis līdzīgu. Tas nu bija pilnā mērā.Un, kas attiecas uz šo sievieti, – viņš to nepazīst. Varbūt citā vietā viņš nekādi ar to nesēdētu pie vienagalda. Te, izpriecas vietā, tā ir cita lieta! Te visi labdzimtie, tik korporeļi, kā citi, kuriem jāskatās uz savuārieni, it visi taču ar šīs sugas sievietēm dzīvoja kā labākie draugi. Viņš tādēļ labprāt un ar labākosirdsapziņu aizmiga vienu aci par sava vecā tautieša vājībām un vēl jo vairāk, kur šovakar tas viņubildinājis savai meitai par skolotāju. Šim faktam viņš negrib pielikt diezin kādu svaru, negrib to iztulkotsev par labu, tomēr konsekvences noved pie tā, ka viņš var būt ne tikvien kā meitas skolotājs, bet kasvairāk… Bet tam vēl ir laiks, un par to nav vajadzīgs tagad domāt.

Perlants tādēļ mēģina atvilkt savu biedru un tāpat letoņu uzmanību no «abiem». Bet ar pēdējiemviņam tas negrib tik labi izdoties. Fridols jau no savas dabās galants kavalieris pret dāmām, tā ka nebijadomājams, kur viņam sēdēja, pretim tāda pikanta skaistule, ka viņš to atstātu neievērotu. AlbertsMikentāls turpretim maisās pulkā aiz spītības, jo pret svešo sievieti viņš sajūt naidu. Tādēļ viņš to aiztiekar visādām divdomīgām piezīmēm un, lai atgādinātu viņai tās stāvokli, apsvaidīja viņu pat korķiem.Krauklītim acis par to savādi iezibējās, bet viņš valdījās. Viņš jau pats vēlējās, lai jautrība būtu vispārējaun lai valodas un smiekli nonāktu viņas iekšējās liegās balsīs…

Perlants atron beidzot pareizo līdzekli, viņš uzsāk jautras studentu dziesmas. Atsevišķos kabinetostas atļauts. Viņa biedri piebalso. Tikai dziesmas uzreiz negribēja saskanēt. Pirms tie uzsāka:

«Rau, brāļi, kā šī kannā mirdz,Kā puto alutiņš!…»

bet drīz vien apklusa, jo nebija viņiem jau tik vien kā alutiņš, viņiem bija kas labāks. Vajadzēja tādēļuzsākt kādu piemērotu dziesmu…

«Kaut klints un akmens šķeltos,Mēs tomēr droši celtos.

Prom, jaunekli, ar vēja spārniem trauc,Kad tēvija tev' nāves karā sauc…»

Šī dziesma, lai gan vācieša sacerēta un no vācu valodas tulkota, bija tomēr tautiešu sirdīs mērķētapret vāciešiem. Bet drīz vien atskanēja dziesmas viņiem blakus pa labi un arī pa kreisi. Vācukorporācijas tāpat bija pieņēmušas atsevišķas istabas un tur uzdzīvoja. Vispārējais kabarets jauizbeidzies, un lielākā daļa publikas aizgājusi uz mājām; tikai tie, kuriem «slāpa pēc dzīves», nedomājabeigt. Jaunai paaudzei, studentiem, tā sakot, spēki kūsāja pāri, pirms augstskolas semestra tie gribēja vēllabi izdzīvoties. It sevišķi tērbatnieki, cauri braucot, tā sakot, gribēja baudīt Rīgu. Caur plāno sienuvarēja skaidri dzirdēt:

«Stoßt an, Dorpat soll leben, Hurah, hoch!Die Philister sind uns gewogen meist,Sie ahnen im Burschen, was Freiheit heißt,Frei ist der Bursch', frei ist der Bursch';Stoßt an, blau-weiß-rot lebe, Hurah, hoch!…»

(Piesitat, Tērbata lai dzīvo, urā, augsti! Filistri pret mums pa lielākai daļai tura labu prātu. Viņinojauš buršā to, ko brīvību sauc. Brīvs ir buršs, brīvs ir buršs. Piesitat, zils-balt-sarkans lai dzīvo, urā,augsti!)

Tas bija tāds izaicinājums, neapzinošs vai ar nodomu, uz kuru grūti atbildēt. Jo seloņi nevarējadziedāt «zaļš-balts-sarkans», jo viņu krāsas oficiāli nebija atļautas, un dziedāt letoņu «zaļš-zili-zelts», –nē, neparko ne!…

Alberts Mikentāls tomēr bija tik neapdomīgs, ka ar īstu tērbatnieka lepnumu vilka to pašu dziesmu,un Fridols viņam palīdzēja. Bet seloņi bija mēmi kā kapi. Un, kad vēl tērbatnieki tai vietā, kur vāciešiminēja savas krāsas, iepina letoņu «zaļi-zili-zeltu», Befis jau trīcēja aiz dusmām un, uztraukts par viņudziesmu vairāk nekā par vācu, vīstīja dūres. Arī Perlants nesamanīdams skrullē un skrullē savas ūsiņas untā savādi skatās. Uzreiz šauj vaļā:

«Apsegloju melno kuili, ei, melno kuili!…» utt. Befis ar pilnu krūti piebalso, Kārlis arī turadraugiem līdzi. Viņi, tā sakot, letoņus pārdzied, viņu dziesmu galīgi izjauc.

«Kā, kā, kā!» Alberts Mikentāls iesaucās. «Kas tā ir par cūcību?!…»«Patiešām!» Fridols, ātri uzspraudis savu degunkniebi, stīvi caur to lūkojas. «Tā ir provokācija…»«Pie mūsu galda!» Mikentāls sašutis iesaucas un skatās uz savu svaini, ko tas uz tam teiks.Bet Krauklītis smejas locīdamies, vēderu saņēmis. Tik jocīga tam dziesma izliekas. Tāpat Grizeldis

par to priecājas un sajūsmināta sit plaukstas.«Ak tā!» Fridols iesaucās un lepni pasludināja: «Tad mēs aizejam…»«Sulain!» Mikentāls iesaucās. «Sulain, rēķinu!…»Arī mūsu zēni ķēra savās vestes kabatās pēc naudas, bet Mikentāls izvilka iz krūšu ķešas deņķelbuku.«Te nevienam nekas nav jāmaksā!» Krauklītis paskaidroja. «Rēķins ir vienīgi mans…»«Kā?!» Alberts Mikentāls attrauca. «Tu gribi maksāt par mums rēķinu? Tas neiet… Mēs neesam tā

raduši…»«Rēķins ir vienīgi mans!» Krauklītis piecēlies sacīja ar tādu uzsvaru, kas necieš pretrunas. «Es jūs

lūdzu būt maniem viesiem un lūdzu par labu ņemt. Un arī šī jociņa dēļ jums nav nekāda iemesla projāmskriet.»

«Atvaino,» Alberts asi attrauca, «to, mīļo svaini, atļauj mums izšķirt pašiem. Jo, kur tādas lietas,»tas paskatījās nikni uz seloņiem, «man patiešām trūkst vārdu…»

Redzēdams, ka saimnieks viņu pusē, Befis atbildēja ar provocējošu: «Hm, jā!…»

«Te būs priekš sulaiņiem,» Alberts nosvieda uz galda piecnieku. «Ardievu, kungi un dāmas…»Fridols gan vēl gribēja ko sacīt, prasīja paskaidrojumu, bet Alberts viņu pie tam vairs nepielaida.

«Nāc, Fridol,» viņš, to cieti pie rokas saķēris, sacīja. «Iesim!»«Kādēļ tad viņi iet projām?» šansonete neizprazdama iejautājās.Arī Krauklītis pats neapķēra to īsto cēloni un sāpīgi iesaucās: «Nav, nav mums, latviešiem, vēl

vienprātības! Tiklīdz kopā trīs latvieši, jau tūlīt divas partijas…»Bet seloņi viņu sentimentalitāti aiztrenca ar jautrām tautas dziesmām. Pa vidam visādi joki un

asprātīgas piezīmes. Tās bija tik pārsteidzošas, ka Krauklītim par letoņu aiziešanu neatlika laika sirdītiesun viņa draudzenei brīnīties. Ar vārdu sakot, jauno ļaužu jautrība viņiem pielipa, tā ka tie dzīvojaacumirklim un visu citu aizmirsa.

Drīz vien visa māja skanēja, jo vācieši no vienas puses un otras puses dziedāja atkal pretim savasdziesmas. Tērbatnieki, it kā izoduši, kas šinīpus sienas par attiecībām, vilka vaļā joku dziesmu:

«Zu Freiburg lebt' und tat vicl BußDer Pfarrer Kar Pistorius.Er, der zu Freiburg Pastor war,Das Gute wollt er immerdar.

Daselbst wohnt auch ein Mägdelein,Die wollte gern Frau Pastor sein.Verlockt ihn eines Abends spät,Ein Knäblein war das kesultat…» utt.

(Freiburgā dzīvoja un grēkus nožēloja mācītājs Kārlis Pistoriuss. Viņš, kurš Freiburgā bija mācītājs,tikai arvien to labu gribēja. Turpat dzīvoja arī kāda meičiņa, kura labprāt gribēja būt mācītāja kundze. Tākādā vēlā vakarā viņu paveda, un rezultāts bija puisēns utt.).

Bet arī latviešiem bija savas dziesmas, kuras tikpat kā ar pirkstu bija mērķētas uz vāciešiem unpēdējiem nevārēja būt patīkamas, piemēram:

«Pieci kaķi arklu vilka,Vāciets ara raudādams.Holdri, rio, rio, holdri, rio, rio,Holdri, rio, rio, hahaha!…»

Siena viņus tomēr šķīra, un katrs jutās kungs savā valstībā. Tā viņi būtu varējuši dziedāt un dzīvot,kamēr piekūst vai aizmieg, ja nebūtu kāda vieta kopēja, kurā jo bieži abu partiju locekļiem jāsastopas.Tur tad vieni uz otriem šķībi vien lūkojās un izteica visādas piezīmes, gan aplinkas, bet ne visaiglaimojošas.

Bet vācieši likās būt jūtīgāki un par latviešu dziesmām vairāk uztraukti, kamēr latviešiem viņudziesmas nemaz neķērās klāt.

Kārlim nācās satikties zināmā vietā ar pāris vācu komiltoņiem, kamēr viņa biedri iekšā dziedāja.«Ach, ich kann die dummen Bauerlieder nicht leiden,» viens no viņiem nicinoši otram sacīja. «Die

blöcken ja wie die Schafe und grunzen wie die Schweine…» (Ak, kā es nevaru tās muļķīgās zemniekudziesmas ciest. Tie jau blēj tikpat kā aitas un rukst kā cūkas.)

«Hier ist ja auch ein Knote,» otrs nicīgi paskatījās sāņus uz Kārli. «Ko tev kaiš, kas tev vajag?!…»«Ach red' doch nicht die dumme Bauersprache!» viņa biedrs to apsauca. «Das ist ja nur Sprache für

die Schweine… Uš, kur tu iet?!…» (Ak, nerunā jel to muļķo zemnieku valodu, tā jau ir tikai valoda priekš

cūkām…)«Godīga cūka jau arī vāciski nerunā!» Kārlis iesilis attrauca. «Tikai tāda nosutusi vācu cūka,

saodusi zemnieku kartupeļus, šļeb: «Was… was… was…»»Viens no vāciem ļauni un naidīgi iesmējās. «Der scheint mir ein Schweinejunge zu sein!» tas

iesaucās. «Ē, puiš, kur tav' cūk' ir?… Gan' to, ka neiet iekš muiž' kartofelfeld…»«Manas cūkas tepat ir!» Kārlis izaicinoši iesmējās. «Divās gabalas nolutušām ausīm… Zogas kā

velni uz latviešu kartupeļiem. Bet mēs ar pātagu priekšā, aiztrenksim visas uz fāterlandi…»«W-a-s, der Kerl hält uns zum Besten!» viens no vāciem pikti iebrēcās. «Ich hau ihm links Ohr, bei

Gott…»Pļiks! Kārlim arī nozibēja gar vaigu no muguras puses. Sitiens gan nebija nekāds lielais, tomēr

negaidīts un Kārli pārsteidza. Bet tas nedabūja vēl atjēgties, kad jau otrs vācietis, kas bija lielāksvarmāks, viņu sagrāba aiz kamiešiem un sāka purināt. «So macht ein deutscher Bursch' mit einem dummenBauerjungen, so…» Un otrs viņam vēl palīgā…

«Oho, puiķeļi!» Kārlis sašutis iebrēcās. «Jūs esat pārskatījušies!» Un, sagrābis tos aiz apkakles, viņštos purināja kā vējš un vilka laukā koridorā. «Tā latvietis strādā ar vācu Miķeļiem, tā…» Tad nolikaviņus čupā uz grīdas un pats ar celi virsū.

Tiem tomēr drīz vien izsteidzās palīgi, kuri brūk Kārlim virsū kā velni. Dabū viņš arī vienu otrubelzienu, bet paliek uzticīgs savai taktikai: kuru grābj, tas gar zemi un čupā. Tomēr pretinieki tikpat kā nozemes aug.

Uz kņadu piesteidzas arī Befis un Perlants. Pirmais tikpat kā indiānietis iekaucas un metas kaujā.Otrais tomēr acumirklī noprot kritisko stāvokli un zina no piedzīvojumiem, ka, pret pārspēku cīnoties,pats svarīgākais ir, ja prot pareizi atgaiņāties un atkāpties. Sizdams pa labi un pa kreisi, tas velk sev līdzisavus biedrus atpakaļ uz kabinetu, tā ka lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi, topatkal svabads un izkūņojas par nikni satrakotu un aktīvu pūli.

Tas neapmierinās ar to, ka dabūjis brīvību, tas mēģina sturmēt kabinetu. «Nieder mit der lettischenBande!» arvien vairāk paceļas draudošas balsis. «Schlägt die Kerls tot!…» (Nost ar šo latviešu bandu!Sitat nost tos tēviņus!)

Arī Grizeldis jaunkundze zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Norāvusi ātri no kājas tupeli un ar gaisāpacēlusi tāpat kā Orleānas jaunava karogu, satrakotam pūlim uzsauca: «Zurück!» Uz to tikai nicinošismiekli. Tad viņa, kaisles sagrābta, devās ienaidniekiem virsū, un viņas tupele, tāpat kā senču vāle,klaudzēja pa vāciešu pauriem. Arī Krauklītis, redzēdams, ka tēvija briesmās, viņai palīdzēja, un, kur tasreiz savu roku lika, tur arī vairs zāle neauga! Befis bija tagad savā elementā, un nebūs lieki jāaizrāda, kaarī Kārlis un Perlants strādāja. Tā viņi dragāja ienaidnieku, kurš soli pa solim atkāpās, līdz beidzotkoridors bija no viņa tīrs.

Bet kritiskais moments atkārtojās no jauna, jo spiedās atkal viņiem virsū jauni bari, pa daļai tie paši,kuri vēl nemaz cīņā nebija bijuši. Arī aiz muguras tie izdzirda draudošas balsis, tā ka nu bija no visāmpusēm ielenkti. Un ienaidnieku bars arvien vairāk satrakots…

Kārlis viņu pulkā nu pamanīja garo, bālo junkuru Rābemani, kurš, viņu ieraudzījis, kā no odzesdzelts iekaucās: «Das ist der Frechling!… Haut ihn nieder!…» (Tas ir tas bezkauņa!… Pasitat viņu!…)

Viņa acīs spīguļoja tik nāvīgs naids, ka Kārlim tīri vai sastinga sirds. Te gaisā nozibēja nūja arsudrabotu pogu. Tā atsitās pret Kārļa galvu tik sparīgi, ka tam tā sāka žvinkstēt un prāti reibt. Viņšstreipuļoja, vēl otrs trieciens, un tas, zaudējis samaņu, nogāzās gar zemi.

Astotā nodaļa Kad Kārlis nāca atkal pie samaņas, tas ilgi nevarēja atjausties. Galva viņam dzied, bet viņš atronas

mīkstā gultā. Vai to taisījusi viņa māmuļa? Tik spoža, balta veļa! Bet viņš taču no laukiem prom… Toviņš skaidri atceras… Vai varbūt Lūce – –? Viņam saskrēja karstas asinis vaigā…

Piecēlies sēdus, tas platām acīm brīnījās. Plaša telpa ar tik daudz salauztām mēbelēm unmatračiem… Kas tā par ietaisi?

Ahā, viņš piepeši atceras. Selonijas rumpelkambaris… Jā, jā, patiesi… galva tam nelabi sūrst!…Viņš pieķer pie tās ar roku: tā pārsieta… Jā, pareizi… Vakarējie notikumi tam atspīd atkal atmiņā…

«Tie velna vācieši!» tas pie sevis nodomā. Bet kā tas ir beidzies?… Kāds gala iznākums? Tikai tikdaudz viņš noprot, ka seloņi viņu izglābuši no kaujas lauka un atveduši šurp ievainotu…

Kas tas ir Selonijas kortelis, par to viņš skaidrībā. Jo tur jau blakām aiz pusviru durvīm nojaušamistudenti. No sākuma tie diezgan lēni triec un iet uz pirkstu galiem, bet valodas mazpamazām top arviendzīvākas, un jautāts tiek krustiem šķērsām. Viņi pārrunā kādu interesantu notikumu, kurā, cik Kārlis izjūt,arī viņam loma…

Viņš sāka klausīties – pareizi. Un viņam interesē izzināt, kā tad lieta īsti nobeigusies?… Pienāk atkaljauni biedri, tie visi grib par šo lietu zināt… Seloņiem ar tērbatnieku vācu krāsnešiem vakar bijis kravals«Tonhallē». Sēļi bijuši mazākumā, tomēr izsitušies spoži cauri, pie kam sevišķi nopelni esot kādamjaunam biedram, kurš tomēr pagrūti ievainots un guļot kortelī…

«Varu jums notikumu attēlot pēc drošiem autentiskiem avotiem,» kāda pazīstama balss atsaucās, nokuras Kārlis pazina Pudiķi. «Viņš gan vēl nav uzņemts par mūsu biedru, bet mūsu krāsas tas jauapliecinājis kā varonis. Iedomājieties, – pārspēks liels, ienaidnieku vai divdesmit, bet viņš stāv kā klintsun biedrus neatstāj! Visa Tērbatas universitāte savienojusies un brūk virsū pāris «sēļiem», bet tiem irradies draugs, kas cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam…»

Dzirdot tādu uzslavu par sevi, Kārlim kļuva tā kautrīgi un silti ap sirdi…«Va' ta tevi velns!» kāds no pulka iesaucās. «Vai tad es tur arī nevarēju būt!…» Un atkal kāds cits

ieminējās: «Še redzi roku! Ne velti tā pārsieta…»Tas bija Befis, cik Kārlis varēja jaust… Neviļot saviebis vaigu uz smiekliem, viņš klausījās tālāk…«Visa tā lieta,» Pudiķis svinīgi stāstīja tālāk, «kā to var izskaidrot caur kombinācijām, liekas būt

inscenēta vēl no tiem letoņiem. Pāris letoņu pie mūsu tautieša Pētera Krauklīša galda ir bijuši ar mūs'ļaudīm visu vakaru kopā. Bet tad kāda iedomāta iemesla pēc ar mūsējiem sarāvušies, atstājuši galdu unaizgājuši projām. Tūlīt pēc tam sākusies tērbatnieku provokācija… Un var arī būt – – es jau neņemos totieši apgalvot, – bet, kā tas izskaidrojams caur kombinācijām, tad var it labi būt, ka viņiem lieta jauiepriekš bijusi norunāta – –»

«Fui, fui par letoņiem!» it kā dusmu vilnis pārskrēja pār citiem klātesošiem. «Tā ir cūcība, tautasnodevība! Apgānījušies letoņi… apgānījušies!…»

«Gan neņemos to noteikti apgalvot,» Pudiķis turpina pārtraukto pavedienu, «bet, kā jau sacīts, to varkombinēt – un no letoņiem jau it visu var sagaidīt! Kamēr tie dabūjuši krāsas, tie kļuvuši neciešami. Viņitepat Rīgā, mums taisni priekš deguna, iezogas visās labākās famīlijās kā vienīgie īstie patrioti tautieši,cenšas nosmelt no tautas to labāko kreimu un saistīt to pie sevis un tikai pie sevis! Bet, kas tas jaunākais,komiltoņi, letoņi pret mums aģitē! Ar šo parādību, komiltoņi, mums jārēķinās… Dažs labs cienīts tautietisvai tautiete, ja tas par mums būs informēts pēc letoņu ziņām; noskatīsies uz mūs' ļaudīm šā tā. «Seloņi irdzērāji, seloņi ir kaušļi, seloņi neprot uzvesties, viņiem nav manieres. Un tādēļ viņus labākā sabiedrībānevar lietot…»»

«Jā, jā, es arī esmu dzirdējis!» kāda plata balss atkal iesaucās… «Letoņi par mums tikai ļaunustāstot… Mums pret viņiem jāsāk uzstāties aktīvāk…»

«Mēs viņus, Hurtig, nekur necietīsim, ne biedrībā, ne citur!» Befis iesaucās. «Viņi ir knubuļi…»«Letoņi, vārdu sakot, pie labākām tautas aprindām mūs cenšas nomelnot,» Pudiķis vienā elpā

turpināja. «Kauču gan, – un tā ir iepriecējoša parādība, – tādas insinuācijas ne arvien velk! Tā kāds mūsucienīts un turīgs tautietis, – es minēšu viņa vārdu – tas ir Pēteris Krauklītis, – šis cienījamais tautietis,neraugot uz visu letoņu rīdīšanu, ir atklāti nostājies seloņu pusē. Viņš un vēl kāda persona, kuru diskrēcijaspiež mani neminēt, ir cīnījušies līdzi ar mūsējiem pret vācu pārspēku. Pie viņu galda tad arī pirms tam,kā Befis zina stāstīt, notikusi kontraverze starp letoņiem un mūs' ļaudīm…»

«Ā, Befi, stāsti, stāsti!» vairākas balsis iesaucās. «Kas tur bija par cēloni?»«Lai Pudiķis!» Befis, kuram tā valoda nebija tik veikla, atlūdzās. «Viņš labāk prot aptēlot…»«Lūk, iemesls sekošais,» Pudiķis trauca tālāk. «Letoņi ir tik beztaktiski, ka pie kopēja galda uzvelk

dziesmu par savām krāsām un mēģina, tā sakot, mūsējos spiest aiz pieklājības iemesliem aizstāvētpretējus principus pret sevim pašiem. Tas nu neizdodas. Mūsējie nedrīkst sentimentāli turēties piekonvencionēlām formām, kur lieta mērķēta, lai mūs ievainotu. Mūsējie pārtrauc viņu dziesmu arobligāto:«Apsegloju melno kuili…»»

«Bravo, bravisimo!» studenti priecādamies iesaucās. «Tas tiešām bija vietā…»«Tādos ieskatos bija arī mūsu vecais, cienījamais tautietis. Neraugot pat, ka viņa miesīgs svainis ir

letonia un sēž turpat pie galda, viņš aizstāv seloņu principus un sāk skaļi smieties par letoņu ģeķībām.Viņš izsakās klaji un atklāti seloņu pusē un atklāti demonstrē ar to, ka pasniegt viņa meitai latviešustundas uzdod vienam no mūsu komiltoņiem – aiz diskrēcijas vārdu neminēšu. Tas nozīmē, ka līdz ar totiek atzīti mūsu principi un vēl intīmā kārtā! Tātad ir redzams, ka letoņu centieniem mums izraut zemkājām pamatu ne visur ir panākumi…»

«Ā, vareni, – tas ir goda kungs!» studenti apmierināti iesaucās. «Letoņi tātad redz, ka ne visi arviņiem vienis prātis…»

«Tātad,» Pudiķis turpināja, «strīdam iemesls bija izcēlies. Latvju tautas intereses un krāsas seloņiaizstāvēja arī vieni. Uz vācu buršu provocējošām dziesmām tie atbildēja ar savām tautas dziesmām.Vācieši, neizprazdami mūsu tautas dziesmu naivo raksturu, ņēma tās pēc burta un tā atklāja prastiuzbrukumu pirms mūsu jaunajam biedram…»

Kārlim atkal neviļot vaigs savilkās smaidā.«Ak tu bruslaki!» platā balss atkal iesaucās. «Kādēļ tad taisni viņam?»«To mēs izzinām caur kombinācijām!» Pudiķis turpināja. «Patiesībā jau mazāk vainīgas bija

nevainīgās dziesmas nekā apvainotā godkārība. Starp vācu buršiem «Tonhallē» atradies arī kāds«rigensis» – Rīgas patricieša Rābemaņa dēls. Tas vēl tanī pašā dienā dzelzceļa vilcienā otrās klasesvagonā zobojies par mūsu dziedāšanas svētkiem, spļaudījies par jauno latviešu inteliģenci un labākāmfamīlijām, ar vārdu sakot, atļāvies apvainot visu latviešu tautu. Par to viņam ar Perlantu un jauno biedru,kas arī braukuši tanī pašā vagonā, izcēlusies kontraverze, un mūsu jaunais biedrs iecirtis vācietim paausi…»

«Oho!» vairākas balsis uzgavilēja. «Izstāsti, izstāsti, tas ļoti interesanti!…»Pudiķis sāka stāstīt visu pēc rindas un kārtas, ko Kārlis ne vien zināja, bet bija pats piedzīvojis.

Tomēr viņš klausījās ar vislielāko interesi kā kādu svešu stāstu. Viņš tīri kā sastindzis no Pudiķaapbrīnojamās spējas visu tik smalki uzsvērt, izcelt un aptēlot. Tīri niecīga lieta, kurai it nemanot varētupaiet garām, bet viņš to prot iztaisīt par tik ievērojamu un svarīgu, ka negribot jājautā: vai tas tiešām taspats vai pavisam kas cits?…

«Mūsu jaunais biedrs dabūjis vāciešus ārā no līdzsvara apbrīnojami smalkā kārtā,» Pudiķis starpcitu klāstīja. «Viņš nemaz neklausās uz vāciešu valodām, viņš it mierīgi nolasa Perlantam priekšā savupoēmu «Pērkona lāsts». Mūsu jaunais biedrs, blakus minot, ir ievērojams dzejnieks (Kārlim pie šiemvārdiem vaigi iesūrkstējās), un viņa darbs visā drīzumā parādīsies «Baltijas Vēstnesī», t, i., tiklīdz es arveco Dīriķi būšu nolīdzis par honorāru. Dzejnieki paši ir tādi nepraktiski ļaudis, tie aizsviež savus darbus

projām par katru cenu. Jā, kad kurpe spiež, tad es saprotu, notē velns ēd mušas! Bet, ja mūs kurpe nespiežvairāk ļoti, mēs varam arī drusciņ paandelēties. Tātad, viņš nolasa savu poēmu. Bet saturs tāds, kavācietis jūtas tikpat kā ar pirkstu trāpīts, ir tikpat kā no odzes dzelts, izkrīt no lomas, uzbudinās, izsakanedibinātus apvainojumus. Par to viņš, kā sacīts, dabon ne vien pa ausi, bet arī Perlants viņu izaicināja…Tātad tam seko vēl menzūra…»

Viņš aptēloja biedriem lietas gaitu, apstāstīja arī sarunas un notikumu «Tonhallē», ciktāl diskrēcijaviņu nespieda klusēt, nonāca beidzot līdz atsevišķām vakariņām chambre sēparēe un līdz sadursmei arvāciešiem. Kārlis klausījās kā bez elpas, jo viņam dedza sagaidīt to cēlienu, kuru viņš pēc šī zināmā unpārdzīvotā vairs nezināja. Kas tad notika tālāk, kad viņš zaudēja samaņu?

Pudiķis stāstīdams nonāca pie šī uztraucošā brīža. «Ieraudzījis mūsu jaunekli, ievainotais patriciešadēls gāžas tam kā tīģeris virsū, ar savu nūju iesit tam galvā vairākus ievainojumus, tā ka mūsu draugsnokrīt bez samaņas. Un pārējie biedri tam nespēj līdzēt, tiem draud tāds pats liktenis… Uztraucošsacumirklis – –»

Kārlis klausījās kā bez elpas. «Ar saviem spēkiem vien tie līdz nebēdai būtu piekauti. Bet, kadbriesmas sasniegušas visaugstāko pakāpi, mūsu biedri jau liekas būt ielenkti, – jo dzird arī aiz mugurastroksni, – tad palīgs nāk īstā laikā. Tie, kas viņiem aiz muguras, ir konkordi! Pieci seši stingri zēni, uzmājām ejot, dzirdēdami troksni, še iegriezušies. Viņi gāžas kā lauvas virsū, ne mūs' ļaudīm, bettērbatniekiem – – –»

«Ā!» studenti it kā vienā elpā iesaucās, un arī Kārlis juta, ka viņam paliek vieglāk. «Tad tomērkonkordi mums tik lieli ienaidnieki nav,» kāda balss ieminējās, «viņi atmin veco radniecību…»

«Tērbatnieki ne vienreiz vien tos provocējuši,» Pudiķis turpināja. «Tērbatnieki ne vienreiz vienaizskāruši visu Rīgas politehniku. Un ne vienreiz vien konkordi nozvērējušies, ka, ja reiz ķers šos nākošos«plāksterētājus» un «oberlērerus», tad ņems līdz saknēm. Nu viņiem bija radusies izdevība. Viņusašutums tātad nevērsās pret mums, bet pret tērbatniekiem, neskatoties uz tautību un ticību…»

«Tātad vācieši smalki pieklapēti no tiem pašiem vāciešiem,» kāda zēna balss iesaucās. «Tas irsmalki!»

«Redzi, Sieriņ, manu apsieto roku!» Befis ieminējās. «Arī mēs palīdzējām…»«Īsā laikā,» Pudiķis nobeidza, «tērbatnieki bija piepērti un izsviesti uz ielas, kur tad ar fūrmaņiem

izklīda uz visām pusēm. Mūsējie tad nu paņēma savu smagi ievainoto biedru un atveda to uz korteli, kurDr. Volframs viņu salāpīja. Briesmas gan, ārsts saka, slimniekam nedraudot, bet vairāk nekā dienu viņšjau nogulējis bez samaņas un stipri muldējis. Būs drusciņ vēlāk jāpalūkojas, ko viņš dara…»

«Tātad konkordi mums nemaz nav tik lieli ienaidnieki!» platā balss vēl it kā atminēdamāsaizkustināta iesaucās. «Nujā, vieni un tie paši ļaudis! Mūsu pašu biedri, kā Vitants, Rode, Kēlenbeks unciti, ir bijuši «Konkordijas» komiltoņi. Jā, jā, «Selonija» jau no «Konkordijas» cēlusies…»

Jaunākie, kas vecos notikumus nezināja, kļuva ziņkārīgi, un tiem kāds no vecākiem paskaidroja.««Selonija» nekad nebūtu nodibinājusies, ja «Konkordija» savu liberālismu būtu izturējusi līdz galam unuzņēmusi par locekļiem latviešus pilnā skaitā, cik vien tie pieteicās. Protams gan, ka pārējās vācukorporācijas neskatījās uz viņu labi, ka tā latviešus pavisam uzņem. Bet tas faktu negroza, ka viņa uzņēmatikai tik daudz latviešu, ka vācieši patura majoritāti. Līdz zināms skaits bija pilns, tālākie tika izbalsoti.Tad arī latviešiem tika piekodināts uz ārieni par latviešiem neizrādīties. Pret šādiem apstākļiem nu nevien latvieši, bet arī daži vācieši bija nemierā, piemēram, Kēlenbeks, Bendts, Frišbīrs. Tad notikakorporācijā sadursme, un viņi līdz ar latviešiem no korporācijas tika izslēgti. Izslēgtie tad nu nodibināja«Seloniju», kura no saržētu konventa vēl līdz šim nav dabūjusi apstiprinājumu. Vācieši mums pretim, untādēļ mums vēl arvien nav lemts savas krāsas atklāti rādīt. Bet fakts arī tas, ka mūsu vecākie biedri, kas«Seloniju» nodibinājuši, tāpat vācieši…»

«Tas tomēr ir raksturīgi, ka latviešu korporācijas nodibinājuši vācieši!» Pudiķis iesaucās.««Letoniju» arī tāpat savā laikā nodibinājis Dr. Volframs. Viņš ir vācietis, viņš ir letonis un tomēr – kas

par cilvēku! Tas ir raksturīgi… A propos,» tas paskatījās pulkstenī, «ap šo laiku viņš solījās ierastiesaplūkot pacientu. Būtu jāpalūko, vai slimnieks nav modies…»

«Es paskatīšos,» Befis sacīja un, lēni uz pirkstu galiem līzdams, pavēra durvis platāk. Līdz ar tovalodas apklusa, laikam aiz cienības pret slimo, un iestājās svinīgs klusums. Viņš līda tālāk, rūpīgivērodams, tikpat kā uz putnu…

Kārlis to visu manīja, viņa acis bija vaļā un lūpas vēlās uz smiekliem.«Labrīt!» Befis beidzot rūpīgi ieminējās. «Kā labi jūtaties?!»«Labrīt, labrīt vai arī labdien!» Kārlis sniedza roku pretim un piecēlās sēdus. «Es jau nezinu, cik

tagad vēls… Galva dzied… Lūk, pārsieta,» tas apraudzīja ar roku.«Un mana roka ar,» Befis rādīja savu kaklā pakārto.Izdzirduši no slimā kādas skaņas, blakus istabā atrodošies virzījās šurp. Parādījās Befim aiz

muguras Pudiķis. Arī smaidīja. «Ā, tad tiktāl jau esam! Nu labrīt!» tas sniedza draudzīgi roku.«Labrīt!» Kārlis piesarcis atbildēja. «Bet ir jau laikam stipri vēls?»«Jūs vēl neesat cēlušies, jums vēl agrs!» Pudiķis gādīgi attrauca. «Vai nevēlaties drusciņ brokastu?»Un, kad Kārlis neatbildēja, viņš atbildēja pats. «Nu kā tad… Ilgi neesat ēduši!… Fuči,» tas, pagājies

pret durvīm, sauca, «ej un liec, lai uzstāda samovaru!»«Tūlīt!» kāds no biedriem atsaucās. Pudiķis Piegriezās atkal gādīgi slimniekam un sirsnīgi sacīja:«Tātad bijāt starp ienaidniekiem puluši?! Krietni, krietni esat turējušies mūsu rindās… Mēs jums to

neaizmirsīsim…»Kārlim tik daudz uzslavas, gandrīz neomulīgi. Viņš atmeta tikai ar roku. «Ko tur tik daudz runāt…

Katram jāzina savs pienākums…» Bet arī par šiem pēdējiem vārdiem viņam pašam tapa kautrīgi.«Atvainojat, varbūt jūs ļoti apgrūtinu?… Aizkavēju varbūt no darba…»

«Nepavisam ne!» Pudiķis apgalvoja. «Šodien man jāuzraksta tikai viens ievadrakstiņš priekš«Baltijas vēstneša», un tas man iet tikpat kā smērēt smērē. Es tikai! Priecājos, ka briesmas ir pāri. Betvarēja arī citādi nobeigties!… Es zinu… Esmu tādās reizēs bijis klāt… Kad vācieši satrakoti un – –»

Viņam piepeši pietrūka vārdu.Bet Befis pie sevis ironiski nosmīnēja. Viņš zināja, ka Pudiķis tādās reizēs maz ko vērts, jo tas vai,

nu slēpās citiem aiz muguras, vai arī vienkārši laida vaļā zaķa pastalas.Piepeši priekšā atkal kņada un jauni soļi. «Dr. Volframs dakteris Volframs atnāca!» citi steidzās

paziņot. Durvīs parādījās jauns, kantīgs, bet smaidošs cilvēks gaišiem matiem iesaucās.«Aha, soweit sind wir schon!» tas apmierināts iesaucās, kad redzēja Kārli gultā sēdus. Viņš sniedza

pacientam roku. «Es geht ganz gut?… Wie?!… Pardon belieben Sie sich zurück zu legen… Wollen wir'ssehen…» (Ahā tiktāl jau esam! Iet labi? Kā? Pardon, atliek atpakaļ… Paskatīsimies…)

Pudiķis māja Kārlim, lai paklausa, un tas arī atlikās atpakaļ. Ārsts noņēma apsienamo. «Na, famos!Es heilt ausgezeichnet! Ein wenig noch ausflicken… Wird schon gut…» (Ā, teicami! Dzīst itin brangi!Drusciņ vēl izlāpīt… Būs jau labi…)

Viņš uzlika jaunu plāksteri un apsienamo. Nobeidza smaidīdams: «Būs vesal!…» Tas jau bija viss,ko viņš pa latviski prata. Bet c i l v ē k s gan viņš bija, kā komiltoņi mēdza sacīt. Pats būdams letonis(kas, pēc Pudiķa ieskata, bija viņa vienīgā vaina), viņš tomēr vislielākā mērā rūpējās par seloņu veselību,neprasīdams nekādas atlīdzības. Kas grib un var, lai maksā, ja ne – viņš tādu ne mazāk cienīja. Un tādēļ,lai arī viņš letonis, seloņi viņu tomēr ieskatīja kā savu komiltoni, un daudzi ar viņu stāvēja uz «tu».

Viens no tādiem tuviem draugiem skaitījās arī Pudiķis. Tā kā pēdējais arī te pie slimnieka gultasieskatīja sevi it kā par to famīlijas galvu, tad griezās pie ārsta ar jautājumu: «Hör', Lui, was darf er essenund trinken?» (Klau, Lui, ko tad viņš drīkst ēst un dzert?)

«Alles nach Belieben!» ārsts joviāli attrauca. «Meinetwegen einen sauren Hering und einen gutenSchoppen! Doch rate ich besser heißen Tee… Damit legt man nicht sobald einen Rausch an…» (Visu pēcpatikas. Manis dēļ ar' skābu siļķi un labu kausu. Tomēr ieteicu labāk karstu tēju, jo ar to tik drīz nedabū

skurbuli.)Pudiķis izjautāja vēl tālāk, – kad slimais varēšot celties un kas viss tam būtu jāievēro.Dr. Volframs paskaidroja, ka, ja patīk, varot celties tūdaļ. Tikai tādam salāpītam neesot patīkami

ļaudīs rādīties, un tādēļ viņš gan vēl ieteicot palikt kādu laiku mierīgi. Viņš uzlicis tādu plāksteri, kas arīzilumus novilkšot nu, būšot jau viss labi. «Nu, adē,» tas piepeši konsultāciju pārtrauca. «Hab' Eile!…»

Prom viņš bija. Viņam arī patiešām pie savas plašās prakses laiks bija dārgs.Kad ārsts bija aizgājis, tad sākās vispārējais aranžements, lai Kārlis dabūtu brokastu. «Hurtig,

hurtig!» tas ar to plato balsi komandēja, un laikam arī tādēļ komiltoņi viņam bija devuši vārdu «Hurtiķis».Bet citi ne mazāk tādēļ viņu respektēja un tam klausīja. Viens pastūma pie sienas bezmargas krēslu, uzkura nolika sīcošo patvāri. Citi pie viņa gultas piebīdīja galdiņu, kur tad uz paplātes bija nodomāts servētKārlim brokastu. It visi bija piepalīdzīgi. Viens sniedza glāzi, otrs to pildīja, trešais sniedza karoti, kocukuru apmaisīt, ceturtais preparēja sviestarmaizi. Par tādu lielu gādību Kārlis bija tīri aizgrābts unsakautrējies.

Bet karstā tēja paliekam laba, jo rīkle viņam tīri sažuvusi. Un Pudiķis skubina: «Pamēģiniet arī toskābo siļķi ar gurķi… Tā tādās reizēs palieku laba…»

Un Hurtiķis apstiprina: «Kad runcis, ir laba. Dūša tīri atplaukst…»Kārlis pamēģināja, – un patiešām! Jo ilgāk, jo vairāk viņš sāk smaidīt. Un biedri pie tam kavē laiku

ar dzīvām valodām, un sevišķi Hurtiķis šimpojas par vāciešiem, kas viņam to nodarījuši. «Ak tu bruslakitādi!» Viņš bija karstas dabas, runāja platu muti, ļoti ātri un labprāt nospļāvās. «Tfū, bija man to zināt…Es viņiem…»

Savu lielo spēku tas mēdza izrādīt, otram roku spiežot, tā ka Kārlim bija tīri jāiekliedzas. Tur bijaarī Griniševskis, liels un plecīgs gvardists, pie tam sārts un veselīgs. Nožēloja, ka viņš pie tādas lietasnav klāt bijis.

«Es vācietim to darītu,Ko vācietis man darīja…»

To pašu sacīja arī mazie zēni Sieriņš un Pindzeliņu Antons, un to apliecināja arī visi citi vienā balsī.Un visi ņēma to visdzīvāko dalību pie Kārļa likteņa.

Visi viņi saucās pēc pašu dotiem vārdiem, oficiāli papīros tiem bija citi vārdi. Sevišķi simpātiskaparādība Kārlim likās kāds garš, kalsens jauneklis aristokrātisku izturēšanos, bet īsredzīgs, kādēļ nēsājapensneju. Arī Kurzemes saimnieka dēls, kā citi teica, no Augšlielupes apgabala. Saucās viņš «Knābis».Nebija šis vārds atvasināts no vācu vārda «Knabe», bet no latviešu «knābt», ar ko Knābis apzīmēja kādušaubīgu rīcību, bet pēc kuras katram esot dabiska vajadzība.

Knābis, tā biedri sacīja, gribot arvien tikai to labāko. To labāko, kas uz ēdienu kartes, to labākodivzirgu fūrmani, to skaistāko mātes meitu, kas zālē, un tā visgarām. Tāpat arī tabaku saviem papirosiemtas ņēma ļoti smalka labuma. Tādus ļoti garšīgus, pašpildītus papirosus tas bija sabāzis augšējā vesteskabatā tikpat kā kaukāzietis patronas. Kas bija viņa draugs un uz kuru tas turēja sevišķi labu prātu, tam tastad, izvilcis no savas kabatas, pasniedza vienu. Tā arī tagad Kārlim tas nezināja parādīt citādi savuaugstcienību kā pasniegt viņam pēc maltītes vienu labi piebāztu papirosu. «Še, pamēģināt… Tas ir labs!…»

Patiešām labs. Citi biedri to zināja jau bez teikšanas, un arī Kārlis to atrada. Arī Knābis pats uzvilkavienu un atslējās uz kušetes. Tā no visiem stūriem un kaktiem riņķoja zili, smaržīgi dūmi gaisā, it kā tasnotiktu Kārlim par godu. Un Knābis pats it kā fantazēja:

«Pēc labas maltītes vai pēc pabeigta dienas darba tā atlaisties in dolce far niente un izlaist tādu ziludūmu das ist ein Hochgenuß!»

Tā laiks patecēja nemanot, un Kārlis aizmirsa sāpes un aizmirsa savu kļūmīgo likteni. Viņš jutās kā

mājās. Patiešām, viņam jau arī pie savas mātes nevarēja klāties labāk kā še pie šiem biedriem. Viņu tikdaudz, un visi tik sirsnīgi un labi. Bet kādēļ taisni pret viņu tā?… Pret dažu labu viņi nemaz nebija tikvērīgi un draudzīgi. Pat pret tiem pašiem letoņiem ne, lai gan tie tādi pat studenti. Tas tīri nesaprotami.

Atlaizdamies un izlaizdams zilu dūmu, viņš par to varēja padomāt. Tas laikam gan caur viņa labodraugu, caur Perlantu. Bet tikai tagad vēl viņam uzkrita, ka drauga te nemaz nav. Un viņam pašam it kāsāpīgs pārmetums pret sevi pašu. Labu dienu dzīvodams, viņš draugu – – –

«Kur tad Perlants?» viņš piepeši it kā izbijies Pudiķim uzprasīja.Arī tas par šādu piepešu jautājumu manāmi sakustējās. «Viņš? Viņš ir mazliet izbraucis. Tāda maza

darīšana… Kā jau kādreiz trāpās – – –»Apjucis viņš nezināja, ko vairāk sacīt.Viņu cieši uzlūkodams, Kārlis, bāls kā drēbe, piecēlās sēdus. «Sakiet, – vai varbūt viņš –?»Pudiķis izvairījās no viņa skatiena un vēl vairāk apjuka.«Es gribu zināt taisnību!» Kārlis skaņi iesaucās.Izprazdams, kādēļ viņa nemiers, Pudiķis ātri saņēmās. «Nē, nē, tas nav!… Varat man ticēt, kad es

jums saku!» un droši tas izturēja viņa skatienu. «Viņš izgājis sveiks un vesels, pat lāga skrambu navdabūjis. Viņš tikai izbraucis nokārtot kādu goda lietu, tādā intīmā lietā – āre, jūs jau paši ziniet – –»

Kārlis atplauka. «Ā, tad tā ir tā pati lieta ar to konsula dēlu?»«Tā pati,» Pudiķis paskaidroja. «Perlants to lietu vedīs kārtībā, un par viņu nav ko bīties. Nav pirmo

reizi viņš ar pīpi uz jumta, viņš viens no labākajiem paukotājiem. Bet nevajag par to likties zinot,» taspiepeši pārtrauca un iesāka skaļākā balsī. «Bet nu jums vajag miera, jūs nedrīkstat pārāk daudzpiepūlēties. Ē, kolēģi, atstāsim tagad biedru, lai viņš drusku iemieg! Un man arī vajag klusības, jāsarakstapriekš «Baltijas Vēstneša» leitartiķelis…»

Citi cēlās un gāja tūlīt, bet citi, it sevišķi tie jaunākie, vēl vilcinājās.«Dakteris Volframs sacīja, ka viņam vajag miera, un tas to nesacīja velti!» Pudiķis pārmetoši

turpināja. «Es ar viņu runāju…»Tad viņi pratās, aizlīda cits pēc cita. Pudiķis izgāja pats pēdējais un rūpīgi aizvēra durvis. Blakus

istabā arī palika klusu, tikai paretam kāds pusbalsī ieminējās. Kārlis savilka segu uz acīm un lūkojaiemigt. Viņš dzirdēja, ka blakus Pudiķim spalva pa papīru čīkstēja. Viņu pārņēma it kā saldas atmiņas.Viņš iegrima dziļā, spirdzinošā miegā…

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– – – – – –

Kad viņš tad pamodās, istabā bija akla tumsa. Tikai otrā istabā bija gaišs, un pa pusviru durvīmzagās viņa nometnē gaiša josla. Bija dzirdamas sarunā balsis, starp tām arī Perlanta. Viņš dzirdēja, kapēdējais apjautājās par viņu. Kā tam klājoties, ko darot? Bet viņam likās, ka drauga balss bija tādasavāda, dziļi nopietna, kā pēc svarīga pārdzīvojuma. Uz laukiem sacītu, ka viņš no pirts nācis.

Pēdīgi tas ienāca pie viņa un tuvojās pētošiem soļiem viņa gultai.«Zēn, Kārli! Tu esi nomodā?»Par atbildi Kārlis ieklepojās.Viņš pienāca un nosēdās uz viņa gultas malas. «Tātad tu esi dzīvs!?… Es arī…»Viņš meklēja un saķēra Kārļa roku, bet Kārlis manīja, ka pašam tā, karsti pietvīkusi, drebēja kā

drudzī.«Tas ir nodarīts!» viņš pēc laika ieminējās. «Man divas vārīgas brūces krūtīs, bet esmu labi

salāpīts… Viņam viņam vairāk… Viņš laikam uz vienu roku paliks kropls… Mana kvarte no apakšasviņam ķēra muskuļu cīpslu augšām pie elkoņa. Piepeši viņam rapieris izkrīt no rokām, jo roka kāpamirusi… Viņš negribēja atzīties, bet tika atzīts par kaujas nespējīgu…»

Viņa balss tā savādi skanēja, it kā viņam pašam par to žēl būtu. Tik skarba pie tam kā pēc ilgasžūpošanas, lai gan pēc lielās žūpošanas priekš dažām dienām vairs nebija ņēmis mutē ne pilītes alkohola.

«Mēs tad sadevāmies rokas,» tas turpināja, «bet šausmīgi! Viņa labā plauksta ar visiem pirkstiemnokarājās ļengani kā nedzīva. Kā aizcirsta miroņa roka!… Nesamanīdams jau viņš arī to man atļāva, laišķirtumies izlīguši, kā draugi. Bet zaļā, slepenā uguns viņa acīs – – es to nekad neaizmirsīšu. Viņš man tonekad nepiemirsīs un arī ne latviešu tautai…»

Arī Kārlis likās aizkustināts. «Bet viņš tevi arī pazīs un pazīs arī latviešus,» tas lēni ieminējās.«Viņš mūs vairs neapvainos…»

«Bet paliek vēl ļoti daudz to, kuri mūs nepazīst,» draugs atkal dzedri iesmējās. Un tad piebilda:«Iznākums jau arī varēja būt citāds, ja mēs būtu gājuši vaļā uz šaujamiem. Viņi jau par vari gribēja. Nu, –vairāk nekā to vienu dzīvību tie jau man nebūtu paņēmuši…»

Pēc brīža klusēšanas Kārlis ieminējās: «Kur tad tas viss notika?»«Neciktāl no Rīgas, kādā bruņinieku muižas parkā. Mēs izbraucām tur ar pasta zirgiem.»Kārlis vairāk negribēja jautāt un draugs arī ne vairāk stāstīt. Iestājās atkal brīdi klusums.«Tu nu, kā redzi, esi atkal uz pekām,» draugs pēdīgi iesāka. «Bet korteļa viesmīlību vairs ilgāk

nevar izlietot. Ja esi uz mieru, tad saņemšu priekš mums abiem kopā istabu un tad varēsim pārceltiesturp.»

«Kādēļ lai es nebūtu uz miera? Esi tik laipns.»«Tad labi! Izdarīšu to lietu. Bet tagad nu gan gribu iet uz viesnīcu pie miera. Ar labu nakti!…»«Ar labu nakti!»Viņa soļi aizskanēja. Kārlis palika atkal viens. Un domāja, domāja, nevarēdams aizmigt. Tā taču

visa bija kaila patiesība, bet izklausījās kā neticams sapnis. Latvieši paceļas kā līdzīgi ar vācubruņiniekiem un sāka pat augstprātīgos pārmācīt. Mēs viņiem neļausim nonicināt savu tautu! Gandarījumajūtas pārņēma viņa sirdi.

Viņš garā raudzīja iedomāties šo divkaujas gaitu, kuru viņš tomēr nekad nebija redzējis un nevarējasev stādīties visos sīkumos priekšā. Bet galvenā lieta ir tā, ka Perlants dzīvs un latvieši kā tauta dabūjusigandarījumu.

Devītā nodaļa Perlants ar Kārli dzīvoja «hohkolonijā». Tā sauca piekto stāvu kādam namam Todlēbena bulvārī

pretim Strēlnieku dārzam. «Hohkolonija» jeb «augstā kolonija» sastāvēja no mansardiem, pa lielākaidaļai no vienistabu dzīvoklīšiem, kas atkal vai vienīgi bija apdzīvoti no politehnikas studentiem. Reti tekāds kortelis bija svabads un, ja bija, tad drīz vien tika izķerts un atkal no kāda politehnikas studenta.

Būtu jājautā: kādēļ tad viņi te tik ļoti lauzās? Dzīvokļi, par sevi ņemot, jau nebija nekādi labie, kājau jumtā, pavēsi un gaisa iespaidam padoti. Tad arī tas augstums! Pie tam liftus vēl toreiz Rīgā nepazina,un trepes uz bēniņiem bija tik stāvas, ka vai elpu ņēma ciet. Protams, izskats gan bija ļoti skaists, plašaizredze pāri Strēlnieku dārzam, pāri Daugavai uz Āgenskalnu un zilajiem mežiem pie apvāršņa. Bet tiktraki dabas skatu cienītāji nu studenti nav, ka tas vien būtu viņus pievilcis.

Pievilka viņus še cits kāds burvīgs apstāklis. Visai labvēlīgie, varētu sacīt, «ideālie» īresnosacījumi. Mājas īpašnieks bija tagad pilsētas arhitekts ar divdesmit tūkstošu un vairāk gada ienākumu.Bet savā laikā tas bija bijis tikai nabaga studentiņš, nespējis laikā īri samaksāt un tādēļ bieži izsviests nodzīvokļa. Studentiņu, kas nespēja savu īri samaksāt, tādēļ neviens tik labi nesaprata kā viņš. Un, kad viņajumta dzīvokļos, – kuri, kā jau aizrādīts, nebija tik pievilcīgām īpašībām, ka būtu atraduši cienītājuspraktiskās filistru aprindās, – kad te nu iemetinājās pirmie studenti, tad neizbēgami tie arī palika savu īriparādā. Bet drīz vien viņi nāca pie patīkamā atraduma, ka īres nemaksāšana viņu tālākai palikšanai šeitnav nekāds šķērslis. Īre gan tika caur sētnieku pieprasīta, bet, ja to nemaksāja, seku tur arī nekādu nebija.Students varēja dzīvot, cik ilgi tam patika un dzīvokļa vajadzēja; ārā tas netika sviests, ne arī sūdzēts unķīlāts.

Protams, ka šādi tik «ideāli» un labvēlīgi nosacījumi izpaudās arī drīz starp citiem studentiem, un, javien nāca kāda istabiņa vaļā, ikviens par to pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem. Tātad te drīz viensametās studenti «kā smiltis jūrmalā» no visām tautībām un ciltīm. Drīz vien studentu aprindās šīpievilcīgā vieta dabūja nosaukumu «Hochkolonie»; ikviens zināja, kur tas ir un kā tur ir. Ar šo vārdustudentu valodā saprata tik daudz kā: «Īre nav jāmaksā!…»

Šī «augstā kolonija» nu būtu bijusi īstā Arkādija, ja arī toreiz Rīgā būtu bijusi centrālā apkurināšana.Bet tādas ietaises te trūka, un, ja nav, par īri ko maksāt, tad arī nav, ko maksāt par malku. Dzestrosrudeņos un aukstās ziemās studenti sala ļoti. Cits kļuva tīri vai izmisumā, plēsa laukā koka gabalus nojumta sienmaļiem un pat trepju margas nodedzināja. Viss, kas bēniņos bija atplēšams un atlaužams, tas senjau ar rapiera palīdzību bija atlauzts, atskaldīts un sīkos gabaliņos saskaldīts, un iemests krāsnī. Nebijavairs nevienas liekas stutes un spāres, atlicis bija vēl tikai justament tik daudz, ka jumts vēl knapi savāsējumā vārēja turēties. Tik daudz studenti saprata no būves likumiem, ko var un ko nevar. Ja vēl ko būtugribējuši atņemt vai atskaldīt, tad jumtam būtu vajadzējis sabrukt viņiem uz galvas. Tas nozīmētu tikdaudz kā sagraut pašu «koloniju», un to mūzas dēli ieskatīja. Neviens taču negrib galīgi atzāģēt to zaru, uzkura tikpat kā putns zara galā sēž…

Bieži vien viņiem par to iznāca domstarpības ar sētnieku. Tas dažreiz pat cēla troksni. «Mīļiejaunikungi,» tas uzstājās, «negribu nevienu apvainot, negribu arī ne par vienu domāt sliktu, bet, kas navlabi, tas nav labi! Vakar vēl tur bija dēlis piesists zem spāres, tagad tas jau ir atrauts un pazudis…»

«Pazudis viņš nevar būt. Jo, kur kas ir, tur nekas neiet zudībā,» studenti viņu mēģināja zinātniskipārliecināt. «Viela ir neiznīcīga, viņa var tiktāl pārvērsties, pieņemt citu veidu. Koks var pārvērsties pargāzi, ūdens pārvērsties tvaikos – –»

«Un dēlis par dūmiem jūsu krāsnī?» dvorņiks viņus pārtrauca. «Neiestāstīsat jau man pasakas!»«Kad arī, mans mīļais, kad arī! Tur tomēr nav noticis nekas nedabisks. Pasaulē taču katrai lietai savs

mērķis jāizpilda. Kādēļ tad krāsnis būtu mūrētas, ja tās netiktu kurinātas…»Tā viņi lūkoja to tālāk pārliecināt un iepazīstināt ar zinātnes noslēpumiem.

Bet dvoŗņiks tikai skeptiski nogrozīja galvu. «Esat jau študierēti, esat… To jau redzu!… Kā tikaikungs vēl to pacieš un jums pieļauj… Teicis viņam esmu vai cikreiz. Nu tad jau labāk, – ja jau viņš jumsto dzīvokli pašķiņķo, lai šķiņķo arī malku…»

Neraugot uz visu to, mājas īpašnieka pacietība tomēr nemitējās, un īres parāda dēļ viņš arī joprojāmnevienu nedzina ārā. Un, ja dvorņiks pārāk gaiši izteica savu nodomu, ka griezīsies atkal par jaunu piemājas īpašnieka ar attiecīgo aizrādījumu, tad tie, kas apzinājās vainīgie, ķēra savās vestes kabatās uniespieda viņam saujā visu to sīku naudu, ko tur atrada. Dažreiz viņam sanāca īsti bagātīgi.

«Ērmoti cilvēki tie studenti,» viņš tad tādās reizēs domīgi pie sevis norūca. «Par to naudu jau tielabāk varētu nopirkt riņķi malkas. Nē!… Viņi labāk plēš jumtu un dod man dzeramnaudu.»

Bet viņš jau bija arī cilvēks un mēģināja viņu labsirdību atlīdzināt. Nevienam neredzot, agri rītos tasuzstiepa uz bēniņiem pa malkas nastai un izsvaidīja tad pagalītes visur pa strīpai, tikpat kā pelītēmgraudus vai zaķiem āboliņu. Ja bija silts laiks, neviens tās augšām necēla, kaut gan pa kājām mētātos. Bet,tiklīdz uznāca sala, viss bija nolasīts līdz pēdējai skabardziņai. Aiz pateicības tad. ja vien kādam bija,viņš iespieda dvorņikam pie pirmās satikšanās «cvancigeri» saujā. Un sekas no tam: notes brīdī, kad sala,bēniņos atkal atradās izsvaidītas malkas pagalītes. Tā tas gāja joprojām un bija te «hohkolonijā» jauizvērties par dzīves parašu.

Perlants ar Kārli nu gan še nebija nākuši ar nodomu par velti izdzīvoties. Viņiem tas arī nebijavajadzīgs, vismaz šim brīdim ne. Kārlis, kā zinām, bija dabūjis no mājām savu mazumiņu līdzi. ArīPerlants, tā jādomā, nebija tukšā atbraucis. Pie tam viņam arī bija turīgais onkulis Ludvigs Plausis, piekura varēja pieskriet, ja vajadzīgs. Viņam arī, kā zinām, bija piesolīta laba stunda pie Krauklīšiem, uz kovarēja droši aizņemties, ja vajadzīgs, vai nu no kāda tautieša, vai biedrības runas vīra. Bet Perlants retikad aizņēmās un aizņēmās tikai tad, kad bija drošs, ka varēs atdot. Viņš, kā sacīt, tai ziņā bija «nobels».Bet ne visi studenti tādi bija, un ne visi to spēja.

Perlants bija izraudzījies «augsto koloniju» aiz citiem iemesliem. Te bija mierīga strādāšana, jonetraucēja ne dzīvokļa saimnieka bērni, ne sieva, ne pieaugušas meitas. Tas bija ļoti no liela svara tikviņam pašam, kam stāvēja priekšā nopietni eksāmeni, tik arī Kārlim, kurš domāja nopietni piegrieztiesrakstniecībai. Strādā, kādā laikā gribi un cik ilgi gribi. Celies, kad gribi, izej, kad gribi, ej un nāc, kadgribi, neviens tev neskatās pakaļ. Tavā dzīvē neviens neiejaucas ar kādām liekām darīšanām. Ja daudz,tad pienāk kāds komiltonis – dažreiz arī vairāki, – kurš nav pusdienas ēdis un grib šim mērķim kādurubuli aizpumpēt, vai arī tam aptrūcis smēķis un tas no tavas tabakas grib piebāzt kādus papirosus, vai arītam vajag kādas grāmatas vai noraksta no pēdējās lekcijas. Nāk viņš turpretim nereizē, kad tev steidzīgijāstrādā, viņš tevi traucē, svied viņu kanteniski laukā. Viņš tevi saprot un naidu tādēļ netura…

Bet ar nestudētiem, knubuļiem, ar tiem tā nevar. Tie ir vārīgi, daudz ko nesaprot, nav tā kā pašucilvēki. Ar viņiem runājot, katrreiz jāuzliek konvencionālā maska. Jo grūti ar viņiem ieturēt īsto toni.Sevišķi vārīgi piedzīvot pie tādiem, kuriem pieaugušas meitas…

Jaunajā dzīvoklī pie viņiem bija ieradušies Knābis, Pudiķis un Hurtiķis. Pīpēja Knābja smalkospapirosus; atslējušies gultās un uz kušetes un uzpūzdami gaisā zilos, saldos dūmus, tie pārrunāja šo vārīgojautājumu.

Tāda dzīvokļa saimnieces ņipra skuķe atrod simtiem dažnedažādu iemeslu, kā tevi traucēt. Tad viņaijānoslauka putekļi, tad jāpārliecinās, vai tev ir vēl tēja un vikse, tad viņa lūdz, vai nevari būt tik laipns unuzrakstīt tai uz vēstules adresi. Tu paklausi un dari, lai jau ātrāk tiktu no viņas vaļā, bet viņa raida slepusuz tevi kūstošus skatienus, acis tai ziņkārīgi zib, ko tu tur raksti, vīzdegunīgi tā bāž savu degunu tavāsgrāmatās. Uzbāzīga uz nebēdu un dažreiz pat ļoti glīta!

Cilvēks jau vien esi… Bet neesi vēl labi tai piedūries, jau viņa nostājas pret tevi kā līdzīgs arlīdzīgu. Pat atklātībā. Un tad nu nāk tās nepatikšanas. Tie cilvēki, kas ar tevi stāv uz vienādas pakāpes, arkuru meitām tu atklāti uz ielas varētu pastaigāties zem rokas, tie nepieņem studentus pansijā un neizīrē

viņiem mēbelētas istabas.Tādas dabū tikai pie amatniekiem: kurpniekiem, skroderiem, ja daudz, tad pie maziem sīktirgotājiem,

ar vārda sakot, pie sīkpilsonīšiem. Vienalga, cik patīkamas arī būtu viņu meitas, krāsnesis tomēr nedrīkstpie labākām famīlijām kompromitēties.

Bet diemžēl mazpilsoņu meitas dažreiz ir tik lielas zosis, ka viņas to neizprot! Neesi vēl viņai labipirkstiņu padevis, jau viņa afektē kā tava mīļākā un izredzētā. Tad dažreiz vajag būt ļoti rupjam un viņusāpināt, darīt tai saprotamu, lai nedomā muļķības! Bet, ja esi ar viņu dziļāk ielaidies, tai skūpstunolaupījis vai pat vēl vairāk ielaidies, – zināms, vājā brīdī, bet vāju brīžu cilvēkam jau diemžēl daudz, –ja patiešām esi kādu grēku nodarījis, tad ir ar viņām tīrais posts! Tad viņas ir tais uzskatos, ka viņai untikai viņai uz tevi ir tiesības. Tad viņa grib būt tavas sirds neaprobežota valdniece. Viņas ziņkārībai ungreizsirdībai tad nav gala. Ja esi izgājis, tad vari būt drošs, ka viņa jauksies pa taviem papīriem, vai tikaineatradīs ko aizdomīgu, kādu mīlestības vēstuli vai portreju. Un tad vēl nekautrējas sevi nodot: «Kas tāpar N. N. jaunkundzi, kas jums raksta?», «Kas tā par jaunkundzi, kuras ģīmetne jūsu galda atvilktnē?…»Un cita vēl ceļ pretenzijas, ka tev viņu vajag ievest studentu ballē. Nu, – tas tikai vēl trūka!…

Tad ar tādu ir jādara gals, tad ir jālieto briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstīm. Tad irraudāšana un kliegšana, un arī pats tiec uztraukts un kavēts darbā. Tad citādi nevar kā izvilkties uz nekadneredzēšanos, un pie citiem uztraukumiem nāk klāt vēl viens: kur dabūt naudu priekš vecā īres parāda?!Tas ir ielaists ar gudru ziņu, bet palikt parādā students, kas džentlmens, tādos apstākļos nedrīkst. Irjāskrien, jāpumpē, kamēr sadabū. Ilgi paiet, kamēr pēc pārkravāšanās jaunā dzīvē tiec atkal pie garalīdzsvara.

Tas ir, ja neesi iebridis par dziļu un laimīgi vēl izdodas tikt vaļā. Bet ir arī dzīvi piemēri, kur lietaņem traģisku galu. Tā Pudiķis zināja stāstīt, ka viens no komiltoņiem ar lielām dzejnieka un dramatiķadāvanām samīlējies ar savu pansijas kalponi. Samīlējies, tādēļ ka tā dievinājusi viņa dzeju un priekš tāsvai kususi. Reiz kādā vājā brīdī, nākot no komerša, – ne jau skaidrā prātā, – tas noslīcis šīs sievietesapkampienos. Tie nav palikuši bez seku, un viņa šimbrīžam atronoties uz grūtām kājām. Bet viņš tikgodīgs, ka gribot savu grēku izpirkt, vedot viņu pie altāra…

«Tiktāl cilvēks var nonākt!» Pudiķis, beigdams savu stāstu, nopūtās. «Kur viņš katru acumirklivarētu dabūt turīgu mātes meitu no labākām aprindām, tur tagad tam būs jānodzīvo savs mūžs pienemantīgas un neizglītotas sievietes sāniem. Na, es pateicos par to! Vienalga arī, ja tā viņa dzeju dievina,tā tomēr ir likteņa ironija…»

Kārlis gan visos šinīs sarežģījumos nebija personīgi ieinteresēts, nebija arī viņu varu baudījis. Viņštomēr negribēja Pudiķim piekrist. Gan arī viņš bija mācījies saprast jau tik daudz, ka studentam vajag uzsevim turēt, viņš nevar ar katru būt uz «tu» un nevar priekš katras ģībt, tad tomēr viņam likās, ka biedriskatās pārāk šauri.

«Kādēļ likteņa ironija?» viņš spēji attrauca. «Tu taču teici, ka viņa dievina tā dzeju?»Pudiķis, it kā izbrīnījies par šādu ierunu, viņu lielām acīm uzlūkoja. «Bet viņa taču ir vienkārša

dienestniece! Vienalga, ja tā arī manu dzeju dievinātu – – na, es pateicos…»«Lai arī vienkārša kalponīte, bet vai viņa tāpat nevar pacelties viņam līdzi?» Kārlis pastāvēja.

«Viņa taču tāpat tautiete. Mēs, latvieši, taču visi esam no maza cēlušies un tomēr esam tikuši uz augšu…»Pudiķis par tādu atbildi palika kā mēms, un arī citi biedri pārdomāja.«Man šķiet,» Knābis iebilda, «ka Kārlis grib ar to sacīt, ka viņiem abiem tomēr iekšēja harmonija.

Viņš piegriež vairāk svaru garīgai aristokrātijai nekā ārējam materiālam stāvoklim. Ja mēs uz toskatāmies,» viņš vēl domīgi piebilda, «tad daža laba kalponīte pelnītu būt par lielmāti un daža labaaristokrāte ir tikai dumja zoss…»

«Bet, ja nu tai nav līdzekļu būt par lielmāti, tai jāpaliek vien par kalponi,» Perlants mierīgā garāiejaucās. «Fakts ir tas, ka starp abām sabiedriskā dzīvē valda nepārkāpjama plaisa.»

«Mēs, latvieši, visi esam reiz bijuši tikai arāji,» Kārlis uz to atbildēja. «Pēc tavas loģikas tad mums

visiem jāpaliek arī tikai par arājiem…»«Jā, jā,» Perlants paskaidroja, «tas ir, ja mums nav līdzekļu tikt laukā no arājiem…»«Un kādi tad pēc tavām domām būtu tie līdzekļi?» Kārlis nesamanīdams jautāja.«Izglītība un turība. Lai tiktu uz augšu, nepieciešama viena vai otra, bet vislabāk, ja abas.»«Bet es sapratu, ka viņai ir izglītība!» Kārlis nepacietīgs attrauca. «Pudiķis taču sacīja, ka viņa

dievina dzeju, un tas daudz ko nozīmē…»«Tas nozīmē, ka jums, rakstniekiem, tur ir savi ieskati.» Pudiķis stājās viņam pretim. «Teorijā tev

varbūt taisnība, bet praksē tak ir citādi. No dzejas vēl neviens netop izglītots, ja tas nav baudījiszinātnisku audzināšanu. Un sieviete, pat ja tā turīga, ar retiem izņēmumiem pie tādas nemaz netiek.Vienkārši tādēļ, ka viņai tāda nav vajadzīga. Viņas valstība ir ģimenes klēpis: Kinder, Kleider, Kücheund Kirche…» (Bērni, drēbes, ķēķis un baznīca.)

«Pilnīgi manas domas,» Perlants apstiprināja. «Kārlis skatās dzīvē vēl pārāk naivi; viņa kļūda, katas pārāk aizraujas. Nācis korporācijā, viņš noslīpēsies un mācīsies skatīties uz dzīvi ar citādām acīm.»

Kārlis sāpīgi saviebās, ka tam ar saviem uzskatiem jāpaliek apakšā. Vismaz kādu daļu tas gribējapaturēt taisnības. «Es nevaru piekrist Pudiķim,» tas lūkoja noturēt savu pozīciju, «ka viņš vienīgi taisievietei uzkrauj to vainu. Viņa dievinājusi viņa dzeju!… Lūk, kāds noziegums!?… Bet kur tad viņš bija?Kādēļ tad viņš aizmirsās? Viņš taču tas izglītotais, tas zinātniski audzinātais. Viņam vajadzēja zināt, ka tānav viņam līdzīga.»

Tomēr arī šīs viņa domas neatrada biedru piekrišanu. «Ai, ai, cik maz tu vēl sievieti pazīsti,»Pudiķis sāpīgi nogrozīja galvu. «Viņa, šis kairinošais radījums, jau ir tas, caur ko grēks nācis pasaulē! Untā arī vēl tagad mēs caur viņu grēkojam. Mēs domājamies būt stipri, mēs noņemamies cieti šo vai to, betviņa nāk mums ceļā ar savām viļņojošām krūtīm, ar savām kuplām cirtām, ar savu saldo, karsto elpu, unmēs klūpam… Nelīdz nekāda bēgšana priekš tam un nožēlošana pēc tam – tas ir liktenis!… Ne veltidzejnieks dzied:

Kas vēl nav ēdis raudādams,Bez miega vadīj's baigas naktis,Uz gultas malas sēdēdams,Tas nepazīst jūs, debess varas!Jūs likāt vispirms grēkos krist,Tad krājāt mūsu sirdis mokas.Nekas virs zemes neglābsies,Kam jākrīt atriebības rokās!»

Sieviete, šis lielais, neatrisināmais noslēpums! Visu sāpju un sirdēstu cēlonis. Te jums irneizsmeļama viela, rakstnieki! Mēģināt pirms šo noslēpumu atslēgt un nosodat tad nabaga grēcinieku, kasviņas dēļ krita…»

Kārlis neatbildēja. Viņš novērsās, it kā sirdī trāpīts, un skatījās caur logu. Jā, jā, arī viņš to pašudziesmiņu varēja dziedāt par sievieti… Šo kairinošo radījumu, neatrisināmo noslēpumu… Tur tālu, pāriDaugavai, pāri zilajiem mežiem aiz apvāršņa, kur viņa dzimtene… Tur mīt šis radījums, kura dēļ viņšsavu dzīvību būtu atdevis. Bet viņa – – – viņai iz acīm un iz atmiņas!…

Biedru zilie dūmi; jaukdamies ar nokrēslu, it kā migla nolaidās uz istabiņas priekšmetiem un vērpasavu plīvuru ap viņu kontūrām, kuras arvien kļuva nesaredzamākas un nesaprotamākas. It kā pār tāmnolaidusies kāda smaga doma… Biedri jau nevarēja iedomāties, kas tagad notika drauga sirdī, jo neviensjau viņa noslēpumu nezināja, pat Perlants ne. Kārlis arvien bija kautrējies un nebija paguvis to viņamatklāt.

Viņai tas bija aizrakstījis divas vēstules, bet ne raksta galiņa uz tām dabūjis atpakaļ. Tad pirms

kādām dienām Perlants ieminējās, ka no laukiem vēstule, interesanta ziņa par Lūci. Karstas tirpas viņampārskrēja pār kauliem. «Nu, kas tad, kas?…»

«Mana māsa Lūce devusi Viķildu Kristapam «jā» vārdu un būšot precēties…» Perlants paskaidroja.«Man ļoti patīkami… Tās lielas mājas, nu būs man atkal ciemi…»

Perlantam nenāca ne prātā, kādu nāvīgu asmeni tas iegrūda draugam pašā sirdī. Viņam bija tā, it kāasinis uzreiz nostātu tecēt un sirds gurtu. Bet pēc tam sāpju auka par zaudēto!… Viņš gribēja būt lepns unciets, izmest viņu iz savas sirds, tomēr arvien tā zagās atpakaļ un, sāpīgi dzeldama, atgādināja, ka viņatam vairs nepieder. Viņš negribēja par to domāt, un tomēr tā prātā vien. Viņam patiešām bija tā:

«…bez miega vadīj's baigas naktis,Uz gultas malas sēdēdams….»

Perlants to nemanīja un arī nevarēja iedomāties, kādēļ viņš tās pāris naktis tik nelabi vārtījās. Viņšdomāja, ka tas sakarā ar to pašu veco slimību un brūcēm. Arī viņu pašu salāpīto krūšu dēļ drudzis dažreizkratīja.

Kārlis tomēr pārcieta kā vīrs. «Slēpa dziļi sirdī, ko viņš cieta, lai cits to tik nemana,» kā kāds no tālaika dzejniekiem dziedāja. Bet nu biedri nezinādami uzplēsa atkal veco vāti…

Viņš tādēļ nemaz vairs neklausījās viņu valodās un tikai pa ausu galam dzirdēja, ka Pudiķisproponēja: par šo vielu patiešām vajadzētu sarakstīt romānu. Ja Kārlis to uzņemtos, tad viņš no savaspuses parūpētos, ka tas nāktu «Baltijas Vēstneša» feļetonā. Viņš parunāšot ar Pāvulu Pļavnieku, un patvecais Dīriķis izteicies, ka studentiem viņš dos pastiprinātu honorāru līdz 15 rubļiem drukas loksnē. Tā irviela, un no šīs vielas vajag izsist cenu…

«Ja tik vien kā tā viela,» Kārlis pie sevis sērīgi nodomāja, «man pašam tā būtu daudz labāka unīstāka…»

Tomēr, sirdi pārkodis, tas kā jau arvien pēc šī sāpīgā ieviļņojuma atmeta ar roku. Viņa veselīgādaba uzvarēja. Viņam jau nebija laika sērot. Svešā, straujā dzīve viņam atklāja ik uz soļa ko jaunu unnebijušu.

Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam pašam bija jāliecina, ka Lūce viņam dažreiz bija izgājusi noprāta. Tās vēstules viņš bija rakstījis tikai aiz pieklājības. Nebūtu Perlants viņam par Lūci ieminējies,viņš par to nemaz nebūtu iegādājies. Viņam grauza tikai tas, ka Viķildu Kristaps it kā viņam par spītitomēr Lūci apņem un viņš paliek tas izbrāķētais. Bet viņš sev grib iestāstīt, ka ir nelaimīgs mīlētājs. Untomēr – dievs viņu zina, kā tas nu bija!… Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam interese vien pret Lūci. Tāviņam modusies arī pret Perlanta māsīcu Plaušu Ninu, pret Krauklīšu Magoni, pret Starpiņu Hertu, lai gannevienu no tām viņš vēl nebija redzējis, bet biedri tikai par tām runāja.

Biedri sen jau bija aizgājuši, Perlants, atmeties uz kušetes, svētīja novakares, bet viņš arvien vēlsevi nevarēja izprast.

«Vai neaiziesim uz «māmuļu» palasīties šīvakara avīzes?» Perlants aicināja.«Iesim!»Drīz viņi bija ceļā turp. Dzestrais rudens gaiss izgaisināja Kārlim pēdējās sentimentālības paliekas.

Viņam bija jātura acis un ausis vaļā pret visu, ko redzēja un dzirdēja…– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

– – – – – –Sasnieguši Rīgas Latviešu biedrības namu, Perlants ar Kārli iegāja pa vārtu koridoru un nokāpa tad

pa trepīti pagrabā, kur atradās biedrības bufete, kluba telpas un tamlīdz lasāmgalds.Šī māja bija dziļi pagrabā ierakusies un tādēļ no ārienes skatījās it kā pie zemes pieplakusi. Teica,

ka caur naudas trūkumu viņa tāda iznākusi. Bet tikpat labi ar lepnība varēja būt vainīga. Jo visas glaunāsviesnīcas Rīgā toreiz bija pagrabos un saucās par pagrabiem: «Klostera pagrabs, «Jāņa pagrabs»,

«Rātūža pagrabs», kuriem vēlāk tika pakaļdarināti «Romas pagrabs» un «Parka pagrabs». Un tādēļ itindabīgi, ka latviešiem savā biedrībā arī bija savs «pagrabs».

Pašā priekšā, trepēm sānis, atradās prāvas garderobes telpas, kur pastāvīgi dežurēja garderobesturētājs vai viņa cilvēks. Viņi laikam bija pirmie vakara viesi, jo garderobjers, kuram nekā nebija kodarīt, patlaban snauda.

«Saņemiet mūsu garderobes!» Perlants pavēloši uzsauca, ka kundziskāk to nebūtu izdarījis neviensmiljonārs.

Uztrūcies garderobjers steidzīgi metās pie letes, izpildīja pavēli, cik pazemīgi vien iespējams, laigan uz studentiem viņš nepavisam neturēja labu prātu. Tie cilvēku tā prata iztrīcināt, it kā varētu liktvelnam par naudu dancot, pie kam tiem dažkārt ne graša naudas nebija kabatā. Šodien viņš no tiem nekānevarēja prasīt, jo pēc kontrakta tam, kad biedrībā nebija izrīkojuma, garderobe bija jāuzglabā par velti.Tiklīdz notika kāds izrīkojums, vienalga, vai biedrs to apmeklēja vai ne, garderobjeram tad bija tiesībano katra dabūt 5 kapeikas. Bieži tad nāca priekšā, ka students pie garderobes izņemšanas pasaka: «Esjums nākošu reizi atdošu!» Lai gan tas tad varēja arī nepagarināt maksājumu un celt ierunu, taču darīja tovienīgi pie sevis un atklāti neizrādīja. Neuzdrošinājās! Par to atkal, kad studentam bija nauda, piecukapeiku vietā tas dabūja lielāku naudas gabalu.

Garderobē bija arī liels spogulis, atvilktne, ķemmes un sukas, ar ko izlabot sajukušo frizūru; kam itsevišķi lielu vērību piegrieza sievietes. Sevišķi teātra spēlētājas, kas nāca uz mēģinājumiem un pa blakustrepēm devās augšā uz skatuves. Bet gar tām garderobjeram nav nekāda daļa, arī no tām nekādu ienākumu,un tādēļ tas viņas arī nepavisam neievēro.

Biedrība ir tukša, ka klaudz un skan vien! Koridorā dun soļi, bet tie ir nedroši, pie durvīm apstājasun iet atkal atpakaļ. Beidzot durvis nočīkst un kāds pabāž galvu.

«Labvakar, kungi! Vai šie ir tā Latviešu biedrība, par kuru stāv laikrakstos?»Neviens to neievēro. Viņa biedrs, kas tam aiz muguras to stumj uz priekšu. «Guns iedegts, gaišs ir…

Ies tikai uz priekšu, gan jau kāds rasies…»No tumšās ēnas trepīšu augšgalā, lejā nokāpjot, iztīstās divi laucinieku tēli. Tumšas, spurainas sejas,

gari mati, šalles ap kaklu un trānu smērēti zābaki.Tagad garderobjers savukārt tiem kundziski pretim: «Ko jums vajag?»«Vai tad, kungs, šte ir tā Latviešu biedrība, par ko laikrakstos raksta?» laucinieks godbijīgi, ar zemu

paklaņu atkārto.«Te ir Rīgas Latviešu biedrība, bet kas jūs tādi?» garderobjers cieši noprasa. Priekšējam jau sāk

dūša zust, un tas apjūk.Bet par to atbild viņa biedrs aiz viņa: «Esam latviešu patrijoti no laukiem. Gribam šte iedzert

šnapstu un glāzi alus, parunāt ar tautas vīriem kādu gudru vārdu…»«Vai jums biedru karte ir?!» garderobjers noprasa. «Te tikai biedriem pietikšana…»«Vai štā gan!» pirmais kautrīgi atbild. «Mēs atkal domājām, ka šte ar saviem tautas vīriem varētu

satikties.»Paliek pavisam nesamaņā.«Ja tie kungi laucinieki, par ko nav ko šaubīties,» Perlants iesaucās, «tad viņi var ietikt arī kā viesi.

Viņiem tikai jāierakstās viesu grāmatā un jāiemaksā katram desmit kapeikas…»«Štā jau nieka lieta, jaunskungs,» laucinieki velk ārā savus makus. Bet Perlants viņus vairs tālāk

neievēro, bet dodas ar Kārli uz iekšējām telpām. Viņi dodas uz lasāmistabu, kur var palasīties šīsdienas«Baltijas Vēstnesi», paskatīties joku bildes žurnālā «Fliegende Blatter» vai arī ieskatīties kādā krievužurnālā.

Viss tīri vēl pakrēslī. Sulainis patlaban aizdedzis petrolejas lampas, kuras nav diezin cik gaišas.Bufetnieks savā ložā spēlējas ar korķu velkamo un vēro, vai sulainis nav lampām degļus par augstuuzskrūvējis. Nav, ko darīt! Marķieris blakus biljarda istabā mēro kijas un skatās, kurai galā gumija

atlupusi. Paritina arī pats balles, kuras klinkšķēdamas iekrīt makos.Pa tam biedrības sulainis, aizdedzis lampas, ved atkal sarunas ar lauciniekiem. Pirms ieved tos

grāmatā, tas prasa, ka tiem vajag atsaukties uz kādu pazīstamu biedru.«Vai štā gan?!» viens no lauciniekiem palika domīgs. «Nu, ka mēs tos Rīgas kungus nepazīstam?»«Kā nu nepazīstam!» otrs viņu pārtrauca. «Āre, Mārča kungs, kopmanis, tas jau no mūsu puses. Ja

vēl labi ņemam, tad radagabals. Un pie konsulent Kalniņa arī esmu bijis! Viņš man to pracesi ved pretlielukungu…»

«Konsulent Kalniņš, mūsu biedrības priekšnieks, patlaban atronas ārzemēs,» sulainis paskaidro.«Pirmās ģildes tirgotājs Mārča kungs ir mūsu biedrībā runas vīrs.»

Viņš ieraksta abus grāmatā, saņem no katra pienācīgās desmit kapeikas un saka: «Nu varat ietdziļāk… Bet pirms jānoliek garderobe.»

«Ko vajag, to vajag!» laucinieki, tuvodamies garderobjera letei, jau taisās vilkt nost savus mēteļus.Bet vēl vilcinājas, un drošākais no viņiem pagriežas klusu pie sulaiņa: «Paklausies, vai tad vajag?! Mēstev labāk izmaksāsim brandavu.»

«Nevar citādi!» tas atbild. «Pēc priekšrakstiem biedrības telpas nedrīkst apmeklēt ar virsdrēbēm.»«Nu jā, jā, ko vajag, to vajag,» tautieši atbild un atdod garderobjeram savus mēteļus un šalles.

Samaksā pie tam «riktīgi» savas artavas, paņem numurus un noglabā tos naudas makos.Tad ieiet restorācijas telpās un nosēžas pie neklāta galdiņa, pie tā visvienkāršākā, kāds vien ir. Pie

balti klātiem galdiem viņiem liekas būt neomulīgi, par lepnu. Liek atnest divus šēlķinus un pāra pudelesalus, jo kā tad nu ar tukšu muti sēdēs.

Prasīto viņiem pienes kāds ļipains sulainis – uz zeltītas paplātes, ka viņiem tīri neomulīgi. Viņiemtas izliekas pārspīlēti. Tik gudri viņi arī ir un noprot, ka šī greznība viņiem jāsamaksā. Viņi iztiktuvienkāršāk, lai labāk mazāk jāmaksā.

Sūc viņi savas glāzes un skatās apkārt, bet ir vēl pakluss, un daudz vairāk te nav, ko redzēt, kā tāstukšās sienas. Biedri gan jau sāk lasīties pa vienam. Vai nu kāds students vai skolotājs, kas steidzas uzlasāmgaldu, vai atkal kāds, kas liekas uz biljarda istabu un izgrūstu tur kādu partiju, ja būtu pretinieks.Laucinieki, pazemīgi un draudzīgi smaidīdami, priekš katra paceļas, labprāt uzsāktu sarunas. Bet visiaizsteidzas garām un viņus nemaz neievēro vai arī ievēro tikai ar vienu aci. Paliek viņi atkal vieni un itklusi un bīstas pat savā starpā sarunāties. Bet novērot jau var, ka biedrībā top dzīvāk un sāk jau šur turrūkt.

Beidzot ienāk kāds tautietis sirmām ūsām, resnu muti, vēl resnāku vēderu, pār kuru karājas resnazelta ķēde. Sulainis viņu godbijīgi apsveic, garderobjers, paņemdams virsdrēbes, dziļi paklanās.Bufetnieks acīgi nosveicina, ķelneris ātri apskrej visus klātos galdus, vai tikai nav kas nekārtībā. Jo nevarzināt, kur viņš sēdīsies.

Tas ir dežurējošais runas vīrs. Runas vīriem pēc kārtas katram savu vakaru bija jānodzīvo pabiedrību un jāskatās uz kārtību. Šis tautietis, kā rādījās, ņēma savu pienākumu ļoti nopietni, jo no sejasvien jau tam varēja nolasīt amata apziņu.

Arī abi laucinieki, nopratuši, ka tiem ar ko lielāku darīšana, bija kā sveces stāvus, vairākas reizesdziļi paklanījās, it kā gaidīdami viņa tālāku mājienu. Bet tas arī bija tas vienīgais cilvēks, kas uz viņukomplimentiem reaģēja. «No laukiem iebraukuši? Tautieši?… Labi, labi… Sēstaties, sēstaties…»

Viņiem negribot bija šai pavēlei jāpaklausa, un viņi to izpildīja kā zaldāti, virsniekam acīsskatīdamies. Bet viņš grib pārliecināties, vai arī pareizi uz melnās tāfeles uzrakstīts, ka šovakar runasvīru sēde. «Jā, ir pareizi… Arī mans dežūris te stāv…»

Tad iet un pārliecinās, vai pie biljarda ir ķeijas visas kārtībā. Vai ir nolikts krīts, mitrs švammis,skaidrs dvielis. Izrādās, ka taisni šovakar te viss labākā kārtībā, lai gan citām reizēm ir šā tā. Tad viņšapstaigā klātos galdus, vai galdauti pietiekoši tīri. Kā par spīti šovakar taisni kā klāti – neviena traipa, unviss sniega spožumā. Nekur pieķerties! Ahā, tur ir termometrs, kā ar temperatūru? «Ķelner, ē, paskat, cik

tas rāda!»Tas pasteidzas. «Divpadsmit un pus grāda,» tas paskaidroja. To pusgrādu viņš droši vien piemeloja

klāt.«Man liekas, ka stāv pat zem divpadsmit,» dežurants atbildēja. «Pasakāt savam saimniekam, ka tā

nevar virčaptēt. Pēc kontrakta temperatūru nedrīkst turēt zemāku par trīspadsmit grādu. Es griezīšos arsūdzību pie runas vīru sapulces…»

«Bet ir jau vēl agrs laiks!» sulainis aizbildinājās. «Vēlāk no lampām piesils daudz vairāk…»«Vienlīdz daudz, tā nevar virčaptēt! Auksts vai silts, ekonomam vajag pēc kontrakta un pēc grādiem.

Pasakāt viņam to! Es tā nemīlu, esmu vīrs, kas skatās uz kārtību. Unt kas tie par štrunt cilinderiem, untkāpēc tie nav labāk izpucēti? Lampas spīd kā vilka acis. Kontraktā stāv, ka ekonomam vajag telpaspietiekoši apsildīt un apgaismot. Adar jūs domājat, ka tas ir pietiekoši?»

«Labi, kungs, pateikšu viņam to,» sulainis beidzot padevās.«Nu, alzo,» dežurants norūca. «Vajag visu «genau»,-·adar jūs domājat, ka es par velti runāju?… Kas

jums tur ir vakariņās? Pasniedzat man ēdienu karti!…»«Lūdzu, lūdzu,» sulainis pasteidzās apkalpot, pastūma viņam krēslu pie garā klātā galda, pasniedza

ēdienu karti. «Lūdzu! Te ir kotletes, bifštiķis, sīpolu klopsis, Boef ā la Strogonov, Boef ā la Tatar, buljonsar olu – –»

«Ē,» runas vīrs savieba vaigu. «Dodat man sīpolu klopsi, bet labi smalki izklapētu! Abar žigli!…»«Sīpolu klopsi, labi smalki izklapētu, aber žigli!» sulainis, steigdamies uz leti, nodeva pastellējumu.Saprotams, ka tas tiek uz pēdām izpildīts. Ekonoms pazīst savus ļaudis un zina, ka šim tautas pīlāram

vajag lielu porciju, bet tad arī vēl nav garantijas, vai viņam ar to vienu pietiek. Tādēļ drošības dēļ tasvienas vietā liek pagatavot jau tūdaļ divas.

Nav labi ko apskatīties, kad dežuranta porcija jau galdā. Vēl viņš nav labi pie letes iemetis savušņapstu un uzkodis siļķi, kad sulainis jau aicina: «Lūdzu!…»

Viņš nu ķeras pie lietas pamatīgi, aizsien priekšā salveti ar divām lielām ausīm un sāk mieloties.Laucinieki seko viņa kustībām ar vislielāko interesi. Kad sulainis pienāk pie viņu galda, tie paklusu

jautā: «Paklausies, kas tad šis štāds?»«Runas vīrs Starpiņš, tirgotājs, viens no mūsu biedrības vadoņiem,» skan atbilde.«Štā?!… Paklausies… Vai tad ar što nevarētu parunāt par tautas lietām?…»«Kāpēc ne! Viņš tagad viens pats, nav aizņemts. Ja gribiet, aiznesīšu jūsu pudeles un glāzes turp.»Laucinieki nesamanīja, ko darīt. «Vai štad tur tikpat vien maksā?»«Viss viens pīpis!» sulainis attrauca un, paķēris pudeles, nesa tās turp.Laucinieki viņam sekoja. Un, it kā vēl neuzdrošinādamies, Starpiņam klaņojās.Tas, it kā noprazdams viņu nolūku, mudina: «Lūdzu, lūdzu, esat tik laipni!… Mēs ar lauku

gruntniekiem labprāt… Mēs esam liberāli…»«Mēs tā domājām,» laucinieki vēl stostās, «iebraukuši Rīgā – – mums vajadzētu satikties un

izrunāties ar saviem tautas darbiniekiem… Iedzert ar viņiem kopā kādu šņapstu, parunāties par tautaslietu…»

«Lūdzu, lūdzu, piesēstat tikai!» Starpiņš māja ar roku. «Mēs lauku gruntniekus tāpat skaitām pielabākām famīlijām. Adar vai mēs visi neesam vieni tautasbrāļi?…»

«Štā gan, jauki, jauki!» laucinieki piebalsoja. «Ļoti patīkami mums satikties ar saviem mācītiemvīriem, dzirdēt viņu domas…»

Mācītiem vīriem! Starpiņa ausīm tas glaimo ļoti, ka arī viņu pie tādiem pieskaita. «Sakiet, – ko jūsno manis gribiet zināt?!» tas pašapzinīgu vaigu iejautājās. «Tas ir, ja jūs grād gribiet zināt par tiesulietām, tur es jums nekādu padomu nevaru dot. Tur jums jāgriežas pie mūsu konsulentiem Kalniņa adarVēbera, adar Zaķīta, adar Einberga un Grosvalda. Viņi jums pateiks, kas ir likums. Vai jums ir kāda lietapret lielukungu vai mācītāju, tas viss viens pīpis! Redziet, kā bija ar to Manaseina revīziju. Raksti gatavi

uz visiem punktiem, alzo, griežaties tikai pie augstas valdīšanas un žēlojaties tikai…»«Ja štā, ar to Manaseinu tas nu ir riktīgi!» laucinieki piebalsoja. «Bet nu, lielskungs, mēs gribētu

dzirdēt arī ko par tām citām tautas lietām…»«Eh, kas nu par lielukungu!» Starpiņš saīdzis atmeta ar roku. «Es tā nemīlu. Esmu liberāls, un mēs

taču esam vieni tautieši. Ja mēs savus tautiešus varam pamācīt, tad mēs darām. Prasiet man par kādu lietu,un es jums savas domas sacīšu.»

It kā sakautrējušies laucinieki viņu ilgi, pētoši uzlūko. Tad viens no viņiem piepeši ieminējās:«Sakiet, kungs, vai tas Andrejs Pumpurs to «Lāčplēsi» pats sacerējis vai tas ir tautas eposs?»

«Eposs, jā, tas ir pilnīgi tautas,» Starpiņš piesarcis viņus uzlūkoja. «Tas ir, unt Andrejs Pumpurs irtautas dziesminieks, tas viņu sacerējis. Vairāk es jums neko nevaru sacīt.»

«Štā gan!? Bet «Baltijas Vēstnesis» rakstīja, ka tur esot kāda izšķirība. Esot tādas tautas dziesmas unatkal dzejotas dziesmas. Ačeku tā kā Lapas Mārtiņam – –»

««Baltijas Vēstnesī», jūs sakāt?» Starpiņš viņu pārtrauca. «Ja tas «Baltijas Vēstnesī» ir stāvējis, tad,alzo, jums par to vajag runāt ar Dīriķa kungu. Tā ir viņa darīšana. Ja jau viņš saka, ka tur ir kādaizšķirība, tad arī tur kāda izšķirība būs…»

«Štā gan!» laucinieki it kā noraidīti apmierinājās. Bet tad viens atkal it pēkšņi ieminējās: «Bet ko tadtas M. Siliņš to Latviešu Indriķa kroniku tādās rīmēs izdevis? Tā taču tāda vēstures grāmata…»

«Jā gan, viena vēstures grāmata, itin pareizi,» Starpiņš attrauca. «Vāciešiem ir sava Indriķa kronika,krieviem sava, latviešiem arī vajag savas Indriķa kronikas…»

Viņš runāja tagad uz labu laimi. Bija gan reiz sludinājumos redzējis par kādu Latviešu Indriķakroniku, bet neatcerējās tuvāk, uz ko tas attiecas.

«Štā gan!» laucinieki, viņu īsti neizprazdami, norūca. «Bet tanī Zinības komisijā, tur turēts lielsreferāts par šo Siliņa tulkojumu – –»

«Ak tad Zinību komisijā tas bija?!» Starpiņš viņus pārtrauca. «Alzo, tad jums par to lietu vajag runātar Laubes Indriķi adar Varaidošu Zanderu. Kas Zinību komisijā, tā ir viņu darīšana…»

Laucinieki atkal bija apklusināti. Valodas nemaz negribēja raisīties, un zināt tie arī nedabūja, kogribēja.

«Jūs taču, kungs, to latviešu literatūru labi pazīstat?» Viens no viņiem atkal pēc brīža ieminējās.«Kā tā!» Starpiņš mazliet sarāvās par šādu jautājumu. «Nu, protams, ka pazīstu… Es visu lasu, ko

mūsu dzejnieki un rakstnieki sacerējuši.»«Vo, vo, vo, tad varēsat to lietu izšķirt!» viens no lauciniekiem līksms iesaucās. «Āre, Andžs saka,

ka Teodora Rolanda «Sadzīves viļņi» esot labākais romāns latviešu literatūrā, es saku, ka labākais irKaudzīšu «Mērnieku laiki». Es saku: «Sadzīves viļņi» jau ir pavisam kas romantisks, bet te ir reālisms,kaut kas iz patiesas dzīves…»

Starpiņš patiešām nezināja, ko uz tam atbildēt. Izrādījās, ka viņš no tādām lietām daudz mazāk zinanekā laucinieki, kas visam sekojuši, cik jau nu vispār latviešu kritika prata nošķirt to romantismu noreālisma. Viņš tādēļ vienkārši atmeta ar roku:

«Es ar tādām lietām nenodarbojos! Nav mans arods… Es citā arodā nemaisos…»«Bet mēs gribam dzirdēt jūsu kritiku,» laucinieks tiepās.«Es neesmu nekāds kroniķeris un kritiķeris!» Starpiņš līdzīgi atmeta ar roku. «Tur jums jārunā ar

Laubes Indriķi ar Pāvulu Pļavnieku, ar Edvardu Skujenieku. Ja tā grāmata ģeld, viņi jums pateiks, ka tāģeld, ja tā neģeld, viņi pateiks, ka neģeld. Alzo, runājiet ar viņiem…»

«Štā gan!» laucinieki it kā atraidīti un apjukuši viņu uzlūkoja.«Jums, lauciniekiem, daudz laika,» viņš paskaidroja tālāk, «jūs, alzo, interesējaties par visu. Mums,

pilsētniekiem, laika mazāk, mēs esam specializējušies katrs savā arodā. Tieslietu būšanas, valodniecība,literatūra – priekš tam, alzo, ir Dīriķis unt Vēbers, unt Kalniņš, unt Laubes Indriķis. Man jāskatās uz to, kate biedrībā būtu kārtība, ka tautietis, te ienācis, dabū savu labu pudeli alus, savu porciju. Alzo, lai katrs

par savu naudu te varētu būt omulīgs, uz to man jāskatās. Tā ir mana specialitāte. Prasāt man par to, esjums atbildēšu…»

Patlaban viņš savu porciju bija notiesājis un uzsauca, ar salveti lūpas slaucīdams: «Ē, ķelner, vēlvienu porciju!»

Laucinieki piesarkst, jo domāja, ka nu viņus cienās. Viņi jau viesnīcā dzer labprāt, bet, kas attiecasuz ēšanu, tad izturas kautrīgi. Tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties. Viņi aizies uz iebraucamu vietu uniekodīs pie savas ceļakules pa krietnam. Bet velti tie sarka un kautrējās. Starpiņš viņiem nemaz nedeva,bet tiesāja tūdaļ no vietas otru porciju.

«Jā, jā, alzo, par saimniecības būšanām, par šefti, runājat tur ar mani, unt es jums atbildēšu,» viņšvēl atņēmās. «Mani viņi ievēlēja teātra komisijā. Es tur gribu zināt tikai par saimniecisko pusi, dekorācijuiepirkšanu. Lugas un lomas, tur lai darās Alunāns, Vēbers, Pļavniela Pāvuls, tas man tur štrunt!…»

Laucinieki, dabūjuši zināt, ka viņš arī teātra komisijā, nu ir tikpat kā gaisā. «Ko tad tas ĀdolfsAlunāns dara?» viens ieminējās. «Ak, kā man patīk tās viņa kuplejas… Kad viņš nāk uz skatuves, turcilvēkam jāsmejas, vai grib vai negrib. Jā, ir gan… Ir gan spēks!…»

«Kad viņš spēlē to Icik Mozes, žīds kas žīds!» otrs piebalsoja. «Un atkal to Kurlo Krišu!… Turivēderu ciet aiz smiekliem… Paklausies,» tas beidzot itin draudzīgi griezās pie Starpiņa, «vai nevarētumēs viņu te aicināt sadzert kopā kādu glāzi miesta?»

Par šādu priekšlikumu Starpiņš it nebūt nebija sajūsmināts. «Viņam tagad mēģinājumi,» tas atmeta arroku. Un vispār tas, runājot par Ādolfu, izturējās ļoti vēsi. «Ar to Alunānu jau nav nemaz tik traki,» viņšieminējās. «Ir mums arī citi labi aktieri. Ir mums Kazimirs (kurš saucas I. Feils), ir mums students Bergs,ir mums kāds Rozentāls-Krūmiņš Pēterburgā. Abar Ādolfs Alunāns vienīgais saņem tādu algu, ka var noteātra dzīvot, un tiem citiem ir jāstrādā arī cits darbs. No katras izrādes tas saņem tādus procentus, tas navvis joks! Lai nu viņš man draugs vai kā, bet to es viņam acīs saku: «Tie procenti tev jāpamazina. Tadmums būs arī citiem algas maksāt un mums būs arī citi profesionāli aktieri.» Alzo!… Tikai ĀdolfsAlunāns no tam ne dzirdēt, un es nemaz nezinu, kas mums ar viņu te būs…»

«Štā gan,» laucinieki ziņkārīgi klausījās.Runas vīrs laida savām jūtām vaļu, un laucinieki dabūja ieskatīties biedrības aizkulisu dzīvē, kura

nebūt nebija tik rožaina un vienprātīga. «Tam Ādolfam jau arī tā nevar visu pieļaut, kā viņš grib,»Starpiņš atņēmās. «Ar savām kuplejām jau viņš ņem cilvēkam sirdi laukā. Negriež vairs ceļu ne runasvīriem, ne biedrības priekšniecībai, pat ne mums, teātra komisijai! Jau tā esi ar viņu pa draugam, izmaksā,alzo, lai tikai to uzturētu pie laba prāta. Aizpumpē, kaut arī vecu nav atdevis. Aber tas neko nelīdz! Joneesi drošs, ka kāds otrs, kuram tu esi aizriebis, neizmaksā Ādolfam, lai tas tevi ņem uz «ff». Alzo, nu tadviņš laiž par tevi tādu kupleju vaļā, ka vai vaigi svilst. Unt, ja tad vēl atprasa, ko esi aizdevis, tad dabūvēl vairāk un gandrīz katrā izrādē. Tā tas vairs ilgāk nevar iet. Mēs, komisija, unt runas vīri, – mums tur irkas jādara, un šodien pat tā lieta ir uz dienas kārtības.»

«Iedzerat, draugi!» tas piepeši pielēja glāzes un mudināja lauciniekus, kas viņā tik uzmanīgiklausījās. Bija redzams, ka viņam sūri nācās tautas druvā cīnīties un tādēļ viņam prieks par katrupiekritēju. «Alzo, – to es saku tikai jums, – mums tur ir kas jādara. Es, Dīriķis unt Krauklīšu Pēteris, mēsto lietu jau esam pārrunājuši. Mums nav šimbrīžam vairāk režisoru kā Alunāns, tas tiesa, aber mēssarīkosim konkurenci. Mēs uzaicināsim režisorus, lai katrs sarīko savu proves izrādi, unt, kurš publikailabāk patiks, pie tā mēs paliksim. Mēs varam pieņemt par direktoru pat vācieti, kas savu lietu saprot…»

«Paklausies!» viens no lauciniekiem iedrošinājies jau itin draudzīgi iemeta. «Ko ta štas ar tāmoriģināllugām darīs?»

«Štrunt!» Starpiņš atmeta ar roku. «Cik tad, alzo, ir to oriģinālluģu, kas publiku apmierina? Priekštām mēs viņam varam piedot palīgu. Visu lielo vairumu, Dīriķis teic, mēs izrādām vācu tulkojumus, kuritādam vācu režisoram pazīstami oriģinālā. Spēlēt vajag tāpat kā pa vāciski, tikai runāt pa latviski.

Galvenais ir tas, ka viņš savu lietu prot. Pats pirmais režisors, kas Rīgā 1868. gadā sarīkoja Vingrotājuzālē latviešu teātri, arī bija kāds Gutari, alzo, vācietis. Unt tad mēs dabūsim uz savas skatuves vērtīgustulkojumus. Aber Ādolfs tagad Berlīnes poses vien maļ…»

«Štā gan jau arī «Baltijas Vēstnesis» raksta,» viens no lauciniekiem ieminējās. «Parakstījies tur bijakāds S…»

«Bet štā Ādolfs jau šim deva pretim,» otrs viņa biedrs attrauca. «Pilsētiņš lai ar cik maziņš, šis saka,tam tomēr netrūkst savs Lesiņš…»

«Ah!» Starpiņš atmeta ar roku. «Ādolfs tikai ķengājas… Citu viņš neprot!…»Še blakus jāmin, ka Ādolfam Alunānam tajā laikā bija jau daudz ļoti spēcīgu pretinieku, ne vien

personīgu, bet arī principiēlu. No tiem nu Starpiņš bija noklausījies tās principiēlās mākslas starpības.Citādi gan viņš tādas mākslas un literatūras jautājumos nebija visai iedziļinājies.

Ja viņš varēja savu sirdi izkratīt, tad bija arī ļoti atklāts. «Iedzersim, tautieši! Ar jums, laukugruntniekiem, mēs katrā laikā varam satikties. Jūs katrs varat braukt ar pāris zirgu un kučieri priekšā. Tāmums, labākām unt turīgām aprindām, visiem jāturas kopā. Kas mums kait, mēs varam dzīvot! Mumsnevajag nekādas politikas, nekādas blēņas. Mēs te iedzeram glāzi alus, uzkožam, palasāmies laikrakstus,parunājamies, citu mēs neko nedarām. Kam mums vajag tādu nemiera garu? Vai mūsu biedrība mazumscietusi no tādiem?… Tai pašā Aizupa lietā kādi piecdesmit tika apcietināti, no tiem dažs labs biedrībasbiedrs. Arī pats Aizups…»

«Štā gan!» viens no lauciniekiem neizprazdams iebilda. «Bet tas Aizups jau esot spoži attaisnots, tālaikrakstos lasām…»

«Attaisnots gan, bet aizdomas vēl arvien uz viņu paliek, unt tās krīt uz visu biedrību. Vai mums vienstāds brālis vien?! Tas pats Pūcīšu Ģederts… Tam ir daudz kas aiz ādas. Ko viņš tur bija klājis vaļā tanīszaļumu svētkos Dančuku Butleru birzē? Tie latvieši esot bites un tie muižnieki – trani, alzo, rudeņos tāmbitēm vajagot apkaut tos tranus. Alzo, pavisam tāda dumpīga būšana, par ko bijusi liela izmeklēšana. Nu,un tagad viņš pieprasījis biedrības telpas priekš mielasta sarīkošanas Aizupam par godu. Aber kādēļ viņštaisni te biedrībā grib? Par savu naudu taču var dabūt visur – Strēlnieku biedrībā, Vingrotāju zālē,Geverbfereinā. Tur vajag būt savam āķim. Kalniņš jau ar savu trakošanu ar tiem gubernatoriem panācisto, ka valdīšana neskatās uz biedrību vairs labi. Nu sāks viņi vēl ar to Aizupu, un mūsu biedrība valdībasacīs dabūs pavisam sliktu nokrāsu. Nē, to nevar pielaist! Es saku,» viņš piebilda svarīgi un noslēpumaini,«laiks biedrību tīrīt. Visus šādus nemiera garus no biedrības ārā!…»

Viņš paskatās apkārt, vai arī citi nav dzirdējuši. Pāris stāvu, kuri stāvēja pie ieejas restorācijā, žviksnozūd platajā koridorī uz garderobes pusi. Tie ir teātra koristi, kuri it labi apzinās, ka tiem nav tiesību šīstelpas apmeklēt. Un tomēr, ja vien tiem nav darīšana uz skatuves, tie labprāt šinī stūrītī noskatās uz rosīgodzīvi restorācijas zālē. Bet viņi pazīst Starpiņu un zina, ka viņš no visiem runas vīriem tas niknākais uzārā sviešanu, un tādēļ labāk pabēg viņam no acīm.

Pa tam jau pulka apmeklētāju saradušies biedrībā, kura rūc tikpat kā bišu strops. Ieronas uz sēdēmteātra komisijas locekļi un runas vīri. Dīriķis, Vēbers, advokāts Zaķīts, Augusts Spunde, PēterisKrauklītis, Ludvigs Plausis, tirgonis Mikentāls sen., viņa dēls advokāts Mikentāls jun., vecaismājīpašnieks un naudinieks Kreilis, tirgonis Mārcis un vēl citi lieli vīri saradušies mazpamazām. Atnācisarī Pūcīšu Ģederts, kas atradās opozīcijā un turējās no vadošās partijas nostāk. Citi dodas pirms uzlasāmistabu pirms sēdes ieskatīties vēl drusciņ avīzēs; citi stāvus pie bufetes iedzer pa šņapstam un iekožkādu zakusku. Kas viens no otra pa gabalu, tie sasveicas ar galvām, tuvākie sadodas rokas. Daži arīpulciņos dzīvi sarunājas, pie kam resti un roku mētāšana liecina, ka uz dienas kārtības šovakar svarīgipunkti. Ir arī pa aktieram redzams, kuri nav mierā ar teātra komisijas lēmumiem un sagaida šovakarlabākus.

Kamēr Perlants iegājis biljarda istabā izgrūst kādu partiju, Kārlis vienā zāles stūrī noskatās šinīrosīgā dzīvē. Pie tam ar sevišķu pašapziņu un baudu, ka viņš ir te. Te taču ir tas centrs, kur sanāk kopā

visi tautas pavedieni!Saronas daudz letoņu un arī seloņu, kurus viņš vēl nemaz nepazīst. Bet ir jau labi daudz viņam itin

pazīstamu vaigu, tikai vajag viņam drusku atcerēties, kur viņš tos redzējis. Tā, piemēram, tas krāsnesisgaišām ūsiņām un zelta pensneju, kurš raugās uz visām pusēm, vai tikai neievēros kādu jaunu paziņu. Vaitas nav Fridols? Pareizi, jā. Tas skatās un smaida un, ieraudzījis Kārli, nāk tam pakaļ un aicina to piesava galda.

Kad Kārlis vēl īsti negrib, tas sirsnīgi pamet ar galvu. «Nāciet! Iepazīstināšu jūs ar mūsu dzejniekuLautenbahu – Jūsmiņu. Jūsu komiltonis Skruzīšu Mikus jau arī pie mums…»

Divi tik slaveni vārdi, tie priekš Kārļa bija pārāk kairinoši, lai skatītu pašus šos vīrus vaigu vaigā,Viņš tādēļ sekoja Fridolam.

Viņi bija apmetušies pie tā paša galda, kur Starpiņš ar lauciniekiem. Skruzīšu Mikus, neliels,pasauss, ap gadu trīsdesmit, rūsganu smakra bārzdiņu un glīti ķemmētiem matiem, bija jau agrāk bijismežkunga palīgs. Iepelnījis naudu, tas iestājās politehnikā ar nodomu studēt. Tomēr biedrībā un tautasdruvā tas atrada tik bagātu darba lauku, ka tam atlika pārāk maz laika priekš lekcijām un eksāmeniem.Lautenbahs-Jūsmiņš bija mazliet par viņu lielāks un druknāks, arī tāpat apcirptu ķīļbārzdiņu, mazlietpagrūtu valodu un raibu vesti. Arī viņš agrāk bija bijis tikai skrīvera palīgs, bet pats ar saviem spēkiemticis cauri augstskolai un tagad jau bija latviešu valodas lektors pie Tērbatas universitātes. Braukdamscauri Rīgai, viņš, tāpat kā visi citi letoņi, apciemoja arī Latviešu biedrību un te labprāt uzkavējās.

Pievedis Kārli pie viņiem, Fridols to stādīja priekšā par jaunu rakstnieku, bet, iestiguši pārāk dziļāszinātniskās valodās, cik varēja noprast, par latviešu senatni, tie viņu tikai tā goda pēc ievēroja. Sacījaparasto «priecājos», piesita arī ar viņu glāzes, bet tālāk viņam ne tuvumā nepiegrieza tādu interesi kā viņštiem. Viņš tad arī tikai goda pēc pielika glāzi pie lūpām un ar lielāko vērību sekoja viņu valodām.a

Cik bija noprotams, tad viņu valodas grozījās ap senču ciltīm – kur dzīvojuši sēļi, kūri, vendi unlatvieši un kā šie vārdi vispār izcēlušies. «Krūze spriež,» Skruzīšu Mikus turpināja uzsākto pavedienu,«ka vārds «latvietis» vislabāk atvasināms no vecvācu vārda «laetis», kas apzīmē zemnieku, kurš apstrādālaukus, par kuriem nodokļi jāmaksā. Rihters pretojas Krūzes domām, jo nosaukums «laetis» nekad nevarzīmēties uz brīvo latviešu-leišu tautu, kurai taču jau pirms šī nodokļa bija kāds vārds. Es varu aizrādīt uzkādu rakstu «Inlandē» no 1857. gada, kur vārds «latvietis» atvasināts no Itālijas apgabala «Latium», tadno vārda «līst» = «roden» un pēdīgi no vārda «lāt», tas ir, mierīgi kopā dzīvot.»

Arī laucinieki, apklusuši savās valodās, vērīgi ausās uz šīm gudrām valodām. Fridols, pa tamieraudzījis Starpiņu, it kā pie sevis ko atminējās un izvilka no sava maka kādu naudas papīru. PielīdisStarpiņam nemanot no muguras puses, tas uzsita viņam uz kamieša un iespieda tam papīru saujā.

Tas nu par šādu tuvošanos gan jutās pagodināts, tomēr par to citu nelikās īsti atminam. «Kas tas?Divdesmitpiecnieks?…»

«To no jums vienreiz aizpumpēju,» Fridols smaidīdams paskaidro.«Ak nu!» Starpiņš atmet ar roku un negrib pieņemt. «Par tādu štrunt nieku!…»Bet Fridols tā nav mierā. Kas ņemts, tas jāatdod. Viņš uz to cieti skatījās, ka, tiklīdz nauda, parādu

vajag maksāt. Par to tad, kad tev naudas nav; ikviens tev labprāt aizpumpē. Un tā arvien var labi dzīvot, irtad, kad nauda ir, ir tad, kad naudas nav. «Šoreiz netrūkst!» viņš smaidīdams piesit pie savas krūšukabatas. «Bet nu, kungi, kādēļ katrs par sevi? Mēs taču varam visi padzīvot kompānijā… Kopā ar mūsudzejniekiem un Rāmavas sargātājiem…» Pie tam viņš pameta galvu uz viņu pusi. «Iedzersim pa glāzeivīna…»

«Labprāt,» Starpiņš glaimots atbildēja, «aber man pašlaik jāiet uz runas vīru sēdi…» Sulainispatiešām zvanīdams gāja pa restorāciju, it kā pie vilciena noiešanas. Tas nozīmē, ka sēdei vajag tūdaļsākties.

Starpiņš piecēlās. «Aber, ja jūs ilgāk uzkavēsaties, es nākšu atpakaļ: Alzo, uz redzēšanos!…»«Bet jūs, tautieši?!» Fridols smaidīdams māj ar galvu lauciniekiem.

Tiem šāds uzaicinājums nu vairāk nekā pa prātam. Viņi labi dzirdējuši, par kādām gudrām lietām šievīri runāja, un nevarēja beigt uz viņiem skatīties. «Paklausies!» viens no viņiem draudzīgi Fridolampačukst. «Vai štas tas pats Lautenbahs-Jūsmiņš, kas to «Zalkša līgavu» sarakstījis?»

«Tas pats!» Fridols smaidīdams apstiprina. «Un tagad viņam zem rokas «Niedrīšu Vidvuds». Kadjūs ar to vīru – – Viņa mūžs ir raibs kā dzenis!…»

Abi laucinieki zīmīgi saskatās un saprotas. «Andž! Mēs neblamierēsimies,» viens klusu piegrūžotram pie sāniem. «Lai nāk divas pudeles vīna!…»

Viņi virzās klātāk. Fridols pa tam pilda glāzes. «Nu, tautieši, Jūsmiņ, Mika, Ērgļu Kārli, ķerat nuklāt!…» tas aicināja. «Priekā!…» Un laida vaļā savu diskanto, bet mazliet čarkstošo balsi:

Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, sasatikušies…Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies, sasadzersimies…»

Laucinieki vilka līdzi pilnā balsī. Vai vētra, kas par cilvēkiem! Ķer glāzes un dzer uz pazīšanos.«Sveiki, Rīgas kungi!… Sveiki, tautas vadoņi!»

Viņi smaidīdami piesit: «Sveiki!» Bet citādi jau ar viņiem nenodevās un atgriezās atpakaļ piesaviem tematiem. Un Kārlis aiz cienības pret tiem arī izturējās rāmi. Kā no viņu sarunām izrādījās, tadSkruzīšu Mikus no nākamo (III) vispārējo dziedamo svētku komitejas bija uzaicināts zīmēt tautas uzvalkaparaugu zeltenēm. Viņš par šo lietu nu arī gribēja dzirdēt Jūsmiņa domas.

«Ja mēs pieturamies pie īstenības,» viņš sacīja, «tad man jāņem nīceniešu apģērbs. Nīcenietes to vēltagad valkā, tādēļ te ir tā patiesākā forma. Izrakstīts krekliņš. pār pleciem pelēka sagša, kas sasprausta piekrūtīm ar sudraba saktu. Ņieburs, īsi svārciņi, kājās balti auti, vīzes vai pastalas. Viss kā īstenībā, nekasnav piedzejots…»

Nopietnums Jūsmiņa vaigā liecināja, ka viņš mazliet citādās domās. «Es jemu to lietu tā,» viņšbeidzot iesāka. ««Mums jāiegaumē ne vien īstenība, bet arī daile un aistētika. Tiklab valodā un dzejaspantmērā, kā arī apģērbā. Man nejaudā pie nīcenietēm patikt tās autiem notītās kājas, tikpat kā bluķi. Tadarī pelēkā sagša pārāk apslodzī daiļo augumu, un vasarā, kad mūsu dziedāšanas svētki notiek, ir parkarstu. Man šķiet, ka vairāk iegaumējami raksti krekliņā un vaiņagā pēc tautas dziesmas vārdiem «zīžuslēžu vainadziņš». Tāpat arī pēc tautas dziesmas vārdiem jāir baltām diega zeķītēm, sarkanāmikurpītēm»…»

«Principā es šādam idealizētam tautas uzvalkam par sevi nebūtu pretim,» Mikus iebilda. «Bet šemums jāturas pie patiesības, kas izteic tautas īpatnības…»

«Absolūtas īstenības un īpatnības mēs nejaudājam atrast, Jūsmiņš atbildēja. «Nevienai tautai navnekas pilnīgi absolūti nošķirts par sevi. Tiklab valodā, kā mitoloģijā un folklorā visām tautām kaut kaskopīgs, vienai ar otru radniecisks. Ja tu būtu studējis salīdzinošās valodas, tu to labāk jaudātu saprast…»

«Nu mini man kādu piemēru, es tevi mēģināšu saprast,» Skruzīšu Mikus piebilda.«Piemēram, dievu izcelšanās pie it visām tautām gājusi vienādu ceļu,» Jūsmiņš turpināja. «Pirms

daudzdievība, kad no laba un ļauna, taisnības un netaisnības nav vēl ne jausmas. Še vēl pilnīgivienaldzība jeb indiferentisms. Še labs – kas tīk, ļauns – kas netīk. Taisnības un netaisnības nojēgumsrodas daudz vēlāk un grēka atziņa visvēlāk. Grēka nojēgums ir tas, kad viens cilvēks padara otram kāduļaunumu, pie tam ievērojot, ko dievs teiks. Te nav vairs dabas cilvēciņš, kas vēl nekā nezina no grēka, tejau atronam cilvēku, kas no jutekļu verdzības atsvabinājies, kam jau zināma sirds. Še jau tik viens dievs,pati personificēta taisnība –»

«Atvaino!» Skruzīšu Mikus viņu pārtrauca. «Kāds sakars tam visam ar mūsu mitoloģiju?»«Mitoloģija ir no mītiem jeb dievu teikām uzkrāta kādas tautas vecā dieva mācība,» Jūsmiņš

skaidroja tālāk. «Tātad mūsu mitoloģija ir tik daudz kā mūsu sentēvu ticība, viņu attiekšanās uz saviemdieviem, viņu sirdsprātu, ar ko tie apcerēja savus dievus, par tiem domādami. Un, ka nu latviešiem, tāpat

kā citām tautām, vispirmā ticība ir arī daudzdievība, tad tā ir dabīga vajadzība. Pēc profesoraTeihmillera reliģijas filozofijas, kura gan vēl nav iznākusi no spiestuves, bet kuru man bija iespējamsmācīties, pazīt un iegaumēt, veco latviešu ticība ir b i j ā š a n a s u n j a u k u m a r e l i ģ i j a. Mumsjāpierēķina veco latviešu ticība līdz ar grieķu, romnieku, skandināvu un citām ticībām projektīvaireliģijai, kas cēlusies no bijāšanas reliģijas, bet tad līdz grēku atziņas reliģijai attīstījusies. Dabas cilvēkscaur ārīgiem dabas noteikumiem, piemēram, pērkona rūkšanu un speršanu, savās jūtās kustināts, aiztikts,apcer, vientieso dabas notikumu nepazīdams, to pēc savas (cilvēku) vīzes, viņu sajaukdams unsalīdzinādams ar saviem jau pazīstamiem notikumiem, un met tā (projicē) šo savu apceres augli uz āru.Pērkons nu jāj kā viņa vectēvs un rājas tāpat kā šis. «Saule brauca pa siliņu dzelteniemi kumeļiem»;«Dieviņš kāpa no kalniņa ar sudraba mētelīti» utt. Mēs zinām, ka mūsu vectēvu ticība nav nedz augstāka,nedz arī zemāka kā, piemēram, veco grieķu. t. i., visaugstākās vecās kultūras tautas, ticība, ko Hēgelsnosauc savā ziņā ar pilnu patiesību par jaukuma reliģiju. Un dažā labā ziņā mēs varam pielīdzināt vecolatviešu ticību un mitoloģiju vienīgi šīs slavenās tautas mitoloģijai un reliģijai. Tā pati cilvēcība un dzīvāallaž mēru zinātāja un turētāja apcere un tā pati jautrība uzejama vienas, kā otras tautas mitoloģijā. Unvelti meklējam pēc bezmērības, kāda tā indiešu reliģijā, un pēc pārliecības (Ungeheuerlichkeit) untumšas, nelaipnas būšanas, kāda tā meklējama un sastopama skandināvu mitoloģijā. Veco latviešu ticībair, tāpat kā viņu dzeja, mīļa jaukuma dziesma. Sirsnīga un laipna ir latviešu īstenā daba, un šī zīme viņuticībai iedzimusi…»

Kārlis un laucinieki it kā sastinguši un bez elpas klausījās. Skruzīšu Mikus pārspēts sāpīgi smīnēja.Tikai Fridols neaizskarts smaidīja kā agrāk.

Kārlis pie tam kļuva nemierīgs. Lai gan viņš izjuta, ka te aizkustinātas lietas, par kurām tas navkompetents nemaz līdzi runāt, ar citiem vārdiem: ja viņš gribēja būt patiess, tam jāatzīstas, ka viņš tādāslietās pilnīgi muļķis, – tad tomēr kaut kas viņam iekšēji sacēlās. Ja tas tā, tad jau vecajam mācītājam, kasviņu sapļaukoja, būtu pilnīgi taisnība. To viņš nevarēja pielaist. «Kādēļ pavisam kādu ticēšanu unreliģiju?!» viņš uzdrošinājās iebilst. «Mums zinātne… Kad mēs zinām, mums nevajag ticēt…»

Lautenbahs-Jūsmiņš noskatījās uz viņu kā no augšienes. «Ticēšana arī ir zināšana un, proti,nemetināta zināšana. Gan protams, ka ne reliģijā un dailē, bet tikai filozofijā tiek pie tīras domāšanas unabstraktas zināšanas, kur, kā Hēgels saka, absolūtais gars pats par sevi domā. Tautai garīgi izkopjoties,vispirmākā (pirmatnējā) ticība nepaliek, bet pieņem jaunus veidus. Tomēr tā nenoturas ar tautas attīstībuvienos soļos. Tauta, kas sasniegusi apbrīnojami augstu izglītības stāvokli, vēl paturējusi ticību, kas, laigan izlikusies dažā ziņā no vispirmākiem (pirmatnējiem) bērnu autiņiem, tomēr stāv vēl uz pirmā zemākāpiena. Grieķi, piemēram, ticēja tāpat daudzdievībai kā latvieši, un lielais pulks citu tautu palika arī piedaudzdievības, kad tie jau bija sasnieguši apbrīnojamu kultūras stāvokli. Cēlonis pie tam ir pa lielai daļaiarī tas, ka tautas locekļi visi vienādi neattīstās. Kamēr tautas augstākie, labākie gari, viņas gudrie caursavām lielām dāvanām, lielām zināšanām, piemēram, Sokrats, Platons, Aristotels utt., jau daudz gadusimteņu priekšā, tamēr tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi ar savu lielo nezināšanu vēl nespējatrauties pat no viszemākās ticības, pat to vēl neizprazdami. Un reliģijai tak vajag būt priekš visiem,sevišķi priekš gara vārgulīšiem, kas arī iztaisa vislielāko pulku, p ū l i. Tādēļ reliģijai jāir ūdenim, kurāzilonis lai peldētu un jērs lai bristu.»

Ja tā, tad Kārlim tur nekas nebija pretim, tāds paskaidrojums viņu mazliet apmierināja. Viņš līdz arcitiem, varbūt izņemot abus lauciniekus, sajuta pie sevis krūtīs gandarījumu, ka ir kas vairāk, ka nepiederpie pūļa.

«Mums vajag attapties,» Jūsmiņš turpināja, «ka tālāk starp Pērkonu un grieķu Dzevu savā ziņā irradniecība. Mums, tāpat kā grieķiem, mūsu mītos un tautas dziesmās izstaltoti un apcerēti jauki dievuveidi, kā Jupis jeb Dievs, Dieva dēli, Pērkons, Pērkona dēli, Debess kalējs, Saules māte, Saules meitasutt. Mums vajag attapties arī, ka latviešu Laima zem vācu iespaida katoļticības laikos pārvērtusies parMāru. Piemēram, tautas dziesma: «Mīļā Māra, mīļā Laima…»»

Sevišķi lauciniekiem šādas valodas interesēja ļoti, jo tā ko nedabū vis ik dienas dzirdēt. «Štā gan!»viens no viņiem ieminējās. «Bet; kungs, jūs to lietu labāk ziniet, – vai tas Nurķis un Krēmars ir bijuši tādiriktīgi latviešu dievi?»

Lautenbaham-Jūsmiņam tie nebija pazīstami, un tas neko daudz nezināja par viņiem sacīt. Ja viņusvarētu tuvāk aprakstīt, tad viņus varbūt varētu kur iedalīt. «Mēs tās dažādās dievības,» viņš sacīja,«iedalām jeb sastādām pēc tiem elementiem un tām vietām, kur tās visvairāk apceramas un domājamas.Pirms nāk a i t e r s (ēters), kur mājo, piemēram, Dievs jeb Jupis, Dieva dēli, Līgajs, Saules māte, Saulesmeitas utt. Tad nāk z e m e, kura iedalās virszemē un apakšzemē. Virszemē atkal a)cilvēku valsts arlikteņa dievībām Dēklu, Laimu, Kārtu, tālāk Gausu un Jodu; b) lopu valsts, kur mīt dievi, kas kustoņusveicina, kā Ūziņš, Avskuts; c) stādu valsts ar dārza, lauku un mežu dievībām. A p a k š z e m ē mājo Jupisun Zemes māte ar savu cilti. Tālāk ū d e n s ar upju, ezeru un jūras dievībām; un beidzot u g u n s, kurmājo Vasla. Protams, ka mūsu Rāmava nav vēl noslēgta, vēl daudz kas tiks izpētīts, atrasts un papildināts.Mums ir bargi un vareni dievi, ko rāda tautas dziesmas pantiņš:

Jupis brauca olu tiltuĀbolainu kumeliņu,Sper Pērkonis olu tiltu,Dreb dieviņa kumeliņis, –

tad tomēr tie arī lēnprātīgi un piemīlīgi dievi, kā:

Rāmi, rāmi dieviņš braucaNo kalniņa lejiņā,Ne traucēja rudzu ziedu,Ne arāja kumeliņu…»

«Štā, štā,» laucinieki domīgi un godbijīgi piebilda.«Un tādēļ katram labam patriotam,» Jūsmiņš turpināja, «vajag uzrakstīt vecas mīklas, pasakas un

parunas, ko dzird savā apgabalā, un iesūtīt tad zinību komisijai. Ar to mēs jaudātu noskaidrot strīdīgosjautājumus mūsu mitoloģijā…»

«Mēs diemžēl vēl pārāk maz interesējamies par savu mitoloģiju un par savas tautas pagātni,»Skruzīšu Mikus sūrojās. «Bet tas nav pareizi! Tauta, kas necenšas iepazīties ar sentēvu vēsturi, tā tautanecenšas dzīvot. Mums nepiekusušiem darboties, izklīdināt miglu, kura aizsedz pagātni, lai būtu nākotnescienīgi, kura mums pieder. Un kādēļ pie tautas gara mantu krāšanas nāk priekšā tik dažkārt ja ne arī tiešiviltojumi, tad taču bēdīgi pārpratumi? Tādēļ, ka mēs pārāk maz pazīstam savu Rāmavu…»

«Šis pārmetums var zīmēties arī uz mani,» Fridols bezbēdīgi trauca vidū. «Es par mūsu dieviem zinutikai to: viņiem slāpa, mums arī slāpst! Uz to tukšosim kausu…»

«Priekā!» laucinieki viņam piebalsoja. «Uz mūsu veclaiku gara mantu un mitologu veselību!…»Saskandināja glāzes un iedzēra, un tautas mīlestība krūtīs, tā sakot, briestin brieda. Līdz ar to

apņemšanās tautas labā vairāk ko strādāt.«Mūsu pienākums,» Lautenbahs-Jūsmiņš uzsvēra, «rakties savas tautas pagātnē un rādīt, ka mums ir

bijuši savi dievi un savi varoņi senči. Mēs neesam nekāda bezkultūras tauta, par kādu mūs mēdz turēt.Mums daudz kas vēl jājaudā! Mums nav vēl sava tautas eposa, varoņu teikas, kā somiem «Kalevipoegs».Vēl lielais tam vajadzīgais materiāls nav savākts un apstrādāts. (Ka viņš patlaban raksta «NiedrīšuVidvudu», to viņš vis neminēja.) Mums vajag vēl daudzu čaklu un rūpīgu tautas gara mantu krājēju. Mīļietautieši un draugi,» viņš griezās pie lauciniekiem, «būsim vairāk patrioti! Tautas dziesmas, mīklas,pasakas, parunas, ko dzird no vecām māmiņām, uzrakstāmas un aizsūtāmas uz Zinību komisiju. Krājami

veci apģērbi, tautisku uzvalku paraugi. Kas var zināt, kāda liela vērtība tam vecam kamzoļam, brunčamvai rindukam, kuru tu kā nederīgu aizmet projām! Kas zina, kāda tautas īpatnība slēpjas tanī vecā vīzē,kuru tu atstāj novārtā. Nevienu vecu bunci, tīni vai lādi tev nebūs atstāt bez ievērības! Ko pie tā visanevar ieraudzīt lietpratēja acs? Nemaz jau nevar zināt, kāda attiekšanās uz mūsu tautas savādībām patatsviestai sarūsējušai naglai, kas tev mētājas pa mājām. Paņem viņu un atsūti uz Zinību komisiju!…»

«Mans ideāls un sapnis ir, un es ceru, ka mūsu tauta šo dienu piedzīvos,» Skruzīšu Mikus sacīja, «kamums reiz būs etnogrāfisks muzejs, kur tauta atspoguļosies ar visu savu pagātni un īpatnībām. Kaut arītikai latviešu etnogrāfiskā izstāde uz laiku – ar to būtu piepildīts viens no maniem jaukākiem tautassapņiem…»

Tā viņiem attīstās lielas valodas, kurām arī Kārlis piebalso. Arī viņš savā sirdī noņemas vairākrūpēties par tautas pagātni. Un laucinieki apņemas būt patrioti, cik vien iespējams. Arī viņi piedalīsiesnākošos vispārējos dziedāšanas svētkos. Savas sievas un meitas tie vedīs līdzi, tērptas tautiskos uzvalkos,un paši ģērbsies kā īsti latvieši. Un savas vecās tīnes tie pildīs ar veciem rakstainiem rindukiem,sarūsējušām cemmēm un eņģēm un nākošreiz, kad brauks uz Rīgu, kraus uz vezuma un vedīs uz Zinībukomisiju. Tauta un viņas vadoņi ir sapratušies… Piesit kausu un dzer to viegli sausu…

Fridols tikai smaidīdams pamāj ar galvu. Galdā jau netrūkst, par to viņš gādā. Pie tam viņa acismanīgi caur pensneju lūkojas, vai tikai nevarētu satvert kādu pazīstamu, kuru pievest pie sava galda.

Pašlaik ienāk pāris oficieru un skatās, kur vislabāk piesēst. Viens no tiem kalsens, melnīgsnējs, – he-he, Fridols viņu pazīst!… Viņš steidzas tam pretim, abi skūpstās krustām un šķērsām. Arī ar otru, kas bijabrunets, bet nedabīgi dzelteni bāls, melanholiskiem vaibstiem, tas sirsnīgi apsveicinās. Tad abus ved piesava galda un iepazīstina tos ar citiem. Tie ir oficieri Aizups un Krātiņš, kuri necik sen no kara tiesas bijaattaisnoti.

Viņi piesēžas. «Nu, izgāja labi?» Skruzīšu Mikus aizkustināts jautā. «Spoži tikāt attaisnoti…»«Jā, jā,» Aizups sērīgi pasmaidīja, «mana bezdūmu flinte man tikko nemaksāja galvu. Mūs pārceļ uz

Samarkandu, bet tas nav sods, tas drīzāk gods!… Jo pulks, kurā tiekam ierindoti, nēsā prūšu karaļavārdu…»

«Es dzirdu, ka tu dodies laulībā ar savu Alīdi?» Fridols jautāja.«Jā, viņa dosies man līdzi,» Aizups apstiprināja. «Nav labi cilvēkam vienam esam. Un ko viņa te lai

dara? Pūcīšu Ģederts par tulkojumiem maksā, ja daudz, tad piecus rubļus par loksni, un tos viņa arī turvar tulkot…»

Alīde bija Aizupa līgava, kuru viņš pats bija uzaudzinājis un ar privātstundām izglītojis. Viņa bijatapusi par dienas varoni caur to, ka pa Aizupa izmeklēšanas laiku kādu slepenpolicistu, kurš tai uzmāciesar nepieklājīgiem jautājumiem, bija izpļaukājusi.

«Nu, tad Ādolfam Alunānam atkal viena spējīga aktrise mazāk,» Fridols vēl piebilda.Pašlaik no sēdes līda ārā citi runas vīri. Tie šodien ātrāk tikuši galā, nekā cerējuši. Attiecoties uz

vēlēšanām, bija nolēmuši sasaukt sapulci, tiklīdz biedrības priekšnieks K. Kalniņš būs atgriezies noārzemēm. Arī tā teātra reformēšana un kontrole pār Ādolfa Alunāna kuplejām uz Krauklīša priekšlikumubija atlikta uz nākošu sēdi. Arī Aizupa lieta, neraugot uz Starpiņa un vēl citu runas vīru sirdīgupretošanos, bija gājusi it gludi cauri, pēc tam kad runas vīri Krauklītis un Mārcis uzstājušies par Pūcīšapriekšlikumu. Pašu tautietis taču esot, ļauni nav domājis, ne arī savai tautai gribējis kaitēt. Ja arī viņšpārskatījies būtu, tas taču varot laboties, un, tas lielākais, viņš taču attaisnots. Neviens jau neesot spiestsuz viņa goda mielastu te biedrībā nākt, bet telpas arī viņam nevarot liegt. Biedrība izdodot telpas priekšžīdu kāzām, kālab tad viņam ne.

Runas vīrs Mārcis, pusmūža vīrs ar spicu, sirmu bārzdiņu un kupliem, iesirmiem matiem, pienācalīdz ar Starpiņu pie mūsu galda. Apsveicinoties viņš Aizupam sacīja: «Nu, mēs tomēr nobalsojām jumspar labu. Jūsu lieta ir cauri…»

«Unt arī es beidzot devu savu balsi par jums,» Starpiņš piebilda. «Aber tur tā jūsu politika, tās ir tās

gatavās muļķības…»«Kā tā?!» Aizups mazliet uztraucās.«Jā, jā, abar neņemiet man ļaunā,» Starpiņš turpināja, «es saku, ko es domāju. Es jums gan par labu

balsoju, bet, kas taisnība, tas taisnība.»«Ko jūs man par labu balsojāt?» Aizups kodīja lūpas. Varēja redzēt, ka Starpiņa uzstāšanās viņam

ķērās klāt.«Es nu gan negribēju,» Starpiņš atzinās, «unt ļoti daudzi bija pretim. Aber Krauklītis ir par, Mārcis

par, ko es tur viens pretošos. Krauklītis saka: «Viņš tā nemaz nedomā, viņš labosies.» Unt Mārcis arī…Es saku: kungi, kungi, ja mēs pielaidīsim tādas dumjības, mēs grāvī iebrauksim…»

«Bet es jūs vēl arvien nesaprotu!» Aizups ar mokām valdījās.«Redzi, draugs,» Fridols beidzot smaidīdams paskaidroja, «no tautas puses tev un tavam draugam

nodomāts sarīkot atvadīšanās mielastu. Iniciatīva izgājusi no Pūcīšu Ģederta, un tas šim nolūkam, kādzirdu, izdabūjis biedrības zāli. Mēs visi tur būsim klāt un pieteiksimies jau šovakar, lai mums apgādāvietas…»

«Ā!» Aizups un Krātiņš, priecīgi piesārtuši, pieceļas un pret citiem palokās. «Pateicamies!… Ļotipateicamies!…» Tas bija pārsteigums, kas arī Aizupu apmierināja.

Fridols tūdaļ dabūja baltu papīra loksni un uzrakstīja uz tās: «Priekš Aizupa un Krātiņa atvadīšanāsmielasta». «Tu nedrīksti redzēt, tev nerādīšu,» viņš Aizupam sacīja. Bet pats uzrakstīja savu vārdupirmais un pierakstīja klāt 10 rbļ. Tad pasniedza listi Lautenbaham-Jūsmiņam. Tas piezīmēja 5 rbļ. unsacīja: «Ja nebūšu aizbraucis uz Mētraini un jaudāšu, tad būšu.» Abi laucinieki saskatījās, bet atkāptiesnevarēja un uzzīmēja katrs pa 3 rubļi. Viņiem jau nebija izredzes pašiem klāt būt. Skruzīšu Mikus jau arīlabprāt būtu pierakstījis tik daudz, bet, ja tūdaļ jāiemaksā, tad viņam neesot naudas.

«Nekas,» Fridols pasmaidīja, «es izlikšu…»Kārlis bija labprāt tur klāt, bet apsolījās pirms parunāt ar savu draugu Perlantu. Ja viņi būšot, tad

būšot abi. Tad Fridols pabāza listi Starpiņam. Tas mazliet sarauca pieri, bet neko darīt. «Cik tadGrosvalds, Dīriķis un Krauklītis?» tas paklusu jautāja. «Alzo, cik lai rakstu?…» Viņam varētu būt ļotinepatīkami, ja tiktu no citiem pārzīmēts. Tādēļ, drusku padomājis, pievilka 25 rubļi.

Fridolam ar savu papīru bija itin labas sekmes. Arī Mārcis uzgriež 25 rubļus it kā nieku. Pēdējais tenu nejauši uzdūrās uz lauciniekiem, kas no viņa dzimtenes un grib ar viņu drusciņ parunāt.

Lepns Mārcis nepavisam nav. Viņi apprasās, kā tam iet. «Nu, paldies, itin brangi! Jums,lauciniekiem, sava šefte, mums, pilsētniekiem, sava. Andelējamies ar dēļiem, slīperiem, pitpropsiem, kānu kurais. Nu jā, nu paldies par apvaicāšanos: sava maizīte un iztikšana ir. Un famīlija ar ir. Meita, dividēli, visi grib študierēt… Meitu gan gribētu norunāt – kam nu sievišķim tik daudz to gudrību vajag. Betliekas jauna mode. Jā, jā, tā itin brangi!… Bet nu atvainojat, mums ar Dīriķi, Krauklīti un advokātuMikentālu norunāts šovakar pataisīt tādu mazu ģildi… Tepat blakus mazā istabiņā zem skatuves…»

Dīriķis jau viņu no tālienes aicināja, un viņam bija jāiet. «Tātad uz redzēšanos citā reizē! Mēs jau arsaviem lauku tautiešiem satiekamies labprāt, jā, labprāt… Jūs, lauku gruntnieki, jau esat tikpat kā mazimuižnieki…»

Nu laucinieki jau gan arī tagad ar viņu labprāt būtu parunājuši par šo un par to. Bet, ja jau nu jāiet,tad jāiet. Bez tam pēc viņa te liela vajadzība arī nebija, jo te tik daudz gudru vīru kopā, ar kuriem vargudru vārdu parunāt, un vēl arvien pieronas jauni klāt. Jo Fridols vēl arvien acīgi skatās caur savupensneju, kuru dabūt klāt savā kompānijā. Pieronas Perlants, pieronas Alberts Mikentāls, kas iebraucis noTērbatas, ieronas Pudiķis, Hurtigs un pat Befis.

Ar pēdējo Starpiņš gan tā šķībi vien saskatās, kas liecina, ka viņu attiecības nav sevišķi jaukas. KoBefis mīlēja, to Starpiņš nemīlēja. Befis gan nebija tāds, kas uz politiku, bet viņš bija uz skandālu, kuruStarpiņš ne mazāk nīda. Un ne vienreiz vien tam savos dežūras vakaros nācās sviest Befī no biedrībaslaukā par plēšanos. Seloņi vispār viņam nebija tik patīkami kā letoņi, jo uzsāka ķildu gan ar pēdējiem,

gan arī pašiem runas vīriem. Lai uzturētu biedrībā autoritāti, bieži vien nācās spert pret viņiem bargussoļus. Viņš gan mēģināja ar labu un cikreiz nebija tiem devis labas mācības, bet nelīdz neko.

Bet tagad, kā rādījās, lieta izvērtās īsti omulīga un jauka. Jo viņi te negribēja sēdēt ne sausā, neklusā.

«Kas ir, Perlant?» Fridols. kas ar naidīgo seloni stāvēja jau uz «tu», ierosināja. «Vai nelaidīsim vaļāvienu kantāti?»

«Vai nebūs par agru?» tas atbildēja, uz Starpiņu lūkodamies. «Vai kārtībnieks mums atļauj?»«Aber par ko ne!» tas atmeta ar roku. «Tādas lietas ar lielāko prieku! Tikai kārtību vajag turēt…

Strīdu, kašķēšanos unt politiku, nu – to es neparko nevaru ciest…»«Itin pareizi!» Perlants piebalsoja. «Komiltoņi, mēs garantējam par komangu. Izvēlēsim senioru, kas

lai vada mūsu sabiedrību. Katram, kas pie mūsu galda sēž, jāpadodas viņa nosacījumiem.»«Un katram mēs iekārsim «piķi», kas būs apgānījies, un dosim «belobigungu», kas to būs pelnījis,»

Hurtigs piebalsoja.«Bravo, pieņemts!» studenti apstiprināja. «Lai dzīvo kārtība!…»«Aber tas ir prātīgi, to es saprotu,» arī Starpiņš no savas puses piebilda.«Tad es lieku priekšā par senioru mūsu dzejnieku Lautenbahu-Jūsmiņu,» Perlants turpināja.«Jā, jā, Lautenbahu… Jūsmiņu…» studenti piebalsoja, kamēr Starpiņš un abi laucinieki sēdēja it kā

piesarkuši.«Tencinu par lielo godu,» Lautenbahs-Jūsmiņs atbildēja, «bet svešinieks nevar būt vistīm saimnieks.

Es lieku priekšā rīdzinieku, mūsu senatnes pētnieku Skruzīšu Miku…»Bet tas nu aiz pieklājības negribēja Jūsmiņam priekšā kāpt. Viens atteicās, otrs atteicās, tā ka

sabiedrība lielu laiku bija neziņā, ko darīt. Te Aizupam bija labs padoms. Ja nevar izšķirt tā, tad lai iet uzžerbjiem.

Viņš paņēma divus sērkociņus, vienam nolauza galu un abus ieslēpa saujā, tā ka tikai līdzenie galiredzami. Tad deva Fridolam vilkt. «Tas garākais ir Lautenbahs-Jūsmiņš, tas īsākais – Skruzīšu Mikus.»

Fridols izvelk – Skruzīšu Mikus! Nu tam vairs nebija ko pretoties. «Bet, lai mums īsta omulībabūtu,» tas, amatu uzņemdams, sacīja, «mums vajag vienu magister cantandi.»

«Perlants!» Fridols lika priekšā, un tam visi piekrita vienbalsīgi. Labāku kandidātu, kam balss un kasdziesmas prata turēt, viņi jau arī nebūtu varējuši sadabūt.

Drīz vien atskanēja restorācijas telpās:

«Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz,Kā puto alutiņš!Diezin, cik ilgi līksmo sirds,Lai iedzeram….» utt.

Visi dziedāja dūšīgi līdzi, Jūsmiņš, Aizups un arī Starpiņš lūkoja savu balsi pietaisīt. Lauciniekipiesarkuši klausījās, cik jauki tas skanēja. Bet nepalika jau pie tā vien.

Sekoja vēl:

«Sniedz, jaunekli, šurp man to ragu…»

Pēc tās:

«Nu mēs, bāliņi, sasatikušies,Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies,» utt.

Citi apmeklētāji, kas jau pieraduši, ka biedrībā bieži notiek tāda sasadziedāšanās, uz to nekādu lieluvērību negrieza. Pie tam, kur pats vakara kārtībnieks sēdēja viņu galda galā, neviens tiem nekā nevarējateikt. Pie tam viņi ne vien dziedāja, bet arī dzēra. Pie tam ne vien dzēra, bet arī sila. Ar īsiempārtraukumiem, kurus aizpildīja glāžu šķindēšana, «prozit» un «šmollis», dziesmas atskanēja arvienjautrākas un pārgalvīgākas un beidzot pat vāciskas.

«Trinket! sang Anakreon,Trinket! sang Horaz,Darum trinke, Musenson,Denrz die Vorwelt tat's!

Trink sechs Räuschlein wöchentlich,Lehrt dich Hippokrat.Griech' und Römer mahnen dich,Folge weisem Rat!Brüder, auf zur Tat!…»

(Dzerat, dzied Anakreons, Dzerat, dzied Horācs. Tādēļ iedzer, Mūzas dēls, Jo senči to darīja!Dzer sešus skurbuļus nedēļā, Māca Hipokrats. Grieķ's, romiet's skubina, Klausiet gudro padomu!

Brāļi, darbīgi!)Dziesma bija vairāk pantu un izteica, ka filozofs Sokrats arī pielūdzis Bakhusu, kad Ksantipa

trakojusi; tālāk, ka ūdensdzērājs Dioģens izraudzījis par dzīvokli mucu, kurā odusi pēc vīna; ka Arhimēds,rēķinu karalis, dzēris sešus kausus vīna un apēdis klāt sešas treknas desas un pus cūkas; ka sirmā senatnēikviens dzēris vīnu, un vai tad nu evanģēlijā tas būtu aizliegts. Un katra panta galā:

«Trink sechs Räuschlein wöchentlich,Lehrt dich Hippokrat.» utt.

Tā bija dzīve! Kad netika dzerts un dziedāts, tad starpbrīžus aizpildīja ar jokiem un smiekliem. TikaiSkruzīšu Mikus un Lautenbahs-Jūsmiņš, līdzi smiedami, nezaudēja nopietnību un, ja vien iespējams,atgriezās atpakaļ pie iemīļotā temata – pie latviešu dieviņu izcelšanās.

Skruzīšu Mikus domāja, ka Jupis, kas esot vecākais latviešu dievs jeb dievs-tēvs, cēlies no Dios-pater (dievstēvs), kas pārvērties par Djupiter un beidzot romiešu Jupiter. Atlaižot nost pēdējam galotni«ter», dabonam latviešu Jupi.

Lautenbahs-Jūsmiņš bija tam pretim, jo pēc leišu-latviešu likumiem no tādas saknes nekad tāds vārdsnevarot iznākt. Pievezdams tautas dziesmas un teikas, viņš mēģināja pierādīt, ka Jupis bijis vecākaislatviešu dievs, Pērkona brālis. Piemēram:

«Tu, Jupīti, liels dieviņisPar visiem dieviņiem:Gara bārda, kupli mati,Zelta niedre rociäņāi.»

Bet dievi-brāļi vienmēr savā starpā turējuši dumpi. Jupis ir lielāks, bet Pērkons negrib padoties. Irtāpat kā pie veciem grieķiem, kur Dzevs gāzis Kronusu, Pērkons pie latviešiem gāzis Jupi.

Jupis brauca pa tiltiņu

Ar spangainu kumeliņu;Sper Pērkonis, rīb zemīte,Drebēj' Jupja kumeliņš…»

«Dumpis starp nesaticīgiem brāļiem,» Lautenbahs-Jūsmiņš paskaidroja, «jem beidzot tādu galu, kaPērkons Jupi iesit zemē un tā zirgi ieskrej Daugavā.

Pērkons Jupi tikmēr sita,Līdz iesita zemitēi,Ieskrēj' Jupja kumeliņiZviegdamiesi Daugavā…

Tā, ar savu brāli nesatikdams un caur tā pārestībām spiests, iet Jupis beidzot apakš zemes valdīt. Turviņš apprecas ar Zemes māti, no kuras tam dzimst divas meitas – Liesma un Rasa. Ko Liesma diktikarsēja, to atkal Rasa dzesināja. Bet senais gods, kas dieviņam bija, vēl debesīs sēžot, nu gan vairs nav.Cilvēki, kas viņu citkārt sērst aicināja, tam ziedoja jērus, avis, medu utt., jau, rasi, kopš gadu tūkstošiemgūlušies dzestrā kapiņā, un vēlākās paaudzes deva godu tam, kas nosēdies uz viņa krēsla, – vectēvamPērkonam. Kad nu ar tas caur kristīgu ticību tika gāzts, tad visas vecās saites starp ļautiņiem un dieviņiemsāka irt un visas senākās ziņas par viņiem zust. Mūslaiku ļaudīm vēl tikai tāda tumša atmiņa par Jupi unviņa seno varu, ko liecina ik dienas dzirdamās parunas: «Ka tevi jupis! Rauj tevi jupis!» Tas ļaužu acīspalicis tik slikts, ka tagad šūta pie viņa katru, kam neko labu nevēl. Par melnu vīru, no kā jāsargās, parspoku, par velnu, par ļaunu garu…»

«Abar Lautenbah-Jūsmiņš paturēs virsroku, paturēs!» Starpiņš priecājās, kad Skruzīšu Mikus uz tovairs nemācēja neko atbildēt.

«Tātad nākam še pie pārliecināšanās,» Lautenbahs turpināja, «ka Jupis ir tāpat kā indiešu Agnis unmūsu Pērkons cēlies caur mākoņiem, padebešiem. Kā Pērkons radies barga, karsta, tā Jupis lēna, vēsagaisa mākoņos. Kad Jupis miglā uzkāpj debesīs, nāk lielā godā, bet nav ilgi, ka Pērkons klāt un nosviežbrāli zemē.

Jupis raudi kalniņāi,Birst asaras lejiņāi:Pērkons Jupja līgaviņuPa lejiņu vizināj'…

Kur vienam spožais zibens, tur otram tik žēlas asaras! Tātad Jupis ir sevišķi lietus jeb caur mākoņuplīsumu virs un apakš zemes nonākušu ūdeņu, upju dieviņš. To liecina paruna: «Kur, jupi, viņš ir?»Tautas mute liecina: «Kā akā, kā upē iekritis.» Jau vārda forma, kā nozīme «jupē» var tikpat labi stāvētarī «upē», dod mums taisni rokā to latviešu-leišu valodā sastopamo vārdu, no kura saknes radiesnosaukums «Jupis».»

Viņš sniedza vēl daudzus piemērus no leišu un indiešu valodas un nobeidza ar vārdiem: «Mums navko šaubīties un taujāt, vai Jupis latviešiem visnotaļ bijis. Visas Jupja dziesmas mums rāda viņu tādābrangumā kā nevienu citu dieviņu. Mums tikai jāpētī un jāvēro, kas viņš tāds bijis tiem seniemlatviešiem.»

Laucinieki un arī Kārlis klausījās uz visu to ar tādu svētu uzmanību, it kā tas būtu dieva vārds.«Silentium!» Fridols beidzot ieminējās. «Vai mēs te gribam gudri runāt vai iedzert?!»

«Mēs gribam iedzert!» vairākas balsis apstiprināja.«Nu, tad paliksim arī pie šī dienas kārtības punkta!» Fridols turpināja. «Tam, kas grib gudri runāt, es

lieku priekšā iekārt piķi…»«Bravo, pieņemts, bravo!» majoritāte strauji piekrita. «Kas gudri runās, tam piķis!»«Uz to iedzersim!» Fridols tukšoja glāzi, un visi sekoja viņa priekšzīmei.Laucinieki īsti neizprata, un viens griezās pie sava blakāmsēdētāja. «Paklausies, – kā što piķi kar?»«Kam viņu iekar, tam jādzer ārpus rindas vienam pašam, kamēr mēs citi dziedam,» bija atbilde.«Vai vētra, štā gan!» laucinieks it nobijies atbildēja.«Un jādzer līdz dibenam. Ja ne, jādzer par sodu otra.»«Vai vētra!…»«Iedzert mēs varam,» Starpiņš piebalsoja, «tā ir laba lieta. Abar tikai ne politiku!… Redziet, kā

Lautenbahs-Jūsmiņš… Viņš iedzer savu kausu un pēta savus dieviņus, un tiek dzīvē uz priekšu. Alzo, viņšpaaugstināts par hofrātu. Ministrija viņu nokomandējusi uz Kurzemi un Vidzemi – izdarīt zinātniskuspētījumus. Alzo, viņš mūsu tautai par godu. Abar, ja mēs gribam tikai ar bezdūmu flintēm un politiku, unatkal ar kraķelēšanos, kungi, es jums saku, mēs tālu netiksim…»

Viņš ar to deva aplinkus cirtienu Befim, kurš uz viņu šķībi vien skatījās, un Aizupam, kuram tas arīnevarēja piedot. Pēdējais jau palika nemierīgs. «Kas? Ko? Jūs man gribot uzlaist?…» Šis cilvēks viņupastāvīgi grauza.

Perlants turpretim iesaucās: «Pie Pramšāna un visiem senču dieviem! Tas, ko mūsu tautietis Starpiņakungs sacīja, ir vairāk nekā patiesība, tas ir gudri runāts. Un tādēļ es pagodinos pildīt viņa kausu; kuru tas·kā piķi lai dzer sausu…»

«Kas? Ko? Jūs mani gribiet pienerrot!» Starpiņš iesaucās. «Tas, ko es runāju, ir patiesība…»«To neatzīt jau būtu tas pats, kas apgalvot, ka jūs esat muļķīgi runājuši. Starpiņš nevar muļķīgi runāt,

bet tikai gudri, un pēc mūsu vienošanās jums piekrīt piķis…»«Nu, lai tad,» Starpiņš padevās, un, kamēr citi dziedāja, tas tukšoja kausu. «Aber, ja jūs runāsat

gudri, alzo, jums tāpat piķis!…»Kad tas bija noticis, Perlants ņēma jaunu vārdu. «Silentium! Ievērojot mūsu tautieša – runas vīra

Starpiņa lielos nopelnus biedrības labā, ievērojot viņa nenogurstošos pūliņus pie latviešu teātrapacelšanas, cītīgi sēžot teātra komisijā, un ievērojot viņa gudro valodu tagad un allažiņ, es lieku priekšāviņam piķa vietā dot «belobigungu». Par saviem nemirstīgiem darbiem tautas druvā viņš pelna, ka viņaģīmetne eļļas krāsās top krāsota un lielajā biedrības zālē piekārta starp Kasparu Biezbārdi un KrišjāniValdemāru uz bērnu bērniem…»

«Un es lieku priekšā,» Fridols piemetināja, «zem tās bildes parakstīt zelta burtiem: «Tādam vajagbūt īstam tautiešam.» Viņš lai mums visiem noder par priekšzīmi! Ex est! Fiducit!…»

Priecīgi piesarcis, Starpiņš uzlēca kājās. «Aber, kungi!… Kungi! Es dzirdu patiešām vienu prātīguvārdu… Štrunt, – pāris Katrīnas šurp vai turp… Sulain, nes šurp mums boli priekš 20… priekš 30personām!…»

«Vai vētra!» viens no lauciniekiem iesaucās.«Tie ir nopelni tautas druvā!» Hurtiķis piezīmēja.«Nav viegli, mani kungi, strādāt tautas druvā,» Starpiņš turpināja, «unt, unt – –»«– slacināt sviedrus tautas tīrumā!» Pudiķis piepalīdzēja.«Aber pareizs vārds!» Starpiņš ar labpatiku pieņēma. «Nē, mani kungi, tā teātra izīrēšana nav viegla

lieta. Alzo, ka katrs būtu savā lomā un ka katram būtu sava darbība. Ka būtu lugas, kostīmi un dekorācijās.Ka tur nebūtu nekāds balagāns. Unt uz izdevumiem arī nevar skatīties. Ādolfs, tas to Berlīnes posi, iznākotstipri lētāk. Abar es saku: lai maksā tā lieta savi simti divi trīs vairāk, bet Zekšpīru mums vajag! Zekšpīruun drāmas tehniku! Alzo… To mums vajag pie mūsu tautas nākamības. Unt gruntīgi izglītotus aktierus, nekaut kādus kurpniekus un skroderus, kas nezin, kur savas kājas un rokas likt… Alzo, inteliģentuscilvēkus…»

Drīz parādījās galdā kūpoša bole, un nu tik bija smalka dzīve! Iedzēra to, un Starpiņš runāja gudri no

vienas vietas un bija tai svētā pārliecībā, ka viņi to arī tura par dižvīru. Tikai tas viņam negribēja patikt,ka Befis pārsmiedams smīnēja, reizēm pat nicinoši nogrozīja galvu: «Fui!… Fui!…»

Viņš nelikās manot, jo vienalga, ko tāds šmurgulis par viņu domā, kad citi atzīst viņu par dižvīru. Betdrīz izrādījās, ka tas pārpratums, jo Befa nicinošie žesti jau šoreiz nemaz nezīmējās uz viņu, bet tālāk uzkādu aiz viņa muguras. Jo tur uzreiz atskanēja viņam it labi pazīstami sarkastiski smiekli.

Tas bija aktieris Ziemciešu Marija, kas tik nicinoši un skaudīgi lūkojās šurp caur savu melno ragapensneju. Nonācis pa mēģinājuma starpbrīdi lejā tukšot kādu pudelīti iecienītā tautas miesta, tas bijaiestidzis visai drūmās, pesimistiskās domās par pasauli un viņas aplamībām un atrada te ļoti jaukuizdevību pret viņu savu sirdi izkratīt Starpiņa personā.

«Tas Starpiņš jau varbūt citādi itin labs cilvēks,» viņš sacīja pilnā kaklā, «bet ko šis zin noŠekspīra! Dramatiska darbība, ha-ha-ha!… Zilais vērsis par svētdienu zin vairāk nekā tāds Starpiņš parteātra mākslu… Savus miltu maisus svērt, siļķes noskaitīt, to viņš prot!…»

Visā zālē atskanēja smiekli, nezin vai runātājam piekrizdami vai viņu nosmiedami.Viņš citādi bija ļoti kluss cilvēks, bet reizēm, it sevišķi, kad tam bija drusciņ galviņā, tas turēja par

savu svētu pienākumu sacīt ikvienam patiesību acīs. Protams, ka tādi cilvēki toreiz tikpat maz tika cienītikā tagad.

Starpiņam tāda bezkaunība ļoti ķērās klāt, lai gan viņš to neizrādīja. «Ar katru mēs nerunājam,» tassacīja. Bet uzreiz palika kluss.

Bet Ziemciešu Marija nemitējās. Pēc viņa ieskatiem, tirgotājs, praktisks ikdienas cilvēks, absolūtinekā nevar zināt par teātri. Ja tāds smērējas klāt mākslai, tad tas ir grēks pret svētu garu. «Ievēlē tādusbluķus, tādus miltu maisus teātra komisijā… Domā, ka jau dievs tiem dod amatu, viņš dod tiem arī prātu!… Ko tu nu, viens piparu bodnieciņš, no tādām lietām zini…»

Starpiņš par atbildi nospieda galda zvaniņu. Kad piesteidzās ķelneris, viņš sacīja: «Atsauciet manbiedrības sulaini!» Kad tas atnāca, tam sacīja, ar pirkstu pār muguru rādīdams: «Apprasāties, vai tur tamkungam ir biedra karte!…»

Ziemciešu Marija gan laikam tādu jautājumu bija gaidījis. Bet viņš no atbildes vislabāk izvairījās,ka cēlās un gāja projām. Gāja runādams, un melanholiskais, nicinošais smīns izteica tik daudz, ka šīpasaule ir tā visdumākā, kāda vien var būt. «Zekšpīrs!?… Tur jau sunim jāsmejas!… Šekspīru viņu sauc,miltu maiss!… Ak, kā es to cilvēku nevaru ieraudzīt…»

Nospļāvās rūgti un aizgāja atpakaļ pie saviem dienesta darbiem.«Neinteliģents cilvēciņš!» Starpiņš nopūtās, it kā viņu nožēlodams. «Te biedrībā viņš tiek tikai tā

ciests un tad vēl brūķē rupju muti.»Arī citi no galda biedriem, it sevišķi Alberts Mikentāls, bija par tādu izturēšanos aizskarti. «Ir

redzams, ka jums tiem aktieriem disciplīnas nemaz nav,» viņš skumdēja.«Alzo, mums pie teātra vajag reformas!» Starpiņš pastāvēja. «Tad, ja viņš nepieklājīgi, uzvedas,

viņu pēc instrukcijām nosoda – atvelk no algas. Abar ko tagad viņam vilks!? Alunāns viens visu paņem.Ko viņam tagad vilks?…»

Bet nepatīkamais iespaids mazpamazām izdzisa, un sākās atkal iedzeršana par jaunu. Gudri runāt arītagad nebija brīv, un tādēļ Befis, kā sacīt, dresēja lauciniekus. Kā tikai tie domāja gudri runāt vai pardieviem iejautāties, viņš tūdaļ pilda tiem glāzes. «Jums jādzer piķis!»

Padzīvojušie vīri smiedamies paklausīja, viņi bija tagad tikpat kā jauni zēni. Un galu galā tas jau arīnebija nekāds sods, jo siltsaldā, kūpošā bole bija ļoti patīkama iedzert. Bet viņa bija viltīga un kāpagalvā. Viens no tiem piepeši sāka rīstīties, kas liecināja, ka viņam draud iziet plāni. Izmisis; it kā glābiņameklēdams, viņš lūkojās.

Bet studenti zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Tie aizstājās rindā viņam priekšā un sedza to nopublikas acīm ar savām mugurām, aiz kurām tad notika piedodama cilvēcīga padarīšana.

«Štā gan!» laucinieks, beidzot atdabūjis dūšu, pasmējās. «Paldies, jaunikungi!…»

Uz to viņam, protams, bija jādzer atkal piķis, bet tagad ar alu, kurš nav tik bīstams.Tie smējās, ka vai acīs asaras bira. Tā tautiska būšana ir tomēr viena smalka lieta! Un tāpat Starpiņš

tika dēvēts joprojām par tautas lepnumu un godu un dabūja «belobigungu» pēc «belobigunga».Mikentāls, letonis, jau sāka oponēt, ka filistri tiek tik daudz āzēti. Lai arī viņi nav īsti «tautieši»

(studēti), tad tomēr ir gruntnieki un pieder pie labākām famīlijām. Uz ārieni jāaizstāv tautas gods!Bet tiklab Starpiņš, kā arī laucinieki bija jau pāri tām robežām, ka var nosvērt, kas ar tiem tiek

darīts, un sākt erroties.Par vienu lietu Starpiņš bezgala līksms – par lielo vienprātību! Šodien kopā letoņi un seloņi un ne

vienreiz nav ieplēsušies. «Unt tādēļ, alzo, viena Katrīna, divas Katrīnas, lai izput!… Štrunt!…»Pudiķis izlietoja momentu. «Vai jūs nevarat man aizpumpēt desmit rubļu?»«Še desmit, divdesmit, – cik vajag!…» Starpiņš pasvieda «šeines». «Tikai ne kraķēli un politiku!

Ak, mani dēli, tautas dēli! Sulain, šurp jaunu boli!…»Un, lai izbēgtu no viņa pārāk draudzīgām manifestācijām, studenti uzrāva:

«Šitā, zēni, mums dzīvoti,Neziņāi aiziesim,Ai, ai, aijajā, aiziesim!Šitā savus zābaciņusNo kājām nodzersim…Ai, ai, aijajā, nodzersim!…»

Pusnakts jau pāri. Drīz tas laiks, kad priekš letes vajadzēja nolaisties dzelzu slēģiem. Sulaiņi jauatgādina viesiem, kas ilgāk grib palikt, lai apgādājas, jo avots būs drīz ciet. Jo biedrībā jau varēja paliktarī ilgāk, tikai sods bija jāmaksā. Pirmā stunda pāri nosacītam laikam maksāja 20 kap. no personas, otradivreiz tik daudz, trešā divreiz tik daudz kā otrā utt.

Bet šoreiz tiktāl netika. Biedrības sulainis pienesa Starpiņam kādu papīru. «Telegrammapienākusi…»

«Telegramma!» Tas pats vairs nemaz lāgā nevarēja izlasīt un sniedza Perlantam. «Izlasiet!…»Tas ieskatījās papīrā un palika uzreiz nopietns. «Krišjānis Kalniņš ir miris…»«Miris!» Starpiņš it kā nesamanīdams un brīnīdamies atkārtoja. Tad paceltā balsī nosauca: «Kungi,

no ārzemēm telegramma! Mūsu priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris!…»Uzreiz viss kapa klusumā. Dziesmu skaņas nomira uz lūpām. Tie, kas gribēja patlaban dzert, pacēluši

glāzes, viens ar otru saskatās. Trumpmaņi, pārtraukuši lielo bēti, iznāca pie citiem it kā neticēdami.Dīriķim vēl trumpes rokā. «Mūsu neaizmirstamais biedrības priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris…Kungi, ir laiks, ka beidzam…»

Visi ātri samaksāja savus rēķinus un, paņēmuši virsdrēbes, ne vārda nesacīdami, devās projām. Īsālaikā biedrība bija kā izslaucīta.

Kad beidzamie soļi bija noskanējuši, biedrības sulainis nodzēsa pēdējās lampas. Nu bija viss tumšskā kapā.

Desmitā nodaļa Sakarā ar biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa nāvi tika sasaukts «Selonijas» konvents. Lai gan

korporācija uz ārieni nebija apstiprināta, taču Latviešu biedrības dzīvē bija pazīstama, un, kādā veidā taipiedalīties sava tautas vadoņa bērēs, to nu vajadzēja izspriest.

Tāpat arī Kārļa attiecības pret korporāciju nebija noskaidrotas. Gan viņam starp seloņiem bija jautik daudz draugu, ka skaitījās tīri kā pašu cilvēks, taču oficiāli uzņemts viņu vidū vēl nebija.

Bija jau labi vēls rudens, bet daudzi vēl nebija samaksājuši savu kolēģu naudu. Tiem tādēļ draudējaizslēgšana no politehnikas. Šādai izslēgšanai savā ziņā bija bīstamas sekas vēl tai ziņā, ka politehnikasdirekcija vairs neizdeva studentu kartes, kas noderēja pases vietā. Policija tad tādus izstājušos studentusvajāja kā bezpasiniekus un, kuriem studiju dēļ bija atlikta karaklausība, tad tādu uz vietas nodevazaldātos. Tādēļ priekš kolēģu naudas parāda kaut kādi vajadzēja sagādāt līdzekļus, lai gan tā ne· bijakorporācijas lieta. Tomēr jāņem tas bija vērā, jo nabaga studentiem pie lielā naudas trūkuma bijasagaidāmi vēl jauni izdevumi, jo pie bēru godavakts vajadzēja baltu cimdu un frakas.

Kas attiecas uz Kārli, tad Perlants, no citiem pabalstīts, proponēja uzņemt Kārli par «fehtbodistu», t.i., tādu korporācijas locekli, kurš konventa sapulcēs nebauda balss tiesību, bet citādi viņam tādas pattiesības kā citiem «buršiem» resp. «fukšiem» vai «tautiešiem» resp. «krustdēliem», kā viņus sauca patautiskam.

Bija arī viņiem diezgan ievērojama opozīcija. Aristokrātiskie elementi negribēja zināt par biedru,kurš nav sagatavots augstskolas zinātnei. Korporācija nedrīkst noklīst uz plebejiskiem principiem, it kājau visi bez turības un vajadzīgās izglītības pakāpes būtu ieskatāmi par vienlīdzīgiem tautiešiem. Kārļaaizstāvji tam pretim norādīja, ka viņš, kā lauku gruntnieka dēls, jau pieskaitāms pie tautas labākā kodola.Nav arī gluži bez līdzekļu, jo viņam dienās krīt vai nu tēva mājas, vai arī tas dabū izmaksātu tām līdzīguvērtīgu naudas summu. Kas attiecas uz viņa izglītību, tad abitūriuma gan viņam nav, bet citādi tas ircentīgs jauneklis, kas nodarbojies pat literatūrā un ne bez panākumiem. Pie daudzām «vecām būdām», kasbija neitrāli, bet varēja arī lietu izšķirt, šis pēdējais arguments ļoti krita svarā. «Ja mēs rakstnieku undzejnieku negribam atzīt,» sacīja vecais «Pētermans» (tā tika dēvēts, salaižot kopā Pēteris Bindemans, tasir, piepaturot no otra vārda tikai pēdējo pusi), «ko tad mēs gribam atzīt?» Tāpat arī ļoti krita svara kausāviņa izturēšanās sadursmē ar tērbatnieku vācu buršiem. Tā tas ne vien bija izrādījies kā īsts tautietis, betarī, par sevi nebēdādams, nostājies pilnīgi korporācijas pusē, neapzinoši rīkojies konģeniāli viņasdevīzei «Virtute et fide», tas ir, «vīrišķību un uzticību» un, kā devīzes pirmā puse skan, – «draugam untēvijai!…»

Tas līdzēja vēl jo vairāk, kur vairāki no «vecām būdām» ļoti interesējās par latviešu rakstniecību,dzejoja un rakstīja paši un labus dzejoļus bija iemācījušies no galvas. Protams gan, ka sliktus un kroplustie arī āzēja. Šī jaunekļa darbus vēl daudzi nepazina, bet tie, kas bija lasījuši, deva ļoti labu atsauksmi.

Tātad Kārlis ar lielu majoritāti tika uzņemts korporācijā un pierakstīts par «krasu fuksi».Tālāk, zīmējoties uz korporācijas finansu pusi, tad viņas saimniecība nestāvēja visai spoži. Bija

jāmaksā alus rēķini un arī īre, bet kase vajadzības nesedza. Protams, ja visi būtu samaksājuši savasnodevas, tad jau it viegli varētu saimniekot. Bet parādnieku bija tik daudz, ka, ja no visiem piepešigribētu piedzīt, tad pusi biedru vajadzēja izsviest no korporācijas. Vajadzēja pagaidīt, kamēr korporācijadabūs savu daļu no Zinību komisijas stipendiju fonda, kuru tad izdalīs starp mazturīgiem, maksātnespējīgiem parādniekiem, ka viņi savu nodevu var nolīdzināt. Līdz tam laikam jālūko nauda korporācijasvajadzībām aizņemties, vislabākais no biedriem un filistriem, bet, ja tas neizdodas, tad vispār no labiemtautiešiem. Jāatzīmē, ka biedri bija ļoti trūcīgi un konfilistru tikpat kā nemaz nebija. Politehnika jau bijavēl ļoti jauna, tā ka citi, piemēram, vecais Pētermans, kurš studēja jau, kopš viņa dibināta, līdz tam laikamvēl nemaz nebija paguvis izstudēt.

Pēc oficiālās sapulces daļas nāca literāriskā, resp., zinātniskā, jo korporācija turēja par vajadzīgustrādāt priekš tautas. Laiku pa laikam kāds students nolasīja zinātnisku priekšlasījumu, kuru tad citinoklausījās un pēc vajadzības arī izdebatēja. Ja nebija labprātīgu darbinieku, tad uzdeva biedriemobligatoriski darboties pēc rindas. Bet labprātīgu darbinieku jau netrūka.

Skruzīšu Mikus pētīja vecos sēļus, tas ir, to zemi, kur vecie sēļi dzīvojuši. Tad Puriņu Klāvs, kuršdzejoja, labprāt lasīja par jambiem un daktiļiem vai arī Šekspīru. Ar statistiskiem jautājumiem untautsaimniecību nodarbojās Graudiņu Kārlis, kurš bija iecelts par oldermani un tā mantojis nosaukumu«onkulis». Jau agrākās sapulcēs viņš bija cēlis priekšā savu darbu «Senais latvietis». Tas pievedaskaitļus, cik Sen-Prūsijā no tā gadu simteņa līdz tam gadu simtenim pavisam to krīvu bijis. Savu darbu tasbija ilustrējis ar zīmējumiem, kādi šiem krīviem bijuši zižļi. Šoreiz nu Skruzīšu Mikus runāja par saviemsēļiem un izpelnījās ne mazāk biedru piekrišanu.

Tad nāca iedzeršana. Gan nekāds lepns komersīts, vienkāršs kneipvakars, ar kādiem konventa vakariparasti noslēdzas. Tika likta uz steķiem kāda mučele vai pāris mučeļu priekš oficiēlas iedzeršanas nokorporācijas puses, vai arī kāds simts vai pussimts pudeļu alus. Pēc šīs oficiēlās iedzeršanas vēl varējapalikt ilgāk kopā un dzert uz sava rēķina no korteļa pagraba. Pie tādas iedzeršanas gāja ne mazāk jautri kāLatviešu biedrībā un uzdziedāt drīkstēja daudz drošāk, kā jau savās mājās.

Kad visi bija sasēduši ap garo galdu lielajā zālē, oldermanis piepildījis putojošo kausu unpasniedzis to senioram, iesākās oficiēlā daļa. Perlants, kā maģistrs cantandi, to atklāja ar dziesmu, ko visidziedāja korī:

«Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz,Kā puto alutiņš.» utt.

Seniors, kas sēdēja galda galā, pirmais iedzēris, laida kausu pēc rindas apkārt, pie kam viensuzdzēra otram. Dziesmām atskanot, glāze staigāja riņķī, un oldermanis rīkoja fukšus, ka tā laikā lai tiek nojauna pildīta, kur tā izsīkusi un apstājusies. Skandinātas pa lielākai daļai tika vācu buršu dziesmas, ganoriģinālā, kā, piemēram, «Ča, ča, geschmauset…» ar refrēnu «Edite, bibite collegiales, Post multasaecula pocula nulla…». Vai atkal «Gaudeamus igitur». Vai atkal tulkotas: «Sniedz, jaunekli, šurp man toragu». Vai pat lokalizētas, piemēram, «Pa Baltijas kalniem, mieži kur aug», kur bija attēlots, ka studentsdzer ar velnu uz derību un viņu nodzer.

Dziesma nobeidzās:

«Dzert alu tik rūgt',Ai, tas ir tik grūt'.Tur vajag dzimušam latviešam būt…»

Alus studentiem smeķ arvien labi, un dziesmu arī netrūka. Pēc pāris stundām oldermanis pasludinājavielas trūkumu, tas ir, ka oficiālais alus krājums izbeidzies. Pēc tam tad arī seniors oficiālo kneipvakaradaļu slēdza.

Viena daļa aizgāja uz mājām, citi pazuda turpat, bet vēlākā daļa jau nu pavisam negribēja šķirties.Viņi meklēja pakaļ, kur fukši nobāzuši alus pudeles, kuras noslēpt bija brīv, tikai vajadzēja sargāties, kauz karstām pēdām pieķer, jo tad tās tika viņam piekrītētas. Tagad viens otrs tās izvilka gan no krāsns, ganpabeņķiem, gan augstām galošām, gan no grāmatām un kur nekur. Asprātīgi bija bijuši slēpēji, asprātīgiarī meklētāji. Bet, ko dabūja rokā, to bez žēlastības konfiscēja un tiesāja nost.

Nošķīrušies pa pulciņiem, studenti omulīgi palika kopā, un sarunājās un lika fukšiem nest alu nopagraba sava rēķina. Gars, tā sakot, bija iekustināts un negribēja rimties. Pie tam te notika arī vēl tuvāka

iepazīšanās ar tiem, kas līdz šim stāvējuši tālāk viens no otra un nezināja neko tuvāk viens par otraīpašībām un īpatnībām.

«Nu, draugs, tagad tu esi pilnīgi mūsējs,» Perlants uzsita Kārlim uz kamieša. «Krusttēvs un aizgādnisarī uz priekšu tev palikšu es. Bet bez manis vēl ir oldermanis jeb majors par jums, visiem fukšiem. Viņapienākums jūs uzaudzināt par krāsnešiem tautiešiem, un tādēļ viņa aizrādījumi ļoti svarīgi.»

Viņš paņēma draugu zem rokas un pieveda to oldermanim. «Te, onkul, nododu tavā zināšanā savuistabas biedru. Viņš nu ir jāieved dziļāk korporācijas komangā un paradumos…»

«Ā, labi, labi, jauni fukši mums arvien patīkami,» tas atbildēja. «Tie nesīs mūsu ideālus tālāk, kadmēs paši korporāciju būsim atstājuši un uzņēmušies dzīves jūgu. Nu, puisi, kā tad tevi sauc?…»

«Vārds viņam vēl nav dots,» Perlants atbildēja. «Viņš nu būtu jākristī…»Tas ir, Kārlim vēl nebija dota vai atrasta vajadzīgā palama, kāda katram studentam. Ja šādu palamu

ignorēja un sauca īstā vārdā, tādam tika iekārts piķis «wegen Spitz Verhunzung!», kā to pa vāciski sacīja.«Kā lai tevi saucam?» oldermanis viņu pētoši uzlūkoja. «Ja nebūtu iededzis tik brūns un nebūtu tik

zemniecisks, mēs tevi sauktu par «Lily Rosenstengel». Bet tāds mums jau ir…»«Viņš diezgan straujš un kustīgs,» seniors (kurš tobrīd bija Vitands) piebilda. «Valodiņa arī diezgan

labi rit. Sauksim viņu par Rituli.»«Kā labam tautietim dosim viņam kādu senču varoņu vārdu!» Hurtiķis iesaucās. «No veciem

zemgaliešiem… «Pudiķis» mums jau ir, sauksim viņu par «Dūriķi»!»«Nav estētisks vārds!» kāds cits komiltonis, saukts Naze, protestēja. «Tad jau labāk par Induli, par

kuru Skruzīšu Mikus grib rakstīt drāmu. Miku, te tev būs Indulis…»Bet Skruzīšu Mikus ar Puriņu Klāvu bija iestidzis dedzīgās sarunās par Embotes pili un neklausījās.«Kādēļ mākslotu vārdu?!» Knābis piebilda. «Viņam jau īsts latviešu vārds – Kārlis. Ja grib, var

mīkstināt: Čābi, Čābulīt…»«Jaunkundzēm tas būtu par īstu sirds uztaisīšanu,» onkulis nosmējās. «Bet tur par maz nopietnības.

Ritulis, Indulis, Čabulis, tas viss viens mutulis! Vajadzētu tādu praktisku, paliekamu vārdu. Vienalga, laiiet visi trīs, bet, ja vienu sauc, tad atsaucies!…»

Viņi apsēdās. Tika uznests uz vīra pa pudelei alus, un nu iedzeršana gāja vaļā pa jaunu. «Tev nu,fuksīt, būs jāieronas kārtīgi uz kneipvakariem un jāmācās, ka vari ko nest,» oldermanis sacīja. «Dzīvē noliela svara, ja var ko nest. Nav nozīmes tam, vai tur dzer vai nedzer, nozīme tam, ka nepiedzeries…Sveiks!»

Viņš patlaban pielieto glāzi arī pats izdzēra un pasniedza Kārlim tālāk tukšu. «Pēc tādas kārtībasturēsimies: katrs sev ielej, cik grib, un izdzer pilnīgi sausu. Tā top ievērota ekonomija, jo mazāk iztērēvielas, un arī taisnība, jo ikviens tad dabū svaigu alu.»

«Lai top!» Kārlis darīja pēc viņa priekšzīmes un laida glāzi tālāk.Oldermanis pa tam izvilka iz vestes kabatas divus papirosus, iesprauda vienu viņam mutē, vienu sev.

Kārlis atkal žigli ievilka sērkociņu, padeva viņam uguni un tad iepīpoja pats.Tā viņi, vilkdami zilus dūmus, kādu brīdi viens ar otru saskatījās. «Man rādās, tu esi itin attapīgs

zēns,» Oldermanis sacīja. «Saki, – vai tu nevari man pasacīt, cik ir zvaigžņu pie debesīm?»Viņš to jautāja visā nopietnībā. Visa kolēģija smīnēdama noraudzījās uz Kārli, kā viņš izgāzīsies, un

ieskanējās pat smiekli. Tas arī pats smaidīja un domāja: «Tur ir savs āķis!… Ko lai uz tam atbild?» –«Tur jau viņas visas ir, cik ir. Ne vairāk, ne mazāk…»

Sabiedriskais smīns pārvērtās galvas kustināšanā… «Bravo, fuksi!» vecais Pētermans iesaucās.«Labi atbildēts…»

«Itin pareizi!» arī oldermanis apmierināts sacīja. «Neviena vairāk, un neviena mazāk… Par to tu esipelnījis vienu «belobigungu», bet uzmanies, ka tev pie tam neiekar piķi!…»

Viņš tagad nu pašrocīgi piepildīja Kārlim pilnu kausu putojoša «miesta». Perlants un citi komiltoņikorī uzsāka:

«Der Fuchs, der hat es brav gemacht,Zum lirum larum larum!D'rum wird er auch nicht ausgelacht,Zum lirum larum larum!Zieh, Füchslein, zieh-a-ieha-,Trink bis an der Knie-a-ia-.Zieh, Füchslein, zieh –»

(Fuksis darījis labi, tādēļ viņš netiek izsmiets. Dzer, fuksīt, dzer, piedzeries līdz ceļiem! Velc, fuksīt,velc!)

Kā viņi dziesmu beidz dziedāt, Ritulim jau arī cauri un smaidīdams viņš noliek glāzi uz galda. Ja tasbūtu noticis drusciņ ātrāk vai vēlāk, viņam būtu iekārts piķis.

«Bravo!» kaimiņš, kuram pēc rindas pienāca glāze, sacīja, ielēja, izdzēra un laida tālāk.«Tā, mīļais Ritulīt, pasaulē iet!» oldermanis atkal uzsāka. «Nav mums no svara zināt, vai saule no

mums kādas pāra tūkstots jūdzes nostāk vai tuvāk, vai mēneša apmērs par kādām verstīm garāks vai īsāks.Mums no svara praktiskā dzīve un ka mēs tajā tiekam uz priekšu. Vai tu tagad saproti?!»

«Saprotu, mums jāprot uzstāties,» Ritulis atbildēja, jo bija jau šīs idejas no Perlanta dzirdējis.«Tā ir!» oldermanis palocīja galvu. «Tās lielās gudrības mums neko nelīdz, ja mums trūkst apziņas,

ka mēs tie, kas viņas nesam. Bet, ja mēs protam uzstāties, – caur uzstāšanos cilvēks tiek pasaulē uzpriekšu… Vai saproti?»

«Saprotu… Izgāzt krūtis…»«Apzināties kā izglītotam cilvēkam un kā tādam rīkoties. Starp citu, piegriezt rūpīgu vērību savai

ārienei. Nēsāt tīru un glītu apģērbu un atmest visus zemnieciskus paradumus. Piemēram, ausīm vajag būtarvien tīrām izmazgātām un aiz nagiem nekādus melnumus nedrīkst ciest. Un ar pirkstiem rakāties paausīm un degunu nepavisam neklājas. Bet es pat šovakar vēl novēroju, ka tev, fuksīt, aizmirstas…»

Kārlis piesarka, iekšēji sacirtās un gribēja jau sacīt: «Nav citam daļa!» Bet savaldījās, unsaldskābais smaids vaigā liecināja: «To jau nu gan pie manis vairs neredzēsi… Labi, ka zinu…»

«Bet diez kāda cīrēšanās un dendiju būšana arī nav vajadzīga,» oldermanis papildināja. «Tevi neceļ,kas tev mugurā, bet kas tev galvā un kas tev krūtīs. Ne apģērba dēļ tev būs uz sevi ko turēt, bet tādēļ, ka tuko zini. Un tādēļ nelocīties un neliekties, apzināties, ka esi komiltonis…»

«Bet arī pārāk neiedomāties; ka tu jau daudz zini,» «vecais būda» Pētermans, kas visam ar dzīvākointeresi bijā sekojis, piebilda. «Labi, ka tu ko zini, bet cits zina vēl vairāk. Cits studē vairāk fakultātēs,nostudē gandrīz visu mūžu un tomēr visu neizzina… Ne tādēļ būt lepnam, ka esi gudrs, – tas būtuparvēnijs, – bet aiz cienības pret zinātni…»

«Tā ir!» oldermanis apstiprināja. «Uz ārieni tev vajag aizstāvēt savu zinātni. Tu nedrīksti ne noviena pieņemt kādas pamācības. Bet, ja tev paša komiltonis, «vecais būdas» vai «buršs» ko aizrāda, tadliec to vērā! Tas nav pret tevi slikti domāts. Ja tie fuksim ko uzteic, tad faksis nedrīkst pretim runāt.Fuksis nedrīkst būt gudrāks kā buršs…»

«Der Fuchs darf überhaupt keine eigene Meinung haben,» «vecais būda» Bents (bija palicis pāri novācu laikiem, kad «Selonija» šķīrās no «Konkordijas») piebilda. «Wie der Bursch sagt, so ist es für ihnrecht…»

«Tu saproti,» oldermanis atkārtoja. «Fuksim pavisam nedrīkst būt atsevišķu uzskatu. Tā, kā buršsviņam saka, tā ir pareizi. Viņam nedrīkst būt tas, ko pa vāciski sauc «Eigendünkel». Viņš tiek maltritēts,kamēr tas zaudējis visas asās kantis un rantis.»

Kārlis juta, ka viņam tā lieta top drusciņ pa karstu. Piesarcis viņš sniedza uguni, kad oldermanimbija apdzisis papiross.

«Tu nu saproti, kādēļ studentam vajag turēties korporācijā,» oldermanis turpināja. «Nu, labi,iedomājies – kāds nabaga students viens par sevi čakli mācās, citu nezin kā tikai politehniku un savujumta istabiņu… Nu, labi, viņš tiek cauri ar ļoti labu numuru, ja nav jau dabūjis diloni un nomiris. Betdzīvi viņš nepazīst nepavisam. Ne tas zin uzvesties, ne tam manieres, ne tas prot ar labiem cilvēkiemsarunāties. Visi to notura par «dojanu» un tam nekādu vietu neuztic. Ja tas pa studiju laiku nebūtu gribējisbūt viens pats tas gudrais, būtu uzmeklējis vecākos biedrus un turējies pie viņu padoma, tad tas gan zinātu,kā rīkoties, un tam arī būtu atbalsts. Ne tikvien kā grāmatas un politehniku tev būs studēt, zēn, bet arīdzīvi, ne vien studēt, bet arī pārvaldīt. Tādēļ tev būs klausīt vecākiem biedriem…»

«Un tādēļ ar komiltoni tev vajag turēties,» Pētermans piebilda, «viņu nekādā gadījumā neatstāt, betbalstīt. Ja viņš ir apdzēries, tad velc viņu mājā kā varēdams; ja nevari citādi, pieņem fūrmani. Iedomājies,ka pasaulē ir tikai divu šķiru ļaudis – komiltoņi un filistri, no kurieni citi ir mūsu filistri vai filistri citāskorporācijās. Bet ir arī tādi, kuri nekad nav bijuši komiltoņi. Tie ir knubuļi. Knubulim pret komiltoninekad nav taisnība. Ja viņš to iedomājas, tad viņu vajag āzēt…»

«Viņam iekārt piķi!» Kārlis iegādājās Starpiņu.«Fui, fui!» bija noliedzoša atbilde. «Tas tādam «knotam» būs pagodinājums. Knubulis tiek tikai vēl

tādēļ ciests, ka dažreiz komiltonim ļoti noderīgs. Nopumpēt viņu drīkst, bet arī ar to vēl viņam parādītsliels gods. Nu, mans fuksīt, drīz tu dabūsi izmēģināties. Patlaban skroderis man pagatavo jaunu ziemasmēteli. Divdesmit piecus rubļus esmu apsolījis viņam uz goda vārdu, bet man viņu vēl nav. Tev nu būsjāpaiet apkārt pie večiem un manā vārdā jāaizpumpē…»

«Bet man jau vēl pašam timpas,» Kārlis attrauca, «varu aizdot…»«Nē, nē, no komiltoņa tādus upurus drīkst pieņemt tikai bezizejas brīžos. Raugi – dievs, to pasauli

radīdams, ir visu gudri iekārtojis. Viņš radījis knubuļus, kurus students ar labāko sirdsapziņu varnopumpēt. Priekš kam tad gan viņi pasaulē? Bet, ja no viņiem nekā vairs nevar dabūt un visi striķi trūkst;tad komiltonim jādod savim, kas tam ir. Biedrs nedrīkst ļaut grimt, tam vajag palīdzēt. Komiltoņiemjāturas tik cieši kopā kā «Trīs musketieriem». Vai pazīsti, fuksīt, trīs musketierus? Tos tev vajag lasīt unmācīties buršu garu…»

«Iegaumē visu labi, ko «vecais būda» tev stāsta,» oldermanis piebilda. «Tātad: «pumpēt» viņusdrīkst, tas ir tas vienīgais intīmais sakars starp mums un knubuļiem. Citādi komiltonim nekādi nav atļautslumpēties, ne no knubuļa ko pieņemt, ne ļauties izmaksāties, tiklīdz tas domā rādīt studentam ar to kādužēlastību. Es saku, nekādā gadījumā nelumpēties, arvien būt noblam! Ne arogantam, ne uzpūtīgam, betpašapzinīgam, izvedīgam un aizstāvēt savus principus. Vecākiem komiltoņiem paklausīt, izdarīt tiemvisādus pieklājības pakalpojumus un asistences. Protams, tikai tādus, kas neķeras pie goda un nenostādakalpotāju vai ķelnera stāvoklī. Pasniegt otram uguni ir pakalpojums, un nopucēt otram zābakus arī irpakalpojums, un tomēr tas nav viens un tas pats. Tev pašam to vajag izšķirt, kā tas ir. Tas ir takts, kokorporācija tevī grib izaudzināt. Iedomā, ka mums, studentiem, vajag pacelt visu tautas cienību vāciešu uncittautiešu acīs. Mums vajag rādīt, ka latvieši nav vienīgi kalpotāju tauta. Bet par biedriem stāvi un krītiun principus turi svētus! Un, lai tev arī galvu ņemtu, bet korporāciju vajag aizstāvēt. Neaizmirsti devīzi:«Draugam un tēvijai – Virtute et fide…»»

Tā Kārlis saņēma ļoti daudz gudru pamācību un «tapa savā garā možs». Protams, ka pie tam tikatukšoti neskaitāmi kausi, jo gan viņam, gan arī citiem fukšiem tika doti «belobigungi», gan iekārti «piķi».Bet darīja arī «vecie būdas» un burši alum savu tiesu. Neskaitāmas reizes vajadzēja taisīt ar viņiem«šmolles», tas ir, skūpstīties, kas gan ar alus pierasotām ūsām un bārzdām nebija visai patīkami.

«Gaiļi» sen jau bija pāri un nemanot kneipja dalībnieki cits pēc cita nozuduši. Vecā Pētermaņa,Benta sen jau vairs nebija. Tiem, kuri bija palikuši, arī acis bija pavisam gurdas un galvas kārās uzkrūtīm. Bet tie jau arī cits pēc cita bija pazuduši, tikpat kā ūdenī iekrituši. Beidzot viņi bija vēl tikai trīs –Kārlis, Perlants un oldermanis.

Bet arī pēdējais bija kļuvis pavisam tāds vēlīgs, un galva tam lāgā vairs nestāvēja uz kamiešiem.

Beidzot tas piecēlās, bet streipuļoja.«Fuksi!» tas iežegojās. «Palīdzi man uz rumpelkambari tikt!»Kārlis paņēma viņu zem rokas un ieveda pazīstamajā blakus telpā, kurā viņš bija gulējis slims. Bet,

ak tu kungs, to skatu! Gandrīz visa sabiedrība, kas slepeni bija pazudusi, te viņa bija! Krustiem šķērsāmpa platajiem matračiem sakrituši, tikpat kā koki mežā. Cits uz mutes, cits augšpēdus, izstieptām kājām unrokām! Visi šņāca un krāca dažnedažādās intonācijās.

Lai gan arī Kārlim jau prāts bija tāds apmiglots un vēlīgs, tas tomēr vēl varēja satīriski padomāt:

«Še guļ vīri kā ozoli!…»

Uzgājis kādu svabadu vietu uz kāda liela matrača, oldermanis likās uz acīm «upā!». Dabūjis atspaidupiekusušai galvai, tas vēl kā pa miegiem dunduroja:

«Dzert alu tik rūgt',Ai, tas ir tik grūt'…Tur vajag dzimušam latviešam būt!…»

Kā uzvarētājs Kārlis atstāja šo telpu. Viņš bija pārspējis savu skolotāju, bija dzēris un tomēr nebijapiedzēris, jo varēja vēl turēties uz kājām. Tas laikam tādēļ, ka viņa garu turēja možu jaunie iespaidi.Tomēr pa dēli arī viņš vairs nevarēja noiet taisni.

Arī Perlants pavisam tāds domīgs šņīpa pie galda. «Visi nu novadīti pie miera,» Kārlis pašapzinīgusmaidu sacīja. «Nu varam iet arī mēs…»

Perlants it kā iztrūcies lūkojās stīvi apkārt. Patiešām, neviena vairs! «Vai tev nav vēl kāda pudelealus?» viņš prasīja.

«Jāpameklē!» Kārlis valšķīgu smaidu sacīja. Viņš jau daudzmaz novēroja, kur citi fukši alus pudelespirmīt nobāza. Nekur saredzēt. Beidzot viņa paša mētelis, kas karājās pie sienas, izlikās tāds aizdomīgs.Viena roka iebāzta kabatā un pavisam tāda stīva.

Viņš pieķēra klāt, patiešām, – alus pudele! Varbūt vēl tā vienīgā un pēdējā, kura nebija atrasta. Nu,viņi korķēja to tikai vaļā. Kad visas izdzertas, izdzers arī to vēl.

Kad nebija nu nevienas lāsītes vairs, tad paķēra savus mēteļus un gāja.Kad bija tikuši ārā uz ielas, dzestrais rudens rīts viņu prātus vēl vairāk migloja. Grūti tiem bija kājās

turēties un vienam jau nu nepavisam. Tādēļ tie saķērās rokās un gāja streipuļu streipuļiem. Bet, ka viņitiks mājās, uz to tie nezaudēja ne mazākās cerības. Jo sirds tik pilna, tik strauja, tik līksma! Viņaivajadzēja kādu «lupti» uz āra. Vajadzēja uzraut kādu kantāti. Toreiz Rīgā tā ko varēja, jo nebija vēlmiertiesnešu, kas tādēļ sodīja par miera traucēšanu. Drīz skanēja visa iela.

«Grad' aus dem Wirtshaus komm ich heraus;Straße, wie wunderlich siehst du mir aus!Rechter Hand, linker Hand, beides vertauscht,Straße, ich merke wohl, du bist berauscht….»

(Taisni iznāku no viesnīcas, iela, cik brīnišķa man izskaties! Labi un kreisi, abas puses sajukušas.Iela, manu gan, ka esi piedzērusi.)

Naktssargi un gorodovoji, kas viņus satika, nekā nesacīja, tikai smējās.

* * *

Otrā rītā, varēja tikpat labi arī sacīt «pusdienā», Perlants ar Kārli savu lielo runci (paģiras)mēģināja noslīcināt tējā. Bet tas lāgā neizdevās. Tādēļ tie devās uz biedrību, iedzēra šņabi un uzkodasiļķi. Daudzmaz dūšu piesējuši, tie tad izšķīrās. Perlants devās uz lekciju un Kārlis pie oldermaņa, kasdzīvoja Suvorova viesnīcā.

Tas arī ne vien bija piecēlies, bet jau rītasvārkos strādāja pie rakstāmā galdiņa. Viņš steidza priekš«Balss» kādu ievadrakstu, uz kura drukātavas puika jau gaidīja. Bija arī pie viņa jau ieradušies Fučis,Pudiķis un Knābis, kuri tomēr nedrīkstēja runāt, jo onkulis necieta, ka viņu traucē. Bet toties tiem bijatiesība piebāzt un aizsmēķēt viņa garās pīpes, kādu tam bija vairākas. Pārmaiņus viņi deva arī Kārlimievilkt pa dūmam, un drīz vien nelielā viesnīcas istabiņa tinās zilā plīvurā.

Patlaban, kā viņš savu darbu bija nobeidzis un nodevis puikam, ieradās arī Befis. Bet pavisamsaņurdzītā stāvoklī! Krāgs atrauts vaļā, šlipses pavisam trūka un arī dažu logu. Bez tam vēl noskrambājiesun grēka apziņu vaigā.

Odermanis viņu cieši uzlūkoja: «Kur tad tu esi pulis?…»Befis raudzīja smaidīt. «Biju kastenā,» viņš atzinās. «Es tur kāvos…»«Tas jau gatavais karātavu humors!» oldermanis norūca. «Ar ko, ja drīkstu zināt?»«Divas reizes kāvos,» Befis ziņoja. «Pirms ar knubuļiem, tad ar konkordiem…»Sāpīgi un griezīgi viņu uzlūkodams, oldermanis nogrozīja galvu. «Tu viņus izaicināji?»«Pie tam netiku!» Befis sāpīgu smīnu atbildēja. «Kalpotāji ar viņiem bija uz vienu roku. Mani

izsvieda uz ielas… Man pat palika nesamaksāts rēķins…»«Ļoti jauki! Tu man to saki, it kā tas nekas nebūtu…» plecus raustīdams, viņš soļoja pa istabu. «Jā,

es nezinu, ko konvents uz tam teiks… Katrā ziņā tiksi rukāts… Varbūt pavisam izslēgts… Vismazākaissods jau nu tas, ka nākošā kneipvakarā tev iekārs piķi. Tas ir, ja tev pavisam nenoliegs korteliapmeklēt…»

Pieri saraucis, viņš soļoja šurp un turp. Sāpīgu smaidu, nožēlojamu vaigu Befis, nolaidis rokas,stāvēja.

«Bet par visām lietām vajag tiem piesūtīt naudu par nesamaksāto tēriņu,» oldermanis apstājiesieminējās. «Lumpēties nevar…»

«Man nav,» Befis kaunīgi sacīja. «Nav ne kapeikas…»«Kur tad tu liki?!» oldermanis viņu cieši uzlūkoja. «Tu taču negribēsi iestāstīt, ka esi turp gājis

tukšām rokām…»«Vēlāk aiz errastībām aizgāju citur un savu naudu nodzīvoju,» Befis atzinās. «Redzi, nav ne

kapeikas…»Viņš parādīja savu maku.«Kur mums tik nopietni naudas vajadzīgs, tur tu izdari tādu stiķi!» Pārmetošu smaidu tas spēra kādus

soļus, izvilka arī savu maku, un arī tas bija tukšs.«Kur visiem naudas tā vajag priekš baltiem cimdiem, reprezentēšanās et cetera, et cetera!…»

Aizskarts tas soļoja atkal pa istabu.Iestājās brīdi dziļš klusums. Pārējie fukši, ievērojot Befa nožēlojamo parādību, nevarēja nociesties

nesmīnējuši. Viņš notriekts nopūtās.Beidzot onkulis apstājās un svinīgi sacīja: «Sataisi savu apģērbu un frizūru kārtībā, tev būs jāiet

pumpēt! Bet nē jau, kad es tevi tuvāk apskatu, ar tādu noplēstu degunu taču tevi nevar laist…» Tadpagriezās uz Kārli:

«Rituli, tagad tev jāpierāda savas spējas. Vismaz jāmācās, kā to dara. Tu, Pudiķi, arī iesi līdzi, tevlaba izrunāšana… Fučis – tas arī diezgan neveikls, – tu, Knābi, varēsi iet. Tev cienīga uzstāšanās. Trīspietiks…»

«Labi!» Knābis piebalsoja. «Bet kur lai mēs, onkul, ejam?»«,s>Kur jums labāk izkrīt pa ceļam. Lūdziet manā vārdā aizdot man lielāku vai mazāku summu,

novērtējot situāciju. Arī «vecā būdas» Pētermaņa vārdā, ja apstākļi liekas izdevīgi. Jo mētelis viņam būspapriekšu un nauda tikai pēc tam. Un, ja visi striķi trūkst un nekas neķeras, tad lūdziet Aleksandru Vēberu,lai viņš man aizdod desmit rubļus uz mana honorāra jeb viņa godalgu rēķina.»

Te jāpiezīmē, ka Aleksandrs Vēbers saviem līdzstrādniekiem nekādu rindu honorāru nemaksāja.Toties viņš no administrācijas, t. i., avīzes izdevēju, puses 500 rubļus izdalīja kā «godalgas» pēc savaieskata tiem saviem līdzstrādniekiem, kuri viņam visvairāk rakstījuši. Nebūs lieki jāpaskaidro, ka tādslīdzstrādnieku darbaspēks samērā ar tagadējiem apstākļiem viņam iznāca ļoti lēts, un avīze atmeta itbrangu peļņu. «Balss» kā nedēļas avīze pirmajos laikos ar savu pārpalikumu sedza dienas laikrakstā«Baltijas Vēstnesis» iztrūkumu.

«Tad nekavēsimies, laiks ir dārgs!» Pudiķis skubināja. «Kur mēs tevi, onkul, satiksim?»«Vakarā vai nu biedrībā, vai dzīvoklī. Bet nu ejat!» tas viņus stūma pa durvīm laukā.Tātad uzdevumu viņi bija dabūjuši. Kā viņi to izpildīja, no kura gala sāka, kurā beidza, tā bija viņu

darīšana.Izgājuši uz ielas, viņi īsi apspriedās. Nolēma sākt no pašas augšas. Tā kā biedrības priekšnieks

Kalniņš bija miris, tad pirmais biedrībā un tautā bija advokāts Mikentāls kā priekšnieka vietnieks. Tā kāPudiķis teicās pirms kādām dienās sadzēris biedrībā ar viņu «tu» brālību, tad viņš domāja, ka tā durvisviņam katrā laikā vaļā. Bez tam viņš zināja stāstīt, ka tas bagāta tēva dēls, precējis bagātu sievu un notantes ievācis prāvu mantojumu.

Pazīstama arī esot M. uzupurēšanās tautas labā. Lai aizstāvētu latviešu tautiskos centienus starpvāciešiem, tas nopircis no igauņa Jansena avīzi «Heimat» un izdodot to vācu valodā ar zaudējumiem.

Pie tāda vīra viņi tad gāja ar tām vislabākām cerībām. Un Pudiķis tos ceļus zina. Dzīvoja tas Teātrabulvāra un Vēveru ielas stūrī. Tikai vienu trepi viņiem jākāpj.

Tur tad viņi arī drīz vien bija augšā.Uzgaidāmā istabā pie oši-krāsotas pultes uz augsta; apaļa skrūves krēsla sēdēja toreizējais advokāta

leibskrīveris un čakli izrakstīja tīrā. Viņu sauca Kalniņu. Tā kā viņa bārzda bija ugunīgi sarkana un,otrkārt, tas savus ne visai spožos materiālos apstākļus mēģināja uzlabot, ziņodams «Baltijas Vēstnesim»par vietējiem ugunsgrēkiem, tad Latviešu biedrības aprindās viņu dēvēja par Uguns-Kalniņu. Tas nebijadomāts kā lamasvārds, bet Kalniņu bija tik daudz, ka vajadzēja kādas izšķirības, lai, vienu piesaucot,zinātu, kurš īstenībā domāts. Tādēļ Uguns-Kalniņš to nemaz ļaunā neņēma, ka viņu tā sauca, bet ieskatījato «uguni» kā sev piekrītošu predikātu resp. atribūtu.

Pudiķis tātad arī uzrunāja pilnā vārdā un sacīja, ka viņiem steidzīgi vajagot runāt ar konsulentakungu.

«Tik ātri tas neies,» sekretārs atbildēja. «Viņam pašlaik svarīgs apciemojums – kāds no Lielāsģildes… Viņš pavisam projām, dibenā…»

«Tādā gadījumā būsat tik laipni viņam pasacīt, ka viņš tiek lūgts uz acumirkli iznākt ārā!» Pudiķisrīkoja.

Sekretārs sacirtās. «Vai tad jūs domājat, ka jau, tiklīdz katrs pieteiks, viņš jau tūlīt skries ārā? Lūdzu,uzgaidiet!…»

«Te nav runa par katru!» Pudiķis kļuva stingrs. «Kā jūs varat iedomāties: Mikentāla kungs zinās, kapie viņa atnākuši latviešu studenti, un liks tiem gaidīt?…»

«Va' tad jūs domājat, viņš jau tā pēc tiem latviešu studentiem griežas?» Kalniņš ironiski iejautājās.«Vai ziniet arī, kas pie viņa acumirklī iekšā? Konsuls Rābemanis no pilsētas valdes partijas. Tas gan irdrusciņ vairāk…»

Viņš domāja, ka ar to pietiks, bet nekā.«To tikai var izšķirt pats konsulenta kungs, jūs par to neesat noteicējs!» arī Knābis tagad uzstājās.

«Ejat paziņojat, ka te ar viņu grib runāt studenti kādā pavisam ārkārtēji steidzamā darīšanā!»«Viss viens pīpis!» Kalniņš stūrgalvīgi pastāvēja. «Ja katra dēļ celšos un skriešu, kad tad savu darbu

padarīšu? Trīs raksti līdz vakaram vēl jāpagatavo…»Neievērodams viņus vairs, tas rakstīja tālāk. Bet, kad visi trīs studenti viņu sāka, tā sakot, caururbt

ar saviem skatieniem, viņam tomēr tapa neomulīgi. Viņš jau bija arī diezgan cilvēks, tas Kalniņš!…Labi, – ja viņi gribot, viņš varot to lietu aplinkus paveicināt. Iešot ķēķī, pieteikšot meitai, lai tā

pasaka cienmātei, vai tā nevarētu pateikt kungam, vai viņš nevarētu iznākt uz kādu īsu darīšanu.«Nu, itin pareizi!» Knābis apstiprināja. «To jums jau sen vajadzēja darīt…»Viņš piecēlās, iegāja pa sāņu durvīm ķēķī un atgriezās ar ziņu, ka meita apsolījusi pateikt.Pēc brīža iznāk ārā pati cienīgā – neliela, pasmuidra, vēl pajauna. Gan laipni, bet caururbjoši tā

uzlūko studentus, it kā gribēdama ieskatīties viņu sirdīs un īkstīs. Viņa pat neliekas ievērojam viņu dziļoun godbijīgo paklaņu. «Ko jums no mana vīra vajadzēja?»

«To mēs varam sacīt tikai viņam zem četrām acīm!» Pudiķis, kautrīgi smaidīdams, attrauca.«Tad jums būs jāuzgaida,» viņa laipnu smaidu, bet apslēptu asumu atbildēja. Un, pagriezusies uz

skrīveri; sacīja:«Jūs, Kalniņ, jums laika būs, – aiziesat līdz Kaļķu ielai un nopirksat man vieni pāri bērnu zeķītes!

Pie tās reizes pāmesat man arī kādu kamoliņu dzijas! Še būs jums nauda…»Sāpīgi vaigu saviebis, Kalniņš saņēma sīknaudu.«Ar to galu varat pieiet pie Anspaha un apklausīties, vai nav jau iztīrīta mana gaišā kleite!» kundze

pavēlēja.«Atvainojat,» Kalniņš uzdrošinājās pretoties, «bet man te steidzīgi kāds raksts jānoraksta…»«Es taču jums nesaku tūdaļ,» kundze piesarka. «Tad, kad esat to padarījuši…»«Bet man vēl jānoraksta citi raksti,» sekretārs sāka dumpoties. «Tie man visi steidzīgi jādabū gatavi!

…»«Gan jau varēsiet!» kundze vēl jo vairāk piesarka. «Garām ejot, varat vēl pieiet pie kurpnieku

meistara Adlera, lai viņš pienāktu noņemt man zābakiem mēru!»«Arī to vēl!» Kalniņš, tagad jau pavisam sāpīgi saviebies, nopūtās.«Nu, zināms! Var taču gan tā iekārtoties, ka arī kāds brīdis, laika iznāk. Es jau lūdzu jums pieiet,

tikai garām ejot. Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik nelaipns?!…»To teikusi, tā uzmeta sekretāram pārmetošu, bet jau gandrīz iznīcinošu skatienu, atgrieza muguru un

cienīgi aizgāja.Tas, cilvēks, nu vairs nevarēja nosēdēt, bet uztraukts nolēca no sava buka. «Redziet, kungi; redziet,

tas man caur jums! Es jūsu dēļ gāju ķēķī, bet viņa domā, ka es nezinu, kur savu laiku likt. Trīs raksti manvēl šodien jādabū gatavi! Kā es to lai paspēju?! Par astoņpadsmit rubļiem mēneša algas, – ko jūs gandomājat?!… Man jābūt par to rakstvedim, man jābūt skrejpuikam, man jābūt ķēkšai, man jābūt kalpam!Kurš gan no jums to manā vietā uzņemtos? Nebūtu es jūsu lietā iejaucies, es mierīgi varētu nobeigt savudarbu…»

«Cilvēks, neerrojies!» Knābis, saslējies klasiskā pozā, citēja. «Arī mūsu laiks ir dārgs. Mēs ilgākneuzkavēsimies, bet savas darīšanas izdarīsim caur vēstuli. Uz redzēšanos!…»

Kad viņi bija nokāpuši lejā uz ielas, Pudiķis atņēmās: «Tādi mums tie patrioti ir! Tādi mums ir tietautas pīlāri! Aiz kāda iemesla, es gribētu zināt, tad tāds vācu konsuls pie viņa lien?! Tautas priekšā, jā,tur mēs esam tādi, bet aiz muguras atkal citādi…»

«Par viņu pašu es nesaku, neesmu viņu redzējis un nezinu spriest,» Kārlis domīgi iebilda. «Bet tāviņa kundze – tā nu gan patriote nav…»

«Kā viņa mums skatījās pāri pār galvu!» Pudiķis sāpināts piebalsoja. «Man, viņas vīra «tu»draugam? Tā jau ir tā nelaime tiem mūsu tautas pīlāriem! Paši viņi būtu vēl cik necik, bet tās sievas velkpavisam uz citu pusi… Es gribētu zināt, vai arī letoņiem tā skatītos tā pāri, kad tie būtu pie viņas vīranogājuši? Vācu krāsneši nu katrā ziņā tiks uzņemti pavisam citādi!…»

«Bez šaubām!» Kārlis, izpatikdams draugam, piebilda. Tikai Knābis, vilkdams savu smalko dūmu,

paturēja savu aristokrātisko mierību un izturējās pret visu notikušo vienaldzīgi. «Homo sum, humani nil ame alienum puto,» viņš sacīja. (Esmu cilvēks, un nekas cilvēcīgs man nav svešs.)

Tagad viņi nolēma doties pie Aleksandra Vēbera Skolas ielā. Tas kā nenoliedzams patriots viņuslabāk sapratīs.

Tas, protams, sagaidīja viņus ļoti laipni. Ar ko šis varotpakalpot? Laikam viņam kādu manuskriptuatnesuši?

«Te mūsu jaunam komiltonim ir nenoliedzamas rakstnieka dāvanas,» Pudiķis steidzās atbildēt.«Pagodinos jums viņu priekšā stādīt. Ērgļu Kārklis – Aleksandrs Vēbers, «Balss» redaktors-izdevējs.»

«Ļoti priecājos,» Vēbers spieda viņa roku. «Ko tad jūs laba esat sacerējuši?»«Ir kāds eposs iz latviešu mitoloģijas,» Pudiķis attrauca. «Tikai vēl jāpieliek pēdējā roka. Varbūt uz

priekšu jums to pienesīsim…»«Būšu gaužām pateicīgs!» Vēbers palocījās.«Atvainojiet, ka mēs jūs tagad mazliet apgrūtinām kādā citā lietā,» Pudiķis iesāka. «Mūsu

oldermanis Onkulis lūdz jūs aizdot viņam pēc iespējas, nu, teiksim, kādus desmit – divdesmit rubļus…Tas ir, pēc iespējas…»

Vēberā vaigs kļuva stipri garāks. «Pēc iespējas – man šoreiz vis tik labi neiekristu!… Tas ir, jaspiedīga vajadzība, tad jau jārauga. Es šejienes studentu apstākļus tik labi nepazīstu. Pēterpilī, kad esstudēju, ar stundām varēja it labi pelnīties. Es pat vēl naudu uz mājām varēju pārsūtīt.»

Pudiķis mazliet saslējās. «Te Rīgā mums stundu nav, ko dot, mums drīzāk tās nākas ņemt – –»«Nē, nē,» Vēbers viņu pārtrauca, «es jau arī tikai sacīju, attiecoties uz Pēterpils apstākļiem…»Iestājās tāds mazs, neomulīgs starpbrīdis.«Lai gan ļoti liela vajadzība, mums tomēr ļoti žēl, ka jūs esam apgrūtinājuši,» Pudiķis iesāka tādā

mazliet divdomīgā tonī. «Jūs varat saprast, ka velti pie jums nebūtu griezušies, bet, tā kā nu jūs pašiatrodaties tādos apstākļos, ka nespējat mums palīdzēt – –»

«Nē, nē, ja jau vajadzīgs, tas man jādara,» Vēbers, ķerts vārīgā vietā, iesaucās. Smaids viņa sejāizteica tik daudz kā: tik daudz jau gan man vēl būs kā aizdot jums desmit rubļus. «Nepārprotiet maniaplam,» viņš turpināja. «Es pilnīgi nostājos uz principa, ka mums savus augstskolu mācekļus vajagpabalstīt. Jo tikai tā mums var rasties labi daudz mācītu vīru, kuri atkal citiem var palīdzēt. Nepieciešamāgadījumā esmu pat uz miera pats aizņemties, lai varētu studentiem izlīdzēt. Jūs sacījāt desmit rubļu?»

Un ātri viņš izvilka no savas kabatas grāmatas desmit rubļus un nolika tos uz galda, lai Pudiķisnedabūtu savu prasību paaugstināt uz piecpadsmit un pat divdesmit, kas it viegli varēja notikt. Kā rādījās,tad viņš Pudiķi laikam gan pazina it labi.

Pašlaik pie viņa kabineta durvīm pieklauvēja Vēbera gaspaža, liela, bet diezgan drukna un sārtakundze.

«Sascha, darf ich dich stören?» (Saša vai drīkstu tevi traucēt?)«Gleich, sogleich!» tas atsaucās. (Tūlīt, it tūlīt!)Tā kā veikals bija nodarīts un nākuma mērķis izsmelts, tad viņi negribēja ilgāk viņu uzkavēt un

atvadījās. Viņš tos pavadīja līdz trepju galam, izsacīja cerību, ka nākošo reizi viņi to apciemos armanuskriptiem, un griezās tad atpakaļ pie savas kundzes.

«Diezin kāda cīņa tam atkal ar viņu jāizcīna,» Pudiķis, nonācis lejā, uz biedriem sacīja. «Redziet, kaes pratu atrast viņa Ahiles papēdi! Viņš negrib lumpēties, lai mēs nepaliktu pārliecībā, ka viņam nav. Betar savu gaspažu viņam ciešanu diezgan, lai arī viņš to vairāk valda kā Mikentāls savu.»

Viņš nu Kārlim apstāstīja plašāk tos apstākļus, no kam bija slēdzams, ka tā nav nejaušība, ja gaspažapiepeši pieklauvēja pie kabinetā durvīm. Vēbera kundze nepavisam neturot uz studentiem labu prātu, tādēļka tie pavedot viņas vīru uz žūpošanu. Jo Vēbers, kad reiz noņēmies; dzerot ar studentiem trīs dienas novietas.

«Vienreiz nu tāds joks!» Pudiķis stāstīja. «Atgriežoties mājā no tādas kneipošanas ar studentiem,

Vēberu viņa kundze saņem ar gardīņu sprediķi. Viņš itin īsi: «Adē!» – aiziet un dzer atkal divdesmitčetras stundas no vietas. Pāriet mājās, viņa atkal pretim ar gardīņu sprediķi. «Hast du noch nicht genug?!Adē!» Vēbers atvadās un dzer atkal dienu un nakti. Pāriet atkal mājā studentu pavadībā, gaspaža atkalskarba pretim. «Also, du hast noch nicht genug?! Adē!» Aiziet atkal līdzi studentiem un dzīvo atkal. Un tālieta atkārtojās vienā un tanī pašā ritmā, kamēr gaspaža beidzot ne vārda vairs un tik mīksta, ka to appirkstu var tīt. Nu viņš paliek mājās pie viņas.»

Visi nosmējās par šādu smalku joku un laulības karu. Vienā ziņā viņu spriedums par Vēberu bijavienbalsīgs. Lai gan katrs ir cilvēks un katram ir savas vājības, tad tomēr viņi to atzina par cienījamutautieti, kurš studentus saprot, var iedomāties viņu stāvokli un sajust pret studentu respektu.

Tagad viņi iegriezās pie «Baltijas Vēstneša» un apciemoja Bernhardu Dīriķi.Tas savā redakcijas istabā bija nogrimis darbā, proti, izvilka no «Valdības Vēstneša» sarakstu par

tiem latviešiem, kas dabūjuši ordeni vai činu. Citu rakstīšanu viņš labprāt atstāja citiem redaktoriem, betšo pienākumu paturēja sev.

Pret studentiem tas bija parasti joviāls un laipns un apprasījās: «Nu, kādu ciema kukuli manatnesāt?» Ar to bija domāts manuskripts. Bet, ja tie bija nākuši pēc honorāra, tad palika nopietns.

«Vai jums rindas jau saskaitītas?» tas jautāja.Ja nebija, tad pameklēja attiecīgos numurus un saskaitīja pats ļoti droši un pareizi, ņemdams arvien

pa divām rindām uzreiz. Tā, viņš sacīja, nekad nevarot pārskatīties. Maz tad runāja, parakstīja tikai uzrēķina: «Lūdzu samaksāt,» –un sūtīja tad pie sava brāļa, kas pārzināja ekspedīciju un kasi.

Bet, ja viņu gribēja aizpumpēt kā tagad, tad sāka smaidīt.«Priekš kam tad jums tās naudas būtu vajadzīgs? Es principā palīdzu tikai tiem, kuriem vajag

aizbraukt uz mājam…»Patiesībā tā bija. Ja kāds cauri braucošs letonis vai arī Rīgas politehniķis semestra beigās gribēja no

viņa nopumpēt ceļa naudu, tad nedeva vis, cik tam prasīja, bet izprasīja smalki dzīves vietu, cik tālujābrauc pa dzelzceļu, cik pa zemesceļu. Tad aprēķināja, cik tas izmaksā, un tik lielu summu arī aizdeva.

«Tagad taču semestris vēl nav nobeidzies,» viņš Pudiķim iebilda.«Nav gan, bet mums tomēr ir spiedīga vajadzība,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Viens no mūsu

veciem biedriem ir gluži bez mēteļa. Redziet, ir auksts laiks, un viņš uz krūtīm slims…»«Vai viņam tas mētelis pazudis vai nozagts?» Dīriķis jautāja, skatīdamies caur savām zelta brillēm

zem kuplajām uzacīm.«Nē jau… Viņam tāda nemaz nav bijis!…»«Tātad normāli apstākļi un ne nelaimes gadījums?» Dīriķis uzsvēra. «Lai priekš tam aizdodu, man

šķiet, tas ir ērmots prasījums…»«Normāli vai nenormāli!» Pudiķis iesaucās. «Mēteļa vienkārši nav, un tas viņam jāgādā…»«Bet vajag taču kāda principa un pamata,» Dīriķis brīnījās. «Nu, jaunais cilvēk, domājat paši… Ja

man visiem būs jāaizpumpē priekš mēteļa, kad tāda nemaz nav bijis, tad taču es nevarētu līdzēt, kaut arīpats savu mēteli aizdotu projām!»

Pudiķis ieskatīja to. «Bet vai mums tik vien tā vajadzība kā priekš tā mēteļa,» viņš turpināja. «Javienam grib palīdzēt, tad principu un motīvu var atrast. Redziet, te ir jauns un censīgs tautasdēls,» viņšzīmējās uz Kārli. «Viņš ir rakstnieks un dzejnieks, un jūs paši atzīstat viņa dāvanas. Viņam slāpst pēczinātņu avotiem, viņš grib izkopt savu garu, grib izglītoties, grib studēt – –»

«Itin labi!» Dīriķis viņu pārtrauca. «Neviens taču viņam to neliedz…»«Ar to vien nepietiek, ka neliedz,» Pudiķis iesilis turpināja. «Veco tautiešu pienākums ir viņu

pabalstīt. Viņš labprāt studētu, bet nav naudas…»«Tad lai viņš pirms sagādā naudu un tad lai studē,» Dīriķis mierīgā garā pamācīja.«Tas viņam nav iespējams!»«Ko tad viņš grib studēt, kad naudas nav?»

«Es jūs nesaprotu!» Pudiķis saslējās.«Es jūs arī ne! Ja students ir jau vairākus semestrus studējis un tam priekš studiju nobeigšanas

pietrūks, tad, protams, tam tiesība uz palīdzību. Ja kādam jau ir kolēģu nauda, bet tikai kāda maza daļapietrūkst, tam tāpat tiesība aizņemties. Priekš tam jau tiek aizdota nauda no studentu stipendiju fonda. Bet,ja pašam nekā nav un visu grib sapumpēt, tas man liekas ērmoti…»

«Ērmoti priekš tā, kas nabaga studentu nesaprot!» Pudiķis pietvīka.«Saprotu viņu itin labi, pats esmu bijis nabaga students. Trīs vīri veselu dienu esam pārtikuši no

viena rundstiķa. Bet tas bija izņēmuma gadījums, īss laiciņš, ko varēja pārciest, lai tiktu pie mērķa. Kaspats neko neriskē, tas nevar prasīt, lai otrs tam palīdz.»

Mūsu draugus šāds uzskats pavisam pārsteidza un sarūgtināja. «Pie labas gribas arvien var atrastceļu, kā palīdzēt,» Pudiķis turpināja. «Bet, ja jau jums pašiem tādi apstākļi, kas to neatļauj…»

Viņš mēģināja arī Dīriķi ķert to vārīgo stīgu, bet tas nevilka. «Ko es varu, to es daru,» viņš atbildēja,«bet daru aiz principa. Arī pie savas avīzes es studentam dodu lielas priekšrocības. Ja nestudēts korakstījis, tam tad vajag izturēt to vissmagāko kritiku. Ne tā studentam. Ja tas ko uzrakstījis, kam viendaudzmaz kāda vērtība, es to uzņemu ārpus rindas. Un tāpat honorāru ziņā. Es citiem maksāju tikai grasirindā, par oriģināliem kapeiku, ja daudz, tad pusotras kapeikas. Bet studentiem, kā jūs paši zināt, parievadrakstiem 2 kapeikas rindiņā. Par oriģinālstāstiem pat 15 rubļus loksnē, kur no citiem katrā laikā varudabūt par 5 līdz 8 rubļiem loksnē, ko arī Pūcītis maksā. Bet kādēļ es to daru, tur man ir savs princips.»

«Jūs maksājat vairāk nekā citi, tas ir jāatzīst,» Pudiķis piekrita. «Tomēr samērā ar darbu un pūlēmarī jūsu honorāri ļoti niecīgi. Par mūsu komiltoņa poēmu jums vajadzētu maksāt vismaz divreiz tik daudz,lai viņš daudzmaz var dzīvot…»

Dīriķis nokustināja savas kuplās uzacis. «Latviešu apstākļi nu reiz ir tādi, ka vairāk mēs nevarammaksāt. Izņēmuma gadījumos, ja darbs sevišķi vērtīgs, mēs ejam vēl tālāk. Es jūsu biedra darbu vēlneesmu izlasījis, bet Andrejam Pumpuram mēs par viņa «Lāčplēsi» maksājam 300 rubļus. Ne tādēļ, kabūtu spiesti maksāt, bet aiz laba prāta, tādēļ, ka gribam to maksāt…»

«Bet, ja jau tas, hofrāta kungs, vienam esat pielaiduši izņēmumu, tad dariet to ar mums arī,» Pudiķisturpināja. «Aizdodat mums priekš tā mēteļa un kolēģu naudas…»

«Kā redzu, jaunais cilvēk, jūs ar saviem vārdiem neskopojaties,» Dīriķis sapīka. «Laikam gribietmani nogurdināt, ka sākat atkal no gala, ko esam izrunājuši. Es taču jums teicu, kādā veidā gribu un varujums palīdzēt…»

Nekā ar viņu izdarīt! Viņiem cits nekas neatlika kā lūgties piedošanu, ka traucējuši, un iet. Unatvadīties viņi atvadījās pilnīgi kā draugi.

Bet iznākuši ārā, viņi ļoti čortojās. «Redz, kādi mums tautieši, redz, kādi patrioti!» Pudiķis sirdījās.«Tiem citiem varbūt tās sievas vainīgas, bet šim sievas vairs nemaz nav. «Ko tad jūs gribat studēt, kadjums nav naudas!» viņš mēdīja. «Man ir savi principi et cetera, et cetera!» Zinām jau, zinām tavusprincipus. Ja letonis nāk pumpēt, tam mēs mākam aizdot ir ceļa naudu, ir visu. Godīgam sēlim turpretim irpriekš mēteļa nevīdas iedot. Nu, lai tik nāk biedrībā runas vīru vēlēšanas… Mēs viņiem parādīsim to, katiem nāksies ar mums rēķināties…»

Bet kur nu tagad tālāk iet? Iegādājās Starpiņu. Tas gan ir runas vīrs, bet nav tik gudrs uz tiemprincipiem; jūtas drīzāk pagodināts, ja students tam pieduras.

Pazvanīja. Istabas meita ielaida. Prasīja pēc kunga. Tas esot veikalā. Bet cienmāte gan mājās; varotparunāties ar viņu.

Turpat jau arī viņa nāca pretim raibu, puķainu mājas kleiti, pensneju uz deguna.«O, jemine, studentu kungi, ah herjē, ah herjē!» tā laipni sauca viņiem pretim, pirms tie vēl paguva

ko sacīt. «Lūdzu dziļāk, lūdzu!… Atņemat savus paleto!…»Viņi arī paklausīja. «Žēl, ka nesastopam mājās Starpiņa kungu,» Pudiķis pie tam ievadīja sarunu.

«Mums būtu bijusi pie viņa kāda darīšana…»

«Šāde gan, viņš drusciņ nevaļīgs veikalā,» kundze nopūtās. «Aber varbūt ka varēsim iztikt bezviņa… Lūdzu dziļāk salonā, lūdzu, ņemiet plac!…»

Viņa tos bīdīja iekšā, vēl iekams tie bija priekšā stādījušies un minējuši sava nākuma cēloni. «Tas irļoti nett, ka mūs apciemojat… Mēs ļoti labprāt ferķērē ar bildētiem. Vakar ar pie mums bij pāris jaun'cilvēk' no Dorpat, no tādu latvieš' korporacion, ah, – kā viņu sauc?… Le-, le-» viņa nevarēja atcerēties.

«Laikam «Lettonia»,» Kārlis nāca viņai palīgā.«Ja, ja, ungefähr tā… Viņiem bija farbīgas cepures… O, student kungi mūs ļoti bieži apciemo…»«Tā jau mums, tiem izglītotiem un turīgiem, visiem kopā jāturas,» Pudiķis piebalsoja.«Lūdzu, ņemiet plac!» viņa glaimota mudināja, tad sauca pie durvīm sāņus: «Herta, mein Kind,

Herta!…»«Ja, Mamma, sogleich!» atskanēja blakus istabā kāda salda balstiņa, kas liecināja, ka viņas

īpašniece iemet vēl skatienu spogulī un sakārto savu frizūru.Viesi pa tam, nosēdušies ar raibu segu pārvilktos rokoko stila polsterētos krēslos, pārlaida slepus

skatienu «salonā». Paprāva, četrkantīga telpa, gar kuras sienām daudzas eļļas krāsu bildes zeltītos,žuburainos rāmjos. Starp tām divas portrejas līdzinājās stipri Starpiņam un kundzei. Ikviens tautas vīrstajos laikos rūpējās par to, lai viņa vaigs būtu uzticēts audeklam, jo, kas var zināt, vai kādā jaukā dienā tonepiekar biedrības telpās. Mēs atcerēsimies līksmo uztraukumu, kāds Starpiņu pārņēma, kad studentiieminējās, ka viņa ģīmetni vajadzētu piekārt biedrībā blakus Valdemāram un Kronvaldam. Un tādēļKārlim bija grūti apslēpt smaidu. Viņš aizgrieza vaigu uz stūri, kur bija palmu un puķu mežs, bet logāmundrs, dzeltens kanārijas putniņš lēkāja savā būrī. Tam pretim Knābis redzēja uz kamīna zimzes visādasrotaļu lietiņas, lellīšus, dēļu bundžiņas utt., bet augšā krāsns kronī divi eņģelīši sadevušies rociņas.Viņiem blakus liela stāvlampa alabastra kāju un zaļu kupola segu. Pudiķa vērību atkal grieza uz sevis uzsofaja guļošais, balti mazgātais pūdelītis ar ļoti gudrām acīm un sarkanu lentu ap kaklu.

«Ļoti skaists sunītis!» viņš ieminējās.«Amichen! Komm her, mein Amichen!» mājasmāte aicināja. «Tas jau ir manas Hertas lībliņš…»Amītis arī nelikās ilgi lūgties un pietecējis uzrāpās namamātei uz klēpja. «Ļoti mīļš un gudrs

tīrhens..» viņa to glaudīja un skūpstīja.«Rets eksemplārs,» arī Pudiķis noglaudīja viņa galviņu un tā ar savu apbrīnošanu ieguva ar joni

mājas kundzes sirdi. Viņa sāka stāstīt par sava Amīša apbrīnojamām īpašībām – kā viņš prot lūgties, kāviņš prot sēdēt, kā viņš prot padot ķepiņu.

«Tiešām!» Pudiķis piebalsoja. «Nu, tas jau lieliski!…»Bet te uzreiz viņu valodas tika pārtrauktas, kad ienāca sārtvaidze, zeltsprodze mājas jaunkundze,

neliela, apaļa, augstām krūtīm, bet valšķīgām, debeszilām acīm. Viņi visi bija kājās un rindā pret viņupalocījās.

«Mana Herta,» māte iepazīstināja, uz viņu ne ar mazāku labpatiku neraudzīdamās kā uz Amīti. Untiešām, arī Pudiķim it kā iedrebējās sirdī, – tiešām rets eksemplārs!

«Mana meita,» māte atkārtoja, «un – studentu kungi. Ah, pardon, es jau nezinu vēl jūsu vārdus…»Viņi palocījās pēc kārtas tik pret māti, kā daiļo jaunavu un minēja savus vārdus.«Ļoti priecājos ar jums iepazīties,» viņa sonorā balsī sacīja. «Es par jūsu korporāciju esmu daudz

dzirdējusi.»«Jūtamies pagodināti,» Pudiķis mazliet apjucis atbildēja, «un bez tam, – te mūsu draugs, vēl

rakstnieks…»«Ai, ļoti priecājos iepazīties ar latviešu rakstnieku!» viņa piesārtusi vēl sevišķi spieda Kārļa roku.

Mazais putniņš būrī, priecīgi spārnus kuldams, līksmi iedziedājās. «Ak, mans mīļo Pipī, mansmazputniņ!» viņa sauca tam pretim. «Mammī, vai Pipī ir ūdentiņš un cukuriņš?…»

«Es viņam ieliku, mein Kind,» māte paskaidroja. Un, kamēr viņa, glaimu vārdus runādama, rīkojāsgar būrīti un Pudiķis gaidīt gaidīja izdevību, kā viņai asistēt, māte ar labpatiku viņa biedriem sacīja:

«Pipī arī manai Hertai lībliņš, Pipī un Amī, abi divi. Bildēti cilvēki, tie jau mīļo dabu… Mana Herta tokšnolikusi Lomonosova ģimnāzijā lielo eksāmenu. Pie profesor Kreil viņa ir ņēmusi mālstundas un pieHēnes klavīrstundas. O, viņi saka, ka manai Hertai ir talants…»

«Bez šaubām,» Knābis apstiprināja.Hertai, lai gan tā nodarbojās ar būrīti, bija tomēr ausis to dzirdēt. Viņa piesārta kā roze un it kā

pārmezdama savieba savas rožu lūpiņas. «Ah, mammī, tā jau nemaz nav taisnība…»«Tā ir pilnīga taisnība!» arī Pudiķis iesaucās. «Kāds gan iemesls jūsu mātes kundzei būtu sacīt

nepatiesību? Viss jūsu izskats, visa jūsu parādība liek mums noskārst, ka mūsu priekšā stāv ievērojamamāksliniece…»

«Es-māksliniece, ha-ha-ha-ha!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus. «Ak, ko jūs runājat?!…»«Aber, mīļais bērns, nu parādi taču savu Malstück!» māte nopietni sacīja. «Kā tad tie kungi var

spriest, kad viņi nav redzējuši…»«Ak, tur taču nav, ko redzēt,» Herta, lūpiņas čūrinādama, tiepās. «Tie kungi taču daudz ko labāku

redzējuši…»«Bet taisni mums būtu ļoti interesanti redzēt jūsu darbu,» Knābis pastāvēja.«Nav taču, ko redzēt… Iesācējas darbi…»«Bet mēs jūs lūdzam, jaunkundze,» Kārlis pastāvēja. «Jūs taču nenoliegsiet mums tiesību pašiem

spriest…»«Nu, kā jūs vēlaties,» viņa beidzot sacīja, jo arī mamma viņai visnotaļ mirkšķināja ar acīm. «Aiz

augstcienības pret mūsu rakstniekiem es padodos. Tikai ieteicu jums nesagaidīt neko lielu…»Arī Kārlis sāka ar labpatiku noraudzīties uz šo meitēnu. Viņam patika tas, ka viņa pielika visas

pūles, lai runātu skaidri pa latviski.Viņa pagriezās kur sāņus un atnesa kādu atliekamu mapi, kura slēpa sevī viņas gleznu. Visi piecēlās

un sastāja rindā ap apaļo galdu. Arī mamma piedalījās apbrīnotāju pulkam un līdz ar viņu mazais Amī. Arpriekškājām uz galda un pakaļkājām uz krēsla tas, asti luncinādams, izsacīja ar citiem savu solidaritāti.

Glezna rādija klinti jūrmalā, pret kuru skalojas satrakoti viļņi.«Nu, tas taču ir kas lielisks!» Pudiķis iesaucās. «Kādi gaismas stari, kādas nianses!… Nē, te parādās

daudz vairāk nekā talants, te parādās ģēnijs!…»«Ģēnijs, man?!» Herta piesārtusi smagi dvesa. «Ak, ko jūs runājat?…»«Aber, Herta,» mamma ieminējās, «tie kungi no «Lettonia» aber vakar grād to paš' teica…»«Nē, kā cilvēki prot glaimot!» Herta tielējās, bet spridzīgi viņai acis dzirkstījās, ko viņai tālāk teiks.«Nemaz ne!» Pudiķis trauca tālāk. «Šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis, kā viņas putodamas šļakst uz

augšu!… Es tīri it kā sajūtu, kā ūdens piles spricē manus vaigus… Nē, patiešām, jaunkundze, jūsnedrīkstiet turēt savu sveci ilgāk zem pūra. Jums vajag izstādīt savu gleznu Latviešu biedrībā, lai visatauta to redz.»

«To jūs sakiet, bet diezin ko domā rakstnieka kungs!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus uzKārli, kurš bija nogrimis kritiskā aplūkošanā.

«Taisnību sakot,» viņš it kā aizmirsies izsacījās, «man Pudiķim jāpiebalso. Viļņi patiešām vizuļojošitraucas pret klinti. Varētu vēlēties vēl vairāk drosmes, viļņi varētu šķelties vēl daudz augstāk, daudzvarenāk pret to klinti. Jūsu bangas pārāk pie zemes, pārāk nobaidījušās – –»

Pudiķis piegrūda viņam lēnām pie sāniem, jo jaunkundzei jau sāka krūtis cilāties un vaigi tvīkt.«– – bet tomēr viss kopējais iespaids…» Kārlis atjēdzies nobeidza. «Nemaz jau nevar iedomāties,

ka mums, latviešiem, būtu tādi talanti…»«Aber grād to pašu arī tie kungi vakar sacīja,» Starpiņa kundze glaimota apstiprināja.Bet Herta tomēr mazliet jutās aizskarta. «No jums jau var patiesīgu kritiku sagaidīt,» viņa uz Kārli

sacīja gan laipni, bet ne bez rūgta piemaisījuma. «Esat pārliecināti, ka es savus trūkumus pati visvairākizjūtu un atzīstu. Paldies, kritiķa kungs!…»

«Tās jau tikai manas privātas domas,» Kārlis it kā aizbildinājās. «Esmu jau pats vēl tikai jaunsiesācējs. Tādēļ neļaujaties atbaidīties, jaunkundze,» viņš sniedza tai roku. «Per aspera ad astra!»

«Pateicos!» viņas acis valšķīgi spridzēja, un rokas spiediens tam liecināja, ka viņa to saprot un tampiedod.

Viņa ielika apbrīnoto gleznu atpakaļ mapē un nolika to nost. Arī viņa tagad piesēdās pie galda,paņēma no mammas Amīti, spieda pie viņa savu vaigu un to glāstīja. Pudiķim tīri uzdīga sirdī skaudība,viņš labprāt būtu Amītis. Te it kā uz kādu slepenu mājienu kalpone ienāca ar paplāti un glāzēm un pudelivīna. Mamma ielēja un lūdza ņemt par labu.

Valodas sāka arvien vairāk raisīties. Sāka pārrunāt dienas notikumus. «Tātad konsulent Kalniņšnomiris,» mamma aizņēma to, par ko avīzes pēdējā laikā visvairāk rakstīja. «Nu sakiet, nu sakiet,aizbrauc uz auslanti un mirst nost!… Kas nu viņa vietā to biedrību fīrēs?»

Viņa to izteica tādā balsī, it kā Kalniņš pats vien uz savu gribu būtu nomiris.«Viņš, mūsu neaizmirstamais priekšnieks,» Pudiķis ar patosu sacīja, «ir zaudējums ne vien biedrībai,

bet visai tautai. Tomēr cerēsim, ka radīsies viņam cienīgs pēctecis viņa pēdās. Latviešu biedrībai irtrīsdesmit seši runas vīri…»

«Mūs' papa jau ar tur ir,» Starpiņa kundze piebilda. «Bet viņš gan vairāk ķimerējas par tām teātralietām. Aber brīžiem tā noerrojies, tā noerrojies!… Tas Ādolfs Alunāns laižot vaļā tādas neķītraskuplejas…»

Pudiķis arī nepavisam neturēja labu prātu uz Ādolfu Alunānu, kurš, pēc viņa domām, bija savospaņēmienos plebejisks. Tādus cilvēkus, pēc viņa domām, vajag mīt, mīt, kamēr tie paliek pie zemes.Reformas pie teātra katrā ziņā vajadzīgas. Varot jau dabūt arī citu direktoru. Esot Kazimirs, esot BodniekJaunzems, esot Rozentāls-Krūmiņš no Pēterpils. Visderīgākais, pēc viņa domām, esot viņu pašukomiltonis Jānis Bergs, kuram ārkārtēji lielas aktiera dāvanas, un studēts cilvēks paliek studēts. Ja visistriķi trūkst, varot pat pieņemt ārzemnieku, lietpratēju, kādu aktieri no vācu pilsētas teātra. Viņam jaupašam nemaz nevajag spēlēt, lai viņš tikai parāda citiem, kā tiem jāspēlē. Gluži tādās domās bija arīStarpiņa kundze, un tā viņiem attīstījās dzīvas valodas.

Kārlis un Knābis pa tam šķirstīja uz galda atronošo ar sudrabu apkalto ģīmetņu albumu. Herta,rotaļādamās ar Amīša sarkano kaklasaiti, sniedza viņiem vajadzīgos paskaidrojumus.

«Tas ir papa, mamma, es un Amītis. Tas ir konsulents Mikentāls ar kundzi, dzimušu Mārc. Tas irprofesors Kreilis, mans skolotājs, viņa kundze ārzemniece. Tas ir profesora Kreiļa papa un mamma,pavisam vienkārši cilvēki. Tas ir Krauklīt kungs ar kundzi, dzimušu Mikentāl. Magone Krauklītjaunkundze. Viesturs Krauklīt jaunskungs. Tālivalds Krauklīts… Mana draudzene Nina Plauss. Tā ir vienaOlufejeva kundze…»

Bet kas tas?! Kārlim likās, ka albumā būtu tas pats garais vācu junkurs, ar kuru viņam iznācasadursme.

«Kuno Rābeman kungs,» Herta paskaidroja. «Tas ir viņa papa, konsuls, un tā ir konsula kundze…»It kā ar aukstu ūdeni apliets, Kārlis viņu lielām acīm uzlūkoja. Arī mamma tika uz šo momentu

vērīga.«Jā, jā, konsul Rābemans,» viņa neticīgam vēl apstiprināja. «Mēs ar viņiem ferķērē… Pie konsul

kundzes es esmu tikpat kā zu Hause; un viņas meita, baronese Bimmelštein, ir mana «tu» draudzene. Mēsneferķērējam vis ar šādiem tādiem…»

Ikkatrs vārds Kārlim bija tikpat kā āmura sitiens pa pieri. Tātad viņi, visas latviešu tautas vislielākieienaidnieki, ir te tie vislielākie tuvinieki! «Bet es nesaprotu,» viņš beidzot iebilda. «jūsu vīra kungs tačurunas vīrs Latviešu biedrībā?…»

«Ir jau gan,» viņa, it kā no augšas nolaizdamās, atbildēja. «Kad jau viņu ievēl, amats tokšjāpieņem…»

«Bet kādēļ tad jūs draudzējaties ar vāciešiem un ne ar latviešiem?»

«Ar latviešu bildētiem mēs jau arī ferķērē, ar dokteriem, advokātiem un kaufmaņiem,» Starpiņakundze atbildēja. «Tie ir mūsu štande… Aber, lai mēs draudzējamies ar kādiem fūrmaņiem un pačukiem,to taču no mums nevar prasīt. Nu, labi, man vīrs ir Latviešu biedrībā runas vīrs, – bet vai tādēļ jau manjādraudzējas ar katru prastu cilvēku, ja viņš latvietis? Tad jau, alzo, man ar pačukiem vien būtu darīšanaun godīgs cilvēks pie mums nemaz nevarētu ienākt. Vai ne, ko?» Un, apstiprinādama savas domas, viņagardi nosmējās.

Tik daudzkārt Kārlis šādus uzskatus bija jau dzirdējis. un tomēr viņam bija tā, it kā kāda aizmirstabalss viņa krūtīs saceltos, ka tā nav taisnība. «Protams,» viņš piesarcis iebilda, «viens esam prastāks,otrs smalkāks, bet visi esam viena tauta…»

«Tauta, špāss!» viņa atmeta ar roku. «Ko man tā tauta dod? Ja gribiet labu kafeju, to dabūsat tikai pieAngelbeka un Mencendorfa. Anštendīgu apģērbu un labu šniti dabūsat tikai pie cunftīga meistara. Papamte taisīja tāds latviešu skroderis, par lētu naudu apņēmās. Aber fasungas nepavisam, svied kaktā, kadgribi…»

«Ūja, mammā, kā tu runā!» arī Herta iejaucās. «Varbūt ka latviešiem tāpat cunftīgi meistari…»«Latvietis paliek latvietis,» mamma attrauca, «viņš nekad nevar to, ko vācietis…»«Bet, ja turamies visi kopā, ja esam vienprātīgi!» Kārlis mazliet iededzās. «Vai Rīgas pilsētas domē

vācieši būtu tie kungi, ja latvieši būtu vienprātīgi? Uzvara sen būtu mūsu.»«Ah, tā pilsētas dome!» viņa noraustīja kamiešus. «Man' vīrs arvien saka: tos vāciešus nogāzt jau

nebūtu nekāda kunste, – bet ko mēs liksim vietā? Vācu kungi ir iestrādājušies, tie prot tos milzu kapitāluspārvaldīt. Tiem ir nauda. Nu, ko mēs? Viņiem visas bankas, mums tikai divas špārkasītes. Ko jūs nolatvieša varat nopelnīt? Bet no vācieša jums nāk nauda… Vai ne, ko?»

Un atkal smiedamās viņa apliecināja savu domu pareizību. Protams, ka Kārlim tāda valodanepavisam nepatika, un tādēļ viņš cieta klusu. Arī viņa biedri, lai gan tie piekrita Starpiņa kundzes«veselīgiem» uzskatiem – smalkākas publikas izšķirošanai no prastajiem, tomēr tik asi un atklāti uzstātiespret visu tautu viņi nevarēja un negribēja. Bet aiz diplomātijas resp. galantomijas tie kautrējās viņaipretoties. Ar vīriešiem ir citādi, ar tiem var plēsties, cik gribi, – bet ko iesāksi ar sieviešiem? Un tādēļsituācija, ar vārdu sakot, izvērtās tāda nepatīkama.

Bet Herta, šis gudrais, patīkamais bērns, prata šo neomulīgo stāvokli, nevienam nemanot, pārtraukt.Viņa piesēdās pie klavierēm un sāka sapņaini preludēt. Visi trīs jaunekļi te atrada patīkamu izdevībupiecelties un doties turp, lai apbrīnotu viņas mākslu.

Viņa pārgāja uz kūstošo, šmaukstošo «Buču valsi» Galatejā. Nevarēja noliegt viņas pirkstu veiklībuun arī mūzikas sajūtu. Pudiķis bija stipri aizgrābts; viņai blakus nostājies, tas uzmanīja notis, lai laikāpartitūru apsviestu apkārt, pie kam,– cik vien varēdams, mēģināja viņai pieskarties ar savu elkoni. Kārlisbija uzlicis savu roku uz krēsla margas, un daiļā spēlētāja, pati nemaz neapzinādamās, to spieda un spiedaar savu muguru. Lai, Kārlis to labprāt atļāva. Un mamma un Amis, to visu noskatoties, «šmuncelēja».

Pudiķis starp viņas notīm uzgāja arī tautas dziesmu «Saulīt' tecēj' tecēdama». Viņš lūdza viņai touzspēlēt. Un viņa prata ne vien spēlēt, bet arī daiļi dziedāt. Tik aizgrābjoši, ka Kārlis nevarēja nociestiesun piebalsoja. Tas saplūda tik jaukā harmonijā, ka arī Knābis nevarēja nociesties, nepietaisījis savubalsi. Tikai vienīgais Pudiķis, kas nebija muzikālisks, nespēja neko palīdzēt.

Kad dziesmā nobeidzās, viņš aiz aizgrābtības noskūpstīja tai slepeni elkoni. Viņa it kā sarāvās unnosarka: «Ak jūs, nerātnis!…»

«Piedodat, jaunkundze!» viņš atvainodamies lika roku uz sirds. «Esmu no jūsu mākslas gluži apburts.Tas ir maz, ja varu noskūpstīt jūsu drēbju vīli…»

Māte smaidīdama Knābim sacīja: «Velti viņa nav ņēmusi pie Hēnes stundas…»Herta piecēlās. «Rakstnieka kungs, vienu lietu es lūgšu no jums! Vai jūs man to apsolāt?»«Labprāt, ja tas manos spēkos,» Kārlis atbildēja.«Tas ir jūsu spēkos… Lūdzu ierakstīt kādu mazu pantiņu manā piemiņas grāmatā! Lūdzu, lūdzu!…»

Viņa nolika Kārlim priekšā savu piemiņas albumu. Tur ļoti daudz pantiņu no draudzenēm, pa lielākaidaļai vāciski, arī no Magones Krauklīt, tikai rets kāds latviski. Arī no Kuno Rābemaņa kāds Šillerapantiņš. Tas viņam darīja ļoti grūtu lūguma izpildīšanu. Un tomēr, – ko lai dara?

«Atvainojat, jaunkundze,» viņš, griezīgi smaidīdams, sacīja, «te ir tik daudz no vācu dzejaskaraļiem, ka es neuzdrošinos savus nabadzīgos pantiņus blakus stādīt. Bet, ja atvēlat, es ierakstīšu kādutautas dziesmas pantiņu, kas uz jums tik labi zīmējas…»

«Ai, lūdzu, lūdzu,» viņa vēl piebilda, «tikai piezīmējat, ka tas ierakstīts no jums!»Viņš ierakstīja:

Kur tu augi, daiļā meita,Ka es tevi neredzēju,Baltām diegu zeķītēm,Sarkanām kurpītēm?…»

Piesarkusi viņa spieda viņa roku cieti jo cieti. «Tencinu… Ļoti pateicos!… Un nu lūgšu arī toskungus…»

«Ļoti labprāt,» Pudiķis smaidīdams izsacīja savu gatavību, bet tad drusciņ apdomājās. «Cienītājaunkundze, nav vienaldzīgi, ko ieraksta. Ja jūs atvēliet, tad es sameklēšu, kas man tas labākais, un citāreizē ierakstīšu.»

Ar to viņš gribēja nodrošināt patīkamu iemeslu daiļavu viens pats apmeklēt.«Ļoti labprāt,» viņa tam piekrita, «jau iepriekš pateicos…»Tāpat arī Knābis atlūdzās uz nākošu reizi un tad apskatīja savu pulksteni. Viņi jau pavadījuši diezgan

ilgu laiku, tagad jāatvadās.«Aber ar ko tad papa jums būtu varējis pakalpot?» Starpiņa kundze ieminējās. «Ko lai viņam saku?»«Ak jā,» Pudiķis atcerējās, «bija tāda maza finansiēla padarīšana – –» Bet tad viņš it kā atjēgdamies

apklusa un ar saviem biedriem saskatījās. Nebija taču iespējams atzīties, ka viņi nākuši nopumpēt.«Ach so, lūdzu, kas tā par lietu?» viņa gribēja zināt.Pudiķis nu bija tikpat kā spīlēs. Te viņš piepeši apķērās. «Man bija tas gods vienu dienu aizņemties

no Starpiņa kunga desmit rubļu. Tos nu tagad nācu atdot…»Un, izvilcis savu portmoneju, tas atdeva Starpiņa kundzei vienīgo desmitnieku, kas tam bija, proti,

to, ko vēl necik sen no Vēbera bija saņēmis.«So. so,» viņa domīgi sacīja. «Es gan labprāt sava vīra darīšanās nemišējos, bet, ja naudu dod, ir

jāņem. Labi, papam to nodošu…»«Jā, un sveiciniet viņu no mums!» Pudiķis vēl piebilda, lai lieta labāk izskatītos.«Danke, danke!» viņa laipni sacīja. «Aber neaizmirstat tik, kungi, mūsu ielu un numuru!…

Apciemojiet mūs atkal…»Un Herta vēlreiz sevišķi cieti nokodināja: «Tā ka, rakstnieka kungs, mūs atkal apciemojat!…»«Bet katrā ziņā!» Pudiķis pasteidzās atbildēt Kārļa vietā. «Mēs nāksim ierakstīt savus pantiņus…»Un vēlreiz galvas mājieni un sveicieni durvīs, un vēlreiz viņi atgriezās un paklanījās, pie kam māte

un meita vēlreiz uz tiem ar labpatiku noskatījās, un Amītis valšķīgām acīm sprauslāja un vēdināja asti.Tad viņi bija ārā uz ielas. Gāja labu gabaliņu un nerunāja ne vārda. Jo visi sajuta, ka, attiecoties uz

savu tiešo mērķi, tie bija atkal turpat, kur šorīt iznākuši, tas ir, atkal bez kapeikas.«Es taču citādi nevarēju,» Pudiķis pēc brīža it kā atvainodamies iesāka. «Aizpumpēt mēs viņu

nekādā gadījumā nevarējām…»Biedri klusēdami arī ieskatīja, ka citādi nav bijis iespējams.«Zaudēts tur galu galā nekas nav,» Pudiķis beidzot mierināja. «Gan mēs to naudu citur uzdzīsim, un

pie veča nu mums ir tāds kredīts, ka katrā laikā varam atkal dabūt. Un kur tad šis patīkamais brītiņš, ko

pavadījām. Kas to būtu domājis, ka tam Starpiņam tik ņipra meita!… Jei bogu, tik apaļa, bet šmaugana unelastīga… Ai, tādu dabūt rokā, saukt to par savu!…»

«Tas lielākais, viņa ir izglītota un apdāvināta,» Kārlis piebalsoja. «Lai nu ar par to gleznu es daudznedaudz, bet ar savu balsi tā jau var aizkustināt… Tāds metāls un siltums…»

«Un vienīgā meita bagātam tēvam!» Pudiķis vēl atņēmās. «Vismaz jau savu piecdesmit tūkstošu pūrābūs! Man nu šī balodīte jāpatura acīs… Nav slikti tādu pēc studiju beigām pārvest savā būrītī. Es domāju,ka viņa pilnīgi manī ieķērusies…»

«Domāt jau var!» Knābis filozofiski piebilda, ja viņam pēc saviem novērojumiem likās, ka viņavērās pavisam uz citu pusi. Arī Kārlis pie sevis klusu pasmaidīja. Bet lai! Viņam nav žēl, viņš draugampilnīgi atvēl priekšroku. Jo, lai gan viņam jāatzīst, ka Starpiņu Herta bija itin patīkama meitene, taču viņanevarēja viņa sirdij atsvērt to, ko tas savā mīlestībā zaudējis. Rēta vēl pārāk jauna un uzasiņoja no jauna,tiklīdz tas par to iegādājās. Tādēļ lai jau Pudiķim notiek viņa dievinātā!… Ir tikai dumji, ka ar to naudu tāizgāja, – un kur tagad lai nu iet un pie kā lai griežas?

«Vai ziniet ko?!» Pudiķis, apsvēris galvā visus kandidātus, piepeši ieminējās. «Aiziesim piekonsulenta Mikentāla sievastēva Mārča. Tas liekas būt lāga vecis, kas studentiem jau dažu labu reiziizpalīdzējis. Viņš tikai šad un tad tāds nevaļīgs…»

Labi, nolēma nostaigāt pie tā.Tas jau laikam it labi saprata viņu nākuma cēloni. Pudiķis meklēja ievadījumu. «Redziet, Mārča

kungs, atvainojat, tā lieta ir tāda. Līdz studentu stipendiju izdalīšanai vēl ilgi, un korporācija nākusigrūtībās – –»

Bet viņš atmet ar roku. «Runāsim īsi un. skaidri, – bez kā nav?! Pietiks ar cēneri?…»«Ja mēs jūs neapgrūtinām, – redziet, jums nevajag to lietu saprast tā – –»«Še cēneris, un vairāk ne vārda!» Mārcis uzsvieda zilberšeini uz galda.Pudiķis gribēja justies it kā apvainots. «Jums nevajag saprast aplam… Mēs negribam jums

uzspiesties – –»«Nu ņem, ņem! Ja es negribētu, ko tu man uzspiestu!» Mārcis labsirdīgi attrauca. «Man, paldies

dievam, ir tik daudz, ka studentam nevajag atraut… Pašam dēls būs students. Man tikai tās vaļas pamaz…Vai zināt ko?! Kādu svētu rītu atnākat pie manis uz brokastu. Tad uzstādīsim mučeli un parunāsim partautas lietu. Tas man patīk! Tikai vienprātīgiem mums vajag būt, kopā turēties, tad vācietis mūs maisāneiebāzīs!… Jums tās galvas, mums tas maks! Pārpīsimies, ka tur lai velns par mazu paliek! Nu, še vēldesmit, varbūt ka vajag… Bet tagad atvainojat, jāsteidzas uz fabriku…»

Studenti no viņa aizgāja tīri līksmā garā. «Lai arī viņam manieres ir tādas,» Pudiķis sacīja, «sirdstomēr viņam nav slikta. Vai ziniet, ieradīsimies kādu svētu rītu pie viņa! Pagodināsim to lāga vīru!…»

Biedri tam piekrita. Bet kur nu tālāk? Ar to pumpi vien, cik tagad, viņu vajadzības nebija segtas.Nolēma iet pie Pētera Krauklīša, jo tas, liekas, diezgan tāds goda vīrs.Domāts, darīts. Bija jau pilnīgi tumsa un ugunis sadegtas, kad viņi tur ieradās.Pazvanīja. Kalpone ielaida. Vai kungs mājā? Esot gan mājā, bet diezin vai būšot runājams. Pašlaik

esot viesi. Tomēr varot ienākt, viņa apjautāšoties.Antrejā noliekot virsdrēbes, viņiem jau uzkrita kas aizdomīgs. Piekārti vairāki letoņu deķeļi. «Ja tie

ir viesi,» Pudiķis biedriem lēni sacīja, «tad tādi paši viesi jau arī mēs varam būt…»Pa tam kalpone ienāca atpakaļ ar atbildi, ka lai nākot uz kunga darba istabu, kur tiem mazliet

jāuzgaidot.O, te pavisam cita elegance nekā pie Starpiņiem, cita garša! Tumšas mēbeles, tumši, smagi

priekškari priekš logiem un durvīm, lāčādas tepiķi, ādu pārvilkti krēsli un sofajs, viss pēc stila. Liels,skaists bibliotēkas skapis, piekrauts līdz galam grāmatām ar zeltītām mugurām. Grezns galda pulksteniszem glāžu kupola. Visādas rotaļu lietas, starp tām neliels mudulis no Latviešu biedrības. Bezrakstāmgalda vēl kāds otrs – sofaja galds, pie kura viņi nosēdās. Te viesa trauciņš ar papirosiem, otrs ar

cigāriem, tiem blakus pelnu trauks, spičku doze greznā rokturī, ar vārdu sakot, viss uz to ērtāko unpatīkamāko.

Tikai viņiem jāgaida, un tas viņus darīja tādus klusus un nospiestus. Ir saprotams, ka, klusu sēžot, tiesāka vērot savu apkārtni tālāk aiz šīs istabas sienām: Aiz vaļējām durvīm kāda tumša, neapgaismota telpa,bet aiz tās tālāk pa pusviru durvīm varēja pa daļai ieskatīties apgaismotā salonā, redzēt dažus vaigus unsekot visām tām valodām, kas tur notika.

Sāpīgi gan, bet nenostrīdami, – un tas viņiem dūrās tikpat kā nazis sirdī, – viesi bija letoņi. Vismazviņi redzēja no tiem pāra vaigus. Tiem blakus kādu pusmūža kundzi, puslīdz lielu un puslīdz brangu,enerģiskiem ģīmja pantiem. Blakus tai atkal daiļa, sievietīga būtne, tumšmate smalkiem ģīmja pantiem,apaļām krūtīm, šmauganu vidu un vispār patīkamu, pievilcīgu izskatu. Tālāk viņi neredzēja, bet ar toviņiem pietika. Pudiķim bija lieta skaidra, ka tā ir Krauklīšu Magone. Ja viņš nezinātu, ka Perlants irviņas skolotājs, un viņš pats nebūtu iemīlējies līdz ausīm Starpiņu Hertā, sārtvaidzē un zeltsprodzē, viņšiemīlētos atkal līdz ausīm no jauna! Bet ar visu to viņš atrada šo šmaugo bruneti par ļoti interesantuparādību. Viena vaina bija tikai tā, ka tai ļoti grūti nācās izteikties svabadi latviski – Birkenrūes iespaids!Bet, tā kā tai bija jācenšas skaidri latviski runāt, – par velti tai nebija piedots skolotājs, – tad viņas izrunabija tāda pārāk gramatikāliska. Tad arī viņa ļoti šauri izrunāja vokāļus «o» un «e».

Viņi varēja skaidri dzirdēt, ko tie tur trieca. Mājas kundze patlaban izsacīja savus uzskatus parizglītības lielo nozīmi. «Izglītība ir tas lielākais, ko vecāki saviem bērniem var dot. Uzdodat jūs cilvēkamsmalkas drēbes mugurā, – ja viņam nebūs smadzenēs, labākās aprindas viņu tomēr savā vidū necietīs.Drēbes arī noplīst un paliek vecas. Bet tas, kas cilvēkam smadzenēs, tas nenolietojas, to arī viņamneviens nevar atņemt. Izglītots cilvēks nekad un nekur nebūs kritis. Tādēļ es arī tēvam saku: «Dosimsaviem bērniem izglītību!» Vai mēs viņiem kādu kapeiku –naudas atstājam, – zināms, arī nauda ir labalieta, – bet tas, kas viņiem galvā, tas viņiem visvairāk noderēs…»

Letoņi to apstiprināja kā neapgāžamu patiesību. Protams, ka nevienam prātīgam cilvēkam tur nebija,ko pretim iebilst. Bet viens no letoņiem pie izglītības prasīja arī vēl klāt tautiskas īpašības. Viņšaprakstīja savu ideālu, kādai, pēc viņa domām, jābūtot latvju zeltenei. Latvju meitenes lielākais daiļumsesot viņas smaidi. Un viņas tekošā, vērpošā valodiņa, viņas dziesmu vācelīte… Tad viņš aprakstīja šīideāla ārējo izskatu, un tas iznāca tāds, ka zīmējās taisni uz mājas jaunkundzi. To saprata tiklab māte, kāmeita. Pirmā, lūpas sakniebusi, to ar labpatiku noklausījās, otra piesārtusi atbildēja:

«To nevar vis apgalvot…»«A propos,» māte ātri iejautājās, «jūsu korporācija jau arī piedalīsies pie Krišjāņa Kalniņa bērēm?»«Katrā ziņā!» letonis attrauca. «Vai «Letonija» varētu palikt vienaldzīga, kad latvju ozols kritis?

Latvju tauta un tamlīdz «Letonija» sēro pēc sava Kalniņa. Mēs pirms bērēm uz Tērbatu atpakaļnebrauksim, bet sagaidīsim savus biedrus…»

«O, tad jūs pilnās krāsās būsat!» jaunava iesaucās. «Man patīk ļoti jūsu krāsas…»«Protams! Mēs piedalīsimies tik pie līka goda vakts, kā pie karoga ar savu karogu un savām krāsām.

Mūsu pienākums ir tās rādīt, mēs negribam tās slēpt…»«Tas tiešām būs viens jauks skats!» māte piebalsoja.«Mēs par savu devīzi un krāsām stāvam un krītam,» otrs letonis pašapzinīgi iebilda. «Mēs nesam tās

par spīti visiem tautas nelabvēļiem, skauģiem un ienaidniekiem…»«Krāsas tai ziņā ievērojamas,» bija dzirdama arī mājas kunga balss, «ka viņas galvo par labu

audzināšanu.. Kam krāsas, tie pratīs visur glīti izturēties, jo citādi viņiem tās nedotu…»Letoņi glaimoti saņēma komplimentu palocīdamies.«O, kaut mūsu tautai būtu daudz tādu studentu korporāciju, kurām krāsas!» jaunkundze sajūsmināta

iesaucās.«Es ceru, bērns, ka mūsu tauta patiešām tādus laikus piedzīvos,» atbildēja tēva balss.«Tu, Persī!» mājas kundze sacīja savam vīram. «Vai nav iespējams, ka «Letonija» Kalniņa bērēs

dabū viņai piekrītošās priekštiesības? Es domāju, ka viņa ar savu karogu iet rindā vienā no pirmajāmvietām, tāpat pie goda vakts tai būtu priekšējās vietas…»

«Tā, tibiņ, ir Augusta Dombrovska darīšana,» mājas kungs attrauca. «Viņš ir biedrībā kārtībaspriekšnieks…»

«Vai tad kārtības komisijas priekšnieks vien ir tas kungs?» viņa stingri uzstājās. «Par to taču jūsvarat spriest it visi runas vīri…»

«Tu ierosini labu ideju,» viņš piekrita. «Mēs, runas vīri, patiešām tur varam izstrādāt attiecīgukārtību, kā tas ir parasts dziedāšanas svētkos…»

«Nu jā, Persī!» viņa iesaucās laimīga, kā jau arvien, kad dabūjusi virsroku. «Tā taču ir daudzprātīgāk…»

Mājas jaunkundze palieca šurp galvu, viņa caur drapērijām pamanīja mūsu draugus. «Tur, papa, irsveši kungi tavā darba istabā,» viņa sacīja.

«Jā, mans bērns, tie ir atnākuši darīšanās. Atvainojat, kungi, mani uz īsu brītiņu…»«Lūdzam, lūdzam!» letoņi atbildēja, kas liecināja Pudiķim par sirdssāpēm, ka viņi te nodomājuši

palikt ilgāk. Viņi trieca tālāk ar māti un meitu, kamēr Krauklītis soļoja šurp pie mūsu draugiem.«Nu, labvakar, kungi!» tas ienācis apsveicinājās. «Kas man dara to godu?»Viņi stādījās visi priekšā un nosauca savus vārdus.«Jā, jā, pazīstu, pazīstu, priecājos,» Krauklītis sniedza tiem roku. «Bet ar jums…» tas ieskatījās

Kārlim cietāk sejā. «Man jūsu vaigs nāk priekšā ļoti pazīstams…»«Viņš ir jauns latviešu rakstnieks,» Pudiķis paskaidroja. «Sacerējis ievērojamu poēmu…»«Jā, jā, man ir, ka es būtu par to dzirdējis,» Krauklītis attrauca. «Tomēr sakiet, – kur mēs kādreiz

esam kopā bijuši?»Kārlis piesarka, jo viņam bija diezgan neomulīgi atgādināt visu šo raibo notikumu. «Paga, paga, kur

tas bija?» Krauklītis, mezdams knipjus, gribēja iegādāties.«Tonhallē,» Kārlis klusu ieminējās, it kā viņam priekšā teikdams.«Ak jā, jā!» vecim mazliet pārskrēja pār vaigu tumša ēna. «Tādas sīkas lietas iziet no prāta.» Un, tad

visam tam pāriedams pāri, piepeši ieminējās:«Ar ko jums varu pakalpot, kungi?»Tagad nu Pudiķis stājās priekšā. «Atvainojat, Krauklīša kungs, ka mēs jūs apgrūtinām, mums būtu

tādā mazā finansiēla darīšana. Ievērojot ārkārtējos apstākļus, caur ko korporācija nākusi grūtā stāvoklī, unievērojot, ka viņas atsevišķiem biedriem visai maz līdzekļu, jo mēs, latviešu studenti, pa lielākai daļaivisi esam mazturīgu vecāku bērni – – –»

«Tad jau naudas būs vajadzīgs,» Krauklītis viņu pārtrauca, nevarēdams līdz beigām sagaidīt viņagaro ievadījumu.

«Būtu ļoti vēlams, ja jūs mums varētu aizdot uz ne visai ilgu laiku!» Pudiķis apstiprināja.«Cik tad būtu vajadzīgs?» Krauklītis lēni ieminējās.Pudiķis piesarka, jo uz tik tiešu jautājumu nemācēja atbildēt. Viņi nebija iepriekš norunājuši, ko

prasīt. Bet tagad vairs nebija laika, viņam jāizšķiras vienam. «Cik mēs tā pavirši esam aprēķinājuši, tadkādu pussimtu…»

«Nav daudz,» vecis vienaldzīgi atteica, piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes piecdesmitrubļu un pasniedza tos Pudiķim. «Tas, kā saprotu, iet personīgi uz goda vārdu…»

«Jā,» Pudiķis centās apslēpt savu prieku. «Un par atmaksu mēs pacentīsimies. Mēs jums ļotipateicamies, Krauklīša kungs, par izlīdzēšanu…»

«Ne par ko! Man žēl, ka man pašlaik viesi, citādi ar jums labprāt kādu vārdu vairāk parunātu. Lūdzu,vai pīpējat, kungi?»

«Pateicamies!»Viņi sabāza papirosus mutē, un arī pats namatēvs paņēma vienu. «Es jūsu stāvokli itin labi saprotu,»

viņš sacīja. «Ir pareizi, kā sacījāt – maz ir starp latviešu studentiem turīgu vecāku dēli. Pa ērkšķiem undadžiem latviešu studentam jācīnās uz zinātņu augstumiem. Bet jūs, studētie, tādēļ ne mazāk esat mūsutautas lepnums. Mūsu tauta ir bārenīte, jūs esat tie, kas viņu godā cels! Ar ko tad mēs vislabāk varampierādīt, ka neesam vienīgi nemācīta kalpotāju tauta? Vienīgi ar saviem studētiem vīriem…»

Taisni viņiem iz sirds runāts! «Mēs varam tikai vēlēties,» Pudiķis aizkustināts sacīja, «kaut mūsutautai būtu daudz turīgu vīru ar tādiem ieskatiem…»

«Saprotu! Apstākļi paši mūs vieno un dara mūs vienus otriem. vajadzīgus. Izglītotam, kam tāslaicīgās mantas trūkst, bieži vien nākas piedurkes pie tā turīgā. Un tam turīgam atkal ļoti patīkami armācītu cilvēku satikties un izrunāties…»

«Izglītība un turība ir divas lietas, pēc kā latviešiem jācenšas,» Pudiķis papildināja. «Turīgiem unizglītotiem tādēļ jāturas kopā. Mums ir savas labākās famīlijas tāpat kā citām tautām, tikai viņu varētu būtlielākā skaitā.»

«Jā jā, bet diemžēl tās vienprātības mums trūkst,» Krauklītis sūrojās. «Kad es savās jaunās dienāsienācu Rīgā un mēs, divi latvieši, satikāmies, studēts vai nestudēts, mēs apkampāmies un skūpstījāmies.Bet tagad vairs nē studētie, nē nestudētie nesatiek! Letoņi par sevi, seloņi par sevi, «pēterburdznieki» parsevi, «maskavnieki» atkal par sevi. Jauni laiki, jauni likumi!…»

«Mēs, seloņi, kā jūs paši varēsat liecināt, pie tam vainīgi neesam!» Pudiķis pastāvēja.«Es jau nesaku, ka jūs vien tie vainīgie,» Krauklītis atbildēja. «Bet kā izmeklēšanas komisijas

loceklis varu to jums zem četrām acīm teikt, ka visi skandāli un plēšanās Latviešu biedrībā notikuši starpletoņiem un seloņiem. Nu, nerunāsim vairs par to!… Ja atļaujat, iepazīstināšu jūs ar saviem dēliem.»

«Lūdzam, lūdzam, būtu ļoti patīkami!…»Viņš pavēra durvis no darba istabas uz otru pusi un iegāja kādā piesmēķētā istabā. Pie galda

nodarbojās ar uzdevumiem kāds students nopietni drūmu, bet perfīdu seju, sajukušiem matiem un ne visaisvaigu ģīmja krāsu. Viņam līdzās divi skolnieki, viens jauneklis gadus divdesmit, otrs astoņpadsmit vaideviņpadsmit. Vecākajam jau bija tīri brangi padīgušas melnas ūsiņas.

«Stādu še jums priekšā savus abus dēlus: Kārli Viesturu un Tālivaldi,» Krauklītis sacīja, un abipuikas palocījās. «Te viņu skolotājs, mans audžudēls, Maskavas universitātes students Ernests Sutums.»

Pēdējais nepiecēlās un arī ne visai draudzīgi svešos, galvu palocīdams, apsveica. Kārlim pat likās,ka viņa vaigā būtu pazibējis sarkastisks smīns, kad tie minēja savus vārdus.

«Kārlis Viesturs, kas jau ir nolemts, ies uz Tērbatu jurisprudenci studēt,» mājastēvs viesiempaskaidroja. «Tālivaldis turpretim paliks tepat politehnikā un mācīsies par arhitektu. Kamēr Baumanispakritis, mums, latviešiem, Rīgā nav neviena arhitekta. Ar savām būvēm man kauna dēļ jāgriežas pievāciešiem. Dzird, ka nu viens latvietis nākšot ārā no politehnikas; to tad gribu uzmeklēt… Tālivaldi, dēls,tie būs tavi nākamie komiltoņi…»

Tālivaldis, it mundrs zēns, uz to ar viņiem vēl sevišķi sadevās rokas. Bet viņa skolotājs, rādīdamssavus veselīgos zobus, ironiski nosmējās: «Tev būs tad jābūvē tādas pilis kā latviešu pasakās. Tu zini,īstā tautiskā stilā: uz ornamentiem jāliek saules meitas un mēness dēli. Tev tādēļ būs jāstudē, kādi tāmbrunči un kādas tām vīzes…»

«Tās, dēls, nav lietas, par kurām var smieties,» Krauklītis viņu apsauca. «Tev savu prātu es nevaruiedot, bet savus bērnus es gribu uzaudzināt tautiskā garā. Kad arī latvietis ir mācīts un studēts, viņam būspalikt latvietim, cienīt savas tautas garamantas un īpatnības. Kādēļ tad latvieši līdz šim bijuši vienīgikalpu stāvoklī? Tādēļ, ka viss, kas cik necik nāca pie gaismas un izglītības, piegrieza tautai muguru.Precēja vācu sievas, piekopa vācu ierašas, runāja vāciski un bija mums zuduši. Visi tie lielie tirgotāji,visi tie studētie vīri! Es jums daudz varētu pastāstīt. Dažs labs Rīgas patricietis un baltu vadonis ir savālaikā ielas slaucījis. Tad viņš bija latvietis, nu vairs ne!… Nu ir auslenderis un par latviešiem mūžam navdzirdējis…»

«Ko tas nozīmē?» students attrauca. «Vācijā nav neviena latvieša, un tomēr tur ielas slauka diezgan.

Ja mums nebūtu vāciešu, vai tādēļ mums trūktu izsūcēju? Tādi brāļi ir vācieši, tādi brāļi latvieši…»Pudiķis sacirtās, šāds šaubīgs tonis viņam nepatika. «Tam nu gan varētu daudz ko pretim sacīt, bet

mēs atsakāmies katru pārliecināt. Un nav arī laika, mums jāiet tālāk, jums jāstrādā…»«Itin pareizi! Te mums pie matemātiskām formulām jūsu latviešu dieviņi neko nevar līdzēt. Bet, kam

smadzenes saprast, – protams tās tik vācietim, kā latvietim…»«Nu, strādājat, strādājat, neuzturēsim jau jūs ilgāk!» mājastēvs it kā atvainodamies sacīja. «Mēs

iesim tālāk…»Arī viesi, mēmi galvu palocīdami, atsveicinājās un gāja mājastēvam līdzi uz izeju.«Tādas domstarpības man ar viņu pastāvīgi,» viņš sūrojās. «Kādēļ viņš nevarētu būt tāds tautietis,

kāds tēvs bija?! Nu, neko darīt, katram savs prāts, sava vaļa!… Atvainojat nu mani, kungi studenti, manitie viesi gaida…»

«Lūdzam, lūdzam,» Pudiķis apslēptu rūgtumu sacīja, «negribam jūs ilgāk aizturēt…»«Labprāt būtu ar jums ilgāk patriecies,» mājas kungs piebilda. «Mēs taču saprotamies? Jūs tautu

neatstājat, pabalstāt tautisko lietu!… Drīz nāks pilsētas domnieku vēlēšanas, palīdziet mums! Pamāciettautasbrāļus kopā turēties, paaģitējat priekš mums! Ja mēs dabūsim rokā Rīgas valdību, mēs jūsneaizmirsīsim!…»

Sirsnīgi rokas spiezdams, viņš tos izlaida pa durvīm, un viņi bija atlaisti.Atkal viņi gāja labu gabalu, ne vārda nerunādami. Kas attiecas uz tiešo mērķi, tad jau viņi varēja būt

lieliski apmierināti. Šis vecis jau bija goda kungs caur un cauri, un jāvēlas tikai, lai visi tautieši tādi būtu.Un tomēr viņi atstāja šo māju, sirdīs ievainoti.

Ne par to, ko tas Maskavas students tur pļāpāja. Ar saviem plebejiskiem uzskatiem tas stāvēja pārākzemu zem viņiem, – vismaz tā Pudiķis domāja, – lai viņus varētu ievainot. Viņiem nepatika tas, kas notikaotrā galā. Un to viņi tad nu pārrunāja.

Viņam jāiet atpakaļ pie «viesiem», viņš nevaļīgs. Letoņi sēž blakus mātei un meitai, bet viņi kāpāriji netiek ne tuvumā aicināti. Ar mums tikai «darīšanas», viņi «viesi». Mēs – svešinieki un tāļenieki,viņi – savēji, kas iesēdušies, tā sakot, ģimenes klēpī.

«Bet pavisam otrādi nekā pie Starpiņiem,» Knābis ar īstu karātavu humoru sacīja. «Tur laimemīlestībā un piķis naudas darīšanās, te laime naudas darīšanās un piķis mīlestībā. Ir gādāts, lai kokineieaug debesīs…»

«Pie tam vēl Perlants dod skuķei valodas stundas,» Pudiķis piemetināja. «Nē, komiltoņi, to lietu tānevar atstāt. Latoņu gaiļi jādabū ārā no kurvja! Mums pašiem ļaužu diezgan, kas var paturēt meitu unpaņemt pūru. Perlants pats, bet viņam jāsaņemas… Letoņi ar savām krāsām lai nedomā!…»

Biedri viņam klusēdami piekrita.«Un, otrkārt, man nepavisam nepatīk, ka tas uztic savu bērnu audzināšanu dumpīgam cilvēkam,» viņš

vēl atņēmās. «Tādam, kas tik mazcienīgi izsakās par tautas svētumiem. Līdz šim zēni, cik var nojaust, vēlnav samaitāti, bet cik viegli jaunās sirdīs var iepotēt kaitīgas idejas…»

Tiklab vienā, kā otrā ziņā tie nolēma Krauklīšu namam piegriezt vairāk vērības nekā līdz šim. Ai,kad viņiem būtu atklāti brīv savas krāsas rādīt!… Tad letoņi nevarētu vis tik augstu savu degunu celt.

Nu beidzot viņi nolēma mest mieru un iet uz Latviešu biedrību ieturēt vakariņas. Strādājuši bijadiezgan un pelnījuši ar.

Šoreiz tie neapmierinājās vienīgi ar spartiešu kosti. Tā viņi dēvēja speķī ceptu siļķi, ko viņi baudīja,kad naudas maz un priekšā stāvēja liela iedzeršana. Spartiešu koste tad iznāca lēta un praktiska. Šoreiz tiepastellēja trīs porcijas bifšteka, ko dūšīgi slīcināja alū. Viņi pie tam gaidīja uz oldermank un, ja tasnerasies, tad aizies pie viņa.

Biedrībā, kā jau parasts, sāka lasīties ļaudis un lielā skaitā runas vīri. Bija viņiem sevišķas«pārrunāšanas», attiecoties uz Krišjāņa Kalniņa bērēm un arī pilsētas vēlēšanām.

Arī priekšnieka vietnieks konsulents Mikentāls, kurš nu bija biedrības priekšgalā, noteiktā laikā bija

klāt. Kā likās, tad viņam tagad stipri interesēja, ko tauta par viņu domā. Vērīgi viņš lūkojās uz visāmpusēm un pirmais ar visiem apsveicinājās.

Ieraudzījis mūsu trīs draugus, tas arī negaidīja, lai tie pirmie sveicina un viņš tad sveicinājumuatņems, bet gāja pirmais klāt un apsveicināja viņus.

«Jūs šodien pie manis bijuši?» tas jautāja. «Ja drīkstu zināt, – kādā lietā?»«Mēs gribējām tevi nopumpēt!» Pudiķis, balstīdamies uz savu «tudraudzību», atbildēja.Mikentāls it kā sabijies neticīgi viņu uzlūkoja. «Par nožēlošanu biju aizņemts.»«Neuztraucaties tādēļ,» Pudiķis ar tādu divdomīgu smaidu sacīja, «mēs esam apgādāti… Dzīvo taču

Rīgā arī vēl citi krietni tautieši…»Mikentāls sajuta šinīs vārdos pret sevi apslēptu asumu. «Nenoliedzami!» tas paraustīja kamiešus.

«Bet labāk jau, ka tas nav vajadzīgs… Atvaino!…»Ieraudzījis kādu jaunpienākušu runas vīru, tas steidzās ar to apsveicināties. Sarunājoties viņi

nosēdās pie tuvākā galda.«Nenoliedzami!» Pudiķis nosmējās tik skaļi, ka visā zālē varēja dzirdēt. «Ja es mantotu no vecākiem

vismaz savus desmit tūkstošus, sievu precētu ar divdesmit pieci tūkstoši un no tautas man arī būtusagaidāms mantojumiņš savu piecpadsmit tūkstošu, tad man arī, – un to es varu teikt katram cilvēkam, –tad man arī vairāk nevajadzētu!… Tik gudrs mēs tad katrs būtu. Bet nabaga studentam, kam slāpst pēczinātņu dzidrajiem avotiem, tam jācīnās ar mazturību un trūkumu. Dažreiz tam ne sarkana graša nav kabatāun tas nezina, ko iesākt. Ja viņam kāds labs tautietis aizdod, ir labi, ja ne, viņš kuļas uz priekšu, kā var!Viņš iet pa ērkšķiem un dadžiem uz sprausto mērķi. Un, kad viņš tad visas grūtības pārspējis un diplomskabatā, tad viņam tā saldā apziņa, ka viņš to panācis vienīgi pats saviem spēkiem. Viņam nav jāpateicasne vecāku bagātībai, ne sievai, ne tantēm. Tas tad ir daudz vairāk, jo tas ir viņa paša nopelns!…Nenoliedzami…»

Viņš pameta saviem biedriem ar acīm, uz kam tas zīmēts.Mikentāls nelikās to dzirdot, bet dzirdēja to visu, jo ausis, viņam sarka vien. Viņam ļoti tas grauza

sirdī. Bet viņš bija par gudru, lai uz tam reaģētu, un nebija arī laika. Viņam pašlaik bija jāiet uz runas vīrusēdi un viņiem atkal pie oldermaņa.

Vienpadsmitā nodaļa Krišjāņa Kalniņa nāve ar katru dienu vai, labāk sakot, katru stundu vairāk iekustināja Rīgas latviešu

sabiedrību. Pašā pirmā acumirklī gan izlikās, ka arī bez viņa lietas ietu parasto gaitu, jo pēdējos mēnešosviņš jau nemaz nebija bijis latviešu vidū un ārstējies ārzemēs. Bet drīz vien izlikās tā, it kā bez nelaiķalatviešu tauta vairs nemaz nevarētu dzīvot. Jo kas nu viņu vadīs, kas viņu ganīs?!

Gan tiesa, nelaiķis savā laikā bija stipri populārs cilvēks. Ilgus gadus kā Latviešu biedrībaspriekšnieks tas ar savām patriotiskām runām bija tautu diezgan jūsminājis, novēlējis tai augstas laimes unviņu apsveicis. Labu runātāju latviešiem toreiz bija maz, un viņam tik sparīga izteikšana, tik skaidravaloda par tautas brīvību, par gaismu un labklājību, ka tie, kas viņu reiz bija dzirdējuši, to vairsneaizmirsa. Nodibinājās uzskats, ka viņš ir gudrākais vīrs Latviešu biedrībā un pats labākais latviešurunātājs. Pēc viņa tad kā otrais nāk Aleksandrs Vēbers.

Tālāk, viņš bija pirmais priekšnieks Krišjāņa Valdemāra nodibinātā kuģniecības biedrībā «Austra»,kurā ar saviem simtiņiem bija piedalījušās ļoti plašas aprindas. Biedrība pašā sākumā izmaksāja milzīgudividendi, rēķinot par gadu veselus 40 procentus. Tos gan dabūja tikai par dažiem mēnešiem, jo biedrībavēl necik ilgi nebija darbojusies. Otrā gadā dividendes bija jau stipri mazākas, un pēdējā gadā vairsnemaz peļņas nebija, tā ka nelaiķis ieskatīja par labāku no priekšnieka vietas «Austrā» atkāpties.

Tālāk, viņam bija ļoti plaša prakse kā advokātam. Latviešu gruntniekiem un rentniekiem tas jo lielāskaitā bija palīdzējis izvinnēt savus lieluskungus, kad tie viņus bija apgrūtinājuši ar nelikumīgiempirkšanas vai rentes kontraktiem. Nodibinājās atkal vispārējs uzskats, ka, ja Kalniņš nevar kādu prāvuvinnēt, tad tur vairs nekas nav darāms. Manaseina revīzijas laikā tas bija sarakstījis neskaitāmas sūdzībaspar vācu nebūšanām Baltijā un katram vienam izpalīdzējis, kas pie viņa griezies. Jau divas reizes viņšbija vadījis pēc jaunajiem pilsētu likumiem latviešu partiju Rīgas pilsētas vēlēšanu cīņās un uzstādījislozungu, ka latviešiem trešā klasē vajag uzvarēt. Katrreiz gan bez sekmēm, jo latviešu vairāk domēneietika, cik vācieši tos bija stādījuši uz savas listes. Nupat atkal taisījās uzsākt trešo vēlēšanu cīņu un kājau arvien ar tām vislabākām cerībām.

Tad vēl, – gan daudziem tas nebija zināms, – nelaiķis bija nodarbojies arī ar rakstniecību, it sevišķistudenta un pirmajos prakses gados, kad tam bija vairāk vaļas. Kā dedzīgs patriots, kas toreiz citādinebija domājams, mitoloģijas laukā. Īsi un kategoriski tas «Baltijas Vēstnesī» pierādīja, ka «Līgo»nenozīmē vis kaut kādu prieka saucienu, kā to daži mitologi iz vācu mācītāju aprindām centās pierādīt, betir īsta latviešu dievība, – sieviešu vai vīriešu kārtas, tas palika nenoskaidrots.

Nu, neraugot uz visu to, Rīgā tomēr bija vēl ļoti daudz cilvēku, kuri ar Latviešu biedrību netinās untādēļ nebija dzirdējuši nevienu no Krišjāņa Kalniņa patriotiskām runām. Lai gan «Austrā», sanesot 200000 rubļu lielo pamata kapitālu, vajadzēja ļoti daudz simtiņu, tā ka tur skaitījās par biedriem plašassīkpilsoņu aprindas, tad tomēr tūkstošiem un atkal tūkstošiem cilvēku Rīgā nekad vēl savā mūžā nebijabijis simts rubļu. Tie arī tādēļ neko nezināja no tiem labumiem un arī sirdēstiem, kādus «Austras» biedribija izbaudījuši. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem nebija ne laika, ne līdzekļu prāvoties, kaut arī varbūt viņutiesības bija ļoti apdraudētas. Un, vispēdīgi, kas attiecas uz tām latviešu dievībām, tad atkal daudziem unļoti daudziem gar tām nebija ne mazākās intereses. Viņiem bija viens dievs un labi, lai tam pašam spējaizkalpot. Ne par velti mācītāji jau toreiz sūrojās, ka viņiem arvien mazāk paliek baznīcēnu.

Tādēļ tad nu ir saprotams, – un Kalniņa bēru referents Kalninieks (Kaudzītes Matīss) «Balsī»dokumentāriski apliecina, – ka ļoti daudzi cilvēki Rīgā par nelaiķi vēl nekā nebija dzirdējuši un tikai vēlnu pēc ģīmetnes iepazinās ar viņa vaigu. Bet, kad nu avīzes sāka rakstīt: «diženais latviešu ozols irkritis», «mūsu Krišjānis Kalniņš nava vairs…», «latvju tauta kļuvusi bārenīte, jo viņas diženais dēls unvadonis ir miris», – tad gan arī šiem nezinātājiem vajadzēja kļūt uz faktu uzmanīgiem. Tagad, kar Kalniņavārds ik dienas tika daudzināts, tie tikai nu vēl atskārta, kādu slavenu vīru tie zaudējuši.

Līgusoņi un dziesminieki darīja savu tiesu. Tie apdziedāja slavenā vīra nāvi pa avīžu feļetoniem kāto vislielāko nelaimi, kas latvju tautai varējusi notikt:

«Kam tu lūzi, ozoliņi?Vai nav koku lūzējiņ'!Vēl tev bija ilgus gadusZelta zīles birdināt.Kam tu miri, tautas dēli?Vai nav ļaužu mirējiņ'!Vēl tev bija tautas cīņāZobentiņu vicināt.

Gauži rauda latvju tautaTavā kapa maliņā.Tā aprauda savu dēlu,Sav' diženu karotāju.Bet vēl gaužāk tautas meitaTavas nāves bēdājas.Tā zaudēja bāleliņu,Sav' diženu sargātāju.»

Vai atkal:

«Kas tur žib, kas tur mirdzDižozolu galotnēs?Dižozolu galotnēs,Iekšan tēvu zemītēs.Vai tā bija rīta rasa,Naksniņāi birusi?Kad, lūk, zvaigzne spoža, krāšņaNosti zemē birusi.

Tā nebija rīta rasa,Tās bij vira asaras,Kas par savu mīļo, dārgoTautas dēlu birušas.»

Nodibinājās uz ātru roku ieskati, ka, ja puse tautas būtu gājusi bojā, bet Krišjānis Kalniņš nebūtumiris, tad arī zaudējums nebūtu bijis tik liels.

Vēl vairāk nekā avīzes plašās masas iekustināja pašas bēru svinības. Daudzmaz tam līdzīgupavadīšanu uz pēdējo dusu pie latviešiem piedzīvojuši vēl tikai Krišjānis Valdemārs, Jānis Baumanis unBernhards Dīriķis. Tomēr tiem trūka daudzo karogu un trūka ievadījuma ar lāpu gājienu. Kalniņaizdzisušās miesas vēl tumšā rudens vakarā no viņa nama Jēkaba ielā tika pārvestas uz Rīgas Latviešubiedrības namu. Viņu pavadīja procesija ar lāpām, vairāk nekā 500 lāpu nesēji, kas gāja pa gabaliņuviens no otra. Spocīgā lāpu gaisma tumšā rudens naktī, apspīdēdama melnas sēru krāsas un pelēkās mājusienas, it kā no miega iztraucēja tos, kuri lielo zaudējumu vēl negribēja saprast. Neviens, kas to redzēja,nevarēja paiet garām, neapjautādamies, kas nelaiķis ir tāds par vīru un caur ko tas šādu godu izpelnījies.

Viens otram jautāja, un viens otrs tikai tā pa ausu galam bija dzirdējis, un tas nu atbildēja tīri leģendāraslietas. Jau pats lāpu gājiens kā tāds vien lika ko domāt! Latvieši tikai tādu otru redzēja; pirmais bijasarīkots senatoram Manaseinam par godu, viņam no Rīgas atvadoties. Tādēļ tāds lāpu gājiens tika vestssakarā ar varu un valdību. Šo uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja fakts, ka pats Rīgas policijmeistarsStarovs piedalījās personīgi pie šī gājiena, kā arī vēlāk pie gājiena uz kapiem. Tas lika domāt, kanelaiķim pie valdības būtu patiešām bijusi kāda liela vara, ko viņš izlietojis priekš tautas. Šī varadiemžēl līdz ar viņu mirusi.

Masās izplatījās visādas leģendas, viens teica otram, ko dzirdējis, un tas atkal pieliktā un izpušķotāveidā pastāstīja to atkal citam. Ja Kalniņš nebūtu miris, pēc citām ziņām, no vācu kungiem noģiftēts, tadviss būtu citādi! Katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības iebraucēji laucinieki katrsticēja to, kas viņam par labu. Kalpi ticēja, ka viņi būtu dabūjuši zemi, kas būtu atņemta muižniekiem unpat saimniekiem un izdalīta uz daļām. Rentnieki vai gruntnieki, kuri ļoti dārgi savas mājas iepirkuši,ticēja, ka viņu neizdevīgie kontrakti būtu atcelti un tie savas mājas dabūjuši vai nu par velti, vai par ļotimazu maksu. Pilsētā dzīvojošie lauku pagastu piederīgie atkal cerēja, ka viņiem būtu galīgi atceltas galvasnaudas un nodevas pagastam un nelaimes gadījumā katram būtu bijis par brīvu Rīgas «krankenauzis». ArKrišjāņa Kalniņa nāvi tas nu viss vējā!

Ir saprotams, ka zem tādiem apstākļiem tad arī varēja celties liels sakustinājums. Ļaudis straumēmplūda līdzi viņa zārkam uz biedrību, kura tērpusies sēru drēbēs, lai Kalniņu cienīgi sagaidītu. Visas sienaszālē bija izsistas ar melnu sēru drēbi. Kroņlukturi, tāpat arī katra cita lieta, kas atgādināja greznību,apsieti ar sēru plīvuru. Skatuves priekšā zaļā dārzā, kas sastādīts no lauriem, palmām un mirtēm traukos,uzstādīts melnais zārks, kuram abās pusēs sadegtas spožas sveces milzīgos zaru lukturos. Aiz zārkadibenā redzama nelaiķa portreja dabīgā lielumā.

Visas tās biedrības, kas gājienu pavadījušas, uzstāda ap nelaiķi savus karogus. Pašā priekšā vienāpusē korporācija «Letonija», otrā pusē Rīgas Latviešu biedrība. Bez tam priekšā nostājas goda vakts;vienā pusē trīs letoņi, kuru krāsas pārvilktas ar sēru plīvuru, otrā pusē trīs biedrības runas vīri frakās unbaltos cimdos. Visi sēru lentās tērpušies. Ik desmit vai piecpadsmit minūtes nāk citi, stājas agrāko vietā,bet zārks nevienu acumirkli nepaliek bez goda vakts, kamēr vien tiek vests uz kapiem. Pie tam dziļš unmēms klusums. Neviens nerunā un, ja runā, tad tikai pusbalsī. Tāpat runas vīri sarādās it kā ar zīmēm unnodod pusbalsī savus rīkojumus.

Bet biedrība pastāvīgi ļaužu pilna. Pilsētā viss kluss un tumšs kā kapā, – ir pāri pusnaktij. Betbiedrībā visi logi gaiši un visas durvis vaļā. Vienmēr un vienmēr ļaudis nāk un iet, skumji noskatās uzmelno zārku puķu vītnēs starp gaišām svecēm, starp tiem ne maza daļa iebraucēji laucinieki. Viņi saņemdziļu iespaidu. Un katram vienam, kas no lieka iet garām spoži apgaismotam namam, jāprasa pēc cēloņa;un tā bez zinātājiem un apzinīgiem bēriniekiem tiek vēl arvienu no jauna ievilkti lietā cilvēki, kuri par tolīdz tam neko nebija zinājuši. Daudzi ieronas vēl tikai pēc pusnakts.

Arī seloņi, starp tiem Kārlis, Pudiķis un Perlants, no biedrības puses bija ieskaitīti par godasargiem. Viņi bija iegādājušies frakas un cimdotās rokās turēja savas melnās cepurītes. Nostāvēja viņisavu rindu kā dzīvas bildes, lai uz viņiem raugās ļautiņu acis, sevišķi ar labpatiku jaunavas. Gan,protams; lielāku ievērību par viņiem izpelnās krāsotie letoņi, bet tur nu nekā nevar darīt!… LetoņiKalniņu iecēluši par savu goda filistru. Pēc tam kad Valdemārs nav, pieņēmis un atsūtījis atpakaļ tamdāvātās krāsas, tie grib pierādīt, kādu godu un cieņu tie var rādīt tam, kas viņu krāsas pieņēmis…

Še zālē svinīgs klusums. Bet blakus telpā, no kurienes iznāk arvien jauni goda sargi un uzturas tur,kamēr viņu rindā, ir gādāts par to, lai viņiem nebūtu jāsēž ar sausu muti. Tur var iedzert un uzkost. Tur arīgarastāvoklis nav tik drūms kā šaipus sienas.

Letoņi un seloņi pie glāzītes satiek itin labi. Neliek just, ne manīt savas starpības, jo nav tagadpriekš tam reize. Lēnā garā tiek pārrunātas un apcerētas nelai ka sīvās cīņas ar mācītājiem, «LatviešuAvīzēm» un pat ar Kurzemes gubernatoru Paulu fon Lilienfeldu.

Mācītāji it labi noprata, ka tautiskā strāva padarīja ļaudis gluži citādus. Nav vairs tie pazemīgie, kasgodu dod, pie rokas nekrīt neviens. It sevišķi tie jaunie. Neviens jau to neprasa, tomēr patīkami ir redzēttādas padevības jūtas. Agrāk katrs draudzes loceklis ikvienā nopietnā lietā griezās pie mācītāja pēcpadoma. Katrs daudzmaz turīgs saimnieks pie tam arī citādi atminēja savu dvēseļu ganu. Ja bija kādadarīšana mācītāja muižā: jāpierakstās pie dievgalda vai citādi kā, aizveda pie tās reizes vai nu kādušķiņķi, vai sviesta spainīti, vai pāris cāļu – ko nu dievs bija svētījis. Kur tagad vairs! Pie dievgalda ietpavisam reti un, ja iet, nekaunas noskaitīt priekšā taisni tās pienācīgās trīs kapeikas no cilvēka. Ne arīpriekš pagānu misiones vairs ko dod. Upura makos met vecas pogas… Neba nabagi palikuši. Dzīvoja vēllabāk nekā agrāk, brauca pāris zirgiem tambores ratos, taisīja pat parādus un putēja no mājām laukā!Tikai mācītāju un kungu vairs ne par ko neturēja.

No kurienes tas viss nāk, to viņi gan it labi zināja. Tautiskie laikraksti kladzināja katru dienu, kalatvietis ir tāds pats cilvēks un kungs kā vācietis. Kladzināja katru dienu, ka mācītājam nekāds sevišķsgods nepienākas, pēla muguru locīšanu un svārku piedurkņu laizīšanu. Kādas rīmes tie taisīja par mācītāju«siekiem» un «cāļiem», kā tie smēja ikvienu, kas vēl turpmāk piekopa šo teicamo paradumu!

Nu, protams, mācītāji par to nabagi nepalika, viņi to piecieta un dzīvoja t ā d ē ļ, bet sirdī tiemgrauza ļoti šāda ēverģēlība. Mums jau zināms, cik dziļi tādēļ ienīda tautiskos laikrakstus, piemēram,Kārļa bijušais dvēseļu gans. Un ienīda arī Rīgas Latviešu biedrību, kura, pēc viņu domām, bija visaļaunuma sakne.

Bet par to tad mācītāju biedrība, kura saucās «Latviešu draugu biedrība», savās goda sapulcēstautiskos laikrakstus zēvelēja arī. Viņiem bija laba izdevība uz to, tādēļ ka arī tautiskie redaktori, izdevējiun rakstnieki vai nu kā viesi, vai arī biedri ieradās uz šīm sapulcēm spriedumu noklausīties. Tad nuVidzemes «direktors» (referents) ņēma «stērķēt» «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi» un Kurzemes direktorsatkal «Baltijas Zemkopi».

Tā nu arī kādā «Draugu biedrības» pilnā sapulcē, kura notika Jelgavā, no Rīgas bija ieradiesnelaiķis Kalniņš līdz ar Vēberu un Dīriķi. Lai izlīdzinātu kritikas aso iespaidu, vakarā pie kopēja mielastabiedrības prezidents Dr. A. Bīlenšteins uzdzēra viņiem augstas laimes kā darbiniekiem iz pašu latviešuvidus. Tie atkal pretim no savas puses uz Latviešu draugu biedrības zelšanu un plaukšanu. Pēc mielasta,kad mūsu trīs labākie tautieši bija atbraukuši atpakaļ uz Rīgu, «draugi» bija noturējuši vēl vienu ārkārtējusapulci un izslēguši viņus no biedrības.

Šis notikums sacēla negantu traci tautiskā presē. Sevišķi Vēbers, kura taisnības jūtas caur mācītājunodevīgo rīcību bija lieliski aizskartas, «draugus» tā ņēma apstrādāt, ka ikvienam, kas cik necik piekritatautiskai kustībai, cēlās pret viņiem sirdī īgnums. Tā arī Kārlim pret savu ganu. Mācītāju ieteikto,dievbijīgo un kungiem padevīgo «Latviešu Avīzi» par piena lapu vien saukāja, par «veco Lavīzi», parķesteru un zvaniķu lapu. Nodibinājās uzskats, ka godīgam tautietim viņu lasīt neklājas.

Tautieši «veco Lavīzi» visādi jokoja. Reiz tur parādījās kāds nostāsts pēc slavenā Āfrikasapceļotāja Dr. Šveinfurta par Āfrikas pagānu zvērībām. Trīs misionāri no kristīto iedzimto vidus,iziedami no tās pilsētas, kas zemes kartē atzīmēta ar Agīr, nonākuši tanī zemē Emezruk un sasnieguši topilsētu Avaglej. Tur valdījis negantais pagānu virsaitis Snietšnelīb, kurš dzēris kristīgo asinis. Tie trīskristīgie iedzimtie, vārdā Šņinlāk, Srebēv un Siķrīd, sagūstīti un sasietām rokām novesti pie virsaišaSnietšnelīb. Tas pavēlējis mesties viņiem ceļos un pielūgt kādu pagānu dievekli ar garāku nosaukumu –Abīrdeib Uguard Ušeivtal. Kristīgie, protams, liegušies to darīt, par ko tie mesti cietumā, kur tiem bijatikt nokautiem. Bet kā caur kādu dieva brīnumu, – par kuru avīzē bija sniegts garš apraksts, – iedzimtiemizdevies izbēgt un, pateicoties dievam, tikt atpakaļ uz Agīru drošībā.

Raksts bija ar nolūku ievietots kā atbilde uz jaunlatviešu aģitāciju, lai nedod priekš pagānu misiones.«Te nu mēs redzam, cik aplamas un kaitīgas ir tādas mācības,» avīze no sevis piebilda. «Vai pagāni tātrakotu, ja tiem atspīdētu kristīgā evaņģēlijuma gaisma?…»

Attiecīgais avīžu numurs, kā no drukātavas nācis, tika sūtīts uz visām Latvijas malām. «Latviešu

Avīzes» toreiz ekspedēja Besthoma grāmatu pārdotava. Redaktoram Jelgavā nedzīvojot, vecais Besthornsarī no savas puses bija apņēmies iemest iznākušā numurā savu aci. Viņš drusciņ ko saprata no ģeogrāfijasun uzdūrās uz svešādo pilsētu Agīr. Par neizpētīto Āfrikas vidienu viņš neko nesacītu. bet šī pilsēta, tārakstā bija teikts, esot uz kartes atzīmēta, un tad jau arī viņam par to vajadzētu ko zināt.

«Mir eine ganz unbekannte Ortschaft!» tas norūca bārdā. Meklēja un meklēja uz kartes un nevarējaatrast. Ja būtu uzdots meridiāns vai platuma grāds, tad zinātu, ap kuru vidu meklēt. Varbūt ir drukas kļūda?Te viņam piepeši acis atdarījās. Tas tikko nedabūja trieku un nelabā balsī iesaucās: «Mistification!»(Maldinājums!)

Atjēdzies no lielā pārsteiguma, tas pavēlēja tūlīt izsūtīšanu apturēt, izsviest minēto rakstu nosalikuma un drukāt avīzi par jaunu. Bet lielā puse bija jau projām. Laimīgie vai nelaimīgie lasītāji, kassaņēma pirmatnējo numuru, brīnīdamies lasīja par to «zemi tās Āfrikas» un domāja arī, ka tas patiesi. Bette jau arī «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pasteidzās dot to atslēgu, kādēļ vecais Besthorns tik nelabi bijaiekliedzies. Visi nosaukumi, lai tos saprastu, bija jālasa no otra gala. «Agīr», apgriezts otrādi, iznācaRīga, «Emezruk» – Kurzeme, «Avaglej» Jelgava, tie trīs misionāri «Šņinlak», «Srebēv» un «Sķirīd» –Kalniņš, Vēbers un Dīriķis; dieveklis «Abīrdeib Uguard Ušeivtal» – Latviešu draugu biedrība un,beidzot, negantais virsaitis «Snietšnelīb» – Bīlenšteins…

Ak, tās bija gaviles tautiskā lēģerī, ka «vecā Lavīze» tā iekritusi! Viņa gan spārdījās un lamājās, katādus jokus varot pastrādāt tikai tādi «jēra dvēseles» un «zaķapastalas», kuri nedrīkstot ar viņu uzsāktatklāti. Bet blamāža palika blamāža, un abonenti gāja pulkiem vien nost.

Tomēr viņa kā dzīvoja, tā dzīvoja! No kā? Arī to jaunlatvieši izdabūja. Pēc vecu vecā paradumalauku pagasti nodeva savus sludinājumus viņai. Sevišķi kurzemnieki. Pirms Manaseina revīzijas pagastiņubija daudz un, lai gan tie sīki, taču katram savas darīšanas. Toreiz it sevišķi bija paradums radu vaidraugu bērnus adoptēt, lai padarītu tos par «vienīgiem dēliem» un atsvabinātu no karadienesta. Liela daļatikai tad vēl ar lieciniekiem mēģināja pierādīt adoptēšanas aktu, kad bērns jau tāpat bija sasniedzispilngadību. Tad nu atklāti vajadzēja uzaicināt, vai kāds pret šādu adoptēšanu neceļ kādu ierunu. Tas vissnāca par labu «Latviešu Avīzei», kas nezināja, kur sludinājumus likt.

Bet arī te viņu nejauši pārsteidza un piekrāpa tāpat kā ar tiem misionāriem. Kāda pagasta valdeizsludināja tanī pašā «Latviešu Avīzē», ka tas un tas pagasts turpmāk vairs nesludinās te, bet «Balsī». Šimpiemēram sekoja otrs un trešs, un, kamēr «vecā Lavīze» atjēdzās, viņa jau bija nodrukājusi pāris desmittādu sludinājumu.

Kā redzams, lietu vajadzēja tikai vienam iekustināt, lai visi patriotiskie pagasta vecākie un skrīveripārietu ar saviem sludinājumiem uz «Balsi». «Latviešu Avīzēm» uzreiz bija kā ar nazi nogriezts, bet«Balsij» sludinājumu katrā numurā vairāk par divi pusēm. Tātad tautiskais patriotisms jau sāka nestredzamus augļus un palikt ienesīgs.

Turpretim «Latviešu Avīzēm» caur to bija atņemts materiāls pamats, un tās sāka saimnieciskinīkuļot. Tikai pateicoties muižniecības pabalstam, viņām bija iespējams dzīvību vilkt. Par velti viņasieteica mācītāji no kancelēm, ar velti viņas sāka sistemātiski notaisīt jaunlatviešus ar musinātājiem undumpiniekiem.

Bija kur kādam saimniekam nozagts zirgs, vainīgi bija jaunlatviešu musinātāji un tautiskā prese. Bijakur kādai muižai nodedzis šķūnis un varēja domāt, ka uguns pielikta, – un vainīgi atkal viņi. Bija kur kādssakāvies, apdzēries vai laidis vaļā kādas nebēdības, tiesāta tika atkal tautiskā prese. Un tā joprojām.

No sākuma gan tautiskie laikraksti to visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kā jau daždien zaļokšņicilvēki vecīšu purpināšanu. Bet drīz vien lieta priekš viņiem sāka palikt bīstamāka. Nihilistu prāvas unsazvērestības Aleksandra III valdības sākumā noveda arī pie citāda režīma, attiecoties uz tautas kustībām.Muižnieku privileģētais stāvoklis pret zemniekiem tika jo spilgti uzsvērts. Un Baltijas baroni, lai ganvācieši, bija tomēr muižnieki. Kustību pret viņiem «Latviešu Avīzes» un vācu tautības mācītāji vedasakarā ar nihilismu un sacelšanos pret pastāvošo kārtību. Beidzot tie pat denuncēja jaunlatviešus tieši par

nihilistiem.Nevajadzēs lieki aprādīt, cik šādi uzskati bija aplami. Jo tautiskā kustība patlaban bija sākusi

pieņemt taisni otrādas, t. i., aristokrātiskas dziņas. Viņa cīnījās pēc priekštiesībām atsevišķām grupām,labākām famīlijām. Viņa bija mierā ar katru kārtību, tikai lai latviešu labākās famīlijas baudītu vienādastiesības ar vāciešiem un tiktu no pēdējiem atzītas. Tālu nost no viņām bija katra dumpība! Valdībaipaklausīgāku kalpu vairs nevarēja būt kā šīs aprindas. Viņas jau drebēja, iedomājoties vien, ka tās varētunostādīt par kādiem valdības pretiniekiem. It sevišķi latviešu tautības mācītāji. No bailēm pret aizdomāmdzīti, tie ārpus tautības jautājuma iestiga daudz lielākā atpakaļrāpībā nekā vecie vācu mācītāji.

Lieta beidzot pieņēma traģisku nokrāsu. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, līdz tam RīgasLatviešu biedrības biedrs un latviešu tautiskai kustībai labvēlīgs, uzreiz grozīja savus uzskatus. Kā teic,tas tanī laikā izprecinājis savu meitu kādas vecas Kurzemes muižnieku cilts atvasei un līdz ar to pakļuviszem latviešiem naidīga iespaida. Tas izlaida it visām pagastu valdēm cirkulāru, lai tās iepazīstina savusabiedrību ar kaitīgo, pastāvošai kārtībai naidīgo strāvu un viņas midzeni Rīgas Latviešu biedrību, nokuras it kā izietu zirgu zādzības, dedzināšanas un nihilistiskas musināšanas. Viņš uzaicināja ikvienuuzticamu pavalstnieku atturēties no šīs biedrības un arī paziņoja, ka pats izstāšoties no viņas goda biedrupulka.

Bet Rīgas Latviešu biedrība uz to negaidīja, tā pasteidzās viņam pa priekšu. Krišjānis Kalniņš uzātru roku sasauca ārkārtēju runas vīru sēdi, ziņoja tai, ka goda biedrs Pauls fon Lilienfelds cēlis biedrībaineslavu, par ko lika priekšā viņu izslēgt no biedrības. Runas vīri to arī nolēma. Nevis kā revolucionāri,kas saslejas pret valdošām aprindām, bet kā aristokrāti, kas apzinās latviešu tautu vadījuši tik lojālā unpaklausīgā garā, ka vairāk nav domājams, līdz nāvei aizskarti, ka viņus grib notaisīt par kādiemdumpiniekiem un bojāt viņu reputāciju. Visvairāk to sajuta pats Kalniņš. Nebija viņa vaina, ka Baltijasadministratori, vācu muižnieki un mācītāji, bija ar aklību sisti. Viņa brīvības centieni apmierinājās ar to,lai būtu tiesība runāt par brīvību. Bet viņi šos centienus pārprata vai negribēja saprast. Tautiskā strāva, kājau sacīts, tobrīd aptvēra vairs ne plašā pūļa, bet pirmo un labāko latviešu intereses, studēto, turīgo, arvārdu sakot, tā bija tagad vairs tikai latviešu labāko famīliju, resp., aristokrātijas, tieksmju izpaudēja.Saimnieciskā attīstība iz pašas tautas vidus bija radījusi pirmos un labākos, kuriem ar pārējām tautasmasām bija tādas pat interešu pretības kā ar vāciešiem. To jau nevarēja ar skaļiem vārdiem visiemiztaurēt, to vajadzēja klusu saprast. Bet, ja cilvēkam nav apķeršana, nav viņa vaina!

Tomēr arī masās viņa uzstāšanās pret gubernatoru tika saprasta citādi. Saprasta kā demokrātisksprotesta akts pret tumsības un vācu klerikālisma balstīšanu. Tautas acīs Kalniņš ar to nostājās kā vīrs, kasnebīstas, bet griež briesmām droši krūtis pretim. Tautas acīs tas tad arī pacēlās kā varonis un viņastiesību aizstāvis.

Bet nepatikšanu viņam šis solis ienesa bez gala, un nav zināms, vai viņš to pats nav nožēlojis. Agrākviņš bija piedalījies jau vairākās deputācijās, lai izteiktu pie galma tautas padevības jūtas. Tāda arī tagadpēc kronēšanas tika sūtīta uz Pēterpili un tajā ievēlēts arī Kalniņš. Bet visa deputācija viņa personas dēļgribēja izjukt. Pēterpilī liedzās ņemt pretim tādu delegāciju, kuras vidū tāds vīrs, kas uzstājas atklāti pretadministrāciju. Valdošās aprindas negribēja ierādīt, ka privāts cilvēks pret gubernatoru varētu paturēttaisnību, jo līdz ar to tiktu satricināta valsts autoritāte. Kā stāsta, tad arī tālāk vēl šīs lietas dēļ viņš vajāts,un viņa nāves cēlonis stāvēja sakarā ar šo afēru. Pēc kādas citas versijas tam tomēr izdevies attaisnotiesar kāda sava studiju biedra Mjasojedova palīdzību. Pēdējais agrāk bijis Rīgā par prokuroru un vēlākpārcelts uz Pēterpili kādā augstākā valsts amatā. Viņš lietu noskaidrojis tiktāl, ka Kalniņš pielaistsaudiencē, bet gubernators dabūjis rājienu.

Pauls fon Lilienfelds gan drīz pēc tam no Kurzemes tika aizcelts. Bet tas varēja būt arī sakarā artoreiz uzplūstošo rusifikācijas strāvu. Baltijas guberņas no tā laika dabūjušas vienīgi krievu tautībasgubernatorus.

Tādi bija nelaika darbi tautas labā. Un tauta to turēja par savu un runāja par «mūsu Kalniņu». Avīzes

rakstīja:«Mūsu neaizmirstamais nelaiķis bija īsts tautas vīrs. Tautisks bija viņa prāts, tautisks bija viņa

dzīves gājums… Tautiskas lai arī ir viņa bēres…»Bija, pienākusi lielā diena, kad nelaiķi vajadzēja izvadīt no biedrības nama uz kapiem. Tā bija

svētdiena. Gan avīzes bija ziņojušas, ka izvadīšana notiks plkst. 12 dienā, bet jau no paša agra rīta lieliļaužu pulki biedrības namu bija it kā ielenkuši.

Runas vīri ar gudru ziņu bija pārdalījuši zāli uz divām daļām. Vienu pusi atdevuši vispārībai, betotru, zārkam tuvāko, rezervējuši savām ģimenēm, biedriem, nelaiķa tuviniekiem un delegātiem. Citādivisiem un pat priekšniecībai nebūtu kur palikt, jo zāles otrā puse jau no paša rīta pilna, ka ne ar pirkstunevar apmaisīt. Turpretim viņiem savā pusē pilnīga ērtība, var ar savām ģimenēm sapulcēties, sazināties,viens otru pārredzēt. Nevar, tā sakot, viens otram pazust.

Logi aizklāti ar melnu drēbi, zālē deg uguns. Svinīgs klusums. Tikai zāles otrā galā ļaudis nepacietīgisakustas, gaida ceremonijas sākšanos, staipa kaklus un grib ko vairāk saredzēt. Viss tāpat, kā bijis! Tikaigoda vaktis noteiktā laikā atmainās un, no ļaužu masām apbrīnotas, izpilda savu pienākumu.

Sāk jau patlaban ierasties cits pēc cita runas vīri frakās, dažādu fasonu cilindros un gludi noskūtiemvaigiem. Krauklītis un Starpiņš ir vieni no pirmajiem, jo viņi pārzina ceremoniālo kārtību. Ieradušies arīkārtības komisijas priekšnieki Ābrands un Augusts Dombrovskis. Ļoti klusu, tikai pusbalsī, rūpīgiemvaigiem tie sarunājas. Ka tikai nu labi izdotos ar to kārtību un viss izietu pa godam! Apmierinājumsviņiem tas, ka lielā skaitā pastellēti policisti un gorodovoji. Ieradies arī priekšnieka vietnieks Mikentāls,kurš, lai gan citādi nevar iesilt, šodien redzami uzbudināts. Viņam jau tagad jāreprezentē visa biedrība untauta, jāsaka arī aizgājušam Kalniņam kādi atvadīšanās vārdi.

Ieronas arī citu biedrību delegāti, gan vecāki, gan jaunāki vīri, starp tiem ne mazums laucinieku unfabrikas strādnieku. Tie, redzams, uz šo gadījumu rūpīgi sagatavojušies, likuši apcirpt matus un bārzdas.Tērpušies vai nu savos melnos svētdienu svārkos, vai arī īrētās frakās un tura rokā īrētas gardibenes. Piekrūtīm savas biedrības nozīme, pār pleciem sēru lenta, ja ir karoga nesēji, – tie apzinās savu lielopienākumu un savu lielo uzdevumu. Viņi strādā priekš tautas, tāpat kā strādāja tas, kam par godu tiešodien ieradušies.

No āreniešiem ieradies Vietalvas Kalniņš, no Pēterpils mācītājs Zanders, no Tērbatas «Letonijas»delegāts garais students Irbe, ir arī starp citiem delegāti no Maskavas, Cēsīm un Valmieras. Ieradies arījaunais dzejnieks Stepermaņu Krustiņš, kurš pieteicies uz kapiem turēt runu. No Vecpiebalgas ieradiesKaudzītes Matīss, kuram Vēbers lūdzis sarakstīt viņam priekš «Balss» referātu. Gan arī seloņi to labprātbūtu uzņēmušies, bet ar Kaudzīti tie nevarēja mēroties. Jo savā laikā tas Piebalgā Kronvaldu Ata bēresbija aprakstījis tik dziļjūtīgi, tik dzejiski, ka, ja viņš tagad šo darbu uzņēmies, tiem viņam par labujāatkāpjas. Un viņš jau arī uzņēmās.

Sadevies rokas ar pazīstamiem delegātiem un runas vīriem, tas izvelk savu kabatas grāmatiņu un visuievērības cienīgu atzīmē. Viņš arī manāmi aizkustināts. «Kas tad aicina skatītājus šurp?» Viņš sarunājāsar savu kaimiņu. «Vai tikai vienkāršs miroņu šķirsts, tumšie, šķidrie sēru audumi? Pilsētā tie arvienredzami. Aicina viņus žēlabas par cienījamā aizgājēja agro nāvi. Pateicība par viņa cīniņiem latviešutautības un tiesības jautājumos. Viņš savā darbības laikā bijis stiprākais cīnītājs…»

To pašu viņš rakstīja art savā referātā.Ieradās arī vairāki seloņi, kuriem šodien nebija rinda pie goda vakts, starp tiem Perlants, Kārlis un

Pudiķis. Perlants sarunājās ar Krauklīša kundzi un Magones jaunkundzi, kuras patlaban atbraukušas areķipāžu. Starpiņš sacīja, ka viņa patei ar Hertu arī vajagot drīz būt klāt ar eķipāžu. Ka tikai nu tiktu iekšā!… Viņam pašam neesot vaļas tās sagaidīt.

Pudiķim bija ausis to dzirdēt. Viņš bija drīz iekšā, drīz ārā, spraucās caur ļaužu drūzmu šurpu turpu,gribēdams sagaidīt Starpiņa kundzi un Hertu un izgādāt viņām labu vietu. Viņam pašam tur bija lielainterese klāt, un tad arī viņš pieņēma, ka Starpiņam var būt it patīkami, ka viņa pienākumus pret dzimtu,

kur viņš pats aizkavēts, uzņemas jaunāki spēki.Bet viņas nerādījās, un tas Pudiķi uztrauca. Viņš, izskrējis uz ielas un pagājies labi tāli, aplūkoja

visas eķipāžas. Bet viņš meklēja velti.Beidzot piebrauc kāda eķipāža pret durvīm. Tām vajag būt viņām! Viņš steidzas atpakaļ, kur

patlaban izkāpj divas dāmas un, it kā apjukušas lielā ļaužu pūlī, nezin, kur iet.«Frau Starpiņ, Frau Starpiņ!» viņš piesteidzas tām no muguras puses.«Ah, jūs tas, junger Mann!» Starpiņa kundze, viņu ieraudzīdama, vieglāk uzelpoja. «Palīdzat mums

tokš tikt iekšā… Es jau papam sacīju, lai mūs sagaida, aber viņš ir unaufmerkzams…»«Viņam tagad tik daudz rūpju un atbildības par vispārību!» Pudiķis to aizbildināja. «Sveiki, Hertas

jaunkundze!… Esmu pieņēmis pareizi, ka nepaliksat nost, kur visa tauta sēro… Kur ikvienam spiežassirdī tie trīs satricinošie vārdi: «Krišjānis Kalniņš miris!…»»

«Sveiki!» viņa labvēlīgi tam sniedza pretim savu roku. Viņš novēroja, ka viņai acis patiešāmsaraudātas.

Neskatot uz visām lielajām tautas sērām, viņam tomēr aizdomā kāds dziļāks cēlonis. Pētoši viņa acisuz tās raudzījās, it kā mēmi jautādamas: «Kādēļ gan?»

Kad viņa neatbildēja, viņš it kā pārmetoši sacīja: «Jūs tomēr esat ieradušies ļoti vēli…»«Hertas dēļ!» mamma pasteidzās atbildēt. «Viņa vairs nemaz braukt…»«Nemaz braukt?!» Pudiķis neizprazdams apstājās.«Pipī dēļ,» mamma paskaidroja. «Nabaga tīrhens piepeši saslimis…»«Pipī?!» Pudiķis iesaucās. «Vai tas var būt!…»«Jāa!» mammā apstiprināja. «Nokāris galviņu, spalviņas izspūrušas, skatās tik žēlām actiņām. Herta

raud tikpat kā izkults bērns: «Mans putniņ, mans putniņ, kā es bez tevis dzīvošu!…»»Un Herta arī tagad piepeši iešņukstējās un aizlika mutautiņu priekš vaiga.«Nu, apmierinies tokš, bērns, apmierinies!» māte pa pusei pārmetoši viņu mierināja. «Viņam jau

tikai kas uzgājis… Varbūt atkal pāries…»«Jā, varbūt,» viņa sāpīgi elsoja, «bet varbūt arī ne…»Nu nevarēja vairs tikt ne soļa, viņa bija jāapmierina.«Bet apmierinājaties, jaunkundze!» arī Pudiķis mammai piebalsoja. «Ja arī jūs viņu zaudētu, jūs

tādēļ vēl neesat atstāta. Jums paliek papa un mamma, un Amītis… Nu, es jūs lūdzu, neraudat vairs,» tasvilka viņai mutautiņu nost no acīm. Apkārtējai publikai tas nemaz neuzkrita, jo raudāja taču sievietestagad pa visiem stūriem un kaktiem. Varbūt tā arī kāda radiniece, kura raud pēc lielā tautas vīra.

«Vēl jau nav tā nelaime notikusi,» Pudiķis vārīgi ap viņu nodarbojās. «Vēl nav zudusi cerība…Pāries viņam, un būs atkal viss labi…»

«Jūs domājat?!» viņa pacēla atkal acis. «Ak, es jau gribu jums ticēt… Negribu raizēties… Bet jūsjau nemaz neziniet, cik mīļš var būt tāds mazputniņš!…» Un viņa izgrūda smagu nopūtu, kas atvieglojasirdi.

«To es gan varu iedomāties!» Pudiķis, žēli smaidīdams, piebalsoja. «Un arī apskaužams…»Herta šķelmīgi paskatījās sānis. Lai gan tai skropstās mirdzēja cita asaru pile, viņas acis uzsmaidīja

tik silti kā saulīte pēc pārgājuša lietus.«Apskaužams?!» viņa iesaucās. «O, vai jums gan patiktu būrītī dziedāt?»Pudiķis lika roku uz sirds. «Man gan nav balss, bet, ja tas jums par patikšanu, es domāju, mana mēle

atraisītos…» Šos vārdus pavadīja daudznozīmīgs skatiens.Viņi spiedās uz priekšu. Herta nopietni vien sāka smaidīt. Arī mamma zīmīgi pavīpsnāja. Bet izlikās,

ka viņas uzmanība būtu citur vērsta. «Ah, ah, to ļaužu!» viņa brīnodamās noraustīja kamiešus.«Ir ļoti daudz!» Pudiķis bija uzmanīgs arī pret viņu. «Kas gan ņemsies viņus saskaitīt? Bet man šķiet,

tā ir ļautiņu pašapziņas zīme. Viņi ņem dalību pie tautas priekiem un bēdām…»«Vai jūsu draugs, tas rakstnieka kungs, arī šodien te?» Herta iejautājās.

Pudiķim šāda interese lāgā nepatika, bet viņš diezgan vienaldzīgs atbildēja: «Ir gan!… Kurš ganspētu tur iztrūkt, kur visa tauta sēro pēc sava Kalniņa…» Bet, gribēdams valodu novirzīt uz citu pusi, taspēkšņi iejautājās: «A propos, ko tad jūsu Amītis dara?»

Tur atkal mamma pasteidzās atbildēt. «Ah, kā tas gribēja mums tikt līdzi! Palika kaukdams unsmilkstēdams… Citādi jau gan, gods dievam, pilnīgi vesels…»

Ļaužu drūzma bija tik liela, ka nu vairs nevarēja lāgā sarunāties. Bija jātura acis vaļā un jāsaņemvisa uzmanība, kā drūzmai cauri tikt.

«Te, te, lūdzu…» Pudiķis, tīri aiz rokas vilkdams, izveda Hertu un mammu cauri līdz zāles otraiaizžogotai pusei. Tā arī stipri pilna, bet cilvēks vēl daudzmaz varēja apstāties.

Te nu viņas arī apsveicinājās ar tuvākām paziņām, Krauklīšu famīliju un Plaušu Ninu, Perlantamāsīcu. Tā bija paslaida jaunava, citādi itin glīta, tikai paretiem zobiem un liela zobgale. Viņa, kārādījās, bija sasūkusies jaunas idejas, un tādēļ Pudiķis no viņas bijās. Viņiem, kā sacīt, valodasnepavisam nesapasēja.

Bet nebija jau vairs laika runāt un savus uzskatus izklāstīt, jo pašlaik sākās bēru ceremonija. Atskantrompetes un bazūnes, un viņu pavadībā publika pēc izdalītām lapiņām uzsāk dziedāt: «Cik tuvu man mansgals jau klātu!…» Pēc tam melni tērptā runātāju krēslā kāpj nelaiķa Kalniņa draugs Codes mācītājs Kopeun uzsāk bēru runu. Jauka arī bija bijusi mācītāja Holsta runa, nelaiķi no dzīvokļa izvadot, par tematu «Izviņa izgāja viens spēks».

Bet Kopem pavisam citāds teicamais. Par viņa runu toreiz laikrakstos nodots sekošais spriedums:«Ja karavadonis neskaita un netura sevis visiem karavīriem līdzi, bet uzskata viņus vienīgi par tiem,

kuriem jāiet nāvē, tad tāds nevar būt īsts uzvarētājs. Tāpat, ja mācītājs, īsti tādos gadījumos, kurklausītājiem cerībazudusi, runā uz viņiem tā, it kā tam pašam nebūtu nekāda dalība pie viņu priekiem unbēdām, sacīdams tik «jūs», «jūsu», «jums», tad vārdiem nav spēka. Bet Kope ne vien sajutās, iet arīskaitījās pie apbēdinātiem. Klausītāji to dziļi sajuta…»

Patiešām, viņš miekšķēja sirdis, ka vai, vai! Ne viena sieviete vien slaucīja asaras. Vietvietām zālēdzirdēja skaļu šņukstēšanu. Ne tikvien pie tuvu piederīgiem, atraitnēm un bāriņiem, bet arī gluži svešāmpersonām. Raudāja Magone un Krauklīša kundze, kas citādi rādījās diezgan pacieta, un pat Ninai ar visusavu perfīdo smaidu bija grūti valdīties. Jūtīgā Herta un Starpiņa kundze sabruka pat asarās. Pudiķimnekādi nebija iespējams viņas mierināt, jo, pirmkārt, tas būtu neveikli un, otrkārt, viņam pašam, – lai arītas no mācītāju runām neko neturēja, bija ap dūšu tā jocīgi un savādi. Un sajuta taču šo runas iespaidu parviņu daudz skarbāki un norūdītāki vīri. Tā, piemēram, vecais Krauklītis, slaucīdams sviedrus, aizņēma arīlīdzi acis, un Starpiņš nogrimis tādā elēģiskā apcerē.

Pēc mācītāja runas uzstājās jaunais priekšnieka vietnieks Fr. Grosvalds. Viņš cildināja aizgājējanopelnus un sniedza ziņas par viņa cītīgo un sekmīgo darbību biedrības amatos. Sevišķi vērīgi uz viņuklausījās viņa līdzkandidāti uz priekšnieka amatu. Par tādiem varēja skaitīties Aleksandrs Vēbers, Zinībukomisijās priekšnieks, Jānis Kļaviņš, runas vīrs un ilustrēta žurnāla «Rotas» redaktors-izdevējs, unplecīgais Jānis Einberģs, viens no vecākiem runas vīriem. Visi tie tāpat bija advokāti, un katrs viens notiem apzinājās, ka viņam lielāki nopelni tautas druvā nekā viņu jaunajam līdzcensim. Kā rādījās, viņi bijaļoti apmierināti. Gr. nepavisam nevarēja iesilt, runāja vienmuļīgi un mehāniski, neraugot, ka bija manāmiuztraukts. Uzbudinājuma sekas vienīgi tās, ka viņš šai un tad savos vārdos pārteicās, ko tad satrūcies ātriizlaboja. Nē, nē, tas viņiem nopietns konkurents nebūs! Viņa stiprā puse vienīgi tā, ka viņam fraka labipieguļ.

Turpretim pārējā publika ne tik visai bija apmierināta. Karstums pārpildītā zālē pieņēmās, un uzvietas kājās stāvēt grūti, ja runa sevišķi nesaista. Auditorija tādēļ, sakustējās, sāka slaucīt sviedrus,dīžļājās, ar vārdu sakot, viena daļa garlaikoja, un otra daļa kļuva nepacietīga. Starpiņa kundze,nevarēdama sagaidīt beigu, pat sapīkusi iesaucās: «Kwatsch!» Tas bija niecinājums pa vāciski.

Runātājs nobeidza, publika aprima, un beidzot pat valdīja dziļš klusums, kā jau tas parasts, kad

katedrā parādās jauns runātājs. Sirms, paslaids vīrs, kuru tikai nedaudzi no klātesošiem pazina un arīsaprata, jo viņš uzsāka runāt pa krieviski. Tas bija «Rižskij Vestņik'a» nodibinātājs un redaktors-izdevējsLeonids Gešihins, izveicīgs žurnālists un, var sacīt, Rīgas krievu sabiedriskās dzīves tēvs. Pirms viņakrieviem Rīgā savā starpā nebija nekādu garīgu saišu, tie dzīvoja izklaidēti, bez savas biedrības unlaikraksta. Sabiedriskā dzīve viņiem atzīmējama ap 1870. gadu, kad, te ieradies, L. Češihins nodibinājapirmo laikrakstu un arī biedrību «Uļej» (Bišstrops). No tā laika krievu māksla un žurnālistika sākdarboties līdzi pie Rīgas kultūras, līdz tam krievi Rīgā bija svešinieki. Pēc saviem politiskiem ieskatiemČešihins pieslējās pirmiem krievu nacionālistiem, proti, ka krieviem vajag balstīt latviešus un līdz ar tospiest atpakaļ vācu iespaidu. Ka krieviskam vajag beidzot arī Baltijā valdīt, tā viņam bija iztaisīta lieta.Tikai līdzekļi, kā to panākt, viņam bija gluži citādi nekā šaursirdīgiem birokrātiem un karjeristiem. Viņšieteica tā rīkoties, ka lai latvieši mācītos mīlēt un cienīt visu krievisko un tam labprātīgi pieslietos.

Tā arī tagad viņš uzsvēra krievu un latviešu attiecības, aizrādīja, ka nelaiķis smēlis zināšanasMaskavas universitātē un tādēļ tam bijušas ļoti pareizas domas par latviešu tautas izglītības līdzekļiem.

Pēc beigtas ceremonijas, kad zārku taisījās nest ārā, kas bija runas vīru pienākums, Rīgas Latviešulabdarības biedrības skolnieces pirms ceļu līdz nama slieksnim kaisīja puķēm. Tas bija atkal kas jauns,kas sacēla vispārēju ievērību. Jau vienkārt tādēļ, ka puķes šinī laikā bija ļoti dārgas un meitenes bijatērpušās tautiskos uzvalkos. Sevišķi par to aizkustināts referents Kaudzītes Matīss, kurš tūlīt faktu steidzāsatzīmēt savā kabatas grāmatā. «Lai jums, mazajās, šis darbs paliek piemiņā. Atnāks laiks, kad viņa nozīmiapķersat un sapratīsat…»

Starpiņš vēl paguva savai cienīgai pasacīt, ka viņam jāiet līdzi gājienā zārkam pakaļ un tādēļ viņāmjābrauc eķipāžā vienām. Tāpat Krauklītis savu ģimeni, kurai divas eķipāžas, bija nodomājis atstāt savaaudžudēla Ernesta Sutuma vadībā. Bet tas bija pazudis, diezin kur palicis.

Dāmas par to rādījās it kā nobēdājušās, it kā vienas atstātas. Bet Pudiķis zināja padomu: «Ja jums,cienījamās kundzenes, nekas nebūtu pretim,» viņš ieminējās, «tad jau arī mēs varam būt jūsu pavadoņi.Es, Ērgļu Kārlis, Perlants Plausis…»

Šis priekšlikums tika pieņemts. Tikai jānorunā, kā sasēst. «Vienā eķipāžā lai brauc zēni vieni,»enerģiskā Krauklīša kundze noteica. «Otrā brauksim mēs ar Magoni un Plauša kungs, un vēl var kādspiesēst…»

«Ērgļu Kārlis, tad jau pareizi iznāk!» Pudiķis iesaucās. Viņam bija no svara, ka pie tāda iekārtojumaviņš dabū pie Hertas sēdēt, un bija laimīgs, ka viņa priekšlikums tiek pieņemts.

Hertai un viņas mammai jau arī nebija, ko nožēlot, jo uzmanīgāka un pakalpīgāka kavaliera parPudiķi jau nevarēja vēlēties. Un viņš bija bagātīgi algots vienīgi ar to, ka dabūja piedurties pie Hertasdrēbju vīlēm.

Kārlim bija citādi. Magone, kā jau biedru starpā kalkulēts, bija viņa vecākā komiltoņa Perlantapiederums. Viņa Perlantam varēja būt vairāk nekā skolniece. Un tādēļ, Kārlis pret viņu izturējās argodbijību, atturību, kas robežojas līdz pat saltumam. Turpretim Magone jutās pilnīgi brīva un, kā rādījās,viņai pret jauno rakstnieku bija diezgan liela interese. Viņai gan tā latviešu valoda tā negāja, bet totiesurunāja viņas dzīvās acis. Viņas sārtās rožu lūpiņas čūrinājās, lai ievilktu viņu dziļāk valodās, bet viņšvairāk ne kā «jā» un «nē» vairāk ne kā tikai to taisnu.

Lielais bēru gājiens patlaban sāka sastādīties. Viņiem diezgan ilgi nācās gaidīt pie biedrības durvīm,kamēr tur piebrauca viņu eķipāžas. Sētu mūzikai atskanot. Sēru gājiens pēc iepriekš nospriestas kārtībassāka kustēties uz priekšu sekošā rindā:

Pirms Rīgas Latviešu biedrības sēru zizlis, kuru braukšus veda Bernhards Dīriķis un Fr. Grosvalds.Pēc Viņiem brauca garīdznieks, kam sekoja līķa rati, tie greznākie, kādi vien privātiem cilvēkiem atļauti.Zārkam kā pavadoņi kājām gāja līdzi Rīgas Latviešu biedrības runas vīri, tad pārējās biedrības undelegācijas ar karogiem, kuri dziļās sērās tīti. Viņas gāja šādā kārtībā:

«Fūrmaņu palīdzības biedrība», «Ziedoņa palīdzības biedrība», «Jonatana biedrība», «Pēterburgas

Ārrīgas dziedāšanas biedrība», «Pavasara biedrība», «Cerības biedrība», «Slīperu cirtēju biedrība»,«Majoru-Dubultu Labdarības biedrība», «Pārdaugavas Labdarības biedrība», «Rīgas Palīdzībasbiedrība», «Āgenskalna Baptistu biedrība», «Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība», «Danielapalīdzības biedrība», «Valmieras Latviešu biedrība», «Rīgas Latviešu biedrība» un studentu korporācija«Letonija».

Tām sekoja eķipāžas, pavisam kādas divdesmit sešas. Bēru gājienam pa priekšu un sānos plūda līdzilieli ļaužu plūdi, kas līdzīgi upei tek vīzīgi pa Aleksandra ielu un vēlāk pa Miera ielu uz Jēkaba kapiem.Cilvēki katrs par sevi kā atsevišķa daļa apbrīnoja kopīgo masu, kura patiešām grandioza. Piebiedrojās arīnejaušie skatītāji, piebiedrojās ziņkārīgie veseliem pulkiem un masām. Lieliskais uztrauc un rauj sevlīdzi. Tāpat pilni logi skatītāju.

Bija arī visādas sarunas un piezīmes dzirdamas, no kurām dažas pat atsitās bērinieku ausīs. «Rau,kur aizved glabāt latviešu ķēniņģi!» kāda sieva iesaucās, un nevarēja notvert, vai nopietnā vai ironiskānozīmē. Turpretim pa gabalu tālāk kāds vīrs balti nospļāvās: «Aizved atkal kādu cepešu ēdēju!» Kāredzams, arī tas nelaiķi nepazina, bet teica parasti to, ko nemantīgie arvien mēdz teikt, kad apzvana aiapbedī kādu turīgu. Pa gabalu dzirdēja atkal kādu sievu: «Visu viņš tik darījis tautas labā…» Viņaskaimiņš piebilda: «Vai ta nu bez sava labuma strādāja… Bija taču viņam tur arī savs labumiņš…» – «Janenoliki rubulīti priekšā uz galda, nerunāja vis ar tevi,» kāds trešais iebilda. «To simtu, ko es viņiem turtai «Austrā» iedevu, to jau es vairs neredzēšu,» kāds cits gabalu tālāk iesaucās. «Lai nu dievs mielo viņadvēseli, bet to naudu apēda gan…» – «Nu, va' ta' nu viņš vainīgs, ka kapteiņi taisa uz kuģiem avāriju…» –«Kapteinis viens darīja?» tālāk atkal kāds iesaucās. «Viņi bez sazināšanās nebija!… Āre, Putniņš arZommeru arī par to jauno kuģi tik dārgi noņēmuši…»

Un tā visādas valodas! Krauklīša kundze enerģiski saņēma lūpas. Vai tad uz visu var izklausīties, koļaudis runā? Kādēļ tad viņi visi tā spiežas līdzi, ja viņi domā, ka šis vīrs tik slikts bija? Lūdzis taču viņusneviens nav.

Lielais bēru gājiens panāk ceļā arī citus bēriniekus, kuri it kā nobijušies pagriežas pie malas unaizlaiž viņus garām. Ir citi arī greznāki un vienā gājienā pat eķipāžas, bet lielākā daļa ļoti vienkārši. Viņipat redz pa gabaliņu vienu darba raspusku, uz kuras kails, balts zārks, un tikai maza saujiņa apdilušāsdrēbēs viņam seko.

«Vaī, kāpēc tam tikai tā?!» Magone brīnījās.«Visiem jau nevar būt vienādi, bērns!» māte nopūtās. «Dažādā kārtā cilvēki staigā savus virszemes

ceļus, dažādā kārtā tie iebrauc arī mūžības vārtos…»Kad Magone to vēl nelikās saprotam, Perlants piebilda: «Tas ir dabas likums, jaunkundze. Divas

viena un tā paša koka lapas nav gluži vienādas. Kur nu vēl cilvēki?»Magone ar acīm koķetēja. «Jā, jā, – visi nevar būt blondi, un visi nevar būt bruneti…»«Taisnība!» Perlants pasmiedamies piebalsoja.«Bet tas jau ir mūsu Ernsts!» Magone piepeši izbrīnījusies iesaucās. «Jā, Ernsts, patiešām…»Visu acis vērsās turp. Viņi atradās blakām baltajam zārkam uz raspuskas. Tikai maza saujiņa laužu to

pavadīja, acīm redzot, prasti cilvēki apdilušiem apģērbiem. Starp viņiem arī soļoja students ErnestsSutums, arī tāpat ļoti novazātu mēteli un vecu cepuri.

Krauklīša kundzei patiešām bija neomulīgi, ka tie abi jaunie cilvēki redz viņu audžudēlu tādāvienkāršā sabiedrībā.

Diezin kas vēl par cilvēkiem?! Viņa to nemaz neliktos redzam, bet, kad nu Magone iesākusi, «Ernst!»– viņa uzsauc un māj kučierim pieturēt. «Vai tu nebrauksi mums līdzi, Ernst?!…»

Bet viņš liekas, ka būtu pavisam svešs un viņus nemaz nepazītu. Arī, ka viņam viņu milzīgais,lepnais gājiens nemaz neimponētu. Tikai pāris viņa biedru ar iedauzītām, nonēsātām hūtēm, mutesieplētuši, uzlūko šos brīnumus.

Students tikai ļaunu smīnu atbild uz Kārļa sveicinājumu. Krauklīša kundze piesarkusi vēlreiz atkārto

savu aicinājumu, bet viņš atmet tikai ar roku un, viņus turpmāk neievērodams, aizgriežas uz otru pusi.«Viņš jau nekad savai garderobei nepiegriež pienācīgo vērību,» Krauklīša kundze it kā

atvainodamās sacīja, kad bija pabraukuši viņam garām.«Ērmods cilvēks!» Magone nevarēja nociesties, nepiebildusi. «Pavisam tāds zonderlings…»«Lūdzu, jaunkundze, «ērmots»,» Perlants pārlaboja. «Ērmots un savādnieks…»«Nu jā, ērmodts!» viņa atvainojās, bet tādā balsī, kas liecināja, ka viņa savam skolotājam tā nebūt

nedomā padoties. Kad viņš to cieti uzlūkoja, viņa koķetēja tam ar acīm pretim. Nu padari viņai ko!Kamēr viņi tā ķīvējās un amizējās, Kārlis tikai sērīgi smaidīja. Viņam ne tik spītīgais students

interesēja kā vienkāršais zārks uz darba ratiem. It kā dvēselē ieskanētos kāda vārīga stīga, tā kā šaubas, tākā raudas… Kādēļ šinī svinīgā bēru dienā tāda bēdīga aina? Labais iespaids tika bojāts un atklāta kādanepatiesība. Viņš jau sen apradis ar principu, ka visi tautieši nav viens, ka pirmiem un labākiem jāturaskopā tikai ar sevis līdzīgiem. Bet kādēļ tad to nesaka klaji un gaiši? Nu, labi, tie pirmie un labākie strādāun gādā priekš tautas. Bet, ja šādas bēdīgas ainas atklājas, tad taču viņi nav pietiekoši strādājuši ungādājuši.

«Bet, rakstnieka kungs, koo jūs tāds melanholisks?» Magone, viņu ar savām spulgām acīm unsmaidiem provocēja.

«Es pārdomāju par tautu,» Kārlis iztraucēts pasmaidīja…«Vai mēs drīkst zināt, koo?» viņa pētīja tālāk.Vēl tālumā bija redzams baltais zārks. «Nē!…» viņam piere savilkās grumbās. Viņai jau tas bija aiz

muguras, un viņa to neredzēja. Bez tam jau arī tas palicis tālu atpakaļ nesaredzamā tālumā.Beidzot kapsētas vārti sasniegti. Bērinieki plūda iekšā kapsētā. Par kārtību arī še gādāts. Gorodovoji

it visur redzami. Toreiz to ieskatīja par lielu pagodinājumu un uzmanību no policijas puses. Biedrībaspriekšniecība par labu kārtības uzturēšanu izsniedza pat policijai 50 rubļus lielu gratifikāciju. Bez tam arīkārtību kapos palīdzēja uzturēt Rīgas un apkārtnes biedrību locekļi. Tie turēja ceļu svabadu tādā ziņā, kaabās pusēs bija nostājušies vīrs pie vīra ciešā ķēdē un turēja uz katru pusi ziņkārīgās ļaužu drūzmasatpakaļ. Kad bēru gājiens bija cauri, tad arī tam piebiedrojās pakaļējie kārtības sargi.

Kapu ceremonija, ko izdarīja atkal mācītājs Kope, mainījās ar bazūņu mūziku un četrbalsīgāmdziesmām. Kad kaps ir aizbērts, tad sākas runas un vaiņagu nolikšana. Ļaudis staipa kaklus un grib kosaredzēt. Kā rādās, tad žēlabas devušas pilnīgu vietu ziņkārībai.

Pirmais runāja Latviešu biedrības goda biedrs arhitekts J. Baumanis, nelaiķa priekšgājējs biedrībaspriekšsēdētāja amatā. Viņi savā laikā bija cīnījušies un savā laikā bijuši draugi. Viņš runāja atkal par«mūsu Kalniņu». Viņu nevarot par savu saukt ne vienīgi Vidzeme, ne Kurzeme, viņš piederot visai tautai.Latvju tautai ļoti bieži jāciešot šādi piemeklējumi, kad nāve tai krietnākos dēlus atrauj pašos spēka gados.Tāds trūkums cēlies atkal caur Krišjāņa Kalniņa nāvi. Ne vien Rīgas Latviešu biedrībā, – bet arī visālatviešu tautības jautājumā. No Rīgas Latviešu biedrības puses viņš noliek uz kapa lauru vaiņagu.

Ja arī Baumanim laba balss un izteikšana, bet publika sevišķi sakustas, kad uzsāk turpmākais. Garškā kārts, melnām ūsām un krāsainu cepurīti, kura pārklāta ar melnu sēru plīvuru. «Kas tas? Kas tas tādsir?» nezinātāji jautā. «Tas ir «Letonijas» delegāts, teoloģijas kandidāts Irbe,» tie, kas zina, paskaidro. «Irarī teikšana kā mācītājam,» informētie apmierināti piebilst. Tā kā viņš par visiem par galvu garāks, visito arī var labi redzēt un dzirdēt.

«Latvju tauta raud un vaimanā!» viņš sauc. «Latvju tautai piepeši apklusušas prieka un līksmībasdziesmas! Kur vien latvju mēle skan, visur ir dzirdamas sēras gaudu skaņas. Raudi, ak, raudi un vaimanā,latvju tauta! Pār tevim nācis grūts piemeklēšanas laiks!… Raudi, žēlas, gaužas asaras, sevišķi tu,«Letonija»! Tavs visstiprākais, varenais ozols ir nolūzis… Nāve, rūgtā, bālā nāve ir laupījusi tavu godabiedru, laupījusi Krišjāni Kalniņu. Tavu seju vairs neredzēsim, tavu roku vairs nespiedīsim, bet parpriekšzīmi mums būsi joprojām, kamēr būs latvju tautas dēli, kuri centīsies tapt par stipriem, derīgiemBaltijas ozoliem. Ja tevi būtu pazinuši, tad nebūtu bijis tavs īsais mūžs tik grūts. Bet daudz bija, kas tevi

nepazina, negribēja pazīt. Tevi saprata un godāja, kas tevi, gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevinepazina. «Strādā, nepiekūstoši strādā līdz pēdējam dvašas vilcienam savu brāļu labklājībai par godu!» –bija tavs karoga uzraksts. Caur to mums visiem par priekšzīmi esi izpelnījies nemirstības lauru kroni.Nemirstības lauru troni tev tikai var dot, kas ir dievs pār visiem dieviem un kungs pār visiem kungiem.Bet tu, latvju tauta, priekš tevis mūsu dārgais aizgājējs pūlējies savu īso, sūro, grūto mūžu. Tāpēcneaizmirsti, ko viņš tev labu darījis! Turi viņu dārgā piemiņā, cieni viņa darbus, cieni viņu pašu! Bet tuviņu tikai tad pienācīgi cienīsi un godāsi, ja, godīgi un dievbijīgi dzīvodama, paliksi vienmēr savā tēvuticībā. Tad tas spēks, kas no mūsu neaizmirstamā nelaiķa izgāja, arī joprojām pie tevis paliks un debesutēvs tevi sargās un glabās, tevi valdīs un vadīs…»

Kārlis sāpīgi sarāvās ikreiz, kad tika piesaukta tauta un varenais ozols, kas strādājis priekš viņaslabklājības. Viņam stādījās priekš acīm baltais, kailais zārks uz raspuskas, kurai sekoja students ar vecacepuri un nonēsāto mēteli. Bet ko tad no šīs tautas prasīja? Kādi aprakstīja viņas centienus un ideālus? Nevairāk, ne mazāk, kā ieteica tiem palikt pacietīgiem un padevīgiem zemes tārpiem. Bet, ja tauta lai nebūtuvairāk, kas viņa tagad ir, kādēļ tad viņai drosmi centienos par savu labklājību? Kādēļ tad viņai ozolu, unkādēļ viņai par saviem lūzušiem ozoliem gaust? Viņš sajuta, ka nelaiķa piemiņa zināmām tendencēm parlabu tika norauta pīšļos. Lai arī tas tautai varbūt nevarēja līdzēt, taču viņš nevarēja tai jaunu vēlēt. Viņšnevarēja smacēt viņas centienus pēc kā jauna, nebijuša un labāka.

Un, kamēr citi runātāji no dažādām biedrībām izteica apmēram to pašu, viņš nelaiķim krūtīs kalapantiņu ar satīrisku piegaršu:

Tu sirdīgi mūs aizstāvēji,Kad pēla mūsPar viegla dzīvi, kungu priekšā!Ak, iekšā ticis debesis,Jel aizstāvi mūs debestēva priekšā….»

Atkal ar skaļu patosu iesāka kāds runātājs, kas sacēla vispārēju ievērību. Teica, ka tas esot jaunaisdzejnieks Stepermaņu Krustiņš. Pēc kāda sava garāka nodeklamēta dzejoļa viņš iesāka ugunīgu sparuprozā:

«Es redzēju zvaigzni mirdzam, kas spīdēja pa tumšām, tumšām naksniņām. Es dzirdēju vētru krācam,kas trakoja pār dievzemītes ozoliem. Lūk, zvaigzne izdzisusi – dus ozols salauzīts… Ai, plūstiet, asaras,jūs sāpju bērni, jā, plūstiet, ritinājat aumaļām!… Redz; māmuliņas krāšņums bālējis, redz, tautas zieds irvītis, savītis…

Rau, viņa kaps!Tu, dižais tautas dēls! Tu biji patiešām tā jaukā rīta zvaigzne, kas, spoži mirdzēdama, mūs vadīja iz

drūmās nakts. Tu biji patiešām tas milzis dievzemītes ozols, ko nespēja nekādi v a k a r a v ē j i locīt, betko tik pati augstā dieva ziņa spēju roku lauzusi. Dieva vaļa! Tu biji krietnais tautas bērns, kas, savu tautumīļodams, šim vīra pienākumam, šim svētsolījumam biji uzticīgs līdz pašai pēdējai stundiņai. Tu biji tasstiprais karavīrs, kas, savu tēvazemi sargādams, šim savam karogam biji uzticīgs līdz pašai kapa malai!…Saldu dusu tev!… Tavs nopelns svēts; tur, tur aiz zvaigznēm viņš tiks pilnam līdzināts. Tu esi cīnījies kāreti kāds, kura darbos diženi mirdz tautas gods… Lab' tev un mums! Kas necīnās, tas nenesīs to godakroni debesīs!…»

Kārlim bija sāpīgi jāpavīpsnā; tauta galvas vien kratīja par smalko izteikšanu. Tauta gan brīnījās, betne prātā tai nenāca par «lūzušo ozolu» gaust un bēdāties. Orators nobeidza ar sekošo pantu, acīm redzot,šim gadījumam sacerētu:

«Dusi saldi, labo tautiet!

Pāri tavam kapamLai zied neaizmirsteles,Lai zied rozes, vijolītes,Tavas tautas puķītes.

Viņas piemiņā tu būsi,Kamēr sirds mums krūtis sils,Jo tu biji tuvi, tāliAllaž viņas stipra pils.

Dusi saldi! Pāri kapamViņš, tavs gars, lai pie mums mīt,Kā joprojām tuvi, tāliTautas gods par slavu spīd…»

Pēc viņa nāca atkal kāds gaišmatis jauneklis, kurš, kā teica, esot Pēterpils latviešu mācītājs Zanders.Viņš runāja it kā paša aizgājušā Kalniņa vārdā.

«Ardievu, mana tauta, kuru esmu mīlējis līdz nāvei, priekš kuras esmu sviedrus lējis un cīnījies!Tagad es gulstos dzestrā kapā, manas rokas priekš tevis vairs nestrādās. Ardievu, mana tauta, kas tu maniesi mīlējusi līdz pašai nāvei, kas tu man uzticējusies! Savas tautas mīlestība bija man augstākā laime,mans cerības spēks. Ardievu, mana tauta! Man tevis jāatstāj nu grūtā, bēdu pilnā godā. Kā tev nu klāsiesnākamībā? Kas to zina sacīt! Es citādi nezinu par tevi gādāt kā tevi dieva gādāšanai pavēlēt. Pats visuvarenais lai tevi sargā! Paliec tikai viņam uzticīga un neatstāj viņa ceļus, tas ir, savus ticības ceļus! Tadtavi skauģi tev nenieku padarīs… Ne vien caur savu pavadīšanu un asarām izrādi, ka tu esi mani mīlējusi,bet arī caur saviem darbiem. Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā! Strādā un atkal strādā, un lūdzdievu par palīgu, tā būs mana sirds pēdējā vēlēšanās, to es tev lūdzu, to es tev pavēlu. Ardievu, manadzīves biedrene un mani bērniņi!… Līdz ar tevi raud mana tauta, un dievs, kas asaras skaita, ne katru nojums neatstās – – –

Nu tad dusi saldi, mūsu Kalniņ, mūsu gādniek un kareivi! Kā tu mūsu tautai bijis ozols, tā mēs arneko cienīgāku nezinājām, kā ozola vaiņagu likt uz tava kapa. «Kam tu lūzi, ozoliņi, vai nav kokulūzējiņu?» Dusi saldi, mūsu labdari! Tevi pavada mūsu žēlabas, mūsu pateicības. Tauta latvju kamērdzīvos, dzīvos Kalniņš. Tu esi aizgājis, kur mīt, kas priekš tevis strādāja un cīnījās, mēs, tavu piemiņugodādami, sniegsim rokas uz dūšīgu strādāšanu un gādāšanu tautas druvā! Mēs tevim tava kapa malāsolām tavās pēdās turēt uzticību, vienprātību, mēs solām stipri stāvēt, kā tu to darīji, stipri stāvēt savātēvu ticībā un valodā. Tad dieva tēva roka, kas mūs piemeklējusi, mums pārvērtīsies par svētības roku.Mēs arī dzīsimies tev palikt uzticīgi līdz nāvei, uzticīgi dieva vārdam savos ticības ceļos un uzticīgi tavāspēdās, lai arī mēs varētu mantot dzīvības kroni…»

Daudziem šie vārdi pagāja garām vienaldzīgi, bet Kārlis jutās it kā apkaunots, jo viņš nevarēja tiemlīdzi just.

Nemiers ar sevi un ar visu tikpat kā tārps sāka grauzt Kārļa sirdi. Viņš negribēja labāk klausīties,novirzījās sānis, soļodams tālāk un tālāk starp kapu krustiem ar vairāk vai mazāk zīmīgiem uzrakstiem.Bet maz viņš ko tur redzēja, jo viņa domas kavējās citur.

«Tevi saprata un godāja, kas tevi gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevi nepazina…» Tasbija «Letonijas» delegāta runas kodols. Tīri labi teikts, un lielais pulks ne domāt nedomā, uz ko taszīmējas un kas ar to izteikts. Ne vien letoņi, arī seloņi tā domā, it visi Latvijas ozoli, kas stāv pie viņakapa malas. Ja vācieši tikai īsti saprastu, ko viņi grib, tie viņus nenievātu, bet godātu. Priekš pirmo unlabāko stāvokļa nostiprināšanas tik vieni, kā otri ņēma palīgā it visu – ir dievu, ir ticību, ir vienprātību, ir

turēšanos pie veciem tikumiem. Šie vīri zina, kas tautai vajadzīgs un kur viņi to vada.Vajag jau tikai saprast! Jā, jā, viņš jau arī nebija svešinieks, viņš pazina korporācijas principu. Viņš

arī grib būt uzticīgs tam, ko uzņēmies, turēties pie saviem biedriem un nerunāt vairāk, cik vajadzīgs. Jajau vajadzēja būt aristokrātam, tad arī viņš tāds bija. Bet smags bija tāds upuris. Bet labāk, ja aristokrātsbūtu līdz galam un tautai atklāti pasacītu: «Mēs tevi par sevis līdzīgu neturam. Mēs strādājam pirmāmkārtām priekš sevis un, ja mums iznāk laika un ir izdevīgi, tad tikai priekš tevis!» Vajadzēja balstītiesvienīgi uz saviem spēkiem. Bet, lūk, uz tiem paļāvības laikam trūka.

Pie kapa atskanēja četrbalsīga dziesma. «Augšām aiz zvaigznēm, kad gaisma reiz ausīs…» Bet arī tāviņam nenoderēja par apmierinājumu. Kā nemiera dzīts, viņš devās nostāk un tālāk.

Starp krustu rindām tikai retus ļautiņus varēja ieraudzīt, visi bija tur kopā, kur viņu kā melna nakts!Tur, kur kraujas vaiņagu kalni, kur mainās dziesmas ar runām.

Te viņš nejauši ieraudzīja nākam tāpat viņam pretim studentu Ernestu Sutumu. Savu mironi tas jaupabāzis zem zemes un skatījās nicinoši apkārt uz greznajiem krustiem.

Viņi nevarēja vairs izvairīties sāņus, tiem vajadzēja satikties taisni krūtīs. Kas attiecas uz Kārli, tadviņam nebija nekas pretim iepazīties ar šo savādo, bet interesanto cilvēku tuvāk.

Tādēļ, pacēlis cepuri, viņš pirmais to jau pa gabalu sveicināja.Otrs sveicinājumu gan saņēma, bet viņa vaigā varēja lasīt perfīdu smaidu un apslēptu naidu.«Nu, līguson, tautai jau atkal viens varens ozols ir lūzis!» tas graizīgā un pārsmejošā balsī iesāka.

«Noturējāt jau savu runu pie viņa kapa? Nu jau tauta bārenīte, ko?…»Visa viņa izturēšanās un valoda Kārli nejauki kaitināja. Tomēr viņš izteica apmēram to pašu, ko

Kārlis pie sevis juta, un tādēļ pēdējais, cik varēdams mierīgi, atbildēja:«Zaudējumu taču jūs nevarat noliegt! Mūsu labākais tautas dēls ir miris…»«Skandināt, skandināt savu kokli, lai tauta raud un vaimanā,» Sutums nesaudzīgi turpināja. «Visu

mūžu priekš tautas cīnījies un strādājis. Bet es zinu vienu, kam viņš ne par grasi laba nav darījis… Taskāvās ar badu un trūkumu…»

Kārlis lēni satrūkās. «Tas, kura zārkam jūs gājāt pakaļ?»«Jā!… Un es zinu simtiem tūkstošiem tādu… Bads un trūkums ir viņu pastāvīgs viesis…»«Kas tad tas par cilvēku bija, ko jūs pavadājāt?» Kārlis, neievērodams viņa aso toni, mierīgi jautāja

tālāk.«Tas jums var būt vienaldzīgi!… Tautas pīlārs tas nebija, ozolu dēls arī ne… Neraud tauta pēc viņa

žēlas asaras… Tikai vienkāršs strādnieks fabrikā… Uz kājām kļūms… Tādēļ krita ar visu nastu un vārīgisadauzījās. Slims gulēja bez darba. Un nomira gluži tāpat kā jūsu lielais ozols…»

Viņš ņēmās tik zaimojošā balsī, ka Kārlis beidzot uztraucās. «Kādēļ tad jūs par visu varu gribietnoraut pīšļos lielā tautas vīra piemiņu?! Vai tad jūs viņa nopelnus gribiet noliegt? Saprotams, ka it visiemviņš līdzēt nevarēja, visiem mēs neviens nevaram līdzēt… Varbūt arī nelaiķis reiz redzējis labākasdienas…»

«Nekad viņš labas dienas neredzēja!» Sutums attrauca. «Tādi ļaudis nekad neredz labas dienas.Savā augstākā ziedu laikā tas bija vīnūzī komijs. Košku viņu sauca, ja gribiet zināt… Mana tēvadraugs…»

«Ahā, – tā jau domāju!» Kārlis atvieglots uzelpoja. «Tad tā nav vienkārša demonstrācija, ka sekojātviņa zārkam? Bet tādēļ taču jums nevajag aizskart mūsu tautas darbinieku. Iedomājaties, ka pats reizstrādāsat tautas druvā… Kā jums tas patiks, ja cits par jums sacīs to pašu?…»

Otrs viņu tikai pārsmejoši uzlūkoja.«Nelaiķa Kalniņš tāpat studējis Maskavā, tātad ir jūsu filistrs,» Kārlis turpināja. «Jums jo vairāk

vajag justies caur viņu godinātam, uzstāties pret citiem, ja kāds viņa piemiņu gribētu zaimot…»«Mums nav filistru, ne arī tautas pīlāru!» otrs atbrēca. «Starp mums un jums ir dziļa plaisa. Mēs

piederam tiem, kuriem nav nekā, kuriem nav tautības, nav tēvijas…»

«Esam taču vienas tautas piederīgi,» Kārlis pastāvēja.«Ko jūs uzmācaties ar savu tautu, ar saviem dižvīriem! Tie ir tautas ozoli, tie ir saules dēli, tie ir

varoņi… Nekas viņi nav…»Viņa acīs pie tam uzliesmoja fanātiska naida uguns.«Ja tas tā būtu,» Kārlis smaidīdams viņu uzlūkoja, «kādēļ tad šodien tūkstošiem un atkal tūkstošiem

ļaužu plūst pakaļ viņa zārkam? Ne tikvien izglītotie, ne tikvien turīgie… Arī strādnieki, darbaļaudis, tautavisplašākā nozīmē. Vai jūs domājat, ka viņa tik ļoti pieķertos savam izsūcējam un muļķotājam?»

Tā jau bija taisni tā parādība, uz kuru otram pašam trūka atbildes, uz ko tas varēja atbildēt tikai arsavām naidā zibsnošām acīm. «Tas jau, lūk, ir tas! Bet tautai vajag acis atdarīt!… Tautai pašai savastiesības vajag izkarot…»

«Strādnieki izšķir it labi, kas viņu draugs,» Kārlis, it kā neievērodams viņa pretrunu, turpināja.«Protams, mūsu pienākums vēl vairāk rūpēties par viņiem, vest viņus pie gaismas, tiem palīdzēt…»

«Tiem jūsu palīdzības nevajag!» otrs, it kā odzes dzelts, iesaucās. «Tie paši ar saviem spēkiemizkaros savu nākamību – –»

«Zanders jau savā runā minēja, ka mums vajag sadoties rokas un strādāt priekš tautas vairāk nekālīdz šim – –»

«Lieciet jūs strādniekus mierā!» otrs viņu pārtrauca. «Tiem nevajag jūsu žēlastības, jūsu uzbāšanās.Mūsu ceļi šķiras… Brauciet savās eķipāžās, mēs dimdošiem soļiem ejam pretim savai nākotnei.»

Kārlis neizprazdams viņu uzlūkoja. «Kā vēlaties!» viņš atmeta ar roku. «Jūs taču ziniet, ka neesamtie cilvēki, kas uzbāžas…»

«Vismaz tiem ne, kam nav nekā, no kuriem nevar nopumpēt!» viņš ļauni nosmējās.Kārlis nosarka un nobāla. «Vai dzirdiet!» viņš saslējās. «Jūs laikam to attieciniet uz mūsu pēdējo

apciemojumu pie Krauklīša kunga!»«Fakts!» otrs viņam rādīja savus baltos zobus.Kārlis uztraucās arvien vairāk. «Tas ir negodīgi, es – – es jūs izaicinu…»«Ar rapieriem paukoties, ko?» Sutums zaimojoši nosmējās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu…»«Ko?! Jūs atteicaties man dot gandarījumu?» Kārlis aiz dusmām drebēja. «Es jūs piespiedīšu… Jūs

esat plukata…»Viņš juta, ka asinis tam vārījās dzīslās un rokas vīstījās dūrēs.Otrs, kā rādījās, mazliet sarāvās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu!» tas kategoriski atbildēja.

«Esmu pāri tādām viduslaiku muļķībām. Tā ir rupja dūres vara, kulaks…»«Jūs gļēvulis!» Kārlis mēroja viņu ar acīm.«Jo labāk, ka ejam katrs savu ceļu!» otrs nobeidza sarunu. «Es kulakiem nepiekrītu, bet ja man

uzbruksat, jums tāpat atbildēšu… Sveiki!»Viņš uzgrieza tam muguru un devās pa sāņu teku projām.«Knubulis! Nožēlojams plebejs!» Kārlis nosauca viņam pakaļ.«Līgas dēls!… Tautas svārbstiņš…» otrs ejot runāja.Kārlim sirds dedza steigties tam pakaļ un iešaut reiz pa ausi. Bet tas būtu prasti, plebejiski. «Ko lai

ar tādu prastu kluci dara?»Otrs neklausījās vairs un gāja tālāk, un Kārlis it kā sastindzis palika uz vietas.Kādēļ tad šis cilvēks tāds spurīgs un uz viņu tā ieēdies? Viņš taču nemaz tik slikti nedomāja un līdz

zināmam mēram deva tam taisnību. Bet tas tikpat kā ērkšķis, kā ērce… Kādēļ gan?!…Ahā, nu viņš saprot!… Tas jau runāja par eķipāžu, un eķipāžā viņš sēdēja Magonei blakām. Nabaga

puisītis, greizsirdīgs!… Ak tu dievs tēvs, kādu to cilvēku pasaulē nav?!… Ja tas zinātu, cik augstu viņšpār tādām lietām stāv! Nu lai, – ja tam viņa nav vajadzīgs, viņam tā arī ne.

Labāk ies atpakaļ pie kapa, par tādām muļķībām jau ir domāt nav vērts. Viņš gribēja būt tīribezbēdīgs, bet tomēr sirds dziļumos tā pati nemierīgā balss ko čukstēja, kam piebiedrojās vēl klāt

aizskartas pašmīlības jūta. Kā šis cilvēks drīkstēja viņu tā niecināt?Pie kapa dziesmas jau izbeigušās, runas apklusušas. Lielā ļaužu drūzma jau puslīdz nošķīrusies.

Atlikušie apbrīnoja vaiņagu kalnu un lasīja uzrakstus uz vaiņagu lentām. Starp neskaitāmiem greznākaistomēr bija Rīgas Latviešu biedrības ar uzrakstu:

«Uz ežiņas galvu likuSargāt savu tēvu zemi.Labāk manu galvu ņēmaNekā manu tēvu zemi…»

Daži tautas vīri vēl šo to piezīmēja. «Jauki gan uzskatīt šādu pateicības un goda zīmēm apbalvotukapa kopiņu,» Kaudzītes Matīss nopūtās. «Ja vien varētum aizmirst, ko viņš mums paņēmis, ko viņš zemsavas segas mums apslēpis…»

No vēja pūstas, vaiņagu lentas ietrīcējās. Referents, izvilcis savu kabatas grāmatiņu, tajā piezīmēja:«Vējiņš rotājas ar vaiņagu lentām kā bērns ar mirušas mātes matiem, nesajēgdams, kas noticis, kaspazudis…»

Kārlis satikās atkal ar saviem pazīstamiem. Krauklītis tagad, no sava runas vīra pienākuma svabads,varēja nu pats braukt līdzi sievai un meitai. Tas pateicās ļoti jaunajiem cilvēkiem par kavalierupakalpojumiem viņa sievai un meitai un viņus no šī pienākuma līdz ar to atsvabināja. Lūdza tos vēl viņuapciemot, ko, protams, tie ar pateicību pieņēma.

Turpretim Pudiķis Starpiņu mammai jau tā bija pieaudzis pie sirds, ka viņa to uzaicināja viņas vēltālāk pavadīt uz mājām. Jo eķipāžā jau bija četras vietas un netraucēja ne ar ko, ka arī papa ņēma turplaci.

Saprotams, ka Pudiķis nebija lūdzams. Tur taču bija kāds magnēts, kas viņu vilka tik cieti klāt.Pudiķis bija laimīgs: viņš no šī ceļojuma sev ļoti daudz ko apsolīja!… Dzelzs jākaļ, kamēr karsta.

Kārlis ar Perlantu paņēma kādu fūrmani un brauca uz savām mājām saviem biedriem nopakaļus. Ilgulaiku tie turējās kopā ar Starpiņu eķipāžu un no tālienes saredzējās ar Pudiķi, Hertu un Starpiņu mammu.Tie meta šurp sveicinājumus, smaidīja un māja. Pudiķis bija gailis kurvī…

Bet arvien lielāka un lielāka palika plaisma starp tiem un viņiem. Fūrmaņa kleperītis nespēja rikšotlīdzi straujajiem eķipāžas zirgiem. Beidzot laimīgie izzuda no viņu acīm.

Kārlim nu atkal uzmācās rūgtās atmiņas. Viņš nevarēja notikušo paturēt viens pie sevim, atstāstījaPerlantam sarunu ar Ernestu Sutumu un viņa dīvaino izturēšanos. Nu gluži kas puicisks!

«Nu, ko tad tu ielaidies ar tādu!?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Tādus cilvēkus nemaz neievērot. Joīstenībā: kas tev ar viņu par darīšanu?…»

«Kas attiecas uz tiem strādniekiem,» Kārlis domīgi sacīja, «tad tur viņam varbūt arī sava daļapatiesības… Bet tādēļ viņam vēl nav tiesība apvainot mūsu tautas svētumus un izturēties neķītri. Tādu ganpienākas pārmācīt…»

«Nav vērts!» Perlants atmeta ar roku. «Gandarījums mums jāprasa no tiem, kas pāri mums, nevis notiem, kas apakš mums… Veca paruna māca: jo s– min, jo s– smird…»

Ar to lieta priekš viņa bija izbeigta.

Divpadsmitā nodaļa Ērgļu Kārļa dzīve sāka palikt arvien mīklaināka. Viņš nevarēja atrast zem kājām pamatu ne

saimnieciskā, ne idejiskā ziņā. Viņa naudas krājums, ko bija dabūjis līdzi no mājām, sīkdams sīka, betizredzes nekādas ko klāt nopelnīt un no sava darba dzīvot. Latviešu rakstniecība, kā izrādījās, bija tādsamats, kas nekā neienesa. Par viņa poēmu Pudiķis vēl arvien nebija vienojies ar veco Dīriķi honorāraziņā, un tādēļ tā arvien vēl palika nedrukāta. Oficiāli gan viņš skaitījās par «Baltijas Vēstneša»līdzstrādnieku. Pārtulkoja arī šad un tad priekš viņa feļetona kādu sīkumu vai stāstiņu. Dīriķis tad arīviņam kā «studentam» maksāja izņēmuma cenu: g r a s i p a r r i n d u. Nestudētie rakstnieki par tādu pašudarbu saņēma tikai pusgrasi. Bet ar visām šīm priekštiesībām Kārlim iznāca ļoti maz, tik maz, ka kauns artādu rēķinu pēc samaksas griezties. No katra darba jau prasa kādu nieku virsvērtības, t. i., drusciņ vairāk,nekā izgājis pārtikai, to darinot. Viņam no sava darba iznāca liela apakšvērtība, t. i., iztrūkums.

Tāpat arī idejiskā ziņā viņš neskaidri izjuta, ka nav savā vietā. Kas viņš par aristokrātu, par pirmolabāko, ja tas no sava darba nevar dzīvot?! Kārtējie studenti gan arī neko nepelna, bet tiem ir izredze uznākotni, turpretim viņam tādas izredzes nav. Ja viņam būtu laika un līdzekļu nolikt abitūriumu unmatrikulēties par kārtēju studentu, tad jau gan no viņa iznāktu vai inženieris, vai tirgonis, vai cits kas. Bet,ja viņš grib strādāt priekš tautas, izpētīt senčus un senatni kā Graudiņu Kārlis un Skruzīšu Mikus, tadviņam pat laika neatliek, par līdzekļiem jau nemaz nerunājot.

Viņam tādēļ «aristokrāts» un «aristokrātiskais princips» skanēja ausīs kā izsmiekls. Vēl vairāk, nekāErnests Sutums viņu varēja izzobot. To cilvēku viņš gan šad un tad vēl satika, bet izlikās, ka viņu nemaznepazītu. Korporelim ne ikkatru vajag pazīt, ja tas nav ievērojams cilvēks. Tik Perlants, kā Pudiķis unvisi citi komiltoņi aizgāja viņam auksti un lepni garām. Un otrs vēl jo mazāk likās redzam viņus.

Un tomēr – viņš mūžam nevar aizmirst ainu: balts zārks uz raspuskas, un tam seko noplukušaisstudents. Šis skats it kā apsūdz dzīves netaisnību. Cik tukšas un sājas izklausās valodas par ozoldēliem,kas lējuši sviedrus un strādājuši tautas labā. Šis students turpretim, – kā cilvēks viņš ļoti nepatīkams, betgan var sacīt, ka tas ir patiesi tautas, t. i., nabago un apspiesto, pusē. Ap viņa galvu tādēļ spožs oreols. UnKārlim bija tā, ka arī viņa pienākums un vieta tur, kur apspiestie kopā ar to cilvēku, ar kuru viņš nevarsatikt.

Par to viņu mocīja slepens nemiers. Viņš gribēja no tā tikt vaļā vismaz kneipvakaros, apmiglodamsar alu savu prātu, izlikdamies bezbēdīgs un pārgalvīgs. No zēniem jokots un večiem āzēts un tramdīts, tas,it kā sevi mierinādams, dziedāja:

«Šitā, zēni, mums dzīvoti,Neziņāi aiziesim…

Un kur visa tā dzīves noslēpuma atslēga? No viņa biedriem to neviens ne zināja, ne arī gribēja zināt.Tie viņam iekāra piķi, ja tas pārāk gudri gribēja runāt un daudz ko jautāt. Kur lai viņš smeļas atziņu?

Reiz tad viņš skaidrā prātā un visā nopietnībā uzstāja Perlantam, vai tas nevarot viņam paskaidrot,kādēļ tas dzīvē tā. Kādēļ vieni lieli, bagāti un slaveni un citi atkal nabagi, izsalkuši un panīkuši un tādu irtik daudz?

«Kādēļ?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Nu, lasi taču tautsaimniecisko literatūru, tas tavai izglītībaināks par labu. Politehnikas bagātīgā bibliotēka jau tev pieietama. Iepazīsties ar politisko ekonomiju, untev nebūs vairs jābrīnās un naivi jājautā: kādēļ tas tā?»

«Es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu man norādītu uz noderīgiem avotiem,» Kārlis lūdza.Perlants drusku padomāja. «Vari vispirms iepazīties ar tautsaimniecības tēvu Ā d a m u S m i s u

(Smith). Tieši uz tavu jautājumu tev atbildēs R o b e r t s M a l t u s s un D ā v i d s R i c a r d o.

Interesanti iepazīties arī ar L i s t a un R o d b e r t a teorijām, bet tas jau sniedzas utopijā. Vari lasīt arīMarksa «Kapitālu», tikai uzmanīgi un ar kritiku, jo tas stipri dumpīgs un vienpusīgs…»

Tātad: meklējiet rakstos, un jūs to atradīsat! Kārlis pārstiepa mājās aizrādītās grāmatas un sāka tāsstudēt.

Vispirms veco tautsaimnieku Ā d a m u S m i s u. Tas viņu apmierina ar savu teoriju, ka darbs irkapitāls, jo kapitāls nav nekas cits kā aizkrāts darbs. Ražojot mantas, dabas bagātības tiek savienotas ardarbu, un ceļas kapitāls.

Bet, ja darbs ir kapitāls, tad taču tam, kas visvairāk strādā, arī vajadzētu būt visvairāk kapitāla. Tānu nepavisam nav. Tas vīrs, kuru aizveda baltā zārkā, katrā ziņā savā mūžā bija daudz strādājis, unnevarēja taču būt ne mazāko šaubu, ka viņam nekāda kapitāla nebija. Turpretim kapitāla ļoti daudzcilvēkiem, kuri ļoti maz strādā vai pat nemaz nestrādā. Nav tā, ka tikai tiem sliņķiem slikti ietu! Ir tačucilvēki, kuri gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt, ir arī, kas strādā dienas un naktis, un tiem tomērslikti iet. Nē, nē, vecais Smiss viņu neapmierina un arī nesniedz pietiekošu atbildi.

Bet paklau, ko R o b er t s M a l t u s s saka. Tā nelaime un posts tādēļ pasaulē, ka nav priekš visiempārtikas līdzekļu. Jo pēdējie pieaug tikai aritmētiskā progresijā, t, i., 1, 2, 3, 4, 5 utt., bet cilvēki vairojasģeometriskā progresijā: 1, 2, 4, 8, 16 utt. Itin ātri viņu daudz vairāk, nekā barības priekš visiem pietiek.Lielai cilvēku daļai tādēļ jāiet bojā. Līdz ar postu un nabadzību nāk slimības, sērgas, mēris un bads, kasizskauž tik lielu cilvēku daļu, ka paliek atkal līdzsvars starp cilvēkiem un viņu barības līdzekļiem. Betviņi tiecas pavairoties no jauna pār zināmo robežu, un posts strādā savu darbu no jauna un nebeidzas,tādēļ ka nekad nebeidzas cilvēku cenšanās pavairoties vairāk nekā priekš visiem uzturas līdzekļu.

Šī atbilde jauno meklētāju vēl drusku mazāk apmierināja. Tam pat likās, ka šis tautsaimnieks gribētupasauli apvest ap stūri, lai apslēptu īstos posta cēloņus. It kā pieklājīgu zārku Rīgā būtu pietrūcis unpēdējam nu būtu jāapmierinās ar tādu, kāds pāri palicis. Bet pie Kiršteina un citās magazīnās to bija vēlsimtiem, greznu greznie, un, ja vajadzīgs, tos vēl simtiem varētu pagatavot. Neviens nebija izsalcis tādēļ,ka, piemēram, Rīgā barības trūktu, un neviens negāja noskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklājīgu drēbju.Viņiem tikai barība un drēbes nebija pieietamas.

Viņš meklēja tālāk. Tur D ā vi d s R i c a r d o attīsta teorijas ne vien par strādāšanu un ražošanu, betarī par darba iznākuma dalīšanu. Katrs dabū savu līdzīgu daļu, kam kapitāls, kam gruntsrente, un trešodabū darbaspēks. Bet, kamēr abiem pirmajiem vairs nav nekādu sevišķu izdevumu, trešajam no savasdaļas vēl sevi jāuztura. Viņam, pie kura pieder masas, vajag ēst un apģērbties, tā ka iziet atkal tas pats, koviņš nopelna. Ja viņa darba alga paceļas, tad tā dara atkal iespaidu uz mantu ražošanu, kuru cenas pieaug,tā ka tas nāk atkal līdzsvarā ar strādnieku algu. Tā regulējas pati no sevis līdz tam punktam, kad tas knapivar savu dzīvību vilkt, un zemāk tādēļ vien nevar krist, ka strādniekam tad būtu jāiet bojā, t. i., jāmirstbadā. Tātad viņam no sava darba nepaliek nekāda virsvērtība, bet iznāk taisni kā to pliku dzīvību vilkt.Tas ir dzelzs algas likums strādniekam, nepielūdzams, nenovēršams. Tiklīdz strādnieka locekļi nevarkustēt un uznāk slima diena, viņam tūdaļ galējais posts.

Ar šo izskaidrojumu var apmierināties, tas pietiekoši sedzās ar patieso dzīvi. Ar kāru gandarījumuviņš urbās iekšā šinīs mācībās, studēja grāmatu atkal un atkal no gala.

Viņam uz tam bija izdevība un pilnīgs miers. Pa ziemassvētku brīvlaiku Perlants aizbrauca uzPlaušiem, un viņš palika viens savā augstās kolonijas istabiņā. Netraucēja arī viņu neviens cits, jo arī citikomiltoņi, kā lauku bērni, aizbrauca uz mājām. Viena daļa no viņiem Perlantam līdzi uz kādu priecīgudzimtas gadījumu. Proti, Perlanta māsai Lūcei bija kāzas ar Viķildu Kristapu.

No sākuma Perlants pastāvēja, lai arī Kārlis līdzi brauktu. Viņš nezināja Kārļa noslēpumu vai arīnebija pratis tajā iezagties. «Kristaps,» viņš sacīja, «taču tev labs draugs, un arī Lūci pazini. Varbūt pattavi vecāki būs kāzās, ar kuriem redzēsies. Bet, ja tu paliktu nost kā kāds svešinieks, kā tas izskatītos?…»

Bet Kārlis palika pie sava. Viņš ātrāk dzimtenē negrib rādīties, kamēr nav sasniedzis kādu stāvokli.Perlants tīri gribēja palikt ļauns: vai tad šim jau neesot stāvoklis? Tāds stāvoklis jau katram studentam.

«Nē,» Kārlis cieti noteica, «kamēr neesmu nolicis eksāmeni un uzņemts politehnikā vai atkal dabūjisvietu, no kuras var iztikt, es negribu mājās rādīties…»

Perlants brīnījās par viņa pretošanos, bet beidzot padevās. «Nu, tad es vismaz aizvedīšu viņiem notevis labasdienas…»

«Aizved,» Kārlis sausi atbildēja, «esi tik laipns!…»Tā viņš palika viens pa svētku laiku aukstā, nekurinātā istabiņā un pie vājas lampas gaismas studēja

tautsaimniecību. Tie bija viņām tie klusākie un vientulīgākie ziemassvētki kopš bērnības. Kas uz laukiemtam mājās stāvēja? Brauca no mājas uz māju danču bērnos un visādi trakoja. Te viens! «Neviens maninetraucē,» viņš pie sevis ironiski nodomāja, «te ir laba strādāšana…»

Un tomēr bieži vien viņa domas atklīda no interesantā studiju priekšmeta un aizlaidās uz dzimteni.Viņš redz priekš gara acīm, kā tie tur Plaušos pie spožām sveču un lampu ugunīm dejo, un viņam top tiksilti, tik silti! Iznira cita pēc citas no pagātnes patīkamas atmiņas. Pirmā satikšanās ar Lūci… Viņas dziļāsacu dzīles, kurās bija spiedies iekšā un lūkojies… Viņš sajuta to tik pārliecinoši, tik dzīvi, ka aizmirsasavas tagadējās attiecības pret viņu. Viņa jau to pirmā mācīja dejot… It kā viņu abi tēli sveču liesmāsapkampušies dejotu…

Bet tad viņš atjēdzās, ka tā simtiem verstu tālu no viņa nost, ir viņam zudusi, zudusi uz visiemlaikiem, un sirds viņam sāka dzēlīgi sāpēt. Arvien vairāk un vairāk, aukainām brāzmām un ņēma viņamelpu ciet… It kā iztraucēts viņš uzšāvās kājās un it kā aizšauts soļoja pa istabiņu, mieru un padomumeklēdams. Kādēļ tas tā noticis? Kādēļ nevarēja būt citādi? Žēl tam viņas ļoti, žēl, ka atstājis tēva mājas,sadūries ar tēvu un mācītāju. Tie ir tie augļi, liktenis viņu sodījis…

«Arbeiten und nicht verzweifeln!» (Strādāt un neizsamist!) viņam lūkojās pretim no sienas uzraksts.Viņš it kā sakaunējās un apmierinājās. Kā cilvēks var būt tik savtīgs? Kā viņš tik briesmīgi ģībst muļķameitenes dēļ!… Cikreiz jau nav atzinis, ka tas aplam, ka stāv pāri pār tādām lietām. Viņš ir deviespasaulē, lai mācītos pats un strādātu priekš savas tautas. Tas ir daudz vairāk nekā mājās, savās būdāssavu personīgo laimi kopt. Ja vispārējā labklājība prasa, atsevišķam indivīdam jāpadodas. Ikvienam irjānes upuri, jo tie nav velti, tos atsver vispārējā labklājība, kura lielāka nekā upuri, par kuriem tā pirkta.Kas gan ir atsevišķa cilvēka ciešanas pret vispārēja laimi?

Tomēr vēl arvien viņš sevi pie sevis paša lūkoja attaisnot, ka ne tādēļ, viņš nelaimīgs, ka Lūce navpersonīgi viņa. Viņš nelaimīgs par to, ka viņas spārni apgriezti, viņas centieni sabrūk. Arī viņa gribējacensties uz augšu, izglītoties. Šis viņas nodoms izjaukts caur patvarīgo likteni, ka kādam saimniekamievajagas noderīgas saimnieces, putras vārītājas un laidara bridējas. Jo nekad viņš to negribēja pielaist,ka Lūce būtu gājusi pie viņa sāncenša patikšanas dēļ. Tas mazliet glaimoja viņa pašapziņai. Kā cilvēkivar būt tik savtīgi un savu personīgo interešu dēļ novilkt otru dubļos? Tas viņam sāp.

Vai tad viņa sāpes tiešām vispārības labā, un vai viņam tiešām tāda dziņa upurēties priekšvispārības? Uz to viņam pašam no sevis jānosarkst. Viņš nebija tas, kas sekoja baltajam zārkam. Viņš bijaļoti netaisns pret vispārību, viņš un viņa biedri. Tādi jau bija korporācijas principi. Tikai savu šaurokomiltoņu pulciņa labumu viņi ievēroja, no citiem cilvēkiem, ja daudz, tad tādus, kuriem viņu palīdzībasnemaz nevajadzēja. Uz citiem un sevišķi tiem, kuriem kāda pabalsta vajadzēja, viņi skatījās ļotimazcienīgi. Viņš tīri sastinga, apzinoties korporācijas lielo savtību, cik ļoti tā noslēdzās pret cituinteresēm. Tas bija viens no tiem iemesliem, kādēļ viņš sajuta, ka šādai dzīvei nemaz nepiedien.

Jo vairāk viņš iedziļinājās tautsaimnieciskos rakstos, jo vairāk viņš ar savu dzīvi bija nemierā. Viņšpat sāka ieskatīt, it kā Ernestam Sutumam būtu taisnība. Viņam uzspiests dzīves uzskats, kurš gluži pretējsviņa dabai, tikai viņš nespēj lauzt reiz doto vārdu, lai nezaudētu biedrus, bez kuriem viņš, jau tā vientulis,būtu pavisam pazudis. Viņš jūtas, ka ir viņiem tik daudz parādā. Tikpat kā pie salma viņš tādēļ vēl turējāspie savas oficiālās korporācijas taisnības, gaidīja un cerēja, ka nāks kaut kas, kas viņu pārliecinās unizgaisinās viņa šaubas.

Pēc svētku dienām Perlants pārbrauca atpakaļ un atveda viņam ciema kukuli. Lielu saini, ko īsti

stiept! To sataisījusi viņa māmulīte ar visādiem lauku gardumiem un arī cimdiem un zeķēm. Daudz, daudzsimtu labudienu likusi viņam atvest un nobēdājusies par viņu, vai tikai nav slims. Bet, kad viņš taiapgalvojis, ka dēls spirgts un vesels, bet iekarsis un studē kādu zinātni, kuru sauc par tautsaimniecību unkuru tik grūti bijis darīt saprotamu, tad viņa laimīgi smaidījusi. Žēlīgais dievs taču likšot viņai no savabērna prieku piedzīvot! Tēvs gan mazāk, bijis tāds pasauss, norūcis vien: varējis jau nu gan viņus pasvētkiem apciemot… Neviens jau te viņu negaidot ar rungu…

Kārlim tīri vai asaras spiedās acīs, kravājot ārā tās mīļās dāvanas un iebaudot no mātes cepumiem.Perlants stāstīja tālāk, kā pa kāzām izdzīvojušies. Daudz kausu miesta tukšojuši, zēni čakli dejojuši arvietējām kaimiņu jaunkundzēm. Daudzas viņa pazīstamās apprasījušās: «Kādēļ tad Ērgļi Kārlis nav?» Patlīgavainis, viņa jaunais svainis, pēc tā apprasījies. Ak, kas tas bijis par izbraucienu, vedot māsu uz jaunodzīves vietu!

Kārlis it kā piepliķēts to visu klausījās. «Un Lūce?» viņš it kā nesamanīdams jautāja. «Vai viņalaimīga?»

Perlants viņu uz šo atklāto jautājumu domīgi uzlūkoja, tad tikpat vaļsirdīgi atbildēja: «Ne visai… Nojaunas meitenes topot piepeši par patstāvīgu namamāti, viņai, kā liekas, grūti aprast ar savu stāvokli.»

Iestājās brīdi klusums. Perlants laikam sagaidīja; ka Kārlis vēl tālāk ko jautās. Bet, tā kā pēdējaisklusēja, viņš domīgs turpināja:

«Īstenībā māsa nav taisījusi tik labu partiju, kā varēja domāt. Vieta gan diezgan laba, bet ēkas stiprinolaistas un ir arī vēl citi mantinieki. Arī parādi diezgan ievērojami. Tas Kristaps, man šķiet, ir diezgan«lustīgi» uzdzīvojis!… Nu, tagad tur vairs nekā nevar darīt. Mēs tur ar vecajiem lūkojām drusku viņastāvokli noskaidrot. Izrādās, ja viņu grib noturēt uz ūdens, tad vajag uz ātru roku vairākus tūkstošus.Maniem vecajiem nu viņu nav. Tu zini, es studēju, brāļi iet Jelgavā skolā, ir vēl mazāki bērni, kuriemvajag. Mēs nu gan ceram, ka onkulis izlīdzēs, vai nu pagalvos bankā, vai citādi kā. Kristaps drīzumāiebrauks, tad jau redzēs.»

«Gan jau šā vai tā izgrozīsies!» Kārlis piesarcis sacīja. Ka Lūcijai neiet labi, tas viņam bija gaužāmžēl.

«Kristaps teica, ka viņam ar kādā lietā esot jāizrunājas ar tevi,» Perlants turpināja. «Kas par lietu, totu jau zināšot. Viņš cerot, ka tu viņam neņemšot ļaunā.»

«Nē, nepavisam,» Kārlis atbildēja.Ar to sarunas bija izbeigtas, un katrs stājās pie sava darba.

* * *

Laiks nemanot slīdēja uz priekšu. Februāra vidū Latviešu biedrībā notika pilna sapulce. Tai sekoja19. februāra gada svētki un tiem tūliņ, tuvākā sestdienā, svētku balle. Svētdienās telpas nebija dabūjamas,jo tad notika teātra izrādes.

Ne uz mielastu, ne arī svētku ballē viesi netika sevišķi uzlūgti, bet biedri tos varēja ievest pēcpatikšanas. No labāko famīliju puses gan diezgan neērti tika sajusts, ka ballē piedalās dažnedažādapublika. Tomēr viņas ieskatīja to kā upuri, un runas vīri pēc vecu vecajām tradīcijām ieradās ar visāmģimenēm. Daža laba tautas pīlāra sieva, kura māju dzīvē runāja vienīgi pa vāciski, sāpīgu smaidu nesa šoupuri un, frizūru taisīdama, sacīja: «Man mus sich doch dem Volke zeigen.» (Vajag taču rādīties tautai.)Kalniņa bēres deva taustāmu piemēru, cik ļoti tauta godā savus vadoņus. Bez tam arī jau ballē vēl arvienbija iespējams nošķirties no lielā pūļa un turēties kopā savā pulciņā.

Šoreiz nu sevišķi gada svētki solīja būt interesanti, jo bija zināms, ka pie mielasta ņems dalību arīVidzemes gubernators Zinovjevs. Šinī gadījumā, kā jādomā, viņš turēs runu, un interesanti zināt, kā tagadkrievu administrācija lūkojas uz latviešiem. Bija dzirdams arī, ka no Maskavas iebraucis KrišjānisValdemārs pārrunāt ar tautiešiem par «Austru» un citām tamlīdzīgām lietām. Tāpat stipri izplatītas bija

baumas par kādas jaunas latviešu avīzes dibināšanu. Tādēļ pie svētku mielasta bija gaidāmas visaiinteresantas runas.

Mūsu abi draugi Kārlis un Perlants prātoja, ka būtu tīri vērts tur noiet. Bet ieradās pie viņiemPudiķis un izsacījās ļoti sajūsmināts par balli, uz kuru viņš jau iegādājies baltus cimdus. Un, tā kā viņubudžets nebija tik liels, ka tie varēja apmeklēt abus, tad tiem bija jāizšķiras vai nu par vienu, vai otru.

Pudiķis domāja tā: ja gubernators ko būs runājis, tad par to jau stāvēs arī laikrakstos. Valdemārs, cikviņš varot kombinēt, būšot arī ballē, jo tur vislabākā izdevība ar tautiešiem svabadi izrunāties, kamēr piegoda mielasta, kur viss iet oficiāli, var sacīt tikai to taisnu. Un, kas tā lielākā lieta, ballē taču būšotpazīstamas jaunkundzes – Krauklīšu Magone, Starpiņu Herta un arī Perlanta māsīca Nina. Būtu žēl, ja tāmnebūtu pazīstamu, veiklu kavalieru. Šis goda pienākums viņiem taču jāuzņemoties, un, blakus minot,neesot arī nemaz tik nepatīkami pavadīt laiku ar daiļo dzimumu.

Perlants domāja, ka Pudiķi jau neviens no tā nekavējot. Viņš varot apmeklēt balli arī tad, ja viņipiedaloties pie mielasta. Tomēr, to labi apsverot, arī viņiem iznākot uz balli labāk, jo, tā kā tā sestdienasvakarā, tad pēc pārdzīvotas nakts otrā dienā neesot jākavē lekcijas.

Tā viņi palika pie balles.Sestdienas vakarā biedrības māja bija apsēsta kā skudru pūznis. Nekur «tauta» tik neiztrūkstoši

neieronas kā uz balli. Lielā zāle tik bieza, ka ne apmaisīt! Bet, ja kāds pēc tās publikas būtu gribējis dabūtkādu bildi par latviešu tautu, tas būtu rūgti alojies. Ļoti reti te varēja manīt kādu īstu latviešu tipu un mazpat dzirdēja latviešu valodas skaņas. Frizieru un skroderu zeļļi ar kuplām frizūrām un pomadizētām ūsām,baltām gumijas apkaklēm veļas vietā, kaisli dejošanas cienītāji no zināmām aprindām, cunftīgi amatniekumācekļi, komiji; precību kāras ķēkšas, kas gribēja izlikties smalkas ar to, ka lauzīja uz nebēdu latviešuvalodu; šuvējas, kuru augstākais prieks un laime bija deja; beidzot, šmiņkētas un pūderētas naktstaurenes,kuru profesija ir vīriešus ķert un kuras te savai precei meklē jaunus tirgus. Tās sveloši glūn gan tieši, gansāņš, kur atrast kādu, kam piesviesties. Ar vārdu sakot, ļoti maz tā īpatnīgā no latviešu arāju tautas, bettoties šmiņkes un pačuli, un slavenais tautiskais Zaikovska orķestris spēlē banālas vācu ielu meldijas.

Te uzreiz parādās kas neredzēts. Trīs grācijas latviešu tautas uzvalkos saceļ vispārēju ievērību.Viena no tām ir advokāta Mikentāla kundze, blondīne, no kuras gaišiem, smagiem matiem ap galvu

iznāk tīri vērkulis. Otra ir Krauklīšu Magone, trešā Starpiņu Herta. Lai gan viņas ar nepazīstamiem nemaznedejo, viņām tomēr tik daudz kavalieru, ka viens laiž, otrs ņem. Kā nu pazīstamiem cilvēkiem atteiks…Viņas bija uzaicinājušas arī Plaušu Ninu, lai arī tā ģērbtos ar viņām vienādi, bet tā no tādiem «tautiskiembrunčiem» neko negribēja zināt. Pati sev par skādi, jo tagad varēja sēdēt, kamēr viņas no dejotājiemnevarēja atgalēties.

Protams, Nina jau arī nebija tik skaista, un tas arī varbūt krita svarā, – pavājas acis sedza pensnejs,un iesarkanie mati īsi apcirpti. Jo viņas draudzene Olufejeva arī bez tautas uzvalka tika daudz dancināta,un pie tam tā bija vēl precēta sieva. Bet toties viena no uzkrītošākām parādībām, lekna un pikanta, baltām,pufētām krūtīm, streipu turnīru un ļoti šauriem ceļgaliem. To prasīja toreizējā mode, un Ninas jeb, labāksakot, viņas tēva draudzene bija modes dāma vārda pilnā nozīmē. Šaurums ap ceļgaliem, pēc viņasdomām, arī ļoti izcēla viņas formas. Šuvējas it labi zināja, ka vajag turēt tik šauri, cik vien iespējams, jo,ja tā vēl cik necik varēja spert svabadu soli, tā domāja, ka apģērbs tai nepiegulst.

Viņa, tā sakot, savu sievietību bija cieti slēgusi ar vaidelotes jostu. Tomēr ļaunas mēles apgalvoja,ka nepieietama viņa tādēļ nav. Pilsētā runāja par daudz un dažādiem viņas sakariem, un pēdējā laikā patgāja valodas, ka viņa turoties ar Ludvigu Plausi, tātad Perlanta onkuli. Tas esot tas avots, no kura ceļotiesviņas zelta ķēdes un «armšpangas», ar kurām viņa tik pārmērīgi apkrāvusies. Tā arī tagad viņas briljantimirdzēja, bet vēl jo vairāk viņas lielās, koķetās acis, kuras tā izgrozīja kā ripas uz visām pusēm. Teica, kaviņa ar acīm runājot. To viņa prāta tās arī kaunīgi nolaist un maigi. nosarkt, ja vien kaut kādi tika minēts,kas varētu būt piedauzīgs pret tiklību.

Starpiņa kundze ar kungu tin Krauklīša kundze bija ieņēmuši vietas zāles galā uz paaugstinājuma un

noskatījās dejotājos, Krauklītim pašam nebija vaļas, jo tam jārunā ar Valdemāru un citas darīšanas. Viņavietā tepat aiz muguras sēdēja viņa vietas izpildītājs ģimenes apsargāšanā – students Ernests Sutums,tāpat tuvumā Nina, kura perfīdu smaidu noraudzījās pūlī.

Tur aizlidoja Pudiķis ar Starpiņu Hertu. Tur pat ievērojamāki vīri, piemēram, Pūcīšu Ģederts arMikentāla kundzi. «Tā ir diplomātija,» Starpiņš sprieda, «viņš grib piedabūt viņās vīru pie savasjaundibināmās avīzes.» Kad viņš to atveda atpakaļ pie viņiem, tad tika savaldzināts no Olufejevas unuzsāka deju ar to no jauna.

Godātās kundzes uz to noskatījās visai šaubīgi. Krauklīša kundze, enerģiski sakniebusi lūpas, ilgulaiku klusēja. «Varēja gan dejot ar jaunām meitenēm,» viņa beidzot ieminējās. «Tepat Nina un vēl citas, –būtu priekš viņa laba partija…» Tādās pat domās bija arī Starpiņa kundze. Itin kā jaunu meiteņu trūktu, kavajag ielaisties ar precētu sievu…

Bet vēl kāds cits acu pāris drudžaini nolūkojās uz dejotājiem. Ludvigs Plausis stāvēja pie sānusienas un skrullēja nemierīgs sirmās ūsas. Tad nesamanīdams rotājās ar saviem zelta križuļiem, kasnokarājās pār viņa balto vesti. Turēdamies pie viņiem, tas sekoja katrai Olufejevas kustībai. Dejotāja tolaikam arī manīja, jo atlūdzās no sava dejotāja un likās vesties atpakaļ uz vietu.

Kad Plausis viņu pētoši uzlūkoja, tā koķeti viņam pretim: «Plauša kungs, jums jānāk ar mani dejot, –nē, es jūs neatlaižu…»

Abas kundzes sagaidīja, ka viņš atteiksies. Prātīgs cilvēks atteiks: «Pateicos ļoti, kundze, bet lai jaudejo jaunie zēni…» Bet viņš izgāž savu balto vesti, it kā būtu kāds divdesmit gadu vecs puika, ļaujuzgulties viņai tīri uz sava kamieša un laiž vaļā! Viņa griežoties aizmiedz pa pusei acis, zelta ķēde līgo unžvīgo, un križuļi pie roku sprādzēm plivinās. Viņi dejo tā, it kā būtu nodevušies tikai acumirklim un citu tenemaz nebūtu.

«Cik nejauki!» Krauklīša kundze atļaujas dzirdami piezīmēt. «No pieaugušas meitas tēva to nevarētudomāt. Tai personai jau nemaz nav kauna! Cik bezgaršīgi ģērbusies… Apkārusies ar zeltiem tikpat kāčigāna zirgs…»

«Mīļā, kur tad viņa ņem visu to lielo štāti?» Starpiņa kundze, nevarēdama briesmīgo mīkluizskaidrot, it kā izbrīnījusies jautāja.

«Kur ņem?» Starpiņš sarkastiski ieminējās. «Viņas vīrs ir ķīlu kases īpašnieks. No ieķīlātām lietāmtas sakrauj savai sievai virsū, cik tik tā spēj nest. Vēlāk izpirks tās, būs atkal citas…»

Viņa vārdiem sekoja ļauni smiekli.«Ah nē jau!» Starpiņa kundze īdzīgi atmeta ar roku. «Vai tu tā nesaprot', kur tas nāk? Pasaule jau par

velti nerunā…»«Tā persona jau sen man nepatīk!» Krauklīša kundze, morāliski sašutusi, sacīja. «Re, re, kā viņa

afektē…»«Ah, ah!» Starpiņa kundze vēl sāpīgāku smaidu piebilda. «Drīz jau mēs uz tām Latviešu biedrības

ballēm nemaz vairs nedrīkstēsim nākt. Vajag taču zināt, kas par cilvēkiem… Kādu priekšzīmi lai tesmeļas mūsu bērni?»

Patlaban Pudiķis ar Hertu atnāca atpakaļ no dejas, dzīvi žestikulēdami. Izrādījās, ka viņi uz ātru rokubija saķildojušies, jo viņa dusmoja, ka viņš tai slepeni bija noskūpstījis roku. Viņš lūdzās un dievojās, betviņa tam negribēja piedot. Vecis, lietu nojauzdams, smaidīja. «Kas jau mīlējas, tie ķildojas…» Pudiķis uzātru roku vien kļūdu izlaboja, jo nopirka un uzdāvināja tai rozi. Un viņa taču nevarēja viņam mūžīgidusmot…

Pudiķis vēl zināja, ko vajag. Kas grib meitu, tam vajag iegūt māti. Tādēļ, rātni palocījies pretStarpiņa kundzi, lūdza viņu uz deju.

Tā par to tik priecīgi pārsteigta, ka smaidīja tikpat kā saulīte. «Abar, jaunskungs, vai, es jau vecscilvēks, es taču nevaru!»

«Jūs mani ļoti sāpinātu, ja mani atraidītu,» Pudiķis pastāvēja.

«Ej, ej, ej!» arī pats Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spirinājās. «Tiem vecajiem tokš būs dottiem jaunajiem labu priekšzīmi…»

Arī viņa pašapziņai tas glaimo, ka students ievēro viņa sievu un meitu. Nu, vai mazumu viņš tiempumpējis…

Starpiņa kundze aplaimota piecēlās, balstījās uz jaunā cilvēka kamieša, ļāva tam likt roku ap viduciun ielīgodamās sāka valsēt pēc visiem likumiem. Ievērojot viņas stipro apmēru, Pudiķim diezgan grūtinācās viņu riņķī apsviest, jo pēc katras takts tīri grīda nolīgojās. Laimīgi tencinādama, viņa tam spiedaroku, kas liecināja, cik ļoti viņš tai pa prātam. Viņa tik sen neesot dejojusi, bet jaunās dienās bijusi ļotiliela dejotāja. Herta ar labpatiku noraudzījās, ka mamma ar jauno cilvēku amizējās. Ja vēl varējašaubīties, vai viņa tam tikai vēl mazliet nedusmo, tad tagad viņa tam bija piedevusi līdz sirds dibenam.

Te nejauši ieradās Perlants ar Kārli un rātni ar viņām apsveicinājās.«Ah, rakstnieka kungs!» Herta, it kā līksmi satrūkusies, iesaucās un sniedza viņam pretim savu

mīksto rociņu. «Jūs tik sen pie mums neesat bijuši, un arī jūsu draugs par jums neko nav stāstījis…»«Jāa?» Kārlis divdomīgi pasmaidīja. «Ak tu škelmis! Tad viņš bieži pie jums noiet?»Viņa pieķerta piesarka un apjuka. «Nē, ne visai… Bet kā jūs to zināt?»Viņai par labu tas palika atbildi parādā, jo Krauklīšu Magones acis tāpat dzīvi zibēja, un viņam bija

jāapsveicinās arī ar Krauklīša kundzi un citām dāmām. Pārstūrēja arī Pudiķis ar Starpiņa kundzi, unbeidzot pat pienāca ostā Perlanta onkulis ar pikanto Olufejeva kundzi.

«Mēs ļoti apbrīnojam jūsu dejas mākslu, Plauša kungs,» Krauklīša kundze sacīja tādā divdomīgātoni. «To jau nemaz nevarētu domāt…»

«O, Starpiņa kundze katrā ziņā to dabū labāk gatavu!» Plausis joviāli attrauca. «Bet kā ar jums,cienīgā, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu riksi?»

Krauklīša kundzes vaigs mazliet noskaidrojās, jo katra sieviete jūtas pagodināta, kad top lūgta uzdeju. Viņa gan mazliet tapa žēlīgāka, bet te jau viņa atrada ko dziļāku un ne tikvien kā deju. «Lai jaupaliek, Plauša kungs,» viņa sacīja, «esmu taču tiem gadiem pāri.»

«Es to nemaz nemanu,» Plausis attrauca. «Sirds jau nenoveco…»«Bet kājas, mīļais Plauša kungs!» viņa to pārtrauca. «Atstāsim to darbu tiem jaunajiem, mums taču

citi pienākumi.»Ar to aplinkus un smalkā kārtā viņam bija izsacīts smags pārmetums.Viņš tomēr gribēja iztikt ar jokiem. «Redzu, ka te jums daudzi jauni kavalieri, ar kuriem es vairs

nevaru konkurēt…» Uz to Starpiņa kundze, vēdinādama savu sakarsušo vaigu, lielīgi attrauca: «Jā, Plaušakungs, tie jaunie mums tiešām patīk daudz labāk…»

«To es redzu! Bet vai tad es jums nekādi nevaru būt noderīgs? Vai varbūt, manas cienījamās,nevēlaties kādus atspirdzinājumus? Perlant, zēn, paaicini šurp sulaini!»

«Pateicamies ļoti, bet nenopūlaties velti,» Krauklīša kundze attrauca. «Varbūt ka jūsu d r a u d z e ne i, bet mēs esam bagātīgi apgādātas.»

Viņa atvēra savu milzīgo pompadūru, kur milzīgs krājums augļu un saldumu. Starpina kundzei bijatāds pat. «Mēs varam jūs vēl pacienāt,» tā rādīja savu. Varbūt ka jūsu draudzenei – –»

Plausis manīja it labi, uz ko šīs valodas iziet. «Tātad žēlīgi esam atlaisti,» viņš, pārklausījies to«draudzeni», sarunu nobeidza. «Nu tad nāc, Starpiņ, iesim! Mums tur apakšā runas vīru istabā tāda mazapārruna par svarīgām lietām. Valdemārs no Maskavas tur arī būs klāt…»

Starpiņš piecēlās. «Jā, jā, ejat, izpildāt savu pienākumu,» Krauklīša kundze mudināja. «Strādājattautas druvā! Mēs nu arī te neesam sava prieka dēļ…»

Viņi aizgāja. Mūzika atskanēja no jauna – kūstoši graudošs valsis. Perlants lūdza Magoni, Pudiķis nojauna Hertu un drīz abi pāri aizlidoja. Kārlis palocījās pret Ninu, jo sajuta par savu pienākumu vest uzdeju sava drauga māsīcu, kura jau tā visu laiku sēdēja.

«Pateicos, bet es nedejoju,» tā atbildēja, bet jau tādā tonī, ka Kārlim izlikās: viņa to izzobo.

«Kādēļ, cienītā jaunkundze?»«Principā, – un esmu arī piekususi…»«Ļoti nožēloju!» Viņš piesarcis nesamanīja, ko tālāk sacīt. «Tad es arī nedejošu…»«O, neliekaties traucēties!» viņa sarkastiski iesaucās. «Te tik daudz «liepumeitu.» Jūs te atradīsat

savu ideālu.»«Te tik daudz blondu un brunetu tautas uzvalkos,» Olufejeva kundze piebalsoja, griezdama savas

lielās acis. Viņa pati būtu gatava ar viņu pamēģināt. «Kāds tad ir jūsu ideāls? Gaišmate zilām vai brunetetumši melnām acīm?»

«Ha-ha-ha!» viņš dzirdēja, ka kāds aiz muguras spilgti nosmējās. Tas bija Ernests Sutums.«O, rakstniekam būt, cik tas jauki!» Olufejeva nopūtās. «Tik daudz jaunus cilvēkus jūs varat darīt

laimīgus, es domāju, jūsu stāstos un romānos. Tik daudz viņiem šķēršļu, bet viņi tomēr dabonas… Betsakiet, – kāds īsti ir jūsu ideāls?»

Viņa koķetēja ar acīm, un atkal spilgtie smiekli aiz muguras.«Nu, sakiet taču!» Nina ironiski piebalsoja.Kārlis nejutās visai omulīgs. «Atvainojat, manas cienījamās, to taču es nevaru…»«Kādēļ, kādēļ,?» Olufejeva viņu ar savām lielajām acīm iedzina gluži šaurumā.«Tādēļ, ka bīstos izpelnīties sieviešu dusmas!» Kārlis, beidzot pārspējis savu kautrību, pārgalvīgi

iesaucās. «Apžēlojaties par mani, nabagu! Jūs taču zināt, kā klājās Parisam, kurš iedrošinājās pasniegtābolu tai «visskaistākai»…»

Koķete to «štuku» nezināja un tādēļ it kā apjukusi uzlūkoja Ninu, ko tas nozīmē. Viņa savā mūžā bijagan nodarbojusies daudz ar modes žurnāliem, bet nekad ar grieķu mitoloģiju.

«Tā ir garšas lieta!» Nina tieši Kārlim atcirta. «Ir jautājums, vai skaistākā priekš jums ir arīskaistākā priekš mums. Lai mēs varētu spriest, mums tad patiešām vajadzētu zināt, kādai tad īsti pēc jūsugaršas vajadzētu būt vienai «ektai zeltenei»…»

«Jā, atzīstaties, atzīstaties!» otra viņu urba ar savām acīm.Kārlis sajuta to pašu, ko cilvēks, kam revolveris likts uz krūtīm. Viņš izvairīties vairs nevar. «Tādai

kā tautas dziesmā,» viņu glāba laimīga doma.«Tādai kā tautas dziesmā, tu dzirdi, Zana?» Nina pārsmejoši sacīja. «Bet ar to taču vēl nekas nav

sacīts. Lūdzu, aprakstiet mums tuvāk!»«Vispirms, – viņai vajag būt lielai dziedātājai,» Kārlis smaidīdams sacīja. «Kuru dziesmu

izdziedāja, to satina kamolā. Tālāk, – vieglu gaitu, čaklai kā irbītei, svaigai kā rīta rasiņai, tiklai ungnetai, smaidošām acīm, sārtām rožu lūpām – –»

«– kuras jums sniedz pretim uz skūpstu,» Nina nežēlīgi nobeidza. «Zinām jau, zinām, kādas mūsurakstnieki savas tautas zeltenes tēlo. Un algo viņas ar to, ka iespiež laulības jūgā un liek būt labāmnamamātēm. Tā esot laime!»

«Nu, protams, taču!» Kārlis piebilda, lai ko sacītu. Arī Zanas kundze neizprata savas draudzenesiekaisumu.

«Tātad sievietei, pēc jūsu ieskatiem, vajag, būt taisni tādam lopiņam, kāds priekš laulības dzīvesvajadzīgs,» Nina tapa arvien asāka. «Savam vīram putras vārītāja, zeķu lāpītāja. Kamēr tā līgava, taikaunīgi nosarkt un maigi nodurt acis, kad tā sieva, – izskūpstīt vīram grumbas no vaigiem un pieres, būtviņa baudas priekšmetam. Sakiet, – vai tā ir jau laime?!…»

Kārlis izjuta, ka te vairs nav joks, un viņam bija neomulīgi ar dāmām ķildoties. «Bet Nina!» arīZanas kundze iebilda. «Tas kungs jau to nemaz nesaka…»

«Jā, bet ko tad viņš saka?!» Ninas izdzisušās acis uzliesmoja. «Runājot īsi un skaidri: kas irsievietes laime?»

Kārlim patiešām nebija iespējams to uz ātru roku izskaidrot, un viņš jutās tikpat kā zudis. Jo arīapkārtējie kļuva uz viņu vārdu cīņu uzmanīgi.

«Sievietes laime ir ģimenes klēpis!» Pudiķis, atgriezies no dejas, nāca draugam palīgā. «Viņai vajagbūt ģimenes svētumu sargātājai!»

«Kinder, Kleider, Küche, Kirche, ha-ha-ha!» Nina pilnā kaklā iesmējās un Kārli pazudinošiuzlūkoja. «Tad tāda ir tā laime, tad tāda?»

«To es taisni nesaku,» Kārlis nopietni sacīja. «Es jau nemaz neesmu tāda autoritāte, ka būtukompetents to izspriest. Bet, ja jūs, manas cienījamās, gribiet man ticēt, es jums sacīšu: nav sievieteilielākas laimes kā uzupurēties priekš mīļota vīra. Bet nereti viņas šo savu laimi min zem kājām.»

Šie vārdi viņam izskanēja tik skumji, ka pēc tiem iestājās brīdi klusums. Koķetā Zana uzreiz nopietnaun pietvīkusi. «Jā, man liekas, ka tam kungam taisnība.» Arī abas jaunās meitenes Magone un Herta aržestiem piebalsoja, ka tas tiešām tā.

Bet Nina nebūt negribēja padoties. «Ir jau redzēts, kā daža laba savu vīru mīl!» viņa atcirta. «Bet esviņu tādēļ nenosodu. Sieva mūsu apstākļos ir sava vīra verdzene. Vergs savu kungu nevar mīlēt, vergs varto tikai bīties. Kungs viņš caur laulību, un tādēļ laulība sievietei nozīmē verdzības ķēdes. Vīrieti īsti mīlētvar tikai ārpus laulības…»

Bumba, iesviesta šinī sabiedrībā, nebūtu to vairāk nobiedējusi kā šādi uzskati. «Fui, Nina!» Zana,aizlikusi roku aiz acīm, ievaidējās. Herta atlēcās sānis pie savas mammas, un arī Krauklīša kundzeenerģiski aicināja: «Magon, bērns, nāc šurp!» Arī Kārlis ar abiem saviem komiltoņiem jutās tikpat kā arūdeni aplieti. Tikai Ernests Sutums, it kā neticēdams savām ausīm, piekrītoši pārdrošnieci uzlūkoja.

«Nu, ko tu, Nina, izliecies!» Perlants pietvīcis kodīja lūpas. «Neesi jau nemaz tāda cilvēku ēdēja, tutikai forsē. Ja tie patiešām būtu tavi uzskati, tad es nezinu, ko tad lai par tevi domā!»

«Vienalga, – ko gribi!» Nina iekaitusi attrauca. «Es tikai saku to, kas taisnība. Sieviete ir tāpatcilvēks kā vīrietis. Bet vīrieši mūs padarījuši par savām verdzenēm un par savu baudu priekšmetu. Mēsneesam vairs pašas mērķis par sevi, bet tikai līdzeklis saldināt viņu dzīvi. Mēs tiekam mācītas unaudzinātas tikai tā, lai vīrieši atron pie mums patikšanu. Kā rozēm mums vajag tvīkt un gaidīt, kamēr viņimūs ved pie altāra. Mums vajag prast maigi nosarkt, sevi darīt pievilcīgas, koķetēt un iemantot savunākamo vīru piekrišanu. Dejas zāle ir tas dīķis, kur zvejot sev vīrus, balles uzvalks ar izgrieztām krūtīm –tā ēsma. Īsi sakot, mēs tiekam audzinātas tikai priekš laulības un ne priekš dzīves – –»

«Bravo, bravo!» Ernests Sutums piekrizdams sita plaukstas.«Mēs tikai tīkojam, kā viena otru nokonkurēt un iebraukt laimīgas laulības ostā,» Nina turpināja.

«Tas ir mūsu augstākais ideāls. Par sieviešu tiesībām, par viņu tiesisko stāvokļa nodibināšanu mūsusievietēm nav ne jausmas. Pie mums sieva nav vairāk kā vīra baudu priekšmets, bērnu dzemdēšanasmašīna, slaucama govs…»

Sajūsmā viņai acis gandrīz ļauni iemirdzējās un krūtis smagi cilājās.«Apžēlojies, vai tā ir jaunas meitas valoda!» Krauklīša kundze nenocietās ieminējusies, un Starpiņa

kundze raustīja plecus: «Ah, ah!» Abas meitenes un Mikentāla kundze bija nodūrušas acis tik dziļi, ka tāsvairs nemaz nevarēja saredzēt. Un arī Zana likās, ka tai no tā, ko dzirdējusi, būtu zemē jālien. Perlantspiesarcis skrullēja ūsiņas; un Kārlis tvīka vien.

Tikai Ernests Sutums atklāti nostājās Ninas pusē. «Jums, jaunkundze, pilnīgi taisnība,» viņš sniedzatai roku. «Reiz arī šinīs aprindās dabū dzirdēt patiesu vārdu.»

«Es saku tikai to, kas mani uzskati,» Nina atbildēja. «Ir daudz kas aizpuvis pie mums.»«Un es teikšu, kādēļ tas tā,» Ernests turpināja. «Salkanība mūsu literatūrā, salkanība dzīvē. Mūsu

«līgusoņi» un «dziedoņi» kaļ savas sīrupsaldās peršas par «liepumeitām», «ozoldēliem», kumeliņiem» un«bāleliņiem». Ne mazākās jausmas tiem par dzīves pabērnu –mazo brāļu un sieviešu grūto likteni, pardrūmo dzīves tiešamību. Viņu paures raksturojas ar ideju tukšību. Viss, kas Rietumeiropā saviļņo jūtas unnodarbina prātus, ir tiem grāmata, kas aizzieģelēta septiņām zieģelēm. Kā mazi bērni tie rušinās idilliskipa smiltīm un ir tik gudri kā ciema zosis, kuras vēl nekad nebija dzirdējušas par kaimiņu mācītājamuižu…»

«Ej nu, Ernest, ej!» Krauklīša kundze viņu apsauca. «Tev jau arvien tā mēle tik asa.»«Es runāju tikai to taisnību!» viņš attrauca. «Mūsu literatūra raksturojas ar savu seklību un

bezgaršību. Ar uguni jūs tur neatradīsat kādu vērtīgāku ideju. Tikai salkanība un salkanība, gaudas unnopūtas par to pašu mīlestību, un tas ir viss…»

Viņš paskatījās sāņus uz Kārli, kurš jau arī tā saprata, ka tas mērķēts uz viņu.«Tad jūs mūsu literatūru pietiekoši nepazīstat!» viņš piesarcis iesaucās. «Mūsu dzejas darbi ietver

arī senču varoņus un mitoloģiju…»«Nav liels no tiem latviešu dieviņiem!» Ernests zaimoja tālāk. «Tie ir bezzobaini un mīlīgi. Nav

mums kā igauņiem sava «Kalevipoega», nav mūsu «Zalkšu līgavā» kaut kādas idejas…»«Es lūdzu neapvainot mūsu literatūru!» Perlants, kas visu laiku, skrullēdams ūsiņas, pietvīcis bija

klausījies, tagad iesaucās. «Nopelt ir viegli, bet ne tā ko pašam labāku ražot. Lai arī mums varbūt nav tikdziļas idejas kā lielām kultūras tautām, mūsu literatūra mums tomēr tuvāka un mīļāka. Viņa aizņem mūsudzīvi, ir miesa no mūsu miesas un kauls no mūsu kaula.»

«Kauls jau gan no mūsu kaula,» Nina sarkastiski iesaucās, «bet stipri apgrauzts. Saki taču, – ko tad tumūsu oriģinālstāstos atrodi? Mužiku un mužiku, un atkal to pašu mužiku. Viņa glupo valodu, viņaneestētiskās parašas. Nu, var jau arī vienreiz, otrreiz, bet, ja šis pats kauls jāgrauž vienādi un visur, tasapnīk līdz kaklam. Un ko lai saka par mūsu dzejniekiem? Labāk būt par kaķi un ņaudēt, kā peršniekam unrīmes kalt…»

Kārlis izjuta, ka viņa to saka, lai viņu ievainotu, un saka pilnā kaklā, lai arī citas sievietes dzird. Betviņas likās, ka to nemaz nedzirdētu, un uzsāka demonstratīvi pašas savas valodas. Arī Zana nejutās vairsNinas sabiedrībā omulīga, jo pēdējās valodas ar Ernestu viņai izlikās aizdomīgas. Viņa tādēļ mēģinājapiesviesties citām dāmām Krauklīša kundzes sabiedrībā.

Kur tad Hertas un Magones jaunkundzes likušas savus uzvalkus šūdināt? Vai pie vienasskroderienes, ka abi uz mata vienādi? No labas modistes ļoti daudz kas atkarājoties. Ah, viņas izskatotiesskaisti, ļoti skaisti…

Bet Krauklīša kundze un Starpiņa kundze, un Mārc kundze liekas, ka to nemaz nebūtu dzirdējušas, unrunā savā starpā par ķēķa būšanām un smalku ēdienu sagatavošanu. To sevišķi saprata Starpiņa kundze.Kur viņa to mākslu ņēmusi, par to tā labprāt nerunāja, jo negribēja atzīties, ka agrāk kalpojusi piekungiem par ķēkšu. Bet no grāmatām jau nu ne. No tādām pavāru grāmatām viņa neko neturēja un ieteicapat no tām sargāties. «Ja ņems tā kā pavāru grāmatā, tad kur tad to var,» viņa mēdza sacīt. «Var ņemt uzpusi mazāk, un tad vēl iznāk labs diezgan.»

«Manas mīļās, vai neiesim drusciņ promenēt?!» Krauklīša kundze sacīja, lai tiktu no Olufejevasvaļā. «Esam ilgi diezgan sēdējušas.»

Šis priekšlikums atrada piekrišanu. Visas cēlās kājās.«Tie kungi mūs varēs pavadīt!» Krauklīša kundze sacīja. «Plauša kungs, nāciet…»Zemu palocījies, Perlants viņai rātni sniedza savu elkoni, ko viņa pieņēma. Viņi gāja saķērušies pa

priekšu, kamēr pārējie aiz viņiem platā rindā, pie kam Pudiķis ar skuķiem nodevās savam amizierim.«Plauša kungs, man ar jums būtu jārunā,» Krauklīša kundze beidzot iesāka.«Lūdzu!» Perlants godbijīgi palocījās. Viņš manīja, ka tai daudz kas uz sirds.Viņa ieklepojās. «Plauša kungs,» tā beidzot iesāka, pirms pārliecinājusies, ka citi uz viņiem

neklausās, «redzat, mēs esam godīga famīlija. Mana Magone ir tikli audzināta, nevainīga un nesamaitātasavos uzskatos…»

«Par to man, kā viņas skolotājam, bijusi pietiekoši izdevība pārliecināties,» Perlants iebilda.«Jāa!… Es savu bērnu ceru reiz nodot vīra rokās šķīstu kā baltu ziedu. Pie kā viņa aizies, tas nebūs

kritis. Jūs taču mani saprotat…»«Es domāju…»«Mēs jūs labprāt redzam savā namā starp savējiem… Un tādēļ mani pārsteidz, pārņem drebuļi,

dzirdot te šovakar tādas valodas…»Perlants nu beidzot noprata, uz ko tas ķerts. «Par savas māsīcas aušību man jānosarkst, cienītā

kundze. Bet Ninas uzskati nav mani uzskati…»«Es zinu, Plauša kungs, jums nav tas man jāapgalvo. Es un mans vīrs, mēs jūs augstu cienām.

Protams, ka savam bērnam mēs neliksim nekādus spaidus, – lai viņa pati sev tautieti izraugās… Bet varjau viss notikt – jūs taču saprotat, ko es domāju…»

«Jūs esat pret mani ļoti labvēlīgi,» Perlants piesarcis smaidīja.«Tam, kas grib dabūt mūsu bērnu, vajag būt no labas famīlijas, skaidru, neaptraipītu vārdu. Tāpat

viņa tuviniekiem. Par jums mēs varam tikai labi atsaukties, bet par citiem, kas jūsu vārdu nes, – vai ziniet,tas nu tā nevar iet…»

«Ninas uzskati nav mani uzskati,» Perlants nelaimīgs atvainojās. «Cikreiz neesmu viņu aprājis, bettas meitēns tāds pārskrūvēts. Pie tam viņa jau nemaz tik briesmīga nav, ticiet man, tikai ar to muti tāiztaisās…»

«Lai nu kā, bet tādas lietas atklātībā nav ciešamas,» Krauklīša kundze enerģiski noteica.«Apžēlojaties, ja to būtu dzirdējusi Grosvald kundze vai Vēber kundze! Tā jau var plātīties tikai ielasmeitas… Bet ko lai dara, kad māte nav audzinājusi un no tēva arī nevar ņemt nekādu labu priekšzīmi…»

Perlants nobāla. «Kā jūs to domājat, cienītā kundze?»«Nu, vai tad jūs neredzat? Tas jau ir tīrais skandāls, kā jūsu onkuls rīkojas! Ja mans vīrs lakstotos

aiz manas muguras ar citu, man būtu aiz kauna zemē jālien. Bet te vēl tas notiek atklāti, visu acupriekšā…»

Kā miglas tēls Perlantam priekš acīm aizslīdēja bilde, kur «Tonhallē» Krauklītis un šansonete… Betsabijies viņš to negribēja savā atmiņā izsaukt. «Es tiešām nesaprotu, cienītā kundze,» viņš nelaimīgsatbildēja.

«Ak tu mans dievs, Plauša kungs, vai tad jūs tiešām neko nesaprotat? Viņš taču uztura sakarus arprecētu sievu un pie tam vēl ar personu ar diezin kādu pagātni. Par to jau visi suņi smej…»

Iztrūcies un izbrīnījies Perlants viņu uzlūkoja. «Tā mana pirmā dzirdēšana…»«Nu redzat, cik jūs vēl nesamaitāts un naivs. Kādēļ tad, ej kur iedams, redz kopā Plauša kungu un

Olufejev kundzi? Ko tad viņa tur tik bieži pie Plaušiem mājās meklē? Cilvēks, kura mantas stāvoklis tamatļauj ieņemt vietu starp labākām famīlijām, runas vīrs Latviešu biedrībā, viņš aplaižas ar tādu kankaru!… Tas jau par kaunu visām labākām famīlijām…»

«Jūsu aizrādījums mani pārsteidz,» Perlants sāpīgi atbildēja. «Man tas ne sapnī nebija prātānācis…»

«Tādas lietas jau arī ne sapnī nevarētu iedomāties. Bet es domāju, ka uz priekšu jūs tā nevarat uz tonoskatīties aukstām asinīm. Es nekad to nepielaidīšu, ka manai Magonei tāda tumša persona būtu jāsaucpar savu tanti… Nu vairāk es negribu runāt, Plauša kungs! Es domāju, ka jūs izlietosat visu savu iespaiduuz savu krusttēvu un gādāsat, ka šī persona nozūd no mūsu redzes aploka. Jo viņa ir tas šķērslis, kas mūsvar atturēt no tā, ko mēs labprāt redzētu. Kas attiecas uz Ninu, tad slikti gan, ka viņa palaiž muti. Visaļaunuma sakne ir tomēr tā persona, kas viņu saģiftē…»

«Man turpretim likās, ka viņa par Ninas teorijām galīgi bija nobijusies,» Perlants nopūtās.«Izlikšanās!» Krauklīša kundze cieti noteica. «Kas tādus darbus strādā, tam nav, ko bīties. Nu, es

nerunāšu vairs… Jūs cienīdama, jums uz to aizrādīju, – raugat, kā varat to novērst… Citādi man būtu ļotižēl…»

«Labi!» Perlants beidzot apņēmās. «Es ar savu onkuli runāšu… Vēl šovakar…»«Tikai nepārsteidzaties, tādās lietās vajag prātīgi,» Krauklīša kundze sacīja. «Par visām lietām, ko

mēs runājām, tas lai paliek zem mums…»«Par sevi protams… Es mēģināšu… Pateicos par aizrādījumu, cienītā kundze.»Viņš aizveda viņu atpakaļ uz viņas vietu. Arī citi sekoja viņu priekšzīmei. Pudiķis ar Hertu un

Magoni vēl arvien milzīgi amizējās, un Nina ar Ernestu iedraudzējušies runāja, kā runājuši. Tepiesteidzās vēl viņu biedri Befis ar Knābi.

«Jūs palieciet manā vietā,» Perlants sacīja. «Man ir drusciņ darīšana…»«Kur tu iesi?» Kārlis sacīja, kurš arī īsti nejutās omulīgs, jo Ninas un Ernesta apvainojumi tam vēl

arvien grauza sirdi.«Man vajag ar savu onkuli…» Perlants iesāka, bet tad aprāvās. «Es gribu iet apakšā drusciņ

paklausīties, ko tautas vīri spriež…»«Tad es tev iešu līdzi…» Kārlis sacīja.«Labi, iesim.»

* * *

Runas vīru istabā ap Krišjāni Valdemāru bija sapulcējusies liels pulks ievērojamu tautiešu, kūpinājasmaržīgus cigārus un sprieda.

Krišjānis Valdemārs toreiz latviešu sabiedrībā baudīja ļoti lielu cienību. Pilnīgi dibināti, ievērojot,ka viņš pats pirmais latviešu tautiskais darbinieks, var sacīt, pats latviešu atmodas tēvs. Viņa savā laikāizdotās «Pēterburgas Latviešu Avīzes» tika glabātas kā kāds svētums un lasītas kā kāds tautisksevaņģēlijs. Pie Zinību komisijas bija nodibinājusies sevišķa Derīgu grāmatu izdošanas komiteja, kura,savu darbību uzsākdama, projektēja izdot «Pēterburgas Avīžu» rakstus. Viņš vēl arvien dzīvi interesējāspar latviešu tautiskām lietām, un nebija neviena jauna sabiedrība, kuru Valdemārs nebūtu līdzi ierosinājisun līdzi pie tās piedalījies ar savu padomu.

Viņa autoritāte bija ļoti liela. Pie katra jauna biedriska pasākuma centās dabūt viņa piekrišanu. Kurviņš klāt, to uzskatīja par drošu, kam tautā būs piekrišana. Ap viņu pulcējās visas partijas un, kad viņšieradās Rīgā, tad griezās pie viņa, lai tas ar savu autoritāti nolīdzinātu starp tautiešiem izcēlušāssadursmes. Jo Valdemārs pielaida, ka katrs aizstāv savus uzskatus un savu virzienu, bet visiem tiem tomērvajag nākt par labu vispārējai tautas lietai. Tāpat arī labprāt uzklausījās viņa padomu.

Tā arī tagad bija kopā liela daļa tautiešu: Aleksandrs Vēbers, Pūcīšu Ģederts, Ludvigs Plausis,Starpiņš, Krauklītis, zvērināts advokāts un agrākais Jelgavas prokurors Kļaviņš, advokāts Mikentāls,fabrikants Mārcis, tirgonis Z. Martinsons, namdaris P. Mednis un vēl daudzi citi. Lielākā daļa tomēr tādu,kas ar Latviešu biedrības rīcību nemierā.

K. Valdemāra sirds bērns bija latviešu jūrniecība. Gadu desmitus ar saviem rakstiem tas neatlaidīgibija rosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekopt kuģošanu. «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!» –bija viņa devīze. Gadu desmitus viņš bija klauvējis pie krievu aprindām, un viņa pūliņu auglis bija, katika nodibinātas vairākas latviešu jūrskolas. Nu bija jau mācīti kapteiņi un stūrmaņi. Vēl tikai lielākāskaitā vajadzēja kuģu. Pēc norvēģu parauga viņš starp mazturīgiem jūrmalas zemniekiem centās nodibinātkooperatīvus, kuri turpat uz vietas būvētu nelielus zēģelniekus un konkurētu ar tiem sekmīgi ar lieliem,dārgiem tvaikoņiem. Viņš sapņoja, ka reiz visi Latvijas jūrmalas ciemi būs apdzīvoti no kuģuīpašniekiem, kuriem katram piederēs sava daļa no nākamās latviešu tirdzniecības flotes. Lai šādiemkooperatīviem dotu redzamu piemēru un paraugu, uz viņa iniciatīvu nodibinājās jūrniecības biedrība«Austra».

Pirmos gados visa tauta par «Austru» vien runāja, viņa, tā sakot, bija tautas lepnums. No viņascerēja, ka tā vedīs latviešus pie turības un materiālas uzplaukšanas. Pirmos gadus biedrība arī izmaksājamilzīgas dividendes. Bet drīz vien nāca rūgta vilšanās, jo «Austra» ne vien neatmeta nekādu peļņu, bet arīviņas rīcības kapitāls sīkdams saka. Cēlās jau balsis par šī tautas lolojuma nākamību, un sanākušietautieši starp citu pārrunāja arī šo sāpīgo lietu.

««Austras» vadība ir pielaidusi neattaisnojamas kļūdas,» Pūcīšu Ģederts sacīja. «Divi simts tūkstošrubļu tautas naudas caur neprātīgu rīcību tiklab kā zaudēti. Jo, ja nauda nenes procentus un pati dilst, tad

ir tiklab ka zaudēta.»Viņš Latviešu biedrības vadoņiem bija nostājies asi opozīcijā. Kopš savas runas Dančuku Butleru

birzē, kur tas bites bija salīdzinājis ar latviešu zemniekiem un tranus ar muižniekiem, kopš Luterasvētkiem Latviešu biedrībā, kur tas pretojās Lutera nozīmei, aizrādīdams, ka Luters pielīdzinājis vācutautu trakam ērzelim, kurš valdāms, Pūcīšu Ģedertu ieskatīja par revolucionāru un no viņa atvasinājaikvienu bīstamu kustību, patiesu vai iedomātu.

Vēbers, kurš atradās «Austras» priekšgalā, piesarcis saņēma pārmetumu. «Būtu vēl tuvākpārbaudāms,» viņš lūkoja attaisnoties, «vai zaudējumi atkarājas tik daudz no vadības kā vispārējiemapstākļiem. Liekas, ka tas, kā mēs bijām iedomājušies «Austru» teorijā, nesaskan ar praktiskiempiedzīvojumiem. Radies tik daudz neparedzētu kavēkļu. Jaunu kuģu būve iznākusi daudz dārgāka, nekāparedzēts, vecu kuģu remonti daudz lielāki, avārijas daudz biežākas, kapteiņi taisījuši savu dzeramnaududaudz nesavtīgāk. Tāpat arī tvaikoņu konkurence izrādījusies daudz lielāka un jūtamāka, nekā pieņemts.Fraktes nokritušās līdz minimālām, un bieži to pavisam aptrūcis, tā ka kuģiem mēnešiem ilgi bija jāguļ bezdarba.»

Valdemāra piere aptumšojās. Pie «Austras» dibināšanas viņš bija tik stiprā ticībā par savas idejaspareizību un sava dibinājuma nākotni, ka bija ieguldījis viņā visus savus ietaupījumus. Tagad viņampašam to tik ļoti vajadzētu, jo viņa ienākumi bija ļoti aprobežoti. Pārliecināts, ka lieta neiet, kā bijadomāts, un lai tauta zaudētu mazāk, tas lika priekšā «Austru» likvidēt un glābt, kas glābjams. Rīdziniekiviņam pretojās. It sevišķi arhitekts J. Baumanis. Nevajagot jau tūdaļ flinti mest krūmos un to, kas šodienatzīts par labu, jau rīt atmest. Nebija jau Austra vien, arī daudzi citi uzņēmumi cietuši zaudējumus. Ja«Austru» pie pirmās neizdevības likvidētu, tautas uzticība tiktu satricināta tādā mērā, ka viņa pie šādiempasākumiem vairs nekad nebūtu piedabonama. Ar šādu argumentu Valdemāra pretinieki pilnā sapulcēspīdoši izgāza cauri viņa priekšlikumu, un biedrības likvidācija tika atmesta. Sarūgtināts par to, karīdzinieki biedrību negrib ne likvidēt, ne arī nopietni tajā strādāt, Valdemārs teica šos skarbos,vēsturiskos vārdus:

««Austras» svarīgie uzdevumi tautas interesē ir diezgan saredzami. Bet vēl nav redzami tie vīri, kasbūtu tik svarīgam uzdevumam diezgan nopietni upurējuši savu laiku. Zināms, daudzi jau nevar savu laikuupurēt, taču daudziem ir jāzina, ka bez nopietna darba nekas nevar iznākt…»

««Austras» priekšgalā nostājušies ne lietpratēji. bet advokāti!» kuģu būvētājs Putniņš iesaucās.«Pirmā dividende izmaksāta tieši no kapitāla, un proti, 40 procentes…»

«Ir pielaistas vēl daudz citas kļūdas,» kapteinis Liepiņš sacīja. «Pirmkārt, korespondentrēders P.Bornholds ir izlietojis biedrību par savu slaucamu govi. Savas peļņas dēļ tas klarējis «Austras» kuģus uztādām jūrām un ostām, kur bez kapara dibenapsituma nedrīkstēja braukt, jo tārpi saēd koku. Kapteiņiematļauts izlabot avārijas ārzemju kubu būvētavās, kur viss maksā dzīvu naudu un nevar kontrolēt, cikkapteinis pats iebāzis savā kabatā. Kapteiņi par dzeramnaudām ostās izdevuši milzu summas. Zināms, kadzeramnaudas ir jāatvēl, bet tikai tad, ja biedrībai ienāk par to kāds redzams labums. Pati lielākā kļūda irtā, ka biedrības jaunie kuģi būvēti Mīlgrāvī un Majoros un ne tālāk Kurzemes jūrmalā, kur uz katra kuģabūve būtu iznākusi par kādiem desmittūkstoš rubļiem lētāk.»

Vēbers ar lielāko nepacietību to noklausījās, jo pret šādiem pārmetumiem viņš bija ļoti jūtīgs. «Manjāatzīstas, ka es no kuģu lietām patiešām maz ko protu,» viņš aiz· bildinājās. «Es amatu pieņēmu tikai uzsapulces neatlaidīgu vēlēšanos. Rīgas tuvumā mēs būvējām tādēļ, lai būvi labāk varētu kontrolēt. ArKurzemes jūrmalu nav nekādu satiksmes līdzekļu, ceļojums šurp un turp aizņemtu vairākas dienas, un tasar manu advokāta praksi nav savienojams…»

«Prrrr!» Putniņš sprauslāja. «Tas nav pa draugam… Advokātus vien savēlē… Ko tāds zinkontrolēt?!»

Tumšs sārtums parādījās Vēbera sejā. «Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka kuģi būtu sabūvēti vēlsliktāki, ja mēs, advokāti, nebūtu kontrolējuši. Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka es biju tas, kas neļāva

viņam iebūvēt sapuvušas plankas, par ko viņš mani gribēja nosviest no kuģa, un man bija jāpiesaucpolicija. Ja tas ir vēl par maz darīts, tad jau nākošā sapulcē es varu no biedrības vadības atsacīties…»

Putniņam uzreiz mute ciet. Iestājās uz brīdi klusums.«Ir nepieciešami, un nezinu, kālab tas netiek darīts,» Valdemārs iesāka, «ka tiktu izsludināti atklātībā

sīki speciāli būves rēķini. Cik izmaksājis tas gabals un atkal tas. Caur šādu atklātību būves rēķini būtupieietami lietpratējiem, un tie tad tūdaļ redzētu, kas un kur par daudz noņemts un kur varētu plēsēju pieatbildības saukt vai vismaz turpmāk ietaupīt. Atklāts uzņēmums var tikai tad pastāvēt, ja tas rīkojasatklāti…»

Šis Valdemāra prasījums netika izpildīts, jo vīri, kam tā darīšana, teica, ka rēķini pazuduši.«Kungi!» Pēteris Krauklītis, kas visu laiku bija klusējis, tagad iesāka. «Es jums sacīšu, kas tur

vainīgs, ka mums neiet. Tas ir kapitālisms. Tikai kas kapitālisma cīņā var konkurēt, var pastāvēt. Lielaiskapitāls apēd mazo, lielais tvaikonis – mazo zēģēlnieku, liela magazīna – mazo sīktirgotavu, liela fabrika– mazo darbnīcu. Kas šinī cīņā krīt, iet neglābjami bojā. Kapitāls neskatās ne uz privilēģijām, ne uztradīcijām. Visus vecos pamatus tas noārda, ja tie nav viņam piemēroti, visas vecās attiecības izjauc.Viņš ir tas lielākais revolucionārs, kas pārgroza saimniecisko iekārtu līdz pašiem pamatiem. Kas bijisaugšām, tas noslīgst apakšā, kas bijis apakšā, tas nāk uz augšu. Kā veci cietokšņi viņa uzvaras gājienā krītvecie principi, vecie ideāli un vecās parašas viena pēc otras. Pret viņu uzstāties ir tas pats, kas pretdzenuli spārdīt. Kā tad «Austra» ar saviem mazajiem zēģelkuģīšiem, kuri labi ja var iztaisīt pāris reisugadā un uzņemt labi ja pāris simts tonnu, domā konkurēt ar milzu tvaikoņiem, kuri noskrien līdz Anglijainedaudz dienās un paņem līdzi tūkstošiem tonnu lādiņu?»

«Tādēļ tad vajag pārdot zēģeļkuģus un pirkt tvaikoņus,» kāds no Valdemāra piekritējiem sacīja.«Mums vajag rīkoties kapitālistiski,» Krauklītis turpināja. «Ne vien uz jūras latviešu nākamība, bet

arī tepat uz Rīgas ielām, neizbūvētiem kvartāliem. Mums tikai jācer ne vien tas, kas mums nejauši nākrokā, bet jāstrādā pēc zināma plāna, jāzina, ko paši gribam. Akadēmiskai un tehniskai zināšanai jāiet rokurokā ar kapitālu, jo tikai tad ir kas iespējams…»

«Pats par sevi protams,» Perlants norūca, jo krietnais tautietis viņam runāja īsti no sirds.«Latviešu tirdzniecība Rīgā,» Krauklītis turpināja, «viņas nemaz nav! Tirdzniecību pie mums

pārvalda žīdi un vācieši. Tāpēc, ka tie rīkojas kapitālistiski, pēc noteikta plāna, mēs – kā kuram katramizgadās. Viņiem ir savas kopējas organizācijas, savas inungas, kas viena otru pabalsta, mums nav nekā.Tādēļ arī katru vērtīgāku lietu, uz kuru var ko nopelnīt, mums apgādā žīdi un vācieši. Latvieši, ja daudz,tad ir materiālbodnieki, sīktirgotāji un vīnūžnieki, citu visu apņēmuši viņi. Mēs ejam par daudz sīkumosun nevaram ar viņiem konkurēt. Tie strādā lielā stilā, mēs – sīkbodnieki…»

«Viss jau labi,» Ludvigs Plausis nepacietīgi piebilda, «bet ko tad tur var darīt?»«Tur var gan darīt, un es arī darīšu!» Krauklītim acis iemirdzējās. «Vai ziniet, kungi, kas ir mans

nodoms?»Viņa vaigs tik noslēpumains, itin kā viņš būtu atklājis kādu slepenu dabas likumu. Iestājās dziļš

klusums, un visi nepacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.«Tuvākā priekšpilsētā, kur drīzumā pārvirzīsies pilsētas centrs,» viņš arvien vairāk pieaugdamā

balsī sacīja, «es gribu iegūt kvartālu starp četrām ielām un apbūvēt to visu ar vienu lielu tirdzniecībasnamu. Pēc ārzemju lielo tirdzniecības māju parauga, kur jūs visu varat dabūt no «a» līdz «i». Mazākāsspeciāltirgotavas ar viņiem sacensties nevar. Universāltirdzniecības namus pārvalda akciju sabiedrībasar ļoti lieliem kapitāliem, kuri pie iepirkumiem var darīt ļoti lielu iespaidu, jo tura no sevis atkarībāpreču piegādātājus. Universāltirdzniecības nams var dot visu jaunāko un labāko, pie tam stipri lēti, unpircējam nekur vairs nav jāiet tālāk, jo visu, kas vien vajadzīgs, tas dabū turpat tirdzniecības namaatsevišķās nodaļās…»

Lielas nopietnības vietā, kas sākumā bija uz visu vaigiem, jau tagad parādījās līdzcietīgi smaidi.«Kur tad tu domā raut tos lielos kapitālus?» Ludvigs Plausis iejautājās.

«To tūliņ sacīšu! Ko līdz šim teicu, jums visiem jau zināms, tagad nāk kas jauns, kas vēl nekur navbijis. No daudziem sīkiem un maziem iznāk viens liels un milzīgs. Es gribu koncentrēt latviešu tirgotājusvisus pa vieni vieti, lai viņu atsevišķie veikali par visiem kopā iztaisītu lielu tirdzniecības namu ardaudzām nodaļām. Tikai ar to starpību, ka katrs nodaļas pārvaldnieks ir arī pats savas nodaļas īpašnieks.Pircējam tas vienalga, pircējam no svara, ka tas dabū visu lēti un labi, un vienkopus. Ja mans nodomsizdodas, – un tam vajag izdoties, – tad mums, latviešiem, būs savs «bazārs» jeb «gostinij dvors» ar lielukolonādu rindu, kura savienos atsevišķās nodaļas, viss tas kvartāls iekšpus četrām ielām. Un katrā stūrībūs viena liela restorācija, jo cilvēkiem, kas kustēsies šinī lielā tirdzniecības namā, taču vajadzēs arī kurpieiet…»

Līdzcietīgie smaidi vaigos tapa arvien asāki. Bija redzams, ka klausītāji no viņa lielā noslēpumajutās maldināti. «Vai tad tu nevarēji ko prātīgāku izdomāt?» Starpiņš iebilda. «Kur tad tev tie pircēji tāradīsies?»

«Kur viņi radīsies? Mums ir jārēķinās ar nākotni. Cik Rīga bija agrāk liela un cik tagad? Un cik tāpieaugs nākošos gadu desmitos? Neviena lielpilsēta, kā piedzīvojumi māca, nestāv uz vietas. Rīgai kāKrievijas vārtiem nākamībā vajag lieliski pieaugt. Bet tad būs par vēlu nopirkt kvartālu starp četrāmielām, jo ar zeltu to vairs neuzsvērsi. Ja mēs savu laiku nebūsim nogulējuši, mūsu bērni baudīs to labumu.Un tādēļ, – es savu nodomu izvedīšu!…»

«Vari jau to darīt, ja tev daudz naudas ir!» Starpiņš noraustīja kamiešus. «Tikai nepārspekulējies…»«Tā jau izklausās kā tīri nākotnes mūzika,» arī Vēbers vīpsnādams piebilda.Krauklītis jutās tīri apbēdināts, ka viņam negribēja piekrist.«Tā jau ir tā nelaime,» viņš sacīja, «ka mēs gribam taisni ar roku apraudzīt un tad tikai ko darām.

Kas tagad ir pilnīgi nodrošināts uzņēmums, tas priekš gadu desmitiem bija spekulācija. Katrs liels darbs,kas rēķinājies ar nākotni, saviem laikabiedriem izlicies kā bērna darbs. Bet, kas neriskē, tas nevinnē. Esjums pierādīšu, ka manas domas bijušas pareizas. Ja mēs Rīgu gribam vāciešiem atņemt, tad tasiespējams tikai caur šādu saimniecisku cīņu. Rokas klēpī turēdami, mēs Rīgu nekad neiekarosim…»

«Ja mēs labi apdomājam,» Valdemārs domīgi piebilda, «tad jums ir taisnība. Jūsu plāns irsimpātisks, varam tikai novēlēt, lai tas jums izdodas…»

Ar to šis jautājums bija izbeigts. Neviens vairs negribēja pie tā ko piebilst un sacīt, un nebija jau arī,ko sacīt. Tā valodas gluži apstājās, un iestājās uz brīdi klusums.

«Mums vēl kāds ļoti sajūtams robs,» Pūcīšu Ģederts klusumu beidzot pārtrauca, «mums trūkstopozicionēlas preses.»

«Jā, par to lietu vajadzētu gan pārrunāt!» Ludvigs Plausis iesaucās. Radās sapulcējušos īstasakustēšanās, jo nebija jau noslēpums, ka lieta iepriekš norunāta.

«Kamēr Māteru Juris nogājis no skatuves un nepastāv arī vairs «Baltijas Zemkopis»,» PūcīšuĢederts turpināja. «Latviešu biedrības vīru politikai trūkst gluži opozīcijas. Viss, ko vien viņi dara,jāpieņem par labu, jo trūkst orgāna, kur protestēt. Priekš tautas tie vairs nekā nedara, pat strādā tai pretim.Nebūtu nemaz ticams, ka no latviešu teātra varēja atlaist Ādolfu Alunānu un viņa vietā pieņemt prūsi. Arvāciešiem vairs necīnās, pie pilsētas domnieku vēlēšanām vienprātību jauc. Intriģē pret pašu latviešukandidātiem un atrauj tiem balsis. Tie laikraksti, kas mums ir, «Baltijas Vēstnesis» un «Balss», neuzstājaspret šādu kaitīgu politiku un to vēl pat aizstāv. Tie arī citādi pārāk mēreni savos uzskatos, jo ne velti vācuprese tos uzteic. Bet rakstīts stāv: «Kas nav ne auksts, ne karsts, bet remdens, to izspļauj no tavasmutes…»»

Iestājās atkal klusums; Vēbers sēdēja tikpat kā uz sprikstīm.«Es domāju, ka mums vajadzētu no jauna dibināt vienu laikrakstu,» Ludvigs Plausis ieminējās.

«Jauna slota tīrāk slauka…»Neviens neatbildēja. Ikviens gaidīja, ko Valdemārs teiks.«Mums, kas mēs dzīvojam no Latvijas nostāk,» tas beidzot iesāka, «gan arī izliekas, ka Latviešu

biedrība un latviešu prese nedara visu, ko tās varētu darīt. Tiklab saimnieciskā, kā kulturēlā ziņā mumsatliek vēl daudz, pēc kā censties. Mums varētu būt lielākā skaitā kooperatīvas biedrības un krājkases,mums varētu būt patērētāju biedrības un arteļi. Arī tirdzniecību mūsu laikraksti varētu vēl dzīvāk veicināt.Nav arī mums savas derīgas, lētas literatūras, kas popularizētu zinātni un izdaiļotu jūtas. Varētu mums arībūt tautas augstskolas un sistemātiskas lekcijas. Maskavnieku ierosinājums dibināt pie Latviešu biedrībasderīgu grāmatu nodaļu vēl arvien nav izspiedies cauri šīs biedrības instancēm. Nav vēl nekas no šīsimpātiskā projekta parādījies dzīvē…»

Tas bija jau diezgan teikts. Visi nu raudzījās uz Vēberu, ko tad viņš uz tam atbildēs.«Man ir jānoraida apgalvojums, itin kā latviešiem nemaz nebūtu opozicionēlas preses,» viņš beidzot

ieminējās. ««Balss» ne visur un ne arvien ar «Baltijas Vēstnesi» ir vienis prātis. Piemēram, kas attiecasuz Ādolfa Alunāna atlaišanu un ārzemnieka pieņemšanu viņa vietā, tad «Balss» ir izsacījusi pret to stingruprotestu. Kad «Baltijas Vēstnesis» aizstāvēja tādu soli, «Balss» viņam uzsauca, lai tas labi apdomā savurīcību, vai tā arī saskaņojama ar tautas interesēm. «Balss» nekad un nekur nav uzstājusies pret tautasgribu…»

Palika tāds iespaids, it kā viņš uzbrukumu būtu spoži noraidījis. Bet te notika kas negaidīts.««Balss» jau tikai mums fušierē!» Starpiņš, kā teātra komisijas loceklis iesaucās. «Mēs vācieti tādēļ

pieņēmām par direktoru, lai pilsētas valdei būtu labāks prāts un tā no štatskases atvēlētu latviešu teātrimkādu pabalstu. Vēbers bija labi klāt, kad mēs to norunājām, bet nu viņš «Balsī» putro un uzbrūk komisijai.Par tādu cūcību viņam nevajadzētu dot nevienu sludinājumu!»

Sapīcis viņš nospļāvās, bet Vēberam tā bija, tā sakot, liela strīpa pār rēķinu. Uzstāties asi pret pašucilvēku un lietu viņš neturēja par iespējamu.

«Redziet, kā nu iznāk!» Pūcītis izmantoja situāciju. «Mūsu tautiskā iestāde un prese iziet tikai uz to,lai iztaptu vāciešiem. «Balss» pat gatava atsacīties no zemstēm un uzdzied slavas dziesmas muižniekulandtāgiem, no kuriem sagaida diezin kādas reformas.»

«Man arī šķiet,» Valdemārs lēni iebilda, «ka mūsu tautiskā prese nedara diezgan, lai tuvinātulatviešus krieviem. Attiecoties uz vāciešiem, tā iestieg pārāk lielā oportūnismā…»

Vēbers piesarcis, pats neapzinādamies, darbojās ar zīmuli, uz papīra vilkdams dažādus ķekšus unkrustus. «Kad «Balss» Vidzemes landtāga reformas lietā tā izturējusies,» viņš sacīja, «tad tai tur savspamats. Viņas devīze nav tikai noārdīt, bet arī uzturēt jau esošo, ja tas izrādītos par derīgu. Aiz tā iemeslamums arī jācienī mūsu dzimtenes kultūras īpatnības un savādības. Man šķiet, ka mums vairāk dosreformēti landtāgi, tas ir, tādi landtāgi, kuros arī latvieši rūnās līdzi, nekā tādas zemstes pēc mums svešuapgabalu parauga. Kungi, savas dzimtenes kultūras labā mums, Baltijas abu tautību iemītniekiem, jābeidzsavstarpējās cīņas! Mums tagad jāmācās uz vāciešiem raudzīties ne vairs kā uz saviem apspiedējiem, betkā uz līdz apspiestiem. Ja mēs ar viņiem vienojamies uz vienlīdzīgu tiesību pamata, tad varam ar tiem ietroku rokā un aizstāvēt savas kopējās dzimtenes īpatnības un kultūru. Jo citādi es bīstos – –»

Vispārēja sakustēšanās. Tas liecināja, ka pārāk klaji izteiktie un neaprastie uzskati daudzus uztrauc.«No kā tad tu bīsties?» Kļaviņš neizprazdams jautāja.

«Es bīstos, – kungi, mēs taču te esam savā starpā, un es uzdrošinos jums to sacīt, – es bīstos nouzplūdušā rusifikācijas viļņa. Es bīstos, ka tas, kas vāciešiem neizdevās, krieviem izdosies. Vācieši mūsnejaudāja pārvācot, bet krievi mūs pārkrievos…»

«No kam tad tu spried?!» Kļaviņš lielām acīm viņu uzlūkoja. Arī citiem izlikās tas neticami, kavācieši varētu būt viņu draugi un no krieviem tiem būtu jābīstas.

«Es spriežu to no gubernatora ģenerālleitnanta Zinovjeva runas vakar pie goda mielasta. Man viņastenografēta un vārdu pa vārdam norakstīta. Tā pārāk gaiši izsaka mūsu administrācijas turpmākosnodomus. Ja gribiet, varu jums viņu nolasīt…»

«Lūdzam!» Kļaviņš sacīja. «Vai tad es viņu īsti nebūtu sapratis… Vietām gan viņš runāja paklusu, kamēs, tālākie nevarējām lāgā sadzirdēt…»

Vēbers izvilka papīra lapu un sāka lasīt:«Par atbildi uz tam mana sirsnīgā vēlēšanās, lai latvieši savā turpmākā dzīvē baudītu pilnīgu laimi

un veiksmi. Šī laime panākama tikai caur vienu lietu, proti, caur viņu, tuvināšanos mūsu lielai tēvijai…»«Ļoti pareizi teikts!» Valdemārs iemeta.«Es zinu,» Vēbers turpināja, «ka latviešu gribai šinī ziņā bija pretim ne mazums kavēkļu. Viņiem ar

varu uzspieda Krievijai svešu izglītību, svešus nojēgumus un kaudzi nekrievisku ideju tik politiskā, kāsadzīves ziņā. Latviešiem caur to sagatavojās visbēdīgākā nākamība. Viņi bija izredzēti posta lomai.Ārīgi mehāniski būt savienotiem ar Krieviju un tomēr krievu famīlijas vidū palikt svešiem. Kungi! Daudzino jums ir paši famīlijas tēvi. Tie sapratīs kāds stāvoklis cilvēkam, ja tas uz visu mūžu saistīts pie svešasfamīlijas. Un sevišķi tāds stāvoklis bija sagaidāms latviešiem.

Tagad laiki grozījušies. Mūsu augstā kunga un ķeizara varenā roka citu pēc cita iznīcināja šoskavēkļus. Latviešu centieniem uz garīgu sadraudzību ar krievu tautu dots pilnīgi svabads lauks. Par to, katādi centieni pastāv un ka viņi ļoti stipri, es, sabijis gandrīz divus gadus šinī guberņā, nevaru šaubīties.Ne bez iemesla arī Latviešu biedrība izraudzījusi par savu goda svētku dienu 19. februāri, kas atgādinavissvarīgāko dienu krievu tautas vēsturē.

Veselais prāts un tautas mundrība latviešiem rādījuši tos praktiskos ceļus un praktiskos līdzekļus, kāšie centieni vispatiesīgāk piepildītos. K r i e v u s k o l u un k r i e v u v a l o d a s m ā c ī š a n o s. Nesenvēl atpakaļ Cēsu un Valkas apriņķos, īstā latviešu zemē, bez spiediena no ārienes, uz pašu pagastu gribu,atvēra trīs priekšzīmīgas ministrijas skolas. Kad man uz Vietalvas zemnieku lūgumu bija laime pie ķeizaramajestātes kājām nolikt viņu uzticamās pavalstnieku jūtas tādas skolas atklāšanas gadījumā, tad ķeizaramajestātei labpatika uz dokladu norakstīt visžēlīgo spriedumu: «S i r s n ī g i p a r t o p r i e c ā j o s!»

Šī cariskā žēlastība parādās taisni uz latviešu gada svētkiem. Ķeizara majestātei savā gudrībā untēvišķā rūpībā par savu latviešu pavalstnieku labklājību visžēlīgi labpaticies atzīt Vietalvas zemniekupatriotisko slavas darbu. Cieši pārliecināts, ka priekš latviešu laimes nav cita ceļa kā vien tas, par kurunupat runāju, es nevaru beigt, Latviešu biedrībai nenovēlējis veiksmi, neizsacījis vēlējamies, laiVietalvas pagasta priekšzīme atrastu vairāk pakaļdarītāju visos citos Vidzemes laukpagastos, lai arīviņiem piekristu apskaužamais liktenis: i e p r i e c ē t m ū s u m ī ļ o t ā v a l d n i e k a s i r d i.

Klātesošo starpā, kā man sapulces priekšnieks ziņoja, ir daudzi iz apkārtējiem pagastiem. Tos lūdzumanus vārdus atstāstīt saviem citiem pagastu locekļiem…»

Beidzis lasīt, Vēbers nolika lapu. Dziļš klusums.«Ko tad tu te ieraugi bīstamu?» Kļaviņš pārmetoši jautāja. «Vai tad mēs paši neesam tādas cerības

lolojuši, lai mūsu tauta tiktu savienota ar lielo tēviju? Mēs taču paši caur senatoru Manaseinu esam lūgušipēc krievu skolas…»

«Tā ir kļūda, ko esam darījuši,» Vēbers atbildēja. «Mums vajadzēja lūgt pēc l a t v i e š u s k o l a s.Zināms, krievu tiesa, kādu drīzumā dabūsim, ir daudz taisnīgāka un labāka nekā līdzšinējā vācu tiesa. Betviņa mums paņems daudzas no vietējām kultūras vērtībām un vēsturiskām īpatnībām. Nav taču šaubu, kalīdz ar jauno krievu tiesu ievešanu Tērbatas universitātē vairs nelasīs vācu profesori. Ko tas nozīmē, mannebūs lieki jāpaskaidro. Es paredzu, ka pārkrievošanas vilnis pārgrozīs mūsu apstākļus līdz pamatiem,noskalos daudzas mūsu vēsturiskās īpatnības un noskalos arī varbūt mūs pašus…»

Viņš to izsacīja ar sāpīgu pārliecību, un tādēļ viņa vārdi atstāja nospiedošu iespaidu. Daudzi jausāka šaubīties.

«Man šķiet,» Valdemārs lēni iesāka, «ka no pārkrievošanas mums nepavisam nav ko bīties. Laineaizmirstam, ka līdz šim no tās puses esam tikai labu sagaidījuši. Mācīsimies droši krieviski, betneaizmirsīsim arī vāciski. Krieviskais mūs var celt tikai uz augšu. Ja mēs gribam uzturēt visas savasvēsturiskās īpatnības, tad jau vācieši ies mūžīgi zābakos un mēs iesim mūžīgi vīzēs. Gādāsim tikai parsava saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanu un atstāsim lielo politiku dieva ziņā. Vai kādai tautai pastāvētvai nepastāvēt, tas stāv kādas augstākas varas ziņā. Septiņi simts gadus latvieši, neievērojot grūto jūgu,

nav nozuduši no zemes virsas un, cerams, arī turpmāk nenozudīs…»Šie vārdi izgaisināja smago iespaidu, un sejas manāmi atplauka.«Jūs te nu, kungi, dzirdējāt!» Pūcīšu Ģederts izlietoja savai aģitācijai izdevīgo momentu. «Vēber

kungs mums atklāja tautiskās preses orgānu. Pret šādiem uzskatiem ir jāuzstājas un tie jāapkaro, un priekštam mums vajag jaunā laikraksta. Mums jānostājas pie tam vairāk uz demokrātiskiem pamatiem. Latviešubiedrība ievēro tikai labāko famīliju intereses, mums vajag strādāt arī priekš nemantīgiem unmazturīgiem…»

Vēbera pašmīlība bija aizskarta tādā mērā, ka viņam bija grūti valdīties. Viņš tomēr saņēmās unnepiekrišanu šādam apvainojumam izteica tikai ar sāpīgu smaidu. «Varu jums, Pūcīša kungs, tikai to sacīt:jūs uzdodaties par mazturīgo aizstāvi, bet jums dienās būs sava māja un savi kapitāli. Es turpretim partādu neuzdodos, bet droši vien netikšu ne pie mājas, ne kapitāla. Tas nav manā dabā… Lai nu kā, bet jūsulaikraksta dibināšanai es nemaz negribu stāties ceļā. Darba tautas druvā ir tik daudz! Ja tikai jums vienizdodas dabūt valdības atjauju, «Balss» apsveiks jauno avīzi kā labu biedru. Es pieņemu, ka tā tiks vadītaveselīgā garā…»

«Tikai tādā,» Pūcītis atbildēja, «jo citādi pēc šādas avīzes nebūtu nekāda vajadzība. Kas attiecas uzvaldības atvēli, tad tā mums jau tiklab kā rokā. Stērstu Andrejs, kas strādāja līdzi pie Manaseinarevīzijas, parakstīsies kā pirmais redaktors. Par otru redaktoru paredzēts Pēterburgas universitātibeigušais cand. jur. Fricis Bergmanis. Par izdevējiem Latviešu amatnieku palīdzības biedrības ārsts Dr.Ādams Butuls un Pēteris Bisnieks…»

«No savas puses novēlu jaunajam laikrakstam labas sekmes!» Valdemārs beidzot sacīja. «Pabalstīšuto, cik varēšu, ar rakstiem par jūrniecību un citiem jautājumiem.»

Ar to šī lieta bija nodarīta, un visi no jaunā pasākuma sagaidīja lielas sekmes. Daudzi noklātesošiem tika no jauna ieinteresēti un gribēja arī piedalīties. Pūcītis un Plausis, kas bija kasieris, devatuvākus paskaidrojumos. «Jaunais laikraksts būs stingri tautisks un demokrātisks un sauksies «DienasLapa». Lai tas izplatītos jo plašās aprindās un pati tauta varētu piedalīties pie izdošanas, tad dalības zīmenolikta visai zema, proti, tikai 5 rubļi. Tik daudz spēj samaksāt ikviens, pat vienkāršs rokpelnis. Protams,ka viens var ņemt arī vairākas dalības zīmes… Ir jau ienākuši vairāki simti. Bet, ja iemaksātā nauda visaizietu un vēl būtu vajadzība, tad ikvienam jāpiemaksā klāt vēlreiz tik daudz, cik liela viņa dalības nauda.Pretējā gadījumā tas ieskatāms par izstājušos no izdevēju pulka un nebauda nekādas tiesības. Zīmēt var tetūliņ un iemaksas ņem pretim arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā Zariņa mājā.»

Bija arī daži interesenti, kas tūliņ savu paju iemaksāja. Perlanta onkulis saņēma naudu. «Cerēsim, kāies labi un jaunajam pasākumam nebūs «Austras» liktenis,» tas pie tam sacīja.

Atkal sāņu cirtiens Vēberam un priekšniecības partijai! Daudzus tas sāpīgi aizķēra. Krauklītis arStarpiņu zīmīgi saskatījās. Arī Perlants un Kārlis to saprata.

Viņi izgāja ekonomijā iedzert kādu glāzi un aprunāties. Perlantam divkārt sirds grauzās uz savuonkuli: dēļ tās Olufejevas un atkal par šo lietu. Protams, ka viņš to citiem neizrādīja, arī Kārlim ne.

«Es tur nekā laba neparedzu,» Krauklītis beidzot ieminējās. «Viņi grib atvilkt tautu no mūsubiedrības, kas tik ilgi esam priekš viņas strādājuši. Tāda lapa radīs tikai jaunu šķelšanos.»

«Lai viņi iet uz savu Amatnieku biedrību; mēs Latviešu biedrībā viņus negribam!» Starpiņš iesaucās.«Kur jau Pūcītis klāt, tur labi nav…»

«Bet tur jau arī Valdemārs rakstīs,» Krauklītis piebilda.«Ko Valdemārs rakstīs, tas jau būs labi,» fabrikants Mārcis, kas arī viņiem bija piebiedrojies,

sprieda. «Bet viņš tur nebūs viens. Tur arī Pūcītis, un tas cilvēks melns caur un cauri…»Te jāpiezīmē, ka «melns» toreiz nozīmēja to, ko tagad «sarkans»; pēdējo apzīmējumu, attiecoties uz

uzskatiem, vēl praksē nelietoja.«Man arī liekas, ka viņi grib ievest kādu jaunu strāvu, un tādēļ ļoti jāuzmanās,» Perlants piebilda.«Jā, jā,» Krauklītis domīgi sacīja, «var notikt tādas lietas, ka valdība sāk lūkoties uz mums ar

neuzticību…»«Neatļaus valdība viņiem, nemūžam neatļaus!» Mārcis iesaucās.«Ko tur var zināt!» Krauklītis šaubījās. «Ja Stērstu Andrejs pie viņiem klāt, tam pie Manaseina liels

vārds…»«Man tikai žēl tā Vēbera, tas domā vēl ar viņiem saprasties,» Pāvuls Pļavnieks, «Baltijas Vēstneša»

otrais redaktors, iemeta. «Viņš neizprot viņu nolūku. Dīriķis. Grosvalds un Zaķītis to it labi izmana un artiem nemaz neielaižas.»

«Viņus, man liekas, nebūs iespējams nekad apmierināt,» Perlants sacīja. «Jo jūs apmierināsat viņuprasības, jo tie cels jaunas, lielākas…»

«Nekas, nav tā nelaime nemaz tik liela,» Pļavnieks zīmīgi piebilda. «Mums tikai vajag prast pretīorganizēties, tas ir viss.»

Tā viņi, iedzerdami glāzi alus un spriezdami, bija kādu stundu pavadījuši. Vajadzēja atkal iet augšāmpaskatīties.

Pie durvīm nostājuši, viņi pūlējās saskatīt savējos. Tas tik ātri nebija izdarāms, jo dejotāju pūlis bijabiezs un raibs.

Te no viņiem necik tālu aizvalsēja Ernests Sutums ar Ninu. «Vai tu re!» Perlanta seja noskaidrojās.«Viņi nemaz nav tik lieli dejas pretinieki…»

Bet jau nākamā acumirklī jautrība viņa sejā nozuda. Pa tām pašām pēdām aizvalsēja garām viņaonkulis ar Olufejevu, tik uzkrītoši saķērušies, tik kaisli viens otram acīs skatīdamies, ka katram vienam,kas negribēja būt gluži akls, vajadzēja noprast, ka viņiem abiem ir tuvāks sakars.

Kā sastindzis Perlants palika uz vietas un skrullēja savas ūsiņas.Te zāles dibenā, kur atradās viņu dāmas, izcēlās kņada. Starpiņa kundze, pamanījusi savu vīru, māja

tam ar roku un steidzās tam pretim.«Aber, papī, gādā tokš par kārtību!» tā pietvīkusi sacīja. «Te tok ir ienākusi viena ielas meita…»Kā vanags Starpiņš metās turp. Tādas lietas nedrīkst notikt!Drīz viņš bija pūlī un vainīgā viņam rokās. Vēl itin jauns radījums sārtbāli šmiņķētiem vaigiem un

karmīnsarkanām lūpām, un eļļotiem matiem. Viņa tērpusies uzkrītošā princeses kleitā ar pārāk izgrieztāmkrūtīm, un i tiklab no miesas, kā arī katras vīles tai izplūda pačuli smaka. Viņa pārāk uzkrītoši bijauzvedusies, smējusies acīs nepazīstamiem cilvēkiem, taisījusi visādas «fraces»un pat pīpojusi. Viņa, tāsakot, bijusi visiem par piedauzību, te gadījušies pāris jaunu cilvēku, kuri taisni viņu pazinuši, ka taidzeltenā pase.

«Heraus!» Starpiņš uzsauca pa vāciski, kā jau arvien, kad bija vislielākā sašutumā. «Wie untersteh'nSie?!» (Ārā! Kā jūs iedrošinājaties?!)

Un, sagrābis ne visai maigi viņai aiz rokas, tas vilka bezgodīgo radījumu uz durvju pusi. Nabagagrēciniece pilnīgi sajutās pieķerta un rādija nelaimīgu seju, kad tai jāatstāj paradīze, kura bija tik jauka.Viņa apzinājās pilnīgi vainīga, tikai gribēja savu vainu mīkstināt. «Aber. Herr Vorstand, nicht für ungut…Aber Herr Vorstand…» (Bet, priekšnieka kungs, neņemat par ļaunu… Priekšnieka kungs…)

Viņus pavadīja maisītās publikas smiekli un kņada, un bija dzirdami pat daži svilpieni.«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Krauklīša kundze sakampa galvu, un Starpiņa kundze lauzīja rokas. «Kas

mums viss te nav jāpiedzīvo! Kad jau pašu cilvēki nododas ar šādām personām, ko tad vēl – – – Nē, neacumirkli te vairs nepalieku! Ne kāju arī vairs turpmāk nesperšu Latviešu biedrības ballē!»

Katrs viņas vārds bija šķēps Perlanta sirdī. Viņš neuzdrošinājās acu pacelt. «Iesim,» tas sagrauztssavam biedram sacīja. «Mēs varam tikt sablamēti.»

Un nemanot tie pazuda.

Trīspadsmitā nodaļa Patecējusi kāda nedēļa. Vēl diezgan agrs no rīta. Perlants pašlaik taisījās iet uz kolēģiju un Kārlis uz

avīzi, te viņiem «hohkolonijā» ieradās negaidīts viesis – Perlanta jaunais svainis Viķildu Kristaps. Taisnikā no vilciena nācis.

Jautri viņš apsveicinājās, arī ar Kārli, it kā viņu starpā nekas nebūtu noticis. Esot taču reiz jābraucaplūkot savi labi draugi.

«Priecājamies ļoti par šādu laipnību,» Perlants atbildēja. «Nu, kā tad pie jums uz laukiem iet?»«Paldies par vaicājumu, nevar brēkt!» Kristaps attrauca. «Strādājam un iemetam arī reiz pa

krietnam… Tikai kviešiem nepavisam cenas nav, un tādēļ to timpu trūkst…»«Tās jau arī mums tā pamaz turas,» Perlants atbildēja. «Ka mums tie «onkuļi» vairāk dotu…»«Tālab jau arī iebraucu!» Kristaps pasteidzās atbildēt. «Kviešiem cena nav nepavisam, bet steidzīgi

man vajadzīgs tūkstots rubļu. Citādi māja nāk uz āmuru… Pagasta krājkase neparko negaida…»Perlantam piere aptumšojās. Iestājās uz brīdi klusums. «Vai zini, to onkuli gan nevajadzētu tagad

apgrūtināt… Viņš diezgan devis… Vai nevarētu labāk pārdot tos kviešus?»Kristaps palika tāds kautrīgs. «Man jau nav vairs nekas… Plaušiem gan vairāk… Ja jau vecie varētu

dot, ko solīja, tad jau būtu labi. Bet nav viņiem vairāk kā tā «Austras» dalības zīme. Gribējām ieķīlātturpat krājkasē, neņem pretim. Varbūt ka te Rīgā ņemtu ieķīlāt, varbūt arī pārdot…»

«Pārdot, – tas ies grūti!» Perlants savilka vaigu. «Būs kāda puse jāzaudē… Varbūt ieķīlāt varētu…Latviešu amatnieku palīdzības biedrības kasē…»

«Nu jā, pamēģināsim,» Kristaps piekrizdams dzīvi sacīja. «Onkulim jau tur pazīšana…»Tā kā Perlantam pašlaik bija jāiet uz kolēģiju un pēc tam uz stundu, viņi norunāja tā: viesis Kārļa

pavadībā lai iet apskatīties Rīgu. Var pieiet arī biedrībā un tur drusciņ uzkavēties. Ap pusdienas laiku laiviņi iet uz Plaušiem, kur tad Perlants būs priekšā. Visu, kas pie onkuļa darāms, viņš jau darīs.

Perlants jau nezināja viņu abu konfliktu un nevarēja iedomāties, cik grūti Kārlim šis uzdevumsizpildāms. Ja viņam kā «fuksim» vecāka biedra pavēlēm nebūtu jāpaklausa, viņš to nekad nebūtuuzņēmies. Drauga dēļ viņš to darīja. Tomēr ar visu to tas sākumā bija ļoti kluss un vārdiem skops,atbildēja tikai uz to taisnu ar un «nē».

Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristaps draudzīgi pieķērās Kārlim zem rokas. «Tu jau būsidzirdējis, ka esmu tagad apsievojies… Tavu vecu brūti…»

Kārlis sāpīgi sarāvās, tomēr savaldījās un piespiestu jautrību attrauca: «Kur nu brūte?! Es taču viņunevarēju ņemt…»

«Jā, kad tev nav māju!» Kristaps atbildēja. «Ja tu būtu palicis Ērgļos, mums manas sievas dēļ būtubijusi liela konkurence. Muļķis arī biji, kad tu tās mājas atdevi…»

«Šo jautājumu labāk neaiztiksim,» Kārlis atbildēja.«Man naidā uz tevi nepavisam nav,» Kristaps apgalvoja. «Tu, ja viena sievieša dēļ – ak tu mūžs!…

Viņu jau pilna pasaule… Tu, āre, vari ņemt Rīgā te to māsīcu Ninu… Feina un bagāta skuķe…»«Nedeg jau!» Kārlis atmeta ar roku.«Nu jā, – nav jau arī tā precība nekāda liela lieta,» Kristaps viņam piekrita. «Tu, cilvēks, vairs

nekad neesi brīvs, sieva kā aste vienmēr pakaļ. Otrreiz es to muļķību nekad vairs nedarītu! Ja es būtu vēljaunskungs, es katrā reizē dabūtu kādu rīdzinieci ar savu divdesmit tūkstoš… Bet kā man tagad iet! Kovecie solīja, to nevar iedot, man tikpat kā striķis kaklā!… Kas man nekaitētu, ja es būtu brīvs cilvēks…»

Bet Kārlim uzreiz kā? Līdz šim viņš tos uzskatīja par saviem ienaidniekiem un tiem diezin ko būtunovēlējis. Nu dabūja zināt, ka tam slikti iet, un palika viņu žēl. «Nu, gan jau onkulis izlīdzēs,» tasmierināja. «Viņš jau pārticis vīrs…»

«Nu, tukšā es jau uz mājām nebraukšu, lai tad tur vai kā!» Kristaps noņēmās. «Un tie mani radi arī,

tiklīdz tu, cilvēks, esi apprecējies, tikpat kā velni virsū. Dod manu un dod manu… Kur es ņemšu? Vai nosienas izraušu?»

«Tā jau nu ir!» Kārlis domīgi piebilda. «Gan jau onkulis izlīdzēs,» viņš mierināja.Kristaps pavisam tāds nolaidies. Bet ilgi viņam nebija patikas par savām personīgām lietām gaust,

tam rūpēja zināt, kā iet ar vispārējo tautas lietu.Un Kārlis varēja daudz ko pastāstīt. Pilsētas domnieku vēlēšanas, kurām drīzumā jānotiek, bija

sakustinājušas vispār prātus. Laikraksti sniedza iejūsminošus artiķeļus, – arī Kristaps tos bija lasījis, –par latviešu vienprātību. «Māmuļā» ierīkots informācijas birojs, kas sniedza par vēlēšanām tuvākas ziņas.Tādēļ ej, kad gribi, tā ļaužu pilna. Vēlētāji nāca pārliecināties, vai tie pareizi ievesti vēlētāju sarakstā,vai nav pavisam izlaisti. Tādā gadījumā tad uz vietas tika sastādīti sūdzības raksti. Pie biroja darbiempiedalījās daudzi studenti, kuri vispār ļoti par vēlēšanām interesējās un aģitēja pret vāciešiem. Daudzigāja apkārt pa mājām, lai iejūsminātu kūtros vēlētājus. Viena daļa no tiem bija pārāk vienaldzīga: «Ek, koes tur dauzīšos! Par velti kavēt dienu, – iztiks jau arī bez manas balss…» Viena daļa atkal bailīgi. Labprātietu, bet bīstas aizkaitināt vācu kungus, kuri var uzlikt jaunus nodokļus. Jo grūti tos pašus vecos samaksāt,un dažam labam tie pa vairāk gadiem parādā…

Tādas šaubas un maziskas bailes nu vajadzēja izgaisināt. Pēc vēlētāju saraksta, – no kura vēl ļotidaudzi latvieši izlaisti, – izrādoties, ka latviešiem trešā šķirā uzvara pilnīgi nodrošināta. Protams, tikai arto norunu, ka tie paši neskaldās un arī krievi un žīdi tiem nāk palīgā.

Nu, un krievi jau nemaz citādi nevar! Latvieši jau uz viņiem skatās tikpat kā uz saviem brāļiem unliek visas cerības uz krievu ērgli, kas viņus atsvabinās no vācu jūga. Pēc notikušās Manaseina revīzijas,kura vācu kundzībai Baltijā gribēja darīt galu, nebija domājams, ka krievu vēlētāji to ilgāk stutēs. Paržīdiem gan īsti nevarēja zināt. Pie pagājušās ļaužu skaitīšanas tie bija uzdevušies par vāciešiem, uz kotautiskie laikraksti kodīgi piezīmēja, ka Rīgā tik un tik žīdu un vāciešu. Bet arī žīdi, domājams, nebūsmuļķi! Ja tie redzēs, ka latviešiem trešā klasē drošs pārsvars, tie ies kopā ar latviešiem.

Pēdējā laikā nu gan daži, bīdamies no pārkrievošanas, iekustinājuši jautājumu: vai labāk arvāciešiem nevienoties uz zināmu skaitu kandidātu un neiztikt bez cīņas. Šo kompromisu aizstāvot sevišķiarhitekta J. Baumanis, kurš aizrādot, ka veikalnieciskiem cilvēkiem esot interese dzīvot ar vāciešiem labāsaticībā. Berzēšanās tiem varot atnest lielus zaudējumus. Literāti, kuriem nekādas saimnieciskas interesesneesot un kuriem vācieši nevarot piekļūt, tie, protams, varot ālēties. Bet latviešu vēlētāju lielum lielā daļaesot saimniecības vīri, un viņu intereses te esot izšķirošas.

Pret kampromisa ideju asi nostājās Pēteris Krauklītis, lai gan tam, kā pats izteicās, esot ļoti plašiveikala sakari ar vāciešiem. Bet viņš par savām interesēm nerēķinot. Viņš kopā iešanu ar vāciešiemieskatot par nodevību pret latviešu tautisko lietu. Viņam piekrita arī jaunā paaudze un visi labākie tautasdēli. Septiņsimt gadu latvieši smakuši vācu verdzībā, tagad nu ir diezgan! Šovakar nu biedrībā sasauktavēlētāju sapulce, kura tad nolemšot, zem kāda karoga latviešu vēlētājiem iet. Kompromiss vai cīņa!

Par to dzīvi runāja arī tie cilvēki, kas acumirklī atradās «Māmuļā», kad viņi tur nogāja. Liela daļastudentu, seloņi, kā arī iebraucēji letoņi, visi tai laikā vienprātībā lamājās pret kompromisniekiem kā partautas nodevējiem. Likās, it kā starp abiem būtu nodibinājusies tā visjaukākā saticība. Hurtiķis un AlbertsMikentāls sēž draudzīgi pie kausa miesta un runā par gudrām lietām. Fridols un Befis aģitēja roku rokā.Pudiķis, kura diplomātija arvien bija vērsta pret letoņiem, tagad savu kaujas cirvi pret tiem bijaapracis…

Te bija priekšā vēl daudzi citi studenti, kuri gatavi kalpot tautas lietai. Kristapam vairāk pazīstamuno viņa kāzām. Ar tiem nu vajadzēja sadzert kopā savu šņapstu un savu kausu miesta. Un līdz ar tiemstrādāt tautas druvā, aģitējot starp publiku, kas tagad biedrībā bagātīgā skaitā pienāca. Ai, Kristaps vareniprata!

«Es esmu laucinieks, gruntnieks no tālās Kurzemes,» viņš uzstājās. «Ne es esmu vēlētājs, ne arī lietā

personīgi ieinteresēts. Bet kā tautiets es jūtu līdz jūsu cīņai. Bet tikai cīņai, nost ar kompromisu! Uz jums,Rīgas vēlētājiem, lūkojas visa tauta. Mēs sagaidām, ka jūs iekarosiet latviešiem Rīgu. Septiņsimt gaduvācieši viņā valdījuši, valdiet nu jūs viņā tālāk! Ilgāk mums neklājas vācu jūgu nest! Nu sakāt, – vai navtaisnība?»

«Pilnīgi taisnība!» bija atbilde. «Ja es būtu vēlētājs, neparko es savu balsi nedotu vācietim…»Izrādījās atkal, ka nav vēlētājs. Apbrīnojami, cik tie vēlētāji reti! Viens otru mudināja, viens otru

mācīja un galu galā ne viens, ne otrs varēja ko līdzēt.Starpiņam arī šodien bija darīšana vēlēšanu birojā, starp citu, arī dežūra biedrībā. Tādēļ viņš allaž

pameta acis restorācijas telpā, jo zināja no piedzīvojumiem, ka, kur tik daudz studentu kopā, tur parkārtību jābūt nomodā. Bet tīri kā par brīnumu šodien tie savā starpā nemaz nekašķojās, bet patrioti tādi, kavai ausis svilst! Nu, bez šaubām, jau arī Starpiņš bija labs tautietis, bet tādas valodas viņam nepatika.Ikreiz, kad viņi minēja nicinošā kārtā vārdu «kompromisnieks», viņam bija tā, it kā viņam ar īlenubakstītu. Bet nevarēja taču uzstāties atklāti: «Nerunājat jūs tā!» Viņš tādēļ aplinkus gribēja likt tiemsajust, kas te saimnieks mājās.

Viņam kā vēlētājam bija tiesība pārliecināties, kas te biedrs, kas vēlētājs, jo vācieši te it vieglivarēja iesūtīt savus izlūkus.

«Lūdzu, kungs,» tas griezās pie Kristapa, «vai esat vēlētājs?»«Diemžēl nē,» tas vaļsirdīgi attrauca, «esmu gruntnieks no tālās Kurzemes. Bet, ja man būtu balss,

nekad es to nedotu vāciešiem un kompromisniekiem…»«Vai esat Latviešu biedrības biedrs?» Starpiņš nopietni jautāja.«Diemžēl neesmu vēl paguvis iestāties,» Kristaps attrauca. «Bet «Austrā» es esmu biedrs, redziet, te

man ir…» Švītīgi tas izņēma savu deņķelbuku un parādīja akciju.«Alzo, «Austra», jā, jā, es zinu,» Starpiņš mazcienīgi pasmaidīja. «Man pašam tādu nieku

diezgan…»«Kur ir kāds tautisks pasākums, es labprāt esmu klāt,» Kristaps paskaidroja. «Kur vajag ar saviem

tautiešiem… Lūdzu, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu glāzi alus…»Viņš norādīja uz galdu, kur studenti sēž.Starpiņš ieskatīja, ka šis cilvēks nemaz tik bīstams nav, tomēr viņa piedāvājumu pieņemt nevarēja.

Kārtības uzturēšanas dēļ tam ar studentiem bieži vien iznākušas sadursmes, un tur sēdēja arī Befis, ar kurutie šķībi vien saskatījās. Viens otru, tā sakot, slepus uzlūkoja, un, tiklīdz viņu skatieni satikās, Befis,nicinoši smīnēdams, nogrozīja galvu: «Fui!… Eh!…»

Provokācija tā nu bija lielā mērā, bet diemžēl tāda, par kuru nebija iemesla virsū klupt un nobiedrības raidīt laukā. Viņš tādēļ gaidīja izdevību, vai neatradīs kādu vārīgu vietu, kā viņam pietikt.

Tāda radās it kā saukta. Art Hurtiķis citkārt bija tāds pats nebēdnis, kas neparko negribēja padotiesviņa rīcībai. Šoreiz tas nu kā par brīnumu tik godīgs, ka viņu nemaz nedzird, runā ar Albertu Mikentālu kāar savu lielāko draugu. Bet suns met spalvu, ne tikumu. Kas bijis, kas nebijis, Hurtiķis ātri ielej letonimalu acīs un pļivkš!… pļivkš! – pa vienu ausi, pa otru ausi viens otram. Kaušanās uz līdzenas vietas.

Starpiņš to visu redz ar savām acīm, viņam lai nesaka, kurš tas vainīgais. Ar vienu lēcienu tas pulkā.«Vai tā jūs domājat?!» tas svētās dusmās sagrābj Hurtiķim aiz apkakles. «Bandīti!… Ārā no biedrības,heraus!…»

Hurtiķis negrib padoties, peras ar rokām un spirinās. Bet Starpiņam ir nags, un tas negrābj par velti.Ja citi biedri būtu atļāvuši, Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests. Bet Kristaps un Kārlis stājās ceļā.

«Laižat viņu mierā! Ko jūs dariet!» Kārlis savukārt saķēra varmāku aiz rokas. «Jūs varat tikaisastādīt protokolu un nodot sūdzību komitejai.»

Bet Starpiņš no sava pienākuma izpildīšanas neatsakās. Te Hurtiķis met savu pakausi atpakaļ ar tādusparu, ka tas atsitas pret Starpiņa degunu.

Negribot tam jāatlecas. Ķer ar roku, vai nav asinis. «Suņi, ne studenti!… Pumpē tu viņiem, – kā nav

labi, tā nav labi… Kur tagad priekšā pilsētas vēlēšanas un vajag vienprātības, viņiem vajag taisītskandālu un šķelšanos… Tas neiet; tā ne… Sulain, pasauc gorodovoju! Viņu vajag izvest ar štāti…»

Pudiķis metas starpā un grib viņu nomierināt. «Starpiņa kungs, te ir pārpratums… Te ar policijunevar… Te ir nesaskaņa starp korporācijām… Gan viņi dos viens otram gandarījumu… Vainīgi jauabi…»

«Ko nu stāsti?!» Starpiņš atcirta. «Letoņi ir smalki cilvēki, tie nekad dumpi neuzsāk. Bet jūskašķējaties viņiem virsū, pirmie uzsākat. Visus jūs no biedrības izšusterēt… Alzo…»

Pudiķis sarka un bāla. Citādos apstākļos viņš nekad no tāda knubuļa nebūtu ļāvies tā ko sacīt, – betko mīlestība dēļ visu nedara!

«Mans kungs!» Kārlis pērkona balsī iesaucās. «Jūs uzdrošināties apvainot mūsu korporāciju? Arkādu tiesību?»

«Es še esmu kārtības vīrs un ne jūs!» Starpiņš sita sev pie krūtīm. «Seloņi ir tie beidzamieradaubrūderi! Viņus jau sen vajadzēja no biedrības izsviest…»

Par šādu atklātību studenti uz brīdi palika mēmi. «Bet ir tas uz ārā sviešanu!» Kristaps zobgalīgiiebilda.

«Labi!» Kārlis it kā aizšauts dvesa. «Labi!… Lūdzu man sūdzību grāmatu… Es gribu par topameklēties pie biedrības instancēm…»

«Varat rakstīt, jā, desmitreiz!» Starpiņš atbildēja. «Bet skandālistus visus no biedrības laukā…»Tas bija pārāk smags upuris, ko mīlestība no Pudiķa prasīja. «Apžēlojaties, Starpiņa kungs, jūs taču

nedrīkstat apvainot korporāciju… Jums arī nav nekāda iemesla iejaukties korporāciju strīdā…»«Mans kungs!» arī Hurtiķis apmierinājies, krūtis izgāzis, sacīja. «Es neesmu nekāds radaubrūders, es

esmu Rīgas politehnikas students. Par manu izturēšanos jūs varat sūdzēt pie biedrības instancēm.»«Ak tā!» Starpiņš atcirta. «Jūs uzklupsat cilvēkam, un es lai jūs sūdzu! Ai, ai, ai!» pārsmiedams viņš

nogrozīja galvu. «Kāpēc jūs tam cilvēkam lējāt alu acīs, sakāt man, a?!…»«Nu, ko jūs jaucaties mūsu darīšanās, mēs paši savu lietu nokārtosim!» arī Alberts Mikentāls īgni

iesaucās. «Ko jūs bāžiet degunu, kur jums nevajag? Vai jūs man kāds aizbildnis esat? Es pats esmuspējīgs sev dabūt gandarījumu, un tas kungs neliegsies arī man to dot. Ciktāl esam pārkāpuši kārtībubiedrībā, tad ierakstāt to sūdzību grāmatā un laižat mūs mierā!…»

Tagad Starpiņš nu vairs nesaprata. Tad visi tādi. Nesamanīdams, ko tālāk darīt, viņš šo banduuzlūkoja. Befis atkal nicinoši grozīja galvu: «Fui, fui! Vē…»

Kārlis grieza iekšā, ka vai spalva čīkstēja, sūdzību par korporācijas apvainošanu. Pudiķis bijavairāk kā nelaimīgs. «Starpiņa kungs, jums ir jāatvainojas,» tas draudzīgi māja.

«Pret skandālistiem?!… Neparko… Mēs arī protam ierakstīt sūdzību grāmatā. Manis dēļ, jaMikentāla kungs galvo par kārtību, jūs varat te palikt… Jūsu lietu es nodošu sūdzību komisijai… Betnedomājat, biedrības instances nejokosies… Alzo…»

Lepni viņš grieza tiem muguru un gāja projām uz priekšniecības istabu. Studenti gan vēl jautrinosmējās. Bet drīz vien apklusa, jo sadursmei bija nopietns raksturs, un tā bija nokārtojama.

Alberts Mikentāls aizvirzījās pie kāda galdiņa pašā zāles stūrī un Hurtiķis atkal otrā stūrī. Fridols unPudiķis starp viņiem spēlēja kā bezpartejiskie un starpnieki.

«Iesim!» Kārlis sacīja, apskatīdamies pulkstenī. «Ir laiks…» Viņi abi aizgāja uz Plaušiem.

* * *

Ceļā sastapušies ar Perlantu, visi trīs draugi ieradās pie Plaušiem. Kārlim un Kristapam bija jaukrietnas zēģeles, viņi tikai neizrādīja.

Viņus saņēma pati mājas kundze – vārga sieviete bālu seju un gurdām acīm. Vēlīgu smaidu tā arviņiem apsveicinājās, tad pati kā piekususi atlaidās krēslā.

«Nu, tante, kā tev labi klājas?» Perlants apvaicājās. «Te jau Kristaps atved daudz labasdienas noLūces un mājniekiem…»

«Paldies, paldies,» viņa gurdi palocīja galvu. Bet tad, it kā jau par daudz būtu runājusi, ķēra ar rokupie sirds. «Kas nu man par klāšanos!… Iekšā grauž un kremt… Sirdi spiež… Galvu plēš un klepus… Ahvai… Vai tu, Perlant mīļais, nezini kādas labas zāles pret klepu?»

«Teic, ka anīsu drapes esot labas,» Perlants attrauca. «Bet, tantiņ, liec lai Dr. Rullis tevi izmeklē untev ko paraksta…»

«Viņš jau man te kādas zāles deva,» viņa sacīja. Tad ķēra atkal ar roku pie galvas. «Kā man to galvuplēš!… Anīsu drapes man ir… No Dr. Ruļa man arī tādas zāles… Un tā dvorņika sieva teica, ka Dr.Bergs esot labs ārsts…»

«Bet tas jau vācietis!» Kārlis iebilda.«Lai ir vācietis, bet tā sieva saka: «Lielmātiņ, ja jūs gribiet tikt vesela, tad ejat pie doktor Berķa!

Ejat pie doktor Berķa!»»«Nu, lai onkulis liek viņu izsaukt!» Perlants piekrita. «Ko tas nu daudz var maksāt?»«Padod man to pudelīti no kamīna, mīļais!» viņa sacīja. «Zana atnesa… Esot ļoti labas zāles pret

galvassāpēm…»«Olufejeva kundze?» Perlants padeva, apslēpdams savu īdzību. «Vai tad viņa ir te?»«Jā, ir, pie Ninas… Runājām šodien visas trīs braukt cepures pirkt. Bet es gan nevarēšu… Sirds

klapētāji… Tur jau tas Krauklīšu students ar ir… Atnesa Ninai tādas grāmatas… Jāprasa, vai viņš nezinkādas labas zāles…»

«Onkulis taču ir mājās?» Perlants iejautājās, gribēdams pāriet uz citu tematu.«Ir… Kabinetā… Ar žīdu Srolku spriež par šeptslietām… Ak tu kungs,» tā spieda atkal pakrūti.

«Tāds mūžīgs plēsējs, tāds grauzējs…»No dibena tuvojās soļi un skaļi smiekli. Kā pretmets šai kunkstēšanai mirdzošu seju ienāca Zana

Olufejeva, aiz viņas Nina un Ernests.Viņi sasveicinājās. Olufejeva, kā jau parasts, pret visiem vīriešiem laipna, Nina atkal vēsa tādēļ

vien, ka tie vīrieši. Atturīgi un vēsi izturējās arī studenti, it sevišķi Kārlis pret Ernestu. Bet ne viens, neotrs no tiem nelikās notikušo atceramies.

«Nu, Grēthen, kā tu jūties?» Zana vispirms piegrieza visu vērību mājas kundzei. «Vai līdz tev ko tāszāles? Vai varēsim izbraukt?»

«Nevarēšu… Aizdusa,» viņa lēni ieklepojās. «Paldies, mīļā, par tavām zālēm, bet man liekas, kaman ir iesnas…»

«Tev vajag turēt kājas siltas,» Zana to apčunčināja. «Šalli labāk aplikt, lai vēsums nepietiek piekrūtīm…»

«Paldies, mīļā,» Plausene gurdā paļāvībā spieda viņas roku pie savas sirds.Viņas mīļākais un labākais cilvēks jau bija, kas ticēja viņas slimībām. Zana tām ticēja un zināja arī

visādus padomus. Tā kā mājas kundze nekur neizgāja un ļaužu valodas tai netika klāt, – un arī Ninarūpējās par visu citu, tikai ne par tām, – tad Olufejeva, neskatot uz ļaužu valodām, bija viņas mīļākādraudzene. Viņa uzturējās vairāk še nekā savās mājās.

Perlants, kurš bija nācis kā tiesātājs, slepšus sekoja šim aizkustinošam skatam. Vai tad onkulimnevajadzēja būt pieklājīgam un izrādīt ārkārtēju uzmanību personai, kas tā rūpējas par viņa vārgo laulātodraudzeni? Ko tad tie cilvēki no viņa gribēja?

Bet drīz vien tas dabūja pārliecināties, ka viņa tantes gaudas neņēma nemaz tik dziļi pie sirds.Pagriezusies pret jauniem cilvēkiem, tā sāka ar tiem koķetēt. It sevišķi ar viņa svaini, kuru tā pazina nosaviem apciemojumiem uz laukiem vēl sen pirms Kristapa kāzām.

«Nu, Viķilda kungs, kā jums labi patīk Rīgā? Kāpēc neņemat savu kundzi līdzi? Jums tāda skaistakundze, un jūs to neņemat līdzi…»

«Tepat Rīgā arī ir skaistas kundzes,» Kristaps smējās viņai taisni acīs.«Ai, ai, kāds jūs nebēdnis!» viņa koķetēja ar acīm un grasīja ar pirkstu. «Ja es būtu jūsu kundze, es

gan jūs vienu nekur nelaistu… Es jūs pie diedziņa vien apkārt vadātu…»«Varētu jau nu gan to manu māsīcu atvest līdzi uz Rīgu, lai arī viņa ko no pasaules redz!» Nina asi

iemeta. «Kā rādās, jums viņas vajadzējis tikai priekš laidara brišanas…»«O, lūdzu!» Kristaps attrauca. «Viņai nemaz pašai nevajag brist… Viņai ir trīs kalpones, kurām tā

var pavēlēt…»«Vienlīdz daudz!» Nina attrauca. «Vienmēr sievietēm jūs tās nastas uzkraujat. Jūs tikai viņas

kalpināt, bet tiesības nedodat viņām nekādas…»«Tā vajag, viņas vajag spiest!» Kristaps attrauca. «Tam vīram būs būt tai sievas galvai…»Nina demonstratīvi ar viņu sarunu nobeidza un sāka Ernestam šo to prasīt par atnestām grāmatām.

Slimniece nodarbojās ar savām ožamām zālēm un spaidīja savu pakrūti. Kārlis Perlantam atstāstījanotikumu biedrībā. Tā Kristaps viens pats garām acīm vilka savu cigāru.

Zana koķetēdama iztaisīja grimases, kā viņš velk, un tad pati skaļi nosmējās. Viņš to ievēroja unpasmaidīja. Tad savīkstīja papīra bumbiņu un svieda viņai ar to. Viņa, dabūjusi kur korķi, svieda tampretim, viņš atkal tai. Tā izcēlās starp viņiem abiem duelis it kā starp jauniešiem.

Perlants jutās nelabi aizskarts un Kārlis ne mazāk. Te piepeši durvīs parādījās Ludvigs Plausis unvisu to jakariņu redzēja. Perlants viņa acīs novēroja to pašu nemieru kā toreiz ballē, kad citi ar šo koķetidejoja.

Olufejeva, viņu manīdama, it kā lēni satrūkās un aprāvās. Turpretim Kristaps ar savu mazo dundurītitik vērīgs nebija. Pavedināts reiz uz tādu rotaļu, viņš izdarīja vēl kādus pārgalvīgus sviedienus.

Tikai kad Ludvigs Plausis pārreiz lēni ieklepojās un darīja saprotamu savu klātbūtni, tas mitējās.Viņam gan arī nevarēja ienākt prātā, ka šim pavecam vīram tur varētu būt kāda interese. Viņš arī agrāk aršo velna sievieti bija daudz amizējies un atrada, ka tā diezgan patīkama.

«Jūs jau izdariet bombardamentu tīri kā pie Pļevnas,» viņš, asi Kristapu uzlūkodams, sniedza tamroku, bet beidzot pasmējās, it kā to būtu teicis pa jokam.

«Jā, onkul, izmēģinājām, kuram taisnāka roka!…» Kristaps attrauca. Bet viņa, lai izklaidinātu Plaušaaizdomas, atļāvās sev piezīmēt: «Jums jau nepavisam nav taisna, jums jaunā sieva nogulējusi…»

Kārlis manīja, ka Perlants viņam blakām sāpīgi saraujas. Iestājās neomulīgs acumirklis.To pārtrauca resnā ķēkša Bille, kura ienāca ar paziņojumu, ka pusdienu galds gatavs.«Nu tad lūdzu, radiņi!» namamāte piespiedās būt laipna un dzīva. «Nina, Zana, aicināt tos kungus!»Visi devās uz ēdamistabu, kur sasēdās ap apaļo galdu. Zana atkal piegrieza lielu vērību namamātei,

kurai vajadzēja pareizi nosēsties, ietīt kājas villainē un ka viņai nekas netrūktu. Tai jau bija sava īpaša«rikte» – viegla piena zupīte un mīksti novārīta ola. Jo smagus ēdienus, kā viņa to apgalvoja ikvienam,viņa nespējot sagremot. Tikai tad Zana ieņēma pati atlikušo vietu pie galda, kas izgadījās Kristapamtaisni pretim.

Pati namamāte ēda maz, bet skubināja toties ciemiņus. Viņas mīļākā nodarbošanās tādās reizēs bijaklausīties sarunās un ko jaunu dzirdēt. Pie tam viņa attīstīja ievērojamu ziņkārību.

«Krauklīšiem jau nu arī vajag būt lielai meitai?» viņa vēroja. «Es jau atminu viņu kāzas Latviešubiedrībā…»

«Liela, jā, un skaista!» Olufejeva attrauca. «Tai jau nu brūtgāna steidzīgi vajaga. Actiņas iet apkārttikpat kā dedzīkles…» Viņa izrādīja pati ar savām acīm, kā, un garšīgi nosmējās.

Perlantam karote rokās sadrebēja un piesitās pie šķīvja. Viņš sagaidīja, ka Ernesta pienākums iraizstāvēt savas mājas godu, un tādēļ to jautājoši uzlūkoja. «Ko jūs uz tam sakiet, Sutum kungs?»

Šinīs vārdos bija tāds dzestrums un asums, ka Olufejeva aprāvās. Viņa instinktīvi sajuta, ka šisjaunais cilvēks viņai bīstams ienaidnieks, un nolaida acis. Bet Ernests noraustīja tikai vienaldzīgikamiešus.

«Tā jau sieviešu profesija…»«Profesija?!» Perlanta acīs iezibējās dusmas. «Kā jūs to domājat?»«Nu – mūslaiku sievietes tā audzinātas!» bija atbilde. «Visām viņām iet acis apkārt kā dedzīkles, ka

tikai varētu nozvejot turīgus vīrus. Citu viņas neko nav mācījušās… Laulība ir viņu profesija…»Perlanta un Kārli tādā atbilde pārsteidza. Kristaps turpretim pārgudri iesaucās: «Nu, ko tad sievietei

vajag citu, ja ne vīru? Kad tas ir bijis citādi?»«Tas ir gan bijis citādi!» Ernests attrauca. «Kultūrvēsture mūs māca, ka savā laikā pastāvējušas

mātes tiesības. Tad sievietes bija tās noteicējas un ieņēma sabiedrībā ļoti cienījamu stāvokli…»Nina piekrizdama ar labpatiku palocīja galvu…«Es jūs nesaprotu!» Perlants asi ieminējās. «Vai tad viņas tagad to neieņem?…»«Vai jūs gribiet apgalvot, ka mūsu mātes un līgavas nebūtu cienījamas?» Kārlis mazliet uztrauktā,

draudīgā balsī pieslējās draugam.«To es nemaz neapgalvoju,» Ernests šoreiz it mierīgā balsī paskaidroja. «Apgalvoju tikai, ka savā

laikā ne tikvien vīram, bet arī sievai bijušas pilnas sabiedriskas tiesības. Nav arvien vīrs bijis tas kungsun sieva tā verdzene. Jo savā laikā ne tēvs, bet māte ir bijusi tā dzimtas galva un noteicēja.»

«Jā, jā,» Nina sajūsmināta piebalsoja. «Es to pati esmu lasījusi…»«Nu, vai tad tagad citādi!» Plausis jokodams iesmējās. «Vai tad es, Grietiņ, nosaku? Tu taču esi tā

noteicēja… Kā tu gribi, tā es daru…»Plausene gurdi pavīpsnāja. «Ko nu, Ludi, runā, vai tad tu tā jau arvien man prasi? Dari jau, dari, kā

tev tīk…»«Nu, vai tad nav tā!» viņš tiepās. «Ja man ir sieva, kādēļ tad lai es nedaru tā, kā viņa grib? Es

domāju, katrs prātīgs vīrs tā dara.»«Ir jau nu riktīgi!» viņa vēlīgu smaidu atraidīja. «Ko tad nu es tev varu pavēlēt, tu pats zini, kā vajag.

Kad man tā veselība būtu… Ai, kā iedūrās krūtīs!»Iestājās brīdi klusums. «Kā?» Kristaps iesāka. «Jūs domājat, ka agrāk sievietes valkājušas bikses un

vīri lindrakus. Tas jau nu gan nevar būt! Tā tad būtu smuka laulība.»«Tādas laulības kā tagad sirmā senatnē nav bijis,» Ernests paskaidroja. «Visi vīrieši bijuši visu

sieviešu vīri un visas sievietes visu vīriešu sievas – –»«Ko jūs runājat!» Olufejeva spilgti viņu pārtrauca. «Fui, tas taču nejauki!…» Kaunīgi nosarkusi,

viņa aizklāja vaigu ar rokām.«Tur es nekā nevaru darīt!» Ernests cietsirdīgi noraustīja kamiešus. «Zinātne pat māca, ka nav

bijušas izslēgtas laulības starp vecākiem un bērniem…»«Vī, vī, vī!» Plausene sāka histēriski drebināties. «Tad jau viņi dzīvojuši tikpat kā lopiņi…»«Manis dēļ, ja jums patīk, arī tā,» Ernests palika pie sava. «Bet lopiņi dažreiz dzīvo pareizāk nekā

cilvēki. Lopiņi dzīvo pēc savas dabas. Cilvēki dzīvo pret dabu. Ar visādiem aizspriedumu žņaugiem tieliek cilpas savai personīgai brīvībai…»

«Tātad tikumiskas normas, kulturēlas vērtības jums ir aizspriedumu žņaugi?!» Perlants pārsmejošiiesaucās. «Es pateicos! Ja mēs dzīvosim vienīgi pēc saviem instinktiem, tad mēs arī vairāk nekas nebūsimkā tie mīļi lopiņi…»

Kristaps, savam svainim piebalsodams, arī nicinoši nosmējās. «Ja jau tas kungs grib, viņš varpiesiet sev asti un dzīvot kā lopiņš. Mēs nu lopiņi nevēlamies būt…»

«Fui, tas ir neģēlīgi!» Nina apvainotāju sašutusi uzlūkoja un ar mokām valdījās. Jo arī Perlantspiebilda: «Ir jau katra paša lieta, kas viņš vēlas būt…»

Ernests turpretim izturējās apbrīnojami korekti un mierīgi. «Te jau nekrīt svarā kāda subjektīvāsdomas, te krīt svarā zinātniski fakti un dzīves novērojumi. Tie aizspriedumu žņaugi, kurus jūs sauciet partikumiskām normām, jau vien nospiež sievieti. Vīrieši sen tās vairs neievēro. No sievietes prasa tikumību,no vīrieša ne. Tiem trakulīga dzīve tiek skaitīta pie laba toņa. Mūslaiku vīrieši jau vairs nemaz neprot

skatīties uz sievieti kā uz cilvēku, bet kā uz baudu priekšmetu, patīkamu rotaļu lietiņu. Tādēļnebrīnīsimies, ka sievietes tā tiek audzinātas un ir tādas, kā tiek prasītas…»

«Kad vīrieši palaiž ko vaļā, tad tās ir tikai «mazas nerātnībiņas»,» Nina piebalsoja. «Bet, kadsieviete kļūdījusies, viņu nostāda pie «tikumiskā kauna staba»…»

Perlants tikai līdzcietīgi smaidīja, it kā izrādīdams savu pārsvaru. Bet patiesībā viņš nezināja, koacumirklī uz tam atbildēt. «Protams, jaunībā būs katram savi grēciņi,» viņš beidzot iebilda, «jaunībaivajag iztrakoties. Trakgalvji jaunekļi vēlākā laulības dzīvē mēdz būt tie krietnākie vīri un tura augstusavus ģimenes svētumus. Un, par visām lietām, ja kāds kur kļūdījies, tad taču mēs nedrīkstam uzstātiespret pašu laulību un ģimeni. Ja kāds piedzērušā prātā iebrauc grāvī, tad taču nevar sacīt, ka ceļš vainīgsun nebūtu vairs vajadzīgs.»

«Ar tiem ģimenes svētumiem tā lieta nemaz tik traka nav!?» Ernests iebilda. «Vienlaulība un ģimene,kā tas pierādīts, cēlusies reizē ar privātīpašumu. Viņas galvenais mērķis, lai sieva būtu ģimenes galvamvienam un viņš būtu drošs, ka savu privātīpašumu tas atstāj tieši savam miesīgajam pēcnācējam…»

«Jā, kam tad jūs gribat, lai tēvs atstātu savu mantojumu?!» Perlants ieminējās, gribēdams savupretinieku padarīt smieklīgu. «Kādu tad jūs to laulību domājat? Esat taču tik laipni un paskaidrojat mumsto!»

Ernests manīja, ka, Ninu izņemot, it visi raugās uz viņu draudoši vai nemaz neizprazdami. Viņam bijajābūt ļoti uzmanīgam. «Es atzīstu tādu laulību, kurā cilvēks pats ir tas mērķis, bet nevis līdzeklis, laiizpildītu kādus sāņu nolūkus. Skaidrāk izsakoties, laulāti draugi lai nebūtu viens otra izmantošanas unbaudu priekšmets, bet dzīvesbiedri, kurus vieno savstarpējas tieksmes, vienādi mērķi, vienādi centieni unvienādi uzskati. Lai tie nemeklētu viens pie otra miesīgu skaistumu, gaļu, bet lai meklētu dvēseles cēlumu.Dvēseles, viena otru meklēdamas, lai saplūstu. Tās lai būtu tās īstās saites, kas dzīvesbiedrus dara vienuotram nepieciešamus arī tad, kad miesiskās kaisles atņem nost vai arī tās jau izdzisušas. Tas, kas cilvēkusvelk uz augšu, bet nevis novelk pīšļos…»

Vaigi atkal noskaidrojās. Namamāte vēlīgi līdz asarām savu laulāto draugu silti uzlūkoja. «Jā, jā,Grietiņ,» viņš aizkustināts apstiprināja, «mūsu starpā jau ir tā ideālā, cēlā laulība…» Nina gavilējošiuzlūkoja pārspēto Perlantu, kura divdomīgais smaids izteica tik daudz kā: «Ja jūs tā domājat, tad man turnekas nevar būt pretim…»

«Bet cik tad ir tādu īstu, ideālu laulību?» Ernests iesilis turpināja. «Lielākā daļa ņem sievu pūra dēļ.Kapitālistiskā iekārta tāda, ka par naudu visu var pirki, un tamdēļ ļaudis pērkas un pārdodas. Īstenībāprec naudu un ņem siev līdzi pūrā. Vajag kādam samaksāt parādus un uzlabot savu stāvokli, tas precēsievu ar naudu. Viņa pati ir blakus lieta. Vajag grutniekam izmaksāt saviem līdzmantiniekiem, viņš precēsievu ar naudu – –»

«Klausāties!» Kristaps viņu pārtrauca. «Mani neaiztiekat!…» – «Atvainojat, es jūs nemaz nepazīstu,un tādēļ sacītais nevar zīmēties uz jums… Un otrādi, ir kādam nauda, tas lūko nopirkt sievu, kāda tampatīkas. Tādēļ skaistas sievietes, apzinādamās savu stāvokli, nu tīko pārdot savu preci par to visdārgākocenu. Visvairāk jau, protams, var maksāt vecpuiši un plikpauri veči – –»

«Kādas neģēlības!» Olufejeva spilgti iešņācās.«Atvainojat, kundze, arī uz jums tas personīgi nezīmējas… Plikpauri veči noprecētās glītākās

skuķes, vecmeitas un atraitnes – tos jaunākos puišus. Tik vieniem, kā otriem tie varētu būt drīzāk tēvi unmātes. Vai tad tas nav tas pats, kas laulības starp vecākiem un bērniem? Nauda un kapitāls runā it visurlīdzi, arī laulībā. Bez naudas jau tā pavisam nevar pastāvēt, jo tai vajag saimnieciska pamata,nodrošinātas eksistences. Un naudas dēļ cilvēki arī laulībā sevi prostituē, ļaujas izlietoties. Lūk, tādi irjūsu laulības svētumi!»

Iestājās brīdi klusums. «Dievs tēvs, stāvi man klāt!» Plausene histēriski iekunkstējās. «Ko tu tikai taipasaulē nedzirdi!…»

Zana steidzās pie tās to apvīkstīt. «Plauša kungs, fui!» viņa rādījās līdz asarām aizskarta. «Kas te

viss pie jūsu galda nav jādzird!..»«Par ko jūs abas uztraucaties?!» Nina viņas aprāja. «Par to, ka runā par jūsu tiesībām… Tādēļ, ka

sievietes tādas zosis – –»«Nina!» Plausis viņu skarbi apsauca. Viņa žokļa kauli ēdot ātrāk kustējās, kas liecināja, ka arī viņš

aizskarts. Viņa acis tīri grasoši uz studentu lūkojās.«Nīcšem taisnība,» Nina ātri trauca. «Ja ej pie sievas, neaizmirsti paņemt līdzi pātagu…»«Nina!» Plausis piesita kāju pie grīdas. «Jaunai meitai tā runāt neklājas…»Kārlim uzreiz tapa gaišs, ka viņš šo cilvēku nepareizi ienīdis. Kādēļ tie visi uz viņu tik nikni? Viss

taču tik pareizi un pārliecinoši, kam Kārlis savā īsā mūžā atrada dzīvus piemērus. Kad viņam bija Ērgļi,tam spieda ar varu Lūciju, nebija viņam to vairs, ne ar vienu aci uz viņu nepaskatījās.

«Mēs dzīvojam kapitālisma važās,» Ernests sludināja tālāk. «Kapitālisms veido cilvēkus un viņuuzskatus – –»

«Tā nu, jaunais cilvēks, nerunājat!» Plausis beidzot deva viņam saprast. «Jūs tikai arvien: «Kapitāls,kapitāls!» Bez kapitāla mēs neko nevaram iesākt. Ja man nauda kabatā, tad es ko varu, ja man tās nav,nekā nevaru…»

«Atvainojat, es taču par to nešaubos!» Ernests pārtraukts atbildēja.«Nu, ko tad tik daudz runāt!» Plausis strupi atcirta. «Ar naudu mums naudu vajag pelnīt. Vai tas ir

slikti? Kā tad mēs dzīvosim, ja nepelnīsim? Ko jūs ņemsat no tā, kam nav?»«Bet Sutuma kungs, tēt, jau izteica tikai to, ko tu gribi sacīt,» Nina gāja Ernestam palīgā.«Nina!» Plausis viņai paņēma vārdu. «Un ar to laulību,» viņš, pagriezies pret Ernestu, turpināja,

«viens dzīvo šā, un otrs dzīvo tā, – ko tur var izmeklēt! Ne vien mūskārtas cilvēki, arī kungi unaugstmaņi… Vai tie jau tie labie? Lai dzīvo katrs, kā grib, es gar otru neķimerējos. Un, kas attiecas uzkapitālismu: es domāju, ka darba cilvēks ar 12 rubļiem mēnesī pie visa brīva var it labi dzīvot… Betmans kučieris māk teikt: «Jūs esat kapitālists, jūs mani izsūcat.» Kur tad viņš šādu gudrību ņēmis? Tačukur noklausījies…»

«Nu, tā jau ir tā lieta!» Perlants steidzīgi iesaucās. «Cita labuma no tādām valodām nav. Pie tamteorijas ļoti vienpusīgas. Ja cilvēki pēc savas dabas varētu būt vienādi bagāti, tad viņi arī tādi būtu. Dabāvalda cīņa dēļ uztura, sabiedrībā tāpat. Spējīgie, čaklie, taupīgie tiek uz priekšu, nespējīgiem, sliņķiem,palaidņiem nav nekā. Kā tad jūs nu darīsat, lai visiem būtu vienādi? Nu, labi, jūs izdalīsat to mantu uzdaļām. Bet viens nekā nedarīs, gulēs tikai un ēdīs, otrs strādās un krās. Jā, sakiet, – vai tad pēc zināmalaika nebūs atkal tāpat, kā bijis? Nu jums būs jādala atkal par jaunu. Bet sakiet: vai ir vēl lielākanetaisnība par to – ņemt no tā, kas strādājis un krājis, un dot tam, kas slinkojis un šķērdis?»

Ernests tikai smaidīja. Itin kā tas nenotiktu! Bet viņš neatbildēja. Ieskatīja, ka būtu velti. Jo neba nupirmo reizi viņš uzdūrās uz tādu opozīciju, – tā viņa aģitācija pilsoņu aprindās nobeidzās katru reizi.Viņam pašam jāieskata, ka nav noderīgi debates turpināt.

«Āre, mute ciet!» Kristaps gavilēdams tītoja. Turpretim Kārlim kaut kas krūtīs cēlās. Ne varbūt tikdaudz dēļ paša Ernesta kā dēļ uzskata, kurš tik dibināts, bet tika tik varmācīgi apspiests.

«Es nevaru tam piekrist,» viņš tādēļ izbeigto lietu iekustināja no jauna, «ka taisni tie, kuriem nekānav, būtu tie sliņķi un nespējīgie. Atkal tie, kam pilnas rokas, arvien tie čaklie. Dzīvē mēs varam novērottaisni pretējo. Dzīves cīņā uzvar ne ikreiz tas spējīgākais, bet tas, kurš vismazāk raugās uz līdzekļiem. Arcitiem vārdiem, tas nesaudzīgākais…»

Tā kā viņš pats to bija jau izbaudījis, tad izsacīja šos vārdus ar zināmu rūgtumu.Perlants viņu lielām acīm uzlūkoja, jo nebija no viņa tādus uzskatus sagaidījis. «Tas atkarājas arī no

rakstura, kurš cilvēks dzīvē ņem virsroku,» viņš mēģināja izskaidrot. «Ir cilvēki ar cietāku un mīkstākugribu, par ko nav ko brīnīties. Skaties kokus mežā. Visi sēti vai stādīti vienādā laimē, bet cits citu cenšaspāraugt un apēnot. Tikai nedaudziem izdodas izstiept savas galotnes zilā gaisā un saulē, citi nonīkst vaiarī ēnā velk savu vārgo dzīvību…tu, vai tu saproti to!?…»

«Es saprotu to,» Kārlis attrauca, «ka viss kā tagad nav bijis no pasaules radīšanas. Nemeklēsimtālākus piemērus, bet apmierināsimies ar to, kas bībelē rakstīts. Mēs redzam, ja dievs radījis tikai vīrietiun sievieti, bet nevis bagātus un nabagus, kungus un kalpus. Tādus, kam kas ir, un tādus, kam nav nekā.Tātad loģiski nav citādi pamatojams, ka sākumā viss piederējis visiem. Tagad ceļas jautājums: kur cēliesprivātīpašums? Un kādā ceļā tas cēlies?»

«Itin vienkārši, caur piesavināšanos,» Perlants ātri attrauca. «Atsevišķais cilvēks, okupējis tukšās,neapdzīvotās vietas, ciktāl sniedzās viņa spēja un viņa jauda…»

«Labi! Bet vai viņam līdz ar to bija tiesība atņemt citiem pārtiku? Cilvēkiem, ja tie reiz nākušipasaulē, taču visiem dabiska tiesība uz pārtikas līdzekļiem, tāpat kā tiem visiem tiesība uz ūdeni ungaisu…»

Perlanta sejā varēja lasīt, ka viņam šāds jautājums nepatīkams un viņš nevar saprast, kas draugampar nolūku tā rakties. «Protams,» viņš atbildēja, «uz dabas dāvanām it visiem varēja būt vienādastiesības. Bet kultūrai rasties bija iespējams vienīgi caur to, ka cilvēki dabas dāvanas savienoja ar savudarbu un pārveidoja tās dažnedažādās mantās. Uz saviem darba augļiem tikai ikvienam pašam tiesība.Ūdens avotā pieder visiem, ūdens krūzē tam, kas to smēlis. Kas to no viņa grib, tam jādod viņam par tokāda atlīdzība. Dabas dāvanas savienojot ar cilvēku darbu – uzmani! – mēs dabūjam daudz vērtīgākumantu. Un, kas šo vērtību pavairoja, ir darbs. Darbs tādēļ ir mūsu mantu avots. Jo kas ir kapitāls?Kapitāls ir aizkrāts darbs…»

«Tas ir taisni tas, ko es gribēju teikt!» Plausis apstiprināja. «Ko es ar savu darbu esmu ieguvis, tas irmans…es nedodu to nevienam.»

Kārlis skeptiski pasmējās. «Ja jau tas tā būtu, tad visi, kas strādā, būtu bagātnieki. Bet darbastrādniekam nu vismazāk to kapitālu. Sevi un savējos uzturot, viņam iziet viss, cik tas ar savu darbunopelna. Tas tai labākā gadījumā, ja viņam ir, ko strādāt. Bet nevajag aizmirst, ka simtiem un tūkstošiemcilvēku gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt.»

«Arī tādi gadījumi ir… Bezdarbs.» Perlants piekrita. «Bet to novērst var vienīgi, paplašinotprodukciju, lai visi pietiek pie ražošanas. Cita ceļa uz tautas labklājību nav. Ja valsts varētu ikvienamgarantēt tiesību uz darbu, tad sociālais jautājums būtu ar to izšķirts…»

«Nebūtu vēl izšķirts!» Kārlis cieti noteica. «Valstij vēl vajadzētu garantēt darba iznākuma taisnīgusadalīšanu. Darba virsvērtība jeb plus nepaliek pašam strādniekam.»

Perlants, plecus raustīdams, savu draugu uzlūkoja. Ko viņš tiepās? Turpretim Nina un Ernests bijasajūsmināti vislielākā mērā. «Naglai uz galvas trāpīts!» Ernests vairs nevarēja nociesties un liesmojošāmacīm iesaucās. «Darba virsvērtība paliek kapitālistam. Jo kapitālists jau ir tas, kas izsūc darbaspēku…Strādniekam nepaliek nekas…»

«Nu, ko jūs runājat!» mājastēvs piepeši iejaucās. «Kā tad strādniekam nepaliek? Viņš dabū apģērbu,viņš dabū paēst, – vai tas nevar dzīvot? Un bez kaut kāda riska. Kā tad jūs gribiet, – lai viņam tikpatdaudz kā man, kas nes visu risku?»

«To jau ar neviens neprasa,» Nina iebilda. «Nīcše taču arī atzīst pārcilvēkus, kuriem stiprāka gribaun lielākas tiesības nekā ikdienējam pūlim…»

Arī Plausis bija reiz ieskatījies Nīcšes rakstos, un tamdēļ tāds aplinkus pielīdzinājums pārcilvēkamviņam ļoti glaimoja. Bet viņš to neizrādīja.

«Kas nu par pārcilvēku,» viņš atmeta ar roku. «Tāds cilvēks viens, kā otrs. Lai katrs tā strādā, kā esesmu strādājis, ikviens būs maizes paēdis. Nav nekur maize bez garozas…»

Tā kā maltīte bija cauri, tad valodas izbeidzās pašas no sevis. Viņi piecēlās.Mājas kundze sāka gaudot par savu galvu, un Plausis steidzās viņu novest uz kušeti. Arī Zana

Olufejeva bija savai draudzenei apkārt.«Ja es ietu pie tā Dr. Berga, varbūt es tad arī kļūtu vesela,» mājas kundze gurdi smaidīja.«Aber, Grēthen, to jau tu vari,» Zana sacīja. «Pavasarī brauc uz Ķemeriem un ņem pie viņa

«kūri»…»«Es arī tā domāju!» Plausis piebalsoja. «Tu droši vien tad dabūsi atpakaļ savu veselību. Nekaitētu

arī, ka tu tagad izbrauktu pastaigāties svaigā gaisā. Vari pavadīt Zanu uz mājām. Varbūt varat arī koiepirkties… Lieciet kučierim iejūgt… Savās darīšanās es paņemšu fūrmani…»

Kamēr viņi apspriedās, Ernests tuvojās Kārlim un sniedza tam draudzīgi roku. «Pateicos jums, ka tiksparīgi aizstāvējāt mūsu idejas…»

«Ne par ko!» tas salti atbildēja. «Neaizstāvēju jau jums par patikšanu, bet savas pārliecības dēļ…»Bet Ernests nebūt nejutās apvainots. «Viss viens, ja tikai esam vienis prātis…»«Ne viscaur!» Kārlis sacīja. «Es ar savām teorijām negribu nevienu aizskart un apvainot. Ir zemi

vandīties pa savu līdzcilvēku trūkumiem un vaļībām. Ja kas sabiedrībai grib līdzēt, tad lai viņš pats daralabāk…»

«Tad jūs gribiet būt tāds kā Nīcšes pārcilvēks,» Ernests pasmējās. «Bet neaizmirstat, ka, ja grib kojaunu uzcelt, pirms vajag veco noārdīt. Jūs redzēsat, ha šiem ļaudīm daudz biezākas ādas, nekā jūsdomājat…»

Arī Nina sniedza Kārlim draudzīgi roku.«Onkul, vai tev būtu vaļas?» Perlants griezās pie sava krusttēva. «Man būtu ar tevi drusciņ jārunā

divatā…»Zanai vaigu krāsa mainījās. Viņa izjuta, ka šis jauneklis viņai nesamierināms ienaidnieks.

«Neliecieties traucēties, Plauša kungs, neliecieties traucēties, mēs iztiksim!» viņa trauca. «Ja būsvajadzīgs, liksim iejūgt… Mēs iztiksim…»

Plausis pētoši viņu uzlūkoja. Jo, lai gan tā centās būt vienaldzīga, viņas balsī tomēr izskanēja mazlietuzbudinājums.

«Nu tad labi,» viņš beidzot pagriezās uz Perlantu. «Iesim uz manu kabinetu…»Perlants viņam sekoja. Še bija gandrīz vēl lielāka greznība nekā pie Krauklīšiem. Bez tam pie sienas

zeltītā rāmī eļļas krāsās pats Ludvigs Plausis ar visu balto vesti un tam blakus viņa laulātā draudzene.«Nu, kas?» onkulis jautāja, nolaizdamies mīkstajā ādas krēslā. «Priekš kolēģijām vajadzīgs? Vari

dabūt… Iepīposim pa cigāram…»«Pateicos!» Perlants vienu paņēma, nogrieza galu, ievilka uguni, kuru pasteidzās dot pirms onkulim,

tad aizpīpoja pats. «Liekas būt ļoti laba zorte,» viņš, cigāru grozīdams, vēroja.«Jā, konterbande… No kuģu kapteiņiem,» onkulis steidzās paskaidrot.Kādu brīdi tie nodevās cigāru baudai, tad onkulis, pāra dūmus ievilcis, ieminējās: «Cik tad tev

vajadzētu?»«Priekš sevis nekā… Pateicos ļoti!» Perlants, atspiedies pret galda stūri, attrauca. «Iztieku ar to, ko

no mājām dabonu. Bez tam man vēl laba stunda pie Krauklīšiem. Bet vai tu nevarētu izpalīdzēt Lūcijasvīram?»

«Humh!» onkulis izlaida savādu skaņu caur nāsīm. «Tad tādēļ šis braucis?»«Esot vajadzība!» Perlants turpināja. «Vecie Lūcei solījuši dažus tūkstošus pūrā, ar tiem viņš

rēķinājis. Viņam steidzīgi vajadzīgs samaksāt kādu vecu krājkases parādu, bet vecie pirms jaunās ražasnaudu nevar sadabūt. Viņi iedevuši tam savu 500 rubļu lielo «Austras» akciju, bet ar to nekā nevariesākt.»

««Austras» akcijas jau ne žīds neņem pretim,» onkulis mazcienīgi atmeta ar roku. «Es vakar biju pieOlufejeva, viņš aizdod naudu pret ķīlām. Piedāvājis žīdam «Austras» akciju, – neņem pretim… Iegāzagan mūs tie advokāti!… Viņi jau rīkojušies kā bez galvas…»

«Bet svainim nu tās naudas nepieciešami vajag,» Perlants lēni iebilda.«Jā!» onkulis noraustīja kamiešus. «Man liekas, viņš ir labs klīsteris. Kur tad šis pie tādiem

parādiem ticis?»«Mantojumu daļas, – varbūt arī jautrāk uzdzīvojis,» Perlants atbildēja. «Fakts nu ir tas, ka viņš bez

naudas nevar uz mājām braukt.»«Tad tā izkāmējis, hm!» onkulis izgrūda savādo skaņu. «Vai tad tāds klīsteris arī to tūkstošu vērts?»Perlants noraustīja kamiešus. «Tā mūsu pašu vaina. Nevajadzēja mums Lūci pie viņa laist!… Nu, un

mājas jau nav sliktas. Vai ļausim viņiem izputēt?»«Jaā,» onkulis beidzot nāca klajā, «man tas cilvēks nepatīk! Lai nu kā, bet kā viņš uzvedas! Svaidās

ar papīriem un korķiem ar svešu sievieti, – jā, kur tad viņš ienācis? Es domāju, pieklājīgā namā… Tā jauvar rīkoties tikai starp cūku puikām, bet nevis labākā sabiedrībā…»

Perlants ievilka dziļu dūmu. «Tad arī tev tas uzkritis?… Es nesaku, ka tas ir labi…»«Ne tik vien kā uzkritis, tas jau ir tīrais skandāls!» onkulis sūrojās. «Kur tad viņš ir ienācis… Nu,

saki tu pats…»Perlants vilka savu dūmu un nesacīja nekā. Iestājās brīdi klusums.«Labi, onkul, ka tu uz to lietu nāc,» viņš piepeši uzsāka, «es taisni tās personas dēļ gribēju ar tevi

runāt. Ko tad viņa tik bieži meklē jūsu mājā?»«Viņa?!» onkulis it kā pieķerts iesaucās. «Nu, tu mans dievs!… Viņa Ninai draudzene, manai sievai

draudzene… Ko tad es zinu, kāda iemesla dēļ tā pie viņām nāk?»Atkal klusums. Perlants it kā mēģinādams grozīja savu cigāru, ievilka kādu dūmu un grozīja atkal.«Šodien viņas nodomājušas cepures pirkt,» Plausis atkal iesāka taisnoties. «Kad tikai manai

veselība vien atļauj… Ko es tur no sieviešu darīšanām zinu?!…»Ko viņš zināja, to taupīja dziļi noslēptu pie sevis. Proti, ka Zana pirmīt priekš cepures bija saņēmusi

ievērojamu summu un devusi viņam par to kaislu, kūstošu skūpstu. Bet ar to atlīdzību vien nepaliks…Perlants likās, ka viņš visus tos paskaidrojumus nemaz nedzirdētu. «Atvaino, onkul,» viņš beidzot

nopietni uzsāka, «nebūtu tev nemaz minējis, bet es esmu darīts uzmanīgs – –»«Uzmanīgs!?» onkulis it kā blēdīgi satrūkās. «Par ko?»«Tādas lietas kā pēdējā Latviešu biedrības ballē nedrīkst vairs atkārtoties!» Perlants iesaucās, līdz

beidzamam pietvīcis. Acīs viņam spiedās tīri asaras. «Vīrs, kurš mūsu sabiedrībā ieņem tik redzamuvietu, vīrs, uz kuru tik daudz skatās, taču nedrīkst tā rīkoties! Ka man neomulīgi tev to sacīt, to taču tu patssapratīsi…»

Ludvigs Plausis saprata it labi. Liegties vēl būtu veltīgi. Bet viņš tagad spēlēja aizskarto un arīpatiešām jutās apbēdināts. «Labi jau, labi!… Esmu jums par piedauzību… Ko tur nu var darīt?… Labijau, labi…»

Viņš tomēr kautrējās Perlantam acīs paskatīties un, galvu krūtīs iecirtis, pusveru acīm vilka savudūmu.

«Nu, tā taču nevar, mīļais onkul, tā nevar!» Perlants nelaimīgs turpināja. «Tik ievērojamai uncienījamai personai sabiedrībā kā tu taču jāliek svars uz to, kā uz tevi skatās…»

«Jā jau, jā!» Plausis aizskarts skumdēja. «Dzirdu!… Bet ko tad es daru? Vai es kādu aiztieku? Vai eskādam virsū skrienu? Lai taču katrs dzīvo, kā viņš grib, un arī mani lai liek mierā…»

«Tu esi stādīts vispārības priekšgalā, tu tiec skaitīts pie pirmiem un labākiem!» Perlants turpināja.«Ikvienam tiesība skatīties uz tevi kā uz paraugu. Nu. tā taču nevar, mīļais onkul! Apdomā taču: tu esiģimenes tēvs, tev pieaugusi meita, cienīta laulāta draudzene… Nu, tā taču nevar…»

«Nevar, nē!» viņš rezignēti nopūtās. «Man jau ir laulāta draudzene… Uz citas jau paskatītiesnedrīkstu… Mani tiesā nost… Es jau esmu koks… Cilvēks neesmu…» Drūmi viņš nokāra galvu.

Tad rūgti iesmējās. «Mana sieva, – vai tu arī zini, kas tas ir?!… Slimīgs cilvēks, vaid un kunkst, unklāt tu viņai nevari pieduries. Bet tu esi pie viņas piesiets… Tu uz citu pusi nedrīksti paskatīties…»

Iestājās atkal brīdi nospiedošs klusums. Tad it kā aizskarts tas sasparojies uzšāvās kājās. «Vai tad essavā mūžā neesmu diezgan plēsies, neesmu diezgan skrējis un gājis!… Kā komijs augu dienu stāvējis uzvienām kājām, caurvējā… Nu man ir savs kapeiks, nu varu drusciņ apgrozīties, – nu man neļauj dzīvot!…»

It kā uztraukts par šādu netaisnību, viņš soļoja šurp, un viņa nāsis drebēja.Līdzcietīgi Perlants uz viņu nolūkojās. «Piedoti man, onkul, ja tevi sāpinu,» viņš turpināja, «bet

citādi nevaru. jūs tieku spiests… Nu iedomājies, – persona, kurai mūsu sabiedriskā dzīvē pilnīginoteicošs vārds, man skaidri likusi manīt: kamēr tev tādas attiecības pret zināmo, nu, es neteikšu, – arī eskā tavs tuvējs radinieks esmu līdzi blamēts… Man labāko famīliju durvis paliek slēgtas…»

«Kas tad tā ir par personu?» Plausis beidzot rūgti iejautājās.«Krauklīša kundze… Ar viņas spriedumu mums jārēķinās…»«Umh!» onkulis it kā pārsteigts izgrūda caur degunu savādo skaņu. «Tad no otras puses!… Ak tad

Krauklīša kundze tā gudrā…»«Jā, onkul!» Perlants cieti noteica.Varēja redzēt, ka pie Plauša notiek liela pārvērtība. Viņa nospiestā krūts atvieglojās, seja

noskaidrojās un pieņēma pat zobgalīgu nokrāsu. «Umh!…» Ilgi viņš Perlantu uzlūkoja, tad iejautājās:«Vai tad Krauklīša kundze arī to zina, kā viņas vīrs ar šansonetēm dzīvo pa «Tonhalli»?»Perlants nosarka līdz ausīm. Viņš jau pats bijis šādam notikumam aculiecinieks. Gribēja gan

izlikties, ka nezinātu, bet nespēja. «Protams, ka viņa nezina… Neviens to nezina… Ko viņš darījis, tāviņa paša lieta…»

«Umh!» onkulis atkārtoja. «Tātad, ja neviens nezin, tad drīkst?» Sarkastiski, mazliet diaboliskismaidīdams, viņš Perlantu uzlūkoja.

Tas apjuka. Viņš apzinājās it skaidri, ka pamats, uz ko tas dibināja savu morālisko sašutumu, uzreizizjaukts un viņš iekļuvis komiskā stāvoklī. Viņš tādēļ vēl raudzīja glābt, kas glābjams. «Bet ikvienam tačujāzina,» viņš sacīja ar nopietnu uzsvaru, «ka viņš lietu nenoved līdz atklātam skandālam. To taču varprasīt… Citādi, – mans dievs un tēvs, – nav taču neviens bez savu grēciņu…»

«Nu ta' labi, ko tad mēs runājam,» onkulis attrauca. «Neba tev nu būs jāatbild par maniem grēkiemvai arī kādam citam. Es gan drīkstēšu būt uzmanīgs pret personu, kura manai sievai tik laba? Nevienamnav tiesība lūrēt pa manu atslēgas caurumu… Lai taču neviens nebāž savu degunu, kur viņam nevajag…»

«Jā; jā, mīļais onkul, bet – –»«Nerunāsim nu par to vairs!» Plausis līdzīgi atmeta ar roku. Tad, kā viņam nebūtu nekāda daļa gar

visu to, piepeši sacīja pavisam citā tonī: «Kas te nu mums bija par darīšanu? Ak tā: cik tad viņam tāsnaudas būtu vajadzīgs?»

Perlants jau neko nevarēja darīt, viņam vajadzēja tam sekot uz jaunu tematu. «Viņš runā no divitūkstoši,» tas atbildēja.

«Nu, labi, es padomāšu, kā viņam līdzēt,» onkulis beidzot apņēmās. «Tas ir, galīgi es vēl nekāneapsolu, man jārunā pirms ar kases direktoriem. Varbūt ka tu varēsi būt par galvinieku un arī tas otrsjaunais cilvēks, kas pie tevis. Uz to «Austras» papīru ko dabūt, tur nav ko domāt… To viņi var iesālīt…Jā,» viņš beidzot izvilka savu pulksteni, «kad tad mēs satiksimies? Vai zini biedrībā… Vakarā tur būsvēlētāju sapulce… Tur tad satiksimies… Tur varēšu tad tev tuvāk pastāstīt…»

«Labi,» Perlants piekrita, «neaizturēšu tevi ilgāk… Ardievu, onkul, uz redzēšanos vakarābiedrībā…»

Viņš aizgāja. Plausis lietu pārdomāja. Tie pāra tūkstoši, kas tur vajadzīgs, priekš viņa bija nieks. Japatīk, viņš tos tūdaļ varēja samaksāt. Bet pēc kam? Šis cilvēks viņam nepatika. Briesmīgi neattapīgs,vienkārši dumjš! Tas nekā nenojauš, kā tam pret zināmu personu jāizturas, ja grib iegūt viņa labvēlību.Jeb vai viņam patiešām būtu bijis ar Zanu kāds sakars?

Viņš redzēja pa logu, ka visi trīs aizgāja, – Perlants, Kārlis un šis, – dzīvi sarunādamies unžestikulēdami. Te viņiem aizslīdēja garām viņa paša pajūgs – viņas tomēr izbrauc: Grēthena un Zana.Pēdējā, atgriezusies atpakaļ, dzīvi koķetēja ar Kristapu, lika roku uz sirds, meta ar roku skūpstus.

«Tad tiešām!» rokas viņam savilkās dūrēs, un viņš pats klausījās savu skaņo elpu. Nu, lai taspiesargās! Ne pirkstu viņš tā labā nepacels, izputinās kā zeseri!… Ja tikai tas nebūtu piesējies pie tā brāļa

meitas, tas redzētu!…«Nevar būt!» viņš beidzot sevi mierināja. «Tie jau tikai ērmojas…» Nu, vēlāk jau viņš ar Zanu

izrunāsies… Ir jau norunāts satikties…Nē, jāizlīdz vien, savas brāļameitas dēļ. Kā viņi tādam savu meitu devuši?! No savas naudas viņš

gan neņems, ja daudz, tad izgādās viņam no krājkases aizņēmumu. Viņš pazīst savus lauku radus!Procentus tie nekad nemaksā un arī kapitālu atdot nedomā. Bet, ja tāds aizņēmies no bankas, tam ciešijāievēro termiņi. Ja tad pretējā gadījumā banka ņem to spaidīt, viņš var aizbildināties: «Es nekā turnevaru darīt!»

Viņš bija veikala cilvēks cauri un cauri un, pateicoties lozungam «Cilvēkam vajag nopelnīt», arītiktāl ticis. Nemitīgi viņš domāja un lauzīja galvu, kā un kur ko nopelnīt, ar vārdu sakot, kā vislabāk naudutaisīt. Bija, starp citu, zināms, ka, ja nekur vairs naudu nevar raut, pie Plauša to var dabūt, protams, prettādiem procentiem, kādi vēl nekur nebija dzirdēti. Šiem augstiem mesliem vajadzēja atsvērt lielo risku. Jobieži vien gadījās, ka atsevišķi aizdevumi bija jāzaudē, un tas uz citiem bija jāpelna, tā ka, vispār ņemot,operācijas deva labu atlikumu. «Jo, kas neriskē,» viņš sacīja, «tas arī nevinnē.»

Īsi sakot, Ludvigs Plausis bija cilvēks, kas pilnam saprata cienīt naudas vērtību. Tas nenozīmēja, kaviņš naudai būtu gulējis virsū. Nē, viņš to netaupīja nekur, kur bija drošs vai vismaz cerēja, ka tā viņamienesīs jaunu naudu. «Īstā brīdī naudu izdot,» viņš sacīja, «ir naudu ieņemt…» Šo īsto brīdi ievērojot,viņam tā sakot, bija pavedies. No vīnūžnieka mācekļa ticis par komiju, tas vienu no Brikmaņa vīnūžiembija pieņēmis uz mēnešiem un stopiem. Atcerējās it labi tos laikus, kad līdz ar viņu otrā Brikmaņa vīnūzībija kalpojis Pēteris Krauklītis. Tad īstā brīdī bija precējis kāda namnieka vienīgo meitu. Sievu bijadabūjis gan ne visai skaistu, bet pūru labu. Pie tam, neraugot, ka viņa bija tāda pavārga un slimīga, tātoties bija ļoti «kreņķīga» un darbīga, bija, tā sakot, viņa mantas atslēga. Komijs pie labākās gribas vairsnespēja viņam nekā nozagt. Viņš paņēma vēl otru vīnūzi, trešo, ceturto. Paldies dievam, ar visiem gājalabi, un viņa mantas stāvoklis pieauga ar katru gadu. Viņš zināja un varēja teikt, ka tāda vinūža «šepte» irviena laba «šepte». Jo labāka tā, jo vairāk darīšana ar vienkāršiem ļaudīm, ja vien stipri nervi unpacietīgs prāts. Zināms, viegls tas darbs nav. Augu dienu uz vienām kājām, egoisms visapkārt un pašamiekšā, prastības vien tur jādzird. Tiek notrulināta beidzamā jūta, un izvēršas pavisam tāda savādapsiholoģija.

Ko tu te, cilvēks, ar jūtām iesāksi, viņš nodomā, kur dzērājs katru acumirkli gatavs tevi piemānīt,noliedz, ka tik daudz pudeles izdzēris un viņam tik daudz glāzes būtu lietas?! Dzer viņš arvien vairāk,nekā naudas, un samaksas vietā pastāvīgi prasa, lai tu samaksā. Jā, nepretojies tu tad, izvairies noskandāla! Ko tu, cilvēks, te iesāksi ar jūtām, ka tev dzērājam, tā sakot, nauda no kabatas ar varu jāizrauj.Visu cālungu viņš dzēris uz stenku, bet dačas vakarā negrib maksāt. Ja kādu nieku nomaksājis, tad tiecassadzert uz jauna tik daudz, ka nekad vairs samaksāt. Un, kad cālunga vakarā viņam jau ir nauda rokā, viņšgrib maksāt, bet atnākusi sieva ar bērniem bālām, nomērējušām sejām… Viņš lūdzas, viņš grib maksāt,bet tikai lai atstāj kādu daļu uz nākošu cālungu, jo nav, ko ēst, un īre arī jāmaksā. Tev ir sirds, tu tosaproti, bet, ja padosies, tad zini, ka tu to naudu vairs nekad neredzēsi. Ko tu te ar jūtām darīsi… Rokavirsū, un tas ir mans!… Tev ir jāuzstājas stingri, kad viņš tad sāk gausties un blēdīties. Vai tu esi vainīgs,ja ir cilvēki, kas nodzer savu peļņu līdz pēdējai kapeikai? Kamēr tam nauda kabatā un tas tērējas, tevjāzina arī paciest viņa untumi. Dzērājs liek par savu naudu velnam dancot! Bet tev jāprot viņu īstā brīdīizsviest laukā, kad tam vairs naudas nav un ar savu klaigāšanu un kašķēšanos tas tikai citus traucē.

Viss tas sabojātā, piepīpotā atmosfērā, pastāvīgā «vozduhā» un caurvējā! Tā ir profesija, kuramazpamazām noved pie līkiem pirkstiem, stīvām kājām, trulas sirds un nežēlīgi prastām manierēm. Ko tute, cilvēks, iesāktu ar jūtām un sāktu vēl prātot, vai tā ir labi un pareizi. Zudis cilvēks tu būtu.

Beidzot, kad Ludvigam Plausim priekšpilsētā piederēja vairākas koka mājas, jūrmalā vasarnīca unpazinēji viņu vērtēja uz saviem septiņdesmit astoņdesmit tūkstošiem skaidrā naudā, tas arī nāca piepārliecības, ka šī profesija nav priekš viņa. Vēl jo vairāk – kur viņam tās dienišķās maizes dēļ, paldies

dievam, vairs nevajadzēja plēsties un tas savām personīgām vajadzībām varēja turēt zirgu un kučieri. Arīviņa laulātā draudzene bija nu reiz pelnījusi labākas dienas un padzīvot vieglāk. Viņi diezgan plēsušies.Lai nu plēšas citi. Viņš savus vīnūžus tādēļ iznomāja saviem komijiem uz mēnešiem uz tādiem patpamatiem, kā reiz bija turējis vīnūzi no cita. Visas nepatikšanas un risks, un rūpes uzreiz kā ar rokuatņemtas! Nav pastāvīgi jāskatās komijiem uz pirkstiem, nav jāmēro vērpeles un jāskaita pudeles, – atdodmanu un rīkojies ar savu, kā tev tīk! Zodz pat, ja gribi, tava peļņa, tava skāde. Pašiverēsies vairāk, būs tevvairāk. Tā ir ļoti laba sistēma priekš vīra, kam ir sava rocība, bet kas pats vairs negrib daudz plēsties.

Viņš jau arī neizgāja un apspiešanu, negribēja no komija beidzamo sulu izspiest. Ja viņš gadā nokatra vīnūža savu pāra tūkstošu nopelna, lai arī komijs dzīvo. Iznāks viņam drusciņ labāk, būs priecīgāksprāts strādāt un pat renti gādāt. Ja būtu vajadzīgs, viņš vēl lētāk atlaistu, neraugot uz savu drauguskumdēšanu, ka viņš dod projām tīri par velti. «Dzīvo un ļauj dzīvot» – bija viņa devīze. Galvenais jaunav to cilvēku izsūkt, galvenais caur viņu ko nopelnīt. Tādēļ Plauša komiji nevarēja brēkt, tie bija arīaizvien pie laba prāta un lielīja savu «veco».

Ludvigs Plausis nu piegriezās smalkākai dzīvei, satikās ar labākiem ļaudīm, un pats pie sevis sajuta,ka ir pavisam cits. Savai vienīgai meitai deva labu izglītību (citi bērni bija mazi apmiruši), savu vārgosievu sūtīja uz jūrmalas peldu vietām un veselības avotiem. Tagad, kur viņai nu bija pilnīgi laiks un vaļainteresēties par savu slimību, tikai tagad tā arī atrada, cik ļoti tā slima. Viņai te kait un tur kait, un vissviņai kait! Viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakterus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimībasgadījumiem, stāstīja savu slimību katram un pieņēma labu padomu no ikviena. Dzīvot savai slimībai – tasbija vairs nu viņas dzīves uzdevums, un Plausis to arī viņai pilnīgi atļāva. Tikai kad vajadzēja reprezentētmājas cieņu vai zināmās reizēs parādīties labāko famīliju rīkojumos, tai vajadzēja saņemties. Citādi viņavarēja dzīvot, kā tai patika, un viņš dzīvoja, kā tam patika.

Arī viņš nedzīvoja bez darba. Radās jau šāds tāds veikaliņš, un ir ļoti patīkama apziņa, ja varpavairot vēl savu kapitālu. Mēs zinām, ka viņam bija branga summa tīrā naudā, to viņš neturēja zem pūra.Neraka savus naudas podus zemē, bet aizdeva tos uz īsiem termiņiem un labiem procentiem. Apstākļipriekš tam bija ļoti izdevīgi. Toreiz kredīta apstākļi Rīgā bija vēl diezgan nenokārtoti un pie latviešiempavisam vāji. Kredītiestādes tiem bija tikai divas. Rīgas Krāšanas un aizdošanas kase, kuras priekšgalābija baptisti, strādāja tikai pa vakariem un bija ļoti sīciņa. Prāvāka jau bija drusciņ vēlāk dibinātā RīgasLatviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kase, kuras darba laiks bija kārtēji katru dienu.Tomēr arī te nebija vēl parasts izsniegt vienam cilvēkam līdz simts tūkstošu un vēl lielāku kredītu, pat nedesmit tūkstošus. Aizdevumi tika izsniegti visai taupīgi, tikai pa simtiem un vēl mazāk, pie tammazturīgiem cilvēkiem, kuriem kurpe spiež, protams, tikai pret labiem galviniekiem.

Plausis par aizdevumiem procentus ņēma tik daudz mēnesī, cik bankas gadā. Tā kā viņš neaizdeva uzilgu laiku, tad jau nemaz tik daudz nenācās maksāt. Sirdsapziņas pārmetumus viņš nesajuta, jo neaizdevajau tautiešiem, bet vāciešiem un muižniekiem. Pie tam aizdevumus varēja labāk nodrošināt un nesaudzīgākpiedzīt. Viņus, tā sakot, varēja apstrādāt un atdarīt tiem par to, ko viņu senči darījuši mūsu senčiem.Protams, gadījās jau kāds nelietis, pie kura bija jāzaudē viss, ne vien procenti, bet arī kapitāls. Kur tuņemsi maizi bez garozas! Galu galā jau par viņiem samaksāja citi aizņēmēji, un tādēļ arī Plausis ņēma tikaugstus procentus.

Saviem tautiešiem, it sevišķi lauciniekiem, tas izlīdzēja pret daudz pieņēmīgākiem nosacījumiem.Pret saviem radiem tas bija pat ļoti splendids.

Ja Viķildu Kristaps nebūtu bijis «dojans» un nebūtu viņu aizkaitinājis, tur nebūtu bijis ne vārdamvietas. Viņš būtu izņēmis no kabatas un iedevis: «Še, cik tev vajag!» Bet, kur tā uzvedas, tur tam tovajadzēja likt sajust.

Kam nauda ir, tam ir draugi, to uzmeklē vidutāji! «Uzsāc to!», «Piedalies pie tā…» Žīds SrolkeJohumsons ieradās pie viņa gandrīz katru dienu, tad tāda «šefte», tad tāda. Tur varot nopelnīt, un tur varotnopelnīt. Starp citu, ieteica viņam iestāties par biedru «zelta klubā». Šī kluba mērķis bija veiklā kārtā

pārdot ārzemniekiem zelta vietā misiņa skaidas. Peļņa lieliska, justament tik liela, cik zelts dārgāks parmisiņu. Aizdod naudu, pret cik augstiem procentiem gribi, nekad to neieņemsi. Tomēr, neraugot uz visu to,Plausim tā lieta izlikās šaubīga, un iestāšanos «klubā» viņš vēl arvien bija atlicis uz vēlāku laiku.

Nav jau viņam vajadzīgs, jo varēja būt mierā jau ar to, kas tam bija.Kūpinādams smaržīgo cigāru, tas skatīja cauri pienākušo pastu. Starp citu, tas uzķēra kādu

apdrošinātu vēstuli, kurai uz kuverta kāda Austrijas dzīvības apdrošināšanas biedrības adrese. Viņainterese pret šo vēstuli bija tik liela, ka viņš tīri saduga, tad nervozi to atplēsa un lasīja it kā bez elpas.Varēja redzēt, ka viņš to jau ilgi gaidījis.

Viņa vaigs pamazām sāka smaidīt, jo vēstule viņam atnesa daudz vairāk, nekā viņš bija sagaidījis.Tā bija atbilde uz kādu viņa vēstuli biedrībai līdz ar minētās biedrības dzīvības apdrošināšanas polisi.Pret to bija vēstulē atbildei pielikts klāt kāds čeks uz kādu Rīgas banku par 15 000 gulžu, pēc kursa 78taisni 11 700 rbļ.

Priecīgais uztraukums bija tik liels, ka viņš nevarēja mierīgi nosēdēt un staigāja šurp un turp pa savukabinetu. Kā tas viss padevies! Polisi līdz ar saviem personas dokumentiem tam bija ieķīlājis kādsārzemnieks, bet tad vairs nerādījās. Bija pazudis bez vēsts, katrā ziņā miris. Tādā gadījumā polisesīpašniekam būtu tiesība saņemt pilnu apdrošināšanas summu, bet Plausim polise maz ko līdzēja, jonevarēja jau nekādi konstatēt apdrošinātā nāves gadījumu. Neko darīt, skaidri redzams, ka nauda jāzaudē.

Kad viņš to pārmeta Olufejevam, caur kuru klients viņam bija pienācis, – jo pēdējais bija grieziespirms ķīlu kasē un no drauga ticis noraidīts pie viņa, – tas viņu veda uz kādu ideju.

«Muļķi, tev taču ir viņa personāldokumenti,» tas sacīja. «Dabū kādu nepazīstamu līķi un pieliecviņam klāt tā papīrus. Reiz policija pēc šiem dokumentiem būs konstatējusi, ka tāds un tāds cilvēks miris,tev arī ceļš būs vaļā…»

Tā arī bija. Daugavmalā, vienā no Plauša vīnūžiem, bija nobeidzies kāds baskājis, kas te biežipiemita. Tas nekur nebija pierakstīts, tādēļ ka dzīvokļa tam nekad nebija bijis, nekādu dokumentu pie viņaneatradās, un neviens nezināja, kā viņu īsti sauc. Komijs nobaidījies, ka neiziet slikti, tādēļ ka tas tepieturēts.

Plausis zināja padomu. «Vajadzētu viņam iebāzt kabatā kaut kādus papīrus, lai iznāk riktīgi…»Domāts – darīts! Viņš pielika tam sava apdrošinātā papīrus, policija pēc tam konstatēja mirušā

personību un sastādīja protokolu. Uz šī pamata tas dabūja apliecību, ka tāda un tāda persona mirusi,stādīja šo apliecību līdz ar polisi priekšā Austrijas konsulam un dabūja no tā apstiprinājumu. Pēc tam šospapīrus iesūtīja minētai apdrošināšanas biedrībai līdz ar lūgumu viņam apdrošināšanas summu izmaksāt.Neviens par to lietu nezināja kā tikai viņš pats un Olufejevs, kas viņu uz šo ideju vedis.

Bija iznācis viss gludāk un labāk, nekā sagaidīts!…Cik patīkama sajūta pēc tāda labi izdevušās veikala! Viņš sajuta garā tīri līdzcietību pret draugu

Olufejevu, kurš mocījās ar savu ķīlu kasi. Tur viņš nabaga ļautiņiem aizdeva nelielas summiņas pret viņunabadzīgām ķīlām, diņģējās un dievojās par ķīlu vērtību, sīkumojās uz nebēdu. Tie atkal šķendējās parprocentu augstumu, brēca un raudāja, kad parāds tika piedzīts un ķīla pārdota, ja netika laikā izpirkta. Unkas no visa tā galu galā?! Olufejevs ar visu savu kasi pa visu gadu varbūt ne uz pusi tik daudz nenopelnījakā viņš tagad uz vienu vienīgu rāvienu!

Kā zibens viņam iešāvās prātā kāda ideja. Vai, tā bija laba! Lēni uzbudināts, tas spēra vēl kādussoļus, tad ķēra pēc sava kažoka un savas caunu cepures.

Drīz viņš bija ārā uz ielas un pūta smaržīgos dūmus dzidrajā ziemas gaisā.«Hedā, fūrman!» tas māja fūrmanim, kurš steidzās šurp ar savu stīvo zirdziņu klibodams, stibodams.

«Uz manu vīnūzi Daugavmalā!» tas iekāpis sauca, un, kad fūrmanis vēl nesaprazdams skatījās atpakaļ, taspiebilda: «Uz Plauša kunga vīnūzi!…»

Pēc kādām minūtēm desmit piecpadsmit viņi tur pieturēja. Tur ļaužu liela kņada. Fūrmaņi, lielāskaitā piestājuši, pūtināja zirgus un paši ieturēja palaunagu: ierāva pa stojakam, uzkoda pa bairīšdesai un

bulkai un uzdzēra pa pudelei alus. Vaigi zied vien! Dažas strādnieku partijas bija ieradušās papravītstenku. Sestdien bija samaksāts, nu varēja «kančot» par jaunu. Vēl šādi tādi viesi gar biljarda galdu, tā kakomijam bija diezgan, ko darīt.

Bet, ieraudzījis kungu, tas atstāja it visu un it kā saulīte tam pretim. Aizveda to aiz letes, kur stūrīgaldiņš un krēsls, kurus pirms rūpīgi noslauka. Nosēžas viņš tur. Ilgi viņš te nav bijis. Nav nekādapatikšana piesmakušā «vozduhā» starp prastiem ļaudīm. Bet šoreiz viņš no savas domas it kā tika atvilktsšurp.

Tie kroga viesi, kas viņu pazina, godbijīgi sveicināja; kas nepazina, tie brīnījās. Ko tāds glaunsvācietis te meklē?! Sevišķi skudru pūlim līdzīgi uztraucās ap krāsni dominējošais baskāju bars – kādipieci vai seši vīri melnām mutēm, bet vēl melnāku veļu, saplīsušām piedurknēm un cauriem ceļgaliem.Citam kājā tupele, citam galoša, citam iebuktēta hūte, citam cilindrs ar caurām malām, kuru tas varbūt kautkur pacēlis sētmalē. Zaturi šķībi pārkņopēti, kņopes – viena zaldāta, otra dāmu, trešā bikšu poga, un palielākai daļai pogu nemaz.

It kā nokaunējušies par savu neuzmanību, ka nav redzējuši principālu piebraucam. Smaidīdami,salutēdami tie krājas ap leti. Taisa paklaņas un komplimentus, ar ko grib pierādīt, ka ir bijuši tādā dzīvē,kur ciena smalkas manieres. «Schön gut'n Tag, Herr Prinzipal! Gesegnete Mahlzeit, Herr Baron!» Vāciskitie arvien runāja, kad gribēja būt smalki. Viens no viņiem bija patiešām baronu cilts, un tādi, kam smalkaskrīve, bija vairāki.

«Nu, atiet, atiet!» komijs draudoši sacīja. «Nav tagad man nekas no glāzēm salaistīts!»«Mēs viņa ekselencei principāla kungam novēlam daudz laimes,» kāds no baskājiem uzstāja. «Lai

viņš dzīvo ilgus gadus ar visu savu saimi!…»«Nu, atiet, es saku!» komijs errīgi uzsauca. Viņš zināja, ka kungs to nemīl, ka viņi te lien acīs.Bet Ludvigs Plausis šoreiz ar labpatiku noskatījās uz šīm liljēm laukā, kas ne ar, ne sēj, ne sakrāj

šķūņos. Taisni viņu dēļ tas šodien ieradies. Viņš gribēja tos redzēt, jā, nudien! Izpētīt, kurš tas vārgākaisun nonīkušākais, kuram nebūtu vairs lemts ilgi dzīvot, un apdrošināt to kādā austriešu dzīvībasapdrošināšanas biedrībā. Tāda ideja viņam bija pirmīt galvā uzdīgusi, un tādēļ viņš tos ar kāru priekuaplūkoja. Nevis vārgāko, bet to, kam droši papīri. Ja tie ir, līķus var dabūt…

«Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši!» viņš ar pirkstu tos noskaitīja. «Dod viņiem katram pa stojakam,pa bairīšdesai, pa pāris bulkām un pa pudelei alus!»

«Visiem?!» komijs izbrīnījies sacīja, it kā negribēdams ticēt.«Jā,» kungs sacīja, «un katram vēl pa fūrmaņu cigāram. Tas iet uz mana rēķina,» tas piebilda, kad

komijs vēl nesaprata…«Nu dod, ko tu žāksties!» kāds no melnajiem pēdējam uzsauca. «Tu tokš dzirdi, ko kungs saka?»

Turpretim pie pieklājīgie taisīja galantas paklaņas. «Wir danken schön, Herr Excellenz… Wir dankenbestens…» Un, kad komijs lika galdā sacīto, tad visus sagrāba gaviles. «Lai dzīvo mūsu principiāls!» tiesaukdami sauca. «Lai dzīvo ekselence!…»

Smaidīdams Plausis pētīja, kurš no viņiem būtu tas īstais. Viņš pazina šos zeļļus gandrīz visus. Gadudesmitus te cits bija nodzīvojis, ziemās ap vīnūža krāsni mīlinādamies. Viņš arī zināja, kā katru sauc.Tikai, no kurienes katrs un kur viņš piederīgs, par to viņš nebija interesējies. Te viņi atraduši savu tēvijuun par savu pagātni vairs nerūpējās. Laikam paši nezināja, kur piederīgi un kad dzimuši.

Tiešām kā liljes laukā!… Tie gan kādreiz Daugavmalā strādāja, kad darbs tika pārmaksāts untemperatūra tāda, ka viņu vieglais «ancuks» ar daudzām ventilācijām varēja panest uzturēšanos brīvāgaisā. Citādi tie tikai sarinkuši pastaigājās, lūkoja, kur ko nospert, vai uz Daugavas tirgus vai citur kur.Tikai dievs lai žēlīgs tiem, ja tie būtu darījuši tādu šmuci viņa vīnūzī! Bet uz to tika cieši skatīts, ka,tiklīdz tie guvumu naudā pārvērtuši, tā tiktu izdalīta un godīgi notērēta tepat viņa vīnūzī.

Šādas ekskursijas nabaga saulesbrāļi uzņēmās šad un tad, kad tos bads mocīja, un pēc tam bija viņusvētku dienas. Citādi tie pārtika no tā bada kumosa, ko tiem atmeta par kādiem maziem pakalpojumiem

vīnūzim vai publikai. Viņiem piekrita sapelējuši maizes gabaliņi, kurus vairs nevienam nevarēja dot,saskābuši recekļi, kuri būtu jālej samazgu spainī, sasmakušas desas, kuras vairs neviens cilvēks nevarējaēst. Arī uz to šņabi un alu viņiem bija tiesība, kas tika salaistīts no glāzēm. Kad Plausis vīnūžus turējapats uz sava rēķina, viņš tiem ziemas laikā arī atmeta šad un tad pa bulkai un bairīšdesai, lai tie! Paldies,ekselence… Sirsnīgi pateicamies… gluži badā nenomirst. It sevišķi tajā, kas visu nakti stāvēja vaļā. Parto bija viņam pateicīga un paklausīga gvardija, kas aizstāvēja viņa intereses vēl niknāk nekā «elles suņi».Ja tikai kāds varmāka, viens un arī vairāki, uzsāka kasīties, negribēja maksāt, plēsa traukus vai plijāscitiem virsū un komijs viens ar to nespēja galā tikt, tam vajadzēja tikai uzsaukt: «Įåščņå åćī!» Jau nākošāacumirklī gvardija bija varmākam pie rīkles, apstrādāja to, ka tas nezināja, cik tas vecs, tā sakot, jāšusviņu izjāja pa durvīm laukā. Kas vienreiz viņu nagus baudījis, tas otrreiz vairs negribēja.

Nopietnu pētnieka skatu Plausis nodziļinājās šinīs ļaudīs, kuri mirdzošām sejām un vilka apetītitiesāja savas desas un bulkas. Melnās acis spīdēja vien! Iegādājoties jauno studentiņu (Kārli), kurš šodienpie viņa pusdienu galda izteicās, ka visiem cilvēkiem vajagot vienādas tiesības, viņa sejā parādījāslīdzcietīgs smaids. Šiem cilvēkiem lai būtu tādas pat tiesības kā viņam, – tas jau pēdējais absurds!Grāmatās tāda teorija iznāk itin pareiza, bet lai nu nāk paskatās praktisko dzīvi. Ir taču pavisam mīklaini,kādēļ dievs tādus pavisam laidis pasaulē. Bet savā vietā tie itin labi, arī viņa turpmākā plānā būs ļotinoderīgi.

Paēduši un padzēruši tie aiz pateicības viņa priekšā sāka taisīt visādus «kunstikus». Dziedāja,stāstīja anekdotes, un viens pat uz galda izspēlēja klavieres, t. i., ar pirkstiem un delnām tas izsita uzgalda tādas «taktis» un «auftaktis», ka to nebūtu labāk izdarījis pats lielākais mākslinieks. Tas bijapavadījums dziesmai ar aizgrābjošu saturu pēc baskāju fantāzijas, proti, kā Jancis iet desas zagt un sunstam ķeras lielos. Par to tie no kunga izrāva vēl pa pudelei alus un pa cigāram. Tad beidzot viņam apnika,arī viņu «stinka doras», ko tie kūpināja, tuvumā nebija panesami. Viņš atmeta ar roku.

Ar to pietika pie stingras disciplīnas pieradušiem saulesbrāļiem. Bez vārda runas tie tūdaļ atvilkāspie savas krāsns un sildīja savus kailos vēderus. Paēduši un apmierināti kā reti kad. Maz tādu laimīgu,brīžu viņu mūžā…

«Nu, Ērkulīt kungs, kā tad labi dzīvojat?» principāls beidzot uzrunāja savu komiju, kuram pēcnoskrējušas drūzmas tagad drusku pavaļas.

«Nu, paldievs, lielskungs, dzīvojam!» tas padevīgi attrauca. Viņš jau agrāk bija nolicis uz galdiņa tolabāko konjaku, kāds tam bija, un citrona bonbongas.

Principāls ielēja viņam un sev un parādīja viņam to lielo godu, ka sadzēra ar viņu kopā. «Būsimveseli!» tas laipni ar galvu pamāja. «Priekā!…»

«Nu, Ērkulīt, kā tad maksā?» kungs iejautājās.«Nu tā, pa vidam!» tas noraustīja kamiešus. «Es jau nu gan uz stenku labprāt nedodu, jo, kad ar to

pieradina, tie, kad tiem nauda, iet uz citu krogu. Bet fabrikas strādniekiem, kas dzer kompānijā, tur citādinevar. No tiem ātrāk nevar dabūt kā cālunga vakarā. Līdz šim jau samaksājuši diezgan labi, tikai pēdējocālungas vakaru, kas uznācis, kas ne, sāk uzreiz stīvēties. Bet tā ka neviens! Tam tāda vaina un tam tāda!Tam sieva slima, tam saimnieks īri vairs negaidot, citam galvas naudas parāds. Cits pat sāk ākstīties, kašim tik daudz nemaz nevarot būt; es būšot ar dubultu krītu pindzelējis. Kad tu saputētu! Tad saskaitos,teicu: «Kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt no viena gala!… Ko jūs gan domājat; man no gaisakrīt, vai no Daugavas es varu pasmelt?! Es pats zinu, ka jums dažam labam grūti iet, es pats esmu cilvēks,man sirds sāp, – bet ko es tur varu darīt? Preci man neviens par velti nedod, un kungam man mītejānomaksā līdz pēdējai kapeikai. Tādēļ maksā, drauģeli, maksā! Jeb vai gribi mani abižāt (apkrāpt)?»

Nu tad, tad… Sakaunējās un sāka… Maksāja diezgan labi… Visu jau neatdeva, palika parādā vaicik, bet tomēr nu jau daudzmaz varu galēties…»

«Jaā!» Plausis sērīgu smaidu nopūtās. Viņš to visu bija piedzīvojis un saprata. «Iet jau arī viņiemgrūti, vai tad nu nav zināms, – bet ko tad mēs tur varam darīt?! Ja mēs katram par velti dosim dzert, cik

ilgi tad mēs dzīvosim… Tādēļ neko darīt, Ērkulīt… Stenku dzeniet cieši vien, tikai neielaižiet! Citādi jūspaši viņus no sevis aizdzenat prom. Kas nav maksājis, tam vairs ne piles… Lai spļauj baltu visu cālungu,jūs redzēsat, nākošā dačā nauda būs klāt…»

«Es jau arī tā daru,» Ērkulītis attrauca. «Bet viņi jau, velni, uz visādām figūrām, kā tik vairāk varētusadzert. Kas samaksājuši, tie dod uz sava vārda citiem.»

«Ūmh!» principāls izlaida caur nāsīm savādo skaņu. «To nevajag pielaist… Es to zinu nopiedzīvojumiem. Nav no svara, mīļais Ērkulīt, cik viņš var nodzert, no svara, cik viņš var maksāt. Es tovīru nosveru smalki, cik viņš pa dienu pelna, un tā es viņam dodu. Ja jūs klausīsaties uz viņu, viņam jaunekad nebūs diezgan, viņš jums izdzers veselu vāti. Bet, ja jau viņš pa dienu vairāk nodzer nekā nopelna,tad jau vairs nav rēķina. Vienalga, vai viņš pats dzer vai otram dod, tas paliks parādā viņam, viņš paliksparādā jums. Es savā laikā – ja gribi, pats dzer, bet priekš otra ne surbas!… Nē, nē, Ērkulīt, tāds jumsmaksātājs nebūs…»

«Jā, jā,» komijs piebalsoja. «Paldievs jums, kungs, par padomu, jūs jau ziniet… Ar tiem sātaniemjau tā ir jāuzmanās, viņi uz visādiem niķiem, uz visādām kručkām. Pie tiesas izsūdzēt viņus nevari, – ko tudarīsi?! Bet nu, kungs,» viņš piepeši uzsāka citādā balsī, «vairāk es nu gan nevaru izdzīt kā tagad. Ja jūsdomājat ko pielikt, tad lai labāk ņem cits…»

«Ak nu, Ērkulīt,» kungs atmeta īdzīgi ar roku, «kas tad par to runā! Dzīvojat, iedzīvojaties, man navžēl! Ludvigs Plausis neņem savu vārdu atpakaļ. Kamēr man pie vīnūža netiek pielikta rente un nenāk klātjauni papīri, jūs dzīvojat pa to kā tagad. Tikai riktīgi vajag samaksāt…»

Komija vaigs priekā uzliesmoja. «Man jau jūs' nauda noskaitīta. Varu iedot jums jau priekšlaik, jagribiet.»

«Nav vajadzīgs, ievērojat tikai datumu! Kārtīgs cilvēks nemēdz ar naudu svaidīties, mīļo Ērkulīt.Nav vienalga, vai tūkstoš rubļu maksā tagad vai pēc gada. Laiks ir nauda šinī nozīmē. Kā jau sacīts, esattikai riktīgs, man nav žēl. Es gribu dzīvot un jauju dzīvot…»

«Paldievs, paldievs, kungs!» komijs līksms pateicās. «Es jau tad arī akurāt priekš jums negribusavus soļus žēlot. Āre, pie pilsētas domnieku vēlēšanām… To es esmu teicis un teikšu katram: Plaušakungu mums vajag dabūt iekšā. Ja mēs, jāteic, nevēlēsim tādus pārtikušus un gudrus vīrus, – ko tad mēsvēlēsim? Viens pats priekš jums simts balsu sadzīšu, ja gribiet… Un, ja jums biedrībā tur kas – –pasvelpat tikai man!…»

Plausis sarauca pieri, lai gan varēja manīt, ka viņš jūtas glaimots. «Lai, lai,» tas atmeta ar roku, «parto tagad ne!… Varbūt ka vēlāk… Iedzersim labāk vienu mazu špukteriņu…»

Abi iedzēra un kādu laiku klusu nodevās tām patīkamām jūtām, ja divi cilvēki saticībā var dzīvot.Tad Plausis beidzot it kā ko iegādājās.

«Vai ziniet,» tas domīgi sacīja. «kādēļ es ierados? Mums te ar tiem bosikiem tomēr policija varuznākt virsū. Ja kādreiz prasa, kas tie par cilvēkiem, mēs nezinām neko sacīt. Tādēļ esat tik labi unpierakstāt viņu vārdus un kur tie piederīgi! Un, ja tiem kādi papīri, tos tad paņemat pie sevis un mannododat! Visās lietās vajag ievērot kārtību…»

«Nu, protams, kungs, izdarīšu it visu, kā jūs vēlaties. Bet uz tam vēl vienu špukteriņu…»«Nē, paldievs!» Plausis, ar roku apsedzis savu glāzi, sausi atbildēja. «Nav man ilgāk laika. Viss kas

te dzerts, ir uz mana rēķina. Tāpat tas, ko viņiem devu. Pie nākamās mēneša nomas to norēķināt.Šimbrīžam ardievu!»

«Ardievu, kungs!» komijs zemu palocījās. «Pateicos par apciemojumu! Uz mani varat palaisties, kaviss būs kārtībā…»

Gvardija, redzēdama, ka viņš taisās iet projām, visa uzreiz kā uz fronti. Cits taisa ceļu, cits ver jaudurvis vaļā, cits skrien un māj uz ielas fūrmanim: «Ē, mūlāps, ko tu guli!» Visi taisa zemas paklaņas unatvadās, salutēdami kā ģenerālim.

Plausis pasmaida. «Vēl vienu zaci katram pa šņabim, desai un pudelei alus uz mana rēķina!» tas

durvīs vēl pagriežas un komijam saka. Kamēr aplaimotie saulesbrāļi gavilē, tas ielec kamanās un aizslīd.Viņš gandrīz piemirsis, ka tam priekšā vēl viena ļoti patīkama stundiņa. Viņš pasaka fūrmanim to

ielu un numuru, kur atrodas Olufejeva dzīvoklis, un liek tam pasteigties. Zanai vajag būt jau mājās, un viņšnegrib likt gaidīt. Ir taču norunāts…

Atlaidis fūrmani, viņš devās pa trepēm uz augšu. Piezvanīja un vēlreiz pukstošu sirdi apskatījāspulksteni.

Zana pati viņu ielaida – kuslām acīm, karsti kūstošu smaidu. Pilnīgi negližē. «Mēs esam vieni!» viņadvesa, it kā bīdamās, vai tikai sienām nav ausis.

Viņa tātad pareizi gaidījusi. Saķērušies viņi gāja dziļāk uz viņas buduāru, kur atlaidās uz kušetes.Bet viņš šoreiz nebija ne tik uzņēmīgs, ne straujš kā parasti. It kā viņam kas gulētu uz sirds, un tādēļ

viņa to pētoši uzlūkoja.«Vai tu to laucinieku agrāk pazīsti?» tas beidzot asi iejautājās. «Jūs jau abi bijāt ļoti intīmi…»«Ar to jauno saimnieku?» viņa vaļsirdīgi atbildēja. «Kas man lai ar tādu mužiku būtu?» Un, kad viņš

stūrgalvīgi cieta klusu, viņa to ciešāk uzlūkoja. «Vai, ko viņš iedomājies!» tā it kā pārsteigta iesaucās.«Es lai ar tādu plikadīdu!… Ko tad viņš man var dot?… Ak, cik tu naivs, tā domādams, ha-ha-ha, es artādu ne… Ha-ha-ha!… Tikai tevi es mīlēju, tikai tev esmu laba… Tu jau man esi labs… Tu man dod tikbagātīgi…»

Nosēdusies viņam uz klēpja, tā glaudās cieti viņam klāt, vijās ar rokām ap viņa kaklu… Kā no laukanācis, tas divkārt sajuta viņas dedzinošo miesas siltumu, un viņas kaislie skūpsti tam tīri laupīja prātus.Visas saltās aizdomas un greizsirdība šinī kaislē sakusa kā sniegs.

«Pagaidi. mīļā… Dārgā… Ļauj man elpu!» viņš izgrūda pa tām starpām, kamēr viņam mute nebijaslēgta. «Parunāsimies drusciņ… Mums turpmāk vairāk jāuzmanās.»

«Kas?» viņa piepeši satrūkās un atlaida viņu vaļā. «Vai mums kas draud?»«Pašlaik nekas… Bet tie ļaudis sāk melst… Mums esot sakars un tā joprojām….»«Kas to uzdrošinās apgalvot?!» viņa piepeši pikti iesaucās. «O, es esmu godīga sieva… Es tam acis

izskrāpēšu!…»«Vajadzētu jau ar!» viņš iesmējās. «Nu, kas tad citam tur par daļu, pietiek, ja mēs paši to zinām!»«Kas tik to var sacīt? Tāda bezkaunība!» viņa aizmirsa visu citu. «Fui, tas ir neģēlīgi!… Vai Nina?

Vai tava sieva?»«Tās!» viņš zobgalīgi atmeta ar roku. «Tām tu vari pa degunu dancot… Bet par to jau spriežot

labākās famīlijās…»«Ā, nu saprotu, nu es saprotu, no kurienes tas nāk. Krauklīša kundze un Starpene… Na, es šīm

dumjām personām un viņu krupju skuķiem!… Lai viņas neiedrošinās manu godu laupīt!… Ja ne, viņasdabūs no manis dzirdēt!»

Acis viņai uzliesmoja tikpat kā fūrijai. «Nu, es jau ar saku!» Plausis viņai piebalsoja. «Kas tiemcilvēkiem varētu būt par daļu? Vai es maisos viņu darīšanās? Nu, labi, mēs dzīvojam tā, lai citi dzīvo, kāviņi grib…»

«Par mani, godīgu sievu, tādas valodas paust!» viņa pietvīkusi aizklāja vaigu rokām. «Tā irneģēlība!… Cūcība! Nudien, tam cilvēkam es acis izkasītu, kas to pirmais izlaidis…»

«Neuztraucies jau nu!» Plausis viņu mierināja. «Es uz tādām valodām neklausos… Viņiem drīzākvajag manis nekā man viņu. Plausim, paldievs dievam, ir, un tas neliekas sev ko teikt…»

Pirmīt, kad viņa tam uzmācās ar savu kaisles pārsvaru, viņam bija it kā par daudz. Tagad viņa,kautrībā pietvīkusi, likās tam iegūstama… Viņa kaislība sāka augt…

«Es tomēr varu labāku vilkt mugurā nekā viņas,» tā beidzot sajuta gandarījumu. «Tu man tik bagātīgidod, mīļais, labais… Ar to veco lupatu, manu vīru, es varētu iet noskratusi… Ak tā, vai tu gribi redzētmanu jauno cepuri? Uzlikšu, parādīšu…»

«Vēlāk!» viņš cieti to saķēra. «Nekavēsim dārgo laiku…»

«Tu, mīļais, labais!…»Viņš slēdza to savās rokās un spieda pie savas krūts. Vakara blāzma it kā sarkdama kautrīgi lūkojās

pa logu ēnainā krēslā. Vairāk viņi nerunāja. Kamīna pulkstenis, čakli tikšķēdams, steidzās uz priekšu, untam pa vidu jaucās lēna sakustēšanās un karsti elpas vilcieni… Tam visam uzmācīgā pakrēsla tina pārisavu plīvuru…

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –Vakarā Ludvigs Plausis, apmierināts un laipnīgs, bet fiziski paguris, ieradās biedrībā.Te šovakar bija nedzirdēti liela drūzmēšanās, jo lielajā zālē bija saziņota vēlētāju sapulce. Daži bija

ieņēmuši jau savas vietas augšā, bet lielākā daļa dzīvoja apakšā pa restorācijas telpām, lai izmainītudomas ar pazīstamiem un stiprinātos patriotismā pirms ar «rudzīti» un «miezīti». Kā bija manāms, tad visibija iejūsmināti par cīņu, tā ka kompromisa aizstāvjiem bija sagaidāma droša caurkrišana.

No biedrības barvežiem, kā redzēja, daudzi bija darbā un parunāja vēl pirms sapulces ar saviemdraugiem un tos iejūsmināja. Sevišķi kustīgs bija Pēteris Krauklītis, un viņam arī visvairāk to paziņu, itsevišķi starp tiem sirmajiem. Tur, piemēram, vecais Kreilis, fabrikantam Mārcim sievastēvs, pavisamtrīcošu galvu un sirmu bārzdu. Tur arī vecais Mikentāls, tirgotājs un vairāku namu īpašnieks, ārstaMikentāla tēvs un paša Krauklīša sievastēvs. Sudrabkaltās spicēs tie kūpināja savus cigārus un, lai gansirmi kā ābeles, tak mundri kā zebiekstes, mirdzošām acīm klausās patriotiskos vārdos.

«No līgšanas ar vāciešiem nevar būt runas,» Krauklītis noteikti sacīja. «Mēs negribam nekādužēlastību, cik mums dod ar labu; kas mums nākas, to ņemsim paši ar saviem spēkiem. Mēs esam balsissaskaitījuši, trešā klasē mums ir drošs balsu pārsvars…»

«Ka tikai nu visi latvieši balsotu par latviešiem,» vecais Kreilis trīcošu galvu sacīja. «Ka tikai nuvisi turētos kopā! Sen jau mēs, latvieši, būtu to Rīgu iekarojuši, ja mums būtu vienprātība…»

«Atminies toreiz, kad biedrību dibinājām?!» vecais Mikentāls attrauca. «Kā mēs toreiz turējāmies!… Pie gubernatora bijām, Pēterburgā uz ministēriju… Negribēja un negribēja mums vācietis dot, bet mēsvisi «viens un viens»! Bet tas Īmilleris jau arī bija dikti par mums… Ja tas nebūtu nācis mums par palīgu,mēs bijām cauri…»

«Atminu, sievastēv, atminu!» Krauklītis attrauca. «Mēs jau visi te esam biedrības dibinātāji… Tāmums arī tagad vajag turēties, tad Rīga ir mūsu…»

Arī tādi bija šovakar ieradušies, kas sevi īsti par latviešiem vairs nemaz neturēja. Tāds bijagleznotājs Ēberhards Kreilis, vecā Kreiļa dēls, kurš bija precējis vācu tirgoņa Hartmaņa meitu. Lai gansieva viņu cieti pieturēja pie vācietības, sirds tomēr viņu vilka uz latviešu pusi. Savās jaunās dienās tasnemaz nebija pratis pa latviski; tagad jau varēja sarunāties, kaut gan ļoti lauzti. Arī eksporta kantoraīpašnieks Fuhsings. Agrāk tas ar vāciešiem nepavisam nebija varējis sadzīvot, bet nu viņam ar tiem lieliveikala sakari. Tie varēja ļoti ciest, ja latvieši ar vāciešiem asi saskrējās. Acīm redzot, viņš gribēja tonovērst, negribēja vairs iestigt pret vāciem tādā stāvoklī, kādā jau reiz bijis. «Mums vajadzētu gan arviņiem iztikt,» tas izteicās, «nav viņi nemaz tik ļauni ļaudis. Viņiem visas lielās bankas un miljoni… Jamēs ar viņiem sastrīdēsimies, mēs netaisīsim vairs nekādas šeftes. Viņi mums vienkārši vairs nedoskredītu.»

«Dos kredītu mums latviešu kredītiestādes,» Krauklītis mēģināja viņu pārliecināt.«Jā, jā,» Fuhsings domīgi noraustīja kamiešus. «Cik par mūsu abām krājkasēm tā kapitāla, tur jau

nav, vistas ko pabarot…»«Tā ir ganz recht, kā arhitekt Bauman grib,» Ēberhards Kreilis tam piebalsoja, «vajag ar ving

notaisīt vien kompromiss!… Kādēļ mums to Wahlkampf tik gauž vajag? Ving tok ir erfahren iekš vis toštadtamt būšan, lait ving virtšaftē… Un kad mums uznāk tā rusifikacion?»

Arī viņš pārdeva savas gleznas un pagatavoja ģīmetnes eļļas krāsās vienīgi vāciešiem. Vēlēšanucīņa te draudēja izjaukt viņa eksistenci.

«Nē, Ēberhard,» Krauklītis dedzīgi attrauca, «mēs ar viņiem nekādu kompromisu neslēgsim. Ja viņi

grib mieru, tad mēs gribam karu. Jo viņi ir vāji, bet mēs stipri… Viņiem ir tikai turīgākās aprindas, betaiz mums stāv tauta…»

«Jā, bet tautai vis nevajag ģīmetnes eļļas krāsās…»Arī Starpiņš, kas nervozi klausījās uz visām pusēm, nāca ar saviem argumentiem. «Aber mums tok

vajag zināt arī to, vai mums ir vīri, kas to pilsētas valdīšanu var fīrēt. Te jau nav darīšana ar tūkstošiem,te ir darīšana ar miljoniem. Nu, alzo, lai ieliek tevi vai mani, – es tur esmu pilnīgi muļķis…»

«Par to nu, Starpiņ, nebēdā,» Krauklītis smiedamies sacīja, «tevi jau nu mēs neapgrūtināsim! Mumsbūs studētu vīru diezgan, kas to darīs…»

Starpiņš saviebās, jo apkārtējie sāka par viņu smieties.«Kas ir nodevējs, lai dod savu balsi vācietim, es nu neparko nedošu!» kāds neliels, drukns vīrs

iesaucās. «Kas mums tagad, piemēram, ir hipotēku biedrībā? Agrāk katram biedram bija balss, nu irlatviešu namsaimnieki pārsvarā, nu vajag delegātus. Delegātus, lai mēs, latvieši, vairs netiekam pievārda. Ha-ha-ha, tur jau sunim ir jāsmejas! Un ko tad mēs ievēlam par tiem delegātiem? Atkal tos pašusliterātus. Pilsētas valdē un domē atkal vajag literātus… Kādi mums labdari?!… Suņi pilsētai maksālielāku nodokli nekā literāti…»

Daudzi runātāju nepazina. Viens otrs no viņa atlecas un jautā: «Kas tas tāds ir?» Pēc viņu ieskatiem,tas runāja pārāk bīstami un dumpīgi.

«Tas ir Kaspars Lieknejs,» kāds paskaidroja. «Viņš nevar vāciešiem piedot, ka, neraugot uz viņaaģitāciju, tie hipotēku biedrībā izveduši cauri delegātu sistēmu. Pilnai sapulcei atliek vairs tikai delegātusievēlēt. Un tādēļ viņš nikns uz literātiem.»

Še jāpiemin, ka toreiz pie pilsētas vēlēšanām bija tiesība piedalīties augstskolu beigušiem, ja tielabprātīgi maksāja pilsētai nodokli. Vismazākais mērs bija nosacīts uz 12 rubļiem, jo arī namsaimnieki unveikalnieki, sākot ar šo summu, ieguva cenzu. Protams, ka literātam arī nenāca prātā vairāk maksāt. Šolabprātīgo nodokli tādēļ nosauca par literātu nodokli.

Visi šaubīgi un aizdomīgi Liekneju uzlūkoja, it sevišķi veči. Tā vienprātība gan tik ļoti vajadzīga, betar visiem vienprātīgs būt arī nevar.

Starpiņam tas, tā sakot, bija ūdens uz viņa aģitācijas dzirnavām. «Tas jau ir viens no Pūcīšapartijas,» tas noslēpumaini pameta ar acīm. «Tie jau ir ektes!… Ej nu, ej ar tādu kopā, vai tu zini, kastādam aiz ādas… Un nodara viņš ko, – tu ar viņu esi kopā, tur jūs biedrībā visi tādi un biedrība ciet…»

Vecie vīri palika tīri domīgi. Tik grūti nācās toreiz biedrību izdabūt, bet ja nu to atkal slēgtu…«Neslēgs, neslēgs,» Krauklītis mierināja, «mums vajag saprast krievu politiku. Krievu politika nav,

lai mēs stiprinātu vāciešus. Taisni otrādi: krievi līdz ar mums iet pret viņiem. Zināms,» viņš vēl domīgipiebilda, kas liecināja, ka viņš par savu lietu nav pilnīgi drošs, «uz to jau mums jāskatās, ka mūsubiedrība būtu tīra no politikas. Mums vajag tiktāl valdīšanai iet pretim, kā, ja viņa uz kādu tura aizdomas,vienalga, vai tas vainīgs vai ne, mēs tādu savā biedrībā nedrīkstam ciest.»

«Nu, skaidra lieta! Kam mums te biedrībā vajag to Pūču un Plaušu!» Starpiņš noslēpumaini attrauca.«Par ko tad viņi to jauno ceitungu grib dibināt? Es saku, visus tādus «štrunt» no biedrības ārā!… Notādiem melniem vajag sargāties vairāk kā no uguns. Ja jau tu man tā runā: «Dieva nav, pasaulē viss nodabas,» –tad jau tu man riktīgs cilvēks neesi!…»

«Nu, tas jau atkal ir zinātnisks jautājums,» Krauklītis iebilda. «Ja zinātne tā māca, ko tur var darīt?»«Zinātne vai kas, melns paliek melns!» Starpiņš attrauca. «Vai tu redzi tur,» viņš pameta ar galvu uz

galda pusi, kur Pūcītis un Plausis bija nosēduši pie mūsu draugiem un dzīvi ar tiem debatēja. «Tur tasstudentelis pat… Šis man teiks, ka arī strādniekiem vajagot tiesības pie pilsētas vēlēšanām. Es nesīšu tāsnastas un maksāšu tās nodevas, un šim būs tās tiesības… Kam nekā nav un kas neko nemaksā, tam būsstāvēt «kuš» pie pilsētas būšanām…»

Studentelis bija Kārlis, kuram viņš nevarēja piedot, ka tas pirmīt ierakstījis sūdzību grāmatā. Bet, javiņš domāja, ka tas tādēļ pārgājis Pūcīša partijā, tad tas ļoti alojās. Viņš patlaban ar saviem biedriem

debatēja ar Pūcīti par kādu principa jautājumu, pie kam izrādījās, ka viņu uzskati diametrāli pretēji. Proti,Pūcītis nekad to negribēja pielaist, ka studenti, zaļi, nepiedzīvojuši zēni, grib biedrībās būt tie noteicējiun saceļas pret piedzīvojušiem prāta vīriem.

«Alzo, vai tu ar tādiem vari iet kopā? Es ne!» Starpiņš cieti noteica. «Un sarēķini, cik tad mēs, tolatviešu, paliekam pāri? Vai nebūs vāciešu vairāk?»

Bet Krauklītim nu tādas valodas izlikās šaubīgas. Viņš tādēļ savu biedru mazcienīgi uzlūkoja.«Vadzi, Starpiņ, tu gan izliecies tā pret tiem melnajiem, bet man tā vien liekas, ka tu turi vācu kanti. Kā tuvari sacīt, ka vāciešu par mums vairāk? Krievi iet ar mums kopā, un tu saki, ka vāciešu vairāk…»

«Tā tu domā, bet krievi iet kopā ar vāciešiem!» Starpiņš attrauca.«Kas to saka?!» Krauklītis uzbudināts iesaucās. «Krievi arvien gājuši kopā ar mums, un nu viņi ies

kopā ar vāciešiem?…»«Ir fakts!» kāda mierīga balss viņam aiz muguras ieminējās. «Krievu vēlētāju komitejas priekšnieks

Merkuljevs noslēdzis ar vāciešiem kompromisu…»Krauklītis ātri apgriezās apkārt. Tas bija arhitekts Baumanis, kas to sacīja.«Vai jūs to droši zināt?»«Es to droši zinu…»Viņš jau šovakar vispār daudz nerunāja, tikai klausījās, ko citi saka. Bet neparastais mierīgums viņa

sejā liecināja, ka viņš ar sevi skaidrībā un zina, ko tas grib. «Krievi ir vienojušies ar vāciešiem, un mumsjādara tas pats. Mums jānoslēdz ar vāciem līgums, ka ienāk domē no latviešu puses zināms skaitssaimniecības vīru. Literātu viņiem pašiem diezgan…»

«Mēs to nekad nedarīsim, mēs uzvarēsim vāciešus arī bez krieviem!» Krauklītis iesilis iesaucās.«Tā būtu velta spēku šķiešana, kam nebūtu nekādu panākumu,» Baumanis mierīgi atbildēja.Krauklītis viņu pārmetoši uzlūkoja. «Tā jau nu gan dzird, ka jūs ar vāciešiem gribot noslēgt

kompromisu,» tas asi sacīja. «Bet daudz jums nebūs piekritēju sapulcē. Jūs redzēsat, ka ar savupriekšlikumu spoži cauri kritīsat!»

«Mēs iesim kopā ar vāciešiem katrā gadījumā,» Baumanis noteikti paskaidroja. «Jo mūsu grupusaista zināms līgums. Mēs esam devuši vārdu un nevaram to lauzt…»

«Tā ir nodevība pret tautas lietu!» Krauklītis iesaucās. «Kā jūs drīkstat vieni latviešu vārdā kāduslīgumus slēgt? To var izšķirt tikai vēlētāju sapulce…»

Baumanis neturēja par vajadzīgu atbildēt. Varēja redzēt, ka viņš pie sava nolūka paliek negrozāms.Vēsts, ka krievi pārgājuši pie vāciešiem un arī Baumanis noslēdzis ar viņiem kompromisu, zibeņa

ātruma izplatījās pa visu biedrību. Bet tikai sākumā tā radīja mazu apjukumu, vēlāk radīja jaunu sparu unsašutumu. Viens otru mudināja nezaudēt dūšu, bet vest cīņu līdz uzvarai. Apklusa visas citas valodas, unrunāts tika tikai par to. Arī Kristaps, kuram onkulis patlaban bija apsolījis izpalīdzēt, iejaucās ļaudīs unjūsmināja tos. «Visa tauta skatās uz jums! Iedomājaties, ka jūs dabonat savās rokās Rīgas valdīšanu, ciklatviešu tur nenāks vietās? Visa tauta ar lepnumu uzvaras dienā lasīs laikrakstos, ka pēc septiņi simtgadiem jūs esat nokratījuši vācu verdzību! Esat tikai vienprātīgi, uzvara ir jūsu!…»

Sajūsminājās it visi līdz asarām. Arī vecajiem vīriem acis sāka savādi mirdzēt. «Mums vajag reiztos plukata vāciešus savinnēt, mums vajag…» Un vecais Kreilis nozvērējās: «Nekad es vācietim savubalsi nedošu, nekad! Es nebūšu savas tautas nodevējs…»

Patlaban pulkstenis zvanīja uz sapulci. Visa drūzma plūda uz augšu.Tur viņi ar nospiedošu balsu vairumu nolēma n e k ā d u k o m p r o m i s u n e p i e ņ e m t, b e t v e

s t c ī ņ u l ī d z g a l a m.

Četrpadsmitā nodaļa Starpiņa kundze jau reiz izteicās, ka viņa «ferkērē» tiklab ar konsuliem Rābeman, kā arī ar baroniem

fon Bimmelštein. Abas cienīgās, tā konsul kundze, kā arī viņas meita baronese, ir viņas «tu» draudzenes.Tā ierodas uz viņu vārd– un dzimumdienām gratulēt un arī šad un tad apciemo viņas uz kafeju. Vai arī šīscienīgās izdara arī viņai kādas pretvizītes, par to viņa cieta klusu.

Tā arī otrā dienā pēc notikušās vēlētāju sapulces Latviešu biedrībā viņa ar savu Hertu apciemojakonsula Rābemaņa kundzi. Tā bija mums jau labi pazīstamā nāvīgā latviešu ēdēja Kuniberta Rābemaņamāte. Arī pēdējā, kā dzirdēja, neskatījās visai labi uz latviešiem. Neraugot uz lielo tautību naidu, viņasaņēma Starpiņa kundzi ļoti laipni, pat sirsnīgi.

«Ah, Līshen, tas taču ļoti skaisti no tevis, ka tu arī mūs apciemo,» viņa sauca Starpiņa kundzi vārdā.«Un kas tā – tava meita? Ah jā, tev taču arī meita!… Viņai vārdā kā?… Herta?… Ah jā, jā, Herta… Nu,esi sveicināta, mans mīļais bērns!…»

Sirmā kundze ļoti labsirdīgi to aplūkoja un aptaustīja atkal no jauna. Starpiņa kundze tai apstāstījaatkal no jauna visus Hertas labos tikumus: kā viņa spēlē uz klavierēm un kādas viņai dāvanas uzgleznošanu. Bija Herta paņēmusi līdzi mapīti ar saviem jaunākiem darbiem. Priekā mirdzošām acīm vecākundze to visu uzklausīja, bet jau līdz nākošai reizei bija atkal visu aizmirsusi..

«Jā, jā, ir ļoti skaisti, ka no saviem bērniem tik daudz prieka piedzīvo,» viņa glaudīja Hertas vaigusun galvu. «Esi tikpat centīga un rātna arī uz priekšu, mans bērns! Savai labai mātei un mums visiem parprieku!…»

Žēlīgi viņa atļāva jaunavai noskūpstīt savu roku.Izgadījās, ka viņai bija arī vēl citas viešņas. Viņas meita baronese, tukla, skaista kundze mazu

pasmakrīti, titāniskām krūtīm, spulgām acīm, stipriem priekšzobiem un apburošu smaidu. Mazlietiesarkaniem matiem, bet staltu un lepnu stāvu. Viņas meita Izolde bija apmēram Hertas gados vai mazlietjaunāka un pilnīgi atsitusies mātē. Dzīva un ziņkārīga, spridzīgām acīm un sarkaniem matiem, kuri metāsskrullēs un sprogās un piešķīra tai meža rozes izskatu. Viņa jau no pašas bērnības bija radusi pievecmāmiņas satikt Hertu, bija ar viņu kā bērns diezgan ķīvējusies, bet tad mazpamazām pie tās pieradusi.Viņai nemaz nevajadzēja piespiest savu atmiņu, lai atcerētos, kas tā tāda, bet skūpstīja to kā savudraudzeni.

Vēl trešā viešņa bija vecā mamzele Švīhelbein, kuru mēs pazīstam no dzelzceļa vagona. Tā spilgtiatšķīrās no pārējās smaidošās, laipnās sabiedrības. Līka kā tabakas rags, veca un sarepusi kā piepe,tērpusies melnā, drūmi nabadzīgā uzvalkā, ļauni smīnošām acīm tikpat kā parce tā Starpinieti un viņasmeitu uzlūkoja. Viņa nepavisam nejaudāja atcerēties, kas Līshena par tādu personu, lai gan konsulakundze un baronese apgalvoja, ka tās vecas pazīstamas. Viņa tik zaducejiski nogrozīja galvu. Tas Starpinakundzi mazliet kaitināja, un tādēļ arī viņa no savas puses negribēja otru atcerēties, kas tā tāda parpersonu. Varbūt savā laikā tā esot izskatījusies citāda, bet tagad kauli un āda – kas lai tādu pazīst.

Baronesei un konsula kundzei nu vajadzēja nākt viņu atminām palīgā. Izskaidrojās Starpiņa kundzesdraudzība pret šo namu un sirsnīgais, familiārais tonis. Viņa sava laikā pie konsuliem Rābemaņiem bijabijusi ķēkša. Un tādēļ māte un meita pēc vecām tradīcijām sauca viņu par Līshenu un ducēja. Tanī pašālaikā Švīhelbein te bija izpildījusi guvernantes pienākumus.

«Ach, so, so,» Švīhelbein mamzele beidzot attapās, «jūs reiz bijāt mūsu ķēkša…»«Jūsu ne, konsul kundzes,» Starpiņa kundze paskaidroja, «un tagad man pašai ķēkša. Mums, paldievs

dievam, ir sava iztikšana un neviena nevajag. Mums nevajag ubagot gar citu durvīm…»Tas bija sāņus cirtiens savai vecai ienaidniecei, jo labi viņas nekad nebija satikušas.«Ah tad Līshena!» otra mēģināja norīt rūgto kumosu ar laipnību.«Līshena es esmu konsul kundzei un baronesei,» bija asa atbilde. «Priekš jums es esmu Frau

Starping…»«Frau Starping, jā!» otra pārlaboja. «No jūsu vācu valodas,» – «kļūdainās» viņa paturēja pie sevis –

«jau tūliņ var noprast, ka esat latviete…»Ar to viņa Starpiņa kundzei mazliet gribēja trāpīt.«Ah nu, kas mēs par latviešiem!» Starpiņa kundze enerģiski atmeta ar roku. «Pēc sava stāvokļa un

izglītības mēs piederam pie labākiem ļaudīm.»Viņas zelta aproces križuļi, kas pie tam noskanēja, un gredzenotie pirksti bija neapgāžams

pierādījums, ka tas tā. Konsula kundze un baronese zīmīgi saskatījās un apspieda ironisko smaidu. Vecaimamzelei turpretim skaudības dzeloņi durstīja sirdi, viņa negribēja laist vaļā savu pretinieci nolatviešiem.

«Hm, kā tad tā?» viņa skeptiski nosmīnēja. «Jūs taču ejat tanī latviešu biedrībā?»«Jā, biedrība, tā ir cita lieta!» Starpiņa kundze paskaidroja. «Man' vīrs ir runas vīrs, un mēs esam

spiesti apmeklēt biedrības rīkojumus. Spices taču nedrīkst atrauties… Vajag taču arī pa reizei rādītiestautai…»

«Tad jau jūs tīri labi zināsat, ko tie latvieši cels par Rīgas birģermeistaru? Švīhelbein kodīgipiezīmēja.

Starpiņa kundze par tādu neatlaidību noplātīja rokas. «Nu, ko jūs runājat muļķības? Ne jums kādadarīšana gar vēlēšanām, ne jūs ko zināt! Vai tad jūs domājat, ka kairs nu jums izrakstīs priekšā, ko viņšvēlēs…»

«Līshena jau latviešiem nemaz nepiekrīt, viņa simpatizē mums,» baronese ņēma Starpiņa kundzi savāaizsardzība. Un konsula kundze piebilda: «Līshena mums bijusi ar viņām mīļa un uzticama persona…»

«Ko nu, mamzel, bažījaties,» Līshena piebilda. «savu pabalstu no pilsētas dabūsat, lai nu tur koievēlēs. Kam nav jāvēl un par vēlēšanām jārūpējas, tas lai labāk runā par ko citu, prātīgāku…»

Tas bija sadots diezgan, un Švīhelbein nu arī likās mierā.«Tu taču paliksi pie mums uz kafeju, jā?» namamāte uzaicināja, lai novērstu galīgi sarunas no

kutelīgā temata. «Ah, tas ir labi, tas ir jauki! Mēs varēsim patriekties par šo un par to…»«Varbūt Līshena mums pastāstīs arī ko svarīgāku,» baronese piebilda. «To, kas mums var ļoti

interesēt…»Līshena ar politisku aprēķinu tūliņ uz šo jautājumu neatbildēja. Bet velti viņa nebija nākusi.

Pagaidām viņa iesāka valodas par mazāk svarīgām, vispārējām lietām.Abas jaunavas, kurām tas vismazāk interesēja, nošķīrās par sevi, jo viņām bija pašām savas valodas.

Bet arī viņām bija savā starpā pastāvīga cīņa, neraugot, ka tās draudzenes. Izolde jau no mazām dienāmbija ļoti varmācīga, un Herta zināja, ka, ja ar viņu grib sadzīvot, tad vajag uzstāties. Maza viņa uzstājāsvisiem spēkiem, kad Izolde viņai gribēja atņemt ar varu lelli vai citu viņai piederīgu rotaļlietu, un savutaisnību viņa arvien dabūja. Izoldei vajadzēja atdot atpakaļ ne vien strīdīgo priekšmetu, bet par atlīdzībutai vēl ko klāt dāvināt. Tas tādēļ, ka Hertas pusē arvien taisnība bija, bet zem šiem apstākļiem tā pieradapie uzskata, ka tai katrā gadījumā pret Izoldi taisnība. Protams, ka tagad viņas abas bija uzaudzinātas parpieklājīgām, rātnām jaunkundzēm, tas ir, viena, ir otra prata ieraut nadziņus, tomēr domstarpības tām bijapastāvīgi.

Vispirms jau Izolde lika Hertai manīt, ka parāda tai lielu godu, ieskatīdama to par savu draudzeni.Jo, kādēļ tās īstenībā draudzenes, to ne viena, ne otra nezināja pateikt, jo šī draudzība jau arī nesniedzāsārpus vecmāmuļas dzīvoklim. Tā viņas bija radušas, un citur arī viena otru nemeklēja. Otrkārt, Izoldenicināja latviešus un vēl tai mērā, ka Hertai, lai arī tā gribēja palikt neitrāla, dažreiz nācās grūtinoklausīties. Un, treškārt, Izolde bija ļoti skaudīga uz Hertas spējām gleznošanā un mūzicēšanā: viņanonicināja abas šīs mākslas tikai tādēļ vien, ka jutās no Hertas pārspēta.

Kad Herta viņai rādīja savu jaunāko gleznu, ko bija paņēmusi līdzi, viņa noraustīja tikai vēsikamiešus. «Priekš latviešiem jau varbūt tas diezgan labs. Bet priekš tādiem, kas saprot mākslu – –»

«Tad tu domā, ka latvieši mākslu nesaprot?» Herta apvainota viņu pārtrauca. «Ļoti jauki!»«Tu taču negribēsi teikt, ka latvieši no tādām lietām saprot tik daudz kā vācieši,» Izolde pašapzinīgi

atbildēja.«Tad tu domā, ka tikai jums, vāciešiem, tā privilēģija saprast mākslu?» Herta kodīgi iebilda. «To es

vēl nezināju…»«Un tu domā, ka viņi tiešām to saprot?» Izolde noliedzoši pasmaidīja. «Nu, iedomājies pati, prasti

cilvēki, mužiki, kučieri, fūrmaņi, ko tie gan zina par Ticiānu, Rubensu un Rafaēli?»«Agrāk latvieši bijuši vienīgi prasti cilvēki, bet ne vairs tagad,» Herta enerģiski paskaidroja.

«Tagad latvieši ne vien saprot mākslu, bet to pat ražo. Par saviem iesācējas darbiņiem es nerunāšu, eszinu, ka tie nekas nav. Bet ko tu saki par profesoru Kreili? Vai tas nevar mēroties ar katru vācumākslinieku?»

«Jaā, profesors Kreilis,» Izolde attrauca, «bet tas taču vācietis…»«Es lūdzu!» Herta iesaucās. «Viņa papiņš un mammiņa neprot ne vārda pa vāciski, tātad skaidri

latvieši…»«Es nezinu!» Izolde noraustīja kamiešus. «Viņa kundze vēl nesen teica, ka viņš vācietis. Nu, lai ar

viņš būtu dzimis latvietis, bet ja viņam vācu izglītība…»«Nu tādēļ!» Herta piebilda. «Tad nesaki, ka jau it visi latvieši būtu prasti…»«Tas taču nav no svara,» Izolde, uzmetusi degunu, nobeidza valodu. Piesēdusies pie klavierēm, viņa

sāka spēlēt Hertas iecienīto «buču valsi», bet bungoja to tā, ka aizskāra Hertas daiļuma jūtas.«Bet, mīļā, tu jau ķer pavisam nepareizi,» Herta to pamācīja. «Redzi, tā to gabalu vajag ņemt…» Un

piesēdusies viņa uzsāka to pēc savas vīzes, pielika, tā sakot, garšu. Viņas spēle uzreiz izšķīrās tik spilgtino agrākās, ka pat vecās kundzes sāka klausīties.

Tikai Izoldei vienai tā nepatika. «Fui, cik nejauki!… Gatavā kaķu mūzika!…» Un, gribēdama izjauktHertas ritmisko spēli, tā pārvilka ātri švīkoņu pār klavieru kauliņiem.

Herta smaidīdama piecēlās. «Ja jau tev nepatīk, es nespēlēšu…»«O, man patīk labāk dejot nekā muzicēt!» Izolde strauji sacīja. «Redzi, tā, tā…»Un, sagrābusi Hertu pa vidu, viņa ar to valsēja un zāli. «O, cik debešķīgi ir tā līgot pie kavaliera

krūts… Aizmirst it visu, aizrauties!… Tu to nevari iedomāties… Jums, latviešiem, nav kavalieru artemperamentu…»

Herta uzreiz apstājās. «Tad tu domā, ka vienīgi vāciešiem privilēģija uz temperamentu? Tie vienīgiprot aizrauties? Es to nezināju…»

«Latvieši taču nav nekādi kavalieri!» Izolde atcirta. «Ne tiem oficieru, ne šneidīgu civilistu, pat negodīgu studentu… Nu, to taču tu pati nevarēsi nostrīdēt…»

«Latviešiem ir gan oficieri, es izlūdzos!» Herta pastāvēja. «Un arī švītīgi studenti. Es gan to varēšusacīt, jo tie mūs vairākkārt apciemojuši…»

«Es nezinu,» Izolde palika lēnāka un domīgi nogrozīja galvu, «bet onkel Kuniberts saka, ka tie esottikai tādi lampači…»

«Es lūdzu!» Herta pietvīkusi turpināja. «Latvieši ir tādi paši cilvēki kā onkel Kuniberts… Ka viņamtie nepatīk, tā ir garšas lieta…»

«Var jau būt!» Izolde neticīgi noraustīja kamiešus. «Bet tur taču nav pavisam ko uztraukties. Tu tačuneesi latviete… Es tā domāju… Tu esi tāda pat vāciete kā mēs…»

Hertai bija par to jāpadomā. Viņa īsti vis negribēja savu tautību noliegt, bet arī tas, ka viņu ieskatapar vācieti, tai glaimoja. Bez tam arī Pudiķis sirdslietās tik stingri pa latviski neuzstājās, bija tai patrakstījis vēstules vāciski. Viņa tādēļ varēja būt tikpat labi vāciete kā latviete un apmierinājās.

Bet Izoldei viņa to neizrādīja un, it kā būtu aizvainota, šķirstīja kādu albumu.Izolde tapa mīkstāka. Varēja redzēt, ka viņa tālāk negrib strīdēties un viņai draudzenei kas būtu

sakāms.

«Hertī!» viņa saldi ieklepojās.Nekāda atbilde.«Hertī!» viņa atkārtoja un, pieglaudusi pie viņas savu galviņu, noslēpumaini uzsāka. «Es varētu tev

ko uzticēt…»Tā uzreiz palika dzīvāka un nometa albumu. «Jaā?… Kas tad ir noticies?»«Bet tev jāapsolās, ka tu nevienam cilvēkam neteiksi!… Ne pušu plēsta vārdiņa…»«Nu, pats par sevi saprotams, mīļā!» Herta nepacietīgi gaidīja atklājumu. «Kam tad lai es to stāstu?»Mirdzošām acīm Izolde viņu brīdi mēmi uzlūkoja. «Man ir piedzīvojumi!» viņa beidzot saldi

nopūtās. «Es tieku mīlēta…»«Ai, tas jau interesanti!» Herta dzīvi iesaucās. «Stāsti, stāsti, kā tas notikās un kur…»Laimīgā Izolde viņu atkal mēmi uzlūkoja. «Bruņniecības ballē…»«Jaā!?» Herta nepacietīgi trauca. «Tālāk, tālāk…»«Tur man bija kavalieris, kāds ulānu oficieris,» Izolde beidzot nāca klajā. «No vecas muižnieku

cilts… Viņa vārdu es tev vēl neteikšu… Interesants cilvēks… Skaistu mundieri…»«Nu, nu…» Herta aiz ziņkārības dedza.«Viņš ar mani gandrīz vien dejoja,» Izolde turpināja. «Es tev saku, aizraujoši… Ar temperamentu…

Un kādas viņš dumjības sarunāja… Nē!… No vienas atkarājoties viņa dzīves laime… Vai šī viena gan tojūtot, ka viņš esot tās padevīgs vergs? Pie tam tik zīmīgi un dedzīgi mani uzlūko…»

«Un tu… Ko tu viņam atbildēji?» Herta jautāja.«Nu, es sacīju: «Jūs taču viņai to varat zināmu darīt. Jūsu pienākums tas ir…» – «Jā,» viņš atbild, un

viņa acis runā vairāk nekā viņš pats, «es tikai gaidu izdevīgo acumirkli…» Pie tam man mīļi spaidaroku…»

«Ahā!» Herta iesaucās. «Nu es varu jau saprast…»Izolde nu ņēma viņai to lietu pamatīgi apstāstīt. Māmiņa, viņš un Izolde, un vēl kāds pazīstams kungs

iegājuši blakus kabinetā. Māmiņa ar to otru pagājuši kur sāņus, un viņi palikuši divi vien. Viņa itnevainīgi sēž un nenojauš nekādu briesmu, te piepeši viņš saķer tās galvu un laupa tai skūpstu – – –

Herta pašapzinīgi pasmaidīja. Jā, jā, tas notiek! Arī viņa tur varētu daudz ko pastāstīt. Pret zagļiemneviens nav drošs un vismazāk pret skūpstu zagļiem…

««Ko tas nozīmē?» es jautāju,» Izolde turpināja. ««Tas nozīmē, ka es jūs mīlu, mazā dieviete… Mīluārprātīgi…» Un viņš apkampj mani par jaunu, spiež man uz lūpām skūpstu, tik dzēlīgu, tik karstu, ka mantīri vai prāti reibst… Man top ap sirdi tā savādi… Es nezinu… Es nevaru tev aprakstīt… Es gribudusmoties, bet viņš nometas priekš manis ceļos un lūdzas… Nu, teic tu pati, – ko tur lai dara?»

«Tur nekā nevar izdarīt, man tāpat ir gājis!» Herta attrauca. «Mūs bieži apciemo kāds students, viņšman parāda sevišķu uzmanību. Mēs tāpat reiz runājām divatā, un viņš uzreiz, ne tev, ne man, maniapkampj un noskūpsta. Es zinu, kā tad ir ap sirdi, pavisam cilvēku sajauc… Es dusmojos, sāku raudāt.«Kā jūs to tik uzdrošinājāties?» Bet viņš tik nelaimīgs, lūdzas… Viņš mani tik ļoti mīlot…»

«Jā, jā, jā,» Izolde steidzīgi piekrita, «tādi tie vīrieši visi!… Nu, un ko tu ar viņu izdarīji?»«Es viņam beidzot piedevu…»«Nu redzi… Un ar es biju spiesta piedot savam Egonam…»«Es viņam piedevu tikai ar to norunu, ka viņš tādas muļķības vairs nedarīs,» Herta mīkstināja.«Un vai tas ko līdzējis?» Izolde iejautājās.«Neko nav līdzējis!» Herta domīgi nogrozīja galvu. «Pastāvīgi viņš man uzmācas ar savu mīlestību

un laupa man skūpstus pie katras izdevības. Es esmu apnikusi pretoties. Mans ideāls bija gan kāds cits,kāds dzejnieks, bet tas to nezina, ka es viņu mīlu, neviens to nezina… Esmu tādēļ apmierinājusies ar savulikteni. Viņš mani ar savu izturību uzvarējis. Labi apskatot, viņš jau nav nemaz nepatīkams… Dzīvs,interesants cilvēks…»

«Jā, jā,» Izolde nopūtās, «man iet tāpat ar savu! Viņš par to vien sapņo, kā iegūt mani uz visu mūžu.

Vai es gribot viņam piederēt? Viņš gan neesot tik labs, kādu es pelnot… Tam esot mazi parādi un arīpagātne… Taisnību sakot, vēl jo interesantāk… Mana sirds ir brīva, un viņš man patīk ļoti. Kur tu to zini,cik daudz tu viņam esi, kā tu lai viņam saki: nē? Es teicu, lai viņš runā ar papiņu un māmiņu…»

«Tas ir tas vispareizākais ceļš,» Herta nopūtās. «Bet mans to tik vēl varēs darīt, kad būs nobeidzisstudijas…»

«Manam nekas nestāv ceļā,» Izolde turpināja. «Bet kāds tas iznākums, to es vēl nezinu. Man rādās,ka papiņš uz viņu netur labu prātu, jo tas sarauc pieri, kad to redz. Viņš tam attāls radinieks, saucas foncur Bimmelštein Capels. Tāpat onkulis Kuniberts uz viņu ļoti īdzīgs… Kopš pēdējā slimības tam jauneviens vairs nevar pa prātam izdarīt, kur nu vēl pa prātam mīlēt…»

Un tā viņa stāstīja un kalkulēja tālāk. Varbūt ka vēl onkulis Kuniberts uz Egonu greizsirdīgs? Reizviņa tīri sadzirdējusi, ka tas nospļāvies un sacījis: «Der Schuft!…» Bet vislielāko cerību viņa liekot uzviņa sarunu ar māmiņu. Aiz ziņkārības viņa nevarējusi nociesties, viņa palūkojusies pa atslēgas caurumu.Un ko domā? Viņš, māmiņas priekšā ceļos nometies, lūdz pēc viņas. Māmiņa, redzams, nemaz nav pretim,tikai smaidīdama draud tam ar pirkstu. Ak, kāda laimīga sajūta!… Tevis dēļ viņš nometies ceļos un lūdz!… Vai te vēl varētu būt vara, kas viņus var šķirt?

Viņa paredz jau galu – laimīgas kāzas. «Papiņš samaksās viņa parādus, dos mums naudu un ierīkosmūsu mājturību.» Un tad viņa būs laimīga sieva! Vedis tādu pat lielu māju kā māmiņa. Viņai būs zirgi,dārgas rotas un beidzot pat «bēbijs». Nu, citādi taču nemaz nav domājams…

Herta iedomājās savu laimi, un viņai tēlojās priekšā tāda pat bilde! Tā viņas nodevās savāmlaimīgām jūtām. Galu galā taču viņi ļoti mīļi un patīkami radījumi, tie vīrieši. Bez viņiem pasaule diezinvai būtu tik interesanta.

«Mans Egons!» Izolde atņēmās. «Cik karsti un kaisli viņa skūpsti!… Nevaru tev to izteikt, nevaruaprakstīt!… Redz, tā, tā…»

Gribēdama darīt draudzenei to saprotamu, viņa to apķēra un skūpstīja tik dedzīgi un kaisli, ka Hertasarka un tvīka vien.

Viņas iztraucēja soļi. Tās atlēcās viena no otras. Salonam gāja cauri uz vecmāmuļu garais junkurs,Kārļa un Perlanta pretinieks. Vēl jo garāks un bālāks kā agrāk. Sejs noliesējis, un acīs slimīgs drūmums.Kā spocīga ēna viņš aizslīdēja garām, tās asi uzlūkodams un par viņu izbīlēm tikko manāmipasmaidīdams. Kā sastingušas viņas tam noskatījās pakaļ.

Tikai kad viņš bija jau aiz durvīm, tās atdabūja dzīvību. «Onkels Kuniberts!» Izolde nospiestiiesaucās. Tad, mēdīdama viņu, spēra tam kādus soļus pakaļ, imitēdama viņa žestus. «Kā cilvēks var būttik «eklīgs»? Vai tad viņš nemaz neskūpstās?»

Herta pasmaidīja. «Būtu interesanti to zināt….»«Vai ne, un tev vēl vairāk nekā man… Uz latviešiem viņš tik nejauks, tik nejauks… Bet diezin vai

arī uz latvietēm? Ah jā!» viņa šķelmīgi nopūtās.«Ak nu, Izolde!» Herta aizvainota uzmeta degunu. «Par to taču še nav runa…»Atstāsim nu jaunavas savā jaukā apcerē par viņu nākotnes laimi un vīriešiem un sekosim junkuram

Kunibertam.– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –«Nu, lieb' Mutti!» tas sāpīgu smaidu apsveica savu māti, pamezdams sānis pret citām korektu, bet

vēsu paklaņu. «Kā tev nu labi iet, mīļo mutī?»Viņš noskūpstīja to uz pieres, un viņa aizgrābjošu siltumu un rūpēm uz viņu noraudzījās. «Pateicos,

mīļais Kun, sirds man darbojas ļoti kārtīgi. Bet tu, mans mīļais, rādās, esi ķerts… Tev nevajadzētu vēl tikcieti piespiesties pie darba, mīļo Kun…»

«Par mani nerūpējies, mīļā mutī, es tikšu galīgi vesels.» Viņa balss bija tāda plika un skaņa. «Betatvaino, mutī, es redzu, tev viesi… Varbūt ka traucēju…»

«Nē, mīļo Kun, tu nāc mums īstā laikā!» sirmā kundze mirdzošām acīm sacīja. «Varbūt dzersi ar

mums kopā kafeju? Tā ir Līshena… Varbūt gribēsi ar viņu parunāt…»«Līshena?» Kuniberts saltu vienaldzību atbildēja. «Kas tā tāda? Ko lai es ar viņu runāju, mutī?»«Nu, varbūt par pilsētas vēlēšanām!» viņa māsa baronese paskaidroja. «Nu, tā taču mūsu agrākā

Līshena… Vai tu vairs neatceries?»Starpiņa kundze jau turēja roku pretim uz sveicienu. «Ah jā, jā,» viņš it kā atcerēdamies ar saltu

laipnību to pieņēma. «Sveiki, mīļā Līshen, sveiki!…»«Jūs mani vairs nemaz pazīt negribiet, junker Kunibert!» Starpiņa kundze sirsnīgi kratīja viņa roku,

kamēr viņš sāpīgi saviebās. Tā bija pavisam auksta, nevarīga un ļenkana. «Vai, kas tas?!» viņa pārsteigtaiejautājās. «Kālab jums tā, junker Kunibert?»

Viņa nobijās no dzestruma viņa acīs. Īdzīgi viņš tai atrāva apbrīnoto roku. Iestājās dziļš, neomulīgsklusums.

«Tas viņam no jums, latviešiem!» vecā kundze pietvīkusi to beidzot pārtrauca. «Tikai mazs, mazsievainojumiņš, bet, āre, kā – –»

No Kuniberta lūdzošā skatiena viņa apklusa. «Jā, Līshen, tas no slimības… Viņam vēl nesen tā rokabija pakārta kaklā – –»

It kā viņu apmierinādams, Kuniberts ar slimo roku paijāja viņas vaigus. Saķērusi viņa to spieda piesava vaiga, glāstīja, skūpstīja. «Kun, mīļais Kun… Kaut es to varētu padarīt veselu, slacīdama ar savāmasarām – –»

Viņa iesāka raudāt…«Lieb' Mutti… Nu kādēļ tā?!» Kuniberts sāpīgi sarāvās. «Nav taču, nekāda iemesla… Un kādēļ tu

tā… Ar laiku būs taču galīgi vesela… Tu zini, mutī…»«Jā, jā,» viņa beidzot apmierinājās un nopūtās. «Ar laiku būs galīgi vesela, ar laiku… Es jau

nekurnu, mīļo Kun… Ko tie debesu spēki mums uzliek, tas mums jānes… Es jau nekurnu…»«Nu, nav taču ne mazākā iemesla, lieb' Mutti!» Kuniberts viņu mierināja. Glaudīja viņas sirmos

matus, skūpstīja uz pieres, izlikās pat jautrs, kamēr viņu galīgi apmierināja un tā sāka atkal smaidīt.«Kun, vai tu neparunāsi ar Līshenu?» baronese uzsāka pārtraukto pavedienu. «Viņas vīram taču

iespaids uz plašām aprindām, kuras piedalās pie vēlēšanām.»«Es neesmu kompetents nekādas valodas uzsākt!» Kuniberts dzestri atbildēja. «Bez tam jūsu vīra

kungs ir latvietis. Nav vēl izspriests jautājums, vai mēs, vācieši, ar jums, latviešiem, vispār gribam unvaram kopā iet…»

Tas bija izsacīts tik saltā, noraidošā tonī, ka Starpiņa kundze jutās tīri apvainota. «Ka jau ne, tadne..» viņas križuļi pie roku sprādzes enerģiski noskanēja. «Mēs jau nelūdzamies…»

Vecā kundze nelaimīgi nolūkojās uz Līshenu, it kā gribēdama sacīt: «Es taču tur nekā nevaru darīt!..»Turpretim skaudīgās gaviles vecās Švīhelbein vaigā liecināja, ka junkers runājis viņai no sirds. Tikaibaronese par tādu atbildi likās ļoti pārsteigta.

«Es nesaprotu,» viņa sacīja, «tā ir lieta, kas nopietni pārbaudāma. Es domāju, ka vajadzībasgadījumā mēs varētu iet kopā pat ar latviešiem. Bet te ir kas vairāk. Kā Līshena atzīstas, tad ne viņa pati,ne arī viņas vīrs simpatizē ar latviešiem…»

«Lai nu, lai!» Starpiņa kundze pietvīkusi iemeta starpā. «Junker Kuniberts domā to, kas nemaznav…»

Kuniberts viņas ierunu neievēroja. «Jā, kādas garantijas tad mums ir, ka tie patiešām balsos parmums?» viņš vērsās pret baronesi.

«Nu, Līshena taču saka, ka tie gatavi iet ar mums!» baronese attrauca. «Mēs taču gan varēsim viņaiticēt…»

«Līshena mums arvien bijusi mīļa un uzticama persona,» konsula kundze no savas puses apstiprināja.Kuniberts padomāja. «Tas būtu tad liekams priekšā vēlēšanu padomei,» viņš beidzot sacīja. «Es te

uzsākt kādas sarunas jau nevaru tādēļ vien, ka man absolūti nav laika. Jūs varat pašas uzņemties to

vidutājību. Izrunājaties, vakarā mēs jau būsim pie tevis…»«Otons man teica,» baronese atbildēja. «Tātad tu pilnvaro mani ar Līshenu izrunāties…»«Esi tik laipna!» izvilcis pulksteni, tas piebilda. «Ilgāk kavēties man nav laika ne minūtes… Lūdzu

mani atvainot… Tātad, Ortrūde, mēs redzēsimies!… Un tu, lieb' Mutti, esi spirgta, esi braša!… Jā, jā…»Noskūpstījis viņu uz pieres un palocījies pret pārējām, viņš bez liekiem roku spiedieniem izslīdēja

no istabas.Iestājās brīdi klusums.Līshena tomēr jutās aizskarta. «Junker Kuniberts palicis lepns,» viņa sūrojās, «agrāk viņš tāds nemaz

nebija… Bet, ka ne, ne, mēs neuzbāzīsimies…»«Ah nē jau!» baronese atbildēja. «Viņš tikai ar to slimību tāds. Un, otrkārt, viņam patiešām tur liela

teikšana nav…»«Kas tad viņam kait?» Starpiņa kundze iejautājās. «Kādēļ viņam tā roka tāda?»Baronese nezināja, ko atbildēt. Politika tomēr prasīja turēt Līshenu pie laba prāta. «Nu, labi, tu jau

mums esi tuva persona, tev mēs varam to uzticēt…» viņa iesāka. «To viņš dabūjis divkaujā ar kādulatviešu studentu. Tam pēc sava zemā stāvokļa nemaz nav bijusi tiesība no Kuna kādu gandarījumu prasīt,bet, tā kā tas cēlis lielu skandālu un Kuns no skandāla gribējis izbēgt, viņš izaicinājumu pieņēmis.Divkaujai bijis jānotiek ar zobeniem. Bet te nu izrādījies, kā jau dažā labā citā lietā, cik ļoti tie latvieši irneveikli. Neprazdams īstos paņēmienus, tas students pārcirtis augšām pie elkoņa kādu cīpslu. Maza mazaskrambiņa citādi, bet nu tā roka viņam no tam paliek tāda…»

«Jā, Līshen, skaties, kādi tie latvieši ir!» vecā kundze asaru pilnām acīm sūrojās.«Lai dievs pas'!» Starpiņa kundze noraustīja kamiešus. «Ar tādām lietām nevar vis jokot…»«Hm!» Švīhelbein ironiski smīnēja. «Nevar jau no mužika prasīt to, ko no izglītota. Kam cits nav

bijis rokā kā lāpsta un sprigulis, kā tas pratīs valdīt, kā pienākas, zobenu…»Viņas ierunu tomēr neviens neievēroja.«Izrādās, ka labāk būtu bijis, ja Kuns izaicinājumu kā nepiedienīgu būtu galīgi noraidījis,» baronese

vēl piebilda. «Tagad par to runāt par vēlu. Tikai, Līshen, lūdzu to, ko mēs tev uzticam, nevienam tālākneizpļāpāt. Jo citādi tie latvieši varētu sākt iedomāties…»

«Nu, kas man!» Līshena atmeta ar roku. «Ne mana cūka, ne mana druva…»Tā viņas pārrunāja vēl par šo un to, kamēr bija klāts kafejas galds, un viņas devās turp. Pie kafejas

sabiedrības piedalījās arī Herta un Izolde. Bet ar gudru ziņu baronese vadīja sarunas tikai par vispārējāmnenozīmīgām lietām. Bērniem, pēc viņas ieskatiem, neko nevajadzēja zināt no politikas. Līshenu viņa«ducēja», bet Hertu uzrunāja ar «jūs», lai gan arī citādi bija pret viņu ļoti sirsnīga.

Abām jaunavām bija galvā daudz svarīgāki jautājumi nekā viņu dumjā vēlēšanu politika. Tās bijalaimīgas, ka beidzot varēja piecelties no galda un turēties par sevi.

Baronese nu beidzot ķērās lietai pie pašiem ragiem. Lai varētu ar Līshenu īsti no sirds izrunāties, tāuzsāka pa latviski.

«Tu saki, ka tavs vīrs uzstāsies par mums,» viņa sacīja. «Bet vai viņš tiem citiem latviešiem to drīkstsacīt?»

Līshena it kā pieķerta piesarka, bet tad sasparojās. «Mans vīrs tai dumjai tautai arvien saka: «Kasmums tās pilsētas būšanas tik labi prot pārvaldīt kā Herr fon Büngner un konsul Rābemans? Ko mēs,muļķa cilvēki, varam viņu vietā likt?»»

«Štimt!» baronese piebalsoja. «Tavs vīrs tā vakar vēlētāju sapulcē izteicies…» Še jāpiemin, kavāciem bija organizēta smalka izlūku kārtība latviešu vēlētāju sapulcēs, tā ka viņi zināja pēdējo vārdu, kokatrs runājis. «To arī tiem citiem vajadzēja ieskatīt, bet viņi ir tikai klieguši: «Nost ar vāciešiem!»»

«Lai viņi kliedz, manam vīram pašam savs padoms galvā!» Līshena atmeta ar roku. «Natīrlig, viņštaču neies katram priekšā klāstīt, ka tas dos savu balsi vāciešiem. Tik gudrs jau viņš ar ir!»

«Jā, jā, Līshen, bet, palūk, kā tas ir,» baroniete iebilda. «Ja visi ir pret viņu, tad viņš maz mums ko

varēs līdzēt…»«O, par to nu nebēdājat!» Līshena iesaucās. «Ko tur uz sapulcēm kliedz, tas nav nekas; manam vīram

tur pavisam cita taktika. Cik pie viņa vīnūžos nepieiet ļaužu, viņš aprunājas it klusu: «Vēlēsim to un to!…» O, mans vīrs saka: «Es tiem vācu kungiem ļoti daudz balsu varētu sagādāt… Bet tad tiem kungiem arīvajadzētu to cilvēku ievērot, kas par tiem turas… Aber kad viņi to neievēro!…» Man' vīrs ļoti ļauns, ka«štadtamt» tam vīnužus neļauj turēt vaļā arī pa nakti kā Treijam un Plausim. Kaut gan viņš ar konsul kungupar to runājis un konsul kungs viņam to apsolījis…»

Tas bija tas kamols, kas nospieda viņas sirdi, bet nu viņa to bija atvieglojusi.«Es jau konsul kungam par to sacīju!» baronese it kā taisnojās. «Aber viņš sak: «Tā kā Starping to

liet' grib, tad tas nav īst' «logisch». Viņam vajadzētu pienest kādus pierādījumus, ka unbedingt irvajadzīgs priekš vien' liel' ļauž' daļ', ka to restoracion būtu pa nakti vaļā… Par to nachthandel recht tambūtu jāizpērk sevišķ' papīr', tad tikai štadtamt viņam to var atvēlēt… Vai tad viņam galu galā tas būsrentabel?»»

«Ja jau grib, tad visu var!» Starpiņa kundze attrauca. «Vai tad Plausis vien var samaksāt, un, jaienāk, kādēļ tad nevar samaksāt… Špāss!… Man vīrs teica tā: «Saki tu tiem kungiem, ka šoreiz varu tiemgādāt sevišķi daudz balsis… Aber pasaki tu viņiem, ka tik muļķis vairs nebūšu, ka nezināšu, par ko. Ja espriekš viņiem strādāju, tad man arī vajag par to kam atlēkt…»»

«Nu, selbstverständlich!» baronese piebalsoja. «Konsul kungs nekad tav' vīram nav sliktu vēlējis unarī barons fon Bimmelštein ne… Nu, iedomājat tik to lēt' kredīt', ko jūs dabū no bāriņ' naud' uz jūsunam'…»

«Bet nakts vīnūžu mums vēl nav!» Starpiņa kundze pastrīpoja. «Man vīrs saka: «Ja būs tas, esstrādāšu… Citādi,» viņš saka, «lai tie dara, ko tie grib…»»

Baronese pārdomāja. Iestājās brīdi klusums.«Nu, lab', es konsul kungam runāš' par to,» viņa sacīja. «Un, ja vien būs iespējams, tu var paļauties,

ka tav' vīrs to koncesiju dabū… Aber tikai ar to norunu, ka tav' vīrs gewissenhaft' – –»«Nu, zelbstferštendlīgi!» Starpiņa kundze priecīgi attrauca. «Man' vīrs darīs savu pienākumu… Und

viņš to lietu prot! Kamēr citi kliedz un sauc, viņš it klusā garā aprunājas ar vienu un otru, un balss rokā!Tie nu izkliegušies domā, nu tur būs diezin kas! Bet Kuchen!… Saskaita balsis un redz, ka izvēlušies atkalcauri. Es jums saku, jūs varat paļauties uz manu vīru. Visa «štadtamt» partija tiks ievēlēta savās vietās, kābijusi.»

Sajūsminātās vācu dāmas priecīgi smaidīja un nolūkojās uz Līshenu kā uz savu glābēju. Pat vecāŠvīhelbein, dabūjusi nojautu par viņas īstajiem nolūkiem, uzskatīja viņu pavisam ar citām acīm. «Taslabi, Līshen, tas labi, ka jūs saviem kungiem tik uzticami!» viņa aizkustināta sacīja. «Turaties arvienjoprojām pie saviem kungiem, un jūs nebūsat krituši…»

Konsula kundze bija paķērusi adīkli un runādama čakli strādāja. «Nu jā!» viņa pacēla savas briļļotāsacis. «Kam tad jums jāpateicas par savu kultūru un bildung? Vienīgi mums, vāciešiem…»

Baronese nu gan tādu sentimentālību neizrādīja. Priekš viņas bija veikals un vairāk nekas. «Mēs ganpaš' esam ļoti stipri, Līshen,» viņa apgalvoja. «Mums tik daudz balsu, ka mums jau izrēķināta drošauzvara. Aber, tā kā mēs tiem latviešiem gribētu sagatavot vienu lielu nīderlāgu, tad nav ausgešlosen, kamēs ietam kopā ar visiem labi domājošiem, t. i., tādiem, kas grib atzīt mūsu kontinuitāt'… Mēs arī nolatviešu vidus dažus kandidātus izraudzīsim, bet tikai tādus, kādus atzīsim par derīgiem. Zum Beispiel,tavu vīru un citus… Es tādēļ likš' tavu Vorschlag priekšā, un es domāju, ka vēlēšan' komiteja to atzīs parlabu. Tad tu, Līshen, varēs pienākt un dabūs zināt…»

Līshena, galvu locīdama, piebalsoja. «Bet vēl kas!» viņa piepeši iebilda. «Redzat, tur būsizdevumi… Ir taču jāsadzer ar vienu otru kopā. Tas tok tiks manam vīram atlīdzināts?»

«Nu, natürlich!» baronese attrauca. «Tie tiks izmaksāt' no vēlēšan' fond'… Mēs sogar ir rēķinājušiizmaksāt par katru štimm divdesmit pieci rubel baar, ja tas būtu vajadzīgs. Šād' izdevum' tav' vīrs priekš

mums var taisīt…»«Also, tad jau tā lieta ir pilnīgi kārtībā!» Līshena iesaucās. «Nu teic, ka latvieši ar vāciešiem

nevarot kopā iet?! Kādēļ tad nevar iet?…»«Nu, selbstverständlich,» baronese nobeidza, «mēs jau citād' nemaz nevar… Mēs tokš vis' ir vien'

dzimten' bērn', un mums visiem vien' gemeinsame Scholle… Ja mēs savā starpā ved vien' cīņ', tad tokšmēs – wie sagt man das – griež viens iekš oter mies'…»

«Jā, jā, tā saticīb' ir vien' gauž' lab' liet'!» konsula kundze nopūtās, čakli adīdama.Ienāca kambarjumprava un paziņoja, ka baronietei zirgi atbraukuši pakaļ. Laiks bija šķirties.

Izkratījušas abpusēji savas sirdis viena pret otru, tiklab mātes, kā meitas ardievojās, it kā atvieglotas ungarā pacilātas. Vārdu sakot, abas partijas un paaudzes jutās ar lietu gaitu lieliski apmierinātas.

* * *

Fon Bimmelšteinu nams atradās pilsētas augstmaņu iecirknī – Strēlnieku dārza rajonā. Māja atradāsgreznā dārzā, nebija visai liela, bet tika apdzīvota vienīgi no viņiem pašiem un saimes. Pēdējā bija ļotiliela. Baronese Ortrūde, kā sacīt, «veda ļoti lielu namu». Viņas salons bija viens no iecienītākiem. Staļļosmita vairāki braucami un pat jājami zirgi, remīzēs (vāgūžos) vairākas eķipāžas un kamanas ar fonBimmelšteinu ģerboni. Arī siltumnīca un oranžereja tai bija. Tas viss prasīja dārznieku, kučieri, staļļupuisi, namiķi, sulaini, istabas meitas un kambarjumpravas. Un visiem tiem vajadzēja savu telpu.

Baronese ļoti cienīja sportu, un pie braukšana pati labprāt kučierēja. Viņas lielākais prieks bija iejātjaunus, nevaldāmus zirgus, pie kam viņai lielā mērā palīdzēja daudzie Otona fon Bimmelšteina brālēni untālākie radinieki. Jaunākā laikā ap viņu tinās kāds Egons fon cur Bimmelštein-Capels. Tas bija dienējisprūšu armijā un sasniedzis leitnanta grādu, bet ņēmis atvaļinājumu, kā runāja, tā saukto «schlichterAbschied». Tomēr kareivja mundieri tas vēl labprāt nēsāja un bija sievietēm diezgan bīstams. Mantas unlīdzekļu viņam nebija nekādu, tomēr turēja zem sava muižnieciskā goda pieņemt kaut kādu vietu, kasatgādinātu tirdzniecību, piemēram, par grāmatvedi vai kasieri. Turpretim suņus un zirgus dresēt un sirdislauzt – gan vecas, gan jaunas – tas ieskatīja par profesiju, kas piemērota pilnīgi viņa muižnieka godam.

Varēja būt, ka viņam ar baronesi kāds sakars, bet, ka mēs zinām, tas bija mēģinājis tuvoties viņasmeitai Izoldei. Varēja būt, ka viņš, tāpat kā Pudiķis, lai iegūtu meitu, turējās ar māti, bet varbūt arī meitabija tikai tas iemesls, lai tuvotos mātei.

Mēs nopratīsim, ka barona un baroneses laulības dzīve nebija tāda, kāda tā izrādījās pasaulespriekšā. Viņš bija pirmais, kam apnika mājas maize un kas sāka meklēt pārmaiņu ārpus mājas. Viņš bijaliels retumu cienītājs, it sevišķi, kas attiecas uz teātra un cirka māksliniecēm. Kur vien kaut kas tanī ziņābija ievērības cienīgs, tur arī viņam vajadzēja no šāda zieda sūkt. Aiz mākslas cienīšanas segas un gararadniecības, dvēseļu saskaņas un tā tālāk tas plūca no aizliegtā koka augļiem, kur vien pietikdams.

Viss jau būtu ļoti labi, bet tas radīja lielu iztrūkumu baroneses Ortrūdes laulības dzīvē. Viņai, zemkuras pilnajām krūtīm verda vesels vulkāns, blazētais un par viņu stipri vecākais barons jau tā deva parmaz. «Not kennt kein Gebot!» (Trūkums neatzīst nekādu bauslību!) kā vācietis saka. Viņai bija jāskatās uzcitu pusi, kas tai palīdzētu viņas miesas bēdās. Labi cilvēki ir bijuši un būs visos laikos, un baroneseiOrtrūdei līdzētāju netrūka, tiklīdz tā nepārprotami lika noprast savu nolūku.

Viņa pie tam nebūt neiestiga kādā jūsmelībā vai mīlestības sentimentālībā, bet piekopa šo sportutāpat kā visus citus sportus. Viņa meklēja un izmēģināja cilvēkus ar veseliem nerviem, kaut arī tie būtuvienkārši strādnieki. Uz laukiem Bimmelšteiniem bija muiža, un baronese tur bieži izbrauca vai nu uzmedībām, vai citās darīšanās. Katram jaunam vīrietim tur bija bīstami viņu satikt vienatnē. Bet nekādāgadījumā tas uz viņu neatstāja nekādas dziļākas pēdas; viņa nemeklēja nekādas siržu un dvēseļu saskaņas.Moris savu pienākumu izpildījis, moris var iet!… Viņa šādus cilvēkus meklēja pat caur vidutājiem.

Iedami katrs savus ceļus un meklēdami visvisādus piedzīvojumus, tie reiz it romantiskā kārtā bija

sanākuši kopā kā gluži svešas personas. Kādā masku ballē maskotais barons bija griezis sevišķu vērību uzkādu maskotu, ugunīgu būtni. «Ein Blitzweib!» viņš pie sevis iedegās un ar visu savu rafinēto unpiedzīvojumu bagāto veiksmi mēģināja to iegūt. Bet, lai izbēgtu katram skandālam, tas paturēja masku arīchambre sēparēe un savas pielūgtās apkampienos, tāpat arī visdziļāko inkognito aiz maskas paturēja viņa.Taču viņam būtu ļoti interesējis zināt, kas viņa tāda, jo likās būt dāma no labākām aprindām. Glāstīdamsviņas vaigu, tas neviļus ar savu briljanta gredzenu ieskrāpēja tur svītru netālu no auss. Otrā dienā piebrokasta galda tas pamanīja šo svītru savas laulātās draudzenes vaigā – – – Viņa turpretim ēda armierīgāko sirdsapziņu un labāko apetīti, jo tai nenāca ne prātā, ka viņas partneris ir bijis viņas pašaslaulāts draugs.

Tas bija rūgts kumoss nabaga blazētam brīvkungam! Viņš pat nedrīkstēja «scēnu taisīt», – un ko tasarī būtu līdzējis? Pastāvēt uz laulības šķiršanu būtu priekš viņa ļoti riskanti. Par savu saimnieciskopamatu tam bija jāpateicas vienīgi sievai. Ja viņam būtu jāatmaksā tās milzīgā pūra nauda, tas būtuizpostīts cilvēks. Viņš arī bija tik objektīvs ieskatīt, ka vainas vislielākā daļa ir viņa paša pusē, paturējanoslēpumu viens pie sevis un atlīdzību par to arī turpmāk meklēja ārpus mājas.

Tā mazpamazām, ne vārda nerunājuši, viņi klusu sapratās un gāja katrs savus ceļus. Pie tam viņa toizdarīja ar tik korektu diskrēciju, ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja. Viņam vēl šad un tad iznāca maziskandālīši, kuri vēlāk ar pūlēm bija noslēpjami, – viņai nemisējās nekad! Viņa labais vārds caur viņunekādi necieta. Taisni otrādi, pasaules priekšā viņa bija tam tā korektākā laulātā draudzene un asinosodīja katru izlaidību.

Viņš ieskatīja, ka nav iemesla domāt par šķiršanos. Viņu «nelaimīgā» laulība jau bija taisni«laimīga». Nekādu važu viņi nesajuta. Aiz kulisēm katrs dzīvoja uz savu roku, bet uz ārieni, pasaulespriekšā, bija viens un viens. Namamāte apsvēra rūpīgi katru soli, lai neciestu mājas labais vārds un viņasvienīgai meitai Izoldei nekas nebūtu par piedauzību. Tā uz to cienīgāko reprezentēja Bimmelšteina namuun bija lielākais balsts sava vīra politikai. To visu viņa izdarīja, tā sakot, ar grāciju.

No tālienes arī neviens nevarēja spriest, ka šo laulāto draugu starpā būtu kāda plaisa. Sieva pret vīruizrādīja cienību, respektēja viņa idejas un tās veicināja. Un viņš no savas puses bija tas sirsnīgākais ungalantākais laulāts draugs, pret savu sievu uzmanīgs un pateicīgs par viņas pabalstu.

Rauti un viesības pie Bimmelšteiniem bija tie spožākie un iecienītākie, un ikviens bija lepns uz to,kam bija pietikšana viņas salonā. Tur iemājoja īsta baltu politika, tur tika darīts iespaids uz augstāmamata personām. Muižnieku maršali, pilsētas galvas, resoru priekšnieki un pat gubernatori rēķinājās artiem ieskatiem, kas te tika izsacīti.

Dažs labs baltu ēdējs tika padarīts par baltu glābēju, dažs labs nikns lauva par rāmu jēru. Pat tikliels slavofils kā toreizējais gubernators Zinovjevs bija izturējis te savu pārbaudījumu, un tikai tad, kadnekas nelīdzēja, tas nebija vairs te redzams – vai nu to vairs nevēlējās, vai arī pats vairs nevēlējās še būt.

Tā arī šodien viņa savam vīram bija ticīgi pie sāniem, kad viņa salons pildījās ar pirmiem unlabākiem Rīgas vācu dēliem. Visi tie bija ieradušies uz iepriekšēja ielūguma pamata. Starp citiem teredzēja pilsētas galvu R. fon Bingneru, viņa biedru Ludvigu Kerkoviusu, pilsētas sekretāru Eiženu Altu,rātstiesas prezidentu fon Švarcu, Hipotēku biedrības prezidentu konsulentu Konrādu Bornhauptu, biržaskomitejas reprezentantu Konstantīnu Canderu, Lielās ģildes locekļus un tirgotājus Jūl. Burhardu, G.Fārbahu, V. Feldu, Eduardu Gradi, Ad. Zelneru, A. Vinkann, amata meistarus no Mazās ģildes Kundu,Minutu, Ostvaldu un Fr. Brunstermani, lielo baltu patriotu un bijušo Vidzemes gubernatoru Augustu fonEtingenu, Stā: merienes baronu Ed. Volfu, juristus Maksi Tuncelmani un Ervīnu Moricu, avīzes «RigascheZeitung» redaktoru fon Buhholcu, sirmo konsulu Georgu Rābemani un viņa dēlu Kunibertu Rābemani.Pēdējais bija sevišķi kustīgs, formulēja jau gatavas dažādas rezolūcijas un pārlaboja viņu redakcijas. Arsavu ļengano, savītušo roku tam nācās diezgan grūti ko uzrakstīt, kādēļ tam tā bija jāpietur ar otru, veseloroku.

Salons bija tik plašs, ka viņu varētu izlietot pat publiskiem rīkojumiem. Viņu pušķoja grezni

ornamenti, antīka skulptūra un fon Bimmelšteinu senču ģīmetnes eļļas krāsās. Liels un plašs bija arīvestibils ar daudziem ģipša un bronzas tēliem iz vecās grieķu mitoloģijas, bet fresku zīmējumiem noNībelungiem. Logi bija krāsoti ar skatiem iz vecvācu dzīves. Daudz bija bruņinieku dzelzs kostīmos undaudzas nosārtušas «ēdeldāmas» ar kuplām, pārsietām gūžām.

Salonam blakus atrodošā telpā bija ierīkota maza bufete, kur kungi varēja dabūt visādus uzkožamosun atspirdzinājumus. Tāpat tika sniegta apkārt kafeja un cigāri. Mājas kungs un kundze visus sagaidīja unbija ārkārtēji laipni un uzmanīgi saimnieki.

Kad visi pilnā skaitā bija ieradušies, kam vajadzēja būt, un viesi pirms apspriešanās vai nu koiebaudīja, vai savā starpā sarunājās par šo un to, pie durvīm vēlreiz piezvanīja. Ienāca sulainis arvizītkarti.

«Von zur Bimmelstein-Zappel,» mājas kundze izlasījusi to sniedza savam kungam.Barona piere aptumšojās. «Liekam barona kungu atvainot, ka nevaram viņu tagad pieņemt,» tas

sulainim sacīja. «Mums acumirklī neatliekamas svarīgas darīšanas…» Pie tam viņa perfīdais smaidsnoslīdēja sāņus uz baronesi un bija domāts arī tai.

Baronese negribot mazliet nosarka un neizprazdama savu vīru uzlūkoja. «Lietas svarīgums varbūtprasa, ka arī Egons ar savu padomu būtu klāt?» viņa iebilda.

«Non, ma chēre!» fon Bimmelšteins valšķīgi pasmaidīja kā pret bērnu, kuram noraida viņa lūgumu.«Viņam priekš tam nav vajadzīgais «cenzums» un «penzums»…»

«Kā jūs atzīstat par labu, mon cher,» viņa sacīja, cenzdamās vīram apslēpt savu nepatikšanu. «Sakietbarona kungam,» viņa diktēja sulainim, kurš vēl arvien gaidīja uz pavēli, «ka katrā citā laikā viņš mumsbūs patīkams viesis…» Viņa to teica tādā tonī, ka lai barons to saprot.

Knaibīdams lūpas, viņas vīrs norija rūgto kumosu. Apstiprinājās tomēr viņa aizdomas, ka šim ģeķimun nenozīmīgam lupatam pie Ortrūdes ir «cenzums» un «penzums».

Tomēr par to ilgāk galvu lauzīt viņam nebija ne laika, ne patikas, jo sapulcējušies kļuva nepacietīgi.Viņa pienākums kā namatēvam tādēļ bija apspriešanos ievadīt. «Cienītie kungi!» viņš uzsāka. «Kritiskosbrīžos baltu patrioti un Rīgas vadošie gari arvien kopēji apsprieduši savu stratēģisko stāvokli unapsvēruši savus spēkus un savus līdzekļus. Pamatodamies uz šīm vecām tradīcijām, esmu pagodinājiesjūs, mani kungi, kas esat mūsu atklātās dzīves vadītāji, ieaicināt pie sevis minētā nolūkā. Acumirklis, kādāmēs tagad elpojam, ir priekš mums ļoti kritisks. Patlaban stāv priekšā pilsētas domnieku vēlēšanas, untādēļ nebūs lieki apsvērt, zem kādiem apstākļiem mēs šoreiz cīņā ejam. Mūsu vecā un vēsturiskipārbaudītā iekārta ir apdraudēta uz visas līnijas. Kā zināt, kopš 1877. gada vecās rātes administratīvāvara pārgāja uz jauno pilsētas domi un valdi. Tagad mēs vairs nevaram pēc savas atziņas noderīgus vīruspilsētas pārvaldē iekooptēt, bet tos ievēl, un pie vēlēšanām piedalīties tiesība ļoti plašām aprindām, tā kamūsu stāvoklis komūnas pārvaldē nav vairs nodrošināts, bet ir stipri apdraudēts.

Mēs nu neesam pieturējušies pie tās taktikas kā savā laikā mūsu priekšteči zem Katrīnas Lielās, kurailabpatika mūsu rāti atmainīt ar maģistrātu. Toreiz visi labākie gari jaunās iestādes boikotēja. Rātskungi unbirģermeistari nolika savus amatus un mandātus. Neviens vairs nepieņēma nekādu amatu un neļāvāsmaģistrātā ievēlēties. Bija grūti sadabūt cilvēkus, kas lai pārvaldītu pilsētas orgānus. Visi kā viens vīrsizvairījās no jaunajām iestādēm un personām, kas bija pieņēmušas amatus un kompromisu ar jaunokārtību. Šāda neatlaidīga un izturīga pieķeršanās vecai kārtībai nepalika bez panākumu. Apmēram pēcgadu desmita, kad uz troņa nāca ķeizars Pauls, – mūžīga lai ir viņa piemiņa, – tas mūsu tiesības atkalatjaunoja un veco rāti restaurēja. Tā viņa pēc tam pastāvēja vēl nepilnus simts gadus.

Tagad mēs pieturamies pie gluži pretējas taktikas. Mēs neboikotējam jaunās iestādes; taisni otrādi,cenšamies tās paturēt savās rokās. Mēs neatsakāmies no jaunizdotiem likumiem; bet cenšamies tos iztulkotvisplašākā mērā sev par labu. Mēs neesam pretim reformām, bet taisni par tām rūpējamies, tikai prasām,lai tās būtu piemērotas mūsu dzimtenes atsevišķiem apstākļiem. Laika riteni atgriezt atpakaļ mēsnespējam. Jauni laiki prasa savas tiesības, un mums ar tiem jārēķinās. Savas vecās privilēģijas uzturēt

joprojām pilnā apmērā mums nav ne mazāko cerību, bet glābt mēs varam, kas vēl glābjams. Tasiespējams, ja piemērojamies jauniem laikiem un raugām tos grozīt savā interesē.

Ir mazliet kas panākts. Mēs esam dabūjuši vēlēšanu kārtību pēc trīs klasu sistēmas, pie kam lielienodokļu maksātāji samērā bauda lielāku noteikšanu. Vācu valoda vēl pagaidām atstāta mūsukomunāliestādēs. Mums ir vēl mūsu vecā rātes tiesa ar visām viņas nozarēm. Mēs cenšamies izdabūt cauriatsevišķu tiesu reformu Baltijā, piemērotu šejienes vajadzībām un apstākļiem. Ir maza saujiņa no vecāmtiesībām mums vēl palikusi – –»

«Bet tā patlaban taisās mums izkust rokās, – atvainojat, ka pārtraucu,» rātstiesas prezidents fonŠvarcs iebilda. «Mēs dzīvojam bez cerību un bez nākotnes. Katru acumirkli mums var pasacīt: diezgannu, kar vadzī savu amatu! Būs citi, kas tiesās pēc citas formas un uz citiem principiem…»

Citādi viņš kā joviāls un jautrs cilvēks ienesa arvien sabiedrībā jautrību, bet tagad viņa rezignācijaatstāja drūmu, nospiedošu iespaidu.

«Manaseina revīzijas sekas!» barons paskaidroja. «Bet mēs stāvam savās vietās un darām visu, kasmūsu spēkos. Ja tad pretekļus nevaram novērst, tad tā nav mūsu vaina. Vismaz mēs centīsimies arī tiesupēc jaunās kārtības paturēt savās rokās, tāpat kā esam paturējuši savās rokās administrāciju…»

«Ļoti pareizi!» vairākas balsis apstiprināja.«Tāpat likvidējot veco pilsētas administrāciju,» fon Bimemelšteins turpināja, «esam iztulkojuši

likumu tā. saucamām «trim kārtām», t. i., rātei un abām ģildēm, par labu. Pēc vecās, labās kārtības Rīgupārvaldīja rāte kopā ar Lielo un Mazo ģildi. Pilsētas uzņēmumus, piemēram, gāzes un ūdens vadus,pārvaldīja vienīgi ģildes, kurām priekš tam bija noderīgi vīri. Šie vīri palika savās vietās arī pie jaunāsdomes. Mēs nu konstatējam pirms faktu, ka gāzes un ūdens ietaises nav pilsētas, bet minēto trijukorporāciju īpašums. Tātad, ja pilsēta patura gāzes un ūdens iestādes savā īpašumā, tai jāizmaksā abām –ģildēm un rātei tā vērtības daļa, kas atliek, atskaitot no minētām iestādēm obligāciju parādus. Pēc sevišķiieceltas komisijas atziņas, kurai jāpārbauda minētās īpašuma tiesības, un arhitekta Neibergera uninženiera Tomsona atzinuma korporācijas no pilsētas var prasīt 377 000 rubļu.»

«Vismazākais!» Maksis Tuncelmans piebilda.«Jūs sapratīsat, ka ģildes ir mūsu elementam vairāk nodrošinātas nekā pilsētas komunālvalde.

Komūnā apmesties, iegūt īpašumus un tamlīdz tiesības iespējams ikvienam, ģildēs par biedru kļūt vartikai tas, kuru mēs uzņemam. Mēs uzņemam tikai savus ļaudis un mums padevīgu elementu. Tādēļ stiprinātģildes materiālos pamatus ir mūsu interesē. Pilsēta, protams, var celt jaunus gāzes un ūdens vadus, betarvien tai izdevīgāk atpirkt jau esošo. Cerēsim, ka arī jaunās domes sastāvs būs tikai patriotisks uniznesīs šādu lēmumu, tā ka atkritīs visas tiesāšanās šīs lietas dēļ. No Pēterpils diemžēl pienāk uztraucošasziņas. Valdības aprindās iekustināts jautājums par mūsu trīs klašu vēlēšanu sistēmas atmainīšanu ar tādu,kur visiem vēlētājiem vienlīdzīgas tiesības. Tas nozīmē, ka balsis turpmāk gan tiks skaitītas, bet nevissvērtas! (Balsis: «Cik netaisni!») Un, beidzot, viena ļoti drūma ziņa, – kas tas smagākais sitiens priekšmums, – arī no pilsētas pārvaldes vācu valodu projektēts izskaust! Visas darīšanas bez izņēmuma lai tiktuvestas krievu valodā…»

«Vai tas jel iespējams!» gandrīz visi kā vienā balsī iesaucās.«Arī es esmu ievācis šo drūmo vēsti,» «Rigasche Zeitung» redaktors fon Buhholcs apstiprināja. «Ne

tikvien pilsētas valdei visi protokoli un raksti būs jāved krievu valodā, bet arī pilsētas domes sēdēsnevarēs runāt citādi kā pa krieviski.»

Šī ziņa bija tik uztraucoša, ka sirmajam konsulam Georgam Rābemanim cigārs izdzisa un galva sākatrīcēt. «Nevar būt!» viņš, acis ieplētis, iesaucās. «Tad jau mums visiem jāpaliek mēmiem… Es tačuneprotu savas domas citādi izteikt un sakārtot kā vien pa vāciski…»

«Tas ir pats labākais līdzeklis, kā aizdzīt kulturēlo vācu elementu no komunālās pārvaldības,» fonBuhholcs aizskarts sūrojās. «Kā?!… Tas nozīmē, ka vācu kultūra, kas zemei nesusi tik daudz svētības, tiksapklusināta un viņas vietā stāsies nekulturēlais krievu birokrātisms…»

«Es nekad šādus noteikumus nepieņemšu,» pilsētas galva fon Bingners sacīja. «Es krieviskinerunāšu, tādēļ ka es šo valodu nesaprotu…»

«Un es atkal protokolu krievu valodā nerakstīšu!» Eižens Alts, pilsētas sekretārs, kategoriskinoteica.

Vecais konsuls manāmi ietrīcējās. «Jūsu magnificences, es nesaprotu, kā jūs to darīsat?!» viņš sāpīgiiesmējās. «Ja izdots uz tam attiecīgs priekšraksts, tad taču to neievērot būtu tas pats, kas pretotiesvaldības varai?… Es domāju, mēs būsim spiesti padoties…»

Dziļš klusums liecināja par šo vārdu nopietnību. Nekas nebija pretīgāks un absurdāks īsta baltapsiholoģijai kā sasliešanās pret valdības varu.

«Un tomēr,» fon Etingens pēc brīža ieminējās, «tas nedrīkst notikt bez protesta. Gandrīz jau septiņisimti gadu pastāv Rīgas pilsēta. Viņa mainījusi dažādus virskungus: zviedrus, poļus, krievus. Bet viņasvaloda bijusi arvien vācu valoda. Gandrīz divi simti gadu Rīga kā vācu pilsēta atradusies zem krievusceptera. Divi simti gadu, vāciski runādama, tā ir bijusi tā labākā Krievijas pavalstniece. Un nu uzreizkādam krievu birokrātam iekrīt prātā, un mums uzreiz vajag palikt par krieviem. Kas ir, mums vajagsaprast to pretdabisko procesu, izlīst no savas ādas un ielīst citā!!! Nē, mani kungi, mēs tur vainīgineesam, ka citu valodu neprotam, neesam vainīgi, ka esam dzimuši un uzaudzināti kā vācieši. Runājat uzmums mūsu valodā, un mēs klausāmies. Runājat jūs citā, mums nesaprotamā, – mēs jūs nedzirdam.»

«Es saprotu jūsu ekselenci,» Ludvigs Kerkoviuss iebilda (fon Etingens agrāk bija bijis Vidzemesgubernators), «bet caur šādu protestu mēs ļoti daudz riskējam. Mums ir vēl viens bīstamāks pretinieksnekā krievu birokrāts. No otras puses mums mācas virsū nekulturēlais latviešu pūlis un cenšas ieņemtmūsu vietu. Ja mēs neizpildīsim valdības priekšrakstus, tas tos izpildīs. Šis ienaidnieks mums daudznopietnāks, un, lai viņu atturētu, mums jānes zināmi upuri. Patlaban stāv priekšā pilsētas domniekuvēlēšanas, uz kurām latvieši uzsākuši nedzirdētu aģitāciju un taisās mums galīgi izraut no rokām trešokūriju. Pateicoties mūsu stiprai baltiskai sajūtai un mūsu teicamai disciplīnai, mēs viņu uzbrukumu jaudivas reizes esam atsituši. Bet, kā trešo reizi ies, to mēs vēl nezinām…»

«Par to ir pienākušas uztraucošas ziņas,» Otons fon Bimmelšteins sacīja. «Vakarējā sapulce Latviešubiedrībā gandrīz vienbalsīgi atmetusi katru vienošanās mēģinājumu ar mums. Ir turētas pret vāciešiem unpilsētas valdi kūdījošas runas. Latvieši skaidri un gaiši nekautrīgi izsacījuši savu nolūku. Viņi negribapmierināties vienīgi ar saviem aizstāvjiem trešā kūrijā, bet grib sagrābt savās rokās arī pilsētas valdi.Mums ir pienestas sīkas ziņas par to, ko, katrs izsacījies…»

Nervoza dusmu trīsa pārskrēja pār Kuniberta Rābemaņa miesu: grasoši viņš pacēla savu novītušoroku.

Arī citi saņēma šo vēsti vai nu ar nicinošu kamiešu noraustīšanu, vai bažīgu uztrauktību. Sevišķi, kārādījās, tā stipri uztrauca konsulu.

«Mani kungi,» viņš sacīja, «man liekas, ka savas dzimtenes vēsturē esam nokavējuši īsto brīdi.Mums vajadzēja jau agrāk piegriezt vairāk vērības iedzimto vajadzībām, atzīt tos par saviemlīdzpilsoņiem un ar viņiem izlīgt. Tā mēs būtu paturējuši viņus savā vadībā un kopotiem spēkiem varētutad stāties pretim rusifikācijas briesmām…»

«Bet, tēv!» Kuniberts aizskarts iesaucās. «Tas jau absolūti neiespējams. Kas grib iet kopā ardenunciatoriem un pamfletistiem? Ar Kalniņiem un Zaķīšiem, kas mūs pastāvīgi apmelojuši un uzlaidušimums šo Manaseina revīziju? Tiem kā sevis līdzīgiem roku sniegt?… Nē, nē, nē!»

Viņš sauca uzsaukdams skaļā, plikā balsī.«Mans dēls,» vecais konsuls viņu mierīgi uzlūkoja, «tas tikai iekarsē asinis un nedara nekā laba! Kā

mežā sauc, tā mežā atskan. Bēdīgais, ko esam nokavējuši, ir tas, ka vadība pār latviešu masām nav mums,bet šiem Kalniņiem un Zaķīšiem, kas viņās sēj naida sēklu un tās saģiftē. Ja mēs būtu latviešus pacēluši uztā paša kultūras līmeņa kā mēs, tad viņi būtu tikpat labi vācieši, kā mēs būtu labi latvieši. Mēs visi būtubalti! Mums vajadzēja radīt iz latviešu vidus tādu inteliģenci, ar kuru mēs varētu saprasties, es domāju,

tādu, kas stāv ar mums vienādā kultūras līmenī…»«Nav iespējams!» Kuniberts it kā atraidoši pacēla roku. «Kā var ar to saprasties, kas rases ziņā nav

līdzvērtīgs? To var tikai izlietot un kalpināt, bet ne kā ar savēju saprasties…»«Rābemanim junior pilnīgi taisnība,» Ludvigs Kerkoviuss apstiprināja. «Latvietis, kaut arī dabūjis

izglītību, ir tikai latvietis! Mums nevar būt ar viņiem nekas kopējs. Ar viņiem brāļodamies, mēs vilktu tostikai uz augšu un ļautu tiem pāraugt sev pār galvu. Mēs domātos viņus vadīt, bet tiktu no tiem vadīti.Protams, ka zemes politiku viņi iekārtotu tā, kā tas viņiem izdevīgāk… Es principā esmu tam noteiktipretim…»

«Atļaujat, eltestera kungs,» konsuls sacīja, «es tādu vienošanos neprasu latviešu interesē. Mūsu pašuinteresē es to labprāt redzētu, ciktāl mums var nākt par labu. Tas ir taktikas un ne principa jautājums…»

«Es jūs saprotu!» Kerkoviuss attrauca. «Mēs nekautrēsimies arī turpmāk latviešus izmantot unizlietot, kur to spēsim. Bet tādēļ mums ar tiem nevajag nekādu brāļošanos…»

«Jūs man atļausat paskaidrot, kā es to domāju,» konsuls lēni ieklepojās. «Es atkārtoju: taktikas un neprincipa jautājums. Mums būtu jādara iespaids saimnieciskā ziņā. Mani kungi, es griežu jūsu vērību uzmūsu saimniecisko pārsvaru. Latviešiem kredīta apstākļi pilnīgi neattīstīti. Viņiem te, Rīgā, ja nemaldos,tikai divas krājkases, no kurām viena pie tam vēl neko nenozīmē. Viņi ir darbībai cilvēki, savā ziņā patuzņēmīgi, bet tādēļ vēl jo vairāk no mūsu kredīta atkarīgi. Mums nu jārīkojas tā, ka viņu pašu interesē irpaturēt joprojām mūsu labvēlību. Ar gandarījumu man jākonstatē, ka starp tiem mazums latviešu tirgotāju;kādi mums vispār ir, nav manīti nekādi atsevišķi šovinistiski centieni. Tie pieslienas pilnīgi mums, tādēļka tas viņu pašu interesē…»

«Tas pilnīgi no viņiem saprotams,» Kerkoviuss iebilda, «bet nesaprotami no mums, ka mēs tosciešam. Mums latviešu saimnieciskā attīstība ir vēl bīstamāka nekā viņu inteliģence. Viņu turība unietaupījumi pieņemas ar katru dienu. Ja tas vēl tiek paveicināts, tad mūsu saimnieciskam pārsvaram varrasties tāds pretspēks, kas to paralizē. Mums tādēļ vajag uzmanīties, ka latvieši ar mūsu kredītu nesākorganizēt pret mums komerciālus cietokšņus, bet stipri baumas, ka kāds Krauklītis gribot radīt jaunutirdzniecības centru ārpilsētā un nokonkurēt mūsu veco Kaļķu ielu… Hipotēku biedrība jau tam savukredītu neliegs…»

«Kas? Hipotēku biedrība?!» Konrāds Bornhaupts atraidoši iesaucās. «Nē! Hipotēku biedrība priekššāda ārprātīga pasākuma nedos ne kapeikas…»

Pārējie kungi iesmējās. Ne tādēļ, ka viņš tik noteikti izteica savus uzskatus, bet tādēļ, ka tas caurdegunu šņāca līdzīgi mopsītim, kas ne ar ko nav mierā. Teica, ka viņam esot ļoti laba dvēsele, bet slimasirds, un tādēļ tas pastāvīgi rājās un šņāca.

Bet tagad par to it kā par brīnumu uztraucās citkārt mierīgais konsuls. «Es domāju, ka jūs, konsulentakungs, rīkosaties pēc savas biedrības statūtiem,» viņš sacīja. «Ja tur kādas vērtības būs ieliktas, jūsaizdosat, vienalga, vai būvētājs latvietis vai vācietis…»

«Tikai pēc biedrības statūtiem!» Bornhaupts ķildīgi iesaucās. «Nekur tajos nav sacīts, ka nauduvajadzētu aizdot pret ārprātīgiem pasākumiem. Tirdzniecības centrs Maskavas Ārrīgas kāpostu dārzā tačuir ārprātīgs pasākums vārda pilnā ziņā. Es par to nedotu ne graša pat vācu cilvēkam, ne vēl kaut kādambaurim…»

«Tas jau būtu savā ziņā boikots,» konsuls diezin kāpēc no šī paskaidrojuma vilka konsekvences.«Finansu lietās pie mums līdz šim vēl nav šķirots vācu rublis no baura rubļa… Laikam gan nekur visudzimtenes bērnu kopā iešana nav tik nepieciešama kā tirdzniecībā. Te uzsākt savstarpēju cīņu būtu tas patskā griezt vienam otra miesā… Es domāju, ka mūsu saimnieciskais pārspēks dod mums to dabisko tiesību– bez maziskiem paņēmieniem visu tirgotāju elementu savā labā vadīt.»

«Vadīt, vadīt!» Bornhaupts ķildojās. «Kas gan grib bauru ķēniņš būt?!»Konsuls sāpīgi iesmējās. «Saskaitāt savus biedrus Hipotēku biedrībā pēc tautībām, un jūs redzēsat,

ka jau tas esat!… Tik liels ir bauru pārsvars Hipotēku biedrībā… Un tie ļoti zina cienīt jūsu nopelnus pie

biedrības pacelšanas…»«Ar mokām dabūjām cauri delegātu sistēmu,» Bornhaupts atmeta ar roku. «Citādi – es bauru ķēniņš

negribētu būt.»Iestājās brīdi dziļš klusums. Kungi klusu sūca savus cigārus.«Aizkustinātā jautājumā,» fon Bimmelšteins uzsāka, «ir patiešām dilemma. Gribam mēs latviešu

elementu pilnīgi boikotēt, mēs ciešam arī paši. Pie tam zem tādiem apstākļiem mums blakus var attīstītiesbīstama latviešu tirdznieciska organizācija. Izturamies mēs pret viņiem kā pret savējiem, mēs varbūt šoprocesu vēl ātrāk paveicinām. Jo tas mums ir jāpatura acīs, ka latviešu saimnieciskā patstāvība ir mumsbīstama. Tirgoņi-latvieši sava kredīta un veikalu sakaru dēļ šimbrīžam gan vēl no mums atkarīgi, bet caurtiem pašiem kredītiem un sakariem tie saimnieciski stiprinās, un ir grūti kontrolēt, cik tie ar to top nomums neatkarīgāki. Daudz vieglāk lietu regulēt, attiecoties uz ierēdņiem. Latviešu komiji, pārvaldnieki unmazāki ierēdnīši ir ļoti noderīgi ļaudis, un es nezinu, kā mēs bez viņiem varētu iztikt. Tikai mums nevajaglaist viņiem iedzīvoties. Nevienam latvietim nevajag dot tādu vietu, kas dod lielākus ienākumus par 50rubļiem mēnesī. Bez viņiem iztikt mēs nevaram, bet mums jārīkojas tā, ka tie arī bez mums nevar iztikt.Priekš rupja, sūra darba latvieši labi diezgan, priekš vieglākām uzticības vietām mums savu cilvēkudiezgan. Pēc šādas taktikas rīkojoties, mēs viņus paturēsim arvien mūsu atkarībā. Atkārtoju vēlreiz:latviešu saimnieciskā neatkarība mums vairāk bīstama nekā viņu neatkarīgā inteliģence…»

«Bet abas ciešā sakarā,» fon Bingners iebilda. «Kā visbīstamākie pretinieki mums tādēļ jāieskatalatviešu literāti, kuri nav no mums saimnieciskā atkarībā, piemēram, latviešu advokāti. Tie caur cīņu armums neko nezaudē, jo mēs tiem nevaram nekur piekļūt. Taisni otrādi, tie caur cīņu ar mums pelna, jo toppie saviem tautasbrāļiem populāri un pavairo savu klientu skaitu. Tādēļ tad arī tāds Kalniņš un tādsVēbers, kas citādi ir tikai caurmēra juristi, ir tomēr latviešu nekronētie karali. Man nebūs lieki jāaizrāda,ka pie tam vēl šāda ļaužu bara piekrišana dod viņiem milzīgu morālisku spēku.»

Atkal brīdi klusums. «Šo apskaužamo pozīciju mēs būtu paturējuši,» konsuls Rābemans domīgisacīja, «ja mēs nebūtu nokavējuši īsto brīdi, kad savus dzimtenes līdziemītniekus varējām dabūt parsaviem draugiem un sabiedrotiem. Tad mēs būtu pasargāti pret rusifikācijas briesmām. Mūsu pasīvāpretestības spēja būtu tik stipra, ka šādi centieni ne līdz ādai netiktu mūsu miesā…»

Kerkoviuss dziļi nopurināja galvu, kas liecināja, ka viņš ar to nekādi nav vienis prātis. «Uz mūsupretestības spējām pret rusifikāciju es skatos ļoti pesimistiski,» viņš sacīja. «Agri vai vēlu mums būsjānoliek ieroči un jāpadodas… Mums būs jātop krieviem – –»

Tik dzīva sakustēšanās un atraidoši žesti visapkārt, ka viņš tīri no saviem vārdiem nobijās.«Es jau saprotu – tas nedabiski skan šinī acumirklī, šāds uzskats jums izklausās tīri kā bezprātība…

Un tomēr es jums saku: reiz mēs visi skaidri un labi runāsim krieviski. Mums būs jāmācās pa krieviski, jagribēsim pastāvēt. Bet savu mantojumu mēs tad atstāsim krieviem un ne šiem latviešu bauriem. Ja kādsRīgas pilsētu pēc mums valda, tad tas lai ir krievs un ne latvietis…»

«Bet kādēļ ne vācietis? Kāda mazdūšība!» Kuniberts iesaucās.«Tādēļ, ka citādi nebūs iespējams,» runātājs mēģināja aizstāvēties. «Jo tikai tas mums palīdzēs

noturēt savu saimniecisko stāvokli.»«Par to runāt ir vēl par agru!» fon Bingners noteikti atmeta ar roku. «Laiks pats radis, kas darāms.

Mums, baltiem, jāpalaižas vienīgi uz saviem spēkiem un jākaro uz divām frontēm. Vai tad mūsu senčijelkad citādi pār šo zemi valdījuši kā ar savu stipro roku? Dūšīgam palīdz dievs! Nekādus kompromisus!Labāk lūzt nekā locīties! Uz to vajag ciešas apņemšanās. Es jums to jau iepriekš paziņoju: es pilsētaslietās pa krieviski nerunāšu. Labi, es zaudēšu savu amatu, mani atcels, bet nāks cits manā vietā un darīstāpat…»

«Pilnīgi pareizi!» fon Etingens ar gandarījumu sacīja. «Ja es nāktu jūsu vietā, es rīkotos tāpat.»«Un, ja arī jūs, ekselence, atceltu, ko tad?» Kerkoviuss iejautājās.«Vācija necietīs savu tautas piederīgo vajāšanu,» Eižens Alts nepacietīgi ieminējās. «Viņas armijai

kopš 1870. gada ir respekts…»«Lai dzīvo Vācija!» Kuniberts liesmojošām acīm iesaucās. «Vācija pār visu…»Viņš tomēr sauca solo. Pārējie bija mēmi, un arī viņš pats vēl, it kā nobijies par savu pārdrošo ideju,

norāva balsi un saduga. Iestājās neomulīgs klusums.«Atļaujos piezīmēt,» konsuls pirmais to pārtrauca. «Ja nemaldos, mēs esam Krievijas un ne Vācijas

pavalstnieki. Mums nav iemesla sagaidīt no Vācijas kādu iejaukšanos, un Vācijai nav iemeslaiejaukties…»

«Mums te ir labi, un mēs citur nevēlamies,» Bornhaupts nošņācās. «Varbūt mums Berlīnes iespaidsnebūtu mazāk nepatīkams kā Pēterpils…»

«Pareizi…» dažas balsis nomurmināja. Atkal neomulīga klusēšana.«Atvainojat,» fon Bimmelšteins ieminējās, «mēs atklīstam no sava tiešā priekšmeta. Mums tagad ir

jāvienojas, kā rīkoties pie nākamām vēlēšanām, lai dabūtu pēc iespējas nospiedošu majoritāti. Caurnodokļu atlaišanu mazajiem mājsaimniekiem, proti, visiem, kas maksā pa 2 rbļ. 40 kap., ir nobīdīti piemalas pāri par 600 latviešu vēlētāju. Tie pat nav izsacījuši nekādu lielu protestu. Panākta arī vienošanāsar arhitekta Baumaņa un enkurnieku eltermaņa Štrauha grupu. Tomēr šo labi domājošo ir ļoti maz, unlatviešu vēlētāju sapulce no viņiem galīgi novērsusies. Mums tādēļ jāatron vēl citi ceļi, kā iegūtbalsis…»

«Ī nu!» Konrāds Bornhaupts ķildīgi iešņācās. «Vai jūs domājat, ka mums tās balsis vajadzētu pirkt?»Brīdi viens otru vaicājoši uzlūkoja.«Samaksāt kādam, lai tas tieši par mums nodod savu balsi,» barons fon Bimmelšteins beidzot

ieminējās, «es nezinu, vai šāds paņēmiens būtu savienojams ar mūsu baltu ētiku un parašām… Bez tambūtu arī grūti kontrolēt, vai samaksātais arī tiešām mūsu labā savu balsi nodod. Bet mēs varētu ganpielaist to indirekto balsu uzpirkšanu… Tas ir, mēs no mazturīgākiem nomales saimniekiem varētu atpirktviņu vēlēšanu zīmes un tās iznīcināt. Mums tad nevarētu pārmest, ka mēs kādu spieduši rīkoties pret savusirdsapziņu. Bet arī mūsu pretinieki šīs balsis nedabūtu.»

«Baltu ieroči ir arvien bijuši tīri un spodri,» konsuls beidzot ieminējās. «Mēs arvien esam atļāvušikatram brīvi rīkoties un tomēr esam uzvarējuši. Balsu pirkšana šādā vai tādā veidā liecinātu arī par mūsunespēku. Es aizrādu vēlreiz, ka mums par labu ir ļoti svarīgs faktors: latviešu pašu saimnieciskāsinteresēs ir turēties ar mums.»

«Bet mums tas jāliek viņiem skaidri un gaiši saprast,» L. Kerkoviuss aizrādīja. «Es runāju ar brūžaīpašnieku fon Stricki. Tas caur saviem sakariem ar vīnūžniekiem, kas pa lielākai daļai latvieši, apsolamūsu lietai lielus panākumus. Viņš domā kreditēt un pabalstīt tikai tos dzērienu tirgotājus, kuri balsosmums par labu vai izlietos priekš mums savu iespaidu. Visiem citiem tas neko nekreditēs un vecusparādus bez žēlastības piedzīs…»

Konsuls savieba vaigu, – arī šis priekšlikums viņam nepatika. «Es būtu pret katru balsu izspiešanu,vienalga, kādā veidā,» viņš sacīja. «Piekrīt mums kāds no brīva prāta, – viņš mums patīkams, nepiekrītviņš, – nu, kā viņam tīk! Kādēļ tad lietot spaidus, ja caur veiklu aģitāciju to pašu balsi varam dabūtlabprātīgi un pat vēl ar sajūsmu. Protams, priekš tam vajag aģitatoru iz pašu latviešu vidus, kuriem piesaviem tautiešiem uzticība. Mums tādiem būs pat jādod kādas kompensācijas, bez tam neies. Jo, jalatvieši visi slēgtās rindās balsotu mums pretim, mums klātos patiešām dumji.»

«Vai kādam būtu tāds latvietis zināms, kas grib priekš mums strādāt?» fon Canders ieminējās.Neviens uz to neatbildēja.«Mani kungi!» baronese beidzot ieminējās. «Atvēlat man, ka šo lietu ņemu savās rokās. Man ir

zināmi spēki, kā pievilkt visus labi domājošos latviešus mūsu pusē…»«Jūs, cienītā kundze, – jūs gribiet mums palīdzēt?» dažas balsis pārsteigtas iejautājās.«Jā, manā rīcībā ir kāds latvietis, kurš sevi par latvieti nemaz netur. Viņa sieva agrāk kalpojusi pie

manas māmiņas, bet tagad viņš ir turīgs vīrs, kam ļoti liels iespaids pie saviem labi domājošiem

tautiešiem…»«O, tas jau būtu ļoti skaisti!» dažas balsis iesaucās.«Es viņu jau esmu savervējusi,» tā turpināja. «Viņš ir gatavs strādāt priekš mūsu svētīgās lietas. Bet

no jums, kungi, atkarājas, vai tas notiek. Jums jāpalīdz man izpirkt mans vārds, ko es viņam par toapsolīju…»

«Nu, un kādi ir šie prasījumi?» fon Bingners ieminējās pēc nospiedoša klusuma.«Viņam jādabū par to nakts kneipes koncesija…»«Tikai?!» visi it kā izbrīnījušies viens otru uzlūkoja.«Tikai,» baronese apstiprināja. «No tam var redzēt, cik ienesīga ir šāda nakts kneipe. Protams, es

pieņemu arī, ka tiešie izdevumi, kas vajadzīgi pie sekmīgas aģitācijas, viņam tiks atlīdzināti?»«Es domāju, ka šī priekšlikuma izpildīšanai necelsies kavēkļi,» fon Bingners pēc īsas apdomāšanās

atbildēja.«Priecājos, ka tad ar saviem sakariem varu veicināt svēto baltu lietu,» baronese apmierināta sacīja.

«Kontroli pār aģitāciju, ka mūsu uzticības vīrs patiešām savu pienākumu izpilda, es ņemos uz sevi. Vaiman to uzticat?»

«Ne vien to uzticam, bet lūdzam jums to uzņemties…» Augusts fon Etingens dzīvi iesaucās. «Esdomāju, ka visiem sapulcējušamies būšu runājis iz sirds, ka baroneses kundzei fon Bimmelštein par viņaslielo patriotismu izsakām dziļi sajustu pateicību. Tā ir iepriecinoša zīme priekš mūsu lietas, ka arī baltusievas piedalās cīņā līdzi ar mums. Viņas, tā. sakot, dod mums savus matus stopu stīgām. Pie tādasuzupurēšanās svētā baltu lieta nav bez cerības… Pateicamies jums ļoti; augsti cienītā baroneses kundze!…»

«Jūs esat ļoti laipni, ekselence!» baronese Ortrūde maigu smaidu un grāciju paklanījās. «Es darutikai savu pienākumu…»

«Hoch, hoch, hoch!» atskanēja no visu mutēm kā pērkona grāviens. «Baronese fon Bimmelštein arsaviem darbiem lai zelta burtiem paliek ierakstīta mūsu dzimtenes vēsturē!…»

Viņa atbildēja tikai ar mēmu paklaņu un maigiem smaidiem. Barons ar labpatiku skrullēja savasūsas, Kuniberts ar lepnumu noraudzījās uz māsu, un vecais konsuls apmierināts ieklepojās un nobraucījasavu sirmo bārzdu.

Šai ovācijai sekoja vēl īsas pārrunas par sīkiem taktiskiem jautājumiem. Tad oficiālā apspriešanāsnobeidzās, un tai sekoja viesmīlīgas vakariņas.

Piecpadsmitā nodaļa Kārļa vienīgais peļņas avots bija līdzstrādība «Baltijas Vēstnesī». Bet maz tā viņam ienesa, jo

vecais Dīriķis honorārus maksāja pavisam zemus. ««Baltijas Vēstnesis» kā dienas laikraksts,» viņšaizbildinājās, «strādā vēl arvien ar zaudējumiem. Tikai pateicoties «Balss» lielajam abonentu skaitam,mēs tiekam cauri.» Abas avīzes kopš 1880. gada bija savienojušās par kopēju uzņēmumu ar kopējudrukātavu, pelņu un zaudējumiem zem Bernharda Dīriķa saimnieciskās vadības.

Uz šiem apstākļiem pamatodamies, viņš ne pats lielu algu ņēma, ne arī to citiem daudz maksāja. Kākopējā veikala administrators un «Baltijas Vēstneša» atbildīgais redaktors viņš vairāk nedabūja kā 125rubļus mēnesī un dzīvoklim tās istabiņas, kas palika pāri no redakcijas un kantora telpām. LīdzredaktoriPļavnieku Pāvuls un Vensku Edvards dabūja katrs tikai pa 50 rubļu mēnesī. Protams, darba jau arī viņiemnebija daudz. Tos varēja sastapt vairāk «Imperiālā», «Suvorovā» un «Latviešu biedrībā» nekā redakcijā.Viņi pastāvīgi brokastoja, jo iebrauca jau gandrīz katru dienu Rīgā kāds tautietis, kas gribēja ar viņiemsatikties. Kad iebrauca vecais Stučka no Kokneses, tad viņiem bija svētku dienas. Tas ļoti mīlējastudentus un labprāt izmaksāja. Sacīja: «Munc dāls Pāteris jau arī studierē…» Un, ja nebija tādu tautiešu,viņi pārtika paši no sava kredīta un skaidrās naudas.

Protams, ka ar tiem ienākumiem, kas viņiem pie «Baltijas Vēstneša», tie dienu mūžu nebūtu varējušisavus izdevumus segt. Tiem bija arī vēl savi blakus ienākumi. Pāvuls Pļavnieks čakli tulkoja Latviešuteātrim lugas, kuras veselu laikmetu, vai nu tās bija joku vai bēdu lugas, komēdijas vai traģēdijas,dziesmu lugas vai melodrāmas, bija tulkotas no P. Pļavnieka. Un Vensku Edvards šad un tad pa savāmmūzas stundām sarakstīja pa vāciskam kādu ievadrakstu un aiznesa to «Rigasche Zeitung'as» redaktoramAleksandram Buhholcam. Tie izrādījās tik labi nostrādāti un ar tādu kvalitāti, ka baltu patriots tos uzņēmabez vārda runas un maksāja 5 kapeikas par rindiņas. Tad tūliņ paklīda nauda! Dažreiz pavisam pie spala:ne skaidras naudas, ne kredīta, un brokastot tā gribētos… Sadomāja ko, uzrakstīja, aiznesa Buhholcam, unnaudas bija atkal papilnam. Ja raksti tam noderēja, tas nemeklēja pakaļ, kas īsteni tie pat rakstītājiem.Nevajadzēs lieki apgalvot, ka ne aiz mīlestības pret vācietību tie viņam rakstīja.

Kādēļ tad viņi labāk nerakstīja ievadrakstus pašam «Baltijas Vēstnesim»? Ko tad par tiem te dabūja!Studētiem un studentiem gan vecais Dīriķis maksāja privileģētu cenu, tas ir, 2 kapeikas rindā paroriģināliem, i kapeiku par tulkojumiem. Citiem tikai pusi no tā. Cik tur nevajadzēja rindu, lai nopelnītuvienu vienīgu rubli! Bet cik tad katrā numurā varēja iedabūt?! «Rigasche Zeitung», tā maksāja citādi unvarēja arī dot telpu, cik vien vajadzīgs.

Tomēr bija it visiem labi, jo arī «Baltijas Vēstnesis» caur to it nebūt necieta. Viņam bija gankodolīgi ievadraksti, gan interesanti feļetoni. Ar šīm aizkulišu būšanām Kārlis dabūja tuvāk iepazīties.

Noiedams šad un tad uz redakciju apklausīties, kad atkal kāds no viņa iesūtītiem rakstiņiem tiksnodrukāts, tas iepazinās ar toreizējo korektoru Augustu Reinholdu Krūmu. Pašu Dīriķi viņa «vissvētākāvietā» traucēt neklājās, citi redaktori pa lielākai daļai brokastoja un nebija tur, – tātad vienīgais cilvēks,kas viņam ko varēja sacīt, bija Krūms. Pēdējais pret rakstniekiem un dzejniekiem bija ļoti uzmanīgs uncentās tos iemantot par saviem draugiem; vismīļāk par «tu» draugiem. Tā arī Kārlim viņš nāca pretim arlaipnību. Jau sen viņš lasījis tā rakstus un par tiem interesējies (korektūrā), nu jūtoties ļoti pagodinātsiepazīties ar pašu autoru Miķel Ērgli…

«Mani sauc Kārli Ērgli,» Kārlis pārlaboja.«Kārli «miķel» Ērgli,» Krūms pārlaboja. Viņam bija tāds savāds paradums visus slavenos latviešu

vīrus dēvēt par «miķeļiem». kas te, kā redzams, vairs nebija domāts kā personas nosaukums, bet augstivērtējamu īpašību apzīmējums. Pamatodamies, ka daži toreizējie latviešu slavenie vīri, piemēram,Miķelis Skruzītis un Miķelis Klusiņš, patiešām saucās Miķeļi, viņš analogi ar to miķeļoja ikvienu, kasdaudzmaz ievērības cienīgs. Tā viņam bija «miķel» Veinbergs un «miķel» Vēbers, un vēl daudzi citi

«miķeļi».Ja tā, tur Kārlim nekas nebija pretim, un viņš bija mierā to pagodināt pretim par «miķel» Krūmu.Un taisni tas Krūmam ļoti glaimoja. Jo arī viņš bez korektūras bija diezgan lauzījies literatūrā,

tulkodams vācu romānus, tā ka arī viņš pretendēja tikt pieskaitīts «mikeļiem».Starp viņiem abiem nodibinājās draudzīgas attiecības. «Miķel» Ērglis «miķel» Krūmam vēl jo

vairāk bija patīkams, ka palīdzēja pēdējam pie korektūras, kad bija ieradies redakcijā. Vienam tas gājaļoti gausi. Pie katra teikuma jāapstājas un jāpārliecinās, vai tā arī ir manuskriptā. Bet, ja divi, – viens lasasalikumu un labo ortogrāfijas kļūdas, otrs atkal skatās manuskriptā, vai nav kas par daudz vai par maz. Piemazākās nesaskaņas lasītājs tūdaļ tika apturēts, atrastā kļūda izlabota, teksts saskaņots un tad atkal tālāk.Augusts «miķel» Krūms tad jutās pārāk laimīgs, kūpināja papirosu pēc papirosa, kas viņam bija ļotistrupu un resnu dimensiju, un cienāja ar tiem arī draugu. Viņu korektūras galds dažreiz bija tīts zilā dūmumākonī, bet tas nevienu netraucēja, tādēļ ka tanī laikā tur neviena cita nebija.

Kārlis gandrīz nekad neatteicās viņam palīdzēt, jo, taisnību sakot, arī viņam pašam ļoti interesējaiepazīties ar šī amata noslēpumiem. Kāda zīme un kāds krusts katrreiz jāpievelk, lai burtlicis zinātu vainu.Viss jau ir pasaulē jāmācās, un labs ir tas, ko prot…

Krūmam ļoti patika tādi rakstnieki, kuriem gludi teikumi, visi komati un punkti, kā pienākas, tā ka turvairs nekāda piņķerēšanās. Domu dziļumu viņš neprasīja, kad tikai tā skaidra. Bet, kur tā bija druskudziļāka vai arī runa par tādiem priekšmetiem, kurus tas nevarēja tvert, tad viņš to lika uz autora trūcīgāsinterpunkcijas rēķina un ļoti errojās. «Nu, kas tas par teikumu!» viņš aizskarts sūrojās. «Kurš cilvēks tovar saprast!? Nē, – tas cilvēks lai labāk iet malku zāģēt, nekā viņš raksta avīzēs.» Turpretim, ja teikumilabi lasījās un vijās, tur saturs varēja būt cik banāls un tukšs, viņš nevarēja beigt priecāties. «To saprotikviens… Ikviens zina, par ko te ir runa. Nē… tādus manuskriptus man var sūtīt katru dienu… Ar tocilvēku es labprāt sadzertu kopā šņapstu… Vissmalkāk raksta Fricis «miķel» Kārkluvalks, ar to essadzertu kopā divus šņapstus…»

Tā viņi nostrādāja kopā stundas pusotras, un darbs bija veikts. Krūmam tik daudz laika ietaupīts, un,gaidot uz revīziju, varēja pārskriet pāri uz Parka pagrabu. Krūms pagodinājās savu draugu uzaicināt uzkādu «špukteri». Tur viņiem bija klusa vieta aiz bufetes gardīņiem pie Kaufmaņa. Tur viņi tad iemeta pašņabim, uzkoda uz spirta ceptu tīriņģiešu desu, iedzēra pa zeidelei alus un gāja atkal. Krūms bija «darbacilvēks», kuram nebija laika tik ilgi brokastot kā redaktoriem.

Tā tas gāja gandrīz katru dienu no dienas. Viņu draudzība tapa arvien tuvāka, tā ka tie beidzotsadzēra tutulības. Tad Krūms, kas citādi pret katru pieņēma noslēpumainu vaigu un savu padomu labprātneizklāstīja, viņam uzticēja tuvāk savus un arī avīzes apstākļus. Viņš pats pelnot kā korektors pie abāmavīzēm; «Baltijas Vēstneša» un «Balss», četrdesmit rubļu mēnesī. Ar to vien nevarētu dzīvot, jo viņamesot prāva «pamīlija». Bet viņš iekasējot arī veikala rēķinus, par ko dabūnot mazu procentu. Tad arī vecis(Dīriķis) viņam izgādājis vietu par teātra bibliotekāru. Tagad, kur vecis ticis par teātra komisijaspriekšnieku, viņam droša jau arī teātra inspicienta vieta. Tā viņam sanākot otri četrdesmit rubļi mēnesī.«Nu, tad daudzmaz var dzīvot,» viņš sacīja. Pa reizei feļetonam pārtulkojot pa romānam, par ko dabūnotpiecus rubļus loksnē. Tas priekš šņapsta un papirosiem. «Es te pie šīs avīzes esmu ļoti nepieciešamapersona,» viņš ar pašapziņu sacīja. «Dažs te var izpalikt dienām, to nemana. Bet, ja Augusts «miķel»Krūms paliek nost tikai vienu dienu, avīze mudž no drukas kļūdām…»

«Ja jau tu tiec tā algots,» Kārlis iebilda, «man liekas, ka tu tad stāvi labāk nekā tie redaktori…»«Mūsu redaktori – –» Krūms mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Vai tu domā, ka tie labākie raksti jau

no viņiem?! Polemikas, politika, feļetoni?… Tu ļoti alojies…»«No kam tad?» Kārlis ziņkārīgi jautāja.«To tikai es, vecis un vecākais skrejpuika zina,» Krūms noslēpumainu vaigu viņam uzticēja. «Dienu

no dienas «Vēstnesī» parādās viņu raksti, bet pašus viņus mēs te neredzam. Viņi ir tie, kas to garupiedod… Cik mūsu redaktori to piedod, tas ir nieks… Ko tad, piemēram, vecis pats raksta? Viņš skatās

«Valdības Vēstnesī», vai kāds latvietis nav dabūjis činu vai paaugstināts amatā… To viņš tad ieliek mūsuavīzē, un ar to aprobežojas visa viņa līdzdarbība. Bet mūsu polemikas un smalkā politika – –»

«Kas tad to raksta?» Kārlis kļuva nepacietīgs.Krūms pieņēma vēl jo noslēpumaināku vaigu, apskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un tad

pusbalsī sacīja: «Fridrihs «miķel» Veinbergs! Vai esi par šo vīru ko dzirdējis? Neviens viņu te šinīstelpās nav redzējis, bet tas vada visu politisko un polemisko daļu. Neviens nedrīkst šinīs jautājumosiemaisīties… Nevienu jota no viņa rakstiem atņemt vai tiem pielikt… Bet tie arī ir raksti! «RigascheZeitung'as» redaktors Buhholcs diezin ko dotu, ja viņam tādi būtu! Viņš piedāvājis Veinberģim savupolitiskās nodaļas vadīšanu, bet tas to atraidījis. Viņš tā ne kā dažs labs cits… Priekš saviemprincipiēliem pretiniekiem tas neraksta…»

«Kā tad viņš uztura sakarus ar redakciju, ja viņš te nekad nav?» Kārlis, lietā ieinteresēts, gribējazināt tuvāk.

«To tikai «miķel» Krūms zina!» tas sita sev apzinīgi pie krūtīm. «Te ir…» tas lepni izvilka no krūšukabatas aprakstītas papīra strēmeles. «Nodošu tūdaļ drukātavā… Tad salikumu nonesīšu viņam, laiizskatās vēl cauri, pēc tam tiks drukāts… Neviens te nevienu «jota» nedrīkst grozīt…»

«Es nesaprotu,» Kārlis ieminējās. «Kādēļ tad viņš pats nenāk uz redakciju?»«Kāpēc? Vai tu neesi neko par to dzirdējis? Viņš nedrīkst atstāt savu dzīvokli. Uz viņu glūn simtiem

spiegu un, tiklīdz tas parādītos uz ielas, tad – caps! – tas būtu ciet un krātā iekšā. Un tad, ja vācieši viņureiz dabūtu rokā, tas saules arī vairs neredzētu…»

Kārlis par to bija drusku dzirdējis, tagad viņam draugs izstāstīja visus galu galus. Tas bija par topašu viņam uzticētās bāriņu naudas notrumpošanu. Vecā rāte viņam par to ņēmusi tiesības un piespriedusicietuma sodu. Bet kā arvien sava mūža kritiskos brīžos, tā arī šoreiz «miķel» Veinbergs prata sevlīdzēties. Lai soda izciešanu atliktu, tas palika slims. Viņš nevarēja atstāt istabu, nekaitējot bīstamā mērāsavai veselībai vai apdraudējot pat savu dzīvību…

Vai viņš patiešām tik slims bija, par to arī varēja būt domstarpības. Viņam bija tāda apliecība nopolicijas ārsta Dr. Loskija. Policija toreiz vecās Rīgas iekārtā bija pirmā iestāde, kas patiešām krieviskijuta un domāja, – pirmā priekštece no jaunajām krievu iestādēm. Un katram vienam krievu cilvēkam, kasdaudzmaz lietā bija ieskatījies, vajadzēja noprast, ka te ir darīšana ar baltu intrigu, lai nogādātu pie malasnepatīkamu pretinieku. Jo, kā Krūms zināja stāstīt, tad tamlīdzīgu pārkāpumu bija pastrādājuši arī dažibaltu advokāti. Bet neviens tādēļ nebija zaudējis tiesības, un nevienam arī nenāca prātā tos tādēļ cietumātupināt. Pietika ar rājienu, un tas bija viss! Bet te, kur gribēja cilvēku nogremdēt, krievu ārsts ar labākosirdsapziņu izjauc baltu nodomus. Pie tam viņš jau arī nemaz nebija liecinājis nepatiesību, ievērojot, kaneviens cilvēks nav absolūti vesels. Ikvienam ir šāda vai tāda fiziska vaina, un, ja tikai to stiprāk uzsver,tad par slimu var atzīt arī cilvēku, kas liekas itin vesels. Bet tas te nekrita svarā. Svarā krita tas, ka, javiņš apliecībai reiz licis apakšā savu parakstu un to un to liecināja, tad nevienam nebija tiesība par viņuko labāk zināt un arī nekāda iemesla par viņa liecību šaubīties. Fridrih «miķel» Veinbergam nu reiz bijarokā tāds dokuments, un tikpat kā velnam krustu, tā viņš to turēja pretim rātes ministeriāļiem, ja tieieradās ar nolūku vest viņu uz pieres vietu. Protams, baltu patriotiem jau ļoti kairināja dabūt viņu rokā, unpārāk bieži tie sūtīja pie viņa savus «sbirus» apjautāties un pārliecināties, kad viņš varētu sākt savusēdēšanu. Bet katru reizi tiem pret viņa dokumentu kauna pilnām acīm vajadzēja atkāpties un laist viņumierā.

Bet, no otras puses, tiklab pats «miķel» Veinbergs, kā arī viņa draugi bija spēruši soļus, lai tas savastiesības atkal atdabūtu. Par saviem labiem pārskatiem tas bija ieguvis lielas simpātijas pie senatoraManaseina. Pie pēdējā, kā mēs jau zinām, arī Stērstu Andrejs bija aizlicis par viņu labu vārdu,aizrādīdams, ka pie uzticētās naudas izšķiešanas vainīgs viņa tēvs un māsa. Negribēdams tos nodot, viņšvainu ņēmis uz sevi. Aizkustināts no tādām jaukām rakstura īpašībām, senators bija apsolījies visiemspēkiem censties, lai viņu reabilitētu. Bet vēl arvien viņa pārbaudīšanas gadi nebija beigušies, vēl arvien

tiesu varu turēja savās rokās vecā Rīgas rāte. Un, kamēr tas bija, Damokla zobens karājās pār viņa galvu.Bet neba nu viņam bija noslēpums, ka vecās Baltijas tiesas pēc Manaseina revīzijas katru dienu varējatikt likvidētas un viņu dienas ir skaitītas. Nāk tad jaunās krievu tiesas, un viņš var svabadi uzelpot. Nebijadomājams, ka tās viņu gremdēs, bet viņam drīzāk līdzēs… Cerībā uz jaunu, svabadu nākotni viņš cietasavu verdzību, cieta tanī apziņā, ka pārcietīs tāpat, kā latvju tauta pārcietusi savu 700 gadus ilgoverdzību.

Tā viņš bija slims un ne soli neatstāja pār sava dzīvokļa slieksni, un tomēr no šejienes bija «BaltijasVēstneša» īstā dvēsele un faktiskais vadītājs. Manuskriptiem tikai no redakcijas vajadzēja atsūtīt pakaļ unvisu citu vajadzīgo pienest. Nevienam citam arī nebija tiesība politikā un polemikā iejaukties bez viņaziņas, un lai tas arī būtu pats Dīriķis. Tas cīnījās tikpat sekmīgi pret Jūliju Ekardu kā Augustu Buhholcu,ar tikpat labiem panākumiem pret Eiženu Altu, Bērensu kā fon Menzenkampfu. Tie nevarēja saprast, kurlatviešiem cēlusies tāda galva, kas viņus, tā sakot, ņem nost uz funktīm. Lai gan tas bija noslēpums, tomēr«nekas nav tik smalki tumsā tīts, ko neceļ gaismā saules rīts», un tā arī viņi izzināja šo «lauvu» un viņa«alus». Izzināja viņa Ahilesa papēdi un sāka par viņu ļoti interesēties. Aleksandrs Buhholcs bija izzinājis,kas ir «Baltijas Vēstneša» īso, kodolīgo politisko rakstu autors. Viņš arī labprāt tādus būtu vēlējies savāavīzē, un varēja būt arī taisnība, ko Krūms stāstīja, proti, ka viņš to uzaicinājis par savas avīzeslīdzstrādnieku. Ar to viņš varbūt cerēja novērst dažu labu konfliktu, un arī viņa gudrās galvas dēļ.

Arī pie tautasbrāļiem viņa slava izpaudās, ka tas ļoti gudrs. Ikviens nospiests un vajāts, kas nezinājavairs, kur griezties, meklēja pēdējo padomu pie viņa. Un viņš tad pateica, ko vajag. Tikai jau nu pie viņagrūti bija pietikt. Jo kas tad svešu cilvēku var zināt, ar kādu nolūku viņš nāk. Varbūt ka tas kāds spiegs vaipat ķērājs, kas atnācis viņu uz tuktūzi vest… Tur tad vajadzēja pirms aprunāties ar Augustu «miķel»Krūmu, kas varēja pie viņa pielaist pa mazo pusi. Tādam tad bija līdzēts. Kas pie viņa pieticis, bija jautikpat kā glābts. Jo viņš ķērās pie lietās ar tādu nopietnību, ka pat tur, kur neviens advokāts vairs nezinājapadomu, viņš arvien veda prāvu laimīgi galā. Un pie tam viņam vienalga, vai tev, cilvēkam, kas makā irvai nav. Viņš jau nestrādāja honorāra, bet lietas dēļ, jo viņu pašu jau visvairāk interesēja, kāduspanākumus dos viņa lietotie paņēmieni. Viņa pirmais un galvenais prasījums no klienta bija, ka tamjāgādā par koncepta tīrā izrakstīšanu. Ja tas prot rakstīt, lai noraksta pats. Vai vislabāk lai raksta tūdaļtīrā, viņš diktēs.

Jo pašam viņam, – cik laba tam bija galva, tik slikta atkal roka. Iesāka viņš uz loksnes jau labipazemu, bet ir tad rinda līdz otrai malai uzgāja pavisam uz augšu līkumu līkumiem, it kā pa celmiem. Jatas uzsāka drusciņ augstāk, rinda jau loksnes vidū pārkrita par malu. Dažreiz tas it nepavisam nevarējaparakstīt – roku krampju dēļ. Laikam šī iemesla un arī drošības dēļ. Jo varēja gadīties, ka rāte vaihoftiesa uzzīmē viņa rokrakstu un sāk tuvāk interesēties, kā gan slims cilvēks var pagatavot tādus rakstus.

Itin kritiskos brīžos, kad rātes ministeriāļi tikpat kā dunduri sāka lidot ap viņa māju, Fridrih «miķel»Veinbergs likās pavisam gultā, kā jau «slims» cilvēks. Tādās reizēs tad viņš pat avīzei nodomātos rakstusnedrīkstēja rakstīt, bet lika Krūmam atnākt un uzrakstīt to, ko viņš diktē. Krūms atkal bija cilvēks ar tikizturīgu roku, ka varēja rakstīt no rīta līdz vakaram. Uz dažu labu slavenu rakstu Augusts «miķel» Krūmsbija ne mazum lepns. «No manas spalvas tas ir tecējis,» tas sacīja, «ar paša roku to esmu rakstījis. Viņagalva un mana roka, tās abas kopā dara brīnumus…»

Protams, atklāti Veinberģi neviens nedaudzināja, bet viņa klienti viņa slavu iznesa pa visu zemi.Nodibinājās vispārējs uzskats, ka starp lielajiem tautas vīriem viņš pats gudrākais un pieietamākais. Viņšpalīdz tev un runā ar tevi, vienalga, vai esi licis viņam rubli galdā vai ne… Tādas lietas tautieši mīlēja uncienīja tāpat kā tagad. Tai ziņā viņa cietumnieka gadi bija varbūt tie populārākie un slavenākie visā viņamūžā…

* * *

Arī Kārlim nācās šad un tad noiet pie Fridrih «miķel» Veinberģa un atnest manuskriptus, kad Krūmsbija aizkavēts. Protams, ka pēdējais to iepriekš pie viņa bija novedis un stādījis priekšā kā «savu»cilvēku, kuram var uzticēties.

Rītasvārkos un tupelēs viņš bija pastāvīgi runājams, sajukušu bārzdu un matiem. Viņa dzīvoklispastāvīgi bija neuzkopts, rakstāmgalds vislielākā nekārtībā. Pastāvīgi pie viņa bija klienti – vienam šāda,otram tāda lieta. Vienam prošeņija pie gubernatora, otram darīšana pie Rīgas rātes, trešam pielandfogtejas, vēl citam pie hoftiesas.

Viņš diktēja vienam priekšā un reizē ar to izklausīja, kas otram par lietu. Tiklīdz tas daudzmaz bijaapstāstījis, viņš zināja jau, ko darīt. Diktēja tam arī un klaušināja jau trešo. Tā viņš strādāja pa trimčetrām lietām uzreiz, diktēja vienam pa krieviski, otram pa vāciski, kā nu kuru reizi vajadzēja, un klientirakstīja. Bet gadījās viens, kas neprata rakstīt, un Veinberģis nezināja, kā līdzēties. Tas ieraudzīja Kārli.«Jūs, jaunais cilvēk; varbūt varat…» Nosēdināja to pie galda, sauca tam priekšā un lika rakstīt ceturtam.

Kārlis bija nācis pakaļ rakstam par pilsētas domnieku vēlēšanām pēc notikušā akta. Visa latviešusajūsma un vienprātība bija bijusi velta. Trešā klasē, kur katrā ziņā būtu vajadzējis uzvarēt latviešiem,bija uzvarējuši vācieši un pat vēl ar lielu balsu vairumu.

Lielais pulks bija it kā pārsteigts. Neviens to negribēja ticēt. Un tautas vīri pavisam grūtsirdīgi.Pēteris Krauklītis šinī lietā bija atnācis pie Veinberģa aprunāties un aizrādīt, uz ko lai viņš sevišķi«Baltijas Vēstnesī» raksta. Bet Veinberģis pats to zināja.

«Ja jau tā prot vēlēšanu sarakstu sastādīt,» viņš, sāpīgi smiedamies, sacīja, «tad jau uzvarēt navnekāda skola. Pilsētas valde visiem maziem namu īpašniekiem, kuri maksā pilsētai gadā 2 rubļus 40kapeikas un mazāk, atlaidusi nodokli pavisam un strīpojusi tos no vēlētāju saraksta. Nodokļu atlaišanuviņai neviens nav lūdzis, viņa to darījusi patvarīgi uz savu galvu, lai mazajiem latviešu namsaimniekiemlaupītu vēlēšanas tiesību. Mēs par to iesniegsim sūdzību…»

«Tādi mēs, latvieši, esam,» Pēteris Krauklītis sūrojās, «par lēču virumu mēs pārdodam savupirmdzimtību. Visi tie Baumaņi, Ruļļi, Medņi, Štrauhi un Einberģi, kādēļ viņi balsoja kopā ar vāciešiem?Tu viņus «Baltijas Vēstnesī» pienaglo pie kauna staba, šos tautas nodevējus!»

Veinberģis uz to cieta klusu, jo pie sevis viņš labāk apsvēra zaudējumu iemeslu, jo, patiesībā ņemot,kāda liela atskaldīšanās no latviešiem līdz ar minēto grupu nemaz nebija notikusi. Nelūkojoties uzStarpiņa lielajiem pūliņiem, viņa panākumi nemaz nebija tik lieli, kā baronese fon Bimmelštein tosiepriekš bija vērtējusi. Tā kā vāciešiem bija labi izgājis, tad tie neko daudz nesacīja, bet deva ir apsolītokoncesiju, ir samaksāja arī uzstādīto aģitācijas rēķinu. Tomēr par to, ka latvieši balsojuši tik slēgtāsrindās, tie bija nepatīkami pārsteigti. Redzams, ka pārvilkt lielāku daļu latviešu vēlētāju savā pusē navnekādu cerību, tā ka vācieši nākotnē jutās ļoti apdraudēti. Ja tu latvieša vēlēšanas zīmi nevari dabūt rokāun viņu neiznīcini, drošs tu par viņu nevari būt…

Daudz labāki panākumi jau viņiem bija bijuši ar krieviem. Viņu vadonim Merkuļjevam bija apsolītspilsētas valdes locekļa amats, direktora vieta pilsētas diskonto bankā un direktora vieta Hipotēkubiedrībā. Bet tas nebija par velti dots. Krievi, ja arī to nebija visai daudz, tie visi tomēr slēgti bijabalsojuši par vāciešiem. Tās pāra simts balsis, kas vāciešiem citādi būtu bijušas pretim, pārnāca viņupusē, kas iztaisīja starpību no 400 balsīm.

Tas Veinberģim visvairāk bija ķēries pie sirds. Savos avīžu rakstos pirms vēlēšanām tas bijapierādījis tikpat kā uz delnas, ka krievu politika tiem nekad neatļauj biedroties ar vāciešiem, ja tie negribstrādāt tieši paši pret savām interesēm. Jau iepriekš viņš noteikti sacīja, ka, neraugot uz visām valodām,šāds kompromiss nav iespējams, un krievi ar vāciešiem nekad kopā neies. Un tomēr viņi bija tiknepolitiski un apstulboti! Tas viņam ļoti grauza.

«Mēs tā to neatstāsim, mēs sūdzēsimies,» viņš, sāpīgi smiedamies, Krauklītim atbildēja. «Pirms pieguberņās valdes, ja tas nelīdzēs, tad pie valdošā senāta. Vēlēšanas apgāzis jau tādēļ vien, ka pie vēlētājusaraksta pielaistas rokām taustāmas pretlikumības.»

To viņš sacīja tikai Krauklītim un arī pats sev par apmierinājumu, jo patiesībā pats tam neticēja.Sevišķi tādēļ, ka krievi bija pārgājuši vācu pusē.

«Bet to es saku,» Krauklītis aizskarts turpināja, «pie tādām cūcībām es savu kandidatūru no vāculistes 2. klasē noņemu. Ja mēs paši ar saviem spēkiem nevaram domē tikt un krievi mūs nodod, no vācužēlastības es negribu atkarāties…»

Tā nu bija vīrišķīga apņemšanās, bet viņš vēl nezināja, cik dārgi tā viņam maksās. Viņš jau bijaķēries pie sava jaunā tirdzniecības nama būves un raka jau fundamentu pa kāpostu dārziem no Marijasielas uz Dzirnavu ielas. Tik daudz gan viņam nebija, ka ar saviem līdzekļiem vien milzīgo būvi būtuvarējis vest galā un arī atpirkt visu ielas fronti. Gruntsgabala īpašnieki, saoduši viņa nolūku, gribējaapstākļus izlietot savā labā un prasīja tādu cenu, ka viņš nesamanīja vairs solīt. Bet, ja cilvēks zina, koviņš grib, tas var strādāt arī sakarā ar nākotni un rīkoties pa daļām. Viņš vilka fundamentes pa tāmgruntēm, kas viņam jau bija. Uz pārējām viņš varēja mierīgi gaidīt, kamēr viņu īpašnieki grib pārdot parto cenu, kā viņš sola, vai arī mantojuma dalīšanas dēļ vai aiz citiem kādiem iemesliem pat spiesti pārdot.Viņš zināja arī, ka kapitāls ir starptautisks, un kapitāls, neskatoties uz tautību un ticību, kapitālu pabalsta.Pēc Hipotēku biedrības statūtiem viņam tiesība uz savu būvi dabūt aizņēmumu, tiklīdz tas nobeidzis trešostāvu. Protams, samērā ar iebūvēto vērtību.

Ir arī tad vēl viņam nācās grūti sadabūt vajadzīgo budžetu līdz trešam stāvam. Amatniekukrājaizdevu klase, kurā viņš bija par direktoru, toreiz uz Rīgas mājām vēl naudu neaizdeva. Vai nu tās vēlneturēja par pilnīgi drošām, vai arī direktoru psiholoģija vēl nepieļāva aizdot vienai personai tik milzīgassummas. Pēteris Krauklītis arī šai klintij bija ticis pāri. Tas piedabūja pirms savus līdzdirektorus –Aļeksejevu un Pūcīti, lai tie papriekšu būvē. Ja kasē priekš tam nebij tik daudz svabadas naudas, par tonekas. Viņš bij lasījis par Džonu Lo (Law) un zināja, ka, kredītu sadabūjot, vienu un to pašu vērtību varizlietot vairākkārt. No lauciniekiem kasē ieķīlātās obligācijas varēja ieķīlāt tālāk vācu bankās un pret tāmaizņemties. To varēja izdarīt itin privātā kārtā, jo tikai direktoriem ir zināms, vai obligācijas glabājaskases trezorā vai aizdotas kur tālāk. No aizņemtās naudas nu vajag dabūt māju gatavu līdz trešam stāvam,tad atveras Hipotēku biedrības kredīts, ar kuru var samaksāt aizņēmumu uz obligāciju, atlikt ķīlu atpakaļun uzsākt operāciju atkal par jaunu. Ja tikai Hipotēku biedrības kredīts drošs, tad to it visu varēja izdarīt,ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja.

Pēteris Krauklītis nu nevarēja iedomāties, kādi negaisi savilkās pār viņa hipotēku kredītu. Mēszinām jau, cik aizdomīgi par viņa uzņēmumu Konrāds Bornhaupts bija izteicies. Tagad, kur viņšdemonstratīvi noņēmis savu kandidatūru no vācu listes, bija droši sagaidāms, ka arī citi vācu noteicējipiebiedrosies Bornhanpta uzskatam, kur pretējā gadījumā tie varbūt lietu būtu pieskatījuši.

Uz savu ārprātīgo pasākumu viņš no Hipotēku biedrības nedabūs ne kapeikas.Pēc Krauklīša nāca pie rindas kāds gaišmatains lauku skolotājs. No viņa drūmā vaiga varēja spriest,

ka viņa lieta ļoti nopietna. Viņš minēja vārdu: tas esot skolotājs Kalniņš no Vietalvas…«Esmu par jums dzirdējis,» Veinberģis laipni sacīja, «jūs esat daudz strādājuši priekš tautas. Ja

nemaldos, jums tamdēļ ir izcēlies konflikts ar mācītāju Dēbneru…»«Tās pašas lietas dēļ jau man arī vajag jūsu padoma, Kalniņš,» galvu nokāris, sacīja. «Biju

apsūdzēts pie kreistiesas, bet, tā kā nebiju ieradies uz termiņu, esmu notiesāts aizmuguriski. Bez tam vēltiesa atklāti izsludinājusi, ka ikvienam tiesība mani apcietināt, – lai tas būtu ceļā vai ceļa malā, – un nodotmani tiesu varai. Tā kā man starp vāciešiem ļoti daudz ienaidnieku, tad man pavisam bailīga dzīvošana.»

Veinberģis drusku padomāja. «Jūs uz termiņa nevarējāt ierasties tādēļ, ka jums netika nodotapavēste…»

«Noliegt, ka pavēsti neesmu saņēmis, gan būtu grūti,» Kalniņš nopūtās. «Es tāpat neuzdrošinājos,bīstījos, ka tur – –»

«Bet varbūt jūs ar pilnu drošību nevarat sacīt, ka pavēste jums tiešām nodota,» Veinberģis atkārtoja.«Es arī to nevarētu ar pilnu drošību sacīt un neviens, kas daudzmaz pazīst lielās nekārtības Rīgas

policijas adrešu galdā. Neviens policists, – es tur varu likt savu galvu ķīlā, nevarēs pierādīt un neņemsiespat droši apgalvot, ka, viņš jums tiešām pavēsti izsniedzis…»

«Bet fakts tas taču paliek, neraugot uz to,» Kalniņš skumji sacīja.«Fakts juridiskā ziņā ir tas, ko iespējams konstatēt,» Veinberģis paskaidroja. «Ko nevar konstatēt,

tas nav fakts. Jums vajag tikai to aizmirst; lai konstatē tie, kas jūs tiesājuši…»«Bet ja nu pie manis griežas ar tiešu jautājumu?» Kalniņš nedroši sacīja. «Es taču noliegt to

nevaru…»«Uz šādu jautājumu varat atbildēt ar klusuciešanu,» Veinberģis paskaidroja. «Bez tam hoftiesā, kur

jūs par to sūdzēsat, jūsu prāva netiks vesta mutiski, bet rakstiski. Ja jūs kategoriski nepastāviet uz to, kajums pavēste nav izsniegta, tad jūs smagi krītat iekšā. Bet, ja jūs to aizmirstiet, tad krīt iekšā tie, kas jūstiesājuši. Jums tātad jāizvēlas vai nu smags cietuma sods, vai arī pilnīgs attaisnojums un gandarījums.»

Kalniņš drusku padomāja. «Ja jau tur cita ceļa nav, –·nu tad lai ar dieva vaļu – –»«Nu, labi! Jūs vāciski protat?»«Protu…»«Tad sēžaties pie galda, ņemat vienu papīra loksni un rakstāt, ko es jums diktēšu!»Kalniņš paklausīja.Ar visiem tituliem augstai Vidzemes hoftiesai Veinberģis viņam diktēja priekšā sūdzību par Cēsu

kreizes tiesu. Neizsniegdama tam pavēsti, tā viņu notiesājusi aizmuguriski. Lai gan viņa adrese it viegliatronama, – jo dzīvo Rīgā jau ilgāk par gadu, – kreizes tiesa nav gādājusi par to, lai citācija nāktu viņarokās, nav neko darījusi, lai viņš dabūtu zināt to dienu un vietu, kur viņa lieta tiek iztiesāta, lai viņšpersonīgi varētu ierasties un aizstāvēt savu taisnību. Un tādēļ viņš griežas pie augstās hoftiesas arvispadevīgāko lūgumu, lai augsti tā pati atceltu kreizes tiesas netaisno spriedumu un sauktu pie atbildībastos, kas viņam šo šikānu sagatavojuši. Jo ar vairāk lieciniekiem viņš var pierādīt, ka no pasta uz savuadresi pilnīgi saņem visas vēstules un korespondences, tikai Cēsu kreizes tiesa vien viņu nav zinājusiatrast. Viņa ir spērusi vieglprātīgu soli, nemaz neapsvērdama, kādas tam var būt sekas priekš nevainīginotiesātā. Sūdzētājs tiek notaisīts par klaidoni, kam nav savas pastāvīgās dzīves vietas, par slapstoņu, kasizvairās no tiesas, it kā viņš būtu pastrādājis kādus tumšus darbus, it kā tam būtu jābaidās no gaismas.Viņš dziļi caur to jūtas ievainots pie savas cilvēka cienības, aizskarts pie sava vīra goda, savāspersonīgās tiesībās aplaupīts. Augsto hoftiesu viņš lūdz, lai augsti tā pati viņu reabilitētu, stingri sodottos, kas viņam šo rūgto ievainojumu sagādājuši, nobīdījuši viņu no likuma, kurš viņam sniedz aizsardzību.

Viņš diktēja to visu priekšā ar tādu subjektīvu pārliecību, ar tādu personīgu aizskartību, ka katramvienam un arī pašam Kalniņam izlikās, ka viņš nevainīgs kā eņģelis un savu nevainību viņam iespējamspierādīt kā nieku.

«Tagad nododiet šo sūdzību apdrošinātā vēstulē uz pasta un gaidiet tiesas lēmumu!» Veinberģisbeidzot sacīja. «Man šķiet, ka jums nav ne mazākā iemesla uztraukties vai šaubīties par labu galaiznākumu…»

No kāda honorāra viņš par to lietu atteicās. Tikai pieteica viņam paziņot, kādu lieta ņem virzienu.Kalniņš aizgāja, tīri apmierināts un galvu pacēlis.

Tālākais klients bija Plauša komijs Ērkulītis. «Es nāku pie jums, Veinberģ kungs, aprunāties par tāmpilsētas domnieku vēlēšanām,» tas sacīja. «Nu ir pavisam slikti…»

«Mēs iesniegsim sūdzību par pielaistām nekārtībām,» Veinberģis atbildēja. «Ja būtu vajadzīgi kādiparaksti, tad jūs tos varēsat apgādāt…»

«Labi, labi, jā, – bet ko lai ar to Stricki dara?» Ērkulītis turpināja. «Viņš mums alu uz kredītu vairsnedod un grib, lai divu nedēļu laikā mēs samaksājam visus vecus rēķinus. Par to, ka mēs balsojuši pretimvāciešiem, viņš tiem šmurgel latvieš' būšot parādīt…»

«Ar citiem vārdiem, viņš par to ar jums pārtrauc sakarus,» Veinberģis, ar lietu iepazīstinādamies,piemetināja.

«Jaā, – un vai par to nevar sūdzēt?!» Ērkulītis pētoši jautāja. «Mēs taču ar lieciniekiem varampierādīt, ka viņš mums visiem kredītu apsolījis. Caur to, ka mums to atrauj, mums ceļas tāda skāde, un laiviņš mums to atlīdzina…»

«Par to nu gan nevar sūdzēt,» Veinberģis, sāpīgi smaidīdams, paskaidroja. «Tiesa nevienu nevarpiespiest kredītu dot vai nedot.»

«Bet ko tad lai mēs darām?» Ērkulītis gandrīz ķildīgi iesaucās. «Uzstādamies par tautas lietu, mēstad tiekam padarīti par nabagiem…»

«Tādēļ nu gan ne,» Veinberģis sāpīgi iesmējās. «Es te neredzu nepieciešamu vajadzību, ka jums viņaalus būtu vajadzīgs…»

«Jā, bet kā tad lai mēs bez kredīta pastāvam?» Ērkulītis sūrojās. «Kurš vīnūzis bez kredīta varpastāvēt? Ļaudis sadzer tik daudz uz stenku un nemaksā…»

«Jums jālūko kredītu dabūt citur,» Veinberģis mierīgi paskaidroja.«Jā; kur tad?!» Ērkulītis atkal gandrīz ķildīgi iesmējās. «Visi brīži vācu rokās, – kas mums kredītu

dos?! Vienīgais Grīnups latvietis, bet viņa alu neviens negrib. Neliek, maita, apiņus un iesalu klātnepavisam!…»

«Viņš tos var arī likt, ja nepieciešama vajadzība to prasa,» Veinberģis nu nāca klajā ar to, ko bijapaturējis pie sevis. «Tik ienesīgs veikals kā tautas miesta darināšana nemaz nedrīkstētu atrasties vāciešurokās. Jo kas tad to alu pārdod un dzer, ja ne latvieši? Cik tad ir pavisam vācu vīnūžnieku? Cik vāciešiRīgā var nodzert alus un cik latvieši? Ja kāds no mūsu tautiešiem gribētu dibināt akciju brūzi vai arī uzakcijām maizes fabriku, es labprāt tur piedalītos ar savu piecsimts rubļu…»

Ērkulītis ar platu muti viņu neizprazdams uzlūkoja.«Taisni otrādi,» Veinberģis viņam skaidroja tālāk, «drīzāk Strickim vajag bēdāties, ka jūs viņa alu

neņemat. Iedomājaties, ka, ja brūzis gadā pārdod pāri par 2000 mucām, tur viņam katra muca ir skaidrapeļņa. Ja tas nepārdod tik daudz, tam nav nekādas peļņas. Kur Strickis tik daudz var pārdot, ja jūs visi,latvieši vīnūžnieki, organizējaties viņam pretim? Viņš jūs lūgsies, lai tikai viņa alu ņemiet, un dos jumsarī to uz tādiem noteikumiem, kas priekš jums vislielākā mērā izdevīgi…»

«Riktīgi, riktīgi!» Ērkulītim it kā piepeši atausa gaismiņa. «Lai viņš tad pat dzer savu nāliķi… Tik untik par stopu tu mums dosi un uz desmitām mucām vienu vēl virsū. Redzēs, kādu dziesmiņu tad viņšdziedās…»

«Kā jau sacīts, jums visiem vajag uzstāties kopīgi,» Veinberģis turpināja. «Jūs dariet viņamsaprotamu, ka viņa alu vairs ne par kādu naudu negribiet, jo latviešiem tas nav patīkams. Savu brūvējumulai viņš liek, kur grib.»

«Lai viņš dzen uz Smilšu kalniem savu maitu!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Ahā, ātri tu gribējimūs izputināt!… Nu mēs tevi pamācīsim…»

«Tikai te neko nevar darīt ar tiesu,» Veinberģis skaidroja tālāk. «Tiesa jau tāpat jūs nevar piespiestno viņa alu ņemt. Tādas lietas vislabāk izdarīt caur presi. Jūs varat, piemēram, tur aizrādīt, ka Stricka alunevarat lietot viņa neģēlīgās dabas dēļ… Latvieši tik sliktu alu nedzer…»

«Nu, tāpiņš jau dažreiz vien ir!» Ērkulītis piebalsoja, «Tāds pat maita kā tam Grīnupam…»«Vislabāk jūs varat viņu apstrādāt sludinājumu daļā, jo tad tā lieta iznāk gluži privāta, bez kādiem

politiskiem motīviem,» Veinberģis aizrādīja. «Ikkatram tad jānāk pie pārliecības, ka alus patiešām slikts.Var, piemēram, izsludināt, nu, vienalga, ar kādu pieņemtu parakstu, ka pasūtīto – nu, sacīsim, uz dzimumadienu, – Stricka alu viņa slikto īpašību dēļ nevaru lietot un cits arī neviens viņu negrib. Tādēļ laipiesūtītājs uzdod savu adresi, ka viņam to var atpakaļ piesūtīt.»

«Vai ziniet, tas būtu briesmīgi feini, Veinberģ kungs!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Vai ziniet, estur pieci rubļi nežēloju. Uzrakstiet man tādu sludinājumu un tad vēl labu rīmi klāt!»

«Dzejošana nav īsti mans arods,» Veinberģis smaidīdams attrauca. «Tur jums jāgriežas pie LapasMārtiņa. Sludinājumu jums sastādīs Krūma kungs turpat «Baltijas Vēstnesī» vai varbūt arī te Ērgļa kungs.

Tas jūs varbūt varēs novest pie Krūma, kurš zinās pateikt arī, kur var dabūt rokā Lapas Mārtiņu.»«Ā, tad jau labi,» Ērkulītis priecājās. «Krūms ir man labs draugs…»«Nu, tad Ērgļa kungs jūs pie viņa novedīs, un par visiem tad jau jūs iztiksiet,» Veinberģis nobeidza

konsultāciju.«Cik jums par jūsu pūlēm pienākas?» Ērkulītis jautāja. «Vai ar pāris mizu (rubļu) pietiks?»«Man nekā nevajag,» Veinberģis atbildēja. «Vispārības lieta…»«Nē, tā neiet, – ko vajag, to vajag,» Ērkulītis lika galdā trijnieku. «Ne es par velti ko daru… Un

tāpat arī citam vajag nopelnīt…»«Nē, nē, man nevajag!» Veinberģis vēlreiz noteica. «Ko jums tur vajag, to izdarīs Ērgļa kungs vai

Lapas Mārtiņš, un ar viņiem tad varat vienoties…»Ērkulītis beidzot likās pierunāties un ņēma savu naudu atpakaļ. «Nu, labi, es tam jaunkungam

izmaksāšu,» viņš sacīja, «man jau nav žēl…»Kad Kārlis bija dabūjis no Veinberģa vajadzīgos manuskriptus, viņi abi devās ceļā.«Ja jūs man to rakstu labi iztaisīsat, es tur savu mizu nežēloju,» Ērkulītis ejot sacīja. «Un izsaukšu

jums vēl magaričas…»Viņš to sacīja tādā tonī, it kā tā būtu jau kāda liela atlīdzība un ka viņš Kārlim parādītu sevišķu

labvēlību.Pēdējais pavīpsnāja. «Kādēļ tik daudz? Tā taču vispārības lieta…»«Kas tas priekš manis,» otrs, it kā nolaizdamies no saviem augstumiem, sacīja. «Nāciet vien droši

līdzi uz parka pagrabu, es izmaksāšu…»Kārlim šāda uzstāšanās tomēr ķērās mazliet pie dūšas. Viņam nebija nekāda prieka ar šo svešo

knubuli fraternizēt. «Jūs varat tur pieiet,» viņš atteica. «Man jānodod Krūmam redakcijā manuskripti…»«Nāciet vien uz Parka pagrabu,» Ērkulītis uzstājās. «Krūms ir tagad taisni tur… Es zinu viņa

stundas…» Kārlim bija jāatzīst, ka šis cilvēks patiešām labi informēts, bet viņš tomēr viņa priekšlikumuatraidīja. «Krūms ir man liels draugs,» Ērkulītis lielījās. «Cikreiz es neesmu viņam izsaucis šņabi…Tiklīdz viņš mani satiek, tas sadrastvojas: «Nu, «miķel» Ērkulīt, ko tu laba tagad izsauksi?» – «Lai iet!»es atbildu. «Ko tu, «miķel» Krūm, dzersi?» – «Dzersim vienu omulīgu tautas šņabi,» viņš saka. «Lainotiek,» es saku, «un taisīsim arī labu zakusku un pāris zeideles alus.» Ar tādiem avīžu skrīveriem unstudentiem man tīkas satikties… Pie Plauša es vismaz savu pusotra simta rubļu mēnesī stāvu… Vai esnevaru izmaksāt tam, kam nav?… Nāciet vien droši līdzi, es izmaksāšu…»

«Kā tad jūs, svešs cilvēks, priekš manis maksāsat?» Kārlis dzestri attrauca. «Paturiet labāk savaskapeikas paši sev…»

«Ak, tas man maza lieta,» Ērkulītis atmeta ar roku, «es to varu!… Reiz es vienam studentam, Plaušabrāļadēlam, aizdevu pieci rubļi…»

It kā dzelts Kārlis sarāvās. «Jā, bet kādēļ tad jūs to stāstāt?!»«Nekas,» otrs labsirdīgi atmeta ar roku, «gan viņš man atdos. Reiz biedrībā viņam bija pietrūcis…

Sastrīdējies ar citiem studentiem, un nav, ko rēķinu samaksāt. Ķelners stāv uz papēžiem. Ieraudzījis mani,pamāj man koridorā. «Ērkulīt mīļais, vai jūs neesat pie kases? Vai nevarat aizdot man piecus rubļus?»»

«Klausāties!» Kārlis dusmībā iededzās. «Jūs varbūt esat labs tautietis, bet dumjš cilvēks… Kādēļjūs man to visu stāstāt? Tas ir apvainojums, vai ziniet…»

«Kādēļ?!» otrs ieplēta muti par viņa dusmām. «Kad es savas tautas augstskolas mācekļiemizmaksāju…»

«Vai mēs, studenti, jums esam priekš kādas izmaksāšanas?» Kārlis sadusmots turpināja. «Ja kāds nomūs' ļaudīm jums to godu parādījis, ka no jums kādu glāzi alus pieņēmis, tad jums nav nekāda tiesība ar toplātīties. Mēs paši varam savu tēriņu samaksāt, – vai saprotat? Jūs drīzāk varat justies pagodināts, ka viņiar jums kopā dzēruši.»

«Nu, es taču to arī ieskatu par godu,» Cērkulītis, manīdams, ka kāpis par daudz uz augsta zirga,

pazemināja toni. «Kādēļ tad jūs dusmojaties, vai dieviņ!… Un kādēļ tad es studentam nevaru izmaksāt, jaes viņu cienu? Es taču nedomāju ļauni…»

Kārlis drusciņ apmierinājās. «Citādi jūs būtu pelnījuši, ka jums iešauj pa ausi. Mēs nevienadraudzību nemeklējam tādēļ, ka kārotu viņa alu un šņabi. Mums ir savi principi un sava šķiras cieņa. Mēsnevienam neļaujam sev par tuvu nākt…»

«Sazini!» otrs sarāts pie sevis nodomāja. «Par to, ka viņš var dabūt par velti iedzert, viņšskaistas…» Viņš sajuta it kā netaisnību, ka Kārlis tā. Tādai sadzeršanai kopā ar saviem mācītiemtautiešiem vairs nebūtu nekāda kairuma, ja ar to nevar drusciņ paplātīties. Pavisam cits, ja saviem amatabiedriem var pasacīt: i es ar to sadzēru kopā šņapstu, mēs stāvam uz «tu» un «tu»…

«Vai dieviņ, Ērgļa kungs, kā jūs varat domāt, ka es jūs gribētu apvainot?!» tas taisnojās. «Es jau tikaijūs lūdzu… Parka pagrabā, tur mēs Krūmu droši satiktu… Un tad mēs varētu izdarīt to darīšanu…»

Kārlis drusku padomāja. «Nu, labi, – ievērojot vispārības lietu, es jums iešu līdzi…» viņš beidzotsacīja. «Bet to es jums saku: ne es dzeršu jūsu šņabi, ne alu… Ja es ko ņemšu, es pats maksāšu.»

Ar to incidents bija izbeigts. Parka pagrabā viņi atrada priekšā Krūmu, cepot patlaban spirtā savutīriņģiešu desu. Tas atkal Ērkulītim nekad par to ļaunā neņēma, ja tas izmaksā. «Tu, tautiet, tagad variizmaksāt tos šņabus,» tas taisni pats viņu uzmudināja. «Zakuska te mums jau ir…»

Ērkulītis nelikās sev divreiz teikties. Bet Kārlis nedzer, vai tu viņam lej vai nelej. Krūms izbrīnījiesviņu uzlūko. «Kā, vai tu slims esi?» Bet viņš īsi un noteikti pasaka: «Es negribu…» – un citam nevienamtur nevajadzēja tālāk zināt. Un Ērkulītis jau atkal, kad tā, tad tā – viņš nediņģēja.

Galvenais jau nebija dzeršana, tautietim vajadzēja izpalīdzēt vispārības lietā. Kārlis Krūmu ātriiepazīstināja ar nodomāto boikotu pret Stricka alu un Veinberģa aizrādījumiem. Un Krūms atrada šīsdomas par ģeniālām.

Lietu pārlikdami, viens otru rediģēdami un uzrakstīto koriģēdami, tie sastādīja sekošu sludinājumu:«Nepazīstamam gratulantam, kurš man uz dzimuma dienu divi duči Strickij brūža alu piesūtīja, caur

šo pavēstu, ka tas man nekāda prieka nedarīja. Jo es šo alu vairs nedzeru un tie draugi, kas mani dzimumadienā apmeklēja, arī to vairs nedzēra…»

«Tas ir labi, tas ir smalki!» Ērkulītis priecājās. «Un tad var pielikt klāt, āre, ko: ka arī malkascirtējiem to piedāvāju, bet tie ar ne…»

Kārlis, ņemdams vērā aizrādījumu, turpināja:«…Tādēļ cien. piesūtītāju lūdzu man savu adresi uzdot, ka varu viņam piesūtīto alu atpakaļ piesūtīt.

Citādi nezinu, kur lai viņu izlietoju. Jo pat malkas skaldītāji, kuriem to piedāvāju, atteica, ka Stricka aluvairs neparko nedzerot…»

Krūms arī atrada, ka tādam sludinājumam vajadzēs atstāt lielu iespaidu. Nu tikai vajadzēja ievērotvēl Veinberģa otru aizrādījumu un griezties pie Lapas Mārtiņa, lai tas sataisa vēl labu rīmi. Jo Ērkulītisnegribēja doto vārdu atpakaļ, ņemt un piecnieku, kuru tas reiz licis galdā, paturēt pie sevis. Tā kā Kārlisatteicās par savu darbu jelko ņemt, tad Lapa par to varēs sataisīt itin labu rīmi.

Bet dabūt šo dzejnieku rokā nebija tik vienkārši. Iespējams tas vienīgi bija Krūmam, jo arī Kārlisnebija vēl Lapas Mārtiņu saticis un nezināja, kur tas dzīvo. Jo šis otrs «Baltijas Vēstneša» kuplinātājs undedzīgais līdzstrādnieks bija tāpat spiests uzturēties vienīgi savā istabā, lai gan viņa brīvība ne no vienanebija apdraudēta. Tas varētu iet un nākt, kur grib; ja daudz, tad galvas naudas parāds, kura dēļ viņamnopietni jābīstas, bet no tā neizsargā labprātīgs mājas arests. Bet citiem parāda devējiem taisni bīstamiuzturēties tikai dzīvoklī, kur parādu devējs katrā laikā var sastapt. Viņu neizlaida no mājām pavisam citi,varētu sacīt, ne mazāk bēdīgi apstākļi.

Latviešu dzejnieka honorāri toreiz bija vēl liesāki nekā tagad un rakstniekam no sava darba dzīvotpavisam grūti. Jo ienākumi tāpat mazi kā tagad un izdevumi ne mazāki. Gan drusku lētāki bija dzīvokļi unarī pārtika, tomēr vienam īstam tautas dēlam vajadzēja ziedot Trimpum, kas maksāja sevišķi daudz. Šopienākumu pret senču dieviem izpildīdams, Lapas Mārtiņš bija aizmirsis pret sevi daudz ko citu.

Viņam trūka pilnīgas armatūras, lai tas, kā pienākas, varētu rādīties uz ielas. Ja bikses viņam vēlbūtu bijušas itin labas, tad zābaki bija vai nu caurām zolēm, vai arī pirkstu galos rādīja zobus. Dažreizatkal zābaki itin labi, bet atkal otrādi, – biksēm vielas iztrūkums visai diskrētās un intīmās vietās, ka,jāteic, netiec nekur. Citreiz tas varēja sevi gratulēt par krietna un pie Lerhendorfa pēc jaunākās modespagatavota dubultštofa mēteļa īpašnieku, bet svārku un vestes tam nebija. Tādos gadījumos viņu redzējapašā vasaras vidū staigājam ar biezu dubultštofa mēteli līdz kaklam aizpogātu. Un pat vēl, ja zābaki bijaar redzamiem trūkumiem, tad pārvilka tiem pāri galošas. Šādā tērpā un vēl ar salmenīcu galvā viņu tadredzēja staigājam pa Vērmaņa parku vai pilsētas alejām, savos dzejas sapņos nogrimušu. Kas nepazinadzejnieku, domāja, ka tam darīšana ar prātā jukušu.

Dažreiz tam steidzīgi vajadzēja iziet uz pilsētu. Cits viss būtu, izņemot svārkus un zābakus. Ja tādāsreizēs tad pie viņa ieradās kāds labs draugs, tam tad viņa vietā vajadzēja palikt atpakaļ viņa istabā, kamērtas ar viņa svārkiem un zābakiem pilsētā nokārtoja savas darīšanas. Bet tāds labs draugs izradās ļoti retiun, ja ieradās, tad ne ikreiz bija ar mieru veltīt saviem svārkiem un zābakiem to godu, lai tos, kaut arī uzstundiņu, nestu tautas mīlestības dziesmu dzejnieks. Jo savā ziņā tas bija savienots ar risku. Gan LapasMārtiņš apzinīgi centās būt nosacītā laikā atpakaļ, bet dažreiz nāca ceļā kas neparedzēts. Satikās ar kāducitu labu draugu vai; kas vēl ļaunāk, uzdūrās uz kādu tautas skauģi un nelabvēli, ar kuru vajadzēja izkarotdomstarpības. Savu tautu viņš bija gatavs aizstāvēt katrā laikā un tad pie vienas granafifkas vien nepalika.Viņam nu nepavisam daudz nevajadzēja, lai iekļūtu tādā stāvoklī, ka aizmirsa it visu, un tādās reizēsaizlienētie svārki bija ļoti apdraudēti.

Uz šādu eksperimentu reiz bija ielaidies Krūms. Izpildīdams drauga sirsnīgo vēlēšanos, viņš bijatam aizdevis savu punktierēto, šķimeļaino žaketi un palicis pats atpakaļ viņa dzīvoklī. Bet noteknosacītais laiks, un Lapa nerādās, – paiet stundas divas trīs, un no viņa ne vēsts! Krūmam steidzīgi jātiekatpakaļ uz redakciju korektūru lasīt, bet viņš netiek no vietas! Nu beidzot sūta saimnieci raudzīt, kurMārtiņš «damelējas». Pēc ilgas meklēšanas to pārved ar fūrmani, pie kam ne vien stipri cietusi viņa pašaplatmale un veste, bet arī Krūma punktierētā žaķete. Tas lielākais jaunums: Krūms caur to nokavējisavīzes korektūru. Todien drukas kļūdu tik daudz, ka tīri vai bada acis laukā.

No tās reizes viņš uz tādu eksperimentu vairs nekad neielaidās. Tika iekārtots tā, ka manuskriptiLapas Mārtiņam tika no viņa noņemti mājās. Starp viņu un Dīriķa un biedru drukātavu tika nodibinātatieša satiksme. Beidzot par labāku bija atzīta tāda kārtība, ka Lapa nemaz netiek no dzīvokļa laukā un, kasviņam vajadzīgs, tas tiek piegādāts.

Tā viņš tad arī reti dabūja spert soli ārā no mājas un bija tamlīdz pasargāts no visa ļauna. Mārtiņš«miķel» Lapa ne mazāk pacietīgi nesa savu likteni kā Fridrih «miķel» Veinbergs. Viņš jau apzinājās, kapats pa daļai pie tā vainīgs. Lai gan viņa saimnieciskie apstākļi nebija spoži, tad tomēr uz tik augstasaimnieciskā līmeņa tas vēl arvien būtu spējis noturēties, ka varētu iziet pats ar saviem svārkiem un patsar saviem zābakiem. Jo par rakstiem viņam taču daudz vai maz ienāca, un vajadzības gadījumā vecaisDīriķis izsniedza vēl «foršusi». Bet taisni tie brīži, kad Lapam vestes kabatā bija kāds mazumiņš, priekšviņa bija tie visbīstamākie. Tad viņš bija dumpī ar sevi un visu pasauli. Monētas kabatā tam nedeva ātrākmiera, kamēr bija no turienes izripojušas līdz pēdējai. Tad viņš bija atkal padevīgs un kluss…

Vecais Dīriķis arī drīz vien nojauta, kur tā vaina. Lai gan nelabprāt viņš iemaisījās otra darīšanās,tas tomēr pie gadījuma sacīja uz Lapu kādus uzmundrinošus vārdus. Ja tas vien gribētu dzīvot, viņš tamlabprāt palīdzētu dzīvot. Viņam tikai vajadzētu apgādāties ar vajadzīgo armatūru un noturēt to pienācīgākārtībā, kas nemaz nebija tik neiespējami. Viņam tad atklājas vilinošas izredzes. Viņš tad tādā gadījumāvar tikt pieskaitīts pastāvīgam redakcijas sastāvam. Viņa spējas ir jau pietiekoši ievērotas un atzītas.Akcionāri, – ja viņš strādātu pastāvīgi redakcijā, – atvēlējuši priekš viņa budžeta jau budžetu no 35 rubļimēnesī. Tas ir, par to viņam būtu jāstrādā tikai noteiktas stundas, pa pārējo laiku tas var darīt, ko grib, unatkal ko klāt piepelnīt.

Trīsdesmit pieci rubļi! Tā bija vilinoša alga. Lapas Mārtiņam tad būtu izpildījies viņa ilgu sapnis, ka

varbūt tas varētu sev nodibināt pastāvīgu ģimenes dzīvi. Varbūt tas tad pa daļai izlīdzinātu viņa lielonemieru uz pasauli. Mīlas dzīvē viņš bija piedzīvojis tik daudz nelaimes, jo tie vienreiz vien mīļākāsviņam bija tapušas neuzticīgas. Viņas negribēja gaidīt mūžīgi… Nu viena bija radusies, kas uzticīgigribēja gaidīt, bet viņš nevarēja paredzēt, kad varēs tai sagādāt ligzdiņu un viņu pārvest. Tagad, kurviņam tāda izredze atvērās, tas nopietni vien apņēmās saņemties.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– – – – – –

Viņi devās ceļā, gāja līču loču garām Krauklīša jaunai būvei uz Maskavas Ārrīgu. Nebūtu viņiemKrūma līdzi, kas tik labi ceļu zināja, viņi Lapas Mārtiņa alu nemūžam nebūtu atraduši. Beidzot, sasniegušikādu ne visai apsološu māju, uzkāpuši pa iešķībām trepēm, tie pie kādām durvīm lēni pieklauvēja.

«Kas tur?!» no iekšas kāda diskanta, neuzticīga balss jautāja.«Augusts «miķel» Krūms!» bija atbilde.Durvis atvērās. Aiz tām ne visai lielā istabiņā ar šaubīgi apdilušām mēbelēm parādījās kāds cilvēka

tēls gariem matiem, dūnām pieklīdušā bukstiņa mētelī, kas to tērpa sevī no galvas līdz papēžiem, tā kaapakšā vēl tikai rēgojās uz basām kājām uzautas galošas. Kas viņam zem šī mēteļa, to bija grūti spriest;priekšas pusē, kur dažas pogas nebija ciet, redzēja vaļējas krūtis, bet apakšā pie stotes bija palīdusi ārāapakšbikšu stripe. No tam varēja jaust, ka mētelis izpilda viņam arī virsbikšu vietu.

Ieraudzījis Krūmam līdzi vēl divus svešus, tas atvilkās mazliet atpakaļ un šaubīgi uz tiem sāņuslūkojās sarkastisku, neuzticīgu smaidu uz lūpām.

«Te, Mārtiņ, tev ar tiem tautiešiem būs darīšana,» Krūms tos iepazīstināja. «Te ir jaunais rakstnieksKārlis Ērglis, ar kuru tev jau sen vajadzēja iepazīties. Viņš manā vietā atnāks pie tevis pēcmanuskriptiem.»

Abi rakstnieki kritiski viens otru uzlūkoja. «Neskaties vīru no cepures, ha-ha-ha!» Mārtiņš sākasaukt, bīdamies, ka neiztur kritiku, lai gan Kārlim ne tuvu nebija tāda dzejnieka izskata, ne arī tik kuplumatu un bārzdas kā viņam. Bet tomēr Mārtiņš uz viņu sāņus vien raudzījās. Daudz vaļsirdīgāks tas bija jaupret otru tautieti. «Mans (k)ungs,» viņš sirsnīgi kratīja tā roku, «man liekas, mēs esam kur redzējušies…»

«Pa otriem dziedāšanas svētkiem!» Ērkulītis attrauca. «Mēs tur visi ņēmām kopā viksēt… VīgneruErnests arī… Es jau, kad esmu kopā ar saviem tautas vīriem, neskopojos! Lai dzer, cik grib…»

Viņš bija jau aizmirsis Kārļa labās pamācības. Bet Lapa nepavisam nejutās aizskarts. «(K)ha, (k)ha,(k)ha!» viņš spilgti un spēji iesmējās no visas sirds, jo viņam uzdīga jaukas atmiņas par šo lieloiedzeršanu. «Ak, (k)hā mēs ņēmām!… Viens man (k)halošu bija pievēmis… (K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha…Ehē, un tad vēl… Es taču reiz jūs' līgavai uz vārda dienu sacerēju dzejoli!…»

«Tā bija gan!» Ērkulītis piesarcis atbildēja, bet jau manāmi vēsāks. No lietas nekas nebija iznācis.Viņš bija taisījies klāt kādai bagātai namsaimnieka meitai, bet izsmieklu vien dabūjis.

«Tagad tam tautietim arī vajag vienu labu rīmi par Stricka alu,» Krūms paskaidroja un ievadījaMārtiņu tuvāk lietai. «Kas attiecas uz samaksu, tad lai tas maksā ko maksādams,» Ērkulītis trauca. «Ciktie kungi nospriež, es maksāju, bet Stricki vajag notaisīt tā, ka ir suns viņa alum virsū vairs neskatās…»

«(K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!» Lapas Mārtiņš saprazdamies sarkastiski smēja, jo apstrādāt kādu viņambija maza lieta. Viņa jeb, labāk sakot, latviešu tautas pretinieki no viņa ne vienreiz vien bija dabūjušisāpīgas brūces. Viņš lija tas, kas iesūtīja «Latviešu Avīzēm» to joku par to «zemi tās Āprikas»,apgriezdams apkārt «Kurzeme» par «Emezruk». Nebija «vecā Lavīze» (tā sauca toreiz «LatviešuAvīzes») no dabūtā trieciena vēl labi atdzērusies, jau bija tai iesprucis atkal kāds otrs Lapas Mārtiņasafabricēts apcerējums. Tam katra teikuma pirmo vārdu lasot, iznāca: ««Latviešu Avīzes» drīz jo drīzaizies uz mūžīgo dusu!…» Vēl sliktāk izgāja «Tautas Biedrim» avīzītei, kas turēja kungu uti mācītājukanti. Tam Lapas Mārtiņš bija iesūtījis artiķeli par «skādīgu kafeju», stādu, kurš augot mūsu pašu zemē ariedzeltenām riebīgām lapām. Tas esot ļoti skādīgs stāds, viņu saucot sirdeib satuat, un no tā vajagot ļotisargāties. Kad «Tautas Biedris» šo brīdinājumu nodrukājis, viņam pienāk pa pastu atslēga, ka sirdeib

satuat ir otrādi apgriezts «Tautas Biedris», kurš izpliķējis pats sevi.Sangvīnistiski smiedams, tas arī tagad drāza savu zīmuli, un Strickis jau varēja sevi gratulēt.«Bet tā vajag iztaisīt, ka to avīzi nevar ķert,» Krūms aizrādīja. «To vajag izdarīt aplinkus, bet tā, lai

katrs saprot… Vislabāk, ja to savieno ar reklāmu «Ķezu Pētersona» izrādei.»«Vo, vo, vo!» Lapa kolēriski iesaucās, nācis uz īstā motīva. Aktieru pulciņš, kam izrāde par labu,

viņam jau to bija lūdzis, – un viņš tagad sita divas mušas uz viena cirtiena. Domas raisījās, zīmulisslīdēja pa papīru, un darbā Lapa tikai allaž īsi iesmējās: «(K)ha(k)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!…»

Kad koncepts bija gatavs, viņš deva tiem izlasīt. Tur stāvēja:

«Kas tas par jautājienu, mīļie draugi,Vai mēs ar iesim svētdien? Redzi, raugiKā tad bez iešanas! Un viņa aluMēs n e d z e r s i m, kaut dabūtum ar galu.Tad «Ķezu Pētersonam» labas dienas,Kad tas ir «mūsējs, glāzītes nevienasNo latviešiem tik skābu alu nedzer,Un lai ar velns to zaļo krūzi sasper!Lai atkāpjas no mums tas vergs un bende.Lai dzīvo Ķimels, Dauders, Bertels, MendetTo glāzes svētdien teāterī spersimUn izskaidrosim, un – – tad atkal dzersim…Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!…»

«Vareni, vareni!» Ērkulītis priecājās. «Ja mēs sakām: «Lai dzīvo Dauders, Bertels, Mende!» – tadikviens skaidri zin, kas ir ļaužu bende!… To tu, Krūm, ieliec «Vēstneša» sludinājumos, es samaksāšu!…Un tu, Mārtiņ, uz to mēs varētu iedzert vienu kausu miesta… Vai neiziesim?»

Šāds uzaicinājums Lapas Mārtiņam bija vairāk nekā kairinošs. «Labprāt, (k)ha(k)ha(k)ha!» viņšsmēja pilnā kaklā. «Ja jaunais kolēģis man gribētu aizdot uz kādu laiciņu savu fraki, (k)ha(k)ha(k)ha!…»

«Nē, nē, viņš nevar, tam nav laika!» Krūms stājās priekšā, jo gribēja Kārli izsargāt no šaubīgā riska.«Ja grib, var jau tepat likt atnest, bet iešana nav nekur…»

«Nu tad še miza, liec atnest!» Ērkulītis bramanīgi iesaucās. «Iedzersim!… Un, ja tu pie manisatnāksi, Mārtiņ, dzer, kamēr gar zemi krīti! Man nav žēl!» Un Lapa tikai smēja: «(K)ha(k)ha(k)ha,(k)ha(k)ha(k)ha!…»

Kad dzēriens bija atnests un Kārlis negribēja piedalīties pie šmores, Lapa to ieskatīja kāapvainojumu pret sevi. «Neskaties vīru no cepures, jaunais cilvēks… Neskaties… (K)ha(k)ha(k)ha!…»Un viņš skatījās jau iešķībi, un smiekli jau sāka palikt sangvīniski.

Ko darīsi? Kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc! «Nu, labi, es dzeršu arī!» viņš sacīja. «BetMārtiņam par to darbu jau vajag ne tikvien graudā, bet arī naudā…»

«Lai iet!» Ērkulītis izvilka «troiku» un nolika to uz galda.«Tas par maz!» Kārlis izgudrēm skumdēja. «Tas taču nekā nav…»«Nu tad še vēl viens!» Ērkulītis strupi izvilka otru.«Vēl par maz!» Kārlis pastāvēja. «Sataisa tādu rīmi un tad vēl sadzer ar viņu kopā…»«Nu tad še vēl miza… Diezgan būs!» Ērkulītis nolika rubli.«Nu, Mārtiņ,» Kārlis sacīja, «tagad nu mums arī naudai Liksim mēs atnest arī par vienu rubli…

Pacienāsim to tautieti…»«Par skaidru naudu, (k)ha(k)ha(k)ha!» Lapa, viņam piekrizdams, priecājās un iedeva rubli

saimniecei.«Noplēsa viņi gan mani!» Ērkulītis sacīja, bet tas bija domāts tāpat pa jokam. Tas jau nekādas

galvassāpes viņam nedarīja. Galvenais tas, ka viņiem smēķēja un tie varēja iedzert. Un kas tas būs parjandāliņu, kad sludinājums un rīme parādīsies «Baltijas Vēstnesī»!

«Ar to vien nepietiks… Pakaļ nāks labāks!» Ērkulītis piemetināja. «Mēs izdzīsim to Stricki pavisamuz Smilšu kalniem…»

* * *

Ne visi vīnūžnieki Strickim bija pretinieki. Maza saujiņa tam bija palikusi uzticīga, tie, kas balsojavāciešiem par labu, ar Starpiņu priekšgalā. Jo ar viņiem jau Strickis nebija sakarus pārtraucis. Parsludinājumiem «Baltijas Vēstnesī» tie tikai pasmējās. «Viens otrs ja to nedzer,» tie gudri smējās, «navvēl nekāda liela muiža… Gan būs ļaudis, kas dzers…»

Bet tādi sludinājumi pret Stricka alu parādījās arvien biežāk un darīja arī vairāk vai mazāk iespaiduuz dzērājiem: sāk, sāk niķoties un negrib vairs dzert Stricka alu. Ja nav cita, iet no vīnūža laukā.

Acīm redzot, lieta bija organizēta no Stricka konkurentiem. Jo sāka studenti un smalkāki ļaudis iet palabākiem restorāniem, prasīja alu, bet pieteica tiem nedot tikai Stricki. Viņi ar mieru dzert visu citu, tikaine to. Vācieši, to dabūjuši ost, taisīja no savas puses demonstrāciju un, alu saukdami, pieteica: «NurStrizkisches Bier…» Bet tie arvien vairāk palika mazākumā, jo konkurences aģitācija bija laidusi saknesne tikvien kā nevācu publikā. Glīti ģērbušies cilvēki labos restorānos ņēmās drošu pieri apgalvot, kaStricka alus nekam nederot…

Bet kādu dienu ap Vērmaņa dārzu parādījās vēl nepiedzīvots skats. Pavadīti no milzīga ļaužu pulka,vairāki ekspreši ķerroja uz kailām ķerrām sakrautās alus pudeles, pilnā kaklā saukdami: «Stricki, Stricki!Kas grib Stricki?!… Par velti sadzerties Stricki?!…»

Kuru satiek, apstājas, piedāvā katram. «Vai negribiet, kungs, Stricki?…» – «Vai negribi, brāl,Stricki?» –·«Par velti, – nav jāmaksā…»

Tavu brīnumu, – negrib neviens! Ne fūrmanis, ne namiķis, ne ielas slauķis un pat ne saulesbrālis, –dāvā viņiem, cik gribi, galvu vien nogroza. Kurš vēl gribētu, otrs klāt, piegrūž pie sāniem, un nekā vairs,smīn acīs: «Dzer pats savu nāliķi…» Un viss pūlis ļauni un nicinoši nosmejas, kas noskan tikpat kā ķēžužvadzēšana.

Ekspreši nemitoši vaiga sviedros sauc: «Strickis par velti, kas grib Stricki!» – bet kā dziļa dunoņaatskan no pūļa ļauns izsmiekls. Procesija top arvien lielāka. Ļaudis, kas bija pirms tikai kādi simti,skaitās jau tagad tūkstošos. Redz smalkus un prastus, tā sakot, reprezentantus no visām ļaužu šķirām. Redzarī pulkā daudzus pazīstamus, kuri te pa daļai ietrāpījušies nejauši, pa daļai ieradušies aiz intereses. Redzarī Kārli un Perlantu, un starp citiem arī Pudiķi, kurš raksta jau priekš «Baltijas Vēstneša» ziņojumu.Vislielākais kliedzējs un nicinātājs ir Ērkulītis, turpretim Starpiņš pavisam nokāris degunu. Jo arī patsStrickis dabūjis vēju, kas notiek, un līdz ar savu līterantu piesteidzies eķipāžā. Bārzdas izstiepuši, skatās.Nu viņi saprot, kādēļ viņu alus patēriņi tā nokrituši!…

«Uz Smilšu kalniem ar Stricka nāliķi!» pūlis iesaucās. «Nost ar tautas nodevējiem!» Uz eksprešusaucieniem: «Stricki, Stricki, par velti Stricki!» – atskan tagad neatlaidīgi no pūļa: «Uz Smilšu kalniem!Prom uz Smilšu kalniem!…» – «Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!» Ērkulītis iesaucas, bet tad, lai Strickisviņu neierauga, aizslēpjas aiz citu muguras.

Un visa procesija devās ārā no pilsētas pa Stabu un Avotu ielām uz Smilšu kalniem. Tur parneģēlīgo tautas nodevēja alu, kuru vairs negribēja dzert, vajadzēja turēt taisnu tiesu.

Alus tika no tačkām izkrauts un salikts kaudzē. Kā noderīgu to vajadzēja iznīcināt.Kaspars Lieknejs pirmais turēja runu. «Septiņsimt gadus mēs esam smakuši vācu verdzībā un dzēruši

viņu alu. Tagad gribam viņu jūgu nokratīt. Lai ikviens labs tautietis svēti pie sevis nosolās: «Es nedzeršu

vairs Stricka alu un arī saviem paziņām teikšu: nedzeriet to, nedzeriet!… Jo Strickis ir latviešu lietasnodevējs.» Mēs, vīnūžnieki, kā viens vīrs no tā atturēsimies, un, ja kas turēs Stricka alu, tam mēs pienākošās nodokļu izdalīšanas uzliksim divkāršu nodokli! Kas mēģinās strādāt pret latviešu publiku, to mēsiznīcināsim tikpat kā šīs alus pudeles! Tā mēs iznīcināsim arī Hipotēku biedrības delegāciju, ja tā strādāspret tautas gribu…»

Pie Stricka alus «zārka» viņš nolasīja vēlreiz Lapas Mārtiņa dzejoli un nobeidza ar uzsvaru:

Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!…»

Tad ar lielu milnu sasita alus pudeles. Žēli klinkstēdama, alus piramīda sagruva. Slapjums sasūcāssmiltīs, tā ka neatlika vairs lāga putas, un rēgojās vēl tikai glāžu šaki…

Tad visi devās atpakaļ uz savu malu. Bet lietas iniciatori uz Latviešu biedrību uzvaras svētkussvinēt. Bija tomēr kaut kāds mazs gandarījums par lielo caurkrišanu pilsētas vēlēšanās. Zaudētāji jau sākajusties it kā uzvarētāji.

Un tādēļ tie, kas bija balsojuši vāciešiem par labu, vairs nejutās omulīgi.Līdz šim dzirdēja tikai skumdēšanu par to, ka tas balsojis par vāciešiem un tas balsojis, jo neviens

otram lāgā neuzticējās. Tagad jau nu sāka runāt drošu valoda, ka tautas nodevējiem vajag par to atmaksāt.Nu visi liedzās, pat tie, kuri agrāk atklāti bija aizstāvējuši kompromisu. Neviens vairs vāciešiem nebijabalsi devis, – diezin kur tad tās bija tik daudz radušās? Pat Starpiņš sacīja, ka viņš arvien esot aizstāvējistautas lietu; ja vācieši šo vēlot, tad tas neko nevarot darīt.

Nepatīkams bija Baumaņa stāvoklis. No visām pusēm tam bija jādzird: «Tautas nodevējs!… Vācudraugs!» Pat tie, kuri caur viņa pūliņiem bija ietikuši domniekos, sāka pret viņu izturēties neatzinīgi. Nootras puses atkal vācieši, kuri no viņa bija sagaidījuši visu ko, bija stipri nemierā, ka tas nav varējisaizkavēt lielo aģitāciju. Tautieši vēl jo neuzticīgāk sāka uz viņu lūkoties, kad kādā dienā Latviešubiedrībā pie viņa iesteidzās Strickis savā lietā.

«Erbarmung, Herr Bauman, was soll das heißen?» tas nelaimīgu vaigu sacīja. «Warum sind dieLeute gegen mich so aufgebracht?» (Apžēlojaties, Bauman kungs, kas tas lai ir? Kādēļ tie ļaudis pret manitā sadusmoti?)

Baumanis noraustīja kamiešus. «Es jums tur nekā nevaru līdzēt!… Man jau tā pārmet, ka es esotpārdevis latviešu tautu. Griežaties pie Plauša un Starpiņa, varbūt tie jums varēs to lietu nolīdzināt.»

Strickis, cik gudrs bija atnācis, tik gudrs atkal aizgāja. Viņš diezin ko būtu devis, ja būtu šo konfliktuvarējis izbeigt. Viņš, kam līdz tam bija tas lielākais alus brūzis, noslīdēja caur šo traci uz nulli. Protams,ka latviešu lieta caur to gan neko nemantoja. Vienīgais latviešu alus brūveris bija Grīnups, un tas nepratavai negribēja šo konjunktūru izlietot, lai ar savu brūvējumu Stricka vietā pārvaldītu alus tirgu. «Kad tikainu tas Grīnups prastu rīkoties, liktu tai savai zupai klāt vairāk iesala un apiņu…» Pēteris Krauklītisbažījās. «Tagad vai nekad viņš var nākt uz augšu…»

Grīnups tomēr palika pie saviem agrākiem principiem. Labāk izbrūvēt mazāk un nopelnīt uz katrumucu vairāk nekā ielaisties uz kādiem milzu apgrozījumiem, par kuru peļņu vēl neko nevar zināt. «Kasbūs labs patriots, dzers manu alu tāpat,» viņš atmeta ar roku.

Tomēr alus dzērājiem toreiz bija daudz labāka gaume nekā tagad, un pie lielākā patriotisma tie arsava tautieša dziru nebija apmierināti. Liela noiešana caur to cēlās Dauderam, kas nemaz nebija latvietis,bet tikai par latvieti tika turēts. Tam gāja tā uz roku, ka tas bija spiests savu brūzi paplašināt. Priekš tamuz ātru roku nodibinājās akciju biedrība ar pašu lielāko vācu patriotu Bingneru priekšgalā. Dauderabrūzis pārvērtās par jaunu pasākumu ar nosaukumu «Waldschlölßchen» un deva alu uz vēl izdevīgākiemnosacījumiem nekā agrāk Strickis. Tu brīnums, – tādi vācu patrioti, bet nebūt neatsacījās no veikala arlatviešiem, ja tikai ienāca nauda!…

Tas Strickim ļoti grauza, viņš redzēja, ka ir tas izmuļķotais. Ja tā, tad lai iet pie rata ar visu savupolitiku! Viņa rūpes nu bija tikai tās, kā vairāk izbrūvēt un pārdot. Lai maksā ko maksādams, viņamvajadzēja ar latviešu vīnūžniekiem izlīgt. Caur Plauša un Starpiņa vidutājību tas viņiem piesolīja vēlizdevīgākus nosacījumus nekā jaunā akciju sabiedrība «Waldschlölßchen». Bet savā sirdī nozvērējās, kanekad vairs nedarīs tādas muļķības, ka ielaidīsies kādā politikā.

Sešpadsmitā nodaļa Starp arhitektu Baumani un «Seloniju» līdz pilsētas domnieku vēlēšanām valdīja ļoti sirsnīgas

attiecības. Kā arhitekts Baumanis cienīja tehnisko zinātni. Viņam ne visai patika tie advokāti un«fēderfuhseri» no zaļā galda, kas tikai malās ar saviem paragrāfiem, bet no patiesās dzīves bija tālu.«Latviešu nelaime tā, ka tiem par daudz advokātu,» tas sūrojās. Un ne bez iemesla, jo bieži vien tie viņubija iebāzuši maisā. Kad viņš gribēja tā, tie taisni otrādi. Tā arī šoreiz tas vienīgo uz savu pusi dabūjishoftiesas advokātu J. Einbergu vienoties ar vāciešiem – visi citi tam pretim. No ārstiem Dr. Rulli, bet tasjau bija tāds pusvācietis.

No veciem laikiem jau biedrībā pastāvēja plaisma starp «saimniecības vīriem» un «literātiem»,starp «praksi» un «teoriju»; kā Baumanis izteicās. «Saimniecības vīriem», pēc viņa ieskata, bija arvientaisnība un, ja «literāti» viņus uzvarēja, tad tikai tādēļ, ka viņiem trūka zinātnisku spēku. Tādēļ tad viņšarī ļoti simpatizēja politehniķiem kā tādiem zinātniekiem, kas praktikai tuvu rada.

Viņa dēls Arturs Baumanis, kamēr tas vēl nebija atradis savas gleznotāja dāvanas, arī studējapolitehnikā un piederēja «Selonijai». Viņš palika tai mīļš biedrs art vēlāk, kad iestājās Pēterpils Mākslasakadēmijā. Tikai dīvaina parādība: Arturs Baumanis, kas savās gleznās tik labi izjuta latviešu garu, pats,līdzīgi profesoram Kreilim, ne vārda nevarēja pateikt pa latviski. Saprast saprāta, ko latvietis teic, betatbildēt nevar. Bet tādēļ viņš nebija mazāks tautietis un sacīja līdz ar Kreili: «Lettisch verstehe ich wohlnicht, aber wo es darauf ankommt, da stelle ich mich auf Seite der Letten…»

Tēvs no sava dēla turēja lielas lietas un nekad nejutās tik laimīgs kā tad, kad redzēja to kopā arseloņiem dzeram pie viena galda un aizstāvam tautisko lietu.

«Artur, hast du Geld?» viņš tad iejautājās.«Hab' einiges,» bija atbilde.«Da hast du noch… Gib doch was zum Besten,» tas, izvilcis maku, pasniedz tam kādu desmitnieku.Nāca tad atkal alus baterija pēc baterijas. Arī tēvs dažreiz likās pulkā., un tad visi dzīvoja kā vieni

radi, nosvīduši.Bet nu pēc vēlēšanām visi kā atsaluši. Seloņi sāka viņa interesēm taisni pretim strādāt. Einberģi

biedrībā bija jau reiz apstrādājuši tā, ka tas jau gribēja atteikties no jaunievēlētā domnieka goda. Tāpatdakteri Rulli. Pēc veca paraduma pēdējais viņiem izmaksāja smalku boli, bet tie viņam meta priekšā tā kātautas nodevību. Tas jau tā bija ļoti nervozs un, kad drusciņ iesilis, tad taisni ālējās. Viņš sāka tos prastilamāt. Tiem nu nekas cits neatlika kā piecelties un atstāt viņa galdu, lai gan patlaban pagatavotā bole tikkairinoši kutināja viņu degunus. Patiešām žēl… Ar acīm to būtu varējuši strēbt, bet nu tas palikasulaiņiem, jo Dr. Rullis samaksāja un arī aizgāja. Aizgāja un vēl tanī pašā dienā atteicās.

Arī Krauklītis noņēma savu kandidatūru otrā klasē. Baumanim tas ļoti grauza.«Sakiet, – kāpēc tas tā?» viņš griezās pie studentiem. «Jums reiz vajag izskaidroties…»«Ja jūs nebūtu izjaukuši latviešu vienprātību,» Perlants aizskarts atbildēja, «mēs tagad varētu svinēt

uzvaras svētkus…»«Liels jautājums!» Baumanis atbildēja. «Jūs runājiet vēl tagad par latviešu vienprātību, bet rajonu

priekšnieki, kas katrs savā iecirknī sirdīgi aģitēja, atrada, ka tādas nav jau pirms vēlēšanām. Pašisirdīgākie patrioti meta darbam mieru un atstāja visu, kad pie kandidātu uzstādīšanas Plausis un Pūcītisdabūja par kādām simts balsīm mazāk nekā Latviešu biedrības vīri. Pūcīša ļaudis par pēdējiem gan bijabalsojuši, bet pēdējie par viņiem vis ne… Sakiet, – kur te nu vienprātība?!»

«Tas ir nožēlojami, bet neattaisno jūsu rīcību,» Perlants izrunāja. «Ja tas notiek pie zaļa koka, ko tadbūs sacīt par sakaltušu…»

«Jūs manu politiku pārprotat,» Baumanis savilka pieri dziļās grumbās. «Esmu ieticis domniekos netādēļ, lai latviešiem pretim strādātu, bet lai nolīdzinātu ceļu latviešu turpmākām uzvarām. Mums vajag

pirms iepazīties ar savu ienaidnieku līdzekļiem un nodomiem, ieskatīties, tā sakot, viņu lēģerī. Tikai tadmums cerība uzvarēt.»

Perlants it kā neizprazdams gaidīja tuvākus paskaidrojumus.«Ir liels jautājums, vai latvieši ar saviem spēkiem vien šoreiz būtu uzvarējuši,» Baumanis turpināja.

«Un tad, ja mēs, latvieši, piepeši uzvarētu un saņemtu savās rokās pilsētas valdīšanu, man jāatzīstas, mēsatrastos ļoti neveiklā stāvoklī. Ne mums piedzīvojumu, ne iestrādāšanās. Tādēļ ieteicamāk, ka tikai dažiietiek pilsētas domē, dabū iezagties vācu noslēpumos un izzina tās vārīgās vietas, kur viņus ķert.Iestrādājas vienā otrā komisijā. Tad, ja nākošu reizi dabūjam Rīgu savās rokās, mēs zināsim arī, ar to kodarīt…»

«Var jau būt,» Perlants palika pielaidīgāks, «bet viss tas joks man negrib patikt.»«Vācieši ir viltīgi un gudri,» Baumanis turpināja, «bet mums vajag būt vēl gudrākiem. Viņi tagad tura

mani par savu cilvēku un atklāj man pilnīgi savas kārtis. Man pie viņiem tagad tik liela uzticība, ka esdabonu zināt katru sīkāko lietu. Bet man tikai to vajag. Man vajag materiālu, kā viņus gāzt. Viņi piedzīvospie manis rūgtu alošanos, jo tie ne sapņot nesapņo, no kuras puses es domāju viņiem uzbrukt…»

«Ja tas tā,» Perlants domīgs sacīja, «tad lieta gan drusciņ citāda…»«Esmu pilnīgi uz miera stādīt savu darbību zem kontroles,» Baumanis apgalvoja. «A propos, vai

nenāksat kāds man rīt līdzi uz Klostera pagrabu? Tur vāciešiem būs tāda maza saiešana, kas tamlīdz būsarī viņu uzvaras svētki.»

«Ko tur?!» Perlants atraidoši atmeta ar roku. «Es taču negribu tos līdzi svinēt…»«To ne, bet tur būs liela izrunāšanās, un tur jūs dabūsat dzirdēt viņu īstās domas,» Baumanis

paskaidroja. «Vācieši tur jutīsies itin kā starp sevim un saviem draugiem un pārrunās visai diskrētaslietas. Man ir tiesība un taisni uzdots vest līdzi pēc sava ieskata arī citus labi domājošus latviešuinteliģentus, kas grib ar vāciešiem saprasties. Saprasties mēs visi gribam, lai tikai ievēro mūsu dibinātāsprasības.»

«Varētu gandrīz aiziet, ja būtu laika,» Perlants beidzot sacīja. «Mans biedrs Ērgļu Kārlis katrā ziņābūs svabads. Kārli, ej labāk tu! Kā rakstniekam tev ir labākas novērotāja dāvanas, un arī pats tu varēsimācīties, kā smalkā sabiedrībā jārīkojas. Tas ir taisni kaut kas priekš tevis!…»

Kārlis bija ar mieru. «Man no vāciešiem nav bailes,» viņš sacīja. «Gribu ar viņiem saprasties, bettikai kā līdzīgs ar līdzīgu…»

«Nu tad labi!» Baumanis sniedza roku. «Uz redzēšanos rītvakar!»

* * *

Apzinīgi, klusu smaidīdami, kā jau iepriekš droši zināmu lietu vācieši saņēma savu uzvaru.Pēc veca baltiska-rīdzinieciska paraduma to vajadzēja iezīmēt ar kādu mazu «traulisches

Zusammensein». Tā nosauca kopēju iedzeršanu un uzkošanu kādā klusā, netraucētā vietiņā. Pie tam tadvarēja runāt kādu spēcinošu patriotisku vārdu, par visiem kopā labāk pārskatīt savu stāvokli unsavstarpēji stiprināties savās baltu jūtās.

Par tādu vietiņu, kur varēja justies omulīgi, bija izraudzīts Klostera pagrabs zem Lielās ģildestelpām. Te bija rezervētas nošķirtas sāņtelpas priekš apmēram kādiem simts cilvēkiem. Vairāk jaunesanāca, jo visiem ierasties jau nebija laika, ne arī kāda spiedoša vajadzība. Lielais vairums rīdziniekusavos balfu uzskatos bija droši un nebija vairs mācāmi. Pietika, ka ievērojamākie barveži apstrādājamazāk apzinīgos pienācējus.

Viņiem bija katrs patīkams un mīļš viesis un «līdzpilsonis», kas atzina un pieņēma viņu«kontinuitātes» principu. Zem vārda «kontinuitāte» bija saņemtas kopā visas baltu privilēģijas unpriekštiesības, un tas nozīmēja tik daudz: tā tas līdz šim ir bijis, tā tam arī uz priekšu būs būt. Protams, kaviņi to tik klaji neizteica, bet aizslēpa aiz dziļiem zinātniskiem izskaidrojumiem. «Daba netaisa spējus

lēcienus, viss attīstās pamazām un paliek sakarībā ar iepriekšējo. Ikvienai parādībai, kas no šis sakarībasspēji atšķiras, ir jāiet bojā. Tāpat spēji lēcieni arī nedrīkst notikt sabiedrībā. Lai kāda komūna vaisabiedrība būtu dzīves spējīga, arī tur visam jāpaliek sakarībā. Vecos paradumus, tiesības un uzskatus, kāarī tos vīrus, kas viņus nes, nedrīkst piepeši aizsviest no stūres un izmainīt ar jauniem, kas veco garu navizpratuši. Jaunam vajag asimilēties ar vecu un uz vecu tradīciju pamata attīstīties tālāk. Kur tas nenotiek,tur izceļas bīstamas katastrofas un revolūcijas, un viss sabiedriskais organisms var aiziet bojā.»

Tātad balti veco kārtību ne tādēļ gribēja uzturēt, ka tā viņiem pašiem ļoti izdevīga, jo nostāda tospret latviešiem privileģētā stāvoklī, bet gan aiz ļoti ideāla un teicama principa, proti, lai, viņu pārkāpjot,pasaule neietu bojā.

To viņi arī «turēja priekšā» saviem latviešu «līdzpilsoņiem», kas ar viņiem gribēja saprasties. Untos tad viņi arī šoreiz ielūdza. Baumani tie turēja par vīru, kas nevien to saprot, bet ir spējīgs arī sakust arvācu elementu un iet ar viņiem roku rokās. Viņi to tādēļ ielūdza ar visiem saviem domubiedriem. Tāpatarī Vēberu, kā dzimušu vācieti, kas bija uzstādīts uz viņu listes un ievēlēts pret savu gribu. Tas tomērnebija ieradies. Turpretim Starpiņš bija klāt kā nagla, jo turēja par lielu godu sēdēt ar vācu patriciešiempie viena galda. Kad runāja par kontinuitāti, viņš apzinīgi kā īsts vācietis izgāza krūtis un piepūta vaigus.«Ja doch, ja… Is' wahr, is' wahr…» Vācieši viņu turēja par savu uzticamu piekritēju un tādēļ piedeva tamvisas neveiklības un smalku manieru trūkumu.

Noliktā laikā Baumanis ar Kārli ieradās. Brīvkungs fon Bimmelšteins gan drusku saviebās, jo Kārlistam it labi bija palicis atmiņā. Bet partijas disciplīna pie vāciešiem bija pārāk liela, un, ja Baumanis bijaatradis par vajadzīgu šo cilvēku līdzi ņemt, tad tur nevienam vairs nebija, ko sacīt. Var būt, ka jaunaiscilvēks savus uzskatus grozījis, jo citādi jau nebūtu iespējams, ka viņš te būtu. Baumanim to labākvajadzēja zināt. Ja vispārīgai baltu lietai vajadzīgs, vācieši prata apspiest arī savas personīgāsantipātijas. Ienaidnieks pie vēlēšanām aizmirsa ienaidnieku. «Ich kann den Kerl nidd ausstehen,» tas tādāsreizēs mēdza sacīt, «aber meine Stimme werde ich ihm geben.» (Es šo ķerli nevaru ne acu galā ieraudzīt,tomēr savu balsi viņam došu.)

Tātad ne pirmā reize, kur tādi radikāli jaunlatvieši nākuši tuvākā sakarā ar vācu kultūru, tikuši no tāssavaldzināti. Brīvkungs tam tādēļ nepiegrieza nekādu vērību un izlikās tā, it kā tā cilvēka še nemaz nebūtu.

Un tas jau nemaz nenācās grūti, jo te bija daudz cita, kas saistīja ievērību. Pats sabiedrībasviduspunkts, uz kuru visi klausījās un raudzījās, bija baltu patriots un drošais tiesību aizstāvis JūlijsEkards. Savā laikā šī zeme viņam zem kājām bija tapusi par karstu un no Baltijas tam bija jābēg uzārzemēm. Tagad, kur krievu administrācija viņu pa pusei bija aizmirsusi, tas uz kādu laiciņu iedrošinājāsierasties atkal Baltijā un apciemot savus radus. Un protams, ka viņš tādā sabiedrībā kā šodien nevarējatrūkt.

Ārzemēs viņš bija žurnāla «Grenzboten» līdzstrādnieks un Gustava Freitāga domubiedrs. Dažu labusarkastisku vārdu viņš sacījis par tiem, «kas taisa jaukas dziesmiņas valdīšanai un baznīcai par godu».Tātad; no vācu viedokļa raugoties, tas bija pilnīgi brīvdomātājs. Bet, tiklīdz bija runa par Baltijas lietām,Jūlijs Ekards tūliņ izkrita no lomas. Viņa liberālisms tad bija krāsu akls. Katra feodāla privilēģija, lai arīcik aprūsējusi, tam bija Baltijas neaiztiekams īpatnības svētums, kuru nedrīkstēja aizskart jau vienīgiviņas īpatnības dēļ. Nekas viņam nebija tik apbrīnošanas cienīgs kā vecā Rīgas rāte, kura bija izglābusiesnepārgrozīta kopš trīspadsmitā gadu simteņa. Neraugot, ka viņas locekļi, – sakumā astoņpadsmit, vēlākdivdesmit divi, – kopā ar Lielās un Mazās ģildes delegātiem valdīja visas pilsētas darīšanas, neraugot, kakatru savu jaunu locekli rāte kooptēja uz visu mūžu un tā viss lielais vairums pilsoņu no komunālāspašvaldības bija izslēgts, neraugot uz visu to, Jūlijs Ekards nekur citur pasaulē nebija sastapis tādusociālu saprātu un tādu sabiedrisku garu (Gemeinsinn) kā pie Rīgas pilsoņiem. «Rīga gandrīz Genfe,»viņš ar patiku citēja Herdera vārdus, kurš savā laikā, Rīgā dzīvodams, to pašu bija liecinājis. Un,neraugot, ka visa administrācija un tiesu vara atradās nedaudz neatceļamo un nepārvēlamo rātskungurokās, viņš pasaulē nekur citur nebija atradis tik priekšzīmīgu administrāciju un tiesu kā Rīgā. Izšķirdams

it visus vietējos un sabiedriskos, un tiesiskos jautājumus, tas latviešus pat ir lāgā neieminējās, lai gan tieiztaisīja deviņas desmitās daļas no visiem iedzīvotājiem. Ja daudz, tad, garām ejot, ieminējās par«gewissenlose skrupellose junglettische Agitatoren», kuri ceļ «anfeindunges» pret vāciešiem un sapņopar kādu patstāvīgu kultūru. Rakstīdams par vēsturi un pagājušiem laikiem, tas gan, garām ejot, atzina, kalatviešu dzimtbūšana būtu varējusi būt arī mīkstāka un klauši arī lēnāki. Sakarā ar to tas ievēroja arīlatviešu pārstāvētāju Garlību Merķeli. Negānīja to kā citi baltu rakstnieki, centās būt pret viņu objektīvsun taisns, tomēr ar visu to noraudzījās uz viņu kā no augšienes. Tiklab mācītājs, brīvdomātājs DanielsMerķelis, kā arī viņa dēls Garlībs Jūlija Ekarda rakstos ir neizdevušās parādības, tā sakot, ģimeneskropļi. Lai padarītu, it sevišķi katra godīga vācieša acīs, tos par antipātiskiem un neiespējamiem, tasapskatīja gari un plaši, ka Merķelis ir bijis Gētes ass pretinieks un viņa dzejas nicinātājs.

Tik daudz, Baltijas vidū nostādamies, tas zināja par latviešiem un turēja par vajadzīgu latviešusievērot. Bet toties tas no visas sirds ienīda Pobedonoscevu un krievu reakcionārus.

Jūlijs Ekards, varēja sacīt, bija baltu kontinuitātes iemiesojums; tās aizstāvēšanu un uzturēšanu tasbija spraudis par savu dzīves uzdevumu. Pirms Baltijā, pēc tam, kad viņam dzimteni vajadzēja atstāt,Vācijā pie turienes politiķu aprindām. Jo kontinuitāte bija apdraudēta it visos laikos, bet briesmasvienmēr novērstas, un tas godīgam baltam deva dūšu viņas dēļ tālāk cīnīties. Baltus dievs neatstāj!…

Tā arī tagad sarunā viņš iegādājās kritiskos laikus vēsturē, kad ķeizarienes Katrīnas II laikā vecārāte bija nopietni apdraudēta. Tā tika pat atcelta un atmainīta pret maģistrātu tā kā citās Krievijas pilsētās.Maģistrāta locekļi tad tika vēlēti un jau no tik plašām aprindām, ka par kontinuitātes uzturēšanu vairsnevarēja būt runa. Protams, ka šī pārgrozība bija sekas no daudzām tumšo masu sūdzībām Pēterpilī.

«Šo nemierīgo priekšgalā,» Ekards sacīja, «bija kāds galdnieku meistars Ēbels. Jau kopš gadiem tasbija pazīstams kā rakņātājs (Wühler) un nemierīgs gars. Mazai ģildei viņš iestāstīja, ka pēc krievu pilsētukārtības arī amatnieki varot tikt par rātskungiem. Ar šo āķīti viņš makšķerēja priekš jaunās kārtības. Uzzināma skaita «šaubīgu kašķu» (berüchtige Krakehler) un apstulbušu iesmu pilsoņu rēķina Ēbels tika sūtītsuz Pēterpili pret rāti intriģēt. Viņa uzdevums tur bija rāti nomelnot par sliktu finansu saimniecību. Šīrīcība bijā vēl jo negodīgāka (frivoler), kur taču visai pasaulei bija zināms, ka pie pilsētas finansu sliktāstāvokļa bija vainīgi sliktu un dārgu dambju un ostas būve, pret ko pilsēta oponēja velti.

Bet Rīga pārcieta šo smago pārbaudījumu. Pilsoņi pierādīja neredzētu vienprātību un pasīvupretestības spēju neviens godīgs pilsonis, kam daudzmaz autoritāte un svars pie līdzpilsoņiem, neļāvāsjaunā maģistrātā ievēlēties. Kas aizmirsās un to atļāva, ar to citi pārtrauca katru sakaru. Un, lūk, – pēcdesmit ilgiem pārbaudīšanas gadiem caur ķeizaru Paulu mūsu tiesības tika atkal atjaunotas… Vecierātskungi atkal varēja tērpt mugurā pie sienas atkārtos talārus un vadīt tālāk savas darīšanas, kuras viņi unviņu priekšteči kā vēsturiski izmēģināti spēki bija izpildījuši jau gadu simteņus!… Nu atkal,» tas sāpīgisacīja, «tai rātei spārni ir atlauzti. Administratīvā lemšana pa daļai tai izņemta no rokām. Cik ilgi viņaibūs vēl tiesa? Jaunai formai mēs ilgāk vairs nevaram atturēties pretim, mēs varam tikai rūpēties, lai saturspaliek tas pats vecais. Lai Rīgas valde pēc sava elementa, uzskatiem, principiem un valodas būtu līdzīgavecai rātei, lai tā cīnītos tālāk un neatdotu ar labu nevienu pēdu no mūsu īpatnējās kultūras un tiesībām!Lai Rīgai rastos arvien tādi vīri, kas tikpat kā tagad un agrāk saprastu savu vēsturisko uzdevumu!… Uz toes paceļu savu glāzi: hoch, hoch!…»

«Hoch, hoch!» piepeši kā auka atbalsojās no visu baltu mutēm. Glāzes šķindēja. «Hoch! Unsere Rigasoll leben!… Dreimal hoch!» (Augsti! Mūsu Rīga lai dzīvo!… Trīsreiz augsti!)

«Mani kungi!» kad glāzes bija atkal noliktas, Augusts fon Etingens iesāka. «Ne vien Rīga, bet visaBaltija ir uzplaukusi, pateicoties vācu kultūrai. Tikai Pēterpilī diemžēl mums radušies daudz nelabvēļu,kas Baltijas vācu kultūras vietā grib «latviešu-slāvu kultūru».» Šos vārdus viņš izsacīja ar zināmurūgtumu. «Šie Pēterpils liberāļi! Mūsu tautietis fon Firks, kas tur mūsu interesē rūpējas, deva turienesvāciešiem pirmo mājienu par jaunlatviešu briesmām. Jaunlatvieši pie savu nemierīgu ideju izvešanasmeklēja palīdzību pie slavofiliem, Katkova un biedriem. Tie lika slavofiliem saprast, ka vācu elementa

iznīcināšana ir pats labākais līdzeklis, lai noslēgtu brālību starp krieviem un latviešiem. Jaunlatviešuaģitatori ir pret baznīcu, ir par Hercena sociālisma idejām, grib nedalītu pagasta zemi, pie kuras laivisiem būtu tiesība. Tā viņi grib panākt jaunu agrāru sistēmu. Jaunlatviešiem neizdevās arāju tautuiejūsmināt par patstāvīgu politiku un panslāvistu idejām. Protestantisko baznīcu nevarēja atsvērt arsagremotām un izgremotām Feierbaha filozofijas drabiņām. Tās bija teorijas, kuras mūsu arāji nesaprata.Vajadzēja pāriet uz ko praktisku, lai izņemtu zem kājām pamatu ienīstiem Baltijas baroniem unmācītājiem. Nestrīdēties ar tiem par teorijām…

Kāds no viņu frakcijas vadoņiem nopirka Novgorodas guberņā dažas simts desetīnas pilnīginekultivētas zemes. Sludināja tad latviešu avīzēs, ka saviem tautiešiem var apgādāt dzimts īpašumu zemlabiem nosacījumiem. Kalpi nāca bariem. Sūri grūti viņi bija ietaupījuši ceļa naudu un tos tūkstošus, koiemaksāja viņa aģentam. To izdarījuši, tie ieradās savā īpašumā. Bet kā ubagi atgriezās no turienesatpakaļ un diedelēja pa Pēterpils ielām. Tomēr krievu prese nenosodīja vis viņu piekrāpēju, bet Baltijasbaronus kā bezzemes ļaužu apspiedējus. Šos nelaimīgos ļaudis nācās sūtīt uz dzimtenes pagastiem, kuriemnu vajadzēja par tiem gādāt kā par lieku nastu.

Beidzamo reizi izceļošana notika uz Mogiļevas guberņu. Ciešā sakarā tā ar spējām agrārpārmaiņāmLietavā. Pēc 1863. gada nemieriem tur daudzi nomnieki tika izsludināti par patstāvīgiem zemesīpašniekiem un daudzas kungu muižas izdalītas starp kalpiem un bezzemniekiem. Nav brīnums, ka tas uzkaimiņu zemes zemniekiem atstāja kairinošu un arī uzkūdinošu iespaidu. Jaunlatvieši mācīja, ka, ciktālvien sniedzas krievu scepteris, arī visiem vienādas tiesības uz zemes māmuļu un ir jāizbeidzas starpībaistarp patstāvīgiem saimniekiem un kalpiem. Tie atrada ticīgas ausis. Tikai neizdevība atdarīja acis, ka tastā nevar būt. Tas ir bīstams lozungs, kas var novest pie revolūcijas un apdraudēt visu pastāvošo kārtību.Kavūrs itin pareizi izsacījies kādam Pēterpils diplomātam: «Vienāda tiesība, kas visiem jūsu zemniekiempie zemes īpašuma, ir mums bīstamāka nekā visas jūsu armijas…»

Lielā daļa krievu preses tomēr ir kaislīgi pieslējusies aģitatoriem un ne mazumu darījusi, laipaasinātu plaismu starp nacionālo Krieviju un uz Rietumeiropu balstošo Baltijas vācietību. Tas tik ļotibija vajadzīgs slavofiliem. Katkova politika jau no laika gala iziet uz to – pārvērst Baltiju parpareizticīgu zemi. Tam stājās pretim Firksa draugi – Valujevs, grāfs Šuvalovs, Golovins, kņazs Orlovs unmūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators Suvorovs-Rimņikskijs-Itaļiskis, un arī viņa augstība lielkņazsKonstantins Nikolajevičs kā Polijas pārvaldnieks. Tomēr Katkovu pabalstīja ķeizarienes viltīgaispadomdevējs Zeļenojs, abi Miļutini un sirmais Muravjovs. Pēc tam kad lielkņazs no Polijas pārvaldniekatika atcelts un pats šis amats iznīcināts – šis moments iezīmējams ar 1863. gadu, – Katkovs iet pretimsavai uzvarai. Mēs to sajūtam vairāk ar katru dienu.»

Šie vārdi atstāja dziļu, nospiedošu iespaidu. Dziļš klusums uz brīdi pārlidoja pār baltu sabiedrību,kura uz brīdi it kā pametusi cerības. Un arī Kārlis, kuram par še izsacīto, – it sevišķi, kas attiecas uzjaunlatviešiem, – sirds vārījās vien, lūpas kodīdams, apspieda savu protestu.

«Augstskola un vidusskola ir jau šo virzienu uzsākusi,» Ekards drūmi piebilda. «Baltijas mācībasapgabala kurators ir pārāk birokrātisks ignorants, lai spētu saprast mūsu vajadzības. Kā skolu lietuvadītājs Polijā tas pamatīgi studējis apspiešanas sistēmu un oficiālus melus.»

Sāpīga iesūkstīšanās šur tur, bet tas drūmo iespaidu nemazināja.«Es atceros vēl kā šodien mūsu neaizmirstamo ģenerālgubernatoru un grandseņoru firstu Suvorovu!»

sirmais konsuls Rābemanis nopūtās. «Ja viņš nebūtu no mums aizsaukts, te būtu daudz citādi. Viņš bijahumāns un visiem labs. Nekad viņš nebūtu atļāvis izaugt tādam sīkam naidam vietējo tautību starpā unnekad slavofili mūsu zemi nebūtu dabūjuši zem sava iespaida. Viņam bija cieši sakari ar galmu unneaprobežotas pilnvaras…»

«Arī ja mūsu labvēlis grāfs Šuvalovs te būtu, būtu arī daudz citādi,» Ekards piebilda. «Tas bijacilvēks ar principiem un zināja, ko gribēja. Bet viņam pašam – un vēl jo vairāk mums – par nožēlošanuviņa valdības laiks še ilga tikai kādus piecpadsmit mēnešus. Kā viņa maigā laulātā draudzene sēroja, kad

viņš tika atsaukts par III nodaļas priekšnieku uz Pēterpili! «Tur mēs esam tikpat kā aprakti,» viņa manizsacījās…»

«Vispār priekš mums bija labāk, kad te bija ģenerālgubernatori,» konsuls turpināja. «Tie skatījāsvispirmā kārtā uz mūsu interesēm. Tie dzīvoja mūsu vidū, un mēs katru brīdi varējām pie tiem pietikt, kadmūsu sirdi kaut kas nospieda. Lai nu arī tiem nebija it viss iespējams, tad taču tie centās lietas iekārtot tā,ka arī ar mūsu vēlēšanos tika rēķināts. Es atceros arī to lielo laipnību, kādu mums parādījaģenerāladjutants Albedinskis…»

Pieminot pēdējo, ap Ekarda lūpām savilkās mazliet ironisks smaids. «Tas gan savu karjeru uzsāciskā mīļotājs pie kādas hercogienes. Nu jā, kā stalts kavalieris tumšām acīm un kuplām ūsām viņš jau bijaīsti noderīgs priekš tam. Arī viņa kundzes pagātne esot mazliet šaubīga…»

Vecais konsuls it kā ievainots aizskartu žestu atmeta ar roku. «Viņš tomēr bija labs cilvēks,Jūlius…»

«Par Baltijas lietām jau viņš rūpējās,» Ekards turpināja, «un nebija arī tik naida pārņemts kāslavofili. Ārzemēs viņu vairākkārt satiku. Pēdējo reizi pirms viņa aizsaukšanas kādā stacijā, cik atceros.Tas bija ļoti sagrauzts. «Esmu nosēdies starp diviem krēsliem,» viņš sacīja. «Pēterpilī es nevaru izdabātun ar mani nav miera, ja es Baltijai neņemu galīgi viņas patstāvību. No otras puses atkal Baltijā saprotgreizi manus soļus. Jā man nav piekrišana un pabalsta ne no vienas, ne otras puses…»»

«Jāa!» konsuls nopūtās. «Es domāju, ka mēs nesaprotam dažu labu administratoru. Mēs ejam partālu… Saprasties mums vajag, vairāk saprasties arī ar saviem līdzpilsoņiem. Mūsu attiecības ar mācītiemun izglītotiem latviešiem varētu būt daudz labākas, vai ne tā, Baumaņa kungs?»

«Bez šaubām,» tas atbildēja. «Kas attiecas uz latviešu inteliģenci, tad mēs gribam saprasties. Mēsesam atzinuši, tāpat kā jūs, ka mūsu intereses ir kopējas. Tikai jums vairāk vajag ievērot mūsu dibinātāsprasības…»

«Tas jau tiek darīts, Baumaņa kungs, tas jau tiek darīts!» barons fon Bimmelšteins iemeta. «Ar labidomājošiem latviešiem mēs katrā laikā gribam saprasties. Mēs taču strādāsim kopā pie mūsu pilsētaslabklājības. Tikai no latviešu puses vajadzētu mitēties tām rīdīšanām un kūdīšanām pret vāciešiem…»

Kārlis nevarēja nociesties. Ilgāk tam klusēt nebija iespējams. «Latvieši nebūt nekūda,» tas, sirdijpukstot un klauvējot, gandrīz patētiski iesaucās. «Viņi atzīst katru, kas tiem labu darījis. Es te varu pievestrokām taustāmus piemērus. Aizkraukles brīvkungs fon Šulcs stāv ļoti siltā piemiņā pie pateicīgiemlatviešiem. Uz Garlība Merķeļa kapa Latviešu biedrība ir cēlusi pieminekli…»

Viņš centās apspiest savu uztraukumu, jo pēdējie vārdi, lai gan viņu saturs to nemaz neprasīja,izskanēja gandrīz ugunīgu patosu. Neapzinoši viņš pie tam bija nostājies pozā: «Še es stāvu un citādinevaru!…» Daži it kā ironiski pasmaidīja, bet daži, un to bija lielākā daļa, piekrītoši pamāja galvu. Viņštātad bija pārliecinājis, vismaz vērsis uz sevi vispārēju vērību. Te nejauši viņa skatiens sastapās arKunibertu Rābemani, naida pārņemtu, liesmojošām acīm un drebošām lūpām.

«Uz šo iedomīgo skribentu mums nav nekāda iemesla lepoties,» tas, pacēlis savu savītušo roku,plikā, patētiskā balsī iesaucās. «Ar savu banālo tendences rakstu «Latvieši» tas gribējis nostāties blakusvācu dzejas karalim Gētem. Kad tas nav izdevies, viņš Gēti kritizējis un kodis. Smieklīgi! PigmejsMerķelis kritizē vācu dzejas karali Gēti!…»

Kārlim likās, it kā šie dziļi nicinošie vārdi par Merķeli būtu drīzāk zīmēti uz viņu. Perfīdais zaimsviņa pretinieka vaigā to liecināja. Bet viņš no saviem zaimiem bija jau diezgan norūdīts un zināja, kotagad nozīmē paturēt aukstas asinis. «Kas tur smieklīgs!» viņš vienaldzīgi noraustīja kamiešus.«Smieklīgs drīzāk prasījums, ka nedrīkst kritizēt. Herders taču tāpat kritizējis Gēti, un Herderu taču jūsatzīstat…»

Kārlis bija daudz ko lasījis un varēja par tām lietām līdzi runāt.Arī Kuniberts Rābemanis valdījās. «Herders, ha-ha-ha!» tas it kā nepatīkami pārsteigts par tādu

opozīciju. «Herders… Jā, tas – –»

Vairāk viņš nezināja, ko teikt, un kodīja lūpas. Viņam nāca palīgā Jūlijs Ekards, kurš nezināja, kasKārlis par putnu, bet tas viņu ļoti frapēja. «Herders ir tomēr citāds gars,» tas atbildēja kā savamcilvēkam, jo domāja, ka viņš ir balts. «Nekad tas nav iestidzis tādā banālā pārmērībā kā Merķels. Man irnākusi rokā kāda vēstule, kurā Herdera kundze Merķelu lūdz, lai tas viņas vīru nekad nestāda pretimGētem un viņa partijai. «Kā jūs to dariet labā nolūkā,» tā vēstulē sacīts, «to mēs zinām, bet nesasniedzatmērķi. Ka Gēte no dabas veltīts ar lielu dzejnieka talantu. to pat lielākais pretinieks viņam nevar noliegt.Mums tikai jānožēlo Vācija un mūsu pēcteči, ka šo lielo talantu ne arvien virzījuši lieli, cēli motīvi. Noliela dzejnieka tiesība prasīt to pašu, ko no liela cilvēka…»»

«Esmu lasījis jūsu rakstos kādu citu Herdera kundzes vēstuli Merķelim,» Kārlis smaidīdams sacīja.«Tā met ne visai labu ēnu uz šo iesmu pilsonīgo kundzi, kura ienīst Šilleru ne mazāk kā Gēti. «Ko lai turano Berlīnes publikas,» viņa raksta, «kura šo nejauko bābu gabalu (Weiberstück) «Mariju Stuart»uzņēmusi ar vispārēju piekrišanu? Man tīri jāizsamist mākslas un pieklājīgas izturēšanās(Wohlanständigkeit) dēļ. Šāda garderobes bābu izlaidība (Weiberlüsternheit) un bābu augstprātība, bābunaids un bābu klačas, – vai tie gan cienīgi priekšmeti traģiskai mūzai? Tad Veimāras publika gan atronasdrusciņ uz augstākas pakāpes. Tā šim gabalam nav devusi savu piekrišanu, lai gan uz to bija saaicinātagandrīz visa Jēna…»»

Ekards ilgi un cieti uzlūkoja šo jaunekli, kura ieskati tam likās spilgtāki nekā pārējās baltu jaunāspaaudzes uzskati. «Arī lieliem gariem piemīt savas vājības,» viņš beidzot piebilda. «Kur daudz gaismas,tur arī daudz ēnas.»

Daudzas sejas it pieskābušas Kārlim pāri it kā lūkojās. t. i., viņu it kā negribēdamas redzēt, tomērredzēja. Viņi to lietu neturēja par vajadzīgu izmeklēt. Ja tā nebūtu tik labi audzināta sabiedrība, kasnepatīkamo nospiež pie sevis, dažs labs būtu iesaucies: «Ko nu tu, «grīnšnābeli»?! Ja viņš tā ir teicis, tadjau pareizi vien būs…»

Vispār baltu sabiedrībā nebija parasts, ka tāds jauns, zaļš cilvēks lec acīs vīram, kam vispārējaatziņa un nopelni. Tāds puika nav cienīgs viņa kurpju siksnas atraisīt.

Barons fon Bimmelšteins centās nepatīkamo starpgadījumu novērst ar to, ka lūkoja valodu novērst uzcitām lietām. «Ko es gribēju sacīt,» viņš beidzot uzsāka, «tas ir tas, ka latviešu tautiskā presē bieži vienparādās vienpusīgi un tendenciozi raksti. Piemēram, raksts «Īru zeme Baltijā». Vai tas ir noderīgs radītlabu saticību starp vāciešiem un latviešiem?»

Viņš pieņēma, ka tie latvieši, kas te šodien klāt, nekad tādām lietām nepiekritīs, vismaz apgalvos, katie tik ar to, kā dažu citu nav vienis prātis. Neraugot uz to, ir tomēr noderīgi vēl pašaubīties un parīvētviņiem to zem deguna. Lai uz priekšu tā nelotu! Jo viens un šī vakara kopējiem mērķiem jau bija viņusdrusku pāreksaminēt. Un Baumanis arī patiešām, it kā viņam nebūtu, uz to ko teikt, iedzēra šņabi un kodapiesarcis savu kaviāra maizi.

«Kā?! Vai tad jūs gribiet noliegt, ka minētam rakstam ir sava daļa taisnības?» Kārlis atļāvāspiezīmēt. «Pirms vajadzētu pamatīgi pārgrozīt Baltijas agrārapstākļus, tad jūs šādus rakstus arīnesastapsat…»

Šoreiz jau sejas aizskartāk un nesaprotamāk uz viņu raudzījās. Viņa ekselencei Augustam fonEtingenam acis spiedās uz āru un tīri vai ripoja. «Jaunais cilvēks, rādās, nesaprot, ko es patlaban sacījupar mūsu agrārsavādībām, kurām īpatnējs un dabisks pamats,» viņš pārmetoši sacīja. «Mēs nevarampārgrozīt Baltijas agrārapstākļus pēc slavofilu un jaunlatviešu prāta. Un tādēļ mēs arī varam ievērot tikaitādu kritiku, kas nav pret mums no naida pārņemta.»

Acis pazudinoši uz Kārli raudzījās, bet viņš nezaudēja dūšu. «Lūdzu!» tas iesaucās. «Vai Bismarkspret jums no naida pārņemts? Vai Heinrihs fon Treičke pret jums no naida pārņemts? Bismarks tačuskaidri un gaiši izteicies: «Jūs, balti, neesat ne vācieši, ne krievi, bet sava veida nerri (Narren auf eigeneHand), – reakcionāri, par kuriem jūsu pašu tautasbrāļi neko negrib zināt…»»

«Nu, nu!» lielā daļa it sabijušies un sašutuši iesaucās, pie tam ar nicinošu neticību. «Vai tas var

būt?!…»«Tā Ekarda kungs pats raksta,» Kārlis attrauca. «Heinrihs fon Treičke, viens no vācu

nacionālliberāļu vadoņiem, salīdzina Baltijas vācietības niecīgos panākumus ar lielajiemkolonizatoriskiem panākumiem Prūsijā un nodod par šejieniešiem iznīcinošu spriedumu. Baltijasmuižnieki centušies vienīgi pēc sava labuma, tāpat arī šejienes vācu pilsonība, kuras še ļoti plāna kārtiņa.Kamēr Prūsijā vācieši, jo plašā mērā attīstīdami savu kultūru, zemi pārvācojuši, balti iedzimtos nemaznav laiduši pie vācu valodas, kura še saistīta ar sabiedriskām priekštiesībām un saimnieciskiemlabumiem. Negribēdami iedzimtiem dot tās tiesības, tie atrāvuši tiem tamlīdz kultūru. Prūsijā pēc uzvaraskungi devuši kalpiem savu valodu un pacēluši tos uz augstāka līmeņa. Baltijā uzvarētājs turas nost nouzvarētā; tam pietiek ar to, ka pēdējais tam kalpo un nes viņa klaušas. Te sīksti, bez dabiska iemeslauzturas kalpu tauta, kamēr prūšu zemnieks līdz ar vācu valodu iegūst arī visas tiesības. «Bērni brēc, unsuņi noslēpjas,» Treičke saka, «kad vācietis ienāk sodrējainā latviešu būdā. Aiz muguras iedzimtie rādadūri vācietim un dzied naida dziesmas. Gadu simteņus ilguši viens otram blakus kalpu naids un kungubardzība.» Salīdzinot ar šo ainu, mēs tikai īsti nojaušam, ko nozīmē Prūsijas pārvācošana. Tur vāciešiizrādījušies par kolonizatoriem līdzīgi britiem un spāniešiem. Mēs, latvieši, arī nepiekrītam visam tam.ko Treičke par mums saka, bet, kas par vāciešiem ir sacīts, ir dibināts…»

Kungi viens ar otru saskatījās, un viņiem uzausa gaismiņa. «Ach so, – er ist ein Lette!» dažas balsisiesaucās. (Ak tā, – viņš ir latvietis!) «Scheint mir gut informiert zu sem…» (Rādās būt labi informēts.)«Wie kommt er aber hierher?!» cits bažīgi jautāja. (Kā tad viņš še ieticis?!)

«Er ist gekommen mit Herrn Bauman,» daži, kas lietu tuvāk zināja, paskaidroja. (Viņš nācis līdziBaumaņa kungam.)

«Aha… Dann verstehen wir… Hmh… Selbstverständlich…» (Ahā, tad mēs saprotam… Hmh… Patspar sevi saprotams.) Un nu acis atkal citādi uz Kārli raudzījās, svešāk, atbaidoši, kā uz kādu meža zvēru.Visnepatīkamāk rādījās būt aizskarts Ekards, kurš vienu mūžu nebūtu iedomājies, ka šis cilvēks latvietis,pārijs, kuri, pēc viņa ieskatiem, neko nav vērti. Vai latvieši patiešām zināja un varēja runāt par tādāmlietām? It kā sev neticēdams, viņš frapēts Kārli uzlūkoja.

Tikai sirmais konsuls neskatījās uz blakus jautājumiem, bet ņēma lietu pēc kodola. «Pareizi, itinpareizi!» viņš Kārlim piebalsoja. «Ja gribam būt vīrišķīgi, tad taču mums jāatzīst savas kļūdas. Vēl jovairāk, ka tie ir vācu vīri, kas tā sprieduši un izteikušies…»

Tas bija arguments, kas daudziem situāciju darīja visai nepatīkamu. Jūlijs Ekards nevarēja klusēt,kaut gan viņš labprāt to būtu darījis.

«Heinrihs fon Treičke gan ir tā izteicies, kā te aizrādīts,» tas beidzot sacīja, kad daudzas acis uz viņupētoši raudzījās. «Bet viņš mūs pārprot, uz ko viņam jau savā laikā tiku atbildējis. Latviešu kultūru unlabklājību viņš vērtē pārāk zemu un viņu pagātni daudz drūmāku, nekā tā bijusi. Savā laikā izdotiegreznības likumi zemniekiem, lai tos šinī ziņā ierobežotu, jau pietiekoši liecina, ka tiem nav gājis visaislikti. Ka muižniecība pieturējusies pie savām vecām tiesībām, tas tiesa. Bet kur gan pasaulē dzirdēts, kamuižniecība kaut kur labprātīgi būtu atsacījusies no saviem labumiem un priekštiesībām? Vai Vācijasvēsturē, piemēram, kur redzams, ka citu ļaužu šķiru labklājība būtu pacelta uz muižniecības iniciatīvu?Meklenburgas muižnieki saimniekojuši daudz trakāk nekā baltieši. Brandenburgā tie pat dumpojušies irpret pirmo Hohencollernu, kā arī pret lielo kūrfirstu, ja vien viņi drusciņ ierobežoti citām šķirām parlabu. Nav bijuši mūsējie tik vien kā bargi kungi. Katrā ziņā Baltijas muižnieki daudz sabiedrīgāki,gādājuši daudz vairāk par baznīcām un skolām kā Prūsijā…»

«Tātad jums jāatzīst, ka muižniecība vispār nav daudz vērta,» Kārlis iemeta. Sirds viņam dedza uzprotestu.

Sarauktās pieres dusmīgi paskatījās uz traucētāju, Ekards likās, ka piezīmi nemaz nebūtu dzirdējis,bet, runā iesilis, turpināja:

«Rīgas pilsētai septiņsimts gadu bijusi lepna, neatkarīga pilsonība, kuru nav spējuši lauzt ne junkuri,

ne birokrāti. Kamēr Prūsijā visu astoņpadsmito gadu simteni valdīja mīkstčaulīga, miegainamietpilsonība, Rīgas pilsētai gandrīz bija republikas stāvoklis. Herders liecina, ka viņš Rīgā sastapispilsoņus ar patriciskiem uzskatiem, par kādiem Prūsijā nav ne sapņots. «Rīga – gandrīz Genfe,» šis vispārpazīstamais izteiciens ir viņa. Un, kas attiecas uz vispārējo kultūru, tad Rīga devusi arī savu daļu.Herders un Hamans te atraduši savu otru dzimteni. Rīgas grāmatu tirgotājs Hartknohs bija Kantaapgādātājs. Kamēr vācu Elzasa simts gados kļuvusi galīgi franciska, Rīga šejienes triju provinčupriekšgalā noturējusies cīņā un vēl ne pēdas nav atkāpusies no savas vāciskās dzīves…»

Kuniberts Rābemanis gavilējoši uzlūkoja pārspēto Kārli, kurš nezināja citu kā tikai piesarcissmaidīt.

«Ir arī priekš zemes iedzimtiem darīts,» Ekards, pāriedams arvien vairāk runas tonī, turpināja.«Vācu mācītāji, kuri še atklīduši uz necaurbrienamiem ziemeļu mežiem, ar savu nenogurstošo darbu nomežonīgās ubagu un vergu tautas,» uz Kārļa aso skatienu tas nolaida toni. «kas zemnieki pēc krievu unzviedru kara te vārda pilnā ziņā bija, iztaisījuši tikumisku, reliģiozu tautu, kura zina no pasaules ne mazākkā krievu poļos vai Meklenburgā. Šī garīdzniecība ne tikvien kā pārtulkojusi tautas valodā bībeli,dziesmu grāmatu un katķismu, bet ir jau radījusi mazu latviešu literatūru…»

Uzdūries uz Kārļa mazcienīgo smaidu, tas novērsās uz citu pusi. «Vai garīdzniecībai jāpateicas, kaiedzimtie šinīs juku laikos nav zaudējuši sakaru ar vācu protestantu kultūru. To visu zem pastāvīgiemkrievu spaidiem. Kopš 1843. – 1850. gada Tērbatas universitātē katrs profesors, uz kura krita mazākāaizdomība par viņa vācisko uzskatu un liberālismu, bez žēlastības tika padzīts. Ir jāpretojas uzskatam, itkā vācu muižnieku ciešie sakari ar Pēterpils galmu būtu veicinājuši mūsu provinču sakušanu ar valsti.Taisni otrādi. Lielākā daļa Baltijas baronu, kuri sēdējuši senātā, valsts padomē vai ministērijā, valstslabumu nav pratuši veicināt citādi un labāk, kā attīstot mūsu dzimtenes provinciālās dzīves vēsturiskospamatus. Ne mazums no šiem vīriem, kas bija atradušies pie milzu valsts stūres, uz vecuma dienāmpārnākuši dzimtenē, izpilda it visus amatus kā landrāti un apriņķu deputāti, pierādīdami, ka, neraugot pieķeizara galma iegūtos ordeņus un skanīgos titulus, tie tomēr ir godīgi un uzticami vidzemnieki unkurzemnieki…

Kas attiecas uz Baltijas agrārapstākļiem, tad es nekad un nekur neesmu uzstājies par aizstāvimuižniekiem un viņu priekštiesībām. Tomēr attiecības starp kungiem un zemniekiem jau tapušasvieglākas. Mums nav vairs klaušu un nav viņu vairs uz landtāga nolēmumu. Arī pret pārmērīgu nomassaskrūvēšanu zemnieks aizsargāts caur likumu, kas viņam nosaka atlīdzību, savu nomas vietu atstājot.Muižu un zemnieku zemes robežas ir nospraustas, un zemnieki savas mājas var iepirkt atkal par dzimtu.Kas var noliegt, ka zemnieku labklājība pie mums lieliski augusi? Zemnieku noguldītās naudas Rītjūraszemes kredītiestādēs skaita miljonos. Tūkstoš rubļus, kas vajadzīgi pie atpirkšanās no karaklausības,daudzi latvieši samaksāja paši saviem līdzekļiem. Un izglītības ziņā skolotais latvietis un igaunisnoskatās kā no augšienes uz neizglītoto ieceļojošo Meklenburgas vai Pomerānijas zemnieku. Katrāprovincē ir jau vairākas avīzes un žurnāli. Latviešu grāmatniecība jau attīstījusies tiktāl, ka latviešurakstniecība taisa labāku veikalu nekā vācu…»

Kārlis piesarka. Patīkami jau nu gan dzirdēt, bet taisnība tā nebija.«Muižnieka tiesībai,» Ekards turpināja, «nu taču vajag būt, lai viņu tiesātu tāds, kas pēc sava

stāvokļa viņam līdzīgs. Saprotu tādēļ viņu prasību, lai zemes tiesneši tiktu iecelti no zemes iedzimtiemmuižniekiem. Baltijas muižniecība, cik lielas arī nebūtu viņas kļūdas, ir tomēr paturējusi savu īstoraksturu. Baltijas aristokrātija var būt lepna, ka pēc sīvām cīņām starp piecām dažādām tautībām tā vārdapilnā nozīmē identificējusi jēdzienu «kungs» un «vācietis». Var jau būt, ka viņai arī savas kļūdas, var jaubūt, ka, apzinoties sava uzdevuma augstumu, tai jāizlabo viena otra noilgusi netaisnība. Bet, ko viņanoziegusies, tas tai arī dārgi bija jāsamaksā. Es te domāju tos spaidus visai mūsu vācu lietai. Viņasnopelns, ka tā, sīksti pieķērusies pie reiz iegūtā, turas ar nesatricināmu uzticību pie tēvutēvu tradīcijām.Grūti viņai nākas glābt to, kas ir vēl viņas īpašumā. Pie tās cīņas, kurā mūsu tēvu zeme atdod savas sirds

asinis, mūsu tēvijas dēli jau sen vairs nav raduši atrast īstas simpātijas un tās arī vairs nemeklē. Ko tieprasa, ir vēl vienīgi tas, lai viņiem nesaģiftē to brīdi, kurš varbūt ir arī viņu nāves brīdis…»

Spēji runātājs norāva valodu un apklusa. Iestājās atkal drūmais klusums, un arī Kārlim sirdī it kāieskanējās kāda vārīga stīga. Traģiski ir, kad laupītāju putnam jābeidzas barības trūkuma dēļ, kadplēsīgam zvēram nav vairs laupījuma…

«Mani kungi!» barons fon Bimmelšteins pārtrauca klusumu. «Pateicamies mūsu sirdīgam tiesībukarotājam par viņa dziļi sajustiem vārdiem, tomēr, man liekas, acumirklis vēl nav tik drūms, ka mums jaubūtu jāliekas uz nāves cisām. Jo, lai gan citādā formā, tad tomēr taču mēs vēl arvien esam šīs pilsētassaimniekotāji. No pilsētas domnieku vēlēšanām patlaban esam izgājuši kā uzvarētāji. Domē sēž ne vienlielā nospiedošā majoritātē īsti baltu vīri pēc sava dzimuma, bet arī pārējie domes locekļi, mūsusabiedrotie no labi domājošo latviešu vidus, ir ar mums vienis pratis. Aizstāv viņi tāpat mūsu dzimtenesideālus. To ievērojot, mēs savus lēmumus iznesīsim vienbalsīgi. Tām kūdīšanām un naidam, kas parādāslatviešu laikrakstos, nav nekāda sakara ar mūsu sabiedrotiem, un tādēļ mums tiesība cerēt katrā gadījumāuz viņu piekrišanu un pabalstu. Uz to es paceļu savu glāzi!»

Viņš piešķindināja vispirms savu glāzi ar arhitektu Baumani, kuram to vajadzēja saprast. «Uzvienprātību un saprašanos!…»

«Prozit!» Baumanis atbildēja. «It visur, kur to prasīs – komūnas labums un intereses, mēs būsimvienprātīgi un sapratīsimies…»

Viņš, kā rādījās, saprata pilnīgi, ko barons domāja, bet bija diezgan glums un neļāva sevi aizvestiestālāk, nekā gribēja iet.

«Pie kompetences dalīšanas starp veco rāti un tagadējo domi,» barons turpināja, «mēs iznesīsimvienbalsīgus spriedumus. Mēs varam daudz no savām īpatnībām glābt, ja labi daudz no pārvaldesfunkcijām un līdzekļiem paturam vecās rātes rokās…»

«Bez šaubām, ja komunālās intereses un pilsētas labums to prasītu,» Baumanis tagad gludi attrauca.«Mums ir jādod domes atzinums un lēmums – kam īpašuma tiesības uz pilsētas ūdens un gāzes

vadiem,» fon Bimmelšteins turpināja. «Ja šis lēmums ir vienbalsīgs, tad tam ir vislielākā nozīme. Bet, laimēs nepārsteigtumies un dibinātu savu spriedumu pilnīgi uz juridiska pamata, tad jau agrāk pilsētas domešī jautājuma pārbaudīšanai iecēlusi juristu komisiju; kurā ieiet seši no mūsu vislabākiem un atzītiemjuristiem. Šiem domnieku sapulcē jānāk ar savu atzinumu, pēc kam tad mēs balsosim.»

«Juristu komisija,» advokāts Maksis fon Tuncelmans piebilda, «lietu smalki pārbaudīdama,vienbalsīgi atzinusi, ka minētās ietaises nav pilsētas, bet triju kārtu privātīpašums. Uz viņām tātadvienādas tiesības rātei, Lielai un Mazai ģildei. Ja pilsēta šīs iestādes grib paturēt savā īpašumā, tad jāzin,kādu atlīdzību minētās korporācijas par to prasa…»

«Ja nemaldos,» Baumanis iebilda, «tad lieta izšķirta jau ar iekšlietu ministra priekšrakstu. Tas pavēlpilsētai gāzes un ūdens vadu ietaises ņemt savā rīcībā…»

«Tas tiesa,» fon Bimmelšteins sacīja, «bet tiesiskais jautājums ar to vēl nav izšķirts. Kārtām jau varbūt ļoti patīkami, ka pilsēta saņem viņas ietaises un vada tās tālāk. Tikai būtu vēl jānokārto jautājums: parcik lielu atlīdzību?»

«Pēc arhitekta Neibergera un inženiera Tomsona izdarītās taksācijas minēto iestāžu vērtība iztaisa1618690 rubļus 70-kapeikas,» pilsētas galva R. Bingners paskaidroja. «Obligāciju parāds uz tā ir 1317000 rbļ., tātad atliek vērtība 301 690 rubļi 70 kapeikas. Tai klāt vēl jāpieskaita kasē atronošais skaidraiskapitāls 177 076 rubļi 68 kapeikas, tā ka kopējais atlikums jeb mantas stāvoklis būtu 478 767 rubļi 38kapeikas…»

«Mēs no juristu komisijas puses,» Konrāds Bornhaupts sacīja, «liekam priekšā pieņemt triju kārtupiedāvājumu, tas ir, saņemt no viņām ietaises par 377000 rubļiem. Jo pilsēta par šo summu dabū bezpūlēm labi ierīkotas gāzes un ūdens ietaises un pie šī veikala vēl nopelna 100 000 rubļus…»

«Es nezinu,» Baumanis iebilda, – kā rādījās, viņam pret šo projektu kaut kas sacēlās krūtīs, bet bija

neveikli viesmīlīgajiem saimniekiem to pasacīt acīs, – «vai tad šie vecie krāmi ir tik daudz vērti? Vaipilsētai nav izdevīgāk celt pašai jaunas ūdens un gāzes ietaises?»

«Pēc likuma viņai to tiesība darīt,» Bornhaupts atbildēja. «Bet, cik tas izmaksātu un kas viņai būtuizdevīgāk, tur es kā nelietpratējs neesmu kompetents spriest…»

«Pilsētas valdei ir jādod atbilde uz kārtu pieprasījumu,» R. Bingners paskaidroja. «Jo citādi mumsdarat prāva ar lieliem tiesu izdevumiem…»

«Bet vēl taču nav noskaidrots jautājums, kam ietaises īstenībā pieder,» Baumanis it kā spiests sākajau vairāk uzstāties. «Lai pilsēta maksā atlīdzību vai atpērk pati savus īpašumus, tas man liekasnesaprotami…»

«Man ar!» Kārlis pilnu krūti piebalsoja. «Kas pilsētai jau ir, tas taču viņai vairs nav jāpērk.»Bimmelšteins, apzinādamies savu juridisku zināšanu pārsvaru, it kā no augšienes pasmaidīja. «Nevis

pilsēta, bet ģildes ir bijušas šo iestāžu dibinātājas un pārvaldījušas tās kā patstāvīgas saimniecības, tāpatkā savus daudzus citus uzņēmumus. Ģildes arī devušas savu garantiju, un uz šī pamata vien valdība devusisavu atļauju izlaist obligācijas. Sarežģījums ceļas tikai caur to, ka ģildes, lai gan pilnīgi patstāvīgaskorporācijas, ņēmušas arī dalību pie pilsētas komunālais pārvaldības kopā ar rāti. Pēc jaunās pilsētukārtības pilsētas komunālā pārvaldība pāriet jaunas pilsētas valdes un domes rīcībā, bet ģildes vēl tādēļnetiek likvidētas. Tās pastāv vēl tālāk kā privātas korporācijas. Un tādēļ pastāv arī vēl spēkā viņutiesības uz saviem privātīpašumiem.»

«Patiešām sarežģīts jautājums!» Baumanis iesaucās. «Jo nav taču nevienas pilsētas lietas, kur ģildesnebūtu bijušas klāt, tādēļ ka viņas kopā ar rāti bija tās vienīgās pilsētas pārvaldnieces. Pēc šīs loģikas jautad it visiem pilsētas īpašumiem vajadzētu pāriet ģilžu īpašumā…»

«Vai atkal pēc pretējas loģikas,» fon Bimmelšteins paskaidroja, «ģildēm par to, ka tās reizpiedalījušās pie komunālās pārvaldības, būtu jāzaudē visi savi privātīpašumi. Viņām visi tie būtu jāatdodpilsētai. Jautājums patiešām sarežģīts…»

«Vai tad rāte savā kolēģijā kopā ar ģildes delegātiem nekur nav taisījusi kādu lēmumu, – kas piederpilsētai un kas – ģildēm?» Baumanis iejautājās. «Jo agrāk taču arī ģildes, pilsētu pārvaldīdamas,neatdeva visu savu mantu pilsētai. Viņu rīcībā bija komunālā manta un viņu pašu manta. Vai tad nav kādsrātes protokols vai reģistrācija, iz kuras būtu redzams, kas katram pieder?»

«Tāda tieša lēmuma nav,» R. Bingners paskaidroja, «bet ir taču vēl citi līdzekļi, kā tos izšķirt. Tādēļjau mums ir iecelta juristu komisija, kas lai dotu savu atzinumu…»

«Ī nu, kas te vēl par šaubām?!» Konrāds Bornhaupts iešņācās. «Ja ģildes ir reiz devušas savugarantiju, ka obligācijas tiks samaksātas, tad, uzņemdamās par uzņēmumu atbildību, viņas taču arī iruzņēmumu īpašnieces…»

«Bet viņas uzņēmušās atbildību pilsētas vārdā kā pilsētas saimniekotājas,» Baumanis tiepās. «Gāzesun ūdens vadu obligācijas taču nosauktas par pilsētas obligācijām un ir izlaistas pilsētas vārdā. Atbildībapar viņu drošību galu galā tak piekrīt pilsētai. Labi, ka uzņēmums strādājis ar atlikumu, – ja būtu bijisiztrūkums, tas būtu bijis jāsedz pilsētai. No tā ir redzams, ka iestādes domātas kā pilsētas īpašums…»

Hristiāns Bornhaupts jau šņāca un sāka nopietni skaisties. «Nesaprotami, ka Baumaņa kungs, būdamspratējs tikai tehniskās lietās, grib tāds būt arī juridiskā laukā, kas viņam svešs. Viņam vajadzētu palaistiesuz juridiskās komisijas atzinumu. Nav šaubu, ka prāvas gadījumā tiesa piespriedīs īpašuma tiesības trimkārtām un pilsētai celsies tikai ievērojami tiesu izdevumi.»

«Ja tiesa tā izspriestu,» Baumanis atbildēja, «tad pilsēta var sevim tikai laimes novēlēt. Tās trīskorporācijas lai tad patura savas vecās rores un nederīgos krāmus; pilsēta tad tiks pie jaunām ietaisēm,kas piemērotas laika prasībām. Pilsētai tad labāk vecos krāmus nemaz nesaņemt vai arī pēc iekšlietuministra priekšrakstiem tos pieņemt bez kādas atlīdzības…»

«Tā!?» daudzas acis urbjoši uz viņu raudzījās. «Jūs domājat?»«Tā ir mana pārliecība, un no tās es neatkāpšos!» Baumanis cieti nosacīja.

Viņam nemaz vairs to nevajadzēja lieki atgādināt. Patricieši it labi saprata, ka viņi ar «labidomājošiem» latviešiem tikai rūgti alojušies. Latvietis tomēr paliek tikai plebejs, ar viņu nevar«paktierēt».

«Tā, tā, tā,» daži vēl par Baumaņa noteikto paskaidrojumu atņēmās. «Tas jau ļoti interesanti… Labi,ka mēs to zinām!…»

«Tā jau ir ikviena paša lieta, kāda viņa pārliecība,» pilsētas galva R. Bingners beidzot ieminējās.«Mēs turpretim aizstāvēsim pilsētas intereses ar to, ka izsargāsim to no liekiem izdevumiem, prāvuzaudējot. Mēs tādēļ to nemaz neuzsāksim un slēgti balsosim par to, ka runā stāvošās ietaises atzīstamaspar triju korporāciju īpašumu. Protams, ka arī pilsētas interesē tās atpirkt, kur skaidri un rokām taustāmiaprādāms, ka pilsēta ar šo operāciju skaidri nopelna simttūkstoš rubļu…»

Baumanis arī itin labi saprata, ka viņš to nevarēs aizkavēt. Viņam bija ļoti žēl ar šiem kungiem, kasviņu tik ļoti izturēja, sarauties, bet viņš citādi nevarēja. Ja viņš tam piekristu, tad jau latvieši viņunomētātu ar akmeņiem.

Iestājās tādēļ starp viņu un pārējo sabiedrību tā kā atsalums un lūzums. Ikviens balts zināja, ko viņšdarīs, un bija cieti apņēmies nodot balsi par komisijas priekšlikumu. Bet žēl viņiem tomēr bija, kanevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spējīgi saprast baltu intereses, kuri neņerkšķētu un ar kuriem varētusadzīvot kā ar savējiem. Viss amizantais tonis tātad piepeši apstājās, un pietrūka it kā vispārēja pārrunaspriekšmeta.

Naida pilnām acīm Rābemanis jun. raudzījās uz šiem latviešu plebejiem, kuri, pēc viņa ieskata, būtupelnījuši, ka tos izsviež laukā no šīs sabiedrības. Viņi nepelna šo godu te būt. Arī Jūlijs Ekards jutāsnepatīkami pārsteigts. «Wer ist denn der Mann!?» viņš jautāja baronam. (Kas tad šis vīrs tāds ir?)

«Viņš likās būt diezgan prātīgs cilvēks,» fon Bimmelšteins noraustīja kamiešus, «kura audzināšanatāda, ar kuru mēs varētu saprasties. Viņš izglītojies kādā Vācijas arhitektu skolā. Lai atbīdītu pie malaslatviešu kliedzējus, mēs vienojāmies ar viņu. Bet rādās, ka esam tomēr maldījušies. Latvietis ir un paliekplebejs, ar kuru nevar paktierēt…»

Par to arī Ekards bija dziļi iekšēji pārliecināts. Pirmīt viņam tas it svešādi izklausījās, kad runājapar labi domājošiem latviešiem, itin kā tādi varētu būt.

Vecais konsuls lūkoja valodu uzgriezt atkal uz citām lietām. Sabiedrībai lai dotu atkal atpakaļ viņasomulīgo «štimungu» un pierādītu Baumanim, ka viņa ierunas un ieskati te nevar darīt nekādu iespaidu.

«A propos, Jūlius,» tas griezās pie Ekarda, «kā tagad izskatās pa Berlīni? Vai Bismarks ir tagadvesels un nav caur slimību aizkavēts? Tas gan ir vīrs, uz kura pleciem ne vien Vācijas, bet arī visaspasaules politiskais liktenis. Vai tu viņu kādreiz esi personīgi saticis?»

«Esmu pie viņa bijis divas reizes ciemā,» Ekards atbildēja.«Jaā?!» konsuls priecīgi iesaucās. «Kā tad tu tiki ar viņu pazīstams? Viņš laikam pazina tevi pēc

taviem rakstiem?»«Pa daļai!» Ekards atbildēja. «Bez tam arī Augusts viņam tik daudz par mani laba bija stāstījis, ka

dabūju ielūgumu viņu apciemot…»«Atceros,» Etingens iegādājās. «Arī man toreiz vajadzēja tur būt, bet biju aizkavēts…»«Arī Bismarks pats bija piepeši ticis izsaukts pie ķeizara,» Ekards turpināja. «Man bija

jāapmierinās vienīgi ar mājas kundzi. Kaulaina, drukna sieviete, bet diezgan simpātiska. Pēc atvadīšanāsuz trepēm satiku kādu greznu kungu kirasiera ģenerāļa uniformā. Es viņam pagāju garām nepazīts, viņšman. Tas bija bijis lielais dzelzs kanclers pats…»

«Žēl!» konsuls iesaucās. «Tad tu viņu nesatiki?»«Toreiz ne,» Ekards atbildēja. «Bet pēc gadiem man atkal bija tā laime tikt no viņa ielūgtam. Un

šoreiz art tā laime satikt viņu mājās. Ieejot redzu pie loga kādu cilvēku, kura stāvs no muguras man liekaspazīstams, bet vaigu nevaru redzēt, jo viņš skatās ārā pa logu. Te piepeši tas pagriežas atpakaļ un navnekas cits kā mūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators firsts Suvorovs Rimņikski-Itaļiskis…»

«Nu paskat, kāda satikšanās!» konsuls iesaucās. «Nu, vai viņš mūs, rīdziniekus, vēl atceras?»«Man liekas, ļoti labi! «O, Ekarda kungs!» tas mani tūliņ pazīst un sniedz man roku. «Jūs no Rīgas

nāciet? Ko mans draugs Poortens dara?» Jūs, kungi, atceraties mūsu veco cenzoru Poortenu? Tam bijaparadums kreklos pieņemt mūs, redaktorus. Kad mēs neievērojām viņa aizrādījums, tas apdraudēja mūs arsavu spāniešu niedru un trenkāja apkārt galdam tikpat kā puisēnus…» Ekards sērīgi paskaidroja.«Kņazam Suvorovam viņš bija ļoti mīļš draugs…»

Vecākie kungi šīs abas figūras vēl ļoti labi atcerējās, smējās un jokoja, un uzsāka sarunas par veciemlaikiem.

Kuniberts Rābemanis turpretim, kad Ekards stāstīja par Bismarku, norija tam katru vārdu no lūpāmspulgošām acīm, it kā drudzī drebēdams. Nepacietīgi tas tagad ieminējās: «Bet ko tad Bismarks? Jūs arviņu runājāt par Baltijas apstākļiem? Vācija mūs neatstās, vai ne?!… Viņa ņems savu apsardzībā mūs,savus uzticamos dēlus?»

Ekards neatbildēja, un arī vispār uz šo kutelīgo jautājumu iestājās nospiedošs klusums.«Mēs gaidām!» Kuniberts liesmojošām acīm, kailu balsi iesaucās. «Tikai vienu rokas mājienu, un

mēs esam gatavi…»Atkal klusums. Vecais konsuls pāris reižu kautrīgi ieklepojās.«Mums ir tas pašiem jāsaprot!» Ekards beidzot rezignēti sacīja. «Ir kaut kas, kas mūs šķir… Starp

šejieni un turieni… Mēs zinām, ka tās saites, kas reiz trūkušas, nav vairs atjaunojamas. Mēs gribam būtlojāli Krievijas pavalstnieki… Ko mēs par to prasām, ir tikai tas, lai mums atļauj mūsu vācu kultūru unindividualitāti…»

Apklusis viņš sērīgi noskatījās. «Itin pareizi!» pilsētas galva R. Bingners piemetināja. «Mēs jau citunegribam, ka lai mums arī uz priekšu atstāj mūsu valodu. Tas taču ir tik dabisks, tik taisns un tiknepieciešams prasījums…»

«Tā ir mūsu minimālā prasība,» arī Augusts fon Etingens pieslējās, «mūsu conditio sine qua non…»Še jāpiemin, ka, ievedot jaunos pilsētu likumus un ievēlot pirmo domi, oficiālā darīšanu valoda tieši

nebija ar likumu nosacīta. Tādēļ Rīgas pilsētas iestādes savas darīšanas veda tālāk vācu valodā. Tā kādomnieki visi bija vācieši un arī krievi labprāt mīlēja runāt pa vāciski, tad caur to nekādi sarežģījuminecēlās. Bet nu pēdējā laikā administrācija sāka uzstāt, lai dažās iestādēs tiktu darīšanas vestas krievuvalodā. Protams, ka balti to negribēja ievērot.

«Es domāju, ka mūsu politika šinī jautājumā nav pareiza,» pilsētas galvas biedrs L. Kerkoviusspiebilda. «Lai savu valodu paturētu savās iestādēs, mums vajadzētu nākt pretim valdības iestādēm un, arviņām satiekoties, lietot valsts valodu. Lai iedomājamies, ka daudzi no valdības ierēdņiem nesaprot nevārda pa vāciski. Ja mēs tiem neceļam grūtības un sazināmies ar tiem krievu valodā, tad no krievu valstsviedokļa arī nav nekādas praktiskas vajadzības izdzīt vācu valodu no mūsu iestādēm.»

«O, gubernatoram vajag saprast vairākas valodas,» fon Etingens kodīgi piezīmēja. «Ja viņš neprotvāciski, mēs varam ar viņu runāt franciski…»

«Tās arī manas domas,» Ekards piebilda. «Es ar tiem krievu administratoriem, kuri nesapratavāciski, esmu runājis tikai franciski, bet nekad krieviski.»

«Tīri labi,» Kerkoviuss atbildēja, «ar gubernatoriem jau arī tā var iztikt. Bet ko lai iesāk arzemākiem ierēdņiem, kuri arī franciski neprot? Ļoti priekš mums bīstama, man šķiet, ir mūsu stīvēšanāspilsētas karaklausības komisijā. Svešie kara ārsti, kas te atcelti no Iekškrievijas, tiek nostādīti bezizejasstāvoklī, ja mēs negribam saprast krieviski. Kā mēs varam no tiem prasīt, lai tie savus amata pienākumusizpilda vāciski, ko tie taču ne vārda nesaprot?»

Augusts fon Etingens sarauca pieri dziļās grumbās, kas liecināja, ka viņam šāda gļēvulība nepatika.«Ja mēs reiz uzstādām kādu principu,» viņš sacīja, «tad taču mēs no tā ne par collu nevaram atkāpties, jagribam, lai ar to tiek rēķināts. Ja mēs ieiesim tādos kompromisos ar praktiskām vajadzībām, tad drīz vienpraktiskās vajadzības mums uzspiedīs ne vien karaklausības komisijā, bet arī citur visur lietot krievu

valodu. Lai sūta pie mums tādus ierēdņus un ārstus, kas saprot mūsu valodu. Ja ne, mēs paši tos gādāsim.Pastāvēdami uz savu valodu, mēs taču sekojam arī kādam otram ideālam, proti, lai mūsu pašu ļaudīm būtunodarbošanās tajās vietās, kuras tagad ieņem krievi.»

«Un mūsējiem vēl tā priekštiesība, ka tie kulturēlāki nekā krievi un pazīst labāk vietējos apstākļus,»R. Bingners piemetināja. «Uzturēdami spēkā uz visas līnijas savu valodu, mēs spiežam valdību mūsmeklēt tin mūs ievērot.»

«Baltija baltiem!» Kuniberts ugunīgām acīm iesaucās.«Tas jau viss jauki,» Kerkoviuss stomīdamies pretojās, «tikai ka nenotiek tā: caur to, ka pārāk daudz

gribam, mums ļoti maz tiek…»Etingens uz tam neatbildēja, bet atmeta tikai ar roku, ar ko lieta bija izbeigta.Pēc tam kad bija izsmelti tik daudzi svarīgi vispārīgi jautājumi, tika tukšotas atkal glāzītes, un

kaimiņš sarunājās privāti ar kaimiņu.Daudzi vācieši mēģināja Baumanim pierādīt, ka viņš uz nepareiza ceļa, bet tas atkal pastāvēja, ka

viņa uzskati sakrīt ar pilsētas interesēm. Arī Kārlis viņam ticīgi sekundēja.Te piepeši iesteidzās pilsētas sekretārs Eižens Alts. No viņa uzbudinātā vaiga varēja lasīt, ka noticis

kas ārkārtēji nopietns. Jo viņš nedz ievēroja uz sveicienu izstieptās rokas, ne arī dzirdēja, ka viņuuzrunāja, bet devās tūdaļ pie pilsētas galvas.

«Kas ir, Eižen?!» tas pētoši viņu uzlūkoja. «Tu nāc no pilsētas valdes?»«Jūsu magnificence,» tas formēli palocījās. «Ļoti svarīgs dokuments…» Viņš pasniedza Bingneram

kādu oficiālu vēstuli ar uzrakstu «ļoti steidzošs».«No iekšlietu ministrijas?!» tas, neko labu neparedzēdams, paķēra vēstuli, bet vēl jokoja: «Laikam

tiksim pacelti činā…» Tad, atlocījis to, ar drudžainu ziņkārību sāka lasīt. Piepeši tas nobāla. Vēstuledrebēja viņa rokās…

Kamēr viņš lasīja, Eižens Alts nervozs un uztraukts kodīja lūpas. Klātesošiem tas nevarēja paliktneievērots, un jautrās valodas pamazām apklusa.

Raksts bija iekšlietu ministrijas pavēle. Tajā Rīgas pilsētas valdei bija paziņots, ka ķeizaramajestāte uz iekšlietu ministrijas vispadevīgo priekšlikumu visaugstāk pavēlējis kolēģiju sekretāru R. B in g n e r u a t c e l t n o R ī g a s p i l s ē t a s g a l v a s a m a t a un bez tam «par viņa stūrgalvīgopretošanos likuma prasījumiem un augstākas valsts iestādes priekšrakstiem krievu valodas lietošanasziņā, pilsētas karaklausības darīšanas vedot un ar guberņas pārvaldnieku sastopoties guberņas pārvaldeslietās, n o d o t v i ņ u t i e s ā m». Turklāt R. Bingners tiek uzaicināts nodot tūliņ savu amatu savamvietniekam. Tamlīdz iekšlietu ministrija pati uz saviem varas pamatiem pavēl nodot tiesām karaklausībaskomisijas locekļus Bergengrīnu un Lēzevicu par to, ka tie pārkāpuši likumu un nav veduši darīšanaskrievu valodā.

Rakstu no viņa paņēma Augusts fon Etingens un, it kā negribēdams savām acīm ticēt, tās plēta unplēta. Bet jau tūdaļ cieta apņemšanās viņa vaigā liecināja, ka tas pārredz lietu sakaru un ir jau par toskaidrībā, kādu stāvokli ņemt.

«Kas attiecas uz pilsētas galvas atcelšanu,» tas sausi sacīja, «tad tā notikusi uz visaugstāko pavēli,un mēs tur vairs neko nevaram darīt. Bet, kas attiecas uz Bergengrīna un Lēzevica atcelšanu,» ap viņasirmo bakenbārzdu parādījās stūrgalvīgs smaids, «tad tur mēs varam vēl stāvokli ņemt. Mēs celsim pievaldošā senāta sūdzību, ka administrācija viņus sodījusi par to, ka, neprazdami citu valodu, tie vedušidarīšanas tai valodā, kuru tie saprot…»

Uz šiem vārdiem dziļš kapa klusums. Viens otram skatījās acīs, bet nezināja, ko sacīt.«Mani kungi!» konsuls Rābemanis, mazliet drebēdams, beidzot paceltu balsi sacīja. «Cik mēs varam

noprast, tad ir noticis kas tik nopietns, tik ārkārtējs un sāpīgs, ka mums vairs nav iespējams palikt ilgākkopā pie glāzītes… Ceļamies un eima no šejienes!…»

Mēmi viņš pret tiem palocījās.

Klusi, ne vārda nerunādami, tikai mēmi viens otram rokas spiezdami, kungi atvadījās. Drīz vienlepnā, apzinīgā sabiedrība, kas tik slēgti gribēja spītēt briesmām un negaisiem, bija izklīdusi uz visāmpusēm. «Tikpat kā vējš izārda pelavas,» Kārlim, ejot uz mājām, stāvēja prātā.

Septiņpadsmitā nodaļa Neraugot uz pazaudēto vēlēšanu cīņu, latviešu labākās aprindas, it sevišķi tās, kas turējās ap Rīgas

Latviešu biedrību, nebūt nepriecājās par to, ka ar Rīgas pilsētas galvas atcelšanu vācu politiku bija ķēristik smags sitiens. Latvieši izjuta, ka viņiem ar to netop labāk. Jo mācības apgabala kuratora cirkulāri, kasdienu no dienas nāca skarbāki, apgrieza ne vien vācu, bet vēl jo vairāk jau tā beztiesīgo latviešu valodu.No sākuma vēl tautskolās bija atļauts iesācējus mācīt latviešu valodā, nu vairs nemaz ne. Tas bija tas«priecas vārds», ko gubernators Zinovjevs bija pasludinājis pie svētku mielasta Latviešu biedrībā.Iznākums bija tas, ka vācieši un latviešu labākās famīlijas sāka klusu saprasties. Abi, kā mēs jauredzējām, jau sen sajuta pārkrievošanas briesmas, tagad nu manīja viņas bīstamo tuvumu, kas apdraudējatik vienus, kā otrus.

Latviešu tautiskie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pēc iespējas raudzīja izvairīties novisiem asumiem un nelabprāt aizkustināja tādus jautājumus, kas varētu sacelt uztraukumu un uzplēst vecāsbrūces starp latviešiem un vāciešiem. Tie vīri, kam bija kāda noteikšana, gan atklāti, gan arī privātāssarunās ar rakstniekiem un žurnālistiem stūrēja uz jauno virzienu. Latviešiem bija jau veselas aprindas,kurām vairs nebija nekāda nolūka daudzināt agrākos verdzības laikus. Pēteris Krauklītis, piemēram, kasbija «Baltijas Vēstneša» un «Balss» akcionārs, labprāt mēdza izteikties par šo jautājumu. «Ko mumsvairs klimst par tiem «klausības laikiem»? Ko mums vairs gaust par cieto «pelavmaizi», ko mūsu senčiēduši, avotiņā mērcēdami?!… Izklausītos daudz skaistāk, ja tie būtu ēduši baltu maizi un bijuši kas vairāknekā nospiesti dzimtcilvēki… Mums vajag izcelt savu senču varonību, nevis nožēlojamo nīkulību.»

Tādās pat domās bija «vecais Dīriķis». «Katram savs laiks,» viņš sacīja. «Piemēram, kad vāciešineatzina latviešu valodu par kultūras valodu un uzsvēra, ka latviešiem nepavisam nevar būt izglītotu vīru,tad Kronvaldu Ata raksti, kas tādas aplamas domas apkaroja, bija vietā. Tagad vācieši neapstrīd vairs nelatviešu kultūru, ne latviešu izglītību. Ķildoties ar viņiem par šādu izšķirtu jautājumu nav vairs nekādanolūka. Tāpēc Kronvaldu Ata raksti novecojuši un savu laiku pārdzīvojuši. Tagad labāk bez kādaskaislības izpētīt latviešu etnogrāfiju, krāt mīklas, vecos priekšmetus un apģērbu gabalus un nodarboties armitoloģiskiem jautājumiem.»

Dīriķis Latviešu biedrībā bija ievēlēts par priekšnieku tanī komisijā, kurai vajadzēja izdot nelaiķaKronvaldu Ata rakstus. Bet aiz pievestā iemesla viņš bija pretim šo rakstu pārdrukāšanai. «Labāk izpētītto vēstures periodu, kad latvieši vēl nebija krituši verdzībā. To apgaismojot, izdosies gaismā celt ļotidaudzus latviešu varoņus…»

Tādi uzskati bija sevišķi simpātiski Fridriham Veinbergam. Caur Manaseina gādību tas bijaatdabūjis tiesības, viņa mūžīgais mājas arests nu izbeidzies, un tas pat bija dabūjis kroņa vietu parguberņas kancelejas sekretāru. Neraugot uz to, tas, ja tikai vācieši gribētu atzīt daudzmaz latviešudibinātās prasības, bija uz mieru izbeigt uzreiz ar viņiem visas starpības. «Mums jālūko vēsturiski izcelttas,» viņš izsacījās, «ka esam bijuši ar vāciešiem līdzīgi un nevis viņu vergi. Verdzība nav nekādapriekšrocība, ar kuru iemesls lepoties. Mums nav nekāda iemesla daudzināt, ka neesam nekas bijuši; todarīt drīzāk iemesls mūsu nelabvēļiem. Tautai neko nedod tāda apziņa, ka viņas senči nav bijuši nekasvairāk kā vergi. Ja grib pacelt tautas apziņu, tai nevajag vis rādīt viņas vārguļus, bet viņas varoņus…»

Sevišķi ar Kārli kā ar rakstnieku, sastopoties biedrībā, Fr. Veinberģis mēdza pārrunāt šo jautājumu.«Jums, rakstniekiem,» viņš sacīja, «nevajag aptēlot tik daudz tos drūmos klaušu laikus. Latvieši kā tautanostājas pavisam nelabā gaismā kā zemāki radījumi, kuriem tikai vaimanas un nopūtas. Tautai neko nedodtāda apziņa, ka viņa nekas nav bijusi. Drāmām un stāstiem vislabāk ņemt sižetus no mūsu varoņupagātnes…»

«Latviešiem gan, zināms,» viņš pats piebilda, «nav nekādu noskaidrotu vēsturisku varoņu. Tur irViesturs Zemgalijas kunigaikštis, un Indulis, Embotes virsaitis, kuriabi beigušies traģiski. Bet toties ar

varoņiem bagāta vecā Lietuvas vēsture. Un leiši mums ir tik tuva radu tauta, ka mēs viņas varoņus varamattiecināt arī uz sevim. Tur ir Ģedimins, Keistuts, Oļģerts, Vitolds, visi ļoti noderīgi drāmas varoņi…Piemēram, cīņās ievedot kristīgu ticību, – kādu tur var attīstīt dramatisku darbību! Galvenā lieta, kaacumirklīgie apstākļi politikā tādi, ka mums nav diezin cik veikli cilāt drūmos verdzības laikus.»

Jaunais kurss Latviešu biedrībā un viņas aprindās tika pamanīts un pareizi apsvērts arī vācu pusē.Pati pirmā bija avīze «Zeitung für Stadt und Land» (vēlākā «Rig. Rundschau»), kas aizrādīja uz jaunovirzienu un ieteica mainīt fronti. Rīgas Latviešu biedrībā valdot mērenākas domas un pilnīgs pārsvarspiederot tiem, ar kuriem, ievērojot tagadējos laikus, ieteicams kopā turēties. Laikraksts aizrādīja tālāk, ka«Latviešu Avīzes» (Kurzemes mācītāju un muižnieku orgāns) šķiežot veltīgi spēkus, apkarodamas tāduslaikrakstus kā «Balss» un «Baltijas Vēstnesis». Abi runājot mērenu valodu, tos nebūt nevarot ieskatīt parkūdītājiem, un tādēļ esot laiks ar tiem saprasties.

Un tā gan arī bija!…Var būt, ka šāda saprašanās būtu ņēmusi daudz dziļākas saknes, ja uz atklātības lauka nebūtu

parādījies jauns laikraksts – «Dienas Lapa». Pēc tam kad Māteru Jura opozīcija bija «laimīgi»apklusināta, Rīgas Latviešu biedrība un viņai tuvu stāvošie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis»būtu varējuši justies kā situācijas vienīgie kungi. Bet nu radās atkal cits jaucējs, kas uz katra soļa cēlaopozīciju. Un pie tam tas nevis tā kā Mātera orgāni apelēja pie tiem pašiem labāko famīliju principiem, t.i., nemeklēja vis pārliecināt aprindas, par kurām «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» varēja būt droši, ka tāsstāv viņu pusē, bet atsaucās uz tautas plašām aprindām. To viņi darīja tajā apziņā, ka viņu izdevēju bijavesels pulks, jo lielākā daļa viņu akcionāru bija tikai ar 5 rubļi lielu dalības naudu. Katram no tiem bijasavi piekritēji un savi paziņas, kas simpatizēs drīzāk savu draugu avīzei, kurai, kā varēja domāt, caur toļoti plašs iespaids.

Jaunajai avīzei tā drīz radās liels skaits sirdīgu piekritēju. Mazāk aiz kādas dziļākas idejas vainoteikta principa, bet vairāk pa draugam. Jaunajai avīzei bija sīkpilsonisks gars un paņēmieni.Strādniekiem vēl nebija savas šķiras apziņas, un tie bija tikpat labi tautieši kā visi citi. Tie apmeklējatāpat Rīgas Latviešu biedrības teātri, – jo cita tāda Rīgā nebija, – priecājās līdz šim par Ādolfa Alunānakuplejām un jokiem un tagad par Rode-Ēbelinga «Alpu sārtumiem» vai raibajiem kostīmiem ««Dzīvībāpriekš cara». Tie bija jau stipri pieraduši pie «Baltijas Vēstneša», lielījās, ka latviešiem tāds slavenstautas vīrs kā Krišjānis Kalniņš un bija pat gatavi kauties par to, kas stāv viņu avīzē. Jo tādēļ jaunajai«Dienas Lapai» bija arī ne mazums pretinieku. Jo viss, kas līdz tam latviešu sadzīvē bija panākts, nācapar labu viņas pretinieki – vecajiem laikrakstiem. Līdz «Dienas Lapas» iznākšanai jau katrs cik necikskolots un apzinīgs tautietis abonēja tos. Katrs apzinīgs latvju gruntnieks vai saimnieks, iebraucis Rīgā,turēja par savu svētu pienākumu, ja vien iespējams, apmeklēt Latviešu biedrību un noklausīties tautas vīrugudrās valodas. Pēdējie tad līdz ar tautiskiem laikrakstiem arī apzinājās kā vienīgie tautas kopotāji unceļa rādītāji, kuriem arī vienīgiem tiesība runāt uz tautu. Bija saprotams, ka viņi ar jauno laikrakstu jau nosākta gala, jau no sākta gala bija ļoti nemierā. Bez visām citām sliktām īpašībām, ko tie pie šīkonkurences laikraksta atrada, tie ieskatīja to par neprātīgu pasākumu. Tam vienam pašam latviešu dienaslaikrakstam ja tā ar mokām nācās savu dzīvību vilkt, nu nāk otrs un atskalda vēl nost daļu lasītāju, arkuriem tomēr pats nav ne dzīvotājs, ne mirējs.

«Dienas Lapa» turpretim gribēja būt vēl taktiskāks laikraksts nekā «Baltijas Vēstnesis» un brukapēdējam virsū. Pirms par viņa remdenību pret vāciešiem, jo pati viņa. neievērojot, ka apstākļigrozījušies, nostājās vēl uz agrāko Pēterpils avīžu stāvokļa. Viss labs latviešiem nāk no krieviem, vissļauns no vāciešiem.

Bet pie tam, tiklīdz «Baltijas Vēstnesis» sāka vāciešus kritizēt, bruka tam vēl jo sirdīgāk virsū undzina viņu aplinkus vācu apkampienos.

Tāda latviešu-vācu tuvošanās bija redzama vai art tikai par tādu izrādījos) vācieša Rode fonĒbelinga pieņemšanā par Latviešu biedrības teātra direktoru. Pie tam vēl Ādolfa Alunāna vietā, kas bija

tik populārs ar savām kuplejām.Ka viņa vietu ieņem prūsis, tas agrāko laiku šovinismā uzaudzinātam vispārējam uzskatam bija taisni

kas briesmīgs! Latviešu biedrības vīri gan izskaidroja, ka tas noticis vienīgi tādēļ, ka Alunāns nebijismierā ar mazākiem procentiem un nenovēlējis neko citiem aktieriem. Tas arī bijis paslinks unneapmeklējis mēģinājumus. «Dienas Lapai» tomēr bija tautisks iemesls uzbrukt; viņa nosodīja tādu tautasnodevību, un pat «Balss» jutās spiesta viņai piebalsot.

Otrs latviešu vai, labāk sakot, Latviešu biedrības sāpju bērns bija kuģniecības biedrība «Austra».Tai ar katru gadu sāka klāties sliktāk, un «Dienas Lapa» tai bruka virsū arvien vairāk. «Dienas Lapa»nebija ne ar ko mierā, kas notika Rīgas Latviešu biedrībā, ar to, kas tika darīts, un ar to, kas netika darīts.Par to, ka «prūsis» bija pieņemts par teātra direktoru, par to, ka netika izdoti Kronvaldu Ata raksti, utt.

Protams, ka tas radīja karstas asinis pretinieku lēģerī. «Baltijas Vēstnesis» savukārt nostādīja«Dienas Lapu» par «latviešu vienprātības» jaucēju. Mēs jau zinām, ka liela daļa latviešu patriotu skatījāsuz jauno orgānu nepacietīgi, vēl iekams tas bija dzimis. Jo, kā tas mūsu stāstā jau vairākkārt izpaudies, tadlatviešiem jau lielā skaitā bija famīlijas, kurām vairs nevajadzēja nekāda naida, ne arī kādas jaukšanaspašu starpā. «Baltijas Vēstnesim» vajadzēja tikai drusku pie šīm aprindām pieklauvēt, lai nostādītu«Dienas Lapu» par gluži kaitīgu un nīstamu laikrakstu. Ja pēdējais pārmeta, piemēram, «Austrai», ka tāizšķiedusi tautas grašus, tad «Baltijas Vēstnesis» atkal savukārt uzbruka «Dienas Lapai»», ka tā saņemotpabalstu no tām Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības naudām, kas pienākoties atraitnēm unbāriņiem.

Nebūs lieki jāapgalvo, ka strīds ir savā ziņā ļoti derīgs, jo cīņa ir visu lietu tēvs. Latviešu biedrībasvīriem, neraugot uz to, ka tie likās «Dienas Lapu» nepavisam neievērojot, bija tomēr jārēķinās ar viņasbalsi. Tā vajadzēja nodibināt jau sen maskavnieku studentu projektēto derīgu grāmatu apgādāšanasnodalu, lai gan par tās priekšnieku netika vis tūdaļ ievēlēts pats lietas ierosinātājs Dr. A. Butuls, betdzejnieks Vensku Edvards. (Tikai vēlāk, kad pēdējais iestājās lauku policijas dienestā par derīgu grāmatunodaļas priekšnieku nāca Dr. A. Butuls, pēc kam tad arī nodaļa manāmi sāka attīstīt savu darbību.) Unplaisma starp abiem laikrakstiem vēl nebija tik liela, ka abu cilvēki ne par kādu naudu vairs nebūtuvarējuši saprasties. Lielie izdevēji jau, tā sakot, bija vieni un tie paši cilvēki. Piemēram, PēterisKrauklītis, «Baltijas Vēstneša» akcionārs, ļoti labi satika ar Ludvigu Plausi, lielo darītāju pie «DienasLapas»», izņemot tikai to «punktu», ka Plausis ar labāko famīliju uzskatiem neņēma tik «genau» unizrādīja pārāk klaji savus sakarus ar Olufejeva kundzi. Tāpat pēc beigtiem dienas darbiem satikās aburedakciju locekļi un pārdebatēja dažādus jautājumus. Sīpolu Ingus, Rīgas Latviešu amatnieku biedrībaspriekšnieks, un Puriņu Klāvs bija abi skolas biedri. Dravnieks, kas strādāja pie «Dienas Lapas», jutāssaistīts pie seloņiem, un arī galvenais redaktors Bergmaņu Fricis ar tiem sadzēra kopā un izstrīdējās.Pudiķis caur šiem sakariem bija ieticis arī «Dienas Lapā» par ļoti svarīgu līdzstrādnieku un noņēmisviens pats visu latviešu teātra kritizēšanu.

Ludvigs Plausis, kur vien satika seloņus – Perlantu, Kārli vai Pudiķi, izmaksāja tiem labprātbrokastu un sacīja: «Strādājat priekš «Dienas Lapas»!» Kad tam atbildēja: «Ko tur rakstīt, viņi tāpavisam savādi izturas,» – «Rakstiet pretim, rakstiet pretim!» Plausis atbildēja. «Avīzei vajag būtdaudzpusīgai, viņai vajag izteikt daudz un dažādus uzskatus.»

Kārlis nevarēja tik ātri apņemties. Viņš izjuta, ka ar «Dienas Lapu» attīstās kaut kas, kas ar «BaltijasVēstnesi» un Latviešu biedrību nekādi nav savienojams, ka grib būt patiess, tad abām pretējām pusēmnevar piebalsot. Piemēram, studentu jautājumā katra avīze bija ieņēmusi gluži pretēju stāvokli otrai.«Baltijas Vēstnesis» apkaroja nekorporeļus. «Liela starpība,» viņš sacīja, «starp tādiem, kas savasstudijas beiguši Tērbatā, un tādiem, kas savu kursu beiguši citur. Kamēr tērbatnieki kā korporeļi uzvedasveikli un ir labprāt redzēti viesi, pārējie saduras it visur ar saviesīgās dzīves likumiem. Tērbatasuniversitāte ar savām korporācijām ir visu universitātu ideāls…»

Seloņi gan arī te aplinkus jutās aizskarti, jo te bija aplinkus pienagloti viņu asumi un sadursmes ar

letoņiem. Tomēr pret korporāciju kā tādu viņi nevarēja un arī negribēja uzstāties. «Dienas Lapa»turpretim bija gluži pretējos uzskatos. «Korporācijas,» viņa pastāvēja, «ir gluži kas netautisks, no vāciemaizņemts, un viņu komangos atspoguļojas vācu viduslaiku gars. Pie tam arī korporelim neatliek strādātpriekš tautas, jo viss laiks tam aiziet ar saviem kneipvakariem.»

Kārlim pēdējie uzskati likās neapgāžami pareizi, un tādēļ viņš jutās savā eksistencē ķerts un bezgalanelaimīgs. Studentu korporācijas gars viņam likās bezgala netautisks, jo par cilvēkiem un tautiešiem jauikviens korporelis atzīst tikai savus korporeļus. Kāds labums tautai, kad tie cenšas no viņas atdalīties,grib izmantot tikai viņas sirsnību, viņas jūtas, viņas devību, bet tai nekā negrib pretim dot. Tas ir kaut kasnesaskanīgs un pretrunīgs ar visu tautas lietu. Viņš visiem spēkiem pūlējās abus savienot, būt ticīgskorporelis un arī tolerants tautietis. kas neceļ pret katru degunu. No saviem biedriem viņam jau bieži bijajādzird par to piezīmes. Ka viņš sev ļauj pārāk tuvoties katram un ikvienam, tas var nelabvēlīgi atsauktiesuz viņa paša attiecībām pret korporāciju.

Viņš tomēr nevarēja citādi un arī uz «Dienas Lapu» neskatījās tik nicinoši no augšienes kā citi viņakorporeli un labākās famīlijas. Viņš drīzāk lūkoja visu, ko viņa rakstīja, saprast. Tiklīdz tas satika ErnestuSutumu, tad viņa pirmā valoda bija: «Kas stāv «Dienas Lapā» rakstīts?» Arī Ernests skatījās uz jaunolaikrakstu mazcienīgi, it kā no augšienes, bet aiz citiem iemesliem.

««Dienas Lapa» gan runā par maziem brāļiem,» viņš sacīja, «bet sociālo jautājumu tā nepavisamnesaprot. Nevienu no tām teorijām laulības un strādnieku jautājumā, par kurām jūs reiz pie Plaušiemizteicāties, viņa neņemsies aizstāvēt. Redaktors Bergmanis, izņemot viņa asumus, ir īsts pilsonis, kampriekš mūsu idejām nav ne mazākās jēgas. Aiznesu viņam kādu rakstu par strādnieku jautājumu, pie kamaizskāru arī Krievijas birokrātisko kārtību. Viņš man to rakstu atdeva atpakaļ aiz iemesla, ka «DienasLapas» «pirmais bauslis esot būt pret valdību lojālai»… Tā mūžīgā pīšļos krišana Un klanīšanās valdībaspriekšā, tā ir, ko es nevaru ciest! Pilsētas valdei un Latviešu biedrībai tā uzdod dažreiz itin brangi… Bettas ir vēl ļoti maz…»

Reiz Kārlis tomēr uzķēra jaunajā avīzē kādu rakstu, kurā viņam, ja ne arī ieteiktie līdzekļi, tomērpats mērķis bija ļoti simpātisks. Virsraksts tam bija «Kalpi Kurzemē» un moto:

«Es pazinu to zemīti,Kur uzauga sērdienīši.Visas tekas notekātasBasajāmi kājiņāmi…»

(«D.L.» Nr. 7. 1887.)

Rakstā bija izteikta vēlēšanās uzlabot latviešu kalpu stāvokli un ar to, ka skolā stiprā mērā tiktumācīta krievu valoda. Kalpi tad vienīgi nebūtu saistīti te, bet arī citur varētu pelnīt savu maizi.

Numuru vēlāk avīze kādā citā rakstā silti ieteica, ka bērnus vajag mācīt domāt. Arī meitas ieteicasagatavot priekš dzīves, lai tās vēlāk sev maizi varētu nopelnīt.

Visi Kārlim ļoti simpātiski lozungi, izņemot apslēptos rusifikācijas centienus pirmajā rakstā. Kārlimtas lāgā nelikās saprotams, un viņš pieņēma, ka tas rakstīts par spīti vāciešiem, kā tas tai laikā jau bijaparasts.

Ar «Baltijas Vēstnesi» viņš jau sen sajuta klusu nemieru. Vecais Dīriķis tikai prasīja gludu, veiklustilu, bet ideju ziņā bija ļoti aprobežots. Viņš atļāva arī kādu asāku vārdu teikt, ja raksts bija turētssamierinošā garā. Bet, kad tam likās daudzmaz šaubīgi pret pastāvošo kārtību vai latviešu labākāmaprindām, tas it vienkārši pasacīja: «Neraugot, ka mēs ikvienam atļaujam izsacīt svabadi savas domas,bet to mūsu avīze nevar aizstāvēt…»

Arī Ernests bija ievērojis «Dienas Lapā» minētos rakstus. «Nav daudz,» viņš sacīja, «bet tomēr kaut

kas. «Dienas Lapa», tas jāsaka, ir tomēr drusku svaigāka un nav tā savas uzskatos ierūsējusi kā «BaltijasVēstnesis»… Es nesaprotu, kā cilvēks kā jūs ar tādiem uzskatiem varat pie tāda laikraksta līdzi strādāt?»

Kārlis tādēļ apņēmās iepazīties ar «Dienas Lapas» redaktoru tuvāk un piedāvāt tam savus spēkus, lainoskaidrotu iekustinātos jautājumus tuvāk.

Viņš devās uz Kungu ielu, Kamarina māju pie rātūža, kur vienu trepi augstu atradās «Dienas Lapas»redakcija un ekspedīcija. Viņš te vēl nekad nebija bijis un tādēļ redakcijas un arī administrācijaspersonālu personīgi nepazina.

Ekspedīcijas telpās tas sastapa pāris akcionāru, kas bija nākuši apklausīties, cik liela būs dividende.Administrācijas pārzinis Pēteris Bisnieks viņiem deva vajadzīgos paskaidrojumus. «Tas dzīvoklis mumste maksā gadā septiņi simti,» tas sacīja. «Tā ir prāva summa. Priekšpilsētā jau dabūtu uz pusi lētāk. Bet tešīs telpas ceļ lieliski avīzes kredītu, un tā ir labāk…»

«Ka jau tikai var cauri nākt un atliek peļņa, tad jau arī var maksāt,» akcionāri piebilda.«Nu ir tā,» Bisnieks noraustīja kamiešus. «Pirms avīzei budžets tika sastādīts uz divpadsmit tūkstošu

gadā, bet nu izrādās, ka vajadzēs astoņpadsmit tūkstošu…»«Ja jau tikai ienāk, kāpēc ne,» akcionāri apstiprina.«Āre, es sacīšu,» Bisnieks vēl piebilda, «ja avīze grib kur tikt, tad tai vajag pašai savas drukātavas.

Cik nu Jēkabsonam lielas tās mašīnas, un uz tām pašām jādrukā arī vēl «Düna Zeitung». Mums tā avīzenenāk laikā gatava…»

«Vai nevarētu ar redaktora kungu parunāt, cik liela tā peļņa šogad būs?» akcionāri vēl piebilda.«Tagad nevar… Redaktoram pati karstā darba stunda,» Bisnieks aizrādīja.«Nu, tad pienāksim vēlāk,» tie sacīja. «Mēs neesam nekam pretim, ja tikai ir tie ienākumi…»«Ko jūs vēlaties?» Bisnieks, ievērojis Kārli, ievaicājās. «Gribat «Dienas Lapu» pastellēt?…»Viņš ķēra jau pēc spalvaskāta.«Es gribu ar redaktora kungu runāt par līdzstrādību,» Kārlis atbildēja.«A, tad jūs viņam manuskriptus atnesāt?» Bisnieks viņu pētoši uzlūkoja. «Lūdzu, tur pa tām durvīm!

Tikai uz lielu honorāru necerat…»«Cik lielu tad jūs to maksājat?» Kārlis iejautājās.Bisnieks atkal to pētoši uzlūkoja un nezināja, cik augsti viņu īsti taksēt. «Kā kuram! Mēs maksājam

pat trīs kapeikas rindiņā… Pēteris Bērziņš par vietējām ziņām dabū trīs kapeikas rindiņā… Bet viņš irpazīstams dzejnieks zem pseidonīma Rudzīšu Pēteris. Jauniem rakstniekiem mēs maksājam maz unpavisam nemaksājam. Tiem jau pat vajadzētu maksāt klāt, ja tiem ko nodrukā, jo ar to viņu vārds nākpazīstams…»

Kārlis smaidīdams klusēja. Viņš bija dzirdējis, ka «Dienas Lapa» neko nemaksājot. Pudiķis ganlielījās, ka neviens tur honorāru nedabonot, bet viņš gan. Bet Pudiķis daudz renomēja, un tam nevarējaticēt. Gan jau viņa apstākļi bija tādi, ka tam honorārs lieliski būtu vajadzīgs, tomēr tas te nebija taslielākais.

Iegājis redakcijas istabā, Kārlis redzēja savā priekšā trīs vīrus, katru rakstām pie sava galda. «Kuršnu ir tas redaktors?» tas pētoši skatījās. Un pie izvēles viņam notika maldība tāpat kā visiem citiem. Viņšgriezās pie tā, kas tuvāk durvīm un ar zelta brilli, jo tas no visiem trim izskatījās tas cienīgākais ungudrākais.

Bet tas pameta galvu uz otro, kas sēdēja vairāk dibenā, īsu, resnu kungu platu vaigu un zobiem, kaspastāvīgi vaļā kā uz smīnu, tikpat kā citreizējam «Pēterburgas Avīžu» zobgaļam. Tikai zobos tam nebijapīpis, bet ļoti resns cigārs. Tas bija cand. jur. Fr. Bergmanis, bet pēc pirmā redaktora viņš nuneizskatījās; vismaz briļļainis, kas bija J. Draviņš-Dravnieks, viņu ēnoja nost. Viņam, kā likās, tas nebijanepavisam patīkami. Viņš pat lika reiz galdus pārmainīt, ka pie Dravnieka tādēļ it visi griežas, ka tas sēžpie durvīm pats pirmais. Nolika viņš tur savu galdu un Dravnieku pārcēla istabas dibenā.

Tas pats dievs! Visi gāja viņam garām pie Dravnieka! Aiz šāda vai tāda iemesla galdi atkal tika

atmainīti atpakaļ, un gandrīz ikvienam, kas te griezās pirmo reizi, vajadzēja paskaidrot, kurš ir tas īstaisredaktors. Pēc iespējas viņš arī to lika manīt.

«Straumes kungs!» viņš vērsās pret trešo galdiņu, kur patlaban ienāca un piesēdās kāds jauneklis arpārsietu vaigu. (Laikam sāpēja zobi.) «Tur es vakarējā «Dienas Lapā» uz galda atzīmēju drukas kļūdas…Tur apskatāties!…»

«Kā?!» Straumes Jānis it kā apjucis sacīja. «Korektūra taču ir mans pienākums…»«Vajag stingrāk skatīties,» Bergmanis papildināja. «Akcionāri ar drukas kļūdām nemierā…»Straumem nu vairāk nebija, ko sacīt. Piesarcis viņš skatījās daudzās drukas kļūdas, kuras zem viņa

rokas pasprukušas.Bergmanis griezās pret Kārli. «Ar ko jums varu pakalpot?…» Patlaban viņš rakstīja «Dienas Lapai»

sirdīgu ievadrakstu pret nepaklausīgo Bulgāriju, kura neievēro Krievijas diplomātiskā aģenta fonKaulbarsa aizrādījumus. «C i k i l g i t u v ē l v a l k ā s i v e l t i m ū s u p a c i e t ī b u?» bijaievadraksta virsraksts.

Kārlis sacīja savu vārdu un vēlēšanos strādāt līdzi pie «Dienas Lapas».«Ahā,» Bergmanis sacīja, «Plauša kungs man jau ir runājis. Tikai tas honorāru jautājums mums ir ļoti

sāpīgs. Budžets ļoti aprobežots. Tādēļ priekšroka tiek dota tiem, kuri var strādāt par brīvu tautas labā…»Tīri brīnums! Lai gan «Dienas Lapa» ar «Baltijas Vēstnesi» un «Balsi» bija uzskatu pretinieki un

sirdīgi savā starpā apkarojās, šinī jautājumā tiem domstarpību nebija.«Tomēr ne katram iespējams strādāt par brīvu… Man pašam tas nav iespējams,» Bergmanis vēl

piebilda. «Tur būtu jālūko parēķināt, ciktāl to aprobežotais budžets atļauj…»Kārlis izjuta, ka šāda priekšrocība viņam notiek vairāk Plauša nekā viņa paša dēļ.«Tas ir blakus jautājums,» viņš, pieri saraucis, sacīja. «Galvenais ir avīzes virziens un uzskatu

vienība. Es tādēļ par to gribētu kādus paskaidrojumus…»«Ā, par to jūs gribiet zināt!» Bergmanis it kā atvieglots uzelpoja un pieņēma atkal agrāko stūrgalvīgo

smīnu, kurš, runājot par honorāriem, bija nozudis.«Jā,» Kārlis atbildēja. «Daudzas lietas man liekas nesaprotamas…»«Nu, kā jūs būsat nopratuši,» Bergmanis turpināja, «tad «Dienas Lapa» ir stipri radikāls laikraksts.

Viņa grib būt «auksts» vai karsts», tikai ne «remdens», ko izspļauj no savas mutes…»«Man šķiet,» Kārlis piebilda, «ka viņas virziens nav stingri noteikts un tajā var izteikties pretēji

uzskati…»«Avīzei arī vajag būt atklātai tribīnei, no kuras katrs var izsacīt savas domas,» Bergmanis

paskaidroja. «Jo citādi jau nevarētu būt nekāda opozīcija…»«Viens no maniem biedriem,» Kārlis turpināja, «ir iesniedzis rakstu par strādnieku jautājumu, bet jūs

to neesat uzņēmuši…»«Jūs domājat Sutumu?» Bergmanis it kā uzminēja. «Jārēķinās arī ar cenzūras apstākļiem. Ja es to

būtu uzņēmis vecais Ruperts (cenzors) viņu būtu nostrīpojis. Ja var redzēt, ka raksts tiks cauri, tas tiek arīuzņemts. Jūs būsat «Dienas Lapā» lasījuši arī par kalpu jautājumu…»

«Jā,» Kārlis atbildēja. «Lai gan ar rakstīto nevaru būt pilnīgi vienis prātis. Bet, ja jau jums ircenzūra, kas strīpo, tad jau jums nav nekāda iemesla tai steigties pa priekšu un strīpot jau iepriekš unneuzņemt?»

«Tas mums pārāk dārgi izmaksātu,» Bergmanis atbildēja. «Mums taču par salikumu jāmaksā,vienalga, vai tas tiek nostrīpots vai drukāts. Nostrīpotais iznāk vēl dārgāk, jo jāmaksā par jaunuaplaušanu. Bez tam arī «Dienas Lapa» grib būt lojāls laikraksts. Visi tie «nihilismi» un «sociālismi»mums, latviešiem, var darīt vairāk ļauna nekā laba.»

«Es nesaprotu, kā avīze var būt reizē demokrātiska un krievu birokrātijai draudzīga.» Kārlisparaustīja kamiešus.

«Kādas tad bija «Pēterburgas Latviešu Avīzes»?!» Bergmanis aizrādīja. «Pret krievu valdību mums

nav nekāda iemesla uzsākt nešpetnības. Mūsu dabiskais ienaidnieks ir vācietis. Mums politikā jānostājaskrievu pusē pret šo vācieti. Jūs tādēļ «Dienas Lapā» varat lasīt rakstus, kas, piemēram, Rīgas vāciešiemvisai nepatīkami. Un tāpēc ir jāzina – ja jau vācieši ko grib, tad mums vajag tieši pretējo. Muižniecība,piemēram, grib, lai pie jaunajām tiesām miertiesneši tiktu vēlēti no komūnām. Šinī acumirklī, kur bezlandtāgiem visas pilsētas domes ir vāciskas un tās būtu tās vēlētājas, šis apstāklis būtu viņiem visaiizdevīgs. Miertiesneši būtu savā ziņā no viņiem atkarīgi. Mums turpretim jāpastāv, lai miertiesnešus ieceļvaldība, jo tad tie būs neatkarīgi. Pret Rīgas vācisko pilsētas dotumi mēs esam nesuši visai asus artiķeļus.Mums nav nekāda iemesla pabalstīt viņas spītību pret administrācijas iestādēm. Piemēram, gubernatorspieprasa 2800 rubļus priekš telpām ugunsdzēsējiem. Bet pilsēta tos nedod, jo grib pati organizētugunsdzēsēju lietu, uz ko viņai nav likumiskās tiesības. Neraugot uz to, bijušais Cēsu bruģu tiesnesis fonKīters tiek sūtīts uz ārzemēm, lai iemanītos tur par brandmeistaru. Neraugot uz to, pilsēta ugunsdzēsējiemizbūvētās telpas nedod policijas ugunsdzēsējiem, labāk lai stāv tukšas! Neraugot uz to, pilsētas valdegriežas ar veltu sūdzību par gubernatoru Pēterpilī. Nekur tā nepiekrīt administrācijas soļiem. Tā neatzīstZalamonska cirka būves projektu un neatļauj būvi, lai gan projekts no guberņas valdes dabūjis savupiekrišanu. It visur tin it visur tā ir valdībai pretim. Tad ceļas jautājums, vai tāds strīds starp pilsētasvaldi un administrācijas iestādēm Rīgas iedzīvotāju plašākām masām var maz par labu nākt. Tad irjājautā: «Cik ilgi tu vēl lietosi velti mūsu pacietību?»»

Kārlis, sāpīgi smaidīdams, uzklausījās. Pēc viņa ieskatiem, tas bija vēl ļoti maz. Tomēr viņš zinājaarī it labi, ka ar cenzūru vajadzēja rēķināties, izteikties ļoti divdomīgi, ļoti «caur puķi».

«Gribu jums rakstīt kādu artiķeli par strādnieku jautājumu,» Kārlis beidzot redaktoram sacīja. «Tas,man liekas, interesētu diezgan plašām aprindām… Pats par sevi saprotams, ka redaktoram jālasa pirmscauri tas, ko tas uzņem savā laikrakstā,» Kārlis piebalsoja. «Jo viņš par to ir atbildīgs…»

Viņi būtu vēl ko tālāk runājuši, bet te atkal redakcijā sagruva vairāk vīru, kuri gribēja runāt arredaktoru. Tas, kas pirmīt runāja ar Bisnieku, stādījās priekšā: «Es esmu beķeris Ploriņa kungs, un te irmašīnu Deinberģis un Hofmanis, un Kalniņš no Latviešu biedrības. Mēs visi esam «Dienas Lapas»akcionāri…»

Bergmanis atkal atņirdza zobus uz smiekliem. «Ko tad jūs no manis gribiet?»«Mēs gribam zināt, cik liela šogad būs dividende!»«Kā es to lai zinu? Prasiet Bisnieka kungam!»«Ko viņš mums saka, to mēs neticam!» Ploriņš turpināja, taisīdams ar roku žestu. Hofmanis ar

šaubīgu smīnu viņam piebalsoja. «Viņš saka, ka priekš jauno drukātavu vēl vajagot maksāt klāt. Bet mēsgribam zināt, kur tā nauda paliek. Rīcības kapitāls mums bija 2100 rubļu. «Dienas Lapai» ir četri tūkstošiabonentu, un katrs maksā četri rubļi. Tas ir sešpadsmit tūkstoši. Un kur tad sludinājumi?»

«Zāmel Veinberģis lielās, ka viņš vien vismaz par divdesmit rubļiem dienā salasot…» Hofmanissmīnēdams piebilda.

«Bet kas gan man gar visu to par daļu?» Bergmanis, perfīdi smaidīdams, viņu uzlūkoja. «Es atbildutikai par avīzes redakcijas daļu…»

«Bet jūs esat mūsu algots spēks!» Ploriņš pastāvēja. «Mēs jums maksājam tūkstoš rubļu gadā. Jumsvajag mums izskaidrojumus dot, ja mēs ko nesaprotam. Mēs gribam zināt, kur tā nauda paliek.»

Un atkal Hofmanis ar perfīdu smieklu šo prasību pabalstīja.Nu arī Bergmanis zaudēja savu omulību. «Mīļie cilvēki!» tas iesaucās. ««Dienas Lapai» ir ap

piecdesmit akcionāru. Ja katrs man darba laikā prasīs paskaidrojumus un katram es ziedotu tikaiceturtdaļstundas, tad vien jau sanāk divpadsmit un pus stundas. Kad es paveikšu savus redakcijas darbus?Jūs taču ziniet, ka man pēc kontrakta jāmaksā tūkstots rubļu, ja avīze netiek caur manu vainu gatava.»

To sacīdams, viņš vilka dūmu pēc dūma no sava resnā cigāra.«Nu, tad sakiet mums tikai to, – vai tā lieta ir riktīga vai nav riktīga?» Kalniņš nobraucīja savu

melno bārzdu.

«Es atbildēm tikai par avīzes redakciju un par citu neko,» Bergmanis atmeta ar roku.«Tas mums vienalga!» Antons Hofmanis sacīja. «Mēs, akcionāri, esam to naudu maksājuši, un mēs

gribam zināt, kā tā tiek izlietota.»«Tas taču pavisam citā resorā,» Bergmanis nelaimīgs vairījās. «Prasiet Bisnieka kungam, lai viņš

jums dod pārskatu par ieņēmumiem un izdevumiem!»«Bet mēs viņa rēķinumus nevaram saprast,» Ploriņš sacīja. «Jūs dabonat 1000 rubļus gadā, Bisnieks

60 rubļus mēnesī, Jurkovskis 35 rubļus mēnesī, Straume 35 rubļus, Dravnieks 40 rubļus… Nu sakiet, –kur tā nauda paliek?»

«Var būt, ka tādi augsti študierēti cilvēki to prot izrēķināt,» Hofmanis kodīgi piebilda. «Mēsneprotam…»

«Vai zināt, – ja jūs man vēl tiepsaties virsū, es iesniegšu akcionāru sapulcei atteikšanos no amata!»Bergmanis beidzot īdzīgi iesaucās.

Tā kā viņu sarunas palika arvien dzīvākas, tad arī Bisnieks no ekspedīcijas ienāca, kā jau parasts,Bergmanim palīgā.

«Ko tad tu, Ploriņ, tik daudz ārdies?!» tas pēdējo draudzīgi uzrunāja.«Kā lai es neārdos?!» tas attrauca. «Divdesmit piecus rubļus esmu priekš «Dienas Lapas»

iemaksājis, tagad tu runā atkal no divdesmit pieci! Un dividendes neredz nekādas…»«Kas tad tev, tādam bagātam vīram?!» Bisnieks ar draudzīgu ironiju turpināja. «Vai tad tu kādu

cepienu maizes nevari tautas labā upurēt? Apcelsi atkal kādu bagātu veceni, un būs naudas diezgan…»Ploriņš saviebās. Viņš no sākuma bija kalpojis pie kādas vecenes par puisi. Tā viņu bija iemīļojusi

un norakstījusi viņam visu savu mantu. Tad viņš to mantu bija paturējis un to veceni atstājis. Bet viņšnegribēja, ka par šo «punktu» runā.

«Vai tad visi tik viegli var tikt pie naudas kā tu ar Manaseina prošiņām!» tas atcirta. «Atceries, kadbiji pie Stērstes par skrīveri? Mužikiem sūdzības visiem uz mata vienādas, tā ka sūdzības formulāri pattika nodrukāti, lai katrs nabadziņš bez liekiem izdevumiem varētu savu sūdzību iesniegt. Bet tu neteici vis,ka tādu var dabūt par brīvu, bet apņēmies mužikiem rakstu, par ko advokāti ņem 25 rubļus, izgatavot parpieciem rubļiem. Īsā laikā ierāvi vairāk par 700 rubļiem.»

Kārlim šāds apvainojums likās šausmīgs. Vismaz viņš nevarēja saprast šādu kailu vaļsirdību. «Bet,cilvēks, ko tad jūs runājat?!… Kā tad jūs to zināt?!…»

«Kā es to zinu?!» Ploriņš pakārstīja mēli. «Pats viņam tos kundes pa iebraucamām vietāmpieskapēju. Arī es savu procentu par to dabūju…»

Kārlis nesamanīja, ko tālāk sacīt. Bisnieks pārgāja tam pāri, it kā tas nekas nebūtu bijis, un tikaismējās.

Ielīda uz to kņadu arī sludinājumu vācējs Zāmelis Veinberģis redakcijā aprunāties.«Vai zināt, Bergmaņa kungs, ko?» tas griezās pie redaktora. «Tas Šanderjancis mums to sludinājumu

citādi nedod, ja mēs vietējā nodaļā neaizrādām uz viņa vīnu.»«Pie kāda gadījuma?» Bergmanis iejautājās. «Mēs taču no lieka nevaram taisīt viņa vīnam

reklāmu?»«Citādi viņš to sludinājumu nedod,» Veinberģis turpināja. «Viņš saka: ««Baltijas Vēstneša» kungi

man to vīnu kurvjiem vien nes projām. «Dienas Lapā» man nelon sludināt…»»«Bet ko es tur varu darīt?!» Bergmanis perfīdi sacīja. «Man tikai jāzina, ka avīzes redakcijas dala

laikā top gatava. Ja tas nav, tad man jāmaksā 1000 rubļu liels sods…»«Vai ticiet, Bergmaņa kungs, vai ne,» Veinberģis iesila, «tā avīze pastāv vairāk no tam, kas

sludinājumu daļā, nekā no tam, kas jūsu redakcijas daļā. Es Danderjancim apsolīju, ka aizrādījumsbūs…»

«Kā tad jūs to varat darīt?!» Bergmanis perfīdi atcirta. «Par avīzes redakcijas daļu atbildu es…»«Kā jums jau sacīju, Bergmaņa kungs, tai avīzei daudz vairāk tiek no tam, kas sludinājumu daļā, nekā

no tam, kas jūsu redakcijas daļā,» Zāmelis Veinberģis apgalvoja. «Bet, cik grūti tie sludinājumi nāk rokā,to jūs nemaz nezināt…»

Kad Bergmanis uz to neatbildēja, Bisnieks gāja viņam palīgā. «Ir gan tie sludinājumi, ir gan tie labalietai… Par to, kas redakcijas daļā, par to jāskaita nauda projām, bet par sludinājumiem, tur ienāk nauda.Āre, tā ir liela starpība!…»

«Kas man tos pūliņus zina riktīgi apsvērt, ko es priekš to «Dienas Lapu» strādāju?» Zāmelissūkstījās. «Cik tur nav jāizskrienas velti, un cik tur nav izdevumu?! Pie cita ir jāizsauc pāris šņabu unpudele alus, tikai tad tu vēl vari sākt runāt. Vilis Altberģis un es, mēs abi par to «Dienas Lapu» gādājam.Viņš arī katram gatavs izsaukt šņabi un pudeli alus, ja tikai tas abonē «Dienas Lapu».»

«Eh, es pavisam esmu apnicis!» Fricis Bergmanis atmeta ar roku. «Iesniegšu akcionāru sapulceiatteikšanās rakstu…»

«Iesim ārā, iesim ārā, mēs jau viņu traucējam,» Bisnieks mudināja. «Viņam jau jāstrādā…»Tad nu arī visi, gan citi draudzību, gan citi naidu sirdī slēpdami, kāpa ārā pa durvīm. «Stiepiet tikai

savus materiālus šurp,» Bisnieks piegrūda Kārlim pie sāniem. «Gan jau būs labi…»Kārlis apsolījās, bet īstenībā – viņš pats nemaz nezināja. Teorijā jau «Dienas Lapai» tas gars bija

labāks, tā taisnība, bet praksē – –? Tiem cilvēkiem jau nav ne audzināšanas, ne manieres. Nu, redzēs…

* * *

Neraugoties uz visiem Bergmaņa un Bisnieka paskaidrojumiem, opozīcija starp «Dienas Lapas;»akcionāriem nemitējās. Izstāsti viņiem, cik gribi: akciju kapitāls jāpavairo, tādēļ ka ir jāierīko pašiemsava drukātava, kur avīzi driķēt. Bet nauda, ko iemaksā, nav zudusi, jo akcionāriem par to ir rokāmtaustāms īpašums – drukātava. Un otrs labums: ko tā nopelna, nāk avīzei par labu, kuru, treškārt, varnodrukāt laikā un piesūtīt katram, cik vajadzīgs. Bet, ja kā tagad «Baltijas Vēstnesi» dabū tūlīt šovakar,bet «Dienas Lapu»» tikai otrā rītā, kas tev ņems «Dienas Lapu»?! Turpretim, ja «Dienas Lapai» savadrukātava, viņa pavisam citādi var izplatīties, un akcionāri tad patiešām varēs dabūt par savu naududividendi, pēc kuras tie tik ļoti kāro. Un tādēļ katram vēl jāpiemaksā klāt tik daudz, cik iztaisa viņadalības nauda. Kam simts, tam simtu, kam divdesmit pieci, tam divdesmit pieci, kam pieci, tam pieci.Lielākā daļa, protams, pilnīgi mierā, bet daži tādi – stāsti viņiem, cik gribi, tie izliekas kā muļķīši, kasnekā nesaprastu. «Tur vajag kam būt,» «Dienas Lapas» vadoņi vēroja, «tur iznāks kas gaismā…»

Caur Ērkulīti, kam bija ļoti plaša pazīšanās ar šo elementu un kas maisījās arī pa Latviešu biedrībasaprindām, tie dabūja ļoti vērtīgas ziņas. Visa tā opozīcija tika rīkota no Latviešu biedrības večiem, ko jauarī «dienlapnieki» vēroja. Jo vai tad par velti Latviešu biedrības šveicars un garderobjers iestāsies«Dienas Lapas» akcionāros? Klāt tur esot Pētera Krauklīša roka, kurš ļoti sabozies, ka Latviešuamatnieku palīdzības biedrības krāj aizdevu kase tam nedodot pietiekošu kredītu priekš būves, tā ka taspavisam esot spīlēs. Bet visu to lietu slepeni aizkulisēm vadot F. Veinberģis. Pirmajā laikā Latviešubiedrības vīri «Dienas Lapu» neturējuši par bīstamu, jo esot bijuši pārliecībā, ka tā nevarēs pastāvēt.Kad nu tomēr izrādījies, ka tā var pastāvēt un vēl lielā mērā konkurēt «Baltijas Vēstnesim», tie spraudušipar mērķi iekarot viņas administrāciju un tā avīzi dabūt savās rokās. Jo tādu spēku un ieroci nedrīkstotatstāt bez pietiekošas kontroles no Latviešu biedrības puses, kā viņš strādā. «Dienas Lapa» tagad taisnibiedrību apkarojot un šķeļot latviešu vienprātību. Tādēļ vajagot akcionāros sacelt šādu vai tādu nemieru,nogāzt tagadējos vadītājus un iecelt viņu vietās citus. Par naudu lai nebēdājot, jo to Latviešu biedrībasveči gādāšot. Par redaktoru jau sarunāts Lapas Mārtiņš, kurš «Dienas Lapu» vadīšot pilnīgi Latviešubiedrības garā.

Bet vēl otrs svarīgs uzdevums esot, lai salauztu galīgi opozīcijas spēkus. No viņas rokām vajagotizraut Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasi. Tur tikai viens direktors esot tāds, uzkuru Latviešu biedrība droši varot paļauties, t. i., Pēteris Krauklītis. Zanders Martinsons esot ļoti

nenoteikts un visi citi taisni pretim. Bet direktoriem tur esot liels spēks, jo tiem jādod atbildība tikai pretpilnu sapulci, un tā aizvien piekrīt tam, ko direktori saka. Tādēļ vajagot direktoru varu aprobežot, dibinotdomi jeb rezerves padomi, kura tad stāvētu pār direktoriem. Tajā tad varētu iedabūt savus cilvēkus untamlīdz dabūt arī naudas iestādi savā varā.

Tā savā ziņā bija briesmīgi uztraucoša ziņa. Krauklītis pie tam vēl viņu pusē. Dr. A. Butuls nekonegribēja darīt. Zanders Martinsons nenoteikts. Un Ludvigs Plausis tik bezrūpīgs, ka viņa nemaz nebijapilsētā, bet diezin kur dzīvoja. Palika vēl tikai trīs vīri, kas bija gatavi draudošām briesmām pretimstrādāt. Pūcīšu Ģederts, par visiem tālredzīgākais un gudrākais, Pēteris Bisnieks, par visiem kustīgākais,kas jau iepriekš prata apsvērt un saskaitīt balsis, tā ka lai ne pie vienām vēlēšanām nepalaistos uz kailunejaušību, bet jau zinātu iepriekš, kāds būs iznākums. Beidzot vēl vecais Olufejevs, kas bija par visiemtas nesaudzīgākais.

Tā mūsu večiem nāca zināms, ka šaubīgie akcionāri nākamā sapulcē grib taisīt lielu kliegšanu unskandālu par lielajiem izdevumiem, samazināt visiem algas un, ja tas neizdotos, tad atprasīt savu nauduatpakaļ. «No tiem ļaudīm mums vajag tikt tikai vaļā,» Pēteris Bisnieks sacīja, savu kuplo bārzdubraucīdams. «Tie tikai priekš jaukšanas un mums nekādu labumu nedara…»

«Bet tas Plausis, tas Plausis!» Pūcītis sūrojās. «Mēs viņam tik lielu uzticību esam devuši. Uz viņavārda visa drukātava, un viņš neliekas zinot… Dzird, ka viņš ar Olufejeva sievu dzīvojot jūrmalā. Tu,Olufejev, brauc – un meklē viņu rokā!…»

Olufejevam radās tumša, briesmīga nojauta. Viņa sieva ar dzīvoja jūrmalā. Bet tas nekas, viņš savuZanu pazina. Viņam taisni patika tas, ka viņa izrādījās laipna pret tādiem vīriešiem, kuri viņam vajadzīgi.Un Plausis viņam bija ļoti vajadzīgs. Tas bija vīrs ar rocību, kura kredīts viņam ļoti noderēja. Bet viņamuzmācās baiga nojauta, ka šī laipnība jau gājusi pār zināmu robežu.

Viņš gan, kā jau sacīts, savu sievu pazina it labi, jo bija taisījis ar viņu kopā dažu labu operāciju. Kāizlepis vecpuisis viņš jau arī pirmais bija atradis Zanas skaisto ārieni un viņu no nabaga kalponītespacēlis par sava nama kundzi. No viņas iznāca pikanta modes dāma, kura ar savām melnajām acīm pratastrādāt. Olufejevam nebija noslēpums, ka citi viņa sievai piekodās. Bet viņš tādu apstākli tad izlietoja parlabu savām veikala interesēm. Ja viņam kādu vīru vajadzēja «sūkt», viņš labprāt starp to un Zanu atļāvaattīstīties mīlestības sakariem, jā, viņš pat tādus paveicināja. Viņš sacerēja mīlestības vēstules, kuras tadZana ar lielām pūlēm un ortogrāfiskām kļūdām pārrakstīja kā savas. Pa to laiku viņš tad pats viņascienītāju apstrādāja veikaliski uz nebēdu.

Kad tas bija noticis, veikals sasniedzis vēlamo pakāpi vai mīlestības sakari izvērtušies jau tikdramatiski, ka tiem nu tikai vajadzēja piepildīties, tad viņa neredzamā roka šos sakarus piepeši lauza.Viņš tad sastādīja arvien vēsākas un vēsākas vēstules un izteica, ka Zana savās cerībās maldījusies, jocienītājs viņai to nevar dot, ko viņa cerējusi. Dažs traks tad izlaida savu garu, bet savu nolūku tomērnesasniedza. Kas bija gudrs, tas saprata, ka piemuļķots, un sargājās turpmāk ar Olufejevu ielaisties kautkādās darīšanās.

Kas attiecas uz Plausi, tad tam veikala ziņā bija vairāk laimes nekā saprašanas, un Olufejevs no viņadabūja diezgan. Priekš steidzīgām operācijām uz īsu laiku bez kaut kādiem procentiem. Arī desmittūkstošu pret obligāciju, kuru citur nekur nevarēja ieķīlāt, par mēreniem procentiem, kurus viņš maksājapost numerando un palika parādā, cik gribēja. Ja vien kaut kādu operāciju vajadzēja iztaisīt, tad varējadarīt to droši, jo, vienalga, vai pašam naudas ir vai nav, viņš zināja, ka Plauša naudas maks priekš viņaarvien vaļā. Viņš tādēļ arī ar labpatiku noklausījās, ka viņa sieva ar Plausi saucas par «tu», viens ātru parLudi un Zanu. Jo drošākais barometrs, ka viss vēl iet kārtīgu gaitu un robeža nav pārkāpta, bija tas, kaZana veikaliski aizstāvēja viņa intereses un to pabalstīja. Ja nāca kādi norēķini, tā stāvēja Olufejeva pusē,diņģējās un kaulējās viņa labā. Un, kad Olufejevs griezās pie Plauša ar kādu prasījumu un pēdējaisšaubījās, vai varēšot to izpildīt, tad Zanai vajadzēja viņam tikai uzmudināt un koķetēt ar savām melnajāmacīm. «Bet, Ludi, to tev nu gan vajag darīt… Mēs tad bez tavas palīdzības nevaram iztikt…»

Ludvigs Plausis tad padevās katrā gadījumā, un Olufejevs panāca savu.Bet nu kopš kāda laika viņa Zana bija kļuvusi ķildīga, skundēja arvien, ka viņa ne pie kā nevar

pietikt, un rīvēja vecajam Olufejevam katru dienu degunā, kādas rotas un robes citām labāko famīlijudāmām. Olufejevs nu nebūtu viņai aizliedzies, bija arī ar visiem spēkiem pūlējies ko sastrādāt un iekrātun savu sievu priecinājis uz ērtu, patīkamu dzīvi, bet nu – viņam neveicās… Viņa centībai un rūpībai parspīti tam pēdējā laikā bija iznākuši prāvi zaudējumi. Viņš bija aizdevis kādam uzdzīvotājam baronamprāvu summu, protams, pret augstiem procentiem, bet tas nošāvās, un viņš zaudējis visu. Tāda ķīlu kasebija diezgan labs veikals, tikai savienota ar risku tai ziņā, ka ieķīlātas tika arī zagtas lietas. Neviens jaunesaka, ka viņš tās zadzis, bet viņa ķīlu kasē bija uzzīmētas dažas zagtas lietas, kam sekoja izmeklēšanas,lielas nepatikšanas un atkal zaudējumi. Zagto lietu īpašnieki atņēma tās bez kādas atlīdzības, un pateiciesdievam, ka vēl citādi tiec ar veselu ādu cauri un ķīlu kasi pavisam neslēdz…

Turpretim viņa draugam Ludvigam Plausim bija laimes vairāk nekā saprašanas. Ar austriešudzīvības apdrošināšanas biedrību tas bija taisījis atkal labu ķērienu, saņēmis par kādu līķi vairāk parpiecpadsmit tūkstošiem rubļu. Bet papīru īpašnieks, uz kuriem viņš šo summu bija saņēmis, dzīvoja kābriedis pie Ērkulīša un no lietas neko nezināja. Viņa ārzemes pase un kristāmā zīme tam bija tikainozudusi, bet daudz tā viņam nebija vērta, jo, vienalga, ar vai bez tām tas dzīvoja tikpat kā putns zaragalā.

Pēc šāda laba veikala Plausis tūdaļ aizsūtīja savu sievu uz kādu ārzemju peldvietu. Itin dabīgi, kameitai nācās slimo māti pavadīt un pie tās dzīvot. Otrām kārtām, Zanai ap to laiku parādījās daudz jaunasrotu lietas un jaunas cepures. Olufejevs jau juta, ka viņam šī lieta paliek aizdomīga, bet vēl viņš nekonesacīja.

Kādā jaukā dienā viņa Zana tam paziņoja: «Šinī sezonā es jūrmalā nedzīvošu uz tavu kabatu. Es tevpalīdzēšu pelnīt…»

«Ļoti patīkami,» Olufejevs raudzīja smaidīt. «Bet, ja drīkstu zināt, ar ko?»«Es pieņemšu Edinburgā kādu villu un ierīkošu pansiju,» Zana paskaidroja.«Tas ir ļoti jauki!» Olufejevs, viņu pētoši uzlūkodams, sacīja. «Bet priekš tam vajag prāva rīcības

kapitāla…»«Ludvigs man aizdos…»«Ludvigs?»«Jā!… Viņam ir naudas vairāk nekā tev. Mēs ļoti labi satiekam…»«Tas ir tīri brangi!» Olufejevs pēc brīža iesaucās. «Tās «štātes» tev arī laikam no viņa?… Turi tā

man to Ludi siltu, turi siltu, jo man viņš ļoti būs vajadzīgs… Bet tikai vienu lietu, Zana,» un viņa acisuzlūkoja to tik caururbjoši, it kā gribēdams iespiesties viņas dvēselē, «– – viņš ir ļoti asi kalts… Kadtikai tu, Zana – –»

Viņš negribēja to vārdu izsacīt.«Ko nu muldi!» viņa pārtrauca sarunu. Viņas balsī izskanēja it kā jaukta kautrība, it kā piktums.Viņa aizvadājās uz jūrmalu, viņš pats nezināja, kur, tikai viņam nāca ausīs, ka viņai neesot nekāda

pansija, bet tā dzīvojot kopā ar Ludvigu Plausi. Kā tad, – kamēr viņš te kāvās ar rūpēm un nepatikšanāmsavā ķīlu kasē, tie abi dzīvoja labu dienu! Nē, tas nevarēja būt! Viņš taču savu Zanu pazina, jo nedzīvojaar viņu kopā vienu dienu…

Tagad viņš no biedriem dabūja uzdevumu uzmeklēt Plausi un atvest to līdz uz slēgtu sapulci, kurvisus kutelīgos jautājumus pārrunāt. Viņš to darīja ar sevišķu interesi, jo viņam bez tam rūpēja un ļotigribējās redzēt, kā viņa sieva tagad dzīvo.

Viņš to atrada vienā no lepnākām Edinburgas vasarnīcām. Bet viņa Zana nepavisam nebija priecīgipārsteigta, viņu ieraugot, vēl jo vairāk, ka Ludviga Plauša nemaz nebija mājā, jo bija aizgājis jūrāpeldēties.

«Jūs te ļoti interesanti esat ierīkojušies,» tas, šķelmīgi ar acīm mirkšķinādams, sacīja. «Un to visu

tev var samaksāt viens vienīgs pansionārs!? Interesanti, Zana, interesanti… Raugi tikai vēl labi daudz noviņa izknibināt…»

«Ej nu gulēt!» viņa dzestri atcirta. «Viņš nav vis tāds kā tu, ar kuru pastāvīgi jāžīdojas… Viņš manmanas vēlēšanās nolasa no acīm…»

«Kas tā prot nopelnīt kā viņš, – kādēļ tad arī ne!» Olufejevs sarkastiski pasmaidīja. «Zana, neesimuļķe! Raugi no viņa pilnīgi savās rokās izdabūt manu obligāciju. Tā ir blanko cedēta…»

«Gan es zināšu, ko darīt,» viņa dzestri attrauca. «Man tavas teikšanas nevajag!…»Viņa tam patiešām izlikās kairinoša un iegribas vērta. Viņš nebrīnījās, ka draugs tajā varējis

ieķerties, bet viņam pašam tā laimīgā apziņa, ka ir viņas laulāts draugs un īpašnieks. Lai citi tura viņai tosragus, viņš ir tas, kas slauc. Ar diabolisku prieku, ka izjauc citiem rēķinu, tas taisījās izlietot savas vīratiesības un slēgt viņu savās rokās. Bet dabūja vieglu sitienu pa krūtīm. «Mierā!» viņa izļodzījās no tāapkampieniem.

Šī tvarstīšanās un bēgšana, kas bija domāta vēl arvien kā pa jokam, kārdināja vēl jo vairāk viņasparu un kaislību, bet atdūrās arvien uz lielāku pretestību. «Mierā, mierā!» viņš jau dabūja īsti manāmusitienu pa krūtīm.

Tikai tagad nabaga augļotājam sāka ataust gaismiņa, ka viņš savu spēli galīgi pazaudējis. Šaubīgāmacīm un dziestošu balsi viņš sacīja: «Zana, vai tā tiešām būtu taisnība?»

Viņa izaicinoši atmeta galvu un atņirdza zobus. «Un kas tev par to?!»«Kas man?!» viņš sašutis iešņācās. «Vai tu neesi mana sieva?… Vai zini, tāda cūcība… Tas ir

skandāls pret visu labāko sabiedrību… Kā cilvēks tā var aizmirsties?!»«Kam tu to saki?!» viņa izsmejoši iesaucās. «Vai tai meitai, kurai tu par bērnu vēl maksā uzturas

naudu un pastāvīgi diņģējies, lai atlaiž? Vai tai atraitnei, kurai tu nekā nedevi, bet savu vainu nozvērēji?Es domāju, mans draugs, tev pienāktos klusu ciest!…?»

«Bet apžēlojies, tu rīkojies tik atklāti un noliec manu vārdu par apsmieklu!» vecais augļotājs ķēratagad uz to stīgu. «Vai tad tu nemaz neliec svaru, ko pasaule saka?!»

«Ko man var teikt?!» viņa enerģiski attrauca. «Es turu pansiju, un man ir pansionārs. Katrai godīgaisievietei tas atļauts, un tādu pansiju turētāju te ir simtām. Ja kas ko grib vairāk apgalvot, tam es acisizskrāpēšu…»

«No sava drauga to piedzīvot,» Olufejevs atņēmās, «rīkoties savam vīram aiz muguras… Tā irnetiklība, cūcība, negodība!»

«Cūcība un negodība būtu tā, ja es tev vēl ilgāk ļautu sev apkārt ķērnāties!» viņa arvien vairākiesila. «Ko tad tu īsti gribi no manis? Es ar viņu satieku, ka labāk vairs nevajag, viņš mani pilda un dodman visu, kas vajadzīgs. Man tevis nevajag. Vīrs, skaties!… Ja tu būtu vīrs, kā vajadzīgs, tad man citavīra nebūtu bijis vajadzīgs. Es tev saku, liec tu tikai mani mierā!…Es ar savu dzīvi esmu mierā un labākvairs nevēlos…»

«Tad tā!» viņa acis ļauni iemirdzējās. «Tik laba dzīve tev ir? Bet piesargies, ka tā neizput… Man artur teikšana!»

Zana saslējās, un viņas acis uzliesmoja. «Ja tu savu muti neturēsi vai kaut ko uzsāksi, tad tik tiešām,ka mani sauc par Zanu, mēs tevi izputināsim kā nabagu! Zini it labi, ka tu atrodies zem Ludviga pātagas,un mēs tevi nežēlosim…»

Vecais augļotājs sadrūvējās tikpat kā iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu. Bet,uzskatot lepno sievietes stāvu, kas bijis viņa īpašums, bet nu izsprucis no viņa rokām, kaislība sāka viņudrebināt.

«Apžēlojies, Zana, kādēļ to?!» tas raudzīja smaidīt. «Vai mēs nevaram dzīvot, kā dzīvojuši? Ja mēslabi satiekam, tad taču nevienam nav nekāda iemesla domāt ko ļaunu. Es taču vairāk neprasu, – izpildipret mani tikai sievas pienākumu, par visu citu es gribu aizmigt acis…»

«Nē!» viņa cieti noteica. «Pietiek tev tā goda, ka es pasaules priekšā nesu tavu vārdu… Vairāk ne…

Fui, – man jau vēmas nāk, iedomājoties, ka ar tevi esmu varējusi tik ilgi nodzīvot…»Olufejevam sev par lielu nožēlošanu bija jāatzīst, ka starp viņu un Zanu ir uzcelta nepārkāpjama

siena. Viņš tomēr savaldījās, uzskatīja to par joku un taisīja pie šīs nežēlīgās rotaļas vēl arvien laipnuvaigu.

Pārradās mājās Plausis. Joviāli un sirsnīgi viņš apsveica savu draugu. «Nu, kā iet?!… Pie «DienasLapas» liela sarūgšana? Man jau Ērkulītis stāstīja. Laikam man pakaļ brauci uz kādu sapulci? «Lapai»atkal naudas vajag?»

«Jā, tu brauksi man līdzi uz Rīgu,» Olufejevs atbildēja. «Bez tam man arī ļoti rūpēja redzēt, kā jūs teierīkojušies. Nekas, jūs jau dzīvojat vareni…»

Plausis it labi saprata, kur katrs vārds izgāja, bet viņš nelikās to manot. «Nekas,» viņš atbildēja.«Zana ir laba saimniece. Es nevaru par viņu žēloties…»

«Nu jā, kad tādu kostes naudu maksā!» Olufejevs dzēlīgi turpināja. «Un vai tad nevar maksāt?! Japar vienu līķi var saņemt piecpadsmit tūkstošus, tā nav slikta šefte… Cik bija par to pēdējo prūsi?…»

«Ī nu!» Plausis sarauca pieri. «Tu taču zini, kā es nopelnu… Bet kam to klāstīt!…»Viņš stingri to uzlūkoja ar žestu, ka Zanai taču tādas lietas nevajag zināt.«Jā, jā tu esi apskaužams,» Olufejevs sarkastiski turpināja. «Kad tā var…»«Jā, – svabadībā te jūtos tikpat kā no jauna piedzimis,» Plausis viņam piebalsoja. «Visu mūžu esi

bijis piesiets, esi skrējis, esi plēsies, vaļas tev nekad nav bijis apstāties! Nu vari reiz dzīvot kā cilvēks!… Kā atjaunojies, kā otrreiz piedzimis…»

«Man liekas, ka Zana arī!» Olufejevs sarkastiski piemetināja.Drusciņ piesarcis, tomēr apzinādamies savu taisnību, Plausis cieti izturēja viņa skatienu. «Tad jūs

par to jau esat runājuši? Ir labi… Tu tad visu zini… Bet tādēļ lai mūsu starpā nebūtu naida, Olufej…Paturēsim pusdienu, parunāsimies prātīgi… Zana, tu taču esi rēķinājusi ar to, ka mums viesis… Vai esilikusi uzstādīt iedus katliņā kādu šampanieti? Uzņem taču viņu, kā pienākas…»

Lai gan tas viss bija domāts mīļi un pa draugam, taču Olufejevu katrs vārds ievainoja tikpat kāskarpija mēle. Draugs pie viņa sievas jutās pilnīgi kā mājas kungs, un viņš pats bija te tikai svešinieks.

«Laba dzīve gan tā!» viņš citu neprata kā dzēlīgi smaidīt. «Jā, kā kuram vedas… Man nu iet pavisamslikti!… Es nemaz nezinu, vai tev par to obligāciju procentus termiņā varēšu samaksāt…»

«Ek, ko nu tur tik daudz runāt!» Plausis vienaldzīgi atmeta ar roku. «Nevarēsi, izdosi vekselīti uzpāra mēnešiem, kamēr nauda atkal ienāks… Vai tad nu mums, vecais draugs, pirmo reizi kopā strādājot?… Nāc iedzersim labāk pa šņabim un uzkodīsim pa zakuskai, kamēr Zana mums dos riktīgu pusdienu…»

Uz to ilgi nebija jāgaida. «Lūdzu, kungi!» viņa ar grāciju sacīja, paņēma Plausi zem rokas un vedapie galda, savam vīram pamezdama tikai ar galvu.

Viņi ieņēma abi vietas galda galā, kamēr Olufejevs tika aizsēdināts gabalu nost, un tas nu, nabadziņš,tikai no tālienes varēja apbrīnot savu agrāko laimi. Viņš tomēr to nelika manīt, bet ēda un dzēra kā veselscilvēks.

«Tātad tu man esi īsts kompanjons,» viņš beidzot ar karātavu humoru un diabolisku smaidu sacīja.«Nu sakiet, – kā tad tas viss ir nācis?…»

«Tā ir viņas griba,» Plausis, acis nepaceldams, sacīja, «Citādi jau es te nedzīvotu…»«Bet man taču arī par to vajadzētu zināt,» Olufejevs ironizēja tālāk. «Vai tad tur man nebūtu nekāda

teikšana?»«Tad tev skauž, ka es pie tavas sievas dzīvoju pansijā?» Plausis it kā aizskarts atbildēja. «Nu,

labi… Aiziešu citur dzīvot…»«Viņam nav par mani ne mazākā teikšana,» Zana cieti iemeta. «Es viņam to pirmīt jau sacīju…»«Neaizmirstiet!» Olufejevs ar veikala svinību diaboliski smaidīja viņai acīs. «Es esmu jūsu vīrs, un

man vienīgam tiesība sacīt, ko mana sieva tura pie sevis pansijā…»«Nu, pamēģini tikai kasīties!» Zana it kā dzelta iesaucās. «Es jau tev sacīju – –»

«Neuztraucies, Zanīt!» Plausis to atspieda atpakaļ krēslā, kad tā gribēja uzšauties kājās. «Mēs jauvaram izrunāties mierīgā garā…» Tad griezās pret Olufejevu, it kā viegli aizskarts un maldināts. «Tad tugribi celt ierunas?! To tev, vecais, nevajadzētu!… Tu teic, ka tev uz viņu tiesības. Tās tu jau esizaudējis… Kā mēs abi, veci puiši, neesam dažreiz dzīvojuši?!… To tu vislabāk zini un nevienam nevariiestāstīt pretējo… Ko viņa tad lai uz tam saka?»

Kad Olufejevs viņam taisīja žestu pretim, tas viņu pārtrauca. «Nu, nu, nemēģini jau man iestāstīt…Tu savas tiesības esi zaudējis. Tādēļ, vecais, kam tu tā kašķējies? Vai tad sieviešu trūkums? Saki labākaja tu ej pa kreisi, es iešu pa labi, kā mēs to jau allaž esam darījuši. Tā lieta pilnīgi kārtībā: ja viņa negrib,– kā tu viņu pievadīsi?»

«Ja jūs gribiet dzīvot uz manas firmas, tad taču art man vajag savu ienākšanu!» Olufejevs nevarējailgāk norīt savu rūgtumu.

«Manu firmu, ha-ha-ha!» Zana aizskarta mēdīja. «Nemaz jau tev tik slavena nav tā firma.»«Neuztraucies, tibiņ!» Plausis mierināja. «Mums jāizrunājas mierīgā garā, lai vienu par visām

reizēm zinātu, kur atrodamies. Redzi, Olufejev, ikviens cilvēks taču ir par sevi kungs un var par sevinosacīt. Ja tu viņu vairs nevari saistīt ar labu, velti tu atsaucies uz laulības likumiem. Zanai nemaznenāktos grūti dabūt no tevis arī laulības šķiršanu. Es pats varu būt liecinieks, kā tu, mans brālīt, dažreizesi dzīvojis!… Bet mēs jau to nemaz negribam. Es bez tam arī negribu savu slimo sievu rūdināt unsāpināt. Kādu vainu tad es viņai varētu pierādīt? Tur būtu škandāls bez gala… Kādēļ tad mēs nevaramtāpat? Vai tad ar to atlaulāšanos tas lieta kļūtu labāka? Nu, tu taču mani saproti…»

«Es saprotu, ka manu firmu par velti nevar lietot!» Olufejevs ļaunu smīnu sacīja. «Ja tev tik labi iet,draudziņ, tad tu arī mani nedrīksti aizmirst. To obligāciju, kas man pie tevis, man vajag dabūt atpakaļ untad vēl kādu summiņu tīrā… Nu, sacīsim, kādus tūkstošus piecus…»

Iestājās brīdi klusums. «Tā nu gan būtu tāda briesmīgi prasta tirgošanās,» Plausis it ko aizskartssacīja. «Tomēr man vienalga, – man jau viņa daudz vairāk vērta… Ko tu, Zanīt, uz tam saki?»

Sodošām acīm savu vīru uzlūkodama, tā sarka un tvīka vien. «Vai tev kauns arī vēl kādu bišķi ir?!Ko tu domā? Tu esi ienācis savā ķīlu kasē un vari žīdoties kā ar veciem krāmiem? Par to obligāciju irman teikšana, vai saproti!… Tā pieder man, un tu viņu nu gan neredzēsi…»

«Lai nu, lai, Zanīt,» Plausis sacīja. «Labāk es tevi no viņa izpērku. Tu taču nu man esi daudz vairākvērta!… Tikai es Olufejevu nesaprotu,» viņš rūgti piebilda, «kā viņš stāda man tādus cietus noteikumus.Katrā laikā taču viņam esmu izlīdzējis bez visiem līgumiem un arī uz priekšu neatteicos to darīt. Bet laijau nu… Maksāsim viņam, Zanīt, par tevim, ko viņš prasa?»

«Kāpēc tad?!» viņa, dūres vīstīdama, iesaucās. «Kādēļ lai mēs viņam tādas summas šķiņķojam?!Kas mums par velti ko dod?! Es tev saku, Olufej, ne paost tu no tās obligācijas nedabūsi. Tā paliks manāsrokās, lai tev, ja tu gribētu kādus niķus taisīt, varētu to asti piesiet!… Tu man nedancosi… Un par to, ka tutā, tev procenti arī netiks atlaisti… Grabini no savas vecās grabažu kastes, cik vari, un gādā! Puti ārā, jagribi! Tikpat labums nevienam no tevis nav bijis…»

Tas vēl viss bija it kā pa jokam sacīts. Sāpīgi pārsteigtu smaidu Olufejevs viņu uzlūkoja, betvaldījās un art no savas puses to uzņēma par joku. Bet sirdī tas viņam bija nāvīgs dūriens, tas visrūgtākaispiliens, kādu tas savā mūžā baudījis. Jo viņam nu bija tā rūgtā pārliecība, ka arī veikala ziņā tā nestāvvairs viņa pusē, bet jūtas saistīta ar Plauša interesēm. Nu viņš to zaudējis galīgi uz visiem laikiem…

Bet viņa sirdī arī kas nogatavojās, kas viņiem, ja tie zinātu, liktu nodrebēt. Vairāk viņi nerunāja.Olufejevs lēni piecēlās no pusdienu galda, diabolisku smaidu, kas liecināja, ka viņš tagad tapis cits.Draugs un sieva tagad varēja no viņa visu ko sagaidīt…

Te piepeši kalpone pieteica viesi. Bija ieradusies kāda glīta, jauna lauciniece, varēja sacīt, pa puseiskaistule. Bet jau no vaiga vien varēja noredzēt, ka viņai iet ne visai. Lai gan tā izlikās braša un dūšīga,tomēr ap acīm nenoslēpjamas asaru pēdas.

«Lūcīt, bērns!» Ludvigs Plausis, kas viņu no sākuma negribēja pazīt, tagad piepeši iesaucās. «Nu

skaties, nu skaties… Kur tu tik nejauši esi ieradusies?»«Onkul, es esmu nākusi pie tevis palikt,» viņa pietvīkusi vaļsirdīgi sacīja, neraugot, ka te sveši

cilvēki klāt. «Es pie sava vīra atpakaļ vairs neiešu. Tās rupjības un ķildu vairs ilgāk nevaru ciest. Katrudienu un katru dienu man jādzird: «<i vecie tūkstošus solīja, bet ne kapeikas neiedeva!…»»

Plausis pavisam bija apjucis. «Kā tad, bērns, tu domā?… Ko dievs sajūdzis, to cilvēki nedrīkstšķirt!… Ne kapeikas neiedeva?… Es tavam vīram jau esmu palīdzējis un palīdzēšu vēl…»

Tomēr Lūce saslējās viņam pretim. «Jā, tā jau arī mani vecie saka: «Dievs sajūdzis, dievssajūdzis…» Bet tās ir īstās elles mokas! Cilvēks tu pati gribi būt… attīstīties, kaut ko garīgu strādāt, lasīt,mācīties… Bet esi tik otram par vergu, par kāju pameslu…»

«Taisnība, taisnība!» Zana viņai piebalsoja ar jaunu sāņu skatienu uz Olufejevu. «Tādi tēviņi tikaizin kā otru izsūkt un kalpināt… Pie tam viņš tāds nemaz nav tevis vērts… Bet tādiem tikai parādīt!… Esgan sev kavalieri prastu izmeklēt…»

«Es lasu avīzēs,» Lūce turpināja, nepiegriezdama ne mazāko svaru Zanas aizrādījumam, «te jumsRīgā tas notiek un tas notiek!… Teātra izrādes, izrīkojumi, jautājumu vakari… Un es tur nevaru būt!…Tas man tik ļoti, tik ļoti nospiež sirdi…»

«Mans bērns!» Plausis tīri svaidītā balsī sacīja. «Ja tu gribi apmeklēt teātra izrādes un jautājumuvakarus, tad jau vari Rīgā drusciņ paciemoties. Tādēļ jau nav jāiet projām no vīra. Kā tas gan izskatītos?!… Jā, tā škandāla dēļ vien ne…»

«Tā?!» Lūce, apzinādamās savu taisnību, sacirtās. «Un, kad viņš dzīvo ar kalponi, tad tas navškandāls?! Ja tā mani vairs neklausa un danco man pa degunu, tad tas nav škandāls?!…»

Zanai šī ziņa, kā rādījās, ļoti ķērās klāt. «Jā, jā… Pazīstu jau tīri labi, kāds viņš ir!» tai neviļotpaspruka.

Plausis Zanai ierunu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. «Tā ir cita lieta!» viņš uz Lūces aizrādījumucieti noteica. «Ja viņš bezgodīgi pret tevi uzvedas, tad arī es tur vārdiņu līdzi varu parunāt. Tad lai viņšpiesargās!… Ne kapeikas es tad viņam vairs negalvošu.»

Olufejevs diabolisku smaidu viņu uzlūkoja.Lūcei par savu likteni bija pilnas acis asaru. «Es taču vairāk negribu ka kādu kaktiņu pie tevis, kā

savas cilvēka tiesības. Gribu ko mācīties, ko praktiski mēģināties, lai varētu pati nopelnīt sev pārtiku.Pati ar savu darbu eksistēt, – vairāk jau es neko negribu.»

«Jā, ka tas jau būtu tik viegli,» Plausis pasmaidīja. «Kur tādas vietas ir, kur skolota sieviete var sevmaizi nopelnīt? Un kalponei – tā taču nav laika priekš visa cita kā…»

«Kas tad te runā par kalpošanu?!» Zana īdzīgi iemeta. «Lūcija dzīvos pie mums, paciemosies,amizēsies… Vēlāk tad redzēsim…»

Lūce izbrīnīdamās raudzījās. Viņa nesaprata, ka Zana ar viņas onkuli runā vienskaitlī. Olufejevssmīnēja vēl diaboliskāk.

«Es še dzīvoju pie Olufejeva kundzes pansijā,» Plausis viņai beidzot paskaidroja. «Grietiņa unNina, kā zini, atrodas tagad ārzemēs, un man nav pašam savas saimniecības. Bet labi, es priekš tevis arīsamaksāšu pansiju…»

«Pateicos, onkul!» Lūce aizkustināta sacīja. «Man jau daudz nevajag. Tikai kādu kaktiņu un gabaliņumaizes. Būšu ļoti pieticīga.» Pateicīgi viņa pieglaudās savam onkulim un to noskūpstīja. «Pie Perlantaman nav vērts iet, un tur es arī negāju… Tam es neko nevaru iestāstīt…»

«Tas Perlants jau arī ir tāds jocīgs,» onkulis sūrojās. «Cikreiz es neesmu viņu ielūdzis pie sevis uzbrokastu, bet viņš nerādās. Tas otrs jaunais cilvēks drīzāk atnāk… Viņi tepat dzīvo jūrmalā…»

«Es viņu Rīgā arī nemaz nemeklēju,» Lūce turpināja, «gāju tūdaļ uz tavu korteli. Tur man pateica, katu būšot te, un tādēļ braucu šurp.»

«Nu tad jau labi, gan iztiksim,» onkulis atbildēja. «Tu paliec te pie Zanas. Paciemojaties,padzīvojaties šā tā. Man jābrauc uz Rīgu «Dienas Lapas» darīšanās. Tautietis man atbraucis pakaļ. Tādēļ

jūs mani atvainojat…»«Nu, nu, gan jau iztiksim bez tevis,» Zana smaidīdama sacīja. «Aiziesim vakarā uz Horna koncertu,

pameklēsim sev kavalierus…»«Tikai neiemīlaties!» Plausis jokodams pakratīja ar pirkstu. «Nu, vecais draugs, brauksim… Pašlaik

laiks doties uz vilcienu.»Olufejevs izvilka pulksteni un pārliecinājās, ka tā ir.«Ak, ka jūs varētu iztikt bez manis,» Plausis vēl beidzot kavēdamies sacīja. «Es tāpat kā vecais

Zanders Martinsons: ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu…»«Pūcīšu Ģederts sacīja, ka tev neatliekami vajag būt,» Olufejevs uzstājās. «Man šķiet, tavām

skaistām rožu dienām jābeidzas…»«Labi!» viņš beidzot apņēmās. Noskūpstīja vēl Lūci uz pieres un Zanai abas rokas, tad abi devās

ceļā.Ejot abi klusēja un it kā ko pārdomāja. «Kāda tā jaunā pasaule ir!» Plausis beidzot ieminējās. «Šis

pats… Tāda smuka, jauna sievene pašam, – vai nevarētu ar to dzīvot?! Nē, viņš knakstās ar citām. Kas turbeidzot iznāks? Skandāls vien būs…»

Olufejevs tikai diaboliski smaidīja.

Astoņpadsmitā nodaļa Zana ar Lūci palika vienas. Pirms Zana viņu krietni pamieloja, tad izradīja tai visu savu plašo

saimniecību. Lauciniece pret grezno modes dāmu no sākuma bija drusku kas kautrīga un atturīga, viņujūsināja un sauca par kundzi.

«Sauc mani tikai par Zanu, kā es tevi saucu par Lūci,» namamāte viņu drošināja. «Neesam tačunekādas svešinieces… Vai es mazums Plaušos pie taviem vecākiem esmu ciemojusies…»

Viņa centās būt sirsnīga un iezagties Lūcijas noslēpumos. Izprasīja viņai visus sīkumus par viņaslaulības attiecībām, kā vīrs viņu spīdzinājis un kā pret viņu grēkojis, kādā pozā viņa vīru pārsteigusi arkalponi.

Lūce kautrējās. To nemaz nevarot teikt! Tomēr Zana uzmācās, kamēr tai bija jāattēlo viss sīki jo sīki.Tad jautātāja pati likās dziļi par to aizskarta un nokaunējusies. «Fui, cik nejauki, cik nekrietni tie vīrieši!… No viņiem var it visu sagaidīt… Bet neesi arī tu muļķe! Ja viņš tā, – arī tu sevim vari meklēt kavalieri.Atmaksā viņam ar visu uzviju!…»

Lūce nosarka. «Fui, Zana, kā tu tā!… Esmu pārāk novārdzināta… Ne man kādas štātes… Kas man,lauku pelnrušķītei, skatīsies virsū… Es jau vairāk negribu, ka varētu tikai še dzīvot… Vienalga, pieņemmani par savu kalponīti…»

«Ei nu, muļķīte!» Zana pasmaidīja. «Pelnrušķīte viņa!?… Bet es tev parādīšu, kā no pelnrušķītes variztaisāt princesīti… Iesim apskatīsimies, ko mēs vakarā mugurā ģērbsim. Nāc, es tev parādīšu savasrobes…»

Tā nebūtu sieviete, kas to negribētu redzēt. Viņa devās Zanai līdzi pie skapjiem un šķirstiem unmirdzošām acīm skatījās, kā Zana pārkrāmēja visas savas štātes. Kas viss viņai te nebija!? Cepurukolekcijas, cimdu rindas, križuļi un rotas! Tad gan vērte pasaulē dzīvot, kad visu to var dabūt!

Zana viņai aplika vienu gabalu un atkal otru. «Kā tas tev piedien? Un kā tas?»Ai, cik labi tas viņai stāv! Viņa to nemaz nebūtu domājusi… Sakāra viņai ausīs greznas oriņas, uz

rokām apsprādzēja zelta «špangas». Apvilka to robi, kuru tā pat vēlējās un kura tai visvairāk patika. Taduzlika tai lielu cepuri ar milzīgu, baltu strausa spalvu. Tad salaistīja baltās, pufētās krūtis ar smaržotiemūdeņiem.

«Paskaties nu spogulī!» Viņa pabīdīja Lūci pretim lielajam sienas spogulim, kurā viņa sevi varējaapskatīt no galvas līdz kājām.

Ai, kāda viņa pati sev izlikās modes dāma! Viņa to nemaz nebūtu domājusi… Cienīgi tā konkurēja arZanu, jā, vēl to pārspēja, jo bija tagad attīstījusies daudz pilnīgāka un pie tam daudz jaunāka, svaigāka unelastīgāka nekā Zana. Pēdējā jau arī par to nemaz nesajuta skaudību, jo viņai tā lieta lieliski amizēja.

Lūcija, aplūkodama sevi spogulī, priecājās tikpat kā mazs bērns. «Ai, ko Perlants tikai sacītu, ja viņšmani tādu satiktu?» viņa sacīja, sevi visapkārt grozīdama.

«Saki labāk, ko sacītu viņa draugs Ērgļu Kārlis,» Zana iemeta. «Ja nemaldos, viņš tev citreiz bijaliels cienītājs…»

Karstas asinis saskrēja jaunās sievas vaigos. «Ērgļu Kārlis?!» viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tikkauns!

«Vai viņš jums tik ļoti interesē?!» Zana jokoja. «Ai, ai, veca mīlestība nerūsē…»Lūce, nevarēdama to noliegt, aizklāja vaigu rokām. Lēni viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tik kauns!«Nu, ja jūs man dosat labu vārdu, tad gādāšu, ka jūs satiecieties,» Zana glaudīja viņas galvu. «Viņš

tepat jūrmalā dzīvo un ir kādas reizes mūs apmeklējis.»Par atbildi jaunā sieva noskūpstīja viņas roku un spieda to pie savām drebošām krūtīm. Un Zana

tikpat kā gādīga māte glāstīja viņas matus.«Nekas, šovakar viņu sastapsim un varbūt vēl daudzus citus pazīstamus,» Zana mierināja. «Mēs

apmeklēsim Horna dārzu un noklausīsimies koncertu. Tu redzēsi, ka tu tur vēl sacelsi lielu interesi!…Tikai vienu man apsoli. Tev nevajag iekš vīrieša iemīlēties, vismaz viņam to neizrādīt, ka esi viņāiekodusies. Vīrieši ir noderīgi radījumi, un es nemaz nezinu, kā mēs bez tiem iztiktu. Bet labāk, lai tiepielūdz mūs, nekā mēs pielūdzam viņus.»

«Bet es tomēr viņu ļoti mīlu,» Lūcija čukstēdama atzinās. «Es viņu nevaru aizmirst… Vai mēs viņuvakarā satiksim?»

«Mēs viņu satiksim,» Zana šķelmīgi pasmaidīja.Noliktā laikā viņas sasvaidījās vēl ar smaržotiem ūdeņiem, sabīdīja pareizi savas frizūras, pieņēma

eķipāžu un nobrauca uz Horna dārzu.Viss kustības centrs jūrmalā patlaban no bālošiem Dubultiem bija pārgājis uz Majoriem un uz

Edinburgā. Dzīvot Majoros vai Edinburgā, vislabāk pašam savā vasarnīcā, un apmeklēt simfonijukoncertus Horna dārzā piederēja toreiz pie labā toņa. Bilderliņi bija vēl ļoti maz apdzīvoti, un turnometās tikai tādas personas, kuras gribēja dzīvot šķirtas no pasaules trokšņa un netraucētas. Tur tādēļnebija nekādu koncertu un rīkojumu.

Tā kā tās dienas koncerts bija ar sevišķi interesantu programmu un to izpildīja kāds ārzemniekuorķestris, tad Zana nebija maldījusies, cerēdama te sastapt pirmklasīgu publiku. Ieradušies bija ne vienvācu patriciešu dzimtas un krievu tautības mākslas cienītāji, bet arī lielā skaitā latviešu labākās famīlijas.

Redzēja konsula Rābemaņa un barona fon Bimmelšteina dzimtas. «Ach, herrlich!… Schön!…» vecākonsula kundze priecājās par maigajām skaņām un reižu reizēm ķēra pēc binokļa. Baroneses Ortrūde unIzolde bija ļoti vienkārši ģērbušās, kā jau viņu kārtai piederas. Tomēr acis viņām bija redzēt visapkārtelegantās garderobes, bet, ja bija kas bezgaršīgs, tad zaimojoši saknieba lūpas. It sevišķi sārtvaidzei,gaišmatei Izoldei acis gāja spridzīgi uz visām pusēm, vairāk, nekā tas būtu viņas baronietīgai cienībaipiemērots. Viņu kavalieri bija Kuniberts un Egons fon Bimmelštein-Capels, kuri kā jau arvien, ūsasbraucīdami, noskatījās cienības pilni uz latviešu parvēnijiem.

Redzēja te daudz latviešu krāsnešu apzinīgām sejām, jo zināja, ka viņiem savā gaitā seko slepenisimtām dedzīgu jaunavu acu. Citi jau «leistēja zelšapti», kā Hurtiķis izteicās, pie labāko famīliju galdiem.Tā, piemēram, pie Krauklīšu dzimtas sēdēja Perlants, kurš vēl arvien deva Magonei latviešu stundas arīpa vasaras brīvlaiku jūrmalā. Te viņš ar Kārli kopā bija pieņēmis mazu dzīvoklīti, jo, ka viņš dzīvotupašā Krauklīšu villā, to māte atrada par nepielaižamu. Citādi viņš varēja nākt un iet, kad grib, un satiktiesar Magoni katrā laikā. Tātad gandrīz jau kā saderināti. Pielaida arī eķipāžā Pudiķis ar savu Hertu un viņasmammu, jo papus, kā jau parasts, tādās reizēs bija aizkavēts. Pudiķis ar Hertu jau skaitījās parsaderinātiem. Bieži vien tas ar viņu kopā izbrauca zaļumos vai viesībās savu labāko draugu pavadībā, laitie redzētu viņu laimi.

Saprotams, ka arī tagad šie pazīstamie satikās un turējās vienkopus. Krauklīši kopā ar Starpiņiem.Iztrāpījās, ka turpat ieblakām arī bija fon Bimmelšteinu galds. Tomēr baronese fon Bimmelštein likās, kaviņa Starpiņa kundzi nemaz neredzētu, un vecā konsula kundze ierobežojās vienīgi ar to, ka Starpenieteino tālienes atmeta laipni ar galvu. Šinī žestā bija noprotams, ka viņas tuvāka tuvošanās šoreiz nebūtuvēlama. Herta un Izolde gan uz ātru roku satikās, bet uz neitrālas zemes, paiedamas no saviem, galdiemviena otrai drusku pretim, sadevās rokas un pie tam viena otrai slepus parādīja savus izredzētos «natūrā»– tos, kurus tās viena otrai bija diezgan tuvu aprakstījušas. Ļoti interesanti, taču tik viena, kā otra pēciepriekšējiem aprakstiem bija sagaidījušas daudz vairāk. Protams, ka ne viena, ne otra to nelika manīt, betpēc īsas vārdu izmaiņas atgriezās atkal atpakaļ pie saviem galdiem.

Turpat tuvumā atradās vēl daudzas citas latviešu labākās famīlijas, kuras jo lielā skaitā dzīvoja tepatapkaimē. Daudzām kā adjutanti bija seloņi un letoņi, pazīstami un inteliģenti, jauni cilvēki, kuri arī pieviņiem mājā iegriezās un labprāt viņu meitas pavadīja uz Hornu.

Krauklīšu un Starpiņu tuvākais kaimiņš bija lielais namu būvētājs Morberģis, Krauklīšam kaimiņšarī tajā ziņā, ka Edinburgā atradās viņu abu greznās vasarnīcas. Viņš bija uzcēlis oteli «Rom» un daudz

lielu māju uz toreizējām Rīgas greznākām ielām, Teātra un Basteja bulvāriem. Viņu pašu varēja skaitīttikpat labi par vācieti, kā par latvieti. Ka viņš mājās runāja vienīgi vāciski, tādēļ tam vēl nemaznevajadzēja vācietim būt. Latviešu labākās famīlijas mājās pa lielākai daļai mēdza runāt pa vāciski. Viņšrādījās arī maz Latviešu biedrībā, bet ne tādēļ, ka nebūtu labs tautietis, bet gan aiz principa, tādēļ ka bijaliels individuālists un labprāt nekur negāja. «Zvirbuļi un vārnas, kas sastopami uz katras mēslu čupas,»viņš mēdza sacīt, «tie iet barā. Bet vai esi redzējis kādu labāku pumu turamies barā? Tas iet par sevi…»

Ja nu tagad tie tomēr bija sabīdījuši savus galdus kopā un dzīvoja kā viena famīlija, tad tā bijaliecība, ka arī Krauklīti Morberģis tura par tādu labāku pumu, ar kuru vērts kopā būt. Viņi cienīja viensotru kā lielu veikalnieku un uzņēmīgu garu, lai gan savā arodā viens ar otru bija asi konkurenti.

Krauklītis šovakar bija īsti bezbēdīgs un joviāls, un nevienam nevarēja ienākt prātā, cik smagi viņamkurpe spieda. Visa viņa eksistence atradās uz spēles, ja viņš nedabūja kredītu, kā savu būvi nobeigt. Viņšsargājās to izrādīt saviem konkurentiem, lai tie viņa stāvokli neizmantotu savā labā. Bet arī savai sievaiun bērniem viņš ne ar mazāko vaibstu neizrādīja, ka viņam kādā ziņā slikti ietu. Kā īsts tautas ozols taspaturēja viens pats visas rūpes un veikala bēdas. Sievu tas ieskatīja par vārīgu pūķīti, kura jāsargā novētrām un salnām, lai viņa, kā jau vārīgs stādiņš, dzīvotu stiprā ozola aizvējā.

Viņi pie tam dzēra tos labākos un smalkākos vīnus, kādi vien bija dabūjami uz kartes. Jo tiklabviens, kā otrs zināja, ka tas ir ļoti veikaliski. Tas ļoti palīdz iegūt kredītu. Cilvēks daudz var ko izdarīt, itsevišķi veikala lietās, ja tam ir savu turīgo līdzpilsoņu uzticība. Un uzticēt mēdz tādam, kam ir. Kam navnekā vai maz kas ir, tam labprāt neko neuztic. Un ja tāds Rābemanis, tāds fon Bimmelšteins un citi bagātiepatricieši redz, ka Krauklītis un Morberģis dzer tādus vīnus, tad viņiem jārok pie slēdziena, ka tie to arīvar. Un, kas var zināt, kur tiem kādreiz iznāk kādas veikaliskas darīšanas, un tad viņi atceras, ka tie irvīri, kuriem kas ir un kuriem ko var uzticēt.

Arī Morberģim savā mūžā bija dažādi gājis. Viņš strādāja kopā ar arhitektu Baumani, un abi biežiiekrita. Ja tad nu viņam pavisam slikti bija, tas sakasīja savus pēdējos līdzekļus, apmeklēja tos lepnākosrestorānus, apstellēja tur tos labākos ēdienus un dzērienus, kādi vien bija dabūjami, un dzīvoja kā cilvēks,kuram nekā netrūkst un kas sev var ko atļauties. Tā viņš drīz vien sev nodibināja kredītu un ieguva atkaljaunus līdzekļus, kurus saprātīgi lietodams nopelnīja, izgāja no klizmas un patiešām uzdzīvojās.

Reiz viņi abi ar Krauklīti konkurēja uz kādiem Šveinfurta gruntsgabaliem Teātra bulvārī. Viņuīpašnieks bija slavenais Āfrikas apceļotājs Dr. Šveinfurts, kas še Rīgā nemaz nedzīvoja. Krauklītis veltiizmēģinājās izdabūt viņa adresi, lai uzsāktu ar to sarunas. Šveinfurta pilnvarnieki un radinieki noskatījāsuz viņu kā uz cilvēku, kas nepavisam nav spējīgs tādus gruntsgabalus nopirkt. Morberģis turpretim to lietuuzsāka citādi. Viņš bieži ieradās Daniela Šveinfurta vīnu noliktavā un pirka tur tos dārgākos vīnus, kādivien tur bija dabūjami. Pie tam viņš izlikās par smalku vīnu pazinēju, kuram labi vīni ir ikdienējavajadzība. Kad aplinkus viņš iejautājās, vai nezinot tā Dveinfurta kunga adresi, kas ir to gruntsgabaluīpašnieks. Protams, ka tādam cilvēkam neviens adresi neliegs. Viņam uzdeva pareizi adresi Parīzē, kurŠveinfurts patlaban uzturējās. Morberģis viņam nu rakstīja un piedāvājās par tādu un tādu cenu un zemtādiem nosacījumiem pirkt viņa gruntsgabalus. Atnāca atbilde, ka īpašnieks ar viņa priekšlikumu ir pilnīgiuz miera. Tā viņš dabūja gruntsgabalus par tādu cenu un tādiem nosacījumiem, ka citi ne saprot nesapņoja,kādu viņš iztaisīja veikalu.

Viņi arī tagad dzēra tik dārgus vīnus, ka Pudiķis sāka jau bīstīties, vai tikai varēs viņiem līdzi turēt.Viņš kā jau arvien bija «mobels» un turēja savu līgavu un viņas māti par brīvu uz savu kabatu. Taisnībusakot, arī viņam ļoti patika izrādīties, bet, ja nāk ar naudu par īsu, tad ir dumji! Viņš skatījās apkārt pēcsaviem komiltoņiem un citiem cilvēkiem, kurus varētu nopumpēt, un tādēļ bieži vien pret saviem galdabiedriem atvainojās un uz brīdi pazuda.

Viņš ieraudzīja Kārli un gribēja izzināt, vai viņš no vecā Dīriķa cēlis honorāru. «Sst, sst, Rituli!»viņš to aizturēja. «Vai tu neesi šodien pie kases? Vai tu nevarētu man drusciņ aizdot? Man gan vēl «sūnu»ir (nauda), bet, vai zini, viņi dzer tādus trakus vīnus, ka ieteicams apgādāties ar rezervi… Vai tev būtu?»

«Viens piecnieks man vēl būtu, bet rīt tas man pašam vajadzīgs,» Kārlis atbildēja.«Nu tad dod man viņu!» Pudiķis uzstāja. «Rīt no brāļa dabūšu savu mēneša naudu un tev atdošu.

Varbūt arī nebūs vajadzīgs… Bet tu taču ieskatīsi, ka, ja esi iekļuvis tādā sabiedrībā un nevari turēt līdzi,ka tas ir tad ļoti nepatīkami… Un vēl nepatīkamāk, ja nāc pa īsu…»

Kārlis, īsi apdomājies, atdeva viņam savu piecnieku, par ko Pudiķis bija ļoti pateicīgs. «Cilvēkamuz visu ko vajag būt gatavam, lai izsargātos no pārsteigumiem,» tas sacīja. «Vai tu arī neatnāksi piemums?…»

«Nē,» tas atbildēja, «es nevaru turēt līdzi. Bez tam arī gribu netraucēts baudīt mūziku un varbūtsastādīt par koncertu mazu referātu…»

«Nu tad ar revoir!» Pudiķis sniedza viņam roku. «Savas dāmas ilgāk nevaru atstāt vienas…»Viņš aizgāja atkal pie sava galda.Kamēr vīri runāja par «gudrām» un par veikala lietām, mātēm un meitām bija laika apskatīt publiku.

Bieži vien viņas stiepa kaklus, gribēdamas redzēt, kas tur un atkal tur. Herta redzēja Kārli no tālienes unbūtu labprāt vēlējusies, ka viņš pienāktu te pie viņiem, bet viņš nenāca.

Viņas ievēroja necik tālu kādu kungu, kurš sēdēja viens vienīgs pie sava galda. Visi no viņa rāvāsnost un pār plecu vien noskatījās. Pat sulaiņi kas uz viņa pavēli tam pienesa glāzi alus vai porciju, aizmuguras viņam vīstīja dūres. Tikai arhitekts Baumanis pie viņa drusciņ piegāja un pāris vārdu parunāja.Bet, pavadīts no simtiem caururbjošiem skatieniem, arī tas bailīgi atlēcās atpakaļ.

«Das ist der Halunke, der Pipirs!» Kuniberts piepeši, un kā odzes dzelts, iesaucās. «Wie kommtdenn der Stänker in eine anständige Gesellschaft?» (Tas jau ir tas halunket, tas Pipirss! Kā tas, šissmirdinētais, te nāk pieklājīgā sabiedrībā?)

Un Egons fon cur Bimmelšteins skrullēja savas ūsas. «So ein Schuft! Man sollte mit dem Wirtendarauf eine Rücksprache nehmen! Haben solche Subjekte hier Zutritt, dann besucht sein Etablessimentkein anständiger Mensch mehr…» (Tāds šufts! Vajag saimniekam par to runāt! Ja šādiem subjektiem tepietikšana, tad neviens godīgs cilvēks viņa ierīkojumu vairs neapmeklēs.)

Šī kunga klātbūtne sacēla lielu rūgšanu un nemieru visā apkaimē. Un ne par velti, jo tas bija pievāciem vispār ienīstais un boikotētais avīzes «Düna Zeitung» redaktors-izdevējs Gustavs Pipirss.

Runāja, ka viņš ļoti apdāvināts un ass žurnālists, kurš varot rakstīt pa labi un pa kreisi, kā nu kurureizi vajadzīgs. Kopā ar kādu Džonu Korfu, kuram Pēterpilī labas protekcijas, tie izdabūjuši savai avīzeikoncesiju, pienācīgā vietā likdami manīt, ka ar savu preses orgānu uzstāsies pret baltu separātismu unveicinās valsts ideju. Lai ārdītu Baltijā vācietības pamatus, tas ir pasākums, kurš subsīdijas vērts. Citādikoncesijas uz nekrievu laikrakstiem Baltijā nemaz netika izdotas.

Kad tie nu no vienas puses tā nodrošinājušies un dabūjuši pamatu, tie griezušies nu arī pie otraspuses. Ļaunas mēles runāja, ka tie uzsākuši sarunas ar dažiem «naudīgiem» un «iespaidīgiem» baltupatriotiem par jaundibināmās avīzes izdošanu un uzturēšanu. Pie tam likuši manīt, ka šo preses orgānuvarētu ievadīt arī baltiem vairāk «pieguļošā» virzienā un, ja tas nebūtu gluži iespējams, tad vismaznedarīt to lietu tik asu.

Sarunām nebija cerēto panākumu. Balti uz jauno pasākumu lūkojās visai neuzticīgi, kā jau uz katrujaunu parādību. Pie tās vadīšanas nu ar rakstiem gan viens otrs solījās piepalīdzēt, bet atteicās no katramateriāla pabalsta. Un tas jaunajiem redaktoriem izdevējiem bija taisni tas galvenais! Rakstīt tie pašispēja diezgan, ja tikai ir nauda priekš drukāšanas. Viņi tādēļ bija spiesti rīkoties uz kredīta, bet devatamlīdz no savas darbības ļoti «asas proves», uzbrukdami pilsētas valdes partijai. No «asa torņa» tie,vienkārt, gribēja izsist sev cenu, pieņemdami, ka publika uz tādiem rakstiem ļoti kritīs, un, otrkārt, tieatturīgos baltu politiķus gribēja padarīt drusciņ piekāpīgākus.

Katru vāciem nelabvēlīgu materiālu «Düna Zeitung» gari un plaši izklāstīja izpušķotā un palielinātāveidā. Gar lietām, gar kurām, pēc baltu uzskatiem, citam nevienam nebija nekādas daļas, piemēram, garpilsētas inženiera Agtes un pilsētas arhitekta Šmēlinga ienākumiem, jaunā lapa rakās apkārt, rakstīja garus

un plašus artiķeļus, izkliedza, ka viens pelnot 17000 rubļus un otrs pat 37000 rubļus, un kliedza, it kāpilsēta tiktu apzagta. Tas bija nepatīkami! Lielos ienākumus tie izdabūja tādi, ka abu algām, ko tie saņēmano pilsētas, pieskaitīja vēl klāt viņu ieņēmumus par privāto praksi, kas tiem nebija liegta. Ziņas par šiemienākumiem nesaprotamā kārtā bija nākušas Pipirsam rokā, tāpat arī vēl daudzas citas lietas, uz kurām«Düna Zeitung» grieza publikas un administrācijas vērību. Protams, avīze sacīja, ja pilsētas ierēdnimdarba nepietiek, viņš var nodarboties arī ar privātu praksi, vēl jo vairāk kur viņš pilsētas darbus negribuzmeklēt. Protams, ka savu būvplānu ikviens labāk liks izgatavot pilsētas arhitektam, kuram piekrītkontrole, kā darbs vēlāk tiek izvests. Ja arī viņam kādu nieku vajadzētu vairāk piemaksāt, bet ikviens tadvar būt drošs, ka viņam pie šādiem tādiem sīkumiem nepieķersies. Bet, tā «Düna Zeitung» izskaidroja,vienīgi pilsētai piekrīt viņas arhitekta un inženiera privātie ienākumi, jo pilsēta jau viņus algo un nealgoviņus tādēļ, lai ienākumus par savu darbu tie bāztu savā kabatā.

Lai gan vācieši atbildēja uz tam ar klusuciešanu, tomēr «Düna Zeitung'as» izpaudumiem bija tikstiprs iespaids, ka aizvainotie ierēdņi atsacījās no savām vietām, un turpmākā algošanas un kontroleskārtība tika pamatīgi pārgrozīta. Tātad, attiecoties uz Rīgas labierīcību, asiem artiķeļiem nenoliedzamibija panākumi.

Tomēr personīgi priekš izdevējiem iznākums bija taisni otrāds, nekā tie cerējuši. Vācieši ne viennepalika mīkstāki un nepiekāpās, bet stājās «Düna Zeitungai» pretim ar boikotu un spaidiem. Viņi togribēja, kā sacīt, badā izmērdēt. Ne vien visas pilsētas iestādes un uzņēmumu avīze i uzreiz atņēmasludinājumus, bet arī neviens godīgs vācu tirgotājs tos viņai vairs nedeva. Jau vienkārši tādēļ vien, kacaur tiem nepanāca nekādu labumu, bet sliktumu, vācieši tādus, kas sludināja «Düna Zeitung'ā», tiešiboikotēja. Pēdējie abonenti no apzinīgo baltu vidus, kas jauno avīzi bija abonējuši aiz ziņkārības, sūtīja toatpakaļ ar piezīmi, ka viņu vairs nevēlas. Īsi sakot, neviens vācietis ar viņu neielaidās nekādās darīšanās,neminēja pat avīzi vārdā, bet nicinoši izsacījās: «Ein gewisses Schmutzblatt…» (Kāda zināma netīrumulapa.)

Visi tie cilvēki vai iestādes, kas ar viņu uzturēja to mazāko sakaru, dabūja no baltu boikota smagiciest. Baumanis no vāciešiem vairs nedabūja nevienas būves un arī kredītu ne. Caur to tas iestiga tik grūtāfinansu stāvoklī, ka viņam draudēja galējais posts. Tikai pateicoties laimīgam gadījumam, ka starpdaudziem konkurentiem tas dabūja jauno Rīgas apgabaltiesas būvi, viņš, tā sakot, glābās no trūkuma unsajuta arī šo uzdevumu kā gandarījumu par savām pretvācu cīņām. Viņš tādēļ bija ne mazums lepns uz to.

Arī Korfam tā lieta tapa par karstu, tas atstāja Pipirsu vienu, kurš tad nu arī grieza vācu tīrumu apkārtlīdz malām. Vācu patricieši nevarēja vairs ne soli spert, par ko jau nebūtu rakstīts «Düna Zeitung'ā»Pipirss, neraugot, ka tam bija atņemta brīvkarte, ticīgi apmeklēja pilsētas teātri un noplēsa katru izrādi uzpēdējo, pie tam vairāk nosodīdams pilsētas tēvus nekā aktierus. Par to viņi būtu maz ko iztaisījuši, betviņš pabaroja savus lasītājus gan ar patiesiem, gan izdomātiem notikumiem iz viņu dzīves.

Tā, piemēram, tas rakstīja, ka nupat saņēmis ziņu no Parīzes, ka baltu patrioti Maksis fonTuncelmans, Tonägels, privātdocents Halickis un vēl daži citi kungi tur kādā restorānā labi iesviķojušiesun turējuši vāciskas runas, gānījušas par Krieviju un uzsaukuši augstas laimes ķeizaram Vilhelmam. Betfranči, pret to protestēdami, «patriotus» piepēruši un izsvieduši ārā uz ielas!

Ja arī vācu avīzes to ignorēja, kas rakstīts «Düna Zeitung'ā», taču latviešu un krievu avīzes to arlielāko prieku pārdrukāja, un visa Rīga par šo notikumu smējās, ka skan vien. Bet vācu patricieši bija tāsašutuši, ka zaudēja pat savu aristokrātisko mierību un cieņu un sāka pat darboties dūrēm. Runāja, ka G.Pipirss kādu vakaru Klostera pagrabā esot smagi ticis piekauts. Vācieši esot nozvērējušies, ka sitīs viņu itvisur, kur vien satiks, un necietīs viņu it nekur labākā sabiedrībā.

Tādēļ arī šovakar, cik te nu viņu bija kopā, tie bija, tikpat kā aizkustināts skudru pūznis, kad dabūjadzirdēt, ka Pipirss še viņu vidū. Starp šiem uztrauktiem mēs jau redzējām Kunibertu Rābemani unbrīvkungu Egonu fon cur Bimmelštein-Capelu.

«Mums vajag tūdaļ likt atsaukt saimnieku!» Bimmelštein-Capels piesmacis ķērca. «Kā še tādsindivīdums var tikt ciests labākā sabiedrībā…»

«Saimnieku šurp!» arī Kuniberts kailu balsi piebalsoja. «Šo subjektu viņš lai tūdaļ raida laukā nodārza, jeb mēs te nepaliekam vairs ilgāk nevienu minūti!…»

Uz viņu nemitīgu kliegšanu pēc saimnieka sulainis to arī ataicināja.«Kā jūs ciešat tādu indivīduumu pieklājīgas publikas starpā, ā?!» fon cur Bimmelštein-Capels viņam

uzbrēca. Un Kuniberts jau cienīgākā tonī piebilda: «To jums taču it labi vajadzētu saprast! Kur tādisubjekti, tur nevaram būt mēs! Tātad viņš vai mēs…»

Viesnīcnieks, pliku galvu, sirmām ūsām, izbijies un nelaimīgs lauzīja rokas. «Jā, sakiet, mani kungi,– ko es tur varu darīt?! Es taču nevienam nevaru aizliegt šo dārzu apmeklēt, tādēļ ka tā ir atklāta iestāde…Ja viņā te ienāk, savu tēriņu samaksā, man viņš jāapkalpo…»

Pie tam, metot acis uz viņu galdu, tas noprata, ka tie ir diezgan liesi tērētāji. No tiem labi, ja viņšsavus dienas izdevumus sedz, turpretim uz kaimiņu galda, kur Morberģis un kompānija, tur gan viņamienākšana! Tādēļ viņš iekšēji pret šiem kungiem bija diezgan vēss.

«Tā taču ir jūsu privāta lieta!» tas turpināja. «Nu, izdarāties ar viņu… Na, ko es tur varu darīt… Nusakiet, nu?… Vai es varu viņam pasacīt, lai viņš te nenāk? Es lūdzu!…»

«Bet jūs jau nemaz neziniet, kas tas par subjektu!» Kuniberts, ieskatīdams, ka saimniekam kāuzņēmējam ir pilnīgi taisnība, raudzīja viņa krūtīs modināt naidu pret Pipirsu kā baltu patriotam.

«Jā, jā, esmu lasījis!» saimnieks atmeta ar roku. «Viņš tur no Parīzes laidis tādu «šmuci» vaļā parmūsu Tuncelmaņa kungu. Pie tam viņš pats vācietis-ārzemnieks… Es nezinu, ko tas cilvēks arī te nāk…Caur viņu man tik daudz nepatikšanu. Katru dienu ierunas un katru dienu!…»

«Redzat!» Kuniberts gavilējoši piebilda. «Jūs pazaudēsat savas labo viesu aprindas caur viņu…»«Diemžēl tā izrādās!» saimnieks nelaimīgs noplātīja rokas. «Viņš mani «ruinēs», bet vēl jo vairāk

labākās vācu aprindas. Bet, kungi, mēs paši esam vainīgi! Uzrakstīt jau viņš tādas muļķības var, bet kurviņš tās nodrukātu, ja mēs stingri pret viņu nostātumies. Ja tai drukātavai, kur viņš drukā savus niekus, esnedošu nekā drukāt, jūs nedosat drukāt un trešs, ceturtais nekā nedos nopelnīt, redzēs, – cik ilgi tad tāviņam drukās?… Es domāju, ka viņam ar to šefti nemaz tik spoži neiet, un viņš būs ir drukātavai diezganparādā. Nu, labi, drukas smēre jau viņam vēl ir, – bet kur viņš papīru ņems? Ja tu man nesamaksā vecu,nedabū neko uz jaunu. Un, ja kāda fabrika vēl viņam papīru dod, visas citas avīzes tai var pateikt: «Mēsno jums papīru vairs neņemam…» Redziet, pati tā sabiedrība var daudz ko darīt!… Bet viens nabagaviesnīcnieks, ko tas var?…»

Un, rātni pret kungiem palocījies, tas aizgāja.Kuniberts un fon cur Bimmelštein-Capels saprata. Saimniekam, – kura veselīgie ieskati, blakus

minot, pelnīja ievērību, – nekas nebija pretim, ja viņi to subjektu šovakar izsaldēja. Tā bija pašassabiedrības lieta. «Ies un pateiks viņam acīs, ka tas ir «šufts» un nelietis, kuram labākā sabiedrībā navvietas… Iespļaus viņam acīs…» Viņiem piebiedrojās vēl šādu uzskatu piekritēji, vīri un cerību pilnijaunekļi.

Draudošiem vaigiem un draudošiem soļiem tie tuvojās Pipirsa galdam. Bet tas jau bija saodis vēju.Jo visapkārt kungi, veci un jauni, dzirdami runāja par viņa nežēlībām, rādīdami uz viņu ar īkšķiem pārkamiesi, saukdami sauca: «Schuft, Schuft!… Nochmals Schuft!…» (Šufts, šufts, vēlreiz šufts!) Viņš tādēļieskatīja par labāku lietu nostādīt tā, it kā viņš labprātīgi dārzu atstātu, un piesauca sulaini, lai samaksātusavu rēķinu.

«Meine Herren, ich attackiere euch garnicht!» tas sauca pretim saviem uzbrucējiem, noprazdamsviņu nolūku. «Ich habe hier freien Zutritt und gehe meines Weges!» (Mani kungi, es jūs nemaz neaiztieku.Man ir še brīva pietikšana, un es iemu savu ceļu.)

Kad sulainis bija saņēmis savu naudu, Pipirss revolveri rokā gandrīz atmuguriski atkāpās, iedamstikai pa gaņģa vidu. Visapkārt īgni skatieni un saucieni: «Schuft!… Schuft!…» Viņš tos neievēroja. Izgājis

pa vārtiem, viņš tāpat ar uzvilktu revolveri rokā turējās tikai pa ielas vidu. Jo viņš nevarēja sev galvot,vai kāds aizskarts balts nav kur aizslēpies aiz kāda mājas stūra ar nodomu viņam uzklupt un to piepērt, kātas jau bieži bija noticis.

Piedzīvojumi dara gudru, un viņš zināja arī, kā šinī ziņā turēties. Bet nebija šaubu, ka otrā dienā tassavā «Düna Zeitung'ā» viņiem atmaksās it visu ar uzviju, ja vien būs papīrs un Jākobsons viņam vēl uzkredīta drukā.

Pēc Pipirsa izsaldēšanas dārzā radās «jautrs štimungs» un bieži vien dzirdēja paukšķam šampaniešakorķus. Arī Kuniberts lika «stādīt ledū» it kā par gandarījumu saimniekam, lai caur notikušo incidentuviņa intereses neciestu. Kungi tātad visgarām bija apmierināti, bet labāko famīliju dāmām bija tomēr vēlkaut kas par piedauzību.

Tur sēdēja, – tādā attālumā, ka krēslā vaigus īsti nevarēja saredzēt, – divas dāmas, kuras ne vien bijaekscentriski ģērbušās, bet arī savādi uzvedās, tik dzīvi smējās un jokoja, ka tas apkārtējiem uzkrita. Beztam arī ļoti aizdomīgi bija tas, ka viņas bija bez vīriešu pavadības. Tātad varbūt tādas sievietes, kuras uzielas neviens labprāt nesveicina…

«Ir ļoti nepatīkami, ka tādas personas spiežas visus iekšā, kur tām nevajadzētu,» Krauklīša kundzepukojās. «Labāka sieviete no tām nekur nevar būt droša, ne ballē, ne koncertā…»

«Aber kas tās tādas gan varētu būt?!» Starpiņa kundze vērodama sacīja. «Var būt arī, ka mēsmaldāmies… Bet, bērni, neskatāties labāk turp!…»

Meitenes arī paklausīja un it kā nosarkušas pagriezās sāņus. Bet sieviešiem piemītošā mocošāziņkārība tomēr mātēm nedeva mieru. «Kas tās gan tādas varētu būt?…»

«Plauša kungs!» Krauklīša kundze ar familiāru siltumu Perlantam sacīja. «Esat tik laipni un izzinātmums, kas tās tādas personas ir.»

«Kā pavēlat, kundze!» tas rāmi palocījās. «Lūkošu to izdarīt…»Viņš aizgāja. Apmierinātas, ka dabūs skaidras, noteiktas ziņas, kundzes iestiga atkal savās valodās

un ņēma atkal kritizēt savas klātneesošās paziņas. Meitenes turpretim uzticēja viena otrai savas sirdsnoslēpumus, un Herta dabūja pie tam zināt, ka Magone jau ir puslīdz droši tik pat laimīga līgava kā viņapati. «Jo māmiņa Ferdinandu Plauša kungu ieredz, ļoti ieredz…»

Perlants pa tam stājās pie sava grūtā rekognoscēšanas darba. Viņš nodomāja pirms piesēst piepazīstamiem minēto dāmu tuvumā un tad nemanīts izdarīt savus novērojumus tuvāk. Un tādēļ viņš pēctādiem pazīstamiem raudzījās.

Te it nejauši kāda sievietes roka no muguras puses aizskāra viņa kamiesi. Ātri atgriezies, tasieraudzīja savā priekšā vienu no «nepazīstamajām» dāmām ar ekscentrisko strausa spalvu pie cepures. Tābija Olufejeva kundze.

«Nāciet taču pie mums, Ferdinand!» tā apburošu laipnību sacīja. «Te ir jūsu māsas kundze…»«Ā, labvakar kundze!» tas dzestri palocījās uz familiāro «Ferdinand». «Lūcija te? Kā tad viņa – –?»«Nu nāciet, tad dzirdēsiet!» viņa smaidīdama atteica. «Viņa jums apstāstīs…»Nomērotiem soļiem viņš devās Zanai līdzi pie galdiņa. Bet nebūt priecīgi pārsteigts. «Lūcij, tu te,»

viņš māsu lielām acīm uzlūkoja. «Vai tavs vīrs arī te?!»Piecēlusies no krēsla, Lūcija viņa priekšā stāvēja kā nobijusies skolas meitene. «Man nav vairs

vīra… Es savu vīru atstāju…» tā kautrīgi atteica.It kā bez valodas Perlants viņu sodoši uzlūkoja.«Tu laikam joko?!… Tu iesi pie sava vīra atpakaļ!…»«Es zinu, ka tu to sacīsi,» Lūcija pietvīkusi sasparojās. «Bet es pie viņa atpakaļ neiešu…»«Tu iesi atpakaļ!» tas pavēloši piecirta kāju pie zemes.«Nē, to es nedarīšu!» viņa atcirta tādā pat tonī, ka apkārtējā publika jau kļuva uzmanīga.«Neuzsākiet tūliņ ķildu, mīļie ļautiņi!» Zana bažīgi lūkojās sāņus, vai tikai citi nedzird vairāk, nekā

vajadzīgs. «Par to jau varēsat vēlāk izrunāties… Ferdinand, jūs tagad esat mūsu kavalieris!… Vai nu

vedat mūs pie Krauklīša galda un tur savu māsu iepazīstināt, vai arī paliekat tepat – –»Perlants likās, it kā viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. «Labi, par to mēs runāsim!» viņš māsai sacīja.

«Kur tu esi apmetusies?…»«Pie onkuļa, kurš dzīvo tepat pie Olufejeva kundzes,» viņa vaļsirdīgi atbildēja.«Arī to vēl!» viņš nelaimīgs norūca un nesamanīdams kodīja lūpas un skrullēja ūsas. Nu viņš

saprata, ar kādu tiesību viņa tam uzmetās par tanti un dēvē viņu familiāri «Ferdinand». It kā viņa intelektsbūtu apstājies, tas vairāk nesamanīja, ko teikt, ko sacīt. «Atvainojat!» viņš beidzot vēsi palocījās pretOlufejeva kundzi, grieza viņai muguru un kā vējš aizsviedās projām. Neredzēja savus paziņas pa labi unpa kreisi, nedzirdēja, ka tie viņam nosauca pakaļ.

Kad viņš atnāca atpakaļ pie Krauklīša galda, viņš bija tīri izmisis un bāls kā drēbe, un auksti sviedrispiedās viņam uz pieres.

«Bet, Ferdinand, kas jums kait?!» Krauklīša kundze viņu uzlūkoja. «Vai jūs esat slims?»«Nejūtos īsti vesels,» viņš stostīdamies atbildēja. «Atvainojat tādēļ, ka jūs atstāju un dodos uz

mājām…»Magone, to izdzirdusi, tikko neiekliedzās. «Mans dievs!… Vai ir kāda nelaime notikusi?!…»«Kas nu par nelaimi?!» viņš izlikās vienaldzīgs. «Mājā nolikšos gultā… Varbūt pāries…»«Jā, jā, var redzēt, ka esat tiešām slims!» Krauklīša kundze viņu rūpīgi uzlūkoja. «Kas tad jums tik

piepeši noticis?»Dzirdēdama par slimību, Magone uztraucās vēl vairāk. «Nē, nē, kur viņš ies, es viņu nelaidīšu…»Māte viņu cieti uzlūkoja, un viņas sapratās.Starpiņa kundze tomēr viņai aplinkus piebalsoja. «Aber varbūt ka Plauša kungs tepat var apsēsties

un atpūsties!… Gan jau arī paliks labāk…»«Ir tomēr labāk, ka pazūdu!» Perlants skumju smaidu raudzīja jokot. «Tāds saīdzis jautrā sabiedrībā

neder…» Un, Magones mēmo, jautājošo žestu mierinādams, attrauca: «Kad paliks labāk, atnākšu atkalatpakaļ… Dažreiz cilvēkam ir tā, ka viņš nevar… Tātad manas cienījamās,» viņš pazemīgi palocījās, «eslūdzu mani visžēlīgi atvainot…»

«Nu, labi,» viņas beidzot arī piekrita, un Perlants jau domāja, ka viņam paies garām šis rūgtaisbiķeris. Te Starpiņu Herta ziņkārīgi ievaicājās: «Bet jūs taču mums nepateicāt, kas tās tādas bija!…»

«Ak tā, piedodat!» viņš izlikās vienaldzīgs, lai gan sirds tika kniebta tikpat kā ar knīpstangām. «Tāviena ir Olufejeva kundze, un tā otra – tā ir,» viņš tumši piesārta, «tā ir kāda viņas pazīstama – –» Un,vēlreiz mēmi palocījies, viņš devās projām.

«Alberīga persona!» viņš dzirdēja vēl, ka Starpiņa kundze noteica, kas zīmējās uz viņai neizturamoZanu.

Tai šovakar nepavisam neveicās, jo neba Perlants vien no viņas bēdza. Cik labprāt tā šovakar būtuvēlējusies ietikt kādā labākā kompānijā, bet visi, kā norunājuši, šo viņas vēlēšanos nemaz nelikāssaprotam. Dažs viņas sveicienus nemaz nelikās redzam, cits atkal tikai ar vēsu galvas mājienu saņēma unneko tuvāku neielaidās. Varēja redzēt, ka viņas pēdējais solis, lai gan tā vairs neliekuļoja un dzīvoja arPlausi atklāti kopā un bija tādēļ patiesīgāka un godīgāka, tika saņemts ar nicināšanu. Viņa to sāpīgi sajutaun domāja, ka arī Lūcija to sajūt.

«Lai, lai,» viņa, it kā savu draudzeni mierinādama, nopūtās, «gan arī viņiem mūs būs vajadzīgs…Bez Onkuļa palīdzības jau nu Krauklītis savu bazāru neuzbūvēs…»

Bet, kas tas traģiskākais, viņas bija ļoti izsalkušas un nevarēja dabūt vakariņas. Sulainis, kuram tāsmēģināja apstellēt, pateica viņām taisni acīs: «Dāmām bez kungu pavadības še netiek klāts!» Bet savusskatienus uz tām sāka vērst uzdzīvotāji, tā viens otrs plikpauris jau piedāvājās tām par kavalieri. Arī foncur Bimrnelštein-Capels bija lielā mērā no viņām ieinteresēts.

Viņas piecēlās un ar skumju sirdi jau gribēja braukt uz mājām. «Lai, lai!» Zana, juzdamās nolabākām famīlijām izsaldēta, sevi mierinādama, nopūtās. «Gan arī viņiem kādreiz mūs būs vajadzīgs…»

Te piepeši viņām radās glābējs un revanša.Kāds jauns cilvēks ar melnu fukša deķelīti, kuram pie sāniem fukša nozīme, Olufejeva kundzi rāmi

sveicināja. Vairākas reizes būdams pie Plauša uz brokastu, viņš bija ticis no viņas tik laipni uzņemts, kajutās parādā viņai cienīšanu.

«A, Ērgļa kungs!» Zana laipni palocīja ar galvu. «Tas tak ļoti jauki!… Mēs tik ļoti par jumsinteresējamies, tas ir, šī kundze… Vai jūs viņu vēl pazīstat?» Un, paņēmusi savu draudzeni aiz rokas, viņato vilka uz priekšu.

«A, Lūcija!» viņš, dziļi piesarcis, atbildēja. «Atvainojat, kundze, mēs bijām reiz pazīstami…»Arī Lūce vēlīgu un valšķīgu smaidu stāvēja viņa priekšā kā nokaunējusies grēciniece. «Labvakar,

Ērgļa kungs!… Mēs ilgi, ilgi neesam redzējušies…»«Mums, kundze, būtu daudz, ko runāt,» Kārlis it kā pārmetoši piebilda. Vairāk ne viņš, ne arī viņa

nesamanīja, ko sacīt.«Vēlāk jau, bērni, varēsat izrunāties visus galu galus,» Zana viņus pārtrauca. «Es jums tādu izdevību

gādāšu, bet tikai ar norunu, ka tagad esat jautri un bezbēdīgi… Ērgļa kungs, jūs būsat mūsu kavalieris…Mēs esam ļoti izsalkušas, pastellējat mums vakariņas…»

«Labprāt,» Kārlis piesarcis stostījās, «bet –» No viņa nelaimīgās žestes varēja manīt, kas tur parvainu. Viņš būtu diezin ko devis, ja nebūtu atdevis Pudiķim savu piecnieku.

Te Zana, Lūcei nemanot, piegrūda viņam lēni pie sāniem un iespieda tam saujā simtnieku. Viņš ātriapķērās un mainīja toni. «Labprāt, manas cienījamās, ja jūs man parādāt to liela godu…»

«Mēs būsim jums arī turpmāk žēlīgas, ja jūs mūs labi cienāsat,» Zana jokoja. «Bet kur mēspiesēdīsimies? Ā, labāk tur, kur vairāk gaismas, un art latviešu labākās famīlijas daudz tur… Tur ir vienstukšs galds…»

«Nu, tad lūdzu uz turieni!» Kārlis sacīja, un viņi tur ieņēma vietas. «Hedā, sulain, šurp!… Bet supejajums, pašām cienījamās, pašām jāizmeklē un pašām jāsastāda…»

«Tā ir maza lieta,» Zana sacīja, paķērusi ēdienu karti. «Pagādājat tikai šurp kādu kalpojošu garu!»«Ē, sulain!» Kārlis vēlreiz enerģiski uzsauca, un acu· mirkli tas bija klāt. Tagad viņš paklanījās

godbijīgi līdz pašai zemei, kad Zana sauca viņam priekšā ēdienus. Pie katras atsevišķas «riktes» dziļipalocījās, vēl jo vairāk kad viņa lika stādīt ledū šampanieti.

Drīz viņu galds bija bagātīgi klāts. Lūcija un Kārlis no sākuma gan vēl bija viens pret otru tādikautrīgi, sargājās viens otru uzlūkot un, ja nejauši saskatījās, tad nosarka līdz ausīm. Bet viņi ne viens, neotrs negribēja būt sentimentāli, centās būt jautri, vismaz piespiedās tādi būt. Un jo vairāk tie uzkoda unuzdzēra šampanieti, jo labāk tas gāja. Zana, kura tādas lietas pazina no piedzīvojumiem, pie vakariņāmbija ļoti omulīga un jautra, un arī Kārlis bija dresēts sabiedrībā jautrs būt. Tikai Lūcijai tādas lietasnebija vēl pazīstamas ne teorijā, un praksē, un viņa tā ko taisīja pirmo reizi līdzi. Bet toties, nepazīdamanekādus konvenciālus slogus, viņa savā dabiskā nevainībā bija ļoti saistoša un pievilcīga. Par visāmlietām, viņa bija patiesīga un neslēpa savas simpātijas. Viņa uzlūkoja Kārli ar tādu siltumu un acumirdzumu, ka arī tad, ja viņš to nekad nebūtu mīlējis un tikai pirmo reizi pazītu, viņu būtu iededzies priekštās no jauna.

Viņš tik uzmanīgs pret savu bijušo «flammu», ievēro katru viņas kustību un nolasa viņai katruvēlēšanos no acīm. «Cienītā kundze, vai drīkstu jums pasniegt to?… Vai atkal to?…»

«Nav jau vairs kundze,» Zana jokodama iebilda, «ir jau atkal svabada un dabūjama…»Piesarcis Kārlis viņu neizprazdams uzlūkoja.«Nu, vai tad jūs, Ērgļa kungs, nezināt?» viņa paskaidroja. «Lūcija taču no sava vīra aizgājusi…»«Vaī!» viņam līdzcietīgi paspruka.«Kas vaī?!» viņa jokoja tālāk. «Te nu ir kavalieris! Viņam vajadzētu priecāties, viņš nopūšas…

Lūcija taču par jums tik ļoti interesējas…»«Ļoti pateicos par uzmanību,» tas palocījās, «bet es taču vēl nespēju ticēt, ka viņa svabada.»

Jautājoši viņš Lūciju uzlūkoja.«Tā ir, Kārli,» viņa patiesīgi atbildēja. «Es no sava vīra aizeju… Viņš priekš manis ir miris…»«Lūcija, cik tas nožēlojami!» tas sāpīgi saķēra viņas roku.Iestājās brīdi klusums.«Bērni, tas ir pret mūsu norunu!» Zana to pārtrauca. «Sentimentālību nost pie malas!… Būsim jautri!

… Par notikušo varēsat prātot tālāk, tagad izlietosim acumirkli…»«Prozit!» Kārlis pacēla kūsājošo šampanieša glāzi un piesita. «Prozit, prozit!…» arī Lūce sauca ar

izlaistu jautrību un Zana tāpat.Apkārtējie vēl jo lielākā mērā tapa uz viņām vērīgi. Bet tie nevarēja iedomāties, ka viņu jautrība

tikai kaut kas ārīgs. Kaut kas žēli traģisks tiem gulēja apakš sirds, kamēr uz sirds kūsāja jautrība unsmiekli.

«Vai redziet, bērni, kādi no turienes uz mums šaudās bazilisku skatieni?!» Zana no šampanieša bijajau kļuvusi pārāk pārgalvīga. «Iesmu pilsones grib mūs ar acīm nobadīt!… Bet viņām par spīti būsimjautras un izlaistas… Ērgļa kungs, lūdzu uguni!» viņa paķēra papirosu. «Ņem tu ar, Lūcij!… Tāparādīsim, kas mēs esam par dāmām, lai tās cienīgās tur redz… Lai viņas skaišas, ka vai zaļas paliek…»

Viņa salika kājas krustām un izlaida kuplus dūmus. Lūcija sekoja viņas priekšzīmei un darīja tāpat.Bet tik neapzinoši pārgalvīgi, ka Kārlis atrada šo skatu tik pievilcīgu, ka būtu vēlējies to uz vietasnofotografēt.

Tā viņi priecājās kā mazi bērni, kurus vēl nekad tumšā dzīves ēna nebūtu ķērusi. Čaloja un jautritērzēja! Viņu valodām nebija ne dziļu domu, ne asprātības, ne satura, bet tām tomēr vijās cauri dabīgssvaigums, un viņi jutās ļoti laimīgi. Var būt, ka gribēja ar to tikai apreibinātas, kas viņiem arī izdevās.

Bet sašutums pie labākām famīlijām pret viņiem auga augumā. Zana jau bija vispār pazīstama arsavu skandalozo dzīvi, un no viņas visu ko varēja sagaidīt. Bet, ka viņa piedzeras, pīpo, liek kājaskrustiem un uzvedas kā – –, tas, pēc Krauklīša un Starpiņa kundzes slēdzieniem, nu taču bija drusku pardaudz! Ja nu tam vēl paietu garām un neko nesacītu, bet, ka viņu sabiedrībā atrodas arī students un pie tamvēl atklātā dzīvē pazīts kā rakstnieks, – nē, to viņas nekādi nevarēja sagremot!… Kas par traku, tas partraku!…

Perlants, kā mēs zinām, bija jau projām. Toties nelaimīgs par tādu sava komiltoņa rīcību bijaPudiķis. Viņš mēģināja notvert kādu Kārļa skatienu un meta tam ar acīm.

Met, cik gribi, viņš neliekas ne zinot. No estrādes plūda šurp tik saldas un vilinošas valša skaņas,šampanietis kūsāja tik dzirkstoši, un Lūcijas acis sprikstēja… Sirds arvien vairāk sāka tvīkt…

Kad tas nelīdzēja, Pudiķis ar ķelneri piesūtīja viņam savu vizītkarti ar sekošiem vārdiem:«Ja negribi šausmīgi kompromitēties, tad atstāj tās dāmas! Pie krāsu dabūšanas tu citādi vari izkrist

cauri!»«Kas tur ir, kas tur rakstīts?!» Lūcija bezbēdīgi lūkoja to viņam notvert un atņemt.«Nē, mana mīļā!» viņš izvairījās. «Draugs man rakstījis, un man viņam jāatbild…»Viņš uzrakstīja:«Nerūpējies! Dāmas abas man pazīstamas, bez tam viena mūsu biedram ļoti tuva persona, kuru es

ļoti cienu. Ritulis.»Atkal nekā! Viņš tikai no tālienes saskatījās ar Pudiķi, kurš tikai raustīja kamiešus un viņu pārmetoši

uzlūkoja. Krauklīša kundze un Starpiņa kundze turpināja savas kodīgās piezīmes.«Par to vienu sievieti es jau nekā nesaku, mēs taču visi zinām, ko no viņas turēt. Arī tā otra nerādās

labāka, jo saki man, ar ko tu satiecies, un es tev pateikšu, kas tu esi… Bet, ja tas jaunais cilvēks tāaizmirstas un vēl šķaida savu naudu, to es nevaru saprast!…»

Tā Krauklīša kundze guģojās, jo viņu galds bija vēl pārāks nekā te.«Kur tad viņš tā to ņem, mana mīļā?» Starpeniete iejautājās. «Vai tad no tās rakstniecības ir tādi

ienākumi, ka tā var dzīvot? Vai tad viņš jau tik daudz pelna?!»

«Kur nu pelna!» Krauklītene atmeta ar roku. «Vai tad nu mēs nezinām! Iet apkārt un pumpē… Tadtāda vajadzība un tāda vajadzība un atdos visātrākā laikā!… Bet, reiz dabūjis, savu acu vairs nerāda. Cikmanam tā nav aizgājis? Nu, neskaitīsim jau tik vien kā simtos, skaitīsim tūkstošos… Un manam varbūtpašam dažreiz naudas tik ļoti vajag…»

«Mans jau nu atkal tā neielaižas!» Starpiņa kundze attrauca. «Ja pazīstamam, tas citādi – es zinu, kames dodu… Vai domājat, ka es esmu kāds «švarckinstleris»vai «šaušpīleris»… Ak tā, es jums aizdošu, unjūs par mani vēl pasmiesaties… Nē, nē, man nevajag!…»

Pudiķim ar savām ausīm tas viss bija jānoklausās, kā nu viņa cunfti blamierē. Un tikai Kārļaneprātību dēļ! Viņš patiešām jutās nelaimīgs.

Un, kad Lūce atkal lika kājas krustiem, Kraukliniete nopūtās: «Ak tu dievs, ak tu dievs, neliec tunevienai mātei to pie sava bērna piedzīvot! Ir pats pēdējais brīdis, bērni, ka nu ejam… Var jau notikt, kamums jānoskatās vēl trakākas lietas…»

Arī vecie kungi, kas savās sarunās to visu bija palaiduši garām, atzina, ka ir diezgan vēls un laiks uzmājām iet. Tā visa sabiedrība it kā demonstratīvi piecēlās un aizgāja.

Tā dārzs arvien vairāk tukšojās, un arī mūsu sabiedrībai bija jādomā uz māju pusi.«Jūs tagad, Ērgļa kungs, no mums vēl vaļā netieciet,» Zana sacīja, kad rēķins bija nolīdzināts. «Jūs

pavadīsat mūs uz mājām…»«Ar lielāko prieku, ja jūs man to atļaujat,» Kārlis atbildēja, paķerdams Lūciju aiz rokas, un tā atkal

savukārt pieķērās Zanai aiz rokas. Tā viņi pa plašo gaņģi izgāja pa vārtiem. Fūrmaņiem, kas Zanu pazinakā lielu izbraucēju un no kuriem arī tagad vesela rinda piedāvāja savu pakalpojumu, viņa atmeta ar roku.Gāja tālāk kājām, lai labāk būtu motivēta Kārta pavadonība.

Kārlim labāk arī tā. Viņš sajuta Lūcijas miesas siltumu un sarunāja visādas muļķības. Skatījās zilajāsdebesīs un nopūtās:

«Tās zvaigznes ir tikpat kā sieviešu acis… Viņas māj un māj, un aicina, bet mūžam tu viņas aizsniegtnevari… Tikpat kā neaizsniedzama laime…»

«Sapņo kā jau dzejnieks!» Zana viņu jokoja. «Nevajag tik daudz nopūsties, bet ķert ciet! Laimenegrib, ka tik daudz tūļojas.»

Arī Lūcija bija, pacēlusi acis bezgalīgās tālēs. «Kad es skatos bezgalīgā debesu telpā,» viņa domīgisacīja, «es arī vēlētos būt viena no tām zvaigznītēm… Tad es lidotu debesu plašumā bez gala, brīva unsvabada… Mirdzētu tikai sev un darītu to, kas man patīk… Mūsu dzīve ir tik šaura, mūsu kājas un rokassaistītas it kā važās… Ko mēs gribam, to mēs reti kad dabūjam… Ai, kad es tā varētu lidot kā zvaigznītebezgalīgās tālēs!…»

«Ak jūs, sapņotāji abi!» Zana iesmējās. «Ko tad jūs darītu abi, ja jums būtu tāda absolūta brīvība?»«Es nezinu,» Lūcija it kā apdomādamās sacīja. «Es dāvātu savu mīlu tam, kuru es mīlu – –»«Man?!» Kārlis it kā jokodams spiedās viņai vēl cietāk klāt. «Man?!»«Nē, nē…» viņa it kā apjuka. «Es nezinu…»Klusēdami viņi soļoja tālāk, bet viņa atdeva galīgi savu rociņu viņa ziņā. Lēnas trīsas, kuras viņš

pārskrienam pār viņas miesu, bija viņam tā skaidrākā un gaišākā atbilde.«Nu, mīļie ļautiņi, beidzot esam mājā,» Zana beidzot pārtrauca klusumu un raudzīja kabatā pēc

atslēgas.«Ak, šīs mājas sasodīti tuvu!» Kārlis nopūtās. «Tik ātri jāšķiras…»«Vai jūs jau gribiet projām skriet?» Zana pārmetoši sacīja. «Ienāciet taču iekšā pie mums,

parunāsimies drusku…»Viņa nevarēja iedomāties, cik šāds uzaicinājums viņam patīkams. «Ļoti pateicos, kundze! Ja tikai es

jūs neapgrūtinu…»«Domāju, ka ne…» viņa sacīja, paskatīdamās valšķīgi sāņus uz Lūciju. «Jūs neesat man nepatīkams

viesis…»

Pateicīgi aizraudamies, viņš noskūpstīja tai roku un arī Lūcijai.Viņi iegāja rūmīgā vasarnīcā, kura bija ierīkota, ka ir paši varēja dzīvot, ir pieņemt viesus. Zana

viņus ieveda skaistā verandā, kura varēja noderēt arī par salonu.«Nu, uzkavējaties drusciņ, Ērgļa kungs,» viņa sacīja, «mēs drīz atkal atnāksim. Ja gribiet, es

aizdegšu uguni…»«Nē, nevajag!» viņš atbildēja. «Jo jau liela diena…»Viņas aizgāja uz dibenu, un Kārlis palika šķirstot fotogrāfiju albumu, kas atradās uz galda. Bet ne

viņš tur ko varēja saredzēt, ne arī gribēja saredzēt. Viņš sekoja iekšā viņu soļiem un gaidīja tās iznākamatpakaļ.

Drīz viņas iznāca atpakaļ. Zana glītā, ērtā rīta uzvalkā, bet Lūcija spicainā naktsjakā ar sarkaniempārsienamiem, bez tam vēl ar villaini ap pleciem. Tā ko reti redz sveša mirstīga vīrieša acis.

Protams, ka Kārlim bija acis tikai priekš Lūces. Sērīgi viņš iegādājās, ka bija reiz viņu skūpstījis unturējis savās rokās… Bet tagad viņa izlikās tam daudz lepnāka un pievilcīgāka nekā tad. Tikpat kā, arsmaržojošo ziedoni salīdzinot, karsti tveicējoša vasara.

«Nu, parunāsimies nu!» Zana smaidīdama sacīja, bet pati likās žāvājamies. «Jūs agrāk bijāt tuvupazīstami…»

«Jūs pareizi atminat, cienītā kundze,» Kārlis sērīgi atteica. «Mēs stāvējām viens otram ļoti tuvu. Untad piepeši tikām aizsviesti tālu viens no otra kā divas lapiņas, katra uz savu pusi, kā divas ziedu rasas.Cik apbrīnojams iestādījums tāda laulība!» viņš rūgti pasmējās. «Kādas plaismas un nesaskaņas tā varnolīdzināt un kādas sienas starpā celt!…»

«Muļķības!» Zana atmeta ar roku. «Ja es vienu cilvēku nemīlu, – vai laulība man to mīlu var dot?!Viņa padara tikai par nožēlojamu vergu un vairāk neko…»

Lūcija, kas viņai blakus sēdēja, noskūpstīja tai roku. Taču bija kāds cilvēks, kas viņu saprata unviņas soli attaisnoja.

Zana noglaudīja viņas galvu, kura noliekusies uz viņas klēpi. «Mazā muļķīte!… Kā tu esi ļāvusisagūstīties aizspriedumu tīklā?… Nu, nebaidies, – cik es varēšu, es tev palīdzēšu…»

Atkal klusums. Zana māksloja snaušanu, bet pārējie abi klusēja. «Vai ziniet ko, mīļie ļautiņi?» viņabeidzot ieminējās. «Jums tik daudz ko runāt, un es tikai traucēju… Iešu tādēļ pie miera…»

Viņa piecēlās. Tie nepretojās tam vai arī nesaprata, ko darīt.«Izrunājaties labi,» viņa aiziedama miegaini sacīja. «Un, ja gribiet atlikties, tad te,» viņa rādīja uz

durvīm pa labi, «ir viena gulta un te,» rādīdama aiz durvīm pa kreisi, «atkal viena… Arlabunakt vailaburīt, – kā jums nu tīk!…»

Viņa aizgāja uz dibens istabām, sajuzdama sirdī trakisku gandarījumu. Viņa nemaz nebija tiknogurusi, kā izlikās, un sekoja smalki tai siržu drāmai, kas te attīstījās. Viņa bija mīļa, gādīga māte šiemjaunajiem ļautiņiem, bet mazāk viņu dēļ nekā atriebdamās sabiedrībai, kura viņas dzīves dēļ noskatījās uzviņu tik nicinoši. Vēl šodien šī sabiedrība lūkoja viņu pazemot. Viņa nevarēja piedot Perlantam par viņašīsdienas izturēšanos un ka tas visiem spēkiem gribēja nostāties starp viņu un savu onkuli. Nu viņa dabūjatam atriebties. Šī jaunā sieviete bija viņa māsa un otra vīra laulātā sieva. Lai nu viņš met akmeni pats uzsavas māsas galvu! Ja šis jaunais cilvēks nav gatavais muļķis, par kādu viņu nevar turēt, tad tasnepalaidīs garām neizlietotu šo gadījumu. Un tad lai nu labākās famīlijas šķaudās. «Katrā ziņā viņšnepalaidīs garām,» tā apzinīgi pasmaidīja, jo, cik viņa prata vērtēt, tad uguns jau abus viņus bija ķērusi…

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– – – – – –

Kad Zana bija aizgājusi, viņi mēmi un pietvīkuši blakus sēdēja. Krūtis smagi cilājās, un skatieniurbās vienam iekš otra. Te nejauši viņu lūpas satikās un zīdās vienas iekš otrām, sāpīgi sūcās, un vienuapplūdināja otra karstā dvaša, kas saplūda kopā par vienu veselu lielu nopūtu.

«Kādēļ, Lūcij, tu man to darīji?» viņš dzēlīgi čukstēja. «Kādēļ tu atkriti no manis?»

«Tas ir briesmīgi, Kārli, ja es to iedomājos,» viņa šņukstēdama slēpa savu galviņu pie viņa krūts.«Visi mani spieda, tēvs, māte… No Perlanta arī nekāda atbalsta… Es biju gluži viena…»

«Tu, mīļā, dārgā, vai tad tu mani vēl mīlēji?» Viņš glāstīja tās matus.«Tikai tevi vien,» viņa spieda cieti viņa roku, «un mīlēšu tevi līdz kapa malai… Un, kad tas bija

noticis un es pie viņa biju pieķēdēta, tad es tikai to sapratu, kas tas ir!… Mani sagrāba pēc tevis tādasžēlas, tādas žēlas, ka es dauzīju galvu pret sienu… Es jau nezinu, kā esmu to pārcietusi… Kā es neesmuprātu zaudējusi… Varbūt arī esmu, – jo pilnīga jau vairs neesmu…»

«Tu mīļā, dārgā!» viņš spieda to pie savas krūts. «Tu nelaimīgā cietēja!… Bet nu tavām ciešanām irbeigas… Tu esi tagad manās rokās…»

«Bet Kārli!» viņa it kā izbijusies raudzīja izļodzīties. «Es taču nevaru…»«Vai tu mani vairs nemīli?… Tu esi aizmirsusi?…»«Kā es to spētu aizmirst?!… Bet es vairs neesmu tā, kas es biju,» kautrīgi viņa aizslēpa savu vaigu.

«Neesmu vairs tevis cienīga… šķīsta meitene, bet pavesta sieva – –»«Tu esi šķīstīta caur savām ciešanām,» viņš karsti dvesa. «Zelts, kas caur uguni šķīstīts, ir tikpat

skaidrs kā tīrais, neaizskartais sniegs…»«Es nevaru,» viņa vēl pretodamās lūdzās. «Mani saista pie viņa laulības važas – –»«Mēs tās lauzīsim… Tu esi jau viņas nokratījusi – – –»«Kārli mīļais!»«Savu laimi vairs no rokām ārā nelaidīšu… Ne viņam es vairs to atstāšu, ne citam!… Reiz viņa man

bija, bet es tai ļāvu izslīdēt… Nu viņu turu atkal ciet…»No viņa izdvesa dzelzu griba, kas lauza viņas pretestību. Vēl jo vairāk viņu lūpas zīdās vienas iekš

otrām. Viņš ņēma dārgo nastu uz savām rokām, aiznesa un guldīja tur aiz tiem ziliem, noslēpumainiempriekškariem, kur Zana bija rādījusi.

Ēna aizsedz saules spilgtumu un visu dara burvīgu un rožainu. Tur pikantās bildes it kā smaidīdamaspie sienas čukst un it kā ko sagaida. Pa vaļējo logu vāliem plūst iekšā salda, prātus reibinoša pliederusmarža… Šis kambaris it kā radīts, lai saceltu kājās snaudošos jutekļus, še citkārt bija Plauša un Zanasmīlestības cisas.

Bet te nebija tik vien kā kaila juteklība, kas viņus spieda vienu otra rokās. Te tamlīdz dvēselemeklēja dvēseli, spiedās viena otras acu dzīlēs, centās tur nogrimt ar visa savu būtību. Iegrimt arviendziļāk un dziļāk, līdz visdziļākiem noslēpumu bezdibeņiem…

Un atmiņa viņam rādīja priekš acīm to reizi, kad mazā gaismiņā Plaušu birzē viņš to tāpat turējasavās rokās un, dienai austot, lūkojās viņas tumšajās acu dzīlēs. Kad tad viņš bez ļauna nodoma, dabasdzīts, gribēja pārkāpt spraustās robežas, pietika ar vienu viņas atraidošu vaibstu, un viņš kā izbiedētstaurenītis atlēcās no zieda… Tagad viņi tik viens, kā otrs bija gājuši pa to ceļu «tā koka tās atzīšanas tālaba un ļauna»… Viņa bija jau bridusi cauri nelaimīgo laulības dzīvi, un viņš pazina visas attiecīgāsteorijas un apzinājās, ka ar pilnu tiesību viņu tura savās rokās. Ne tam viņa pieder, ar kuru tā saistīta caurnedzīvu formu, bet viņam, kuram pieder viņas mīla, viņas sirds un viņas dvēsele. Viņas lēnai pretestībaispiedās cauri viņa dzelzs griba. Viņi tukšoja mīlas kausu līdz pašam dibenam…

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –– – – – – –

Un, kad tas bija noticis, viņa sāka rūgti raudāt. Viņu pārņēma pārmetums un kauns. Vai tie bija vīnareibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinošu, bet nu pēc notikušā lēciena izgaisa kā ziepjuburbuļi un deva vietu paģirām? Viņa aizslēpa savas acis un šņukstēja un šņukstēja, neraugot uz viņamierinošiem vārdiem un glāstiem. Neatbildēja viņam vairs un nerādīja arī acis, un brīžiem, it kā krampjuraustīta, drebēja. Viņš nevarēja izprast, vai tie smiekli vai asaras. Velti viņš izmēģinājās dabūt rokā viņasacis. Viņa tās vairs nerādīja, šņukstēja, kamēr, noguruma pārņemta, aizmiga.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

– – – – – –Tagad viņam viņa solis nostājās ikdienējā kailumā. Viņš pavedis, pa pusei izvarojis sievieti, kura

viņam uzticējusies. Pie tam sava drauga māsu, un nodarījis negodu cilvēkam, kam viņam par visujāpateicas. Kauns sāka durstīt viņam vaigus un tirpināt asinis. Viņa teorijas par mīlas tiesībām nobālēja,jo bija skaidri redzams, ka viņa savu soli nožēloja, un viņš bija izlietojis viņas apmulsumu un vājību. Tasbija solis, kas pretim tiem principiem un lozungiem, kurus viņš uzņēmies. Tā nedara kavalieris, bet lupata,kam nav goda jūtu. Tāds nav vairs cienīgs uzticības, nepelna to, bet ir izstumjams no pieklājīgu cilvēkusabiedrības.

Sakampis galvu rokām, tas domāja par viņas un savu turpmāko stāvokli, bet nevarēja to aptvert.Tad cēlās augšā, norakstīja zīmīti. Lūdza, lai viņu atvaino, ka steidzīgu darīšanu dēļ tas aizgājis

neatvadījies un negaidījis viņu pieceļamies. Par visu notikušo viņš ceļos lūdz, lai tā viņu atvaino.Piespraudis zīmīti ar kniepadatu pie galda, viņš paķēra cepuri un it kā slapstīdamies izlīda pa

durvīm. Tad klejoja bez mērķa pa jūrmalas mežiem, kurp viņu kājas nes. Tikai uz mājām tas negribēja iet,jo savam draugam tas nevarētu acīs paskatīties.