Darbaspēka apsekojums 1995. – 2014. gadā

Centrālā statistikas pārvalde

Darbaspēka apsekojums

1995.–2014. gadā

Statistisko datu krājums

Rīga

2015

DARBASPĒKA APSEKOJUMS 1995.–2014. GADĀ 2

Statistisko datu krājums ir sagatavots, izmantojot Latvijas Darbaspēka izlases veida apsekojuma rezultātus.

Atsevišķās tabulās datu salīdzināšanai ir izmantoti Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) apkopotie

Darbaspēka apsekojuma dati par Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu,

Igauniju).

Latvijas Darbaspēka apsekojums Latvijā tiek veikts jau 20 gadus – pirmo reizi tas tika organizēts 1995. gada

novembrī.

Statistisko datu krājumā ir apkopota informācija par Latvijas Darbaspēka apsekojuma rezultātiem

1995.–2014. gadā. Informācija par ekonomisko aktivitāti un situāciju darba tirgū ir sniegta par iedzīvotājiem

vecumā no 15 līdz 74 gadiem (atsevišķās tabulās un attēlos par iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem, no

18 līdz 24 gadiem, no 20 līdz 64 gadiem un no 25 līdz 64 gadiem).

Informācija datu krājumā ir sniegta tabulu un diagrammu veidā un papildināta ar analītisku tekstu. Papildus

statistiskajai informācijai krājumā ir publicēti svarīgāko statistisko terminu skaidrojumi un metodoloģiskā informācija.

Dažās ailēs vai rindās atsevišķu rādītāju summa var nesakrist ar „Pavisam”, jo informācijas apstrādes procesā

dati tiek rēķināti no nenoapaļotiem cipariem. Novirzes var rasties arī gadījumos, ja daļa no tām personām, kurām

būtu jāatbild, atbildi nav sniegušas.

Darbaspēka apsekojuma statistikas dati ir pieejami arī Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājas lapas

datubāzes sadaļā „Nodarbinātība un bezdarbs” un Eurostat datubāzes sadaļā „Nodarbinātība un bezdarbs” un

„Izglītība un apmācība”. Datu krājumā izmantototajiem statistikas datiem, kas ir publicēti CSP un Eurostat datubāzē,

ir norādīti tabulu kodi, pēc kuriem tos var atrast internetā. Līdz 2004. gadam Eurostat datubāzē publicētie

Darbaspēka apsekojuma rezultāti nav gada dati, bet 2. ceturkšņa rezultāti, līdz ar to Eurostat un CSP datubāzē

publicētie rezultāti minētajā periodā atšķiras.

Apsekojuma datu apstrādi veikusi un krājumu izdošanai sagatavojusi Sociālās statistikas departamenta

Nodarbinātības statistikas daļa.

Izdevumā izmantotas šādas klasifikācijas:

- Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija (NACE 2. red.);

- Starptautiskā Nodarbinātības statusu klasifikācija (ICSE);

- Administratīvo teritoriju un teritoriālo vienību klasifikators (ATVK);

- Profesiju klasifikators, kas balstīts uz starptautisko standartizēto profesiju klasifikatoru ISCO–88 (COM), no

2011. gada ISCO–08;

- Izglītības klasifikācija, kas pielīdzināta starptautiskajam standartizētajam izglītības klasifikatoram ISCED (līdz

2013. gadam – ISCED 1997, no 2014. gada – ISCED 2011).

NOSACĪTIE APZĪMĒJUMI

... Trūkst datu, vai to novērtējumi neatbilst droši publicējamiem informācijas kritērijiem

( ) Dati iegūti no neliela skaita respondentu atbilžu

X Tabulas rindas un ailes krustpunktā esošās rūtiņas aizpildīšana loģiski nav iespējama

Atbildīgā par izdevumu Zaiga Priede

Publikāciju sagatavoja Zane Mangale

© Centrālā statistikas pārvalde, 2015.

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce obligāta.

15-017-000


SATURS

VISPĀRĒJA INFORMĀCIJA PAR APSEKOJUMU ..................................................... . ........................................... 4

IZLASE UN DATU APRĒĶINĀŠANAS METODES .................................................................................................. 7

PUBLIKĀCIJĀ IZMANTOTIE TERMINI ............................................................................................................... 13

1. IEDZĪVOTĀJU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE .................................................................................................. 17

2. NODARBINĀTĪBA .................................................................................................................................... 22

3. BEZDARBS ............................................................................................................................................. 31

4. EKONOMISKI NEAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI ...................................................................................................... 38

5. VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE ....................................................................................... 42

6. JAUNIEŠU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE ........................................................................................................ 53

7. VECĀKA GADAGĀJUMA IEDZĪVOTĀJU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE .................................................................. 60

8. IZGLĪTĪBA .............................................................................................................................................. 64

9. DARBASPĒKA APSEKOJUMA PIELIKUMI–MODUĻI ......................................................................................... 71

9.1. 2014. GADA UN 2008. GADA PIELIKUMS–MODULIS „LATVIJĀ IEBRAUKUŠO PERSONU UN VIŅU PĒCNĀCĒJU

SITUĀCIJA DARBA TIRGŪ”

9.2. 2013. GADA UN 2007. GADA PIELIKUMS–MODULIS „NELAIMES GADĪJUMI DARBĀ UN AR DARBU SAISTĪTĀS

VESELĪBAS STĀVOKĻA PROBLĒMAS”

9.3. 2012. GADA UN 2006. GADA UN PIELIKUMS–MODULIS „PĀREJA NO DARBA UZ PENSIONĒŠANOS”

9.4. 2011.GADA PIELIKUMS–MODULIS „PERSONU AR ILGSTOŠĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM VAI DARBSPĒJAS

IEROBEŽOJUMIEM NODARBINĀTĪBA”

9.5. 2010. GADA UN 2005. GADA PIELIKUMS–MODULIS „DARBA UN ĢIMENES DZĪVES SASKAŅOŠANA”

9.6. 2009. GADA PIELIKUMS–MODULIS „JAUNIEŠU IEKĻAUŠANĀS DARBA TIRGŪ” UN 2000., 1997. GADA

PIELIKUMS–MODULIS „PĀREJA NO SKOLAS UZ DARBA DZĪVI”

9.7. 2004. GADA PIELIKUMS–MODULIS „DARBA LAIKA ORGANIZĀCIJA UN DARBA LAIKA REŽĪMS” UN 2001. GADA

PIELIKUMS–MODULIS „DARBA LAIKA ILGUMS UN STRUKTŪRA”

9.8. 2003. GADA PIELIKUMS–MODULIS „IZGLĪTĪBA MŪŽA GARUMĀ”


VISPĀRĒJA INFORMĀCIJA PAR APSEKOJUMU

Darbaspēka apsekojuma (DA) galvenais mērķis ir iegūt informāciju par Latvijas iedzīvotāju ekonomisko

aktivitāti (nodarbinātību un bezdarbu), raksturot darbaspēku pēc dzimuma, vecuma, izglītības līmeņa, kā arī apkopot

datus par saimnieciskās darbības veidiem, profesijām pašreizējā darbavietā (nodarbinātajiem) vai pēdējā darbavietā

(bezdarbniekiem) un citus rādītājus par darba tirgu.

DA Latvijā tika uzsākts 1995. gada novembrī un līdz 2001. gadam tika organizēts divas reizes gadā – maijā un

novembrī. Sākot ar 2002. gadu, apsekojums notiek nepārtraukti katru nedēļu visu gadu.

DA izmantotās datu vākšanas metodes:

1995.–2005. gadā – personu intervijas, izmantojot papīra anketu (PAPI);

no 2006. gada – datorizētās personu intevijas, izmantojot portatīvos datorus (CAPI);

no 2007. gada papildu CAPI intervijām tika uzsāktas datorizētās telefonintervijas (CATI).

2014. gadā 85% no visām intervijām tika iegūtas, izmantojot CAPI intervijas, bet 15% – CATI intervijas.

Apsekojums tiek veikts, intervētājiem aptaujājot privātajās mājsaimniecībās dzīvojošās personas. Jautājumus

par ekonomisko aktivitāti uzdod personām vecumā no 15 līdz 74 gadiem (1995. gada novembrī – vecumā no 15 līdz

69 gadiem, no 1996. līdz 2001. gadam – vecumā 15 gadi un vairāk). Lai dati būtu salīdzināmi, datu krājumā no 1996.

gada iekļauta informācija par iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Dati par personām vecumā 15 gadi un

vairāk par 1996.–2001. gadu ir publicēti CSP datubāzē.

Laikā no 2006. gada līdz 2013. gada 1. ceturksnim anketas elektroniskā versija tika veidota BLAISE

programmā, bet kopš 2013. gada 2. ceturkšņa – Metadatu vadītas integrētās statistisko datu apstrādes un vadības

sistēmā (ISDAVS-CASIS).

DA metodoloģija ir izstrādāta, pamatojoties uz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) metodoloģiju. Šo

metodoloģiju izmanto gan Eurostat, gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), līdz ar to tiek

nodrošināta datu salīdzināmība starptautiskā līmenī.

2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti apstiprināja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā iepriekš DA

iegūto datu vispārināšanai izmantotais. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita izmaiņas, kas notikušas kopš iepriekšējās tautas

skaitīšanas 2000. gadā, un iedzīvotāju skaita pārrēķinu atbilstoši pēdējās tautas skaitīšanas rezultātiem, arī DA datiem

par 2001.–2011. gadu veiktas atbilstošas izmaiņas. Iepriekš šāds pārrēķins pēc 2000. gada tautas skaitīšanas

rezultātiem, tika veikts DA datiem par 1995.–2000. gadu.

Veicot DA rezultātu pārrēķinus pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem par 2001.–2006. gadu, tika

izmainīta iepriekš aprēķinos izmantotā metodoloģija. Pārrēķinu laikā aprēķiniem par 2001.–2006. gadu tika izmantota


Eurostat izstrādātā metodoloģija, aprēķinos vairs neiekļaujot obligātajā militārajā dienestā dienējošās personas. Dati

par 1995.–2000. gadu ir publicēti pēc nacionālās pieejas, aprēķinos ietverot visas aptaujātās personas, arī obligātajā

militārajā dienestā dienējošos.

Lai panāktu pilnīgāku atbilstību DA datu kvalitātes prasībām, ko izstrādājusi Eurostat speciālā darba grupa,

veicot DA rezultātu pārrēķinus pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem, iegūto datu vispārināšanai no

2001. gada tiek izmantots tikai privātajās mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaits, neiekļaujot kolektīvajās

mājsaimniecībās (veco ļaužu pansionātos, studentu dienesta viesnīcās, slimnīcās, brīvības atņemšanas iestādēs u.tml.)

dzīvojošās personas. Informācija par kolektīvajās mājsaimniecībās dzīvojošo skaitu tika iegūta 2011. gada tautas

skaitīšanā un tiek regulāri aktualizēta.

Sākot ar 2014. gadu, DA ceturkšņu datu vispārināšanai izmanto ceturkšņa vidējo privātajās mājsaimniecībās

dzīvojošo iedzīvotāju skaitu (iepriekš – skaits gada sākumā). Minētās metodoloģiskās izmaiņas svaru aprēķinā kopumā

laika rindu neietekmē.

Latvijas DA gada rādītāji no 2002. gada tiek aprēķināti kā aritmētiski vidējie no ceturkšņu rādītājiem,

1996.–2001. gadā – kā aritmētiski vidējie no maija un novembra rādītājiem.

Sākot ar 2007. gadu atlasītie mājokļi DA piedalās četras reizes pēc noteiktas shēmas. Apsekojuma gada izlases

apjoms 2014. gadā bija 29 588 mājokļi. DA atlasītajā mājoklī intervijas dienā aptaujā visus tur faktiski dzīvojošos

mājsaimniecības locekļus (2014. gadā aptaujāja 42,7 tūkstošus cilvēku, tajā skaitā 31,4 tūkstošus iedzīvotāju vecumā

no 15 līdz 74 gadiem). Ja kāds no mājsaimniecības locekļiem ir pagaidu prombūtnē vai uzturas kolektīvajā

mājsaimniecībā ne ilgāk kā vienu gadu (kopējais prombūtnes laiks līdz paredzamajam atgriešanās laikam, piemēram,

sakarā ar mācībām, brīvdienām, slimību, komandējumu u.tml.), tad šo personu uzskata par mājsaimniecības locekli.

Personas datu aizsardzības nolūkā katrai mājsaimniecībai tiek piešķirts kods, un informācijas apstrādē

individuālā informācija (vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs) netiek izmantota. Apsekojuma datus izmanto tikai

kopsavilkumos, lai varētu iegūt informāciju par iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, dzimumu, vecumu, izglītības

struktūru, kā arī darbaspēka sadalījumu pēc saimnieciskās darbības veidiem, profesijām un citiem rādītājiem.

Apsekojumā iegūto informāciju izmanto datu lietotāji Latvijā (ministrijas, Latvijas Banka, zinātnieki, studenti

u.c.), kā arī starptautiskās organizācijas (Eurostat, Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds, ESAO u.c.).

Sākot ar 2001. gadu, gandrīz katru gadu 2. ceturksnī DA tiek pievienots pielikums–modulis. Pielikumi–moduļi ir

par dažādām ar darba tirgu saistītām tēmām, piemēram, par pāreju no darba uz pensionēšanos, ģimenes un darba

dzīves saskaņošanu, jauniešu iekļaušanos darba tirgū, nelaimes gadījumiem darbā, migrantu situāciju darba tirgū u.c

tēmām. Pielikumu–moduļu rezultāti ir publicēti Eurostat mājas lapas datubāzē sadaļā „Nodarbinātība un bezdarbs”

http://ec.europa.eu/eurostat/web/lfs/data/database.

http://ec.europa.eu/eurostat/web/lfs/data/database


DA kvalitātes pilnveidošanai ir realizēti dažādi projekti:

• 2004. gadā – „Darbaspēka apsekojums (Darba samaksa pamatdarbā Darbaspēka apsekojumā)”, projekta

mērķis bija izpētīt un pārbaudīt informācijas vākšanu par darba samaksu DA (dažādi formulēti jautājumi,

neatbildētības līmenis, klātienes vai telefonintervijas, aizvietotājinterviju ietekme uz rezultātu).

• 2007. gadā – „Darbaspēka apsekojums: nostrādāto stundu statistikas kvalitātes uzlabošana”, mērķis bija

izstrādāt priekšlikumus nostrādāto stundu statistikas kvalitātes uzlabošanai DA.

• 2009. gadā – Twinning projekts „Kapacitātes celšana datu aizsardzības un konfidencialitātes jomā CSP”,

mērķis bija palielināt datu lietotāju pieejamās statistiskās informācijas apjomu (gan individuālo datu, gan

kopsavilkumos), reizē nodrošinot respondentu sniegtās individuālās informācijas aizsardzību, kā arī datu

kvalitāti.

• 2010. gadā – „Darbaspēka izlases apsekojuma kvalitātes pilnveidošana – Darbaspēka izlases apsekojuma

un Nacionālo kontu nodarbināto personu skaita saskaņošana”, mērķis bija izstrādāt priekšlikumus DA un

ceturkšņa pārskata „2–darbs” nodarbināto iedzīvotāju aprēķina metodoloģijas pilnveidošanai Nacionālo

kontu nodarbināto iedzīvotāju skaita aprēķina vajadzībām.

• 2011. gadā tika realizēti divi kvalitātes projekti:

„ESSnet projekts par uzņēmējdarbības un tirdzniecības statistikā izmantoto jēdzienu un metožu

atbilstību – 2011. gada projekti par mērķpopulāciju, izlases rāmjiem, atskaites periodiem, klasifikācijām

un to pielietošanu”, mērķis bija mērķpopulāciju, izlases rāmju, atskaites periodu, klasifikāciju un to

pielietošanas izvērtēšana dažādās statistikas jomās ES.

„Pieaugušo izglītības apsekojuma ieviešana 2011.–2012. gadā. Izglītības mainīgo lielumu pārskatīšana

ES Darbaspēka apsekojumā”, mērķis bija izglītības mainīgo lielumu pārskatīšana DA.

• 2012. gadā – „Uzlabojumu ieviešana nacionālajos kontos”, mērķis bija iekšzemes kopprodukta ātrā

novērtējuma aprēķina termiņa saīsināšana un kvalitātes uzlabošana.

• 2013. gadā – „ISCED ieviešana”, mērķis bija DA ieviest jauno izglītības klasifikāciju ISCED 2011.

• 2014. gadā tika realizēti divi kvalitātes projekti:

„Kvalitātes uzlabošana Darbaspēka apsekojumā” – projekta mērķis bija trīs testu veikšana: darba laika

anketas kognitīvā testēšana, mājsaimniecības ienākumu anketas kognitīvā testēšana un plūsmas

statistikas novērtējumu aprēķināšana.

„Mācību mobilitāte”, mērķis bija iegūt informāciju par to, cik iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 34 gadiem,

apgūstot 3. līmeņa sākotnējo profesionālo izglītību (ISCED 3), mācījās vai bija mācību praksē ārzemēs,

un salīdzināt to ar ES vidējo līmeni.


IZLASE UN DATU APRĒĶINĀŠANAS METODES

Latvijas DA laika gaitā ir notikušas dažādas metodoloģiskas izmaiņas. Kā viena no būtiskākajām ir pāreja uz

nepārtraukto apsekojumu 2002. gadā. Izmantojot papildu informāciju no administratīvajiem datiem, tika pilnveidota

svaru aprēķināšanas metode, bet kvalitatīvāku novērtējumu iegūšanai detalizētākos griezumos vairākas reizes tika

palielināts izlases apjoms.

1995.–2001. gads

Izlase

Pirmo reizi DA tika veikts 1995. gada novembrī un no 1996. gada līdz 2001. gadam tika organizēts divas reizes

gadā – maijā un novembrī.

DA izlase atspoguļoja Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju vecuma grupā 15–74

gadi.

DA izlases veids bija mājokļu izlase. Atbildētības gadījumā no katra izlasē iekļautā mājokļa DA piedalījās viena

mājsaimniecība un attiecīgās mājsaimniecības locekļi, kuri apsekojuma pārskata periodā bija 15 un vairāk gadus veci.

Izlase tika veidota kā rotējošā paneļa izlase, kurā izlases vienības (mājokļi) DA piedalījās vairākas reizes (trīs

reizes pēc kārtas). Pēc trešās reizes attiecīgais mājoklis tika aizstāts ar citu mājokli, tādā veidā nodrošinot mājokļu

rotāciju panelī.

Izlases apjoms 1995. gada novembrī, 1996. gada maijā un novembrī bija 6000 mājokļi. 1997. gada maijā –

7500 mājokļi, 1997. gada novembrī – 7700 mājokļi, bet no 1998. gada maija līdz 2001. gada novembrim – 8000

mājokļi katrā no periodiem.

Svari

No 1995. līdz 2000. gadam dizaina svari tika koriģēti, izmantojot atbildētības homogenitātes grupu metodi.

Katra primārā izlases vienība tika izmantota kā atbildētības homogenitātes grupa mājsaimniecībām.

Lai iegūtu galīgos svarus, tika lietota pēcstratifikācijas metode. Pēcstratifikācijas metodē kā palīginformācija

tika izmantota statistika par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem pārskata gada sākumā šādā sadalījumā: Rīga, sešas

lielpilsētas un 26 administratīvo teritoriju mazpilsētas un lauku apvidi, vecuma grupas un dzimums. Svaru korekcija

tika veikta personu līmenī.


2001. gadā dizaina svari tika koriģēti, izmantojot atbildētības homogenitātes grupu metodi. Katra primārā

izlases vienība tika izmantota kā atbildētības homogenitātes grupa mājsaimniecībām. Kā atbildētības homogenitātes

grupas tika definēti stratu un apsekojuma reižu šķēlumi.

2001. gadā, lai iegūtu galīgos svarus, tika izmantota kalibrācijas metode (raking-ratio). Svaru korekcija bija

veikta mājsaimniecību līmenī, sadalot mājsaimniecību 3 vecuma grupās (0–14 gadi, 15–74 gadi, 74 gadi un vairāk).

Kalibrācijā kā palīginformācija tika izmantota statistika par Latvijas privātās mājsaimniecībās dzīvojošo iedzīvotāju

skaitu, ņemot vērā 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātus perioda sākumā sadalījumā pēc:

14 vecuma grupām;

dzimuma;

četrām dzīvesvietas urbanizācijas pakāpēm (Rīga, astoņas lielpilsētas, mazpilsētas un lauku teritorijas);

pēc dzīvesvietas reģiona (Rīga, Pierīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale).

Svaru kalibrācijā kā papildu informācija tika izmantots arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) reģistrētais

bezdarbnieku skaits dalījumā pēc dzimuma un vecuma grupām.

Svaru kalibrācijas metode tika realizēta, izmantojot statistisko aprēķinu vidi R un procedūru kopumu

„sampling”.

2002.–2006. gads

Izlase

2000. gadā sākās jaunās DA metodoloģijas izstrāde. Galvenie mērķi jaunajai DA metodoloģijai bija:

1. iegūt ceturkšņu novērtējumus;

2. organizēt DA kā nepārtrauktu apsekojumu;

3. ieviest efektīvus dispersijas novērtētājus.

Pamatojoties uz informāciju par 2000. gada tautas skaitīšanas iecirkņiem, tika izstrādāts jauns izlases dizains,

kā rezultātā tika izveidots visu Latvijas privāto mājsaimniecību aptverošu teritoriju saraksts. Šīs teritorijas turpmāk

tika izmantotas kā primārās izlases vienības. Teritorijas tika stratificētas četrās stratās – Rīga, republikas pilsētas,

pārējās pilsētas un lauku teritorijas.

DA tika izmantota divpakāpju izlase. Pirmajā pakāpē kā primārās izlases vienības tika atlasītas teritorijas.

Teritoriju izlase tika veikta ar stratificētu sistemātisko „πps” izlasi, kur elementus izlasē iekļauj ar varbūtībām

proporcionālām to lielumiem. Otrās pakāpes izlases vienības bija mājokļi. Mājokļu izlase katrā atlasītajā teritorijā tika

veidota kā vienkāršā gadījuma izlase.


No katra izlasē iekļautā mājokļa atbildētības gadījumā DA piedalījās viena mājsaimniecība un attiecīgās

mājsaimniecības locekļi, kuri apsekojuma pārskata nedēļas svētdienā bija 15–74 gadus veci.

Galvenais iemesls divpakāpju izlases izmantošanai bija apsekojuma izmaksu samazināšana. Dizaina efekts, kas

palielinājās, lietojot divpakāpju izlasi, tika minimizēts ar lielu primāro izlases vienību skaitu izlasē.

DA tika organizēts kā rotējošā paneļa apsekojums. Mājsaimniecību rotācijas shēma bija līdzīga, kā pirms 2002.

gada. Mājokļi izlasē piedalījās trīs reizes ar 26 nedēļu intervālu.

Izlases apjoms 2002.–2006. gadā 10 296 mājokļi gadā.

Svari

Dizaina svari tika koriģēti, izmantojot atbildētības homogenitātes grupu metodi. Katra primārā izlases vienība

tika izmantota kā atbildētības homogenitātes grupa mājsaimniecībām. Kā atbildētības homogenitātes grupas tika

definēti stratu un apsekojuma reižu šķēlumi.

No 2002. līdz 2006. gadam, lai iegūtu galīgos svarus, tika lietota kalibrācijas metode (raking-ratio). Svaru

korekcija tika veikta mājsaimniecību līmenī, sadalot mājsaimniecību 3 vecuma grupās (0–14 gadi, 15–74 gadi, 74 gadi

un vairāk). Kalibrācijā kā palīginformācija tika izmantota statistika par Latvijas privātās mājsaimniecībās dzīvojošo

iedzīvotāju skaitu, ņemot vērā 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātus perioda sākumā sadalījumā pēc:

14 vecuma grupām;

dzimuma;

četrām dzīvesvietas urbanizācijas pakāpēm (Rīga, 8 lielpilsētas, mazpilsētas un lauku teritorijas);


Svaru kalibrācijā kā papildu informācija tika izmantots arī NVA reģistrētais bezdarbnieku skaits dalījumā pēc

dzimuma un vecuma grupām.


„sampling”.

2007.–2012. gads

Izlase

Lai iegūtu precīzākus novērtējumus par nodarbinātajām personām un bezdarbniekiem sadalījumā pēc reģiona,

dzimuma un vecuma grupām, no 2007. gada DA izlases apjoms tika palielināts 2,4 reizes. Lai nodrošinātu izlašu

pārklāšanos starp ceturkšņiem, tika nomainīta mājokļu rotācijas shēma.


Sākot ar 2007. gadu, mājokļi DA piedalās četras reizes ar 13 nedēļu pārtraukumu, 39 nedēļu pārtraukumu un

13 nedēļu pārtraukumu. Šāda rotācijas shēma nodrošina izlašu pārklāšanos starp ceturkšņiem un secīgiem gadiem.

Laika posmā no 2002. līdz 2009. gadam netika atjaunots teritoriju saraksts, no kura tika atlasītas teritorijas DA

izlasei. 2009. gada nogalē tika veikts pētījums, kurā tika secināts, ka teritoriju saraksts ir novecojis. Populācijas

migrācijas dēļ tas nepietiekami labi raksturoja DA pētāmo populāciju, līdz ar to 2009. gada nogalē tika izveidots jauns

teritoriju saraksts izlašu veidošanai. Saraksts tika veidots, par pamatu izmantojot iepriekšējo teritoriju sarakstu, un

tika pieņemts lēmums veikt pakāpenisku teritoriju atjaunošanu DA izlasē.

Laika posmā no 2010. līdz 2011. gadam tika izveidota jauna teritoriju izlase. Mājokļi, kuri 2010. gadā DA

piedalījās pirmo reizi, tika atlasīti, izmantojot atjaunoto teritoriju sarakstu. Mājokļi, kuri 2010. gadā piedalījās

apsekojumā, bet pirmo reizi tajā piedalījās pirms 2010. gada, tika saglabāti DA apsekojumā. Rezultātā 2010. gadā

apsekojumā tika izmantotas divas teritoriju izlases.

Līdz 2010. gadam DA izlase atspoguļoja Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju 15–74

gadu vecuma grupā. Sākot ar 2010. gada ceturto ceturksni, tika veiktas izmaiņas izlases rāmī tā, lai DA izlase būtu

reprezentatīva pret visu Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju.

Tā kā DA ir rotējošā paneļa izlase, bija nepieciešams piecu ceturkšņu periods (2010. gada ceturtais ceturksnis–

2011. gada ceturtais ceturksnis), lai visa DA izlase atspoguļotu visu Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo

iedzīvotāju populāciju. Sākot ar 2012. gada pirmo ceturksni, DA izlase ir reprezentatīva pret visu Latvijas privāto

mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju.

Izlases apjoms 2007.–2012. gadā 24 128 mājokļi gadā.

Svari

Dizaina svari tika koriģēti, izmantojot atbildētības homogenitātes grupu metodi. Katra primārā izlases vienība

tika izmantota kā atbildētības homogenitātes grupa mājsaimniecībām. Kā atbildētības homogenitātes grupas tika

definēti stratu un apsekojuma reižu šķēlumi.

No 2007. līdz 2009. gadam, lai iegūtu galīgos svarus, tika lietota kalibrācijas metode (raking-ratio). Svaru

korekcija bija veikta mājsaimniecību līmenī, sadalot mājsaimniecību 3 vecuma grupās (0–14 gadi, 15–74 gadi, 74 gadi

un vairāk). Kalibrācijā kā palīginformācija tika izmantota statistika par Latvijas privātajās mājsaimniecībās dzīvojošo

iedzīvotāju skaitu, ņemot vērā 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātus perioda sākumā sadalījumā pēc:

14 vecuma grupām;

dzimuma;

četrām dzīvesvietas urbanizācijas pakāpēm ( Rīga, 8 lielpilsētas, mazpilsētas un lauku teritorijas);



Kā papildinformācija tika izmantots arī NVA reģistrēto bezdarbnieku skaits dalījumā pēc dzimuma un vecuma

grupām.


„sampling”.

Sākot ar 2010. gada pirmo ceturksni, svaru korekcija tika veikta mājsaimniecību līmenī. Tas nozīmē, ka visām

personām vienas mājsaimniecības ietvaros ir vienādi svari un personu svari ir vienādi ar attiecīgās mājsaimniecības

svaru. Pārējā svaru veidošanas metodoloģija netika mainīta. Lai iegūtu galīgos svarus, tika lietota kalibrācijas metode

(raking-ratio). Kalibrācijā kā palīginformācija tika izmantota statistika par Latvijas privātajās mājsaimniecībās

dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, ņemot vērā 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātus perioda sākumā sadalījumā pēc:

14 vecuma grupām;

dzimuma;





2013.–2014. gads

Izlase

Lai nodrošinātu augstāku datu kvalitāti novērtējumiem detalizētākos griezumos, no 2013. līdz 2014. gadam

pakāpeniski tika palielināta izlase, un 2014. gadā tā jau bija 1,2 reizes lielāka nekā 2012. gadā.

No 2013. līdz 2014. gadam DA izlases un svaru veidošanas metodoloģija nav būtiski mainīta. DA tiek izmantota

rotējoša paneļa izlase, kas ir reprezentatīva pret visu Latvijas privāto mājsaimniecību pastāvīgo iedzīvotāju populāciju.

Mājokļi DA piedalās četras reizes ar 13 nedēļu pārtraukumu, 39 nedēļu pārtraukumu un 13 nedēļu pārtraukumu.

Svari

Lai iegūtu precīzāku statistiku, tika pilnveidota svaru veidošanas metodoloģija. 2013. gadā svaru kalibrācijā kā

palīginformācija tika izmantota statistika par Latvijas privātajās mājsaimniecībās dzīvojošiem pastāvīgajiem

iedzīvotājiem pārskata gada sākumā sadalījumā pēc:

14 vecuma grupām;

dzimuma;


pēc dzīvesvietas reģiona (Rīga, Pierīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale) un 8 lielpilsētām

(Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils).




Savukārt no 2014. gada svaru kalibrācijā kā palīginformācija tika izmantota ceturkšņa vidējā statistika par

Latvijas privātās mājsaimniecībās dzīvojošiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, saglabājot iepriekš minēto sadalījumu pēc

vecuma, dzimuma, urbanizācijas pakāpēm un dzīvesvietas.

Sākot ar 2014. gada 3. ceturksni, svaru kalibrācijai kā papildu informācija tika pievienota arī statistika par

nodarbināto personu skaitu no Valsts ieņēmuma dienesta datubāzes, turpinot izmantot arī NVA reģistrēto

bezdarbnieku skaitu dalījumā pēc dzimuma un vecuma grupām.

Izlases apjoms 2013. gadā 26 676 mājokļi gadā, bet 2014. gadā – 29 588.


PUBLIKĀCIJĀ IZMANTOTIE TERMINI

Bezdarbnieki1 – visas tās personas, kuras vai nu ir, vai nav reģistrētas NVA un kuras atbilst visiem šiem

nosacījumiem:

1) pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba;

2) pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi (pēc apsekojuma anketā uzskaitītajām metodēm) meklēja darbu;

3) darba atrašanas gadījumā bija gatavas nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt. Šajā kategorijā

ieskaita arī personas, kuras darbu jau ir atradušas un uzsāks to 3 mēnešu laikā.

Bezdarbnieki ar darba pieredzi – bezdarbnieki, kuri jebkad ir bijuši nodarbināti, neietverot tos, kuri strādājuši

gadījuma darbus (nepastāvīgus vai neregulārus darbus, kuros strādāja tikai dažas dienas vai nedēļas bez turpmākā

darba garantijām).

Bezdarbnieki bez darba pieredzes – bezdarbnieki, kuri nekad iepriekš nav bijuši nodarbināti.

Bezdarba līmenis – bezdarbnieku īpatsvars atbilstošās vecuma grupas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā,

procentos.

Blakus darbs – visas tās darbības, kas nav pamatdarbs, bet dod papildienākumus.

Darba devējs (īpašnieks) – persona, kura strādā savā uzņēmumā, profesionālajā praksē vai zemnieku (zvejnieku)

saimniecībā ar mērķi gūt ienākumus vai labumus un nodarbina vienu vai vairākas personas par samaksu.

Darba ņēmējs (darbinieks) – persona, kura strādā pie valsts vai privāta darba devēja un par padarīto darbu saņem

atlīdzību naudā (algu, regulāras prēmijas un piemaksas, honorāru, naudas balvas, dzeramnaudu) vai natūrā (precēs

vai pakalpojumos).

Eiropas Savienība (ES) – datu salīdzināšanai izmantoti dati par ES un citām ES valstīm. Šo datu avots ir Eurostat

datubāze. ES vidējie rādītāji par 2000.–2001. gadu apkopoti par 27 ES dalībvalstīm; no 2002. gada – par 28 ES

dalībvalstīm.

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (darbaspēks) – abu dzimumu personas, kuras pārskata periodā piedāvā savu darbu

materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Šos iedzīvotājus veido nodarbinātie iedzīvotāji un

bezdarbnieki (gan reģistrētie Nodarbinātības valsts aģentūrā, gan nereģistrētie), kuri aktīvi meklē darbu.

Ekonomiskās aktivitātes līmenis – ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju

kopskaitā, procentos.

1 Lai atvieglotu datu lietotāju darbu ar statistikas datiem un panāktu atbilstību starptautiski lietotajam terminam

„unemployment”, iepriekš CSP izmantotais termins darba meklētāji aizvietots ar terminu bezdarbnieki.


Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji – personas, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie

aktīvajiem bezdarbniekiem.

Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars – ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas

iedzīvotāju kopskaitā, procentos.

Faktiski nostrādātās stundas – pārskata nedēļā reāli nostrādāto stundu skaits (ieskaitot dīkstāves un atpūtas

pauzes, virsstundas, kā arī patērēto laiku darba izpildei ārpus darba vietas).

Iekšzemes kopprodukts – valsts teritorijā saražoto gala produktu un pakalpojumu summārā vērtība gada laikā.

Ilgstošie bezdarbnieki – personas, kuras ir bez darba 12 mēnešus un ilgāk, aktīvi meklē darbu un tā atrašanas

gadījumā ir gatavas sākt strādāt tuvāko 2 nedēļu laikā.

Izglītības līmeņi:

Arodizglītība vai profesionālā vidējā izglītība – iekļautas personas, kurām ir arodizglītība pēc pamatizglītības vai vidējās

izglītības, kā arī personas ar vidējo profesionālo izglītību.

Augstākā izglītība – iekļautas personas, kurām ir akadēmiskā izglītība (ieskaitot maģistra grādu), pirmā vai otrā līmeņa

profesionālā augstākā izglītība vai doktora grāds.

Pamatizglītība – iekļautas personas, kurām ir pamatizglītība vai arodizglītība ar pamatizglītību.

Jaunieši, kuri pārtraukuši mācības – 18–24 gadu vecu personu, kuru iegūtās izglītības līmenis ir pamatizglītība vai

zemāks un kuri vairs nemācās, īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā.

Kolektīvās (institucionālās) mājsaimniecības – dažādās organizācijās vai iestādēs (slimnīcas, veco ļaužu aprūpes

iestādes, klosteri, kazarmas, cietumi u.c.) dzīvojošas personas, kurām šīs iestādes uz kādu laiku vai pastāvīgi

nodrošina nepieciešamo patvērumu un iztiku, kā arī augstāko izglītības iestāžu dienesta viesnīcās dzīvojošie.

Mājoklis – pastāvīgai dzīvošanai paredzēta viena vai vairākas dzīvojamās istabas (dzīvojamā māja, dzīvoklis

daudzdzīvokļu mājā, istaba komunālajā dzīvoklī u.c.). Mājoklim parasti ir noteikta adrese.

Mūžizglītība – 25–64 gadu vecu personu, kuras mācās vai piedalās apmācībās, īpatsvars atbilstošās vecuma grupas

iedzīvotāju kopskaitā.

Neapmaksāta persona ģimenes uzņēmumā/privātpraksē vai lauku saimniecībā – persona, kura palīdz citam

tās pašas mājsaimniecības ģimenes loceklim piederošā ekonomiskajā uzņēmumā vai lauku saimniecībā, tādējādi dodot

labumu ģimenei, bet par to nesaņemot darba samaksu.


Nepilns darba laiks – nostrādātais laiks, kas parasti ir mazāks par 40 stundām nedēļā (nepilna slodze, nepilna darba

diena vai nepilna darba nedēļa), kā arī to personu, kuras pašas sevi uzskata par nepilnu darba laiku strādājošām,

nostrādātais laiks (neatkarīgi no nostrādāto stundu skaita).

Nepilnu darba laiku nodarbinātas personas, kuras vēlas strādāt vairāk – iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā, kuri

nodarbināti nepilnu darba laiku, bet vēlas strādāt vairāk stundu un ir gatavi to darīt tuvāko 2 nedēļu laikā.

Nodarbinātie iedzīvotāji – atbilstoši SDO definīcijām ir visas tās personas, kuras pārskata nedēļā veica jebkādu

darbu vai nu par samaksu naudā vai par atlīdzību precēs vai pakalpojumos. Par nodarbinātajiem uzskata arī

pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē. Personas, kuras atrodas

pagaidu prombūtnē no darba grūtniecības vai dzemdību atvaļinājuma dēļ, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumā, uzskata

par nodarbinātām, ja pēc atvaļinājuma beigām personai ir garantija atgriezties iepriekšējā darbavietā. Nodarbināto

skaitā ietver arī tās personas, kuras strādā savā lauku saimniecībā (zemnieku vai piemājas), lai saražotu produkciju

pašu patēriņam vai arī pārdošanai.

Nodarbinātības līmenis – nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā,

procentos.

Normāls (pilns) darba laiks – laiks, kuru darbinieki (arī darba devēji un pašnodarbinātie) parasti strādā (vismaz 40

stundas nedēļā), kā arī normatīvajos tiesību aktos noteiktais saīsinātais darba laiks atsevišķu kategoriju darbiniekiem

(skolotājiem, ārstiem u.c.).

Pamatdarbs – darbs, kurā persona parasti nostrādā visvairāk stundu nedēļā. Neieskaita tās stundas, kas tiek

nostrādātas citos darbos, bet skaita virsstundas un stundas, kas patērētas šī darba izpildei ārpus darba vietas

(piemēram, savā dzīvesvietā, ja pastāv vienošanās starp darba devēju un ņēmēju par darba izpildi ārpus darba

vietas). Gadījumā, ja persona strādā uz pusslodzi divās darba vietās, tad par pamatdarba vietu uzskata to, kurā ir

iesniegta nodokļu grāmatiņa.

Pašnodarbinātais – persona, kura strādā savā uzņēmumā, profesionālajā praksē vai zemnieku (zvejnieku)

saimniecībā ar mērķi gūt ienākumus vai labumus un nenodarbina nevienu citu personu.

Personas, kuras meklē darbu, bet nav gatavas to uzsākt – iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā, kuri nav ne

nodarbinātie, ne bezdarbnieki, kuri pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu, bet nav gatavi to uzsākt tuvāko divu

nedēļu laikā.

Personas, kuras ir gatavas uzsākt darbu, bet to nemeklē – iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā, kuri nav ne

nodarbinātie, ne bezdarbnieki, kuri vēlas strādāt un ir gatavi to darīt tuvāko divu nedēļu laikā, bet darbu nemeklē.

Privātā mājsaimniecība (mājsaimniecība) – vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz

izdevumus vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi.


Profesija vai amats – tautsaimniecībā sastopamās darbinieku profesijas saskaņā ar Profesiju klasifikatoru.

Profesiju grupas – vadītāji un speciālisti – vadītāji, vecākie speciālisti un speciālisti; kalpotāji un pakalpojumu

darbinieki – kalpotāji, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki; kvalificēti darbinieki – kvalificēti lauksaimniecības,

mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki, kvalificēti strādnieki un amatnieki, iekārtu un mašīnu operatori,

izstrādājumu montieri; vienkāršās profesijas – apkopēji, uzraugi, sētnieki, transporta strādnieki un citi nekvalificētu

darbu veicēji celtniecībā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un citur.

Respondents – pēc noteiktas sistēmas atlasīts pastāvīgais Latvijas iedzīvotājs 15–74 gadu vecumā, kā arī

apsekojumam atlasītās personas mājsaimniecības locekļi.

Reģistrēto bezdarbnieku skaits – visas tās personas darbspējas vecumā, kuras reģistrējušās Nodarbinātības valsts

aģentūrā un kurām piešķirts bezdarbnieka statuss.

Reģistrētā bezdarba līmenis – Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku (darbspējas vecumā)

īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju darbspējas vecumā skaitā, procentos.

Saimnieciskās darbības veids – uzņēmuma vai individuālās darbības sfēra, kas izpaužas saražotās produkcijas vai

sniegto pakalpojumu veidā. Saimnieciskās darbības veids tiek noteikts pēc Saimniecisko darbību statistiskās

klasifikācijas (NACE 2. red.).

Saimniecisko darbību veidu sektori (pēc NACE 2. red.):

Primārais sektors – lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektors (A nozare).

Sekundārais sektors – ražošanas sektors (B–F nozare).

Terciārais sektors – pakalpojumu sniegšanas sektors (G–N nozare – tirdzniecības pakalpojumi, O–U nozare – citi

pakalpojumi).

Statistiskie reģioni:

Rīgas reģions, Pierīgas reģions, Vidzemes reģions, Kurzemes reģions, Zemgales reģions, Latgales reģions. Teritoriālais

dalījums pa reģioniem noteikts Administratīvo teritoriju un teritoriālo vienību klasifikatorā, kas apstiprināts ar Ministru

kabineta 2010. gada 30. marta noteikumiem Nr. 315.

Teritoriālais iedalījums:

Pilsēta – administratīva teritorija, kurai ir piešķirts pilsētas statuss.

Lauki – administratīva teritorija, kurai nav piešķirts pilsētas statuss.

EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE


1. IEDZĪVOTĀJU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE

Iedzīvotājus pēc to ekonomiskās aktivitātes statusa iedala ekonomiski aktīvajos (nodarbinātie un bezdarbnieki)

un ekonomiski neaktīvajos (skolēni, studenti, nestrādājošie pensionāri u.c.).

Aptuveni divas trešdaļas no visiem iedzīvotājiem veido ekonomiski aktīvie iedzīvotāji1

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita un struktūras izmaiņas ir saistītas ar ekonomisko situāciju valstī.

Ekonomiskā uzplaukuma laikā nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā pieauga un 2008. gadā

sasniedza augstāko līmeni – 62%. Savukārt bezdarbnieku īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā samazinājās un 2007. gadā

sasniedza zemāko līmeni 20 gadu laikā – 4%. Uzplaukumam sekoja ekonomiskā lejupslīde, kuras laikā nodarbinātība

strauji samazinājās un 2010. gadā sasniedza vienu no zemākajiem līmeņiem 20 gadu laikā – 52%, savukārt

bezdarbnieku īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā palielinājās līdz 12,6% (nedaudz augstāks tas ir bijis tikai 1995. un 1996.

gadā – attiecīgi 12,8% un 13,4%).

1.1. Iedzīvotāju skaits pēc ekonomiskās aktivitātes statusa

Skaits (tūkst.)

Gads Iedzīvotāji

(15–74) pavisam2

Ekonomiski aktīvie Ekonomiski neaktīvie

pavisam nodarbinātie bezdarbnieki

19953 1771,6 1192,8 966,7 226,1 578,8

1996 1848,5 1192,1 945,2 246,9 656,3

1997 1838,1 1161,7 985,5 176,2 676,4

1998 1833,6 1144,3 982,0 162,3 689,3

1999 1830,0 1126,5 965,1 161,4 703,5

2000 1825,6 1097,3 939,0 158,3 728,3

2001 1789,3 1081,8 933,6 148,2 707,5

2002 1773,6 1091,7 955,4 136,3 681,9

2003 1765,4 1088,8 962,0 126,7 676,6

2004 1755,6 1092,1 963,8 128,3 663,5

2005 1740,7 1080,8 972,3 108,4 659,9

2006 1728,2 1108,9 1030,9 78,0 619,3

2007 1715,6 1125,5 1057,4 68,1 590,1

2008 1702,5 1143,4 1054,9 88,5 559,1

2009 1674,3 1101,4 908,5 192,9 572,8

2010 1635,3 1056,5 850,7 205,8 578,8

2011 1595,3 1028,2 861,6 166,6 567,1

2012 1560,0 1030,7 875,6 155,1 529,3

2013 1536,1 1014,2 893,9 120,4 521,8

2014 1495,8 992,3 884,6 107,6 503,5

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG01).

1 Šeit un turpmāk ekonomiski aktīvie iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā. 2 Šeit un turpmāk 2001.–2014. gadā iekļautas tikai privātajās mājsaimniecībās dzīvojošās personas. 3 Šeit un turpmāk 1995. gada novembra dati. Personas 15–69 gadu vecumā.



Ekonomiskās aktivitātes rādītājus ietekmē arī iedzīvotāju skaita izmaiņas – no 1996. gada līdz 2014. gadam

ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits samazinājās par 16,8%, bet ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits – par 23,3%.

Divdesmit gadu laikā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pieauga tikai 2002., 2004., 2006.–2008. gadā un 2012.

gadā. Visstraujākais kāpums bija ekonomiskā uzplaukuma laikā no 2006. līdz 2008. gadam, bet kopš ekonomiskās

krīzes ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas joprojām saglabā negatīvu tendenci, un 2014. gadā ekonomiski

aktīvo iedzīvotāju skaits sasniedza mazāko skaitu 20 gadu laikā – 992,3 tūkstošus.

1.2. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas pret iepriekšējo gadu, %

CSP aprēķins.

Augstākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ir vecuma grupā 25–54 gadi

Līdz 2006. gadam visaugstākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits bija vecuma grupā 35–44 gadi, bet kopš

2007. gada ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits starp vecuma grupām 25–34, 35–44 un 45–54 gadi ir izlīdzinājies.

Savukārt viszemākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ir vecuma grupā 65–74 gadi.

1.3. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pa vecuma grupām

Skaits (tūkst.)

CSP aprēķins un CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG06).

-0.1

-2.6

-1.5 -1.6

-2.6

-1.4

0.9

-0.3

0.3

-1.0

2.6

1.5 1.6

-3.7-4.1

-2.7

0.2

-1.6

-2.2

-5

-4

-3

-2

-1

0

1

2

3

1996199719981999200020012002200320042005200620072008200920102011201220132014

0

50

100

150

200

250

300

350

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

15–24 25–34 35–44 45–54 55–64 65–74



20 gadu laikā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pieaudzis vienīgi Pierīgas reģionā

Visvairāk ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir Rīgas reģionā, bet vismazāk – Vidzemes reģionā. Taču, salīdzinot

2014. gadu ar 1996. gadu, Rīgas reģionā ir vērojams straujākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājums –

par 89,8 tūkstošiem jeb 21,1%. Pierīgas reģions ir vienīgais, kurā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits minētajā laika

periodā ir palielinājies – par 14,6 tūkstošiem jeb 8,6%, kas skaidrojams ar iedzīvotāju skaita pieaugumu šajā reģionā.

1.4. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits Latvijas reģionos

Skaits (tūkst.)


Rīgā ir visaugstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā jeb ekonomiskās aktivitātes līmenis norāda, cik

liela daļa no iedzīvotājiem piedāvā savu darbaspēku darba tirgū. 2014. gadā visaugstākais ekonomiskās aktivitātes

līmenis bija Rīgas reģionā (69,6%), bet viszemākais – Latgales reģionā (61,9%). Vienīgi laikā no 1997. gada līdz 2001.

gadam augstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis bija Pierīgas reģionā. Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē ekonomiskās

aktivitātes līmenis ir samērā mainīgs, tomēr vairumā gadu tas pārsniedz Latgales un nesasniedz Rīgas vai Pierīgas

reģionu ekonomiskās aktivitātes līmeni.

1.5. Ekonomiskās aktivitātes līmenis Latvijas reģionos, %


50

100

150

200

250

300

350

400

450

Rīgas reģions Pierīgas reģions Vidzemes reģions Kurzemes reģions Zemgales reģions Latgales reģions

1996 2014

50

55

60

65

70

75

1996 1998 2000 2002 2004 2006 2008 2010 2012 2014

Rīgas reģions Pierīgas reģions Latgales reģions Latvija



1.6. Ekonomiskās aktivitātes līmenis reģionos, %

Gads Rīgas

reģions Pierīgas reģions

Vidzemes reģions

Kurzemes reģions

Zemgales reģions

Latgales reģions

1996 67,5 65,7 66,4 63,8 63,8 57,0

1997 63,8 66,5 65,3 63,0 62,8 58,0

1998 63,0 66,0 61,6 62,6 63,1 57,7

1999 62,5 65,4 63,9 61,4 60,5 55,5

2000 62,1 63,4 61,6 58,9 60,6 52,6

2001 61,3 63,3 61,3 60,2 61,0 55,3

2002 65,2 63,6 61,5 60,0 58,4 55,8

2003 66,8 63,1 59,1 60,6 59,4 54,2

2004 67,6 63,9 58,9 63,3 58,0 53,9

2005 66,4 65,1 61,3 61,6 57,5 54,5

2006 68,1 67,5 59,0 61,6 64,4 57,8

2007 70,1 66,5 61,0 64,9 63,6 60,5

2008 71,9 67,3 62,2 65,2 66,0 62,9

2009 69,9 65,6 63,0 63,5 65,7 61,1

2010 69,0 64,8 60,1 62,7 63,6 60,5

2011 68,6 64,7 60,6 61,7 64,5 60,2

2012 69,8 66,0 61,9 63,8 66,3 62,6

2013 70,2 65,6 61,3 64,2 66,3 62,1

2014 69,6 66,9 65,0 64,1 65,6 61,9


Viszemākais ekonomiskās aktivitātes līmenis ir vecuma grupā 65–74 gadi

Visaugstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis Latvijā ir 25–54 gadu vecuma grupā (2014. gadā 87,2%), bet

viszemākais – 65–74 gadu vecuma grupā (2014. gadā 13,2%), taču tas ir augstāks nekā vidēji ES, kur 2014. gadā

aktivitātes līmenis 65–74 gadu vecuma grupā bija 9%, kas bija par 4,2 procentpunktiem zemāks nekā Latvijā.

1.7. Ekonomiskās aktivitātes līmenis pa vecuma grupām, %


0

10

20

30

40

50

60

70

80

90

100

1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

65–74 gadi (seniori)

15–24 gadi (jaunieši)

25–54 gadi

55–64 gadi



Ekonomiskās aktivitātes līmenis personām ar pamata izglītību vai zemāku Latvijā ir zemāks

nekā vidēji ES

Ekonomiskās aktivitātes līmeni ietekmē arī iegūtā izglītība. Visaugstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis 2014.

gadā bija personām ar augstāko izglītību (82,3%), arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību (71,8%), bet

viszemākais – ar pamata izglītību vai zemāku (36,4%). 2014. gadā Latvijā ekonomiskās aktivitātes līmenis personām

ar augstāko izglītību bija par 0,9 procentpunktiem augstāks nekā vidēji ES (81,4%). Savukārt aktivitātes līmenis

personām ar pamata izglītību vai zemāku Latvijā bija par 8 procentpunktiem zemāks nekā vidēji ES (44,4%).

1.8. Ekonomiskās aktivitātes līmenis pēc iegūtā izglītības līmeņa 2014. gadā, %

CSP aprēķins.

0

10

20

30

40

50

60

70

80

90

Augstākā izglītība

Arodizglītība vaiprofesionālā vidējā izglītība

Vispārējā izglītība

Pamata izglītība un zemāka

NODARBINĀTĪBA


2. NODARBINĀTĪBA1

ES nodarbinātības politikas pamats ir Eiropas nodarbinātības stratēģija, kuras galvenais mērķis ir radīt vairāk

labāku darba vietu ES. Šobrīd stratēģija ir ietverta izaugsmes stratēģijā „Eiropa 2020”, kurā noteikti pieci mērķi

dažādās jomās (nodarbinātība, inovācija, izglītība, sociālā iekļaušana, kā arī klimata aizsardzība un enerģētika), kurus

paredzēts sasniegt līdz 2020. gadam.

Aktīvās darba tirgus politikas mērķis ir veicināt nodarbinātību, cilvēka spējām un interesēm atbilstošas izglītības

un profesijas izvēli, kā arī konkurētspējas palielināšanos darba tirgū. Latvijā īsteno vairākus aktīvās darba tirgus

politikas pasākumus: atbalsts profesionālās tālākizglītības un neformālās izglītības ieguvei, subsidētā nodarbinātība,

programma – jauniešu garantija, algotie pagaidu sabiedriskie darbi u.c.2

Ekonomiskā izaugsme pozitīvi ietekmē nodarbinātības rādītājus

No 2004. gada līdz pat 2008. gada pirmajai pusei Latvijā bija visstraujākais IKP pieaugums visā ES, un

ekonomiskā izaugsme pozitīvi ietekmēja nodarbinātības rādītājus – tika sasniegti augstākie nodarbinātības rādītāji 20

gadu laikā. 2007. gadā Latvijā nodarbināti bija 1057,4 tūkstoši jeb 61,6% iedzīvotāju3. Sākoties ekonomiskajai

lejupslīdei, strauji pasliktinājās ekonomiskā situācija valstī, kas negatīvi ietekmēja arī darba tirgu. Nodarbināto skaits

strauji samazinājās, un 2010. gadā nodarbināti bija tikai 850,7 tūkstoši jeb 52% no visiem iedzīvotājiem.

2.1. Nodarbināto skaita izmaiņas pret iepriekšējo gadu, %

CSP aprēķins.

Savukārt, beidzoties ekonomiskajai lejupslīdei, nodarbināto iedzīvotāju skaits pieauga, taču 2014. gadā atkal

samazinājās, kas skaidrojams ar iedzīvotāju skaita samazināšanos darbspējas vecumā. 2014. gadā vienīgā vecuma

grupa, kurā nodarbināto iedzīvotāju skaits pieauga, bija iedzīvotāji 55–64 gadu vecumā, sasniedzot šajā vecuma grupā

augstāko nodarbināto skaitu 20 gadu laikā – 146,6 tūkstošus.

1 Šeit un turpmāk nodarbinātie 15–74 gadu vecumā. 2 Plašāka informācija ir pieejama Labklājības ministrijas mājas lapā http://www.lm.gov.lv/text/436. 3 Šeit un turpmāk 2001.–2014. gadā privātajās mājsaimniecībās dzīvojošās personas 15–74 gadu vecumā.

4,3

-0,4-1,7

-2,7

-0,6

2,3

0,7 0,20,9

6,0

2,6

-0,2

-13,9

-6,4

1,3 1,6 2,1

-1,0

-16

-14

-12

-10

-8

-6

-4

-2

0

2

4

6

8

1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

http://www.lm.gov.lv/text/436

NODARBINĀTĪBA


2.2. Nodarbināto iedzīvotāju skaits pa vecuma grupām

Skaits (tūkst.)

Gads Pavisam 15–24 25–34 35–44 45–54 55–64 65–744

1995 966,7 125,5 249,6 263,4 220,5 91,5 16,1

1996 945,2 118,4 237,2 262,1 208,6 99,3 19,7

1997 985,5 118,3 252,5 269,3 207,9 112,2 25,3

1998 982,0 109,7 252,0 273,8 214,1 107,9 24,6

1999 965,1 107,5 241,0 271,7 211,2 107,6 26,1

2000 939,0 99,1 238,1 265,6 211,0 103,9 21,4

2001 933,6 94,4 236,4 266,8 212,7 102,1 21,2

2002 955,4 103,4 235,5 255,2 224,3 112,2 25,0

2003 962,0 104,3 237,5 260,4 222,4 113,3 24,2

2004 963,8 104,7 229,9 254,5 227,0 119,3 28,3

2005 972,3 110,9 227,3 253,9 228,2 122,0 29,9

2006 1030,9 120,9 235,7 260,6 241,7 132,7 39,3

2007 1057,4 129,3 236,8 254,1 253,5 141,8 41,8

2008 1054,9 123,3 236,6 254,3 251,4 143,2 46,1

2009 908,5 87,2 209,0 225,9 227,9 126,9 31,7

2010 850,7 74,9 205,8 212,3 219,2 116,7 21,9

2011 861,6 70,8 205,1 215,5 223,3 125,9 21,0

2012 875,6 72,4 208,4 216,0 221,2 133,7 23,8

2013 893,9 71,2 215,4 217,8 221,1 141,1 27,3

2014 884,6 69,1 214,1 211,0 217,9 146,6 26,0


Viens no Eiropas izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķiem ir 2020. gadā ES panākt 75%

nodarbinātības līmeni personām 20–64 gadu vecumā. Katrai no ES dalībvalstīm ir noteikts individuāls mērķis. Latvijai

2020. gadā ir jāsasniedz nodarbinātības līmenis 73% personām 20–64 gadu vecumā. No 2001. gada iedzīvotāju

vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis Latvijā ik gadu pakāpeniski pieauga. No 2003. līdz 2008. gadam

tas pārsniedza ES vidējos rādītājus un 2008. gadā sasniedza 75,4%. Taču ekonomiskās krīzes ietekmē nodarbinātības

līmenis strauji samazinājās un 2010. gadā sasniedza zemāko līmeni – 64,3%. Kopš 2011. gada nodarbinātības līmenis

Latvijā paaugstinās, un 2014. gadā sasniedza 70,7%, kas ir par 2,3 procentpunktiem zemāks, nekā noteikts stratēģijā.

2.3. Nodarbinātības līmenis 20–64 gadu vecumā Latvijā un ES, %

CSP aprēķins un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ergan).

4 1995. gadā nodarbinātie 65–69 gadu vecumā.

60

65

70

75

80

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

20–64 (ES) 20–64 (LV) Latvijas mērķis 73% ES mērķis 75%

NODARBINĀTĪBA


Visaugstākais nodarbinātības līmenis ir iedzīvotājiem ar augstāko izglītību

Visaugstākais nodarbinātības līmenis ir personām ar augstāko izglītību, kas ekonomiskā uzplaukuma laikā

sasniedza pat 82,4% (2008. gadā), bet viszemākais personām ar pamata vai zemāku izglītību (2008. gadā tas

sasniedza maksimumu – 31,2%). Ekonomiskās lejupslīdes laikā nodarbinātības līmenis personām ar augstāko izglītību

un pamata vai zemāku izglītību samazinājās lēnākā tempā nekā iedzīvotājiem ar vispārēji vidējo, profesionālo vai

arodizglītību. Visstraujāk nodarbinātības līmenis samazinājās personām ar vispārējo vidējo izglītību – par 15,5

procentpunktiem (no 63,9% 2007. gadā uz 48,4% 2010. gadā).

2.4. Nodarbinātības līmenis pēc iegūtā izglītības līmeņa, %

CSP aprēķins.

Zemākais nodarbinātības līmenis valstī – Latgales reģionā

Latvijā ir augsta iedzīvotāju koncentrācija Rīgas reģionā, kur ir plašākas darba iespējas. Kopš 2002. gada

augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas reģionā, neskatoties uz to, ka tajā bija arī visstraujākais samazinājums

ekonomiskās lejupslīdes laikā. Vismazākais nodarbinātības līmeņa kritums ekonomiskās lejupslīdes laikā bija Vidzemes

reģionā, un tas ir vienīgais reģions, kurā 2014. gadā tika pārsniegts pirmskrīzes nodarbinātības līmenis (56,0%) – par

0,6 procentpunktiem. Latgales reģionā 20 gadu laikā nemainīgi saglabājies zemākais nodarbinātības līmenis valstī,

tikai vienu gadu – 2008. gadā – zemāks tas bija Vidzemē.

72,174,7

77,8

82,4

74,2

80,077,7

59,0 59,263,3

68,3

54,456,1

60,1

25,0 23,427,5

31,2

22,826,0

27,7

20

30

40

50

60

70

80

90

1996 2000 2005 2008 2010 2012 2014


Vispārējā vidējā, arodizglītība vai profesionālā vidējā izglītība

Pamata izglītība un zemāka

NODARBINĀTĪBA


2.5. Nodarbinātības līmenis Latvijas reģionos, %


Nepilnu darba laiku strādājošo īpatsvars Latvijā ir divas reizes zemāks nekā vidēji ES

Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā ir neliels nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars – 2014. gadā

Latvijā nepilnu darba laiku strādāja 7,4% nodarbināto, bet ES vidēji – 20,3%. Salīdzinot ES dalībvalstis, visaugstākais

nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars ES 2014. gadā bija Nīderlandē, bet viszemākais Bulgārijā (attiecīgi 50,3% un

2,6%).

2.6. Nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars nodarbināto skaitā Latvijā un atsevišķās ES

dalībvalstīs 2014. gadā, %

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_eppgan).

Faktiski nostrādāto stundu skaits pamatdarbā pakāpeniski samazinās

Latvijā pamatdarbā faktiski nostrādāto stundu skaits vidēji nedēļā ir lielāks nekā vidēji ES. No 2004. līdz 2006.

gadam tas bija trešais augstākais ES (2006. gadā – 41,3 stundas), tikai nedaudz augstāks tas bija Grieķijā un Čehijā

(2006. gadā attiecīgi 41,5 un 41,4 stundas). Lai gan Latvijā faktiski nostrādāto stundu skaitam ir tendence

samazināties, tas joprojām pārsniedz vidējo ES rādītāju. No 2004. līdz 2014. gadam pamatdarbā nostrādāto stundu

skaits Latvijā ir samazinājies par 5,6% (no 40,9 stundām 2004. gadā līdz 38,6 stundām 2014. gadā), kas bija viens no

straujākajiem samazinājums ES (visstraujākais bija Austrijā – par 9,7%). Vismazāk stundu nodarbinātie strādāja

30

40

50

60

70

1996 2008 2010 2014

Rīgas reģions Pierīgas reģions Vidzemes reģions Kurzemes reģions Zemgales reģions Latgales reģions

2,6 5,2 6,0 6,2 6,4 7,4

20,325,5 26,6 27,5 27,7

50,3

0

10

20

30

40

50

60

NODARBINĀTĪBA


Nīderlandē (2014. gadā – 31,7 stundas). Igaunijā un Lietuvā pamatdarbā faktiski nostrādāto stundu skaits 2014. gadā

bija par nepilnu stundu zemāks nekā Latvijā (37,9 stundas).

2.7. Pamatdarbā faktiski nostrādāto stundu skaits vidēji nedēļā Latvijā, Austrijā un ES

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG13) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ewhais).

2002. un 2003. gadā Latvijā bija visaugstākais normālā (pilnā) darba laikā pamatdarbā nostrādāto stundu

skaits vidēji nedēļā ES (attiecīgi 44 un 43,7 stundas). No 2004. līdz 2008. gadam augstākais tas bija Austrijā, bet kopš

2009. gada – Grieķijā. Lai gan katru gadu normālā darba laikā nostrādāto stundu skaits Latvijā pakāpeniski

samazinājās, līdz 2007. gadam tas turpināja pārsniegt vidējo ES rādītāju. Tikai kopš 2008. gada nodarbinātie Latvijā

normālā darba laikā strādāja nedaudz mazāk stundu nekā vidēji ES (2014. gadā Latvijā – 40 stundas, ES – 40,5

stundas). No 2002. līdz 2014. gadam nostrādāto stundu skaits normālā darba laikā Latvijā ir samazinājies par 9,1%,

kas bija visstraujākais samazinājums ES.

Lai arī nepilnā darba laikā vidēji nedēļā nostrādāto stundu skaitam Latvijā ir tendence samazināties (par 11,4%

no 2002. līdz 2014. gadam), tas joprojām saglabājas augstāks nekā vidēji ES. Visvairāk stundu nepilnā darba laikā

nodarbinātie strādāja Rumānijā (2014. gadā – 25,4 stundas), bet vismazāk – Portugālē (2014. gadā – 15,8 stundas).

Arī blakus darbā faktiski vidēji nedēļā nostrādāto stundu skaits Latvijā ir lielāks nekā vidēji ES un Baltijas

valstīs. Pretēji tam, ka nostrādāto stundu skaits pamatdarbā Latvijā no 2002. līdz 2014. gadam ir samazinājies par

7,9%, blakus darbā tas ir palielinājies par 4,1% (no 17 stundām 2002. gadā līdz 17,7 stundām 2014. gadā). No visām

ES dalībvalstīm visvairāk stundu blakus darbā 2014. gadā strādāja Ungārijā (20,4 stundas), Grieķijā (18 stundas) un

Latvijā (17,7 stundas), bet vismazāk – Vācijā (8,5 stundas), kas bija divas reizes mazāk nekā Latvijā.

40,941,3 41,3

40,6

39,438,9

38,4 38,5 38,3 38,338,6

39,3

38,638,3

37,9

37,6

36,6 36,4 36,536,2 35,9

35,5

34

35

36

37

38

39

40

41

42

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

ES Latvija Austrija

NODARBINĀTĪBA


2.8. Faktiski vidēji nedēļā nostrādāto stundu skaits blakus darbā Baltijas valstīs un ES

CSP aprēķins un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ewh2na un lfsa_ewh2n2).

Gandrīz 89% nodarbināto Latvijā ir darba ņēmēji, kuri strādā algotu darbu. Latvijā darba ņēmēju īpatsvars

nodarbināto skaitā ir augstāks nekā vidēji ES (2014. gadā – par 4,8 procentpunktiem). Pašnodarbinātās personas un

darba devēji ir otra lielākā nodarbināto grupa, un kopš 2011. gada šo personu īpatsvars nodarbināto skaitā pārsniedz

10%, taču tas ir zemāks nekā vidēji ES (2014. gadā – 15% no nodarbinātajiem iedzīvotājiem). Neapmaksāto personu,

kas palīdz ģimenes uzņēmumā vai lauku saimniecībā, īpatsvars ik gadu samazinās, un 2014. gadā bija vien 0,8%, kas

ir par 3 procentpunktiem zemāks nekā 2000. gadā.

2.9. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc statusa 2014. gadā, %


No 2002. gada līdz 2014. gadam minimālā darba samaksa valstī ir pieaugusi nedaudz vairāk kā 4 reizes (no

85,37 EUR 2002. gadā līdz 320 EUR 2014. gadā), attiecīgi arī darba ņēmēju neto darba samaksas lielums šo gadu

laikā ir būtiski mainījies.

10,0

12,0

14,0

16,0

18,0

2002 2004 2006 2008 2010 2012 2014

Latvija Lietuva Igaunija ES

Darba ņēmēji88,5

Pašnodarbinātie6,8

Darba devēji4,0

Neapmaksātās personas

0,8

NODARBINĀTĪBA


2.10. Darba ņēmēju neto darba samaksas lielums eiro5, %


Visvairāk nodarbināto ir pakalpojumu sektorā

Latvijā, tāpat kā vidēji ES, visvairāk nodarbināto strādā pakalpojumu sektorā. Latvijā kopš 2010. gada šajā

sektorā strādā nedaudz vairāk kā divas trešdaļas jeb 68–69% nodarbināto, no tiem lielākā daļa jeb 60% tirdzniecības

pakalpojumu sektorā (tirdzniecība, transports, izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi, informācijas un komunikācijas

pakalpojumi, finanšu darbības un operācijas ar nekustamo īpašumu), bet 40% tādās pakalpojumu jomās kā valsts

pārvalde, izglītība, veselība un sociālā aprūpe, māksla, izklaide, atpūta u.c. Tai skaitā valsts pārvaldē nodarbināti 6,6%

no visiem nodarbinātajiem. Ražošanas sektorā kopš 2010. gada ir nodarbināta gandrīz ceturtā daļa jeb 23–24%

nodarbināto, bet lauksaimniecības sektorā – 7,5–8,9% nodarbināto, kas pārsniedz vidējo ES rādītāju (2014. gadā –

4,6%).

2.11. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc saimniecisko darbību veidu sektora (NACE 2. red.)

Latvijā un ES6, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG081) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_egan2).

5 Kategorija darba samaksas lielums „Nav zināms” ietver gadījumus, kad darba samaksa netika aprēķināta vai tā bija aprēķināta, bet netika izmaksāta, vai respondents atteicās nosaukt darba samaksas lielumu.

6 Aprēķinos nav iekļautas personas, kuras nav norādījušas saimnieciskās darbības veidu.

0%

25%

50%

75%

100%

2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Līdz 285,00 285,01–450,00 450,01–700,00 700,01–1400,00 1400,01 un vairāk Nav zināms

0%

25%

50%

75%

100%

Latvija ES Latvija ES

2008 2014

Lauksaimniecības sektors Ražošanas sektors Tirdzniecības pakalpojumu sektors Citi pakalpojumi

NODARBINĀTĪBA


Nodarbināto sadalījums pa profesiju grupām kopš 1996. gada ir mainīgs. Vislielākās izmaiņas bija vērojamas

vadītāju, speciālistu un kvalificētu darbinieku profesiju grupās. Vadītāju un speciālistu profesiju grupā nodarbināto

īpatsvars no 1996. līdz 2014. gadam ir pieaudzis par 6,2 procentpunktiem (no 33,6% 1996. gadā līdz 39,8% 2014.

gadā), bet kvalificētu darbinieku profesiju grupā samazinājies par 11,9 procentpunktiem (no 38,1% 1996. gadā līdz

26,2% 2014. gadā). Kalpotāji (lietvedības, sekretariāta, kancelejas zemākā līmeņa darbinieki, uzskaites operatori u.c.)

un pakalpojumu darbinieki 2014. gadā veidoja 21,2% (pieaugums par 6 procentpunktiem salīdzinājumā ar

1996. gadu). Savukārt vienkāršās profesijās nodarbināto (vienkāršu, monotonu darbu vai mehānisku darba operāciju

ar rokas instrumentu un bieži arī fiziska spēka pielietošanu strādnieki) īpatsvars nav būtiski mainījies, un 2014. gadā

tas bija 12,8%.

2.12. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc profesiju grupas7, %


Nodarbināto vidējais vecums ir pieaudzis visās profesiju grupās

Sabiedrības novecošanās šobrīd ir viena no lielākajām sociāli ekonomiskajām problēmām ne tikai Latvijā, bet

arī ES. Latvijā nodarbināto vidējais8 vecums 12 gadu laikā ir pieaudzis visās profesiju grupās, taču visvairāk – par

gandrīz 4 gadiem – kalpotāju (zemākā līmeņa biroja darbinieku) un pakalpojumu darbinieku profesiju grupā.

2.13. Nodarbināto vidējais vecums profesiju grupās

2002 2014

Pavisam 40,4 42,3

Vadītāji un speciālisti 40,7 42,2

Kalpotāji un pakalpojumu darbinieki 37,2 40,8

Kvalificēti darbinieki 41,5 42,9

Vienkāršās profesijas 41,1 43,9

CSP aprēķins.

7 Aprēķinos nav iekļauti armijas profesijās nodarbinātie, un tās personas, kuras nav norādījušas profesiju. 8 Aprēķinos izmantoti Darbaspēka apsekojuma rezultāti par personām 15–74 gadu vecumā.

33,6 34,7 34,3 39,8

15,2 18,2 20,521,2

38,1 33,4 32,9 26,2

13,1 13,7 12,3 12,8

0%

20%

40%

60%

80%

100%

1996 2000 2005 2014

Vadītāji un speciālisti Kalpotāji un pakalpojumu darbinieki Kvalificēti darbinieki Vienkāršās profesijas

NODARBINĀTĪBA


Vidējais nodarbinātā vecums 2014. gadā bija 42,3 gadi. Viszemākais vidējais vecums (36,3 gadi) bija finanšu

un apdrošināšanas darbību nozarē, bet visaugstākais (47,2 gadi) operāciju ar nekustamo īpašumu nozarē. Salīdzinoši

augsts vidējais vecums bija arī nodarbinātajiem izglītības un veselības un sociālās aprūpes nozarē nodarbinātajiem –

attiecīgi 46,8 un 46,6 gadi.

2.14. Nodarbināto vidējais vecums (gadi) pēc saimnieciskās darbības veida (NACE 2. red.)

2014. gadā

CSP aprēķins.

36,3

37,4

37,9

39,7

39,7

40,0

40,2

41,2

41,5

42,0

42,4

43,4

43,6

44,0

44,1

44,7

46,6

46,8

47,2

34 36 38 40 42 44 46 48

(K) Finanšu un apdrošināšanas darbības

(I) Izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi

(J) Informācijas un komunikācijas pakalpojumi

(F) Būvniecība

(M) Profesionālie un tehniskie pakalpojumi

(S) Citi pakalpojumi

(G) Tirdzniecība; automobiļu un motociklu remonts

(R) Māksla, izklaide un atpūta

(O) Valsts pārvalde; obligātā sociālā apdrošināšana

(C) Apstrādes rūpniecība

(B) Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde

(N) Administratīvo un apkalpojošo dienestu darbība

(H) Transports un uzglabāšana

(E) Ūdens apgāde, atkritumu apsaimniekošana

(D) Elektroenerģija, gāzes, siltuma apgāde

(A) Lauksaimniecība

(Q) Veselība un sociālā aprūpe

(P) Izglītība

(L) Operācijas ar nekustamo īpašumu

BEZDARBS


3. BEZDARBS1

Bezdarbs pastāv visās brīvā tirgus ekonomikas valstīs. Bezdarba cēloņi ir saistīti gan ar paša bezdarbnieka

spēju konkurēt darba tirgū (izglītība, pieredze un prasmes), gan dažādiem ārējiem faktoriem (sezonāla rakstura tirgus

izmaiņas, darbinieku skaita samazināšana, ekonomiskā lejupslīde u.c.).

Pēdējos gados bezdarbnieku skaits samazinās

Sākoties ekonomiskajai lejupslīdei Latvijā, 2009. gadā ļoti strauji – vairāk nekā divas reizes – pieauga

bezdarbnieku skaits. 2010. gadā bezdarbnieku skaits sasniedza 205,8 tūkstošus, kas bija viens no augstākajiem

pēdējo 20 gadu laikā. Šobrīd darba devēji sāk izjust kvalificētu darbinieku trūkumu. Tajā pašā laikā daudziem

iedzīvotājiem darbaspējas vecumā ir grūti atrast darbu, kas atbilstu viņu vajadzībām un vēlmēm, tādēļ cilvēki

joprojām pamet valsti. Tāpēc pašlaik Latvijai raksturīga darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas

samazina darba tirgū pieejamo darbaspēku.

3.1. Bezdarbnieku skaits

Skaits (tūkst.)


Jauniešiem un senioriem darbu atrast ir visgrūtāk

Tā kā visaugstākā ekonomiskā aktivitāte ir iedzīvotājiem vecumā no 25 līdz 54 gadiem, tad arī bezdarbnieku

skaits šajā vecuma grupā ir vislielākais (aptuveni divas trešdaļas no kopējā bezdarbnieku skaita), bet vienu trešdaļu

veido jaunieši un vecāka gadagājuma iedzīvotāji. Jaunieši un seniori saskaras ar vislielākajām problēmām darba

meklējumos: jauniešu iespējas atrast darbu ietekmē pieredzes trūkums un zems izglītības līmenis, savukārt senioriem

nākas saskarties ar diskrimināciju darba tirgū vecuma dēļ. Plašāka datu analīze par šīm divām iedzīvotāju grupām

sadaļā „Jauniešu ekonomiskā aktivitāte” un „Vecāka gadagājuma iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte”.

1 Šeit un turpmāk bezdarbnieki 15–74 gadu vecumā.

0

30

60

90

120

150

180

210

240

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

BEZDARBS


3.2. Bezdarbnieku skaits pa vecuma grupām

Skaits (tūkst.)

Gads Pavisam 15–24 25–34 35–54 55–742

1995 226,1 53,9 54,3 85,5 32,4

1996 246,9 55,8 58,9 96,3 35,8

1997 176,2 39,3 41,8 78,9 16,3

1998 162,3 38,1 35,9 74,1 14,2

1999 161,4 34,7 38,7 75,5 12,5

2000 158,3 28,8 38,1 79,0 12,5

2001 148,2 28,9 33,5 72,9 13,0

2002 136,3 26,4 30,2 64,9 14,8

2003 126,7 25,5 25,0 64,3 11,9

2004 128,3 26,2 29,7 58,2 14,1

2005 108,4 19,8 24,6 50,2 13,9

2006 78,0 19,1 16,3 32,1 10,4

2007 68,1 15,3 14,9 30,2 7,7

2008 88,5 19,5 20,0 39,1 10,0

2009 192,9 43,6 43,9 84,1 21,2

2010 205,8 42,4 47,1 93,0 23,3

2011 166,6 31,8 39,0 73,2 22,6

2012 155,1 28,9 31,9 70,5 23,7

2013 120,4 21,5 26,9 54,3 17,6

2014 107,6 16,9 25,4 48,9 16,5


Ekonomiskās krīzes ietekmē bezdarba līmenis valstī trīskāršojās

Latvijas iekšzemes kopprodukta un bezdarba līmeņa dinamika parāda ekonomiskās izaugsmes un krīzes ietekmi

uz Latvijas darba tirgu. No 1996. līdz 2007. gadam Latvijā bija vērojama ekonomikas augšupeja – iekšzemes

kopprodukts pieauga, un bezdarba līmenis samazinājās no 20,7% 1996. gadā, kad darbu meklēja 246,9 tūkstoši

iedzīvotāju, līdz tā zemākajam līmenim 2007. gadā – 6,1%, kad darbu meklēja 68,1 tūkstotis iedzīvotāju.

Ekonomiskās krīzes ietekmē 2009. gadā Latvijas tautsaimniecība sasniedza ekonomiskās lejupslīdes zemāko līmeni –

iekšzemes kopprodukts strauji samazinājās, kas būtiski ietekmēja arī darba tirgu.

2 1995. gadā bezdarbnieki 55–69 gadu vecumā.

BEZDARBS


3.3. Iekšzemes kopprodukta un bezdarba līmeņa dinamika

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG02 un IKG10_01).

No 2008. līdz 2010. gadam bezdarba līmenis valstī trīskāršojās un 2010. gadā sasniedza 19,5%, kas bija otrs

augstākais bezdarba līmenis ES (augstākais bezdarba līmenis bija Spānijā 19,9%). Gan Latvijā, gan Spānijā bezdarba

līmenis bija divas reizes augstāks nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar ekonomiskās situācijas stabilizēšanos

Latvijā pēdējos gados iekšzemes kopprodukts pakāpeniski palielinājās un pozitīvas tendences parādījās arī darba

tirgū – 2014. gadā bezdarba līmenis samazinājās līdz 10,8% un tuvojās ES vidējam līmenim (10,2%), bet Spānijā

bezdarba līmenis turpināja pieaugt un 2014. gadā bija 24,5%. Visaugstākais bezdarba līmenis ES 2014. gadā bija

Grieķijā (26,5%), bet viszemākais – Vācijā (5%).

3.4. Bezdarba līmenis Latvijā un ES, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG02) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_urgan).

Ekonomiskajai situācijai stabilizējoties, Rīgas reģionā bezdarba līmenis samazinājās

visstraujāk

Ekonomiskās lejupslīdes laikā bezdarba līmenis visstraujāk pieauga Rīgas un Zemgales reģionā, kur

2007.–2010. gadā tas palielinājās par vairāk nekā 16 procentpunktiem, bet pārējos reģionos 8,6–12,9 procentpunktu

robežās. Ekonomiskajai situācijai valstī stabilizējoties, visstraujāk bezdarba līmenis samazinājās Rīgas reģionā (no

20,7

15,2 14,2 14,3 14,4 13,712,5 11,6 11,7

10,0

7,0 6,17,7

17,519,5

16,215,0

11,910,8

0

5

10

15

20

25

30

35

0

5

10

15

20

25

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Iekšzemes kopprodukts 2010. gada salīdzināmajās cenās, mljrd. eiro (kreisā ass)

Bezdarba līmenis, % (labā ass)

0

5

10

15

20

25

30

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Latvija Spānija ES Grieķija

BEZDARBS


21,9% 2010. gadā līdz 8,1% 2014. gadā). Arī Pierīgas un Zemgales reģionā no 2010. līdz 2014. gadam bezdarba

līmenis saruka straujāk nekā citos reģionos – gandrīz par 10 procentpunktiem. Pārējos reģionos bezdarba līmeņa

samazinājums minētajā periodā bija tikai 2,2–3,2 procentpunktu robežās.

3.5. Bezdarba līmenis Latvijas reģionos, %


Latvijā visaugstākais bezdarba līmenis ir jauniešiem

Visaugstākais bezdarba līmenis Latvijā ir jauniešiem 15–24 gadu vecumā, bet viszemākais – personām 65–74

gadu vecumā, jo līdz ar aiziešanu pensijā samazinās iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte, un tikai neliela daļa iesaistās

aktīvos darba meklējumos. Ekonomiskās krīzes laikā no 2008. līdz 2010. gadam visās vecuma grupās 25–64 gadu

robežās bezdarba līmenis pieauga līdzīgā tempā – no 9,7 līdz 10,8 procentpunktiem. Visstraujāk (par 22,6

procentpunktiem) bezdarba līmenis pieauga tieši jauniešu vidū, un tas joprojām saglabājas salīdzinoši augstāks nekā

citās vecuma grupās.

3.6. Bezdarba līmenis pa vecuma grupām, %


0

5

10

15

20

25

1996 2007 2010 2014

Rīgas reģions Pierīgas reģions Vidzemes reģions

Kurzemes reģions Zemgales reģions Latgales reģions

0

10

20

30

40

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

15–24 25–64 65–74

BEZDARBS


Bezdarba līmenis personām ar pamatizglītību vai zemāku ir četras reizes augstāks nekā

personām ar augstāko izglītību

Iegūtajam izglītības līmenim ir ļoti liela nozīme darba tirgū, ko pierāda sakarība – jo augstāks izglītības līmenis,

jo zemāks bezdarba līmenis. 2010. gadā, kad valstī bija viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem, personām ar

augstāko izglītību bezdarba līmenis sasniedza 10,6%, bet personām ar pamatizglītību vai zemāku tas bija pat trīs

reizes augstāks – 32,8%.

3.7. Bezdarba līmenis pēc iegūtā izglītības līmeņa, %

CSP aprēķins.

Visbiežāk darbu meklē ar draugu vai radu palīdzību

Gan Latvijā, gan ES dalībvalstīs visbiežāk bezdarbnieki par darba iespējām uzzina, jautājot radiniekiem un

draugiem, pētot laikrakstos, žurnālos vai internetā publicētos darba piedāvājumus, kā arī personīgi kontaktējoties ar

darba devējiem. Minētos informācijas avotus 2014. gadā Latvijā izmantoja 71–84% bezdarbnieku, bet ES – vidēji 63–

72% bezdarbnieku. Savukārt ar valsts nodarbinātības dienestu 2014. gadā gan Latvijā, gan ES kontaktējās gandrīz

50% bezdarbnieku, savukārt Horvātijā, Čehijā un Lietuvā – virs 80%.

3.8. Populārākās darba meklēšanas metodes Baltijas valstīs un ES 2014. gadā3, %

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ugmsw).

3 Bezdarbnieku, kuri norādījuši konkrēto metodi, īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā. Viens bezdarbnieks var būt

izmantojis vairākas metodes.

30,7

10,6

32,8

24,020,9

5,8

21,1

11,710,9

3,7

10,6

5,6

0

10

20

30

40

1996 2007 2010 2014

Pamatizglītība vai zemāka Vispārējā vidējā, arodizglītība vai profesionālā vidējā izglītība Augstākā izglītība

45,6

71,2

84,3

71,4

84,1

49,9

71,066,4

48,0

33,5

59,4

74,4

0

20

40

60

80

100

Kontaktēšanās ar valstsnodarbinātības dienestu

Personīga kontaktēšanāsar darba devējiem

Draugu, radu,arodbiedrību u.c.

iztaujāšana

Laikrakstos/žurnālos,internetā publicēto darba

piedāvājumu pētīšana


BEZDARBS


Latvijā ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars ir zemāks nekā vidēji ES

Ilgstošais bezdarbs ir aktuāla problēma gan Latvijā, gan ES. 2007. gadā līdz ar ekonomisko izaugsmi ilgstošo

bezdarbnieku skaits Latvijā sasniedza minimumu – 18,4 tūkstošus, taču ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars kopējā

bezdarbnieku skaitā joprojām saglabājās salīdzinoši augsts – 27%, un zemāko īpatsvaru (24,1%) sasniedza

2008. gadā. Ekonomiskās lejupslīdes laikā Latvijā ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars palielinājās vairāk nekā 2 reizes (no

24,1% 2008. gadā līdz 54,5% 2011. gadā), bet kopš 2012. gada tas katru gadu pakāpeniski samazinājās un 2014.

gadā sasniedza 43% (par 6,6 procentpunktiem mazāk nekā vidēji ES). ES gandrīz puse jeb 49,6% bezdarbnieku

2014. gadā bija bez darba 12 mēnešus un ilgāk, turklāt šim īpatsvaram katru gadu ir tendence pieaugt. Visaugstākais

ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars 2014. gadā bija Grieķijā (73,5%) un Slovākijā (70,2%), bet viszemākais – Zviedrijā

(18,9%).

3.9. Bezdarbnieku skaits pēc darba meklēšanas ilguma4

Skaits (tūkst.)

CSP aprēķins.

3.10. Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā Latvijā un ES, %

CSP aprēķins un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_upgan).

4 Aprēķinos nav iekļautas personas, kuras nav norādījušas darba meklēšanas ilgumu.

0

30

60

90

120

150

180

210

2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Līdz 11 mēnešiem 12 mēneši un ilgāk

0

20

40

60

80

100

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Latvija ES Grieķija Slovākija

BEZDARBS


Lielākā daļa bezdarbnieku iepriekš strādājuši kvalificētu darbinieku vai vienkāršo profesiju

grupā

Vislielākais risks kļūt par bezdarbnieku ir kvalificētu darbinieku un vienkāršo profesiju grupā strādājošajiem.

2014. gadā lielākā daļa jeb 61,4% bezdarbnieku ar darba pieredzi5 pēdējā darba vietā bija nodarbināti minētajās

profesiju grupās. No 2007. līdz 2010. gadam bezdarbnieku skaits visās profesiju grupās pieauga vairāk nekā 3 reizes,

taču visstraujāk – kalpotāju (zemākā līmeņa biroja darbinieku) un pakalpojumu darbinieku profesiju grupā.

3.11. Bezdarbnieki pēc profesiju grupas pēdējā darba vietā

Skaits (tūkstošos)


5 Bezdarbnieki, kuri darba attiecības pārtraukuši pēdējo 8 gadu laikā.

0

10

20

30

40

50

60

2002 2004 2006 2008 2010 2012 2014

Vadītāji un speciālisti Kalpotāji un pakalpojumu darbinieki

Kvalificēti darbinieki Vienkāršās profesijas

EKONOMISKI NEAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI


4. EKONOMISKI NEAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI1

Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties ne tikai Latvijā, bet arī ES. Tikai ekonomiskās

lejupslīdes laikā no 2009. līdz 2010. gadam Latvijā bija neliels ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita pieaugums,

savukārt, stabilizējoties ekonomiskajai situācijai valstī, ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits atkal turpināja

samazināties.

4.1. Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas


Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars Latvijā ir zemāks nekā vidēji ES

Kopš 2000. gada, kad ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars sasniedza maksimumu (39,9%), tas ir

samazinājies līdz 33,7% 2014. gadā, kas ir par 2,3 procentpunktiem zemāks rādītājs nekā vidēji ES. Visaugstākais

neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars ES 2014. gadā bija Itālijā, kur tas sasniedza 44,2%, bet viszemākais – Zviedrijā (28%).

4.2. Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars, %


1 Šeit un turpmāk ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā.

-8

-6

-4

-2

0

2

4

6

8

-800

-600

-400

-200

0

200

400

600

800

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits, tūkstošos

Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas, %

35,536,8

37,638,4

39,9 39,538,4 38,3 37,8 37,9

35,834,4

32,834,2

35,4 35,533,9 34,0 33,7

20

22

24

26

28

30

32

34

36

38

40

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014



Lielākā daļa no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem – jaunieši un seniori

Lielāko daļu no visiem ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem veido jaunieši 15–24 gadu vecumā, kuri pārsvarā

vēl mācās vai studē, un vecāka gadagājuma iedzīvotāji 65–74 gadu vecumā, kad ekonomiskā aktivitāte samazinās līdz

ar pensijas vecumu sasniegšanu. 2014. gadā gandrīz trīs piektdaļas jeb 59,7% no visiem ekonomiski neaktīvajiem

iedzīvotājiem veidoja šo abu vecuma grupu iedzīvotāji – attiecīgi jaunieši 25,2% un seniori 34,5%.

4.3. Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits pa vecuma grupām

Skaits (tūkst.)

Gads Pavisam 15–24 25–34 35–44 45–54 55–64 65–742

1995 578,8 159,1 47,0 37,7 42,8 183,8 108,4

1996 656,3 159,5 48,8 31,7 46,0 173,3 197,0

1997 676,4 171,5 46,1 38,8 46,8 173,4 199,7

1998 689,3 181,8 46,2 38,6 40,7 176,5 205,5

1999 703,5 192,6 48,6 40,5 44,6 175,4 201,8

2000 728,3 211,7 48,1 42,1 49,7 174,0 202,7

2001 707,5 211,6 48,2 37,1 48,4 161,9 200,4

2002 681,9 206,4 47,9 43,7 46,0 144,0 193,8

2003 676,6 211,4 47,6 36,7 46,7 137,6 196,5

2004 663,5 213,6 47,9 39,3 45,7 124,1 192,9

2005 659,9 213,2 51,7 37,9 46,7 118,5 191,8

2006 619,3 202,6 48,2 32,7 46,5 106,2 183,2

2007 590,1 194,7 44,5 33,8 39,1 96,0 182,0

2008 559,1 190,5 39,0 24,3 38,7 89,7 176,9

2009 572,8 186,4 40,4 25,5 37,6 94,5 188,5

2010 578,8 177,8 33,6 28,7 37,8 105,3 195,6

2011 567,1 171,3 34,9 30,7 37,4 101,1 191,7

2012 529,3 151,0 35,3 27,5 35,5 96,7 183,2

2013 521,8 142,8 34,6 30,4 39,2 99,7 175,2

2014 503,5 126,7 36,8 30,8 37,9 97,4 174,0


2014. gadā gandrīz puse (45,7%) ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju pēc statusa bija nestrādājoši pensionāri, bet

nedaudz mazāk kā ceturtā daļa jeb 23,1% bija skolēni vai studenti, kas kopā veidoja lielāko daļu jeb 68,8% no visiem

ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem. No 1996. līdz 2008. gadam par 11 procentpunktiem pieauga skolēnu un

studentu īpatsvars ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitā (no 19,5% 1996. gadā līdz 30,5% 2008. gadā). Attiecīgi

nestrādājošo pensionāru un citu ekonomiski neaktīvo personu grupu īpatsvars samazinājās, taču kopš 2009. gada

vērojama pretēja tendence – skolēnu un studentu īpatsvars ik gadu pakāpeniski samazinās un 2014. gadā bija 23,1%.

2 1995. gadā ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji 65–69 gadu vecumā.



4.4. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji pēc statusa, %


Sestā daļa ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju vēlas strādāt, taču darbu nemeklē

2014. gadā Latvijā nedaudz vairāk kā sestā daļa jeb 17,2% ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju vēlējās strādāt,

taču darbu nemeklēja, turklāt mazliet vairāk nekā puse (56,7%) no tiem bija gatavi uzsākt darbu nekavējoties, bet

tomēr to nemeklēja. Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju kopskaitā šo personu īpatsvars veidoja 9,8%, kas ir septītais

augstākais rādītājs ES. Darba nemeklēšanas iemesli ir dažādi – pensionēšanās, mācības, veselības problēmas vai

invaliditāte, personiski vai ģimenes apstākļi, zaudētas cerības atrast darbu un citi. Personiskus vai ģimenes apstākļus

kā darba nemeklēšanas iemeslu pārsvarā norāda sievietes. 2014. gadā no visiem, kas nemeklēja darbu personisku vai

ģimenes apstākļu dēļ, 80,7% bija sievietes, no kurām lielākā daļa jeb 66,9% bija mājsaimnieces. Tikai 1,2% no visiem

Latvijas ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem 2014. gadā meklēja darbu, lai gan nebija gatavi 2 nedēļu laikā to

uzsākt, kas ir par 0,4 procentpunktiem zemāk nekā vidēji ES.

4.5. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji pēc darba meklēšanas iniciatīvas

2006 2010 2014

1000 % 1000 % 1000 %

Pavisam 619,3 100,0 578,8 100,0 503,5 100,0

Meklēja darbu3 7,5 1,2 4,9 0,8 6,1 1,2

Nemeklēja darbu 611,9 98,8 573,9 99,2 497,4 98,8

tai skaitā:

vēlējās strādāt 177,7 28,7 136,1 23,5 86,7 17,2

nevēlējās strādāt 434,2 70,1 437,8 75,6 410,7 81,6

CSP aprēķins.

3 Meklēja darbu, bet nebija gatavi 2 nedēļu laikā sākt strādāt.

19,5

25,5

29,1

27,8

23,1

51,9

48,9

41,5

45,8

45,7

10,1

7,5

7,2

8,0

10,3

9,6

9,0

8,8

9,4

12,2

8,9

9,2

13,2

9,1

8,7

0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100

1996

2000

2005

2010

2014

Skolēni, studenti Pensionāri, kas saņem tikai pensiju

Personas ar invaliditāti, ilgstoši darbnespējīgie Mājsaimnieki/-ces

Citi



4.6. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji pēc darba nemeklēšanas iemesla, %


Joprojām salīdzinoši augsts iedzīvotāju īpatsvars, kuri zaudējuši cerības atrast darbu

Palielinoties bezdarba līmenim, ekonomiskās lejupslīdes laikā strauji pieauga to ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju

īpatsvars, kuri zaudējuši cerības atrast darbu (no 3% 2008. gadā līdz 8,3% 2010. gadā). Tomēr, neskatoties uz

ekonomiskās situācijas uzlabošanos, Latvijā joprojām saglabājas salīdzinoši augsts šo personu īpatsvars – 2014. gadā

tie bija 26,6 tūkstoši jeb 5,4% no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem, kuri nemeklēja darbu (augstākais īpatsvars

ir Portugālē – 14,6%, zemākais Lielbritānijā – 0,4%). 2014. gadā lielākā daļa jeb 73,3% no visiem ekonomiski

neaktīvajiem iedzīvotājiem, kuri zaudējuši cerības atrast darbu, bija personas, kuras vēlējās strādāt, taču darbu

nemeklēja, bet nedaudz vairāk kā ceturtā daļa jeb 26,7% bija personas, kuras nevēlējās strādāt.

4.7. Bezdarba līmenis un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju, kuri zaudējuši cerības atrast darbu,

īpatsvars4 %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG02 un NBG34).

4 Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars, kuri zaudējuši cerības atrast darbu, to ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju

skaitā, kuri nemeklēja darbu.

54,4

40,3

43,3

44,6

26,8

28,6

27,7

23,4

2,4

9,6

9,4

11,9

5,9

11,0

8,3

11,1

5,8

5,1

8,3

5,4

4,7

5,5

2,9

3,6

0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100

2001

2005

2010

2014

Pensionēšanās Mācības Slimība, ievainojums, invaliditāte

Personiski vai ģimenes apstākļi Zaudētas cerības atrast darbu Cits

6,8 6,5 6,95,8

7,16,1 5,7

5,14,1

3,3 3,0

6,4

8,3

7,05,9 6,0

5,4

0

4

8

12

16

20

1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Bezdarba līmenis Zaudētas cerības atrast darbu

VĪRIEŠI UN SIEVIETES


5. VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE1

Sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām. Arī Latvijas likumdošanā sievietēm un vīriešiem

noteiktas vienādas tiesības. Lai gan dzimumu līdztiesību ES regulē vairāki tiesību akti, tomēr dzimumu atšķirības darba

tirgū pastāv joprojām – sievietes biežāk strādā zemāk apmaksātās nozarēs un retāk ieņem amatus, kuros tiek

pieņemti lēmumi.

Sieviešu ekonomiskās aktivitātes līmenis Latvijā pārsniedz vidējo ES līmeni

Latvijā jau sen ir bijis pašsaprotami, ka sievietes aktīvi iesaistās darba tirgū. 2014. gadā Latvijā sieviešu

ekonomiskās aktivitātes līmenis bija 62,1%, kas bija par 9,1 procentpunktu zemāks nekā vīriešiem, bet par 3,9

procentpunktiem pārsniedza vidējo ekonomiskās aktivitātes līmeni sievietēm ES. Sieviešu ekonomiskā aktivitāte visās

ES dalībvalstīs ir zemāka nekā vīriešu. Vislielākā atšķirība ir Maltā, kur sieviešu aktivitātes līmenis 2014. gadā bija par

26,2 procentpunktiem zemāks nekā vīriešu, bet vismazākā – Somijā, kur šī atšķirība bija tikai 4,5 procentpunkti.

5.1. Ekonomiskā aktivitāte pēc dzimuma, %

Vīrieši Sievietes


Vīriešu nodarbinātības līmenis ekonomiskās krīzes laikā samazinājās straujāk

Sieviešu nodarbinātības līmenis ir nedaudz zemāks kā vīriešu (2014. gadā sievietēm – 56%, vīriešiem –

62,8%), taču tas pārsniedz vidējo nodarbinātības līmeni sievietēm ES. Savukārt vīriešu nodarbinātības līmenis Latvijā

ir zemāks nekā ES, un tikai laikā no 2006. līdz 2008. gadam tas pārsniedza vidējo ES rādītāju. Sieviešu nodarbinātības

līmenis Latvijā augstāko līmeni (57,5%) sasniedza 2008. gadā, bet vīriešu – 2007. gadā, palielinoties līdz 67,8%.

1 Šeit un turpmāk ekonomisko aktivitāti raksturojošie rādītāji par personām 15–74 gadu vecumā.

0

5

10

15

20

25

30

35

40

40

45

50

55

60

65

70

75

80

1996

1997

1998

1999

2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

2012

2013

2014

Ekonomiskās aktivitātes līmenis

Bezdarba līmenis

0

5

10

15

20

25

30

35

40

40

45

50

55

60

65

70

75

80

1996

1997

1998

1999

2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

2012

2013

2014

Ekonomiskās aktivitātes līmenis

Bezdarba līmenis



Sākoties ekonomikas lejupslīdei, strauji samazinājās nodarbinātības līmenis gan vīriešiem, gan sievietēm. Vīriešu

nodarbinātības līmenis samazinājās straujāk – par 11,2 procentpunktiem (no 67,1% 2008. gadā līdz 55,9% 2010.

gadā), bet sieviešu – par 4,6 procentpunktiem. No 2011. gada situācija darba tirgū pakāpeniski uzlabojas gan

vīriešiem, gan sievietēm, taču vīriešu nodarbinātības līmenis pieaug ātrāk nekā sievietēm.

5.2. Nodarbinātības līmenis Latvijā un ES pēc dzimuma, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG02) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ergan).

Līdz ar aktīvāku sieviešu iesaistīšanos darba tirgū, nodarbinātības līmeņa atšķirība pa vecuma grupām pēc

dzimuma ir izlīdzinājusies. 1996. gadā nodarbinātības līmenis vīriešiem gandrīz visās vecuma grupās bija augstāks

nekā sievietēm. Savukārt 2014. gadā vīriešu nodarbinātības līmenis bija augstāks 20–39 gadu vecumā, bet citās

vecuma grupās – līdzīgs vai nedaudz zemāks nekā sievietēm.

5.3. Nodarbinātības līmenis pa vecuma grupām un pēc dzimuma, %

1996 2014


40

45

50

55

60

65

70

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Vīrieši (LV) Sievietes (LV) Vīrieši (ES) Sievietes (ES)

0

20

40

60

80

10015–19

20–24

25–29

30–34

35–39

40–4445–49

50–54

55–59

60–64

65–74

Vīrieši Sievietes

0

20

40

60

80

10015–19

20–24

25–29

30–34

35–39

40–4445–49

50–54

55–59

60–64

65–74

Vīrieši Sievietes



Salīdzinot ar ES, Latvijā daudz mazāka daļa sieviešu izvēlas strādāt nepilnu darba laiku

Gan Latvijā, gan ES nepilnu darba laiku biežāk izvēlas strādāt sievietes. 2014. gadā Latvijā 9,6% nodarbināto

sieviešu strādāja nepilnu darba laiku, taču ES sieviešu, kas strādā nepilnu darba laiku, īpatsvars bija gandrīz 3,5 reizes

augstāks (32,8%). 2014. gadā ES augstākais nepilnu darba laiku nodarbināto sieviešu īpatsvars bija Nīderlandē

(76,9%), Vācijā (46,9%) un Austrijā (46,8%), bet viszemākais – Bulgārijā (3%). Latvijā atšķirība starp nepilnu darba

laiku nodarbināto sieviešu un vīriešu īpatsvaru ir salīdzinoši neliela (2014. gadā 4,5 procentpunkti), bet citās ES

dalībvalstīs – ievērojama (Nīderlandē – 49,1 procentpunkts, Vācijā 36,4 procentpunkti, un Austrijā – 36,2

procentpunkti).

5.4. Nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars2 pēc dzimuma Latvijā un atsevišķās ES

dalībvalstīs 2014. gadā, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG11) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_eppga).

Latvijā sievietes pamatdarbā strādā vairāk stundu nekā sievietes vidēji ES

Latvijā no 2002. līdz 2014. gadam bija vērojams straujākais vīriešu pamatdarbā nostrādāto stundu skaita

samazinājums ES – par 9,9% (no 43,6 stundām nedēļā 2002. gadā līdz 39,3 stundām nedēļā 2014. gadā). No 2002.

līdz 2008. gadam vīrieši Latvijā vidēji nedēļā faktiski nostrādāja vairāk nekā 40 stundas nedēļā, kas pārsniedza vidējos

ES rādītājus, bet kopš 2009. gada nostrādāto stundu skaits nedēļā vairs nepārsniedz 40 stundas nedēļā un ir zemāks

nekā vidēji ES. 2014. gadā visvairāk stundu ES vīrieši strādāja Grieķijā (42,5 stundas), bet vismazāk – Nīderlandē

(36,6 stundas).

Latvijā sievietes pamatdarbā vidēji nedēļā strādā gandrīz par piecām stundām vairāk nekā sievietes ES (2014.

gadā Latvijā 37,8 stundas, bet ES – 32,9 stundas). ES augstākais nostrādāto stundu skaits nedēļā sievietēm ir

Bulgārijā (2014. gadā 39,6 stundas). Tāpat kā vīriešiem, arī sievietēm Nīderlandē ir mazākais nostrādāto stundu skaits

vidēji nedēļā (2014. gadā 25,7 stundas).

2 Nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā.

0 5 10 15 20 25 30 35 40 45 50 55 60 65 70 75 80

Nīderlande

Vācija

Austrija

Lielbritānija

Beļģija

ES

Latvija

Ungārija

Horvātija

Slovākija

Bulgārija

Sievietes Vīrieši



5.5. Faktiski vidēji nedēļā nostrādāto stundu skaits pamatdarbā (pilnā un nepilnā darba laikā)

Latvijā un ES pēc dzimuma

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG13) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ewhais).

Lai arī 2002. un 2003. gadā vīrieši Latvijā normālā (pilnā) darba laikā strādāja visvairāk stundu ES (attiecīgi

45,2 stundas un 44,7 stundas), no 2002. līdz 2014. gadam vīriešu nostrādāto stundu skaits Latvijā ir samazinājies par

10,8% (no 45,2 stundām 2002. gadā līdz 40,3 stundām 2014. gadā), kas ir visstraujākais samazinājums ES. Kopš

2008. gada Latvijā vīrieši normālā (pilnā) darba laikā strādā mazāk stundu nekā vīrieši ES. Savukārt sievietes normālā

darba laikā Latvijā strādā vairāk nekā vidēji ES un no 2002. līdz 2006. gadam nostrādāja pat visvairāk stundu ES.

Kopš 2010. gada atšķirība starp sieviešu un vīriešu nostrādāto stundu skaitu normālā (pilnā) darba laikā Latvijā ir

izlīdzinājusies un ir mazāka nekā 1 stunda.

No 2002. līdz 2014. gadam nepilnā darba laikā nostrādāto stundu skaits vīriešiem Latvijā samazinājās par 2,9

stundām, bet sievietēm par 2,3 stundām. Pēdējos gados vīriešu un sieviešu nepilnā darba laikā nostrādāto stundu

skaita starpība samazinājās un bija mazāka nekā 1 stunda, taču 2014. gadā atkal palielinājās un sasniedza 1,4

stundas. ES visvairāk stundu nepilnā darba laikā vīrieši strādā Rumānijā (2014. gadā 27,1 stunda), bet sievietes –

Zviedrijā (2014. gadā 24,4 stundas). Savukārt vismazāk stundu nepilnā darba laikā pēdējos gados strādā Portugālē

(2014. gadā vīrieši 15,2 stundas un sievietes 16,2 stundas).

5.6. Faktiski vidēji nedēļā nostrādāto stundu skaits nepilnā darba laikā pēc dzimuma

CSP aprēķins.

30

32

34

36

38

40

42

44

2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


15

20

25

30

2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Vīrieši Sievietes



Izglītības, veselības un sociālās aprūpes nozarē dominē sievietes, bet būvniecībā – vīrieši

Nodarbināto sadalījumā pa profesijām un saimniecisko darbību veidiem ne tikai Latvijā, bet arī ES ir vērojama

horizontālā segregācija, tas ir, noteikta veida profesijās un saimniecisko darbību veidos pārsvarā strādā viena

dzimuma personas. Latvijā augsts sieviešu īpatsvars ir izglītībā (P), veselībā un sociālajā aprūpē (Q), bet vīriešu –

būvniecībā (F). 2014. gadā no visiem veselības un sociālās aprūpes nozarē strādājošajiem 84,2% bija sievietes, bet

izglītības nozarē – 81,4%, savukārt būvniecībā 91,8% nodarbināto bija vīrieši. Vienīgais saimnieciskās darbības veids,

kurā dzimumu dalījums bija līdzīgs ir operācijas ar nekustamo īpašumu (L), kur 2014. gadā 50,4% nodarbināto bija

sievietes un 49,6% – vīrieši.

5.7. Dzimumu segregācija pa saimniecisko darbību veidiem (NACE 2. red.) 2014. gadā, %

CSP aprēķins.

Nodarbināto skaits Latvijā pa visiem saimniecisko darbību veidiem nav sadalījies vienmērīgi – ir nozares, kurās

nodarbināto skaits ir liels (piemēram, vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un automobiļu, motociklu remonts (G),

apstrādes rūpniecība (C)), taču ir saimniecisko darbību veidi, kuros nodarbināto skaits ir salīdzinoši mazs (piemēram,

ūdens apgāde, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošana un sanācija (E), elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde

un gaisa kondicionēšana (D)). Arī nodarbināto skaita sadalījums starp dzimumiem pa saimniecisko darbību veidiem

nav vienmērīgs.

2014. gadā trīs populārākie saimniecisko darbību veidi, kuros strādāja liela daļa nodarbināto sieviešu, bija

vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība (G) (82,8 tūkstoši jeb 18,6%), izglītība (P) (69,2 tūkstoši jeb 15,5%) un

0 25 50 75 100

(Q) Veselība un sociālā aprūpe

(S) Citi pakalpojumi

(P) Izglītība

(I) Izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi

(K) Finanšu un apdrošināšanas darbības

(M) Profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi

(R) Māksla, izklaide un atpūta

(G) Tirdzniecība; automobiļu un motociklu remonts

(O) Valsts pārvalde; obligātā sociālā apdrošināšana

(L) Operācijas ar nekustamo īpašumu

(N) Administratīvo un apkalpojošo dienestu darbība

(C) Apstrādes rūpniecība

(J) Informācijas un komunikācijas pakalpojumi

(A) Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība

(H) Transports un uzglabāšana

(F) Būvniecība

Vīrieši Sievietes



apstrādes rūpniecība (C) (47,7 tūkstoši jeb 10,7%). Savukārt vīrieši pārsvarā strādāja apstrādes rūpniecībā (C) (71,1

tūkstoši jeb 16,2%), būvniecībā (F) (67,2 tūkstoši jeb 15,3%), transporta un uzglabāšanas nozarē (H) (60,7 tūkstoši

jeb 13,8%).

5.8. Nodarbinātie pa saimniecisko darbību veidiem (NACE 2. red.) pēc dzimuma 2014. gadā

Skaits (tūkst.)


Atsevišķās profesiju grupās ir vērojama dzimumu segregācija

Tāpat kā dalījumā pa saimniecisko darbību veidiem arī nodarbināto sadalījumā pa profesijām ir vērojama

dzimumu segregācija. Profesiju pamatgrupas, kurās galvenokārt ir nodarbinātas sievietes, ir pakalpojumu un

tirdzniecības darbinieki (2014. gadā 76,3% no profesijā nodarbinātajiem) un kalpotāji (zemākā līmeņa biroju

darbinieki) (2014. gadā 75,7% no profesijā nodarbinātajiem). Savukārt tipiskās „vīriešu profesijas” Latvijā ir iekārtu,

mašīnu operatori un izstrādājumu montieri un kvalificēti strādnieki un amatnieki (2014. gadā vīriešu īpatsvars no

profesijā nodarbinātajiem attiecīgi bija 91,7% un 83,1%).

5.9. Dzimumu segregācija profesiju pamatgrupās 2014. gadā, %

CSP aprēķins.

0

20

40

60

80

100

A C F G H I J K L M N O P Q R S

Vīrieši Sievietes

0 25 50 75 100

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

Kalpotāji

Vecākie speciālisti

Speciālisti

Vienkāršās profesijas

Vadītāji

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības unzivsaimniecības darbinieki

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

Vīrieši Sievietes



Sievietes vairāk ir nodarbinātas augstāk kvalificētās profesiju grupās nekā vīrieši, kas skaidrojams ar to, ka

nodarbināto sieviešu izglītības līmenis ir augstāks nekā vīriešiem. 2014. gadā augstākā izglītība bija 43,1%

nodarbināto sieviešu, bet vīriešiem gandrīz uz pusi mazāk – tikai 24,8%.

2014. gadā populārākās profesiju pamatgrupas, kurās strādāja liels sieviešu skaits bija pakalpojumu un

tirdzniecības darbinieki (103,9 tūkstoši jeb 23,3%), vecākie speciālisti (99,5 tūkstoši jeb 22,3%) un speciālisti (69

tūkstoši jeb 15,5%). Savukārt visvairāk vīriešu bija nodarbināti kā kvalificēti strādnieki un amatnieki (95,7 tūkstoši jeb

21,8%), iekārtu, mašīnu operatoru un izstrādājumu montieri (78,3 tūkstoši jeb 17,9%) un vienkāršās profesijās (54,2

tūkstoši jeb 12,4%).

5.10. Nodarbinātie profesiju pamatgrupās pēc dzimuma 2014. gadā

Skaits (tūkst.)


Sievietes biežāk nekā vīrieši izvēlas būt darba ņēmējas un attiecīgi retāk pašnodarbinātas un darba devējas.

2014. gadā 91,2% nodarbināto sieviešu un 85,6% nodarbināto vīriešu bija darba ņēmēji.

Neskatoties uz to, ka lielāks īpatsvars vīriešu strādā zemākas kvalifikācijas profesijās, viņi saņem augstāku

atalgojumu. 2014. gadā 64,7% sieviešu darba ņēmēju neto (pēcnodokļu) darba samaksa bija līdz 450 EUR, bet vīriešu

īpatsvars, kas saņēma šādu darba samaksu bija daudz zemāks – 46,3%.

49,1

51,4

42,3

12,2

32,2

19,3

95,7

78,3

54,2

38,7

99,5

69,0

38,1

103,9

10,9

19,5

7,1

58,4

0 20 40 60 80 100 120

Vadītāji

Vecākie speciālisti

Speciālisti

Kalpotāji

Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki

Kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības,zivsaimniecības darbinieki

Kvalificēti strādnieki un amatnieki

Iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri

Vienkāršās profesijas

Vīrieši Sievietes



5.11. Darba ņēmēju neto darba samaksas lielums pa dzimumiem3 2014. gadā, %

Vīrieši Sievietes


Ekonomiskā krīze vairāk ietekmēja vīriešu bezdarba līmeni

Sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, vīriešu bezdarbnieku skaits pieauga straujāk (2009. gadā, salīdzinot ar

2008. gadu, vīriešu bezdarbnieku skaits pieauga par 136,4%, bet sieviešu par 95,5%), jo vīrieši vairāk strādāja tādās

nozarēs, kā ražošana un būvniecība, ko ekonomiskā krīze ietekmēja visvairāk.

5.12. Bezdarba līmenis pa dzimumiem, %


Vīriešu bezdarba līmenis Latvijā ir augstāks nekā sieviešu bezdarba līmenis, vienīgi 2003. un 2004. gadā tas

bija nedaudz zemāks par sieviešu bezdarba līmeni. 2010. gadā šis rādītājs vīriešiem sasniedza augstāko līmeni

(22,7%), kas bija par 13,1 procentpunktu augstāks nekā vidējais vīriešu bezdarba līmenis ES (9,6%). Savukārt

sieviešu bezdarba līmenis 2010. gadā sasniedza 16,3%, kas bija par 6,4 procentpunktiem zemāks nekā vīriešiem, taču

par 6,8 procentpunktiem augstāks nekā vidēji sievietēm ES (9,5%). Sieviešu bezdarba līmenis ES līdz 2008. gadam

bija nedaudz augstāks nekā vīriešiem, bet kopš 2009. gada tas ir izlīdzinājies.

3 Aprēķinos ietverti tikai tie darba ņēmēji, kuriem ir zināma darba samaksa, neietverot tos, kuriem darba samaksa netika aprēķināta vai izmaksāta vai darba algas lielums nav uzrādīts.

Līdz 285,0015,2

285,01-450,0031,1

450,01-700,0033,0

700,01-1400,0017,9

1400,01 un vairāk2,8

Līdz 285,0024,5

285,01-450,0040,2

450,01-700,0024,2

700,01-1400,0010,1

1400,01 un vairāk1,0

0

5

10

15

20

25

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Vīrieši Sievietes



5.13. Bezdarba līmenis pa dzimumiem Latvijā un ES, %


Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars pēdējo gadu laikā pakāpeniski samazinās

Pirms ekonomiskās lejupslīdes (2006. līdz 2009. gadā) ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā

Latvijā gan vīriešiem, gan sievietēm bija zemāks nekā vidēji ES (vīriešiem par 6–14 procentpunktiem, bet sievietēm

par 9–19 procentpunktiem). Kopš 2010. gada vīriešu ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latvijā ļoti strauji pieauga un

2011. gadā sasniedza augstāko līmeni jeb 59%, kas par 15,4 procentpunktiem pārsniedza vidējo ilgstošo bezdarba

īpatsvaru vīriešiem ES. Kopš 2012. gada ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars ik gadu pakāpeniski samazinājās un 2014.

gadā noslīdēja līdz 44,9%, kas bija par 5,2 procentpunktiem zemāks nekā vidēji ES. Sieviešu ilgstošo bezdarbnieku

īpatsvars pieauga lēnākā tempā un augstāko līmeni (50,4%) sasniedza 2012. gadā. Savukārt 2013. gadā tas sāka

samazināties un 2014. gadā bija 40,7%, kas bija par 8,4 procentpunktiem zemāks nekā ES.

5.14. Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā pa dzimumiem Latvijā un ES, %

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_upgan).

0

5

10

15

20

25

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


15

20

25

30

35

40

45

50

55

60

2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014




Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars svārstās ap 30% – vīriešiem un 40% – sievietēm

Lielākā daļa no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem ir sievietes (2014. gadā 60%). Taču pozitīvi ir tas, ka

ekonomiski neaktīvo sieviešu īpatsvars sieviešu kopskaitā Latvijā ir zemāks nekā vidēji ES. Ekonomiski neaktīvo

sieviešu īpatsvars ES ik gadu pakāpeniski samazinās, bet Latvijā tas ir mainīgs – līdz 2008. gadam tam bija tendence

samazināties, bet ekonomiskās lejupslīdes laikā tas atkal pieauga un pēdējos gados saglabājas praktiski nemainīgs –

38% robežās. Latvijā ekonomiski neaktīvo vīriešu īpatsvars līdzīgi kā vidēji ES kopš 2000. gada būtiski nav mainījies –

tas turpina saglabāties apmēram 30%.

5.15. Ekonomiski neaktīvo sieviešu īpatsvars sieviešu kopskaitā Latvijā un ES, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG01) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_ipga).

Ekonomiski neaktīvo vīriešu un sieviešu skaitu veido divas lielākās grupas – nestrādājošie pensionāri un skolēni,

studenti. Senioru vecuma grupā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu atšķirīgā dzīves ilguma dēļ (sievietes Latvijā dzīvo vidēji

par 10 gadiem ilgāk nekā vīrieši). Tāpēc arī nestrādājošo pensionāru vidū sieviešu skaits ir ievērojami lielāks nekā

vīriešu – līdz pat 2 reizēm. Gan sieviešu, gan vīriešu vidū ir tendence palielināties mājsaimnieku/-ču īpatsvaram.

Sieviešu mājsaimnieču īpatsvars laikā no 1996. līdz 2014. gadam ir palielinājies par 2,8 procentpunktiem, bet vīriešu

mājsaimnieku īpatsvars – pat par 3,6 procentpunktiem.

5.16. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji pēc statusa un dzimuma 2014. gadā, %

VĪRIEŠI SIEVIETES


45,8 45,144,2 43,8 43,0 43,5

41,640,4

38,1 38,4 38,939,6

37,8 37,8 37,9

30

35

40

45

50

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Sievietes (LV) Sievietes (ES)

Pensionāri42,9

Skolēni, studenti

27,2

Personas ar invaliditāti

13,7

Mājsaimnieki6,4

Citi9,8

Pensionāres47,6

Skolnieces, studentes

20,4

Personas ar invaliditāti

8,0

Mājsaimnieces16,0

Citas8,0



Tā kā pensionāri, skolēni un studenti veido lielāko ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju daļu, tad gan sievietēm, gan

vīriešiem galvenie darba nemeklēšanas iemesli attiecīgi ir pensionēšanās un mācības vai studijas. 2014. gadā 46,6%

neaktīvo sieviešu un 41,7% ekonomiski neaktīvo vīriešu darbu nemeklēja, jo bija pensionējušies, bet 20,7% sieviešu

un 27,5% vīriešu – mācījās. Sievietēm nozīmīgs darba nemeklēšanas iemesls ir arī personiski un ģimenes apstākļi

(2014. gadā 14%), bet vīriešiem – zaudētas cerības atrast darbu (2014. gadā 7,1%). Vidējais vecums personām,

kuras zaudējušas cerības atrast darbu, 2014. gadā bija 48 gadi (47 gadi vīriešiem un 49 gadi sievietēm). Ņemot vērā,

ka šobrīd Latvijā tiek palielināts pensionēšanās vecums, pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem ir svarīgi būt

nodarbinātiem, bet realitātē tā ir viena no riska grupām, kurām darba zaudēšanas gadījumā ir grūtāk atkal veiksmīgi

konkurēt darba tirgū.

JAUNIEŠI


6. JAUNIEŠU1 EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE

Jauniešu nodarbinātība un augstie jauniešu bezdarba rādītāji ir aktuāli ne tikai Latvijā, bet arī citās ES

dalībvalstīs. Jauniešu iesaiste darba tirgū ES mērogā tiek veicināta ar iniciatīvas „Jauniešu garantija” palīdzību, kurai ir

pievienojusies arī Latvija. Iniciatīva „Jauniešu garantija” palīdz jauniešiem iesaistīties nodarbinātībā, apmācībā vai

izglītības ieguvē. Lai gan pēdējos gados valstī ekonomiskā situācija uzlabojas, kas pozitīvi ietekmē arī jauniešu

situāciju darba tirgū, jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augsts.

20 gados ekonomiski aktīvo jauniešu skaits ir samazinājies uz pusi

Samazinoties iedzīvotāju skaitam Latvijā, 20 gadu laikā ekonomiski aktīvo jauniešu skaits ir samazinājies uz

pusi, bet ekonomiski neaktīvo – par piektdaļu. 2014. gadā Latvijā bija 85,9 tūkstoši ekonomiski aktīvo jauniešu 15–24

gadu vecumā (tai skaitā 69,1 tūkstoši nodarbināto un 16,9 tūkstoši bezdarbnieki), bet ekonomiski neaktīvi bija 126,7

tūkstoši jauniešu.

6.1. Ekonomiski aktīvo un neaktīvo jauniešu skaita dinamika

Skaits (tūkst.)

CSP aprēķins un CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG06 un NBG32).

Ekonomiski neaktīvo jauniešu īpatsvars jauniešu kopskaitā visās Baltijas valstīs ir augstāks nekā vidēji ES.

Latvijā 2014. gadā 59,6% jauniešu bija ekonomiski neaktīvi (ES – 58,3%). Lielākā daļa jeb 89,1% Latvijas ekonomiski

neaktīvo jauniešu darbu nemeklēja, jo mācījās, savukārt ģimenes apstākļu vai veselības problēmu dēļ darbu

nemeklēja 7,5%, cerības atrast darbu bija zaudējuši 1,2% jauniešu, citu iemeslu dēļ (nevēlas strādāt, nav

nepieciešamības strādāt, uzsāks mācības u.c.) darbu nemeklēja 2,2%.

1 Šeit un turpmāk jaunieši 15–24 gadu vecumā.

80

100

120

140

160

180

200

220

1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Ekonomiski aktīvi Ekonomiski neaktīvi

JAUNIEŠI


Latvijā jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, īpatsvars ir zemāks nekā vidēji ES

Analizējot jauniešu situāciju darba tirgū, arvien biežāk ES politikas veidotāji izmanto jēdzienu NEET (not in

employment, education or training) — „ne nodarbinātībā, ne izglītībā vai mācībās”. Saistībā ar jauniešu bezdarbu šīs

grupas jaunieši tiek uzskatīti par vienu no problemātiskākajām grupām. Jauniešus pēc ekonomiskās aktivitātes statusa

un piedalīšanās izglītībā attiecīgi var iedalīt 4 grupās:

jaunieši, kuri tikai mācās (nestrādājoši);

jaunieši, kuri mācās un strādā;

jaunieši, kuri strādā, bet nemācās;

jaunieši, kuri nemācās un nestrādā (NEET).

6.2. Jaunieši pēc ekonomiskās aktivitātes statusa

2002 2006 2010 2014

1000 % 1000 % 1000 % 1000 %

Jaunieši (15–24)2 336,2 100,0 342,6 100,0 295,1 100,0 212,7 100,0

Nodarbinātie 103,4 30,8 120,9 35,3 74,9 25,4 69,1 32,5

tai skaitā:

mācās 32,4 9,6 36,3 10,6 23,7 8,0 21,1 9,9

nemācās 71,0 21,1 84,7 24,7 51,1 17,3 48,0 22,6

Nestrādājošie3 232,8 69,2 221,7 64,7 220,2 74,6 143,6 67,5

tai skaitā:

mācās 184,9 55,0 182,4 53,2 167,7 56,8 118,0 55,5

nemācās (NEET) 47,9 14,2 39,3 11,5 52,6 17,8 25,5 12,0

CSP aprēķins.

2014. gadā nedaudz vairāk kā puse (55,5%) jauniešu mācījās un nestrādāja, kas bija par 0,5 procentpunktiem

vairāk nekā vidēji ES. Sadalījums iepriekš minētajās 4 grupās ir ļoti atšķirīgs dažādos jauniešu vecumos, ja 15–19

gadu vecumā lielākā daļa (90,8%) jauniešu tikai mācījās un nestrādāja, tad 20–24 gadu vecumā tādu jauniešu

īpatsvars bija trīs reizes mazāks (30,7%).

6.3. Jaunieši pēc ekonomiskās aktivitātes un piedalīšanās izglītībā 2014. gadā

CSP aprēķins.

2 Privātajās mājsaimniecībās dzīvojošās personas. 3 Bezdarbnieki un ekonomiski neaktīvie jaunieši.

0%

20%

40%

60%

80%

100%

Pavisam 15–19 20–24

Tikai mācās Tikai strādā Mācās un strādā Nemācās un nestrādā

JAUNIEŠI


2014. gadā gandrīz trešā daļa (32,5%) jauniešu bija nodarbināti (22,6% tikai strādāja, bet 9,9% strādāja un

mācījās). Strādājošo jauniešu īpatsvars Latvijā bija tāds pats kā vidēji ES, taču ES bija zemāks to jauniešu īpatsvars,

kuri tikai strādāja (18,4%), bet augstāks to jauniešu īpatsvars, kuri gan strādāja, gan mācījās (14,1%).

Latvijā 2014. gadā bija otrs augstākais nestrādājošo (bezdarbnieki un ekonomiski neaktīvie) jauniešu īpatsvars

Baltijas valstīs – 67,5% (Igaunijā – 66,6%, bet Lietuvā 72,4%), kas ir gandrīz tāds pats kā vidēji ES (67,6%). Lielākā

daļa jeb 82,2% nestrādājošo Latvijas jauniešu mācījās, bet nedaudz vairāk kā sestā daļa (17,8%) nemācījās. Latvijā

šo jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, īpatsvars jauniešu kopskaitā ir augstākais Baltijas valstīs. Ekonomiskās krīzes

laikā 2010. gadā tas sasniedza augstāko līmeni – 17,8%, kas bija ceturtais augstākais rādītājs starp ES dalībvalstīm.

Lai gan pēdējos gados šo personu īpatsvars samazinās un 2014. gadā bija 12%, tas joprojām ir augstākais līmenis

Baltijas valstīs (Igaunijā – 11,7%, Lietuvā – 9,9%), taču nedaudz – par 0,4 procentpunktiem zemāks nekā vidēji ES.

6.4. Jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, īpatsvars Latvijā un atsevišķās ES dalībvalstīs 2014.

gadā, %

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfse_20).

6.5. Jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, īpatsvars jauniešu kopskaitā Baltijas valstīs un ES, %

CSP aprēķins un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfse_20).

22,120,2

19,3 19,117,1 17,0

12,4 12,0

7,7 7,2 6,4 6,3 5,8 5,0

0

4

8

12

16

20

24

5

7

9

11

13

15

17

19

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

ES Latvija Lietuva Igaunija

JAUNIEŠI


Saskaņā ar 2009. gada 2. ceturkšņa Darbaspēka izlases apsekojuma pielikuma–moduļa4 „Jauniešu iekļaušanās

darba tirgū” rezultātiem vidējais vecums, kad jaunietis Latvijā pēc formālās izglītības mācību/studiju

pabeigšanas/pārtraukšanas uzsāka savu pirmo darbu, bija 21,2 gadi. Savukārt vidējais vecums, kad Latvijā jaunieši

bija ieguvuši vispārējo vidējo izglītību, arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību, bija 19,9 gadi, bet augstāko

izglītību – 24,6 gadi5.

6.6. Vidējais vecums (gados), kad jaunieši ieguva vispārējo vidējo izglītību, arodizglītību vai

profesionālo vidējo izglītību Latvijā un ES dalībvalstīs5

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfso_09t1).

6.7. Vidējais vecums (gados), kad jaunieši ieguva augstāko izglītību Latvijā un ES dalībvalstīs5

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfso_09t1).

4 Saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 207/2008 Darbaspēka apsekojuma pielikuma–moduļa „Jauniešu iekļaušanās

darba tirgū” ietvaros tika aptaujātas personas 15–34 gadu vecumā. Apsekojums tika veikts 27 ES dalībvalstīs (Latvijā 2009. gada 2. ceturksnī).

5 Eurostat aprēķins, pamatojoties uz 2009. gada Darbaspēka apsekojuma pielikuma–moduļa „Jauniešu iekļaušanās darba tirgū” rezultātiem. Aprēķinos iekļautas personas 15–34 gadu vecumā, kuras mācības pabeigušas iepriekšējo 5 gadu laikā.

17

18

19

20

21

22

21

22

23

24

25

26

27

JAUNIEŠI


Lietuvā jauniešu nodarbinātība ir ievērojami zemāka nekā Latvijā un Igaunijā

Viena no stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvām ir „Jaunatne kustībā”, kuras mērķis ir uzlabot jauniešu

izglītību un atbilstību darba tirgus prasībām. Lai sasniegtu nodarbinātības jomā izvirzīto ES pamatmērķi — 75%

nodarbināto 20–64 gadu vecumā — ir svarīgi palielināt jauniešu nodarbinātības līmeni.

Augstākais jauniešu nodarbinātības līmenis Latvijā bija 2007. gadā, kad tas sasniedza 38,1% un bija par 0,9

procentpunktiem augstāks nekā ES. Taču, sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, 2010. gadā tas nokrita līdz zemākajam

līmenim – 25,4%. Kopš 2011. gada jauniešu nodarbinātības līmenis ik gadu pakāpeniski palielinās un 2014. gadā

sasniedza 32,5%, kas nedaudz pārsniedza vidējo jauniešu nodarbinātības līmeni ES – 32,4%. Igaunija ir vienīgā

Baltijas valsts, kurai izdevies to pārsniegt (2014. gadā tur bija nodarbināti 33,3% jauniešu). Lietuvā jauniešu

nodarbinātības līmenis ir ievērojami zemāks nekā Latvijā un Igaunijā (2014. gadā 27,6%).

6.8. Jauniešu nodarbinātības līmenis Baltijas valstīs un ES, %


Nepilnu darba laiku nodarbināto jauniešu īpatsvars Latvijā – ceturtais zemākais ES

Baltijas valstīs ir zems nepilnu darba laiku nodarbināto jauniešu īpatsvars. Pēdējos gados nepilnu darba laiku

nodarbināto jauniešu īpatsvars Latvijā ir zemākais no visām Baltijas valstīm, un 2014. gadā tas bija ceturtais zemākais

ES (10,8%). Savukārt nepilnu darba laiku strādājošo jauniešu īpatsvars nodarbināto jauniešu kopskaitā ir gandrīz uz

pusi augstāks nekā nepilnu darba laiku strādājošo īpatsvars nodarbinātajiem darbspējas vecumā (15–64 gadi), jo daļa

jauniešu mācības apvieno ar darbu.

0

5

10

15

20

25

30

35

40

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


JAUNIEŠI


6.9. Nepilnu darba laiku nodarbināto jauniešu īpatsvars nodarbināto jauniešu kopskaitā Latvijā

un atsevišķās ES dalībvalstīs 2014. gadā, %

CSP aprēķins un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: lfsa_eppga).

Vairāk nekā 90% nodarbināto jauniešu Latvijā ir algoti darbinieki (2014. gadā 92,8%). 2014. gadā lielākā daļa

jauniešu (68,2%) bija nodarbināti pakalpojumu sniegšanas sektorā (no tiem lielākā daļa jeb 69,4% tirdzniecības

pakalpojumu sektorā), ceturtā daļa (24,9%) – ražošanas sektorā, bet 6,8% – lauksaimniecības sektorā. Trešā daļa

(35,7%) nodarbināto jauniešu pēc veicamā darba rakstura vai profesijas bija kalpotāji (zemākā līmeņa biroja

darbinieki) un pakalpojumu darbinieki, nedaudz vairāk kā ceturtā daļa (27%) vadītāji vai speciālisti, piektā daļa

(21,2%) kvalificēti darbinieki, bet nedaudz mazāk jauniešu (16,1%) strādāja vienkāršajās profesijās, kas saistītas ar

fiziska spēka izmantošanu.

Katrs trīspadsmitais jaunietis ir bezdarbnieks

Viena no aktuālākajām sociālekonomiskajām problēmām, ar kuru sastopas ES, ir jauniešu bezdarbs.

2014. gadā Latvijā katrs trīspadsmitais jaunietis bija bezdarbnieks (16,9 tūkstoši jeb 7,9%), savukārt jauniešu

bezdarba līmenis bija 19,6%, kas ir visaugstākais bezdarba līmenis salīdzinājumā ar citām vecuma grupām.

Ekonomiskās krīzes laikā no 2009. līdz 2010. gadam visstraujāk bezdarba līmenis pieauga tieši jauniešu vidū, un tas

joprojām saglabājas salīdzinoši augstākā līmenī nekā citās vecuma grupās. 2014. gadā bezdarba līmenis jauniešiem

vēl arvien bija augsts, jo no 85,9 tūkstošiem ekonomiski aktīvo jauniešu tikai 69,1 tūkstotis strādāja, bet pārējie 16,9

tūkstoši bija bezdarbnieki.

Augstajam jauniešu bezdarba līmenim ir vairāki cēloņi: pieredzes trūkums (2014. gadā tikai 40,6% jauniešu

bezdarbnieku bija darba pieredze) un iegūtā izglītība bez profesionālās kvalifikācijas (2014. gadā 63,5% jauniešu

78,9

66,9

49,5

45,2

42,4

41,2

31,8

12,4

11,0

10,8

10,7

7,0

6,0

0 10 20 30 40 50 60 70 80

Nīderlande

Dānija

Zviedrija

Īrija

Slovēnija

Somija

ES

Horvātija

Slovākija

Latvija

Čehija

Ungārija

Bulgārija

JAUNIEŠI


bezdarbnieku bija vispārējā vidējā izglītība, pamatizglītība vai zemāka). NVA jauniešus pieskaita pie riska grupas

bezdarbniekiem, kuri 2014. gada beigās veidoja 9,2% no kopējā NVA reģistrēto bezdarbnieku skaita.

Baltijas valstīs zemākais jauniešu bezdarba līmenis ir Igaunijā, bet augstākais – Latvijā. Salīdzinot jauniešu

bezdarba līmeni Latvijā un vidēji ES, Latvijā jauniešu bezdarba līmenis no 2005. līdz 2008. gadam bija zemāks par

vidējo ES rādītāju, bet ekonomiskās lejupslīdes laikā strauji palielinājās un 2010. gadā pārsniedza vidējo jauniešu

bezdarba līmeni ES pat par 15,2 procentpunktiem. 2014. gadā tas bija par 2,6 procentpunktiem zemāks nekā ES, kas

norāda, ka Latvijā jauniešu situācija darba tirgū pakāpeniski uzlabojas.

6.10. Jauniešu bezdarba līmenis Baltijas valstīs un ES, %


5

10

15

20

25

30

35

40

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

ES Latvija Lietuva Igaunija

SENIORI


7. VECĀKA GADAGĀJUMA1 IEDZĪVOTĀJU EKONOMISKĀ AKTIVITĀTE

Iedzīvotāju novecošanās ir viena no lielākajām 21. gadsimta sociālajām un ekonomiskajām problēmām Eiropā.

Lai mazinātu nākotnē sagaidāmos riskus saistībā ar iedzīvotāju novecošanos, pensionēšanās vecums Latvijā

pakāpeniski tiks paaugstināts līdz 65 gadiem, ko sasniegs 2025. gadā.

Tā kā šī brīža zemās dzimstības dēļ nākotnē paredzams darba resursu samazinājums – viens no risinājumiem

būtu vecāka gada gājuma iedzīvotāju ilgāka palikšana darba tirgū. To veicinātu elastīga vai saīsināta darba laika

iespējas, atbilstoši un veselībai nekaitīgi darba apstākļi, kā arī iespējas piedalīties apmācībās.

38,3 % ekonomiski neaktīvo vecāka gadagājuma iedzīvotāju vēlētos turpināt strādāt

Saskaņā ar Darbaspēka apsekojuma 2012. gada pielikuma–moduļa „Pāreja no darba uz pensionēšanos” datiem

38,3% personu 50–69 gadu vecumā, kuras saņēma pensiju un bija ekonomiski neaktīvas (nemeklēja darbu), būtu

vēlējušās turpināt strādāt ilgāk. Puse no tām (49,4%) pārtrauca strādāt, jo zaudēja vai nevarēja atrast darbu vai arī

tie bija citi ar darbu saistīti iemesli (sasniegts maksimālais vecums profesijā, neelastīgs darba laiks, stress darbā,

nelabvēlīga darba devēja attieksme, drošības problēmas darbā, pārāk augstas prasības, ko nevar izpildīt utt.), bet

nedaudz vairāk kā ceturtā daļa 26,9% – veselības problēmu dēļ.

Latvijā ir septītais zemākais ekonomiski neaktīvo senioru īpatsvars ES

Vecāka gadagājuma ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (nodarbinātie un bezdarbnieki) skaits līdz ar ekonomisko

izaugsmi 2008. gadā sasniedza maksimumu – 46,5 tūkstošus jeb 20,8% no visiem vecāka gadagājuma iedzīvotājiem.

Ekonomiskās lejupslīdes laikā no 2009. līdz 2011. gadam ekonomiski aktīvo senioru skaits strauji (par 53,8%)

samazinājās, un 2011. gadā ekonomiski aktīvi bija tikai 21,5 tūkstoši jeb 10,1% no visiem senioriem. Tikai 2001. gadā

tas bija vēl nedaudz zemāks – 21,3 tūkstoši. Pēdējos gados ekonomiski aktīvo senioru skaits ir palielinājies un

2014. gadā tas bija 26,5 tūkstoši jeb 13,2%. Savukārt ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitam ir tendence

samazināties un 2014. gadā ekonomiski neaktīvi bija 174 tūkstoši jeb 86,8% no visiem senioriem, kas bija par 4,2

procentpunktiem mazāk nekā vidēji ES (91%), un bija septītais zemākais īpatsvars ES. Viszemākais ekonomiski

neaktīvo senioru īpatsvars 2014. gadā bija Igaunijā 79,2%, bet augstākais Spānijā 96,9%.

1 Šeit un turpmāk personas 65–74 gadu vecumā.

SENIORI


7.1. Ekonomiski aktīvo un neaktīvo vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaita dinamika

Skaits (tūkst.)

CSP aprēķins un CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG06 un NBG32).

2014. gadā lielākā daļa (96,3%) ekonomiski neaktīvo vecāka gadagājuma iedzīvotāju darbu nemeklēja, jo bija

pensionāri. Savukārt ģimenes apstākļu vai veselības problēmu dēļ darbu nemeklēja 2,8%, atrast darbu cerības bija

zaudējuši 0,6% gados vecāku ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju, bet 0,3% darbu nemeklēja citu iemeslu dēļ. Tikai

nelielai daļai (3,5%) ekonomiski neaktīvo gados vecāku iedzīvotāju bija vēlme strādāt, lai arī viņi darbu nemeklēja.

Senioru nodarbinātības līmenis Latvijā ir augstāks nekā vidēji ES

No visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 65–74 gadu vecumā 2014. gadā nodarbināti bija 98,2% jeb 26

tūkstoši (2,9% no visiem nodarbinātajiem 15–74 gadu vecumā). Visaugstākais nodarbināto senioru skaits bija

ekonomiskā uzplaukuma laikā, kad 2008. gadā tas sasniedza 46,1 tūkstoti jeb 4,4% no visiem nodarbinātajiem.

7.2. Nodarbināto vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaita dinamika

Skaits (tūkst.)


27,8 27,0 26,528,6

22,6 21,3

27,325,4

29,631,8

40,342,9

46,5

32,7

22,921,5

24,6

28,326,5

100

120

140

160

180

200

220

0

10

20

30

40

50

60

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Ekonomiski neaktīvi (labā ass) Ekonomiski aktīvi (kreisā ass)

19,7

25,3 24,626,1

21,4 21,2

25,0 24,2

28,329,9

39,3

41,8

46,1

31,7

21,921,0

23,8

27,326,0

15

20

25

30

35

40

45

50

1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

SENIORI


Senioru nodarbinātības līmenis 2014. gadā bija 13%, kas ir par 4,2 procentpunktiem augstāks nekā vidēji ES,

taču par 7,2 procentpunktiem zemāks nekā Igaunijā. Vienīgi 2008. gadā Latvijas senioru nodarbinātības līmenis bija

augstākais Baltijas valstīs un trešais augstākais ES.

7.3. Vecāka gadagājuma iedzīvotāju nodarbinātības līmenis Baltijas valstīs un ES, %


Salīdzinot nodarbinātības līmeni pa vecuma grupām, tas pakāpeniski samazinās, palielinoties personu

vecumam. Visstraujāk nodarbinātības līmenis samazinās, sasniedzot 60 gadu vecumu. Latvijā nodarbinātības līmenis

visās vecuma grupās pēc 60 gadu vecuma ir nedaudz augstāks nekā vidēji ES. Tā kā sieviešu skaita pārsvars pār

vīriešu skaitu straujāk pieaug tieši pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas, nodarbināto sieviešu skaits šajā vecuma grupā

ir lielāks par nodarbināto vīriešu skaitu, turpretī nodarbinātības līmenis – zemāks nekā vīriešiem.

7.4. Nodarbinātības līmenis pa vecuma grupām un pēc dzimuma Latvijā un ES 2014. gadā, %


Lielākā daļa (80,5%) nodarbināto senioru 2014. gadā bija darba ņēmēji, desmitā daļa (10,3%) pašnodarbinātas

personas, 6,2% darba devēji un 3% neapmaksātas personas ģimenes uzņēmumā vai saimniecībā. Nodarbināto senioru

sadalījums pa saimniecisko darbību veidiem ir gandrīz nemainīgs – tas bija ļoti līdzīgs kā 2008. gadā, kad Latvijā bija

augstākais nodarbināto senioru skaits, tā 2014. gadā, kad nodarbināto senioru skaits bija gandrīz uz pusi mazāks.

2014. gadā lielākā daļa (69%) senioru strādāja pakalpojumu sektorā (no tiem divas piektdaļas (40,4%) strādāja

0

4

8

12

16

20

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


18,3

12,3

14,3

8,9

14,9

7,58,4

3,8

0

2

4

6

8

10

12

14

16

18

20

65–69 70–74

Vīrieši Latvijā Sievietes Latvijā Vīrieši ES Sievietes ES

SENIORI


izglītībā, veselības un sociālās aprūpes nozarē, valsts pārvaldē u.c., bet 28,6% – tirdzniecības pakalpojumu sektorā,

nedaudz vairāk kā sestā daļa (17%) strādāja rūpniecībā un enerģētikā un 14% lauksaimniecības, mežsaimniecības un

zivsaimniecības sektorā.

Viena no nozarēm, kurā vecākā gadagājuma personu īpatsvars ir vislielākais, ir izglītība. No visiem

nodarbinātajiem izglītības nozarē 6,2% bija seniori. 2014. gadā no visiem nodarbinātajiem senioriem piektā daļa

(20,2%) strādāja izglītības nozarē.

Par vecāka gadagājuma strādājošo uzkrāto darba pieredzi liecina tas, ka 2014. gadā gandrīz puse (44,1%)

senioru bija nodarbināti profesiju grupā vadītāji un speciālisti. Savukārt, gandrīz ceturtā daļa (24,4%) bija kvalificēti

darbinieki, sestā daļa (16,7%) – kalpotāji (zemākā līmeņa biroju darbinieki) un pakalpojumu darbinieki, bet vismazāk

(14,8%) nodarbināto bija vienkāršajās profesijās.

2014. gadā gandrīz trīs ceturtdaļas (72,4%) senioru strādāja normālu (pilnu) darba laiku, bet nepilnu darba

laiku – nedaudz vairāk nekā viena ceturtā daļa (27,6%). Tā kā senioru vidū nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars

ir daudz augstāks (2014. gadā par 20,2 procentpunktiem) nekā nodarbinātajiem darbspējas vecumā2, tad attiecīgi arī

faktiski nostrādāto stundu skaits vidēji nedēļā senioriem ir mazāks. 2014. gadā nodarbinātie darbspējas vecumā vidēji

nedēļā strādāja par 5 stundām vairāk nekā seniori. Visvairāk stundu (37 stundas) seniori strādāja lauksaimniecības,

mežsaimniecības un zivsaimniecības sektorā, bet vismazāk (32,5 stundas) pakalpojumu sniegšanas sektorā.

7.5. Faktiski nedēļā nostrādāto stundu skaits pēc saimniecisko darbību sektora 2014. gadā

Nodarbinātie

darbspējas vecumā (15–64 gadu vecumā)

Vecāka gada gājuma nodarbinātie

(65–74 gadu vecumā)

Pavisam 38,7 33,7

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektors (A nozare)

39,9 37,0

Ražošanas sektors (B–F nozare) 39,3 36,0

Pakalpojumu sniegšanas sektors (G–U nozare) 38,4 32,5

CSP aprēķins.

2 Personas 15–64 gadu vecumā.

IZGLĪTĪBA


8. IZGLĪTĪBA

Viens no faktoriem, kas ietekmē karjeras turpmāko virzību, ir ne tikai sasniegtais izglītības līmenis, bet arī

izglītības nepārtrauktība jeb mūžizglītība (izglītības process cilvēka dzīves garumā), kas ietver gan formālo, gan

neformālo izglītību. Tā kā mūsdienās tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, svarīgi ir nepārtraukti iegūt jaunas zināšanas,

prasmes un pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām.

Jo augstāks izglītības līmenis, jo augstāks ekonomiskās aktivitātes līmenis

Latvijā pēdējos gados pieaug iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību un samazinās personu īpatsvars, kurām

ir pamatizglītība vai zemāks izglītības līmenis. Divdesmit gadu laikā iedzīvotāju ar augstāko izglītību īpatsvars

iedzīvotāju kopskaitā ir pieaudzis gandrīz divas reizes (no 13,7% 1996. gadā līdz 25,9% 2014. gadā). Līdz ar to

palielinās arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību. Latvijā ir skaidri izteikta sakarība starp

sasniegto izglītības līmeni un ekonomiskās aktivitātes statusu – jo augstāks izglītības līmenis, jo augstāks arī

ekonomiskās aktivitātes līmenis.

8.1. Iedzīvotāji pēc iegūtā izglītības līmeņa, %


Sieviešu iegūtais izglītības līmenis ir augstāks nekā vīriešiem

Sievietēm ir augstāks iegūtais izglītības līmenis nekā vīriešiem. 2014. gadā 31,5% sieviešu bija augstākā

izglītība, kas bija par 12 procentpunktiem augstāks rādītājs nekā vīriešiem. Savukārt sieviešu īpatsvars, kurām bija

pamatizglītība vai zemāka bija par 6,3 procentpunktiem zemāks nekā vīriešiem.

13,7

25,9

36,7

31,3

21,2

25,7

28,5

17,0

0

10

20

30

40

1996 2014

Augstākā izglītība Arodizglītība vai profesionālā vidējā izglītība

Vispārējā vidējā izglītība Pamatizglītība vai zemāka

IZGLĪTĪBA


8.2. Vīrieši un sievietes pēc iegūtā izglītības līmeņa 2014. gadā1, %

Vīrieši Sievietes

CSP aprēķins.

Visaktīvāk formālajā izglītībā piedalās jaunieši. 2014. gadā puse (50,4%) no visiem iedzīvotājiem (15–74 gadu

vecumā), kuri piedalījās formālajā izglītībā2, bija iedzīvotāji 15–19 gadu vecumā, bet trešā daļa (33,8%) – 20–24 gadu

vecumā. 2014. gadā formālajā izglītībā piedalījās lielākā daļa (93%) iedzīvotāju 15–19 gadu vecumā, bet 20–24 gadu

vecumā gandrīz uz pusi mazāk (43,8%). Līdz ar to novērojama sakarība – palielinoties iedzīvotāju vecumam

samazinās to personu īpatsvars, kuras piedalās formālajā izglītībā. No visiem jauniešiem 15–24 gadu vecumā, kuri

apguva formālo izglītību, vairāk nekā puse (59,3%) bija ar pamatizglītību vai zemāku izglītību, trešā daļa (32,9%) – ar

vispārējo vidējo izglītību, 4,4% ar augstāko izglītību, bet vismazāk – 3,4% ar arodizglītību vai profesionālo vidējo

izglītību. Salīdzinoši nelielais personu īpatsvars, kuras turpina mācības pēc arodizglītības vai profesionālās vidējās

izglītības iegūšanas, ir skaidrojams ar to, ka lielākā daļa jauniešu pēc aroda apguves, izvēlas strādāt nevis turpināt

izglītoties.

Mācības pārtraukušo jauniešu īpatsvars samazinās

Izglītība ir viens no pamatmērķiem ES desmit gadu izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā „Eiropa 2020”. Tā

ietver divus apakšmērķus:

1. Mācības pārtraukušo jauniešu (18–24 gadu vecumā) īpatsvars ES jāsamazina līdz 10% (Latvijas individuālais

mērķis – 13,4%).

2. Vismaz 40% cilvēku 30–34 gadu vecumā jāiegūst augstākā izglītība (Latvijas individuālais mērķis – 34–36%).

Pēdējos gados mācības pārtraukušo jauniešu (18–24 gadu vecumā) īpatsvars samazinās gan ES, gan Baltijas

valstīs. Kopš 2010. gada Latvijai ir izdevies sasniegt stratēģijā izvirzīto individuālo mērķi, un kopš 2013. gada sasniegt

arī ES mērķi. 2014. gadā Latvijā mācības pārtraukušo jauniešu īpatsvars bija 8,5%, kas bija augstāks nekā Lietuvā

(5,9%), bet zemāks nekā Igaunijā (11,4%). Igaunija šobrīd ir vienīgā no Baltijas valstīm, kura nav sasniegusi

stratēģijā noteikto ES mērķi. 2014. gadā visaugstākais jauniešu, kuri pārtraukuši mācības, īpatsvars bija Spānijā

(21,9%), bet zemākais – Horvātijā (2,7%).

1 Aprēķinos nav ietvertas personas, kuras nav norādījušas izglītības līmeni. 2 Pēdējo četru nedēļu laikā bija skolēns/audzēknis vai students, ieskaitot arī tos, kas bija mācību iestādes brīvdienās.


19,6

Arodizglītība vai

profesionālā vidējā izglītība

33,7


26,3

Pamatizglītība vai zemāka

20,4Augstākā izglītība

31,5

Arodizglītība vai profesionālā

vidējā izglītība29,3


25,1

Pamatizglītība vai zemāka

14,1

IZGLĪTĪBA


8.3. Mācības pārtraukušie jaunieši 18–24 gadu vecumā Baltijas valstīs un ES, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG37) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfse_14).

Mācības biežāk pārtrauc vīrieši un jaunieši, kuri dzīvo laukos

Latvijā jauniešu vidū, kuri pārtrauc mācības, vīriešu īpatsvars ir uz pusi augstāks nekā sieviešu, turklāt šī

atšķirība nav mainījusies vismaz kopš 2006. gada. 2014. gadā mācības pārtrauca 11,7% vīriešu un 5,1% sieviešu.

Atšķirības ir vērojamas arī pēc teritoriālā dalījuma – laukos ir gandrīz uz pusi augstāks jauniešu īpatsvars, kuri

pārtrauc mācības, nekā pilsētās – 2014. gadā attiecīgi 11,7% un 6,6%.

8.4. Mācības pārtraukušie jaunieši 18–24 gadu vecumā pēc dzimuma, %


Latvija ir sasniegusi ES mērķi 40% iedzīvotāju ar augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā

Stratēģijas „Eiropa 2020” otra ES izglītības apakšmērķa prasības Latvija sasniedza 2013. gadā un bija tuva tām

arī 2014. gadā, kad Latvijā bija 39,9% iedzīvotāju ar augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā, kas bija par 2

procentpunktiem vairāk nekā vidēji ES, Lietuvā šis īpatsvars ir vēl augstāks 53,3% (augstākais īpatsvars ES) un

Igaunijā tas bija 46,6%. Salīdzinot 2014. gada rādītāju (39,9%) ar 2005. gada datiem (18,5%), Latvijā iedzīvotāju ar

augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā īpatsvars ir pieaudzis divkārt, kas ir straujākais pieaugums ES.

0

4

8

12

16

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Latvija Lietuva Igaunija ES ES mērķis

19,320,6 20,0

17,616,7

15,814,7

13,6

11,711,510,5 10,8 11,0

9,07,5

6,3 5,85,1

0

4

8

12

16

20

2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

Vīrieši Sievietes

IZGLĪTĪBA


8.5. Iedzīvotāji ar augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā Latvijā un atsevišķās ES dalībvalstīs,

%

Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: edat_lfse_07).

Sieviešu īpatsvars ar augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā Latvijā 2014. gadā bija par 24,5 procentpunktiem

augstāks nekā vīriešu īpatsvars, kas bija lielākā atšķirība starp ES dalībvalstīm. Vācija bija vienīgā ES dalībvalsts, kur

vīriešu īpatsvars ar augstāko izglītību 30–34 gadu vecumā bija augstāks nekā sievietēm (par 1,2 procentpunktiem).

Izglītības jomas izvēle ir viens no svarīgākajiem lēmumiem, uzsākot mācības profesionālā izglītības iestādē vai

studijas augstskolā. Pēdējos gados aktuāla problēma ir humanitāro un sociālo zinātņu jomas profesijas ieguvušo

speciālistu pārprodukcija, kas nozīmē, ka atrast darbu šajās specialitātēs būs arvien grūtāk, bet tajā pašā laikā ir

novērojams dabaszinātņu, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un inženierzinātņu speciālistu trūkums.

Saskaņā ar NVA datiem 2014. gada beigās 14,2% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ar augstāko izglītību

bija ekonomisti, kas bija augstākais īpatsvars starp visām augstākās izglītības profesijām. Otrs augstākais īpatsvars

(12,1%) bija inženieriem (būvinženieri, elektroinženieri, mehānikas, elektronikas utt.), bet trešais –

direktoriem/vadītājiem (10,8%). Tajā pašā laikā saskaņā ar DA datiem populārākā izglītības joma, kuru 2014. gadā

apguva augstākās izglītības sistēmā, bija vadība un administrēšana, kuru apguva 10,8% studējošo. Arī iedzīvotājiem

ar profesionālo izglītību ir vērojama līdzīga tendence, ka populārāko profesiju pārstāvji veido augstu īpatsvaru NVA

reģistrēto bezdarbnieku skaitā. 2014. gada beigās 7,4% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ar profesionālo

izglītību bija tehniķi un 6,3% – mehāniķi.

Saskaņā ar DA datiem 2014. gadā trīs populārākās izglītības jomas, kurās iedzīvotāji 20–74 gadu vecumā bija

ieguvuši augstāko izglītību bija ekonomika (12,1%), vadība un administrēšana (11,2%) un pedagogu izglītība (7,9%).

0

10

20

30

40

50

60

Itālija Rumānija Malta Latvija ES Kipra Luksemburga Lietuva

2005 2014

IZGLĪTĪBA


8.6. Desmit populārākās izglītības jomas, kurās iedzīvotāji 20–74 gadu vecumā ieguvuši

augstāko izglītību 2014. gadā

Izglītības joma Skaits (tūkst.) Īpatsvars, %

Pavisam 387,3 100,0

Ekonomika 46,9 12,1

Vadība un administrēšana 43,5 11,2

Pedagogu izglītība 30,6 7,9

Tiesību zinātne 26,6 6,9

Būvniecība un civilā celtniecība 14,2 3,7

Medicīna 14,2 3,7

Mehānika un metālapstrāde 13,8 3,6

Mašīnzinības 13,0 3,4

Grāmatvedība un nodokļi 10,0 2,6

Datorzinātnes 9,3 2,4

Citas izglītības jomas vai joma nav zināma 165,3 42,7

CSP aprēķins.

Savukārt trīs populārākās izglītības jomas, kurās iedzīvotāji bija apguvuši arodizglītību vai profesionālo vidējo

izglītību, bija mašīnzinības (13,9%), mehānika un metālapstrāde (11,4%), būvniecība un civilā celtniecība (9,5%).

8.7. Desmit populārākās izglītības jomas, kurās iedzīvotāji 15–74 gadu vecumā ieguvuši

arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību 2014. gadā

Izglītības joma Skaits (tūkst.) Īpatsvars, %

Pavisam 468,6 100,0

Mašīnzinības 65,0 13,9

Mehānika un metālapstrāde 53,6 11,4

Būvniecība un civilā celtniecība 44,7 9,5

Viesnīcu un restorānu serviss 29,2 6,2

Tekstilizstrādājumu, apģērbu, apavu un ādas izstrādājumu izgatavošana

26,2 5,6

Pārtikas ražošanas tehnoloģijas 22,4 4,8

Medicīna 21,2 4,5

Enerģētika 21,0 4,5

Materiālu ražošanas tehnoloģijas un izstrādājumu izgatavošana 17,0 3,6

Lauksaimniecība 16,7 3,6

Citas izglītības jomas vai joma nav zināma 151,7 32,4

CSP aprēķins.

IZGLĪTĪBA


Latvijā mūžizglītībā iesaistīti aptuveni 3 reizes mazāk pieaugušo nekā ES noteiktais mērķis

ES darbības programmā „Izglītība un apmācība 2020” viens no stratēģiskajiem mērķiem ir mūžizglītību un

mobilitāti padarīt par realitāti, kas paredz, ka līdz 2020. gadam ES mūžizglītībā būtu jāpiedalās vismaz 15%

pieaugušo3. 2014. gadā ES mūžizglītībā piedalījās 10,7% pieaugušo. Latvijā mūžizglītībā iesaistīto iedzīvotāju īpatsvars

ir zemāks nekā vidēji ES un ekonomiskās lejupslīdes laikā tas vēl samazinājās, 2010. un 2011. gadā sasniedzot

zemāko līmeni – 5,1%. Lai arī 2012. gadā bija vērojams mūžizglītībā iesaistīto iedzīvotāju īpatsvara pieaugums, kopš

2013. gada tas atkal samazinājās un 2014. gadā bija tikai 5,5%, kas bija par 5,2 procentpunktiem zemāks nekā vidēji

ES. Kopš 2007. gada Igaunijā ir augstākais iedzīvotāju īpatsvars mūžizglītībā Baltijas valstīs, un tā ir vienīgā Baltijas

valsts, kas ir pārsniegusi ES vidējo rādītāju. Visaktīvāk mūžizglītībā iesaistās Dānijas iedzīvotāji, kur 2014. gadā

mūžizglītībā iesaistījās 31,7% no iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā, bet vismazāk Rumānijā – 1,5%.

8.8. Iedzīvotāji 25–64 gadu vecumā mūžizglītībā Baltijas valstīs un ES, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG38) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: trng_lfs_09).

Latvijā, tāpat kā lielā daļā ES dalībvalstu, sievietes aktīvāk nekā vīrieši iesaistās mūžizglītībā, taču šai atšķirībai

ir tendence samazināties – ja 2006. gadā atšķirība starp mūžizglītībā iesaistīto vīriešu un sieviešu īpatsvaru Latvijā bija

5 procentpunkti, tad 2014. gadā tā bija daudz mazāka – 1,4 procentpunkti. Savukārt Zviedrijā un Dānijā šī atšķirība

joprojām saglabājās augsta un pārsniedza 10 procentpunktus. Visaugstākā aktivitāte mūžizglītībā gan vīriešiem, gan

sievietēm ir 25–34 gadu vecumā, bet viszemākā 55–64 gadu vecumā. Gan Latvijā, gan ES mūžizglītībā visaktīvāk

iesaistās personas ar augstāko izglītību, bet viszemākā aktivitāte ir personām ar pamatizglītību vai zemāku.

2014. gadā Latvijā mūžizglītībā iesaistījās 9,9% sieviešu un 8,4% vīriešu ar augstāko izglītību, kas bija uz pusi zemāks

īpatsvars nekā ES, kur mūžizglītībā piedalījās 20,4% sieviešu un 17% vīriešu ar augstāko izglītību.

3 Personas 25–64 gadu vecumā.

0

2

4

6

8

10

12

2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


IZGLĪTĪBA


8.9. Vīrieši un sievietes 25–64 gadu vecumā mūžizglītībā Latvijā un ES, %

CSP datubāzes internetā (tabulas numurs: NBG38) un Eurostat dati (tiešsaistes datu kods: trng_lfs_09).

0

2

4

6

8

10

12

2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014


PIELIKUMI–MODUĻI


9. DARBASPĒKA APSEKOJUMA PIELIKUMI-MODUĻI

Gandrīz katru gadu saskaņā ar 1998. gada 9. marta Eiropas Savienības Padomes Regulu (EK) Nr. 577/98,

Latvijas DA aptaujas anketai tiek pievienots pielikums–modulis, kurā iekļautie jautājumi paredzēti kādas ar darba tirgu

saistītas problēmas vai procesa sīkākai izpētei.

Darbaspēka apsekojuma pielikumi–moduļi visās ES dalībvalstīs notiek saskaņā ar vienotām prasībām, līdz ar to

apsekojuma pielikumos–moduļos iegūtā informācija ir starptautiski salīdzināma, un dati pieejami Eurostat datubāzē.

Pielikuma–moduļa tēmas mainās katru gadu un atkārtojas ik pēc 5–6 gadiem. Latvijā DA pielikuma–moduļa

intervijas tiek veiktas 2. ceturksnī. Tabulā apkopotas visas pielikumu–moduļu tēmas, kuras Latvijas DA iekļautas

papildus.

Gads Tēma

2014 Latvijā iebraukušo personu un viņu pēcnācēju situācija darba tirgū

2013 Nelaimes gadījumi darbā un ar darbu saistītās veselības stāvokļa problēmas

2012 Pāreja no darba uz pensionēšanos

2011 Personu ar ilgstošām veselības problēmām vai darbspējas ierobežojumiem nodarbinātība

2010 Darba un ģimenes dzīves saskaņošana

2009 Jauniešu iekļaušanās darba tirgū

2008 Latvijā iebraukušo personu un viņu pēcnācēju situācija darba tirgū

2007 Nelaimes gadījumi darbā un ar darbu saistītās veselības stāvokļa problēmas

2006 Pāreja no darba uz pensionēšanos

2005 Darba un ģimenes dzīves saskaņošana

2004 Darba laika organizācija un darba laika režīms

2003 Izglītība mūža garumā

2001 Darba laika ilgums un struktūra

2000 Pāreja no skolas uz darba dzīvi

1997 Pāreja no skolas uz darba dzīvi

Turpinājumā iekļauts apraksts par katru moduļa tēmu. Apraksti par tēmām, kas atkārtojas vai ir līdzīgas, ir

apvienoti.

9.1. 2014. GADA UN 2008. GADA PIELIKUMS–MODULIS „LATVIJĀ IEBRAUKUŠO PERSONU UN

VIŅU PĒCNĀCĒJU SITUĀCIJA DARBA TIRGŪ”

Ņemot vērā, ka ES gandrīz visās valstīs ir atļauta brīva darbaspēka kustība, notiek plaša nodarbināto un

bezdarbnieku pārvietošanās starp valstīm. Lai varētu aptvert šīs parādības struktūru un raksturu, jau divas reizes

pēdējo sešu gadu laikā ir veikts pielikums–modulis „Latvijā iebraukušo personu un viņu pēcnācēju situācija darba

tirgū”. 2014. gada 2. ceturksnī DA pielikumu–moduli veica saskaņā ar 2012. gada 15. novembra Eiropas Statistikas

sistēmas vienošanos par DA 2014. gada moduli, bet 2008. gada 2. ceturksnī pielikums–modulis notika saskaņā ar

2007. gada 2. februāra Komisijas Regulu (EK) 102/2007. Abiem šīs tēmas pielikumiem–moduļiem mērķis bija iegūt

PIELIKUMI–MODUĻI


informāciju par to, kāda ir situācija darba tirgū personām, kuras nav dzimušas attiecīgajā valstī, kā arī personām,

kurām kāds no vecākiem nav dzimis attiecīgajā valstī.

Dati par 2008. gada pielikuma–moduļa pilno programmu par visām ES dalībvalstīm nav pieejami, jo regulā 11

valstīm (arī Latvijai), kurās iebraukušo personu skaits bija salīdzinoši neliels, bija atļauta saīsinātā programma

pielikuma–moduļa veikšanai.

2008. gada pielikumā–modulī Latvijā aptaujāja 7470 personas 15–74 gadu vecumā, bet 2014. gadā – 6459

personas 15–64 gadu vecumā.

9.1.1. Iedzīvotāji 15–64 gadu vecumā pēc vecāku dzimšanas vietas

2008 2014

Skaits (tūkst.)

Īpatsvars, %

Skaits (tūkst.)

Īpatsvars, %

Pavisam1 1479,1 100,0 1297,7 100,0

tai skaitā, kam tēvi dzimuši

Latvijā 1147,3 77,6 968,9 74,7

ārpus Latvijas 329,9 22,3 290,2 22,4

tai skaitā, kam mātes dzimušas

Latvijā 1183,9 80,0 998,0 76,9

ārpus Latvijas 294,3 19,9 281,7 21,7

CSP aprēķins.

9.1.2. Iedzīvotāji 15–64 gadu vecumā, kuriem vecāki dzimuši ārzemēs, pēc vecāku dzimšanas

valsts

Skaits (tūkst.)

CSP aprēķins.

1 Kopējā iedzīvotāju skaitā ir iekļautas arī personas, kuras nesniedza atbildes.

0

50

100

150

200

250

300

350

2008 2014 2008 2014

Tēvi Mātes

Krievija Baltkrievija Ukraina Lietuva Citas valstis

PIELIKUMI–MODUĻI


Tā kā 2008. gadā Latvija pielikumu–moduli veica pēc saīsinātās programmas, tad turpmākā datu analīzē

izmantots 2014. gada pielikums–modulis, kas tika realizēts pēc pilnas programmas.

2014. gada pielikumā–modulī viens no pētījuma virzieniem bija iegūt informāciju par iemesliem, kuru dēļ

personas apmetušās uz dzīvi citā valsti. Latvijā veiktā apsekojuma rezultāti liecina, ka ģimenes apstākļi bija galvenais

iemesls, kādēļ personas ieradās dzīvot Latvijā (to norādīja 76,3% respondentu, kuri nav dzimuši Latvijā), otrs

izplatītākais iemesls bija mācības vai studijas – 7,7%.

Viens no faktoriem, lai varētu sekmīgi iekļauties attiecīgās valsts darba tirgū, ir zināt šīs valsts valodu. No

visām personām, kuras nav dzimušas Latvijā, gandrīz trešā daļa (30%), norādīja, ka latviešu valodu zina augstā

līmenī, 42,1% – vidējā līmenī, bet 20,6% atzina, ka valsts valodas zināšanas ir nepietiekamas, pārējiem

respondentiem latviešu valoda ir viņu dzimtā valoda. Nedaudz vairāk kā piektā daļa (21,3%) no tiem, kuri nav dzimuši

Latvijā, bija apmeklējuši latviešu valodas kursus.

Pielikumā–modulī tika pētīts, kādā veidā ir atrasts pašreizējais darbs. Vairāk nekā puse (52,4%) algoto

darbinieku (15–64 gadu vecumā), kuri esošajā darbā sāka strādāt pēdējo 5 gadu laikā, atzina, ka to atraduši ar

draugu, radu vai paziņu palīdzību.

Respondentiem tika uzdots arī jautājums par darbu ārzemēs. Apsekojuma rezultāti liecina, ka pēdējo 10 gadu

laikā vismaz sešus mēnešus ārzemēs ir strādājuši 35,5 tūkstoši jeb 2,7% personu 15–64 gadu vecumā, kuras

2014. gadā dzīvoja Latvijā. Populārākā valsts, kas izvēlēta darbam ārzemēs bija Lielbritānija, kurā strādāja gandrīz

divas piektdaļas (39%) no visiem ārzemēs strādājušajiem, otra populārākā valsts bija Krievija (13,5%), bet trešā –

Vācija (7,8%).

9.2. 2013. GADA UN 2007. GADA PIELIKUMS–MODULIS „NELAIMES GADĪJUMI DARBĀ UN AR

DARBU SAISTĪTĀS VESELĪBAS STĀVOKĻA PROBLĒMAS”

Pirmo reizi Latvijā tēma par nelaimes gadījumiem darbā tika pētīta 2007. gada 2. ceturkšņa DA pielikumā–

modulī, kas tika veikts saskaņā ar 2006. gada 24. februāra Komisijas Regulu (EK) Nr. 341/2006. Lai varētu salīdzināt,

kādas izmaiņas nelaimes gadījumu darbā statistikā ir notikušas pēdējo 6 gadu laikā, 2013. gada 2. ceturksnī saskaņā

ar 2012. gada 23. maija Eiropas Statistikas sistēmas vienošanos par DA 2013. gada moduli „Nelaimes gadījumi darbā

un ar darbu saistītās veselības stāvokļa problēmas” tika veikts līdzīgs modulis. Pielikumā–modulī ieguva informāciju

par nelaimes gadījumiem darbā un ar darbu saistītām veselības stāvokļa problēmām saistībā ar nodarbinātības

rādītājiem (nodarbinātību, iedzīvotāju ekonomisko statusu, uzņēmuma saimniecisko darbību u.c.).

2013. gada pielikumā–modulī aptaujāja 6222 personas 15–74 gadu vecumā, kuras pārskata nedēļā bija

nodarbinātas, vai arī tām bija iepriekšēja darba pieredze, bet pārskata nedēļā tām nebija darba (2007. gada

pielikumā–modulī – 6214 personas).

Lai nodrošinātu datu salīdzināmību ar citām ES dalībvalstīm, turpmākajai apsekojuma datu analīzei izmantoti

dati par personām 15–64 gadu vecumā 2007. un 2013. gada 2. ceturksnī.

PIELIKUMI–MODUĻI


Nelaimes gadījums darbā vai pildot darba pienākumus 2013. gadā bija noticis 1,4% no nodarbinātajiem un

personām ar iepriekšēju darba pieredzi, kurām pārskata nedēļā nebija darba (2007. gadā – 2,1%). Salīdzinot ar citām

ES dalībvalstīm, visvairāk nelaimes gadījumi darbā bija notikuši Somijā (2007. gadā – 6,3%, 2013. gadā – 8,5%) un

Francijā (2007. gadā – 5,3%, 2013. gadā – 5,2%), bet vismazāk – Bulgārijā (2007. gadā – 0,6%, 2013. gadā –

0,4%).

2013. gadā Latvijā 7,4% no personām, kuras bija nodarbinātas, kā arī personām ar iepriekšēju darba pieredzi,

kurām pārskatā nedēļā nebija darba, ir bijušas veselības stāvokļa problēmas vai slimības, ko izraisījis vai pastiprinājis

darbs (2007. gadā – 4%), tai skaitā nopietnākās ir kaulu, locītavu vai muskuļu problēmas (2007. gadā – 61,6%, bet

2013. gadā – 51,4% no personām, kurām ir bijušas veselības stāvokļa problēmas vai slimības, ko ir izraisījis vai

pastiprinājis darbs). Minētās veselības stāvokļa problēmas kā svarīgākās norāda arī citas ES dalībvalstis.

Faktoriem, kas var ietekmēt garīgās veselības stāvokli, 2013. gadā darbā bija pakļauti 23,9% nodarbināto.

Nopietnākais no šiem faktoriem bija stress, ko radīja pārlieku augstas darba uzdevuma, apjoma vai atbildības

prasības, kā arī saspringts darba grafiks vai ierobežots darba izpildes laiks u.tml.

Faktoriem, kas ietekmēja fiziskās veselības stāvokli, 2013. gadā darbā bija pakļauti 63% nodarbināto, kas bija

trīs reizes vairāk nekā 2007. gadā, kad šādiem faktoriem bija pakļauti 19,6% nodarbināto. Arī citās ES dalībvalstīs

2013. gadā, salīdzinot ar 2007. gadu, bija palielinājies nodarbināto īpatsvars, kas darbā bija pakļauti faktoriem, kas

ietekmēja fiziskās veselības stāvokli – vienīgi Dānijā, Maltā un Lielbritānijā bija vērojams samazinājums.

9.3. 2012. GADA UN 2006. GADA UN PIELIKUMS–MODULIS „PĀREJA NO DARBA UZ

PENSIONĒŠANOS”

Pirmo reizi Latvijā tēma par pāreju no darba uz pensionēšanos tika pētīta DA 2006. gada 2.ceturkšņa

pielikumā–modulī. Modulis tika veikts saskaņā ar 2005. gada 8. marta Komisijas Regulu (EK) Nr. 388/2005.

Apsekojumā piedalījās personas 50–69 gadu vecumā, kuras pārskata nedēļā bija nodarbinātas vai bija strādājušas pēc

50 gadu vecuma sasniegšanas. Pielikuma–moduļa galvenais mērķis bija iegūt informāciju par to, kā notiek pāreja no

darba tirgus uz pensionēšanos, sīkāk izpētīt, kā to plāno pirmspensijas vecuma iedzīvotāji, kā arī noskaidrot, kādi ir

nozīmīgākie faktori, kas nosaka personas izvēli priekšlaicīgi pensionēties, turpināt strādāt, vai aiziet no darba tirgus,

sasniedzot pensijas vecumu.

Atkārtoti šī tēma tika pētīta 2012. gada 2. ceturkšņa DA pielikumā–modulī, kas tika veikts saskaņā ar

2011. gada 14. marta Komisijas Regulu (ES) Nr. 249/2011. Arī 2012. gada pielikumā–modulī aptaujāja personas 50–

69 gadu vecumā, kuras pārskata nedēļā bija nodarbinātas vai strādāja pēc 50 gadu vecuma, taču jautājumi atšķīrās

no tiem, kas tika uzdoti 2006. gadā. 2012. gada pielikuma–moduļa mērķis bija noskaidrot kā un kāpēc cilvēki atstāj

darba tirgu un neturpina strādāt ilgāk. 2012. gadā tika aptaujātas 2112 personas, kas bija 2 reizes lielāks skaits nekā

2006. gadā, kad aptaujāja 955 personas. Minētais pieaugums saistīts ar to, ka 2007. gadā DA izlase tika palielināta

vairāk nekā 2 reizes.

PIELIKUMI–MODUĻI


Saskaņā ar 2012. gada pielikuma–moduļa rezultātiem vidējais vecums Baltijas valstīs, kad persona sāka

saņemt vecuma pensiju, bija 59,5 gadi, bet vidēji ES – 59,1 gads. Nedaudz vairāk kā trešā daļa (35,1%) no tiem, kuri

Latvijā saņēma vecuma pensiju, bija pensionējušies priekšlaicīgi. Gandrīz divas piektdaļas (38,3%) ekonomiski

neaktīvo personu 50–69 gadu vecumā, kuri saņēma vecuma pensiju atzina, ka būtu vēlējušies strādāt ilgāk.

Latvijā 2012. gadā nozīmīgākie iemesli, kāpēc iedzīvotāji, kuri saņēma vecuma pensiju, pārtrauca strādāt, bija

veselības problēmas (26,5%), pensijas vecuma sasniegšana (21,9%) un zaudēts darbs vai nespēja to atrast (20,7%).

To personu īpatsvars, kuras bija zaudējušas darbu vai nevarēja to atrast, Latvijā bija otrs augstākais īpatsvars ES,

visaugstākais bija Igaunijā – 27,4%.

9.3.1. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji 50–69 gadu vecumā, kuri saņem pensiju, pēc darba

pārtraukšanas iemesla 2012. gadā, %

CSP aprēķins.

2012. gadā vairāk nekā puse (58,2%) nodarbināto, kuri saņēma vecuma pensiju, turpināja strādāt, lai

palielinātu savus ieņēmumus, 12,7% strādāja, lai palielinātu pensiju, piektā daļa (20,1%) – gan, lai palielinātu

pensiju, gan savus ieņēmumus. Tikai 8,9% darbu tupināja ar finansēm nesaistītu iemeslu dēļ, kas bija viens no

zemākajiem rādītājiem ES.

9.4. 2011. GADA PIELIKUMS–MODULIS „PERSONU AR ILGSTOŠĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM

VAI DARBSPĒJAS IEROBEŽOJUMIEM NODARBINĀTĪBA”

2011. gada 2. ceturkšņa DA pielikums–modulis tika veikts saskaņā ar 2010. gada 16. aprīļa Komisijas Regulu

(ES) Nr. 317/2010. Pielikuma–moduļa mērķis bija nodrošināt statistisko informāciju par nodarbinātību personām ar

ilgstošām veselības stāvokļa problēmām, slimībām vai darbspējas ierobežojumiem. Apsekojumā tika noskaidrots, ar

kādiem ierobežojumiem (nostrādāto stundu skaits, darba veids, nokļūšana uz darbu un no tā, palīdzības saņemšana

no kolēģiem, draugiem vai paziņām, īpašs darba aprīkojums vai īpaši darba apstākļi) nodarbinātie saskaras darba

dzīvē savu ilgstošo slimību un veselības stāvokļa problēmu dēļ. Pielikumā–modulī aptaujāja 5691 personu 15–64 gadu

vecumā.

Veselības problēmas vai invaliditāte

26,5

Iegūtas tiesības saņemt pensiju

21,9

Zaudēts darbs vai nebija iespēja to

atrast 20,7

Labvēlīgi finanšu noteikumi, lai aizietu

no darba 10,2

Citi ar darbu saistīti iemesli

7,8

Sasniegts vecums, kas liedz iespēju turpināt darbu

noteiktā profesijā6,5

Citi iemesli6,4

PIELIKUMI–MODUĻI


Nodarbinātības līmenis personām ar ilgstošiem darbspējas ierobežojumiem bija 50,8% (2011. gada 2. ceturksnī

nodarbinātības līmenis visiem iedzīvotājiem 15–64 gadu vecumā Latvijā – 60,5%), kas bija par 3,5 procentpunktiem

augstāks nekā vidēji ES (47,3%). Augstākais nodarbinātības līmenis personām ar ilgstošiem darbspējas

ierobežojumiem bija Zviedrijā (66,2%), bet zemākais – Ungārijā (23,7%).

Nodarbināto nopietnākā ilgstošā veselības stāvokļa problēma bija muguras vai sprandas problēmas (40,5% no

nodarbinātajiem ar ilgstošām veselības stāvokļa problēmām un slimībām) un sirds, asinsspiediena vai asinsrites

problēmas (19,2%), katram desmitajam bija kāju vai pēdu problēmas.

9.4.1. Nodarbinātie ar ilgstošām veselības stāvokļa problēmām un slimībām2 pēc nopietnākās

ilgstošās veselības stāvokļa problēmas vai slimības

Skaits

(tūkst.) Īpatsvars,

%

Nodarbinātie pēc nopietnākās ilgstošās veselības stāvokļa problēmas vai

slimības3

289,1 X

no tiem:

ar muguras vai sprandas problēmām 117,0 40,5

ar sirds, asinsspiediena vai asinsrites problēmām 55,6 19,2

ar kāju vai pēdu problēmām 29,2 10,1

ar kuņģa, aknu, nieru vai gremošanas sistēmas problēmām 19,1 6,6

ar roku vai plaukstu problēmām 15,2 5,2

ar plaušu vai elpošanas sistēmas problēmām 10,2 3,5

ar stiprām galvassāpēm 9,4 3,2

ar ādas problēmām 9,1 3,1

ar diabētu (6,9) 2,4

CSP aprēķins.

40,5% no nodarbinātajiem ar ilgstošiem darbspējas ierobežojumiem bija grūtības celt un nest, 18,4% –

grūtības staigāt, kāpt pa kāpnēm. Gandrīz katram desmitajam nodarbinātajam ar ilgstošiem darbspējas

ierobežojumiem bija grūtības sēdēt vai stāvēt.

2 Iekļautas personas, kurām ir ilgstoša veselības stāvokļa problēma vai slimība, kā arī personas, kurām ir arī ilgstoši

darbspējas ierobežojumi. 3 Kopējā skaitā iekļautas arī citas ilgstošas veselības stāvokļa problēmas vai slimības.

PIELIKUMI–MODUĻI


9.4.2. Nodarbinātie ar ilgstošiem darbspējas ierobežojumiem4 pēc nopietnākā ilgstošā

darbspējas ierobežojuma, %

CSP aprēķins.

9.5. 2010. GADA UN 2005. GADA PIELIKUMS–MODULIS „DARBA UN ĢIMENES DZĪVES

SASKAŅOŠANA”

Iedzīvotāju sekmīgu iekļaušanos darba tirgū veicina iespējas saskaņot savas personiskās vai ģimenes

vajadzības ar apstākļiem un piedāvājumiem darba tirgū. Pirmo reizi Latvijā tēma par darba un ģimenes dzīves

saskaņošanas iespējamību tika pētīta DA 2005. gada 2. ceturksnī. Lai varētu salīdzināt, kādas izmaiņas darba un

ģimenes dzīves saskaņošanas iespējās ir notikušas pēdējo 5 gadu laikā, 2010. gada 2. ceturksnī DA atkārtoti tika

pievienots pielikums–modulis „Darba un ģimenes dzīves saskaņošana”. 2005. gada pielikums–modulis notika saskaņā

ar 2004. gada 8. janvāra Komisijas Regulu (EK) 29/2004, 2010. gadā – saskaņā ar 2009. gada 13. janvāra Komisijas

regulu (EK) Nr. 20/2009. Abiem šīs tēmas pielikumiem–moduļiem mērķis bija iegūt informāciju par strādājošo

iedzīvotāju iespējām savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Gan 2005. gada, gan 2010. gada pielikumā–modulī aptaujāja

personas 15–64 gadu vecumā (2005. gada pielikumā–modulī aptaujāja 3623 personas, bet 2010. gadā – 6077

personas).

Abu pielikumu–moduļu jautājumi bija sadalīti trīs blokos: viens jautājumu bloks bija par bērnu un pieaugušo

aprūpi, otrs – par strādājošu iespējām mainīt darba laiku, bet trešais – par bērnu kopšanas atvaļinājuma izmantošanu.

Tā kā 2010. gada un 2005. gada moduļu programmās bija atšķirīgi jautājumi, informācijas salīdzināšanas

iespējas ir ierobežotas.

Moduļos iegūtā informācija liecina, ka regulāri aprūpes pienākumus 2005. gadā veica 8,2% iedzīvotāju, bet

2010. gadā – 10,1%.

4 Iekļautas personas, kurām ir ilgstoši darbspējas ierobežojumi, kā arī personas, kurām ir arī ilgstošas veselības

stāvokļa problēmas vai slimības.

Grūtības celt un nest40,5

Grūtības staigāt, kāpt pa kāpnēm

18,4

Grūtības sēdēt vai stāvēt10,5

Grūtības redzēt, pat ja tiek izmantotas

brilles9,9

Grūtības liekties9,6

Citi darbspējas ierobežojumi

7,1

Grūtības atcerēties, koncentrēties

4,0

PIELIKUMI–MODUĻI


9.5.1. Iedzīvotāji pēc aprūpes pienākumu veikšanas

2005 2010

Skaits (tūkst.)

Īpatsvars, %

Skaits (tūkst.)

Īpatsvars, %

Regulāri kādu aprūpēja5 125,1 100,0 142,7 100,0

tai skaitā:

bērnus līdz 14 gadu vecumam, kas nav mājsaimniecībā dzīvojošie paša/-as vai dzīvesbiedres/-a bērni

64,9 51,9 58,5 41,0

radus/draugus vecumā no 15 gadiem, kuriem nepieciešama aprūpe

51,4 41,1 73,9 51,8

gan bērnus līdz 14 gadu vecumam, kas nav mājsaimniecībā dzīvojošie paša/-as vai dzīvesbiedres/-a bērni, gan radus/draugus vecumā no 15 gadiem, kuriem nepieciešama aprūpe

8,8 7,0 10,3 7,2

CSP aprēķins.

2010. gada pielikuma–moduļa dati parādīja, ka 28,1% algoto darbinieku ģimenes apstākļu dēļ var paņemt brīvu

veselu darba dienu, neizmantojot atvaļinājumu šim nolūkam, vairāk nekā pusei (55%) darba ņēmēju tas bija

iespējams reti, bet apmēram sestajai daļai (16,7%) darbinieku šādu iespēju nebija.

9.6. 2009. GADA PIELIKUMS–MODULIS „JAUNIEŠU IEKĻAUŠANĀS DARBA TIRGŪ” UN 2000.,

1997. GADA PIELIKUMS–MODULIS „PĀREJA NO SKOLAS UZ DARBA DZĪVI”

Pirmo reizi DA pielikums–modulis „Pāreja no skolas uz darba dzīvi” tika veikts 1997. gadā sadarbībā ar

Izglītības un zinātnes ministrijas Akadēmiskās informācijas centru, kas ir Latvijas pārstāvis Eiropas Padomes/UNESCO

diplomatzīšanas tīklā ENIC un Eiropas Savienības diplomatzīšanas tīklā NARIC. Moduļa mērķis bija iegūt informāciju

par profesionālās izglītības efektivitāti atbilstoši darba tirgus prasībām.

2000. gada maijā saskaņā ar 1999. gada 8. septembra Komisijas Regulu (EK) 1925/1999 tika veikts līdzīgs

pielikums–modulis, pēc Akadēmiskās informācijas centra lūguma, papildinot to ar dažādiem jautājumiem. Apsekojumā

aptaujāja personas 15–35 gadu vecumā, kuras bija pabeigušas vai pārtraukušas izglītību pēdējo 5 gadu laikā.

2009. gada 2. ceturkšņa ceturkšņa DA pielikums–modulis tika veikts saskaņā ar 2008. gada 5. marta Komisijas

Regulu (EK) Nr. 207/2008. Moduļa mērķis bija noskaidrot saikni starp jauniešu izglītību, iegūto darba pieredzi mācību/

studiju laikā un pirmo darbu, kā arī noskaidrot, kā vecāku izglītība ietekmē jauniešu profesijas izvēli. Apsekojumā

aptaujāja 2621 personu 15–34 gadu vecumā. Apsekojumā ieguva starptautiski salīdzināmu informāciju par jauniešu

formālo izglītību, darbu mācību/studiju laikā, pirmo darbu pēc formālās izglītības mācību/studiju pabeigšanas vai

pārtraukšanas, kā arī noskaidroja to personu loku, kuras ir devušas lielāko ieguldījumu jauniešu izglītībā.

5 Netiek iekļauta aprūpe, kuru veic par samaksu; kā arī mājsaimniecībā dzīvojošo paša/-as vai dzīvesbiedres/-a bērnu

aprūpe.

PIELIKUMI–MODUĻI


Turpmāk izmantoti apsekojuma dati par personām 15–34 gadu vecumā 2009. gada 2. ceturksnī.

Formālās izglītības mācību/studiju laikā 30% jauniešu bija apmaksāts darbs vai darbs, no kura viņi guva

ienākumus, t.i., strādāja apmaksātā praksē vai stažēšanās programmās, strādāja vakaros, brīvdienās vai brīvlaikā vai

arī mācību/studiju pārtraukuma laikā, bet 70% jauniešu nestrādāja vai arī strādāja mazāk par vienu mēnesi.

Jaunieši pēc formālās izglītības mācību/studiju pabeigšanas vai pārtraukšanas savu pirmo darbu6 uzsāka vidēji

21,2 gadu vecumā. Vairāk nekā puse (57%) jauniešu savu pirmo darbu atrada ar draugu un ģimenes palīdzību, tikai

7,5% to atrada ar izglītības iestādes starpniecību. Pārsvarā (86,1%) jauniešiem pirmais bija pastāvīgs pilna darba laika

darbs kā darba ņēmējiem. Tas parāda, ka jauniešu darba pieredze un praktiskā sagatavotība darba tirgum nav

pietiekama, lai uzsāktu savu uzņēmējdarbību. Jauniešu vidū populārākās profesijas pirmajā darbā bija pārdevējs

veikalā (7,6%), būvnieks (7,0%), kā arī rūpniecības un citi strādnieki (7,0%). Lielākā daļa (61,8%) jauniešu savu

pirmo darbu apsekojuma veikšanas brīdī bija pārtraukuši, no tiem 28% savā pirmajā darbā bija strādājuši līdz vienam

gadam, bet 19,2% – no 1 līdz 2 gadiem.

9.7. 2004. GADA PIELIKUMS–MODULIS „DARBA LAIKA ORGANIZĀCIJA UN DARBA LAIKA

REŽĪMS” UN 2001. GADA PIELIKUMS–MODULIS „DARBA LAIKA ILGUMS UN STRUKTŪRA”

2001. gada maijā DA tika pievienots pielikums–modulis „Darba laika ilgums un struktūra”. Apsekojumā

aptaujāja personas vecumā 15 gadi un vairāk, kuras pārskata nedēļā bija nodarbinātas. Modulis tika veikta saskaņā ar

2000. gada 19. jūlija Komisijas Regulu (EK) Nr. 1578/2000. Moduļa mērķis bija iegūt informāciju par jauna veida

darba attiecībām starp uzņēmumu un darbinieku un iespējām strādāt elastīgā darba laika režīmā. Apsekojuma anketā

tika iekļauti dažādi ar darba laiku saistīti jautājumi – netipisks darbs (darbs vakaros, naktīs, sestdienās, svētdienās),

darba grafiks un darba metodes, darba līguma veids, virsstundas, maiņu darbs utt. Jautājumi tika uzdoti tikai par

pamatdarbu. Kopš 2002. gada daļa moduļu jautājumu tika iekļauti DA pamatanketā.

Līdzīgs pielikums–modulis „Darba laika organizācija un darba laika režīms” tika veikts 2004. gada 2. ceturksnī.

2004. gada 2. ceturkšņa DA pielikums–modulis tika veikts saskaņā ar 2003. gada 10. februāra Komisijas Regulu (EK)

Nr. 247/2003, un tajā tika aptaujātas nodarbinātas personas 15–74 gadu vecumā. Lai gan pētījuma nosaukums

atšķīrās, tajā tika iekļauti līdzīgi jautājumi par virsstundām, darba grafiku, darba metodēm un maiņu darbu kā 2001.

gada apsekojumā, taču papildus tika iekļauti detalizētāki jautājumi par elastīgu darba laiku.

6 Pirmais apmaksātais darbs vai pirmais darbs, no kura jaunietis/-e guva ienākumu un kas ir ilgāks par 3 mēnešiem,

pie viena darba devēja neatkarīgi no darba pienākuma izmaiņām.

PIELIKUMI–MODUĻI


9.8. 2003. GADA PIELIKUMS–MODULIS „IZGLĪTĪBA MŪŽA GARUMĀ”

2003. gada 2. ceturkšņa DA pielikums–modulis „Izglītība mūža garumā” tika veikts saskaņā ar 2002. gada 19.

jūlija Komisijas Regulu (EK) 1313/2002. Apsekojumā aptaujāja 4815 personas 15–74 gadu vecumā.

Pielikuma–moduļa jautājumi bija sadalīti trīs blokos: viens jautājumu bloks bija par formālo izglītību, otrs – par

piedalīšanos kursos, semināros, konferencēs u.c. apmācību nodarbībās, kas nav iekļautas formālajā izglītībā, bet

trešais – par neformālo izglītību. Daļa pielikuma–moduļa jautājumu bija līdzīgi DA pamatanketā ietvertajiem, taču

atšķīrās periods, par kuru bija jāsniedz informācija (DA pamatanketā pēdējās 4 nedēļas, pielikumā–modulī – pēdējie

12 mēneši).

Documents

Darbaspēka apsekojums 1995. – 2014. gadā