Augusts 2019

# 186

“Jāņa Rozes apgāds” izdevis jaunu grāmatu bērniem par mazo pūķi Kokosriekstu

Intervija ar rakstnieci Anitu Bormani

Ziņnesis

PIRMKLASĪGA iepirkšanās. Skolas precēm atlaides līdz 50%

Grāmatplauktu stāsti. Jāņa Rozes apgāda direktore Renāte Punka

3

Pienākt pie grāmatu plaukta – tas ir maģisks brīdis, kurā pasaule, no vienas puses, mazliet apstājas, bet, no otras – gandrīz vai sāk riņķot vēl straujāk. Gandrīz katra grāmatas muguriņa mūs kaut kur aizved: kādā atmiņā, asociācijā, notikumā, sajūtā vai vēlmē. Un gandrīz vienmēr, pakāpjoties no plaukta atpakaļ dzīvē, nonākam pie viena un tā paša secinājuma: “Cik maz laika!” Kāds mans draugs regulāri skaita gan izlasītās grāmatas, gan tās, kas viņam plauktos stāv neizlasītas. Turklāt viņš izrēķina procesu gados, tas ir, cik gadu viņam vajadzētu, lai izlasītu to, kas vēl neskarts.Tā ir, ka grāmatu iznāk arvien vairāk. Par to runājam arī ar Jāņa Rozes apgāda direktori Renāti Punku šī mēneša Grāmatplauktu stāstos. Taču mums vienmēr ir izvēle.

Jā, plašums, iespējams, rada lielāku apjukumu, taču, pienākot pie plaukta, roka allaž jūt, kurai grāmatai dot priekšroku. Vai tad ne? Jo vairāk lasām un iedziļināmies, jo skaidrāka sajūta par to, ar ko gribas turpināt. Reizēm grāmatas (dažādos veidos) pie mums nonāk arī pašas, un kā teikusi M. Kondo: "Tiklīdz jūsu rokās nonāk kāda noteikta grāmata, ir piemērots brīdis, lai to izlasītu." Es ticu šādai maģijai un ticu arī tam, ka ir ļoti svarīgi grāmatās runāt arī par smagām un ļoti smagām tēmām, kā to saka Renāte. Literatūra un māksla iemāca mums pietuvināties citu cilvēku pārdzīvojumiem, tādējādi kļūstot pacietīgākiem un empātiskākiem. “Tāpēc jau literatūra pastāv.”Lai izdodas atrast laiku lasīšanai!Inga Pizāne, dzejniece un “Jānis Roze” mājaslapas un sociālo tīklu satura veidotāja

€ 5,50

€ 6,50

12. – 18. augusts

26. augusts – 1. septembris

5. – 11. augusts

19. – 25. augusts

€ 13,50 € 13,45

€ 13,25€ 14,95

€ 6,50

€ 5,95

NEDĒĻAS PIEDĀVĀJUMS

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

4 5

Dienas GrāmataLeons BriedisVILCENE UN ATRAITNISGrāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska“Lai atgūtos no zaudējuma, atraitnis viens pats vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo pamestā mednieku būdā. Mežonīgajos klaiņojumos viņa vienīgā pavadone un sarunu biedrene ir vilcene, kuru viņš dēvē par mežalaņķīti. Meistarīgi savienojot tagadni ar pagātni, dzejas klasiķis Leons Briedis panāk iedarbīgu profānā un sakrālā unisonu.” (Liāna Langa)Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Dienas GrāmataSigma AnkravaINDIEŠU DIEVI UN DIEVESGrāmatas mākslinieks Jānis EsītisIndijā līdzās jaunajiem tehnoloģiju centriem, kuri pārrauga kosmosa apguves programmas, aug arvien jauni tempļu kompleksi, kur svētku dienās neskaitāmi stāstnieki ap sevi pulcē ļaudis, kas kāri klausās nostāstos par dievu piedzīvojumiem un darbiem. Tradīcijas mainās lēni, un maģiskā domāšana šķiet nezūdoša. (Sigma Ankrava)“Indiešu dievi un dieves” sniedz ieskatu hindu mitoloģijas dievu panteonā. Autore asprā tīgi

un dzirkstīgi īstenā pasaku stāstnieka garā šo krāšņo gobelēnu izklāj lasītāja priekšā. Grāmatu papildina plašs tekstā ietverto nosaukumu un terminu alfabētiskais rādītājs un autores uzņemtas fotogrāfijas.

MansardsLārss KeplersSTALKERSNo zviedru valodas tulkojis Māris TītsZviedrijas Valsts kriminālpolicijai tiek nosūtīta saite uz nelielu videofailu. Kāds to uzņēmis, stāvot dārzā pie mājas, caur logu slepus filmējot sievieti. Nākamajā dienā viņa tiek atrasta nežēlīgi noslepkavota.Policija saņem jaunu filmu, bet arī šo sievieti nav iespējams identificēt, pirms tiek atrasts līķis. Vīrs, kurš atgriežas no komandējuma un viņu ierauga, ir tik satriekts, ka iztīra visu māju un nogulda viņu gultā. Varbūt viņš ir redzējis ko tādu, kas palīdzētu izmeklēšanā, bet akūtais šoka stāvoklis liedz policijai viņu nopratināt. Lai atrastu šķietami

nesatricināmo sadistu – slepkavu, tiek pieaicināts psihiatrs Ēriks Marija Barks, ar kuru Jona Linna strādāja iepriekš (sērijas pirmajā romānā “Hipnotizētājs”). Bet ko slēpj izcilais psihiatrs, un kādēļ viņu uztrauc pirms vairākiem gadiem šķietami veiksmīgi atrisināts noziegums? “Stalkers” ir sērijas piektā grāmata ar dinamiskām nodaļām, spraigu sižeta līniju un dramatisku kulmināciju. Tas viss piestāv Jonam Linnam, kuram gan, ņemot vērā ceturtās sērijas grāmatas “Smilšuvīrs” finālu, vajadzētu būt mirušam.Atcerieties, ka Lārsa Keplera romāni ir izcila literatūra, kas ļauj jums sekot nozieguma atklāšanai, emocionāli iesaistoties aprakstītajos notikumos. Nelasiet šo romānu mājās ar lieliem logiem, kas atklāj jūsu personisko telpu un kurus nav iespējams aizklāt, iestājoties tumsai. Turiet slēgtus savus dārza vārtiņus un mājas durvis.Kad lampas ir iedegtas, stalkers tevi redz no ārpuses, bet, tās izslēdzot, tu neredzi, vai stalkers jau ir ienācis iekšā.Aizslēdz durvis, aizvelc aizkarus – kriminālromānu meistars Lārss Keplers ir atgriezies ar jaunu grāvēju.Lārss Keplers (Lars Kepler) ir Zviedrijā dzīvojoša rakstnieku pāra pseidonīms. Kopš 2009. gada viņu grāmatas iznākušas vairāk nekā 14 miljonos eksemplāru 40 valodās. “Stalkers” ir piektais romāns inspektora Linnas piedzīvojumu sērijā. “Mansards” izdevis arī visus iepriekšējos sērijas romānus: “Hipnotizētājs”, “Paganīni līgums”, “Uguns liecinieks” un “Smilšuvīrs”.

Līga Blaua VIJA ARTMANE. SIRDĪ PALIKUŠIE“Desmit gadus pēc grāmatas iznākšanas, otrreiz to izdodot Vijas Artmanes 90 gadu jubilejā, viņas toreizējos stāstus par viņai īpašajiem skatuves un filmu partneriem papildina to cilvēku atmiņas, kuriem Vija gan tolaik, gan vēl arvien ir īpaša un sirdī palikusi.” (Līga Blaua) “Viņa spīdoši nospēlēja Džūliju Lamberti. Bet vai kāda angļu aktrise spētu tā izdzīvot padomju primadonnas Vijas mūžu? Šaubos! Jo kaut kāda mūsdienu Džūlija pat visdrosmīgākajā fantāzijā nespētu uzburt tos laikmeta dotos apstākļus, kādos dzima, veidojās un tapa Latvijas teātra un kino zvaigzne...” (Jānis Streičs) 

TRAKIE DEVIŅDESMITIEPārlasīt šīs intervijas nozīmē atgriezties nesenā Latvijas pagātnē un reizē citā pasaulē.“Apbrīnas vērts ir uzrunāto personu spektrs – pašu ministri un citvalstu vēstnieki, baņķieri un mūziķi, politiķi un režisori, uzņēmēji un dvēseļu gani. Visi viņi tā vai citādi līdzveidojuši valsti un sabiedrību, kurā šodien dzīvojam.20. gadsimta deviņdesmitie bija laiks, kad vēl valdīja privatizācijas drudzis un rekets, piepra­sīti okultisms un dzeltenā prese, izmisīgi meklēti drošības enkuri. Krietna daļa no “Trakajos deviņdesmitajos” atkal uzrunātajiem – Raimonds Pauls, Guntis Gailītis, Egils Levits, Jānis Peters, Uldis Pīlēns, Monika Zīle – par sevi vēstījuši spilgti un pastāvīgi. 

Daina Jansone­Treice SIRDS VIDUCĪIepazīšanās ar Dainas Jansones­Treices dzeju man bija negaidīts pārsteigums: dzejnieces dzīves atziņu dziļums, viedums un reizē – vārdu izteiksmes vienkāršība ar negaidītiem un pārsteidzošiem domu un tēlu savienojumiem. Tik vienkārši un reizē – mūsdienīgi! Daudzi dzejoļi kā poētiski aforismi. Valodas ritējums tik viegls, “mocartisks”. Katrs dzejolis – dvēselē un sirdī dziļi izdzīvots, izsāpēts vai dzīves dievišķīgā un brīnišķīgā prieka apgarots. Emociju diapazons no vissmalkākām, trauslākām dvēseles stīgām līdz neatlaidībai, spītam un “dzelžainai” gribai nepadoties un “iet tālāk” liktens un Dieva svētītu Dzīves un Mākslas ceļu! Patiesi apbrīnojami un iedvesmojoši! Ar patiesu cieņu – komponists Valdis Zilveris.

Ināra Groce AGLONA. SVĒTCEĻOJUMA ATKLĀSMESKāpēc viens pa dzīvi iet mirdzošām acīm, bet cits saskata tikai rūpes un nedienas? Mēs katrs agri vai vēlu sākam meklēt dzīves jēgu un savu ceļu šajā pasaulē. Un mēs katrs esam ceļā, ceļā pie sevis, pārbaudījumu un apjausmu ceļā. Un vēl viens ceļš ir svētceļnieka ceļš.Šajā grāmatā ir tikšanās un sarunas par atklāsmēm, kādas gan ticī­ga jiem, gan skeptiskajiem ir radušās, pieņemot lēmumu par svētce­ļojumu un atklājot sevi no jauna Aglonas svētceļojumā.

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

6 7

“Jaīra daudzslāņainajā stāstā Šalevam izdevies radīt spirdzinoši niansētu Izraēlas portretu.”The Miami Herald

“Šaleva romāns ir inteliģenta simfonija par mājām. Spožs identitātes un dzimtenes jēdzienu skaidrojums, kurā Izraēlas vietējais kolorīts sajaucies ar ceļojumu cauri laikiem un vietām.”

Frankfurter Allgemeine

“Vārdu meistars Šalevs ir sarakstījis smalki izstrādātu alegoriju – tā ir trausla un sirdi plosoša, taču nevairās arī runāt par dzīves nežēlību. Savus varoņus viņš attēlo ar mīlošu humoru un ikdienišķas dzīves apraksta kā dzejnieks.”

Süddeutsche Zeitung

“Tas ir savāds, dzīvīgs, zinātkārs stāsts par mājām un ne­mājām, par to, kā atrast ceļu uz mājām sevī, un par mīlestību, kas var kļūt pat tādām kā mājām, un mīlestību, kas to vienkārši nespēj. Šajā grāmatā cilvēki piedzīvo daudz dažādu mīlestību cits pret citu, un katrai no tām ir sava burvība un bagātība. Man šķiet, ka romāns pauž pārliecību, ka sasniegt īstu vibrējošu tuvību ar citu cilvēku spēj tas, kurš kaut nedaudz iepazinis pats sevi un zemi. Un mūsu fiziskās un garīgās eksistences brīnumu. Šaleva romānā jutekliskums iegūst jaunu jēgu, jo tajā ir mīlestība pret vietu, zemes auglību, kā arī nežēlība un attapība, kas man šķiet iespējama un raksturīga vien Izraēlai. Man šis romāns ir vēsts, ka mēs varam nest sevi sevī un no turienes tiekties pretī citiem, vai arī mums neizdosies šo saikni panākt, un tad kopīga dzīve kļūst gandrīz neiespējama. Man ļoti patika arī visi putnu stāsti, fakti par baložiem, tas, cik daži cilvēki mēdz būt salauzti, bet citi – stipri un viengabalaini. Gatavība pieņemt to, cik īsa, spilgta un nepilnīga mēdz būt dzīve, pat ja to apmirdz liktens (no)lemta mīlestība.”

Dovs Cellers, Goodreads

Pateicamies Izraēlas vēstniecībai Latvijā un fondam KEREN HAYESOD United Israel Appeal par atbalstu grāmatas izdošanā

radošā gaisotnē kopā pārlapot pēdējā laikā iznākušās Izraēlas autoru grāmatas, tikties ar to veidotājiem

un kavēties sarunās par tēmu

SPILGTAS GRĀMATAS NO IZRAĒLAS

Tiekamies kafejnīcā – kultūras telpā AUTENTIKA, Rīgā, Bruņinieku ielā 2 š. g. 14. augustā plkst. 18:00

Meirs ŠalevsBALODIS UN ZĒNS No ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds Māksliniece Gita Treice

Ievērojamais Izraēlas rakstnieks Meirs Šalevs dzimis 1948. ga dā rakstnieka Ichāka Šaleva ģimenē, viņa bērnība pagāja Jerzeelas ielejā, Nahalalā – pirmajā mošavā, kas 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā izveidojās britu kontrolētajās Palestīnas teritorijās. Jaunībā dienējis armijā un piedalījies Sešu dienu karā, bet pēc tam sāka uzstāties ar ironiskiem skečiem televīzijā un radio, vadīja piektdienas vakara programmu Izraēlas televīzijas pirmajā kanālā. Rakstniecībai pievērsies četrdesmit gadu vecumā, kad 1988. gadā nāca klajā pirmais romāns “Zilais kalns”, kas guva lielus panākumus. Kopš tā laika sarakstījis astoņus romānus, karjeras sākumposmā – arī vairākas augstu novērtētas un populāras bērnu grāmatas. Viņš publicējis arī Bībeles komentārus un interpretācijas, kā arī grāmatu par

Jeruzalemi. Regulāri raksta slejas Izraēlas dienas laikrakstam Yedioth Ahronoth. Šaleva darbi izdoti teju trīs­desmit valodās, guvuši milzīgus panākumus Izraēlā, Vācijā un Nīderlandē. Rakstnieks saņēmis daudzas balvas un godalgas, tostarp Juliet Club Prize un Chivari Prize Itālijā, Izraēlas Premjerministra balvu, bet par romānu “Balodis un zēns” arī augstāko Izraēlas literāro apbalvojumu – Brennera balvu, ko piešķir Izraēlas Rakstnieku savienība izraudzīta žūrija. Meirs Šalevs ir viens no Izraēlas veiksmīgākajiem rakstniekiem, taču ārpus dzimtenes nav tik plaši pazīstams kā kolēģi Amoss Ozs un Dāvids Grosmans. Viņš sevi pieskaita kreisi noskaņotiem literātiem un atbalsta mierīgu Izraēlas un Palestīnas konflikta risinājumu, veidojot divas atsevišķas valstis, taču norāda, ka palestīniešu nometnes pārliekais ekstrēmisms viņu sarūgtina. Šalevs izturas piesardzīgi pret literatūras politiskajām dimensijām. “Kas te īsti notiek? Vai jūs ar literatūras līdzekļiem runājat par savu politisko pārliecību, jeb izmantojat politiku, lai reklamētu sarakstīto?” viņš retoriski jautā, piebilstot, ka apzināti vairījies kļūt par politisku uzskatu ruporu. “Un par to priecājos. Tā ir dabiska nosliece un arī apzināta izvēle. Īsu laika posmu esmu aktīvi iesaistījies politikā, taču kādā brīdī nolēmu distancēties, jo secināju, ka šajā vidē valda man nepieņemama liekulība. Nolēmu, ka nodošos mākslai, turklāt man taču ir sleja laikrakstā, kur varu paust savu viedokli. Protams, ārzemēs man mēdz uzdot ar politiku saistītus jautājumus un es saku, ko domāju, taču pats nekad šādas diskusijas nerosinu.”“Balodis un zēns” ir fascinējošs romāns, kas ietver divus mīlas stāstus, ko šķir pusgadsimts, bet saista viens brīnumains pašaizliedzības mirklis. Tam piemīt plašs vēriens, bet arī daudz prātā paliekošu detaļu. Romāna galvenā tēma ir mīlestība – cik dziļas ir mūsu jūtas, kas ir mājas un kāpēc mēs, gluži kā baloži, kas apmācīti lidot tikai vienā virzienā, allaž tajās atgriežamies. Meira Šaleva vēstījums ir tik universāls kā karš un tik intīms kā spārnota atzīšanās mīlestībā, un tas tiek izstāstīts vienlaikus rotaļīgi un gudri, un neatvairāmi valdzinoši.

“Šalevs radījis pasauli, kam piemīt iztēles bagātība un sapņa apmātība. Dzīvi attēloti varoņi un spraigi dialogi… Pretstatot pagātnes un tagadnes stāstus, Šalevs liek mums pārdomāt to, vai varam paļauties un uzticēties atmiņām. ”

The New York Times Book Review

aicina

GRĀMATU JAUNUMI

8 9

Ingo ZīgnersMAZAIS PŪĶIS KOKOSRIEKSTS CEĻO APKĀRT PASAULEINo vācu valodas tulkojusi Inga KarlsbergaAtkal jauni mazā pūķa Kokosrieksta piedzīvojumi! Mazais ugunspūķītis ir izmisumā: viņa draugu aszobu pūķi Oskaru ir nolaupījis neģēlīgais murks, un kopā ar viņiem abiem nozudusi arī dzeloņcūka Matilde. Par laimi, Oskars un Matilde ir paguvuši atstāt vēstuli ar svarīgām norādēm, kas Kokosriekstu aizved tieši uz Londonu! Diemžēl mazliet par vēlu, jo, kad Kokosrieksts un viņa ceļabiedri – ugunspūķīte Lulū un pundurpūķis Sīpoliņš – tur ierodas, murks ar Oskaru

un Matildi jau ir devušies tālāk. Tā nu, dzenoties pakaļ murkam, Kokosrieksts un viņa draugi apceļo vai visu pasauli un iepazīstas ar daudz un dažādiem interesantiem ļautiņiem – Ļurmici, Lūciju Motorūciju, Šinčonu, Līko Gurķi un citiem. Viss, protams, beigsies laimīgi, bet kā īsti Kokosriekstam izdosies atbrīvot draugu no murka nagiem – lasiet jaunākajā sērijas grāmatā!Lasiet par citiem mazā pūķa Kokosrieksta un viņa draugu piedzīvojumiem grāmatās:“Mazais pūķis Kokosrieksts”, “Mazais pūķis Kokosrieksts iet uz skolu”, “Mazais pūķis Koksrieksts – nebaidies!”, “Mazais pūķis Kokosrieksts un dižais burvis”, “Mazais pūķis Kokosrieksts un melnais bruņinieks”, “Mazais pūķis Kokosrieksts – svinības uz Ugunsklints”, “Mazais pūķis Kokosrieksts un negaisa ragana”, “Mazais pūķis Kokosrieksts mācās angļu valodu”, “Mazais pūķis Kokosrieksts apciemo Ziemassvētku vecīti”, “Mazais pūķis Kokosrieksts un mežonīgie pirāti”Drīzumā:“Mazais pūķis Kokosrieksts spoku pilī”, “Mazais pūķis Kokosrieksts un džungļu dārgumi”

ESIET PAZĪSTAMI – ROSIO BONILJA! Margarita del MasoRosio Boniljas ilustrācijas MANS LIELAIS LĀCIS, MANS MAZAIS LĀCIS UN ES No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere “Jāņa Rozes apgāds” latviešu lasītājiem sarūpējis iespēju iepazīt ilustratori Rosio Bonilju, kuras grāmatas pēdējos gados kļūst arvien populārākas visā pasaulē. Burvīgais stāsts par meitenīti un viņas diviem lāčiem asprātīgi un sirsnīgi parāda bērna pasauli, kurā vienlīdz svarīga gan drošība un paļāvība, gan draudzība un pozitīvas emocijas. To

sarakstījusi Margarita del Maso, un īpašu gaisotni grāmatai piešķir mākslinieces Rosio Boniljas zīmējumi. Rosio Bonilja dzimusi Barselonā, kur studējusi pedagoģiju un apguvusi ilustrācijas prasmes pie ievērojamiem katalāņu māksliniekiem. Izmēģinājusi roku gan glezniecībā un fotogrāfijā, gan pedagoģijā un reklāmā, tomēr pēc bērnu piedzimšanas nolēmusi pievērsties mākslinieces karjerai. Viņas dibinātais uzņēmums “Reiz sensenos laikos” nodarbojas ar bērniem paredzētu telpu sienu apgleznošanu. Kopš 2011. gada Rosio aktīvi iesaistījusies arī bērnu grāmatu radīšanā – viņa ilustrējusi ap 40 dažādu izdevniecību grāmatu, vairākām pati arī sarakstījusi tekstus. Spāņu un katalāņu izdevniecībās tapušie darbi iepatikušies daudzu valstu izdevējiem – to tulkojumi nākuši klajā ASV, Beļģijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Kanādā, Korejā, Ķīnā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē, Slovākijā, Slovēnijā, Taivānā, Turcijā, Ukrainā, Vācijā, nu arī Latvijā. “Mani trīs bērni ir gan mani bargākie kritiķi, gan karstākie līdzjutēji. Es strādāju galvenokārt bērniem, un zīmēt man neapniks it nekad,” saka māksliniece.

GRĀMATPLAUKTU STĀSTIGRĀMATPLAUKTU STĀSTI

10 11

finansiāli ļoti izdevīgi, gan neizdevīgi projekti. Izdevējdarbībā ir teiciens, ka no katrām 10 grāmatām viena ir ļoti veiksmīga, trīs vai četras – pa nullēm, un atlikušo radītie zaudējumi jānosedz ar ieņēmumiem no pirmās,” Renāte stāsta un aizrautīgi turpina par interesanto izdevēja darbā un grāmatniecības tendencēm: “Grāmatnīcu plauktos jau redzam, ka grāmatu ir vairāk, nekā spējam izlasīt. Tās raksta arvien vairāk, un arī autoru rakstīšanas iemaņas kļūst arvien labākas – ja paskatāmies uz skandināvu kriminālromāniem, piemēram. Arī žanri saplūst, vieglā literatūra pārklājas ar nopietno – kriminālromānos tiek risinātas psiholoģiskas tēmas, sociālas problēmas. Tāpēc ir ārkārtīgi interesanti. Darbs neapnīk. Uzziņu literatūra ir vēl viena milzīga joma, kurā latviski ir pieejams salīdzinoši maz labu grāmatu – daļa no tām iznākušas tieši mūsu izdevniecībā, par ko liels lepnums. Protams, gribas izmēģināt

arī dažādas lietas, ko mūsdienās piedāvā drukas tehnoloģijas.”Vēl vienu daļu no Renātes grāmatplaukta aizņem pašas tulkotās grāmatas. To ir ap piecdesmit. Nācies tulkot pa vārgrāmatas, mākslas uzziņu literatūru, pa reizei arī daiļliteratūru: “Vienubrīd man tam darba dēļ nebija laika, tomēr sapratu, ka tulkot man patīk, tāpēc pabeidzu arī pēcdiploma programmu tulkošanā. Ar profesori Guntu Ločmeli mums joprojām ļoti labs kontakts. Lāgiem eju studentiem stāstīt, kā tulkošanas darbs izskatās no izdevēja puses.”“Un kā ir? Kuru grāmatu ir vērts tulkot un izdot? Tā ir intuīcija? Vai izvēlei ir racionāli pamati?”“Mēs bieži vien esam gājuši laikam pa priekšu,” Renāte saka. “Sevišķi pirmajos gados iztulkojām grāmatas, kuru tematika izrādījās pāragra, piemēram, par veselīgiem ēšanas paradumiem vai produktu īpatnībām, kad pie mums daudz kas no tā vēl nebija nopērkams un cilvēki stipri mazāk domāja par veselīgu dzīvesveidu. Arī par depresiju – mēs izdevām lielisku grāmatu, kad par to vēl presē nerunāja. Ir grāmatas, kuras tu izdod, apzinoties, ka cilvēki baidīsies pirkt, jo latviešu lasītājs ir diezgan ksenofobisks. Man to ir grūti saprast. Skaidrs, ka ar lasītāju bailēm un aizspriedumiem esam spiesti rēķināties, bet tik un tā cenšamies runāt par svarīgām, smagām tēmām, kā arī tulkot no

dažādām valodām. Pagājušajā gadā izdevām Mārjas Kangro “Stikla bērnu”. Šogad – “Paskaties uz viņu”, ko es pati tulkoju no krievu valodas. Tās ir grāmatas par ļoti smagu tēmu – par to, ka sieviete gaida bērnu, kurš ir neglābjami slims un nepiedzims dzīvs. Paldies Dievam, cilvēku, kam tas personīgi jāpiedzīvo, nav daudz, taču šo pieredzi var attiecināt uz citiem pārdzīvojumiem un situācijām. Vēl viena spēcīga grāmata bija “Elizabete ir pazudusi” – par Modu, kurai ir demence. Cilvēki bažījas, ka grāmata ir smaga, nē, tā ir gaiša, autore ir uzrakstījusi mākslas darbu no veca cilvēka pozīcijām, lai varam sajust, kā tas varētu būt. Tāpēc jau literatūra pastāv,” Renāte uzsver un turpina: “Liega Piešiņa regulāri ne tikai brauc uz bibliotēkām, bet arī uz sieviešu cietumu, un runā par dažādām grāmatām. Viņa stāstīja, ka pēc sezonas noslēguma pasākuma viņai pienākusi klāt kāda sieviete, sakot: “Es šogad sapratu, ka visas grāmatas nav vienādas.” Tā jau ir – ja mēģini atveldzēt savas smadzenes ar vienādiem, paredzamiem sižetiem, tad grāmatas šķiet vienādas. Man tādas ir garlaicīgi lasīt. Es literatūrā meklēju atšķirīgo, lietas, par kurām iepriekš nebiju iedomājusies, kā arī ideālā gadījumā vismaz pāris mirkļus, kad elpa aizraujas apbrīnā par to, ka tā var uzrakstīt.”Sarunas nobeigumā Renāte no plaukta sanes savas īpašās un skaistās grāmatas. Te dominē māksla – izstāžu katalogi no lielpilsētu muzejiem, viņas iemīļotais un pašas tulkotais mākslinieks un vizuālās valodas pētnieks Deivids Hoknijs, kā arī fantastiska, Boloņas gadatirgū iegādāta bērnu grāmata ar ilustrācijām smalkā papīrgriezumā, kuru autore ir Rebeka Dotremēra (Rebecca Dautremer).

Sagatavoja Inga Pizāne

CIEMOS PIE RENāTES PUNKAS

Jāņa Rozes apgāda direktori Renāti Punku satiekam viņas mājās lietainā vasaras dienā, kas smaržo pēc rabarberiem un kafijas. Iepazinušās ar kaķenīti Mēriju, sasēžamies pie apaļa galda un sākam sarunu ar Renāti: “Cenšos sevi ļoti ierobežot, bet kaut kā tās grāmatas saro das,” viņa saka. “Nez no kurienes?” uzreiz viņai jautāju. “Paši izdodam, protams, un arī pērku,” Renāte iesmejas, piebilstot, ka grāmatu plauktu īpaši uzbriedina vairākas grāmatu kategorijas: “Iespējams, ne gluži kā citiem. Piemēram, dažādi katalogi no labām mākslas izstādēm, kur dzīvē ir pabūts. Parasti šādām grāmatām ir interesanta koncepcija vai kāds negaidīts skatpunkts izstādē redzamo mākslas darbu izvēlei – kāds posms, parādība, virziens. Katalogs ir iespēja pēc izstādes darbus “paņemt līdzi”, turklāt tajos bieži ietilpst vairāk darbu, nekā kuratoriem bijis iespējams piekārt pie sienām.” Pēdējos gados Renātes grāmatplauktā savairojušies arī Boloņas grā matu tirgus ieguvumi: “Tur katru gadu ir viesu valsts izstāde, kurai mēdz būt interesanti katalogi, un ilustrāciju izstāde,

kur parādās tendences un veidi, kādos ilustratori strādā. Tāpat ir dažādas tematiskās izstādes –  piemēram, uz Boloņas tirgus 55. gadadienu notika retrospektīva, kurai arī bija izveidots katalogs. Ļoti interesanti papētīt,  – grāmatniecības attīstība vispār ir ļoti interesanta. Ir daudz grāmatu par literatūras vēsturi, taču par ilustrāciju vēsturi latviski diemžēl gandrīz nekā nav, tāpēc šādus izdevumus ir ļoti aizraujoši pētīt,” Renāte stāsta.Neliela daļa no Renātes un viņas vīra grāmatplaukta satura ir dāvinājumi, jo, kā pati saka, cilvēki zina, ka viņiem grāmatas patīkot. Viens no īpašajiem dāvinājumiem Renātei ir no grāmatu izdevniecības “Zelta Ābele” izveidotāja un īpašnieka Miķeļa Goppera, pie kura 1990. gadā viņai bija iespēja paciemoties Stokholmā: “Biju tikko veidojusi izstādi par “Zelta Ābeles” grāmatām un tolaik saņēmu dāvanā vairākus Zviedrijā iznākušus “Zelta Ābeles” izdevumus.”“Kur rodamas grāmatmīlestības saknes?” jautāju.“Maniem vecākiem bija liela bibliotēka. Arī viņi bija lasoši cilvēki,” Renāte saka, piebilstot, ka viņas tētis lasīja ļoti daudz arī krieviski. Renātei pavei­cies, ka bērnībā bijis daudz aizraujošas lasāmvielas. Lielākoties tulkojumi: Lāgerlēva, Lindgrēna, Jansone, Kestnera “Punktiņa un Antons”, Milna “Lā­cītis Pūks”. Lasot pamatīgā tempā, 7.  klasē Renāte jau bija aizlasījusies līdz “Nožēlojamajiem”: “Šaubos, ka visu tur uztvēru, bet vasaras brīvlaikā biju to izlasījusi, un skolotāja patiešām brīnījās,” Renāte smaida.“Un izdošana? Vai arī tā nāca dabiski?” jautāju.“Tā sastājās zvaigznes. Strādāju uzņēmumā “Jānis Roze” vēl pirms apgāda atjaunošanas, mani pirmie pienākumi

bija saistīti ar grāmatnīcu sortimenta paplašināšanu angļu valodā. Uzņēmums tolaik bija daudz mazāks: trīs grāmatnīcas, mazs, saliedēts vadības kodols, viss bija jauns, entuziasms milzīgs, mācījāmies semināros, apguvām ārzemju pieredzi. 1997. gadā īpašnieki nolēma arī atjaunot izdevējdarbību. Sākumā par galveno redaktori strādāja Tamāra Liseka, taču pēc pāris gadiem viņa nolēma kļūt par brīvmākslinieci. Tobrīd es jau pusotru gadu biju nodarbojusies ar mūsu izdevumu reklāmu, un man piedāvāja pārņemt apgādu. Pēc pavisam neilga laika mūs nodalīja, izveidojot atsevišķu uzņēmumu. Tā es no nodaļas vadītājas kļuvu par direktori un nu jau direktorēju 18 gadus. Ir gājis visādi – bijuši gan

INTERVIJAINTERVIJA

12 13

Ar CD? Kas tad būs iekļauts mūzikas albumā?Jā, grāmata jau uzreiz būs pieejama komplektā ar unikālu mūzikas albumu, kurā mīlestības dziesmas ar maniem vārdiem, jaunās un akustiski intīmās versijās iedziedājuši tādi mākslinieki kā Ivo Fomins, Zigfrīds Muktupāvels, Intars Busulis, jaunie dziedātāji ­ Katrīna Bindere, Jānis Narkevics un Kristena Cīrule, ka arī es pats un mans cīņubiedrs Tomass Kleins. Ļoti sirsnīgs, klusināts un akustisks albums, kurš būs pieejams tikai komplektā ar grāmatu. Tā, ka sanāk tāds interaktīvs izdevums.

Sociālajos tīkos ziņojāt, ka jaunā grāmata tapusi rakstot ar roku. Kāpēc tā? Jā. Daļēji tā arī ir. To gan izlēmu tad, kad jau biju daļu no grāmatā iekļautajiem darbiem uzrakstījis, bet ir šeit arī ar roku rakstītie un pēc tam datorā pārrakstītie. Sākotnēji biju iecerējis rakstīt ar veco rakstāmmašīnu, ar kuru daudzus gadus agrāk rakstīju dziesmu vārdus “Līviem” un savai grupai “bet bet”, bet tā atteicās darboties un tad arī spontāni nolēmu atsākt rakstīt ar roku. Sākums nemaz nebija tik viegls, jo pēdējos gadus ar roku biju tikai parakstījies. Taču ne mirkli nenožēloju, jo tad arī galva strādā kaut kā savādāk, katru vārdu trīsreiz apdomā, pirms uzraksti, lai nav jāpārraksta.

Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?Klasisks jautājums! Dzīve Latvijā ir tik interesanta un intesīva, ka katra diena piedāvā jaunus izaicinājumus, emocijas un pārsteigumus. Tas, ka mēs vēl neesam pilnībā standartizējušies, tas, ka mūsu sadzīve vēl nav pilnībā sakārtota, paradoksālā ziņā dod daudz iemeslu būt radošiem. Viss attīstās un mainās uz labu, un šis process ir aizraujošs. Tas nevar neatstāt iespaidu arī uz to, kā un kāpēc es rakstu. Tostarp arī par vietu, kurā dzīvojam, par Latviju. Ļoti gribas atklāt to labo, kas mums ir, to nenovērtējamo sajūtu, ka tik mazai tautai ir sava valsts. Tik daudzām tautām tādu privilēģiju nav. Tāpēc es savos dzejoļos laiku pa laikam atgriežos pie tās mīlestības, kura mani saista ar manu zemi, tautu, valodu un senču saknēm. Jaunajā grāmatā tas nav tik tiešā veidā izteikts, bet gribas ticēt, ka arī šī mīlestība tajā ir sajūtama. Kā jau iepriekš sacīju, mīlestība ir visur. Tā ir, bija un būs!

Apbraukājot Latvijas bibliotēkas un vietas, kur parasti dzejnieki un mūziķi neuzstājas, esat dzejas dienas viena mēneša vietā rīkojis teju divus gadus. Kādas bija šīs tikšanās reizes ar lasītājiem?Fantastiskas! Labākais šo tikšanos novērtējums bija, kad kāds kungs kādā nelielā Kurzemes miestiņā pēc pasākuma man pienāca klāt un sacīja apmēram sekojošo: “Tu zini, sieva mani piespieda atnākt, bet es vakar biju mazliet “uz krūts paņēmis” un man tā dzeja kā tāda…, vispār, zini, ne pārāk. Bet es tev vēlos pateikt lielu paldies, jo man pasākuma laikā “atlaida” un palika labi! Liels tev paldies!”, nu ko lai te vēl piebilst. Savdabīga dzejas terapija!. Es arī šajā septembrī esmu ieplānojis braukt un tikties ar lasītājiem uz mazajiem miestiņiem un lielajām pilsētām. Pēc ilgiem laikiem braukšu tikties ar lasītājiem Daugavpilī, 11. septembrī “Vienības nama” koncertzālē. Tad vēl ir Kandava un daudzas citas vietas, kurās es pat nemūžam neesmu bijis. Visur līdzi man brauc mani draugi muzikanti un tur bez dzejas lasījumiem atskaņosim arī jaunajai grāmatai pievienotā albuma repertuāru ar, manuprāt, skaistām dziesmām, kuras esmu sarakstījis kopā Raimondu Paulu, Ainaru Virgu, Uldi Marhileviču, Tomasu Kleinu, Ivo Fominu un citiem.

Grāmatas atvēršana tiks arī kā īpaši atzīmēta!Jā, protams. Gaidīšu visus 22. augustā, “Dzintaru koncertzālē”. Viena koncerta daļa būs veltīta grāmatai un grupas “Saldās sejas” albuma “Klausieties visi” atvēršanai, bet otra daļa būs pilnībā grupas “bet bet” rīcībā. Nospēlēsim visu to labāko, kas 28 gados sakrājies. Uz tikšanos!

Jūsu grāmatas “365” abas daļas ir guvušas pārsteidzošus panākumus, kļūstot par dzejas dižpārdokļiem 2017. un 2018. gadā. Kā to skaidrojat?“Daudz par to esmu domājis. Skaidrs, ka tas ir brīnums, kuru turpinu piedzīvot joprojām, jo saņemu lasītāju atsauksmes vai katru dienu. Tiekos ar lasītājiem, runāju ar viņiem un daudz ko no šīs komunikācijas arī mācos. Jo, iespējams, atšķirībā no citiem autoriem, nerakstu tikai sev, rakstu saviem lasītājiem un man ir svarīgs viņu viedoklis, viņu domas, viņu emocijas. Bet atbildot dažos vārdos uz šo jautājumu, ir tā, ka 2017. gadā, katru dienu uzrakstot un internetā publicējot vienu dzejoli, es pats piepildīju savu senu sapni, atkal atsākt rakstīt dzejoļus. Ne dziesmu vārdus, bet vienkārši dzejoļus. Un kad tas notika, kad sāku atkal darīt savu sirds lietu, izrādījās, ka tas ir vajadzīgs vēl daudziem tūkstošiem cilvēku, kas ar šīm rindām dalījušies sociālajos tīklos, nākuši uz koncertiem un iegādājušies grāmatas. Grāmatu nemaz nebija plānots fiziski izdot, biju nolēmis padalīties internetā, bet lasītāju uzstājība piespieda izdot grāmatu arī fiziski. Un esmu laimīgs, ka tā notika.”

22. augustā nāks klajā Jūsu jaunā grāmata “Mīlestība ir”. Nosaukums, protams, daudz ko pastāsta, bet tomēr, par ko tā būs?Abās iepriekšējās grāmatās bija tādi kā mirkļu tvērumi, katras konkrētās dienas emocijas, tādi kā dienas atspulgi. Tostarp, protams, mīlestības dažādo izpausmju apraksti. Kad vēlreiz pats abas grāmatas pārlasīju, sapratu, ka man pašam tie tuvākie ir tie romantiskākie darbi, tie, kuri neraksturo kādu konkrētu situāciju, bet gan tieši sajūtas. Ilgas, ja vēlaties. Ilgas pēc skaistām un ideālām sajūtām. Sapņa piepildījums. Tāpēc sākot darbu pie jaunās grāmatas, man nebija divu domu par ko es vēlos rakstīt. Kāpēc izšķiest laiku sīkumos, jāraksta par pašu galveno. Un tā pavisam noteikti ir mīlestība. Mēdz teikt, ka Dievs ir mīlestība. Es tam pilnībā pievienojos, jo mīlestība sevī iemieso visu, pilnīgi visu, ko vien spējam iedomāties. Tā ir visu emociju un pārdzīvojumu palete un esence. Dažbrīd vienkārša, glāstoša un saprotama, dažbrīd neizprotama un sāpinoša. Tā ir arī ļoti iedvesmojoša, tāpēc man nebija grūti rakstīt. Vārdi nāca viegli un bez lielas piepūles. Jāsaka godīgi, es jau arī rakstu vienkārši. Savā ziņā es rakstu tā saucamajā “vieglajā valodā”. Tas dažus kaitina, es zinu, bet es savos darbos nevēlos izlikties par to, kas es neesmu un netaisos rakstīt tā, kā, iespējams, kādam patiktu labāk. Tas nav man. Es rakstu vienkārši un nepublicēju darbus, ja pats nesaprotu par ko tie īsti ir. Tik vienkārši. Taču es esmu arī muzikants, tāpēc jaunā grāmata būs papildināta ar dažiem pēdējā laika dziesmu vārdiem, un grāmata būs pieejama komplektā ar unikālu dziesmu CD.

Foto: Ritvars Stankevičs (MicRec)

Foto: Ritvars Stankevičs (MicRec)

INTERVIJAINTERVIJA

14 15

lauk strādnieks. Vienlaikus Latvija, piemēram, bija vienīgā valsts pasaulē, kas apdrošināja laukstrādniekus slimību gadījumā. Tāpat – viena no pirmajām Eiropā, kur sievietēm pienācās vēlēšanu tiesības. Bija centieni mazināt soci­ālo nevienlīdzību, nelielajās saimniecībās vajadzēja veidoties turīgam vidusslānim. Tagad dzīve ir nesalīdzināmi vieglāka, bet mēs to nenovērtējam. Tobrīd taču nebija nekādu sociālo garantiju. Faktiski visus 20. un 30. gadus valsts piešķirtās vecuma pensijas pēc būtības vairāk bija sociālie pabalsti vai pateicība, kas pienācās stipri ierobežotam personu lokam. Kaut cik stabils pamats zem kājām bija ierēdņiem – viņiem bija tādi labumi kā 13. alga, dažādi pabalsti. Zemniekiem nekā tamlīdzīga nebija.

Vienlaikus lasot nepamet ballītes atmosfēra – uzdzīve sita augstu vilni! Iespējams, tā bija psiholoģiska aizsargreakcija pēckara laikā: nezini, kas būs rīt, tāpēc dzīvo, kamēr dzīvs. Ironija valdīja gan attieksmē pret sevi pašu, gan pret to, kas notiek apkārt.

Turklāt ballīte bijusi uz krīta. Tas, kā apraksti, kā ņemti kredīti, stipri atgādina ātro kredītu bumu šodien. Interesanti, ka vēlāk valsts garantējusi daudzu ierēdņu parādus! Tas bija valstisks lēmums, jo viņu parādi – kopumā to apjoms tika lēsts uz vismaz 10 miljoniem latu – tā laika Latvijas valsts budžetam bija šausminoši. Turklāt tā, kā minēts grāmatā, nav pilna aina, jo pienākuma deklarēt ienākumus un izdevumus jau tolaik nebija. Tas bija arī ar valsts drošību un stabilitāti saistīts jautājums, jo, kā zināms, finansiāli labils cilvēks ir viegli ietekmējams. Taču kopumā sabiedrībā, gan balstoties latviešu mentalitātē, gan arī iedvesmojoties no valdošajām “vēsmām” Eiropā, tolaik daudz populārāks bija taupības motīvs. Tajā pašā laikā, kā 1938. gadā rakstīja “Kurzemes Vārds”: “Kas nepērk grāmatu vai laikrakstu aiz taupības, kas neiet uz teātri aiz taupības, nerīkojas pareizi, jo noziedzas pret savu garu.” Šo izpratni mēs varētu mācīties.

Ar ko izskaidrojama tā laika interese par faķīriem un burvjiem? Tas bija vērojams visā Eiropā – galdiņa dancināšana, dažāda ranga un līmeņa okultistu pielūgsme, psihiskās attīstības akadēmijas... Latviešiem vispār bija maniere ņemt piemēru no citām valstīm – ne vien Eiropā, bet arī ASV, kur par iedvesmu kalpoja kredītu un vekseļu sistēma. Līdzīgi bija ar burvjiem, kuri arī daudz ceļoja.

Lasot arī radās iespaids, ka tolaik likumi bijuši daudz bargāki, piemēram, kādai sievietei par vekseļa zādzību piespriests trīs mēnešu reāls cietumsods. Vai tas padarīja latviešus likumpaklausīgākus?Tā laika sodu sistēma un tās efektivitāte būtu atsevišķas izpētes vērta, tomēr pieņemu, ka respekts bija lielāks. Turklāt cietumos lika ne tikai sīkus blēžus, bet arī par lieliem nodarījumiem, piemēram, viens no tā laika skandalozākajiem finansistiem, kādu brīdi Latvijas Bankas galvenais direktors Edgars Švēde tika tiesāts pat divas reizes – pirmo reizi neveiksmīgi, bet 1934. gadā tomēr ielikts cietumā par finanšu pārkāpumiem. Viņš gan bija pamanījies sašmucēties ļoti dažādos veidos, vispirms Latvijas Bankā, tad – Ventspils bankā. Bija arī citi augsta ranga ierēdņi, kas nonāca kroņa maizē. Arī tiesas procesi nebija tik gari kā šodien, ceļš līdz sodam bija īsāks.

Vai pati gribētu dzīvot tajā laikā? Laikam gan tomēr ne. Nav pamata starpkaru Latviju pārlieku romantizēt, jo dzīve bija grūta. Latvijas sabiedrība bija stipri patriarhāla, sievietei bija grūti izsisties. Nodaļā par latvju zeltenēm esmu aprakstījusi, kādi bija priekšstati par ideālu latviešu sievieti – vai nu bārenīte, vai trauslā vijolīte, vai ugunīgā hetēra. Vispusīgi izglītota, bet ne par daudz – nebija vajadzīgs, ka sieviete studēdama “ķēmojas” pakaļ vīrietim, jo viņa “zaudē caur to savu daiļumu un sievietību”. Taču man vienmēr licies – ņemot vērā tautas augsto izglītības līmeni un čaklumu, ja ne noziedzīgā padomju okupācija 1940. gadā, Latvijas labklājība šobrīd būtu vismaz Dānijas, Beļģijas, Nīderlandes līmenī. Tāpēc daudziem šis aizgājušais, varmācīgi atņemtais laiks vēl šobrīd šķiet kā pazudusī sapņu zeme.

Teksta autore – Zane EniņaIntervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.

BALLĪšU, IdEāLāS ZELTENES MEKLēJUMU UN fINANšU SKANdāLU ēRA

Dzīve kā ballīte ar moto “Dzīvo, kamēr dzīvs!” –, bet uz parāda vai, ieķīlājot mantas lombardā. Īstenās latvju zeltenes meklē­jumi un ģimenes vērtības iepretī šķirto laulību skaita kāpu­mam. Spriedelēšana par skolotāju atalgojuma lielumu līdzās burvju un dziednieku popularitātei. Izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nācis Anitas Bormanes grāmatas “Skaists bij’ tas laiks” turpinājums, kas pieteikts arī kā “Kā var aizmirst... Latvijas dzīves ainas 20. gadsimta 20.–30. gados”. Intervijā autore izceļ, ka grāmata nepretendē uz pētījuma statusu un ka tās centrā ir skatījums uz laikmetu no parastā cilvēka pozīcijām, smeļoties vēsturisko materiālu laikmeta liecībās – presē, arhīvos, laikabiedru atmiņās. Tas ir mūsu vecvecāku, vecvecvecāku skatījums, līdz ar to – mūsu visu kopīgā vēsture.

Kāpēc ir svarīgi pievērsties vēsturei no parastā cilvēka viedokļa?Latvijā tā vēsturiski izveidojies, ka tieši politiskā vēsture ir ļoti nozīmīga, jo cieši saistīta ar mūsu nacionālās identitātes un valstiskās nepārtrauktības jautājumiem. Rietumu historiogrāfijā pēc Otrā pasaules kara dominējoša ir bijusi “uzvarētāju” koncepcija, kam mums nācies ļoti turēties pretī. Vēsturnieku izpētes centrā ir bijušas spilgtas vēsturiskas personības, notikumi, bet parasto cilvēku dzīves aspekti līdz ar to palikuši it kā otrajā plānā. Jā, tiek pētīta sociālā atmiņa, ko veic LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs, ir vēsturnieki, piemēram, Vita Zelče, Ineta Lipša vai Mārtiņš Kaprāns, kuri šajā jomā paveikuši ļoti daudz un veiksmīgi, bet veids, kā uz vēsturi lūkojos es, ir vēl nedaudz savādāks: mani interesē parasto, ikdienas cilvēku dzīve, izvēles un motivācijas uz konkrētā laikmeta fona.

Ar ko atšķiramies no tā laika posma latviešiem? Lasot rodas priekšstats, ka ne ar ko īpašu! Lai arī tā laika sabiedrības dzīves ārējās izpausmēs it kā var atrast daudz līdzību ar mūsu laikmetu – tie paši strīdi, kašķi, ecešanās par sīkumiem, kāpšana uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem” –, man tomēr šķiet, ka kaut kas atšķiras pašos uztveres un attieksmes pamatos – pašiem pret sevi kā šīs valsts pilsoņiem un pret valsti kā vērtību. Arī šajā nozīmē pusgadsimts padomju okupācijas ir nodarījis grūti dzēšamu ļaunumu. Tobrīd minoritātes bija Latvijas valstij lojālas, piemēram, vācbalti veidoja ne vien saimniecisko eliti, bet arī intelektuālo kodolu. 1925. gadā 68% iedzīvotāju dzīvoja laukos, un arī vēlāk šis skaitlis mainījās maz, tā bija pamatā patriarhāla sabiedrība, taču pilsētās nonāca it visas Eiropas un pasaules vēsmas, dāmas un kungi tērpās pēc pēdējās Parīzes modes, dejoja čārlstonu, lambetvoku, valsi, rumbu, gāja uz randiņiem un skaistumkopšanas saloniem, un, ja maks ļāva, taisīja pat plastiskās operācijas. Oficiālais kurss 30. gadu beigās bija uz lauku un pilsētu dzīves līmeņu izlīdzināšanu. Aiz muguras bija Neatkarības karš, kurā latvieši ar sabiedroto, arī Polijas, Igaunijas palīdzību bija uzvarējuši. Tas gan nav pētīts, bet domāju, ka kaut kādā mērā dzīves uztveri toreiz ietekmēja arī uzvarētāja psiholoģija, kas tika arī rosināta valsts un izglītības līmenī. Taču jāatzīst, ka arī tolaik, it sevišķi parlamentārās demokrātijas posmā, netika taupīti nesaudzīgi pārmetumi par korupciju, dažādām problēmām.

Tas liecina par vārda brīvību?Parlamentārisma posmā noteikti, brīžiem šī kritika izskanēja pat daudz asāk nekā mūsdienās, ja ņem vērā, cik salīdzinoši ierobežoti bija informācijas resursi. Kopumā tā bija sabiedrība ar citādu, daudz spēcīgāku, asiņainās kaujās un dienišķās izdzīvošanas cīņās norūdītu mugurkaulu. Šobrīd, manuprāt, uzstādījumi par valsti, nacionālo identitāti un patriotismu ir diezgan izplūduši.

Vai tā laika latvietis bija turīgāks? Kāda bija iztikšana? Materiālās iespējas, sociālais nodrošinājums ļoti atšķīrās. Nevar salīdzināt, kā iztika vidēja ranga ierēdnis minis ­trijā (par ierēdņu atalgojumu grāmatā ir vesela nodaļa – red.) un, piemēram, nabadzīgs lauku saimnieks vai

Foto: Anda K

rauze